Naidase, tumšo spēku kontrolē Opcijas

[Īvs]

Spilgta gaisma. No lejas trieciens, kas ar milzīgu enerģijas plūsmu rauj uz augšu. Nekāda pretošanās. Neviens nav līdzās. Virs ūdens bezpalīdzīgi izpeld ciešanu pilnas sejas, izmisīgi domājoši prāti, savādāki. Visu acīs spīd ''Esam glābti!''. Cietušās rokas trīcoši un maigi aptausta ūdens gludo, pateicīgo virsmu. Ūdens atspoguļo mīlestību. Lai kur šīs rokas skartos, tās dosies atpakaļ turp, no kurienes nākušas - uz mīlestības pilnajām mājām. Bet kur tās pašlaik atrodas, to vēl neviens nav atklājis.
Acīm paveras plūstošs aukstums, nav saskatāms kas. Ziema? Nē. Kaut kas liels, bargs un... pils.
Apžilbuši no varenā skata pie Naidases pagalma-ezera, viņi apjauš, ka pils smailās asis, stiklotās sienas un tūkstoš torņu

Naidase

(IMG:http://www.wallpaperbase.com/wallpapers/3d/3dscene/3d_scene_55.jpg)

nenorādīs mājupceļu, nenogādās atpakaļ neatminamajā, bet droši vien laimīgajā pagātnē. Viņiem būs lemts šeit palikt, mūžīgi.
Varbūt ausīs gaismas stars, kas apžilbinās un, cerams, iznīcinās šo vēl pagaidām nenosakāmo ienaidnieku. Varbūt viņi būs tie, kas šo staru radīs.

Izmirkuši, viņi kāpa ārā no ezera...

Pils pagalms-ezers

(IMG:http://www.wallpaperbase.com/wallpapers/3d/3dlandscape/3d_landscape_13.jpg)

un bija auksti, ļoti auksti...

Viņi neko neatcerējās.

[Malduguns]

Šāda apiešanās miegainajam Stefanam likās gaužām jocīga, tomēr viņš atmeta iespēju pretoties un pakllausīgi devās uz norādīto istabu, kur kāri apēda visu, kas tika celts preikšā.
Puisis īpaši nesteidzās. Viņš gribēja paildzināt mirkli, kurš viņu šķīra no nākamajām problēmām.
Tomēr pārāk ilgi to vilkt garumā arī nevarēja un Stefans pēc kāda laiciņa devās atpakaļ pie savas kalpones.

[Elony]

Enrots īsti nesaprata, vai uzrakts zīmējas uz viņu, vai tiem, kas iekšā. Vai arī ir tāpat vien.
Vienalga, viņam tas nerūpēja. Ceļš bija vaļā un viņš metās iekšā, pirmo vīrieti, kas gadījās ceļā, spēcīgi pagrūda, lai tas noveltos zemē, vai, ja iespējams, uzgrūstos citiem virsū. Otram viņš dūra kaklā ar dunci. Un skatījās, vai būs iespēja uzbrukt vēl kādam.

[Kalevale]

Kamēr Arianna runāja, Enrots jau darbojās. Vai rudmatei palīdzēt, vai tā vienkārši noskatīties? Anita jau nu negribēja stāvēt malā, viņa steidzās pie nogāztā vīra un spēra viņam cik spēka, lai tas neceltos un neiztraucētu Enrota varas darbus. Vai tiešām Arianna neko nedarīs? Viņai taču ir ierocis! Anita nodomāja, zvetēdama cik spēka, pametot skatienu apkārt, vai nebūs kas sitams, vai kas tāds, kas aizkavētu vīrus. Nekas personisks, piedodiet, viņa nodomāja.

[Īvs]

Jau otro reizi no kalpones mutes varēja dzirdēt ''Nē, Stefan!'' vārdus izskanām.
''Ej atpakaļ, stājies mierā un nosvērtībā un izberzē reiz to miegu no acīm ārā! Tikšanās ar leitnantu nav nekāda joka lieta,'' viņa pārmetoši bilda un bīdīja Stefanu uz durvju pusi.
''Tu būsi tur, es būšu te, un es tevi gaidīšu, līdz atgriezīsies.''


Vīrs, ko Enrots nogrūda zemē, saravās vēl apaļākā čokurā un padevās Anitas sitieniem un spērieniem, neko pretī neiespēdams. Duncis, tas lika otram vīram saliekties, bet ne mirt — jā, skatam pavērās, kā vīrietis, galvu atkāris, no savas miesas izvelk ieroci. Un tālāk? Tālāk tas dodas pie tiem, ko Enrots vēl nav skāris.
''Redz, kā. Vīriešu, ierēdņu asinssūcējs, slepkava iekritis mums saujā reizē ar mācību pelnījušām sievietēm. To sauc par prēmiju, kungi,'' no sirds smaidīdams, sacīja vīrs, kas bija sniedzis Ariannai zobenu (ierocis joprojām atradās pie viņas). Kamēr viņš runāja, cits kārtībnieks devās pie Anitas, lai to aizvāktu no guļošā sarga. Viņi bija trīs, trīs zobeniem bruņoti vīri, kas ar labpatiku vērās trijotnē. Ceturtais svempās uz kājām, neaizsargāts. Ar dunci ievainotā sarga brūce bija savilkusies, bet miesa tīra aukstā nemirstībā. Un viņš ierunājās:
''Šis te būs mans lietišķais pierādījums.'' Tika pacelts Enrota duncis augstu virs galvas. ''Viena slepkavība, viens tās mēģinājums. Ar to arī tas beidzas. Teātris.'' To teikdams Enrotam, viņš izsoļoja no telpas.
''Un tagad paceliet rokas un viens pēc otra dodieties viņam pakaļ,'' sacīja otrs vīrietis visai trijotnei, pasliedams zobenu pret Enrotu.

[Massacre]

Ar šausmām pamanot, ka viņi... Ir neievainojami, Ariannas rokas nolaidās garīgajā ziņā. Viņai vairs nebija spēka te stāvēt un argumentēt ar kaut kādiem kārtējiem ierēdņiem. Zobenu sieviete gribēja aizmest zobenu patālāk, viņai bija pretīgi turēt rokās tagad kaut ko tādu, bet viņa bija gatava apzvērēt ka tā smagums likās tik pazīstams... It kā viņa mācētu ar to rīkoties. Taču Ariannai nebija ne mazākā nodoma izmēģināt vai tā ir tiesa.
Viņa acīmredzami saguma un padevās. Tagad jau bija vienalga, ies tur kur norādīs. Acīs riesās asaras, bet viņa neļāva tām ritēt pār vaigiem.

[Malduguns]

-Ko-a?-viss miegs pēc paziņojuma par leitnantu bija kā ar roku atņemts. Stefans sajutās kā tāds skolaspuika.
-Kas vēl par leitnantu? Kāpēc?-viņš vaicāja.

[Elony]

Labi, skaidrs, viens no tiem ir... nemirstīgs...
Enrots nezināja, kā tas iespējams, un bija sarūgtināts, ka pazaudēja savu ieroci. Un nonāca lamatās.
Bet padoties netaisījās, jo pat ja viens bija nemirstīgs, otrs sarāvās no sāpēm un pat ja viņi nevar uzveikt vienu nemirstīgo, var piekaut trīs citus parastos un tad laisties un bēgt.
Kad vīrietis ar zobenu bija viņam tuvu, Enrots strauji cēla rokas uz augšu. kad tā dara, cilvēka acis automātiski seko straujām kustībām, tāpēc nākamajā brīdī Enrots sit pa vīrieša kājstarpi ar kāju.
"Bēdziet!" viņš skaļi sauc.
Tik un tā muļķīgi tas liekas, bet tagad jau ir par vēlu.

[Kalevale]

Nu, ja jau tā saka... Anita nodomāja, īsti neattopot, kad kājas pašu viņu nesa uz priekšu. Kaut tikai izdotos, kaut izdotos, kaut Arianna paņemtu ieroci līdzi... rudmate domās lūdzās, gribot atskatīties, kas notiek ar Enrotu, tomēr neuzdrīkstējās to darīt.

Lai kā arī viņa spiestu savas kājas cilāties, meitene uz priekšu devās ļoti lēni, tikai sirds sitās kaut kur kaklā un likās, ka tūlīt nosmacēs Anitu. Es vēl varu, es varu! viņa nodomāja, atskatoties.

[Massacre]

Arianna impulsīvi paklausīja Enrota pavēlei, ārti pārliekot pār plecu savu vijoles fultāri, kuram bija tam paredzētas lences un vienā rokā sažņaudzot ieroci, skrēja prom. Kur un kāpēc - viss vienalga - galvenais prom no viņiem. Acis pēkšņi bija sausas kā tuksnesis. Nē, viņa neraudās.

[Īvs]

Mulsā panikā kalpone Stefanu iegrūda telpā bez paskaidrojumiem un cirta tam durvis ciet pašā degungalā. Bet iekšā viesmīlīgas vakariņas galda galā ieturēja stalts vīrietis. Tā formālais ģērbs lika domāt, ka darbs, ko viņš veic, ir nopietns, bet neizbēgams. Laikā, kad Stefans bija devies atpakaļ pie kalpones, tika atnesta svece, ēdiens, pārējais pie vakariņām piederošais un bija atnācis viņš.


Vīrietis, Enrota spērienu neizturējis un negaidījis, nometās zemē. Zobens tam no rokām izvēlās, bet viņš ieaurojās uz diviem apstulbušajiem vīriem, kas vēl kavējās turpat: ''Viņām pakaļ!''
Vīrietis paķēra zobenu un slējās kājās. ''Slepkavas paliek dzīvi, kaut noasiņo līdz nāvei. Padodies!''
Tikmēr abi vīri, izdzirduši, ka jāskrien, arī metās pakaļ Ariannai un Anitai. ''Apstājieties, sievietes, vai mums nāksies jūs ievainot!'' Visā apkārtnē nebija redzams sargs, kuram nu piederēja Enrota duncis un kurš bija pierādījis savu nemirstību.

[Malduguns]

Stefanam nepatika tik noslēpumaina apiešanās, tomēr nu jau vairs neko padarīt nevarēja - puisis bija iegrūsts pašā nepatikšanu epicentrā un tur šobrīd neko nevarēja padarīt.
Mazliet bikli pasmaidījis, viņš centrās notraukt no apģērba neesošas pūkas.
-Sveicināti,-jauneklis sacīja, cerot, ka vismaz šis personāžs spēs viņu apskaidrot vairāk kā visi pārējie.

[Kalevale]

Tā nu apstāsimies, Anita pie sevis nodomāja un metās skriet vēl sparīgāk, ik pa brīdim pašaujoties uz otru sānu, lai uzbrukuma gadījumā viņa netiktu ievainota. Tepat aiz sevis viņa sadzirdēja Ariannas soļus, viss bija kārtībā, tagad tikai vajadzēja mesties uz priekšu, kaut apkārtne likās kā miglā tīta. Uz priekšu, uz priekšu, galvā dunēja viena vienīga doma, pat Enrots bija aizmirsts.

[Massacre]

"Atšujies vīrieti." Arianna tikai nokliedza vienam no tiem uz aizmuguri un palielināja ātrumu. Adernalīns pulsēja asinīs un tātad - kamēr nesabruks - skries prom un jo tālāk, jo labāk. Un tā, kā viņai bija ierocis, centās turēties pēdējā, lai vajadzības gadījumā aizstāvētu biedrus un dotu iespēju izbēgt.

[Īvs]

''Tu esi Stēns? Tas leģendārais jauneklis, kas licis pašam kungam istabu izdedzināt no pils sienām?'' ieraudzījis Stefanu, ievaicājās vīrietis, ar salveti slaucīdams lūpu kaktiņus. ''Labvakar! Nāc, sēdi!'' viņš norādīja uz vietu pie galda.

Vēl tikko kā nāvīgi dzinušies viņām pakaļ, abi sargi nu bija zuduši no redzesloka. Viņas atradās katakombu ceļu krustojuma apvidū — no visām debess pusēm vijās ceļi kā čūskas. Un katrs no tiem dzina savu ceļu asnus, dzina maldus.

[Malduguns]

-Stefans-puisis veikli izlaboja. Viņam nepatika, ja viņa vārdu nezin kā izloka un izmoka. Stefans uzskatīja, ka tas nav tik gūts, lai katrs cilvēks, ja vien viņam tas ir nepieciešams, to atcerētos.
-Un par svilināšanos es neko nezinu. Leģendārs nevēlos būt. Es vēlos savu atmiņu un dzīvi,-viņš vienkārši sacīja, apsēžoties pie galda.

[Massacre]

Arianna apstājās un ātri palūkojās uz krustcelēm. "Un kur tālāk? Skaitīsim pantiņu?"

[Kalevale]

Viņi var būt jebkur. Varbūt... varbūt dalāmies? rudmate izdvesa neiedomājamo, strauji vilkdama elpu, lūkojoties uz visām pusēm, cenšoties izzīlēt, kurš būtu labākais un pareizākais ceļš. Vai ir kāda labāka ideja? viņa vēl pajautāja, jo domāja, ka Arianna nelabprāt piekristu šai Anitas idejai, bet ko gan citu varēja darīt? Tā bija daudz lielāka iespēja noslēpties no sargiem un vēlāk atkal atrast vienam otru. Ko gan Anita sapņoja? Kas gan par atrašanos? Nu?

[Massacre]

"Labi." bija jātiek prom. "Es ņemu ceļu pa labi. Jūs abi katrs savu un tad jau - cerams, ka tiksimies." Arianna vēl sagaidīja vai Anita piekritīs un bija gatava skrējēja. Adrenalīns, stress, adrenalīns...

Šo rakstu rediģēja Massacre: 01.11.2008 23:45

[Kalevale]

Labi. Veiksmi tev, Anita noteica, norādīdama uz eju pa kreisi. Te nu viņa bija, pamet savus biedrus, lai kāds no viņiem varētu izglābties. Paliec... sveika, rudmate noteica, kaut otrais vārds jau tikai atbalsojās viņas ejā. Sveika, vesela un vienā gabalā, domās viņa vēl piebilda, cerēdama, ka arī pati tāda paliks.
Tagad ceļš veda tikai uz priekšu, kas zina, kur tas aizvedīs.

[Massacre]

Arianna tikai pamāja. Negribējās atvadīties. Bet vajadzēja, laikam. Un viņa atkal atsāka skriet, šoreiz pa labo eju, šoreiz viena. Zobens labajā rokā patīkami mierināja, bet neaizdzina pārdzīvojumus. Enrots bija aizmirsts tā it kā nebūtu satikts.