Šausmu sala, [PZP] Bermudu trijstūris Opcijas

[Lianjuks]

Šausmu sala.

Bermuda trijstūris.

Te nu būs. Cerams, ka nebūšu, ko sajaukusi, vai piemirsusi.
Atvainojos, jau savlaicīgi, par savām visām iespējamajām kļūdām.


Rijoko ( Elony )

Bija bijusi vētra. Nevarēja saprast, kas notika. Laiks likās vienkārši ideāls. Sākumā pūta patīkams ceļa vējš, bet tad iestājās tumsa un bezvējš. Nevarēja saskatīt savu degungalu. Džonka sasvērās. Nogranda pērkons, likās kaut kur nozibam zibens, bet bija tumšs. Gaisma pamazām cerīgi iemirdzējās, kaut kur augstu virs galvas. Apkārt valdīja klusums. Tad tumsai cauri izlauzās izmisīgi kliedzieni, bet Rijoko vēl joprojām neko neredzēja. Kliedzieni pieņēmās spēkā, kuģis valstījās no vieniem un uz otriem sāniem, kā satracināts vērsis. Sāka līt, bet joprojām bija tumšs. Cilvēki meklēja kaut ko, kas derētu, lai noturētu līdzsvaru, bet neko nevarēja atrast. Klājs bija slapjš un neviens nespēja noturēt līdzsvaru. Skanēja plunkšķi, it kā, kartupeļu maisi veltos pāri bortam un birtu ūdenī. tad atskanēja krakšķis. Kliedzieni pieņēmās spēkā, tie bija izmisuma kliedzieni. Nekas nebija redzams. Kuģis sāka strauji grimt.


Mesmers ( Džeroms )

- Džerom! Tu sutinātais jūras gurķi! – portugāliski aurēja kuģa kapteinis.

- Nāc šurp! Tie slaisti man līdz kaklam. Pastāvi pie stūres. Man dažs labs ērms jāpārmāca. - Nokāp`is no komandtiltiņa kapteinis devās uz kambīzi, lai apjautātos kokam, kaut ko, kas labāk palīdzētu ieriebt tiem airētājiem, kas dara neko. Galera slinki peldēja atklātajos ūdeņos, un kapteini tas bija nokaitinājis ne pa jokam. – Iedomājies! Šie skaitoties slimi!


Washulis ( Loranda )

Pirāti pētīgi nopētija Lorandu. meitene pie sieta pie fokmasta ar galvu uz leju viņus uzjautrināja.
– Labi uzvedīsimies? Ja tā, tad laidīsim tevim lejā. – smējās kāds notašķījies un ar rugājiem noaudzis vecis. Pirkstos vīrišķim bija daudz smagu zelta gredzenu, un tā krekls bija pamatīgi saplīsis. Bet viņš tik jaudāja truli smaidīt.

Kuģis rāmi šūpojās. – Nāksi lejā un dosi man vienu bučiņ?

Lorandas biedri bija iesprostoti kuģa tilpnē, bet tādēļ, ka Loranda viņiem patika vislabāk viņai bija vaļa redzēt sauli – žēl, ka tikai ar kājām gaisā. No kambīzes puses skanēja jautri smiekli. Loranda ar iedzērušo ārpus kuģa telpām bija viena.


Semijs ( Raiens )

Jahta bija noenkurojusies netālu no Bahamām. Vismaz tā bija iepriekšējā vakarā.

- Raien! Tu neticēsi! – kāds sāka raustīt Raienu ārā no gultas – bija seši rītā.

- Mūsu enkurs ir pazudis! TAS VĒL NAV VISS! Iedomājies! Mēs jūras vidū esam apzagti! Gandrīz nekas uz jahtas nav palicis! Motors ir izārdīts, it kā pats nelabais būtu tur ārdījies! Stūre nolauzta! Gribi dzirdēt vēl! NEVIENS NEKO NAV REDZĒJISUN PAT NE DZIRDĒJIS! – Raiena degungalā aurēja garš un slaids jauneklis. Zaļām šaudīgām ačtelēm, šauru mutes līniju, un ugunīgi sarkaniem matiem. – Klājs ir tā izpostīts, ka nesaprotu, kā to varēja izdarīt mums nedzirdot! Un vispār kāda velna pēc mēs gājām gulēt! Mēs taču gribējām... – aizelsies jauneklis beidzot aizvērās.


Apaču tuksneša rēgs ( Donkihots )

Viņš atradās milzīgā mucā. Tiešām milzīgā mucā. Galva sāpēja un pēdējais, ko viņš spēja atcerēties bija, tas, ka dabūjis ar airi pa galvu. Bet par to viņš nevarēja būt drošs. Viņš neredzēja uzbrucēju. Muca nepatīkami zvalstīja vīrieti. Viņu uzmodināja kāda savāda skaņa. Kāda salda balss sauca.

- Dokinkot! Dokinhot! – apkārt mucai pletās plašs bezgalīgs ūdens. Saucējs nebija redzams.


Storyteller ( Leanna )

Stjuartes pastaigājās pa lidmašīnu, kā pa skatuves mēli, un tik vienmuļi kladzināja.
- Riekstiņus, dzeramo? – papēžiem klabot stjuarte nozuda pilota kabīnē. Blakus Leannai uz galvas uzmaucis stereo austiņas gulēja kaut kāds japāņi puišelis. Viņš bija iesnaudies, un lidojums vilkās jau bezgalīgi. Pēc mirkļa Leannai paskrēja garām, kāda noraizējusies tukla stjuarte. Blakus atskanēja īdzīga balss, bet no otras puses, kur negulēja japāņu puišelis.

- Māsiņ, es gribu riekstiņus! – dīca rižs puisēns, ar šķelmīgu smaidu.

- Ja nedosi – kliegšu. - Tas patiesībā nebija, kaut kāds puisēns, tas bija Lorijs, bet tuvumā nevienas stjuartes. – Es tiešām kliegšu, Lea! – un zēns atrullēja apakšlūpu, kā uz raudāšanu.


Džezā tikai meitenes ( Melānija )

- Lūdzu, mīļie lidmašīnas pasažieri. – iesāka stjuarte – ja varēja ticēt nozīmītei, viņu sauca Salija. – Mēs esam nomaldījušies no kursa. Tādēļ lidojums ievilksies. - Melānija bija iestūķēta starp dieviem resniem vīreļiem, no kura viens siekalām tekot, nolika galvu uz Melānijas pleca. Stjuarte aizsteidzās uz lidmašīnas aizmuguri.


Džea ( Gvendolna )

Gvena sēdēja mīkstā, ērtā krēslā, un lidojums bija debešķīgs. Lidmašīna šķēla mākoņus, kā kuģītis ūdeni. Pie Gvendolnas pienāca djuarte (stjuarte) un pasniedza viņai mazu kastīti, ko varēja viegli paslēpt plaukstā. Kastīte bija pilna ar dažādām kapsulām, tabletēm, un tad djuarte pasniedza Gvenai glāzi. – Jūsu pusdienas kundze. – lidmašīnas salons bija koši zils, negribīgi pasmaidījusi djuarte devās prom.


(OCC: tās kapsulas ir nākotnes pusdienas, vakariņas un brokastis, normāla ēdiena tik pat kā nav, jo zemes resursi teju izsmelti. Normāls ēdiens aizliegts, atlikušās dabas aizsardzības dēļ. Nepārmetiet. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/xD.gif) )


Hworang666 ( Valters )

Valters atradās uz milzīga kruīza kuģa. Viņš stāvēja uz klāja, tālumā patīkami čīgāja vijoles. Kaut kas aiz muguras nosprakšķēja un uz kuģa pazuda elektrība. Atskanēja pārsteiguma elsieni, tad atskanēja smiekli. Visi jau bija pieraduši, ka elektrība šodien niķojas. Tā jau bija labu laiku, kopš viņi kuģoja pa Bermudu. Ausīs ielauzās izmisuma sauciens un divi jaunieši pieskrēja pie Valtera.
– Cienījamais, neviens mums netic! Mūsu draugs pārvēlās pār bortu un, un...! Nāciet paskatieties! – abi jaunieši bija par Valteru jaunāki, bet viens bija par viņu augumā plecīgāks un garāks. Abi likās izmisuši. – Mēs nezinām, kā tas notika, ser. Lūdzu, nāciet!


Aiva ( Volfs )

Volfs bija izmircis, no galvas līdz kājām. Viņa ceļi bija iegrimuši glumās zilaļģēs, un degunā sitās sāļā jūras smaka. Netālu mētājās lidmašīnas atliekas – sadragātas un sakusušas. Apkārt pletās sausa un nemīlīga pludmalīte, bet priekšā augsta un kaila klints. Debesīs virmoja kaut kas līdzīgs polārblāzmai. Tikai tā bija tāda indīgi zaļa un spoža, ka acis žilba . Aiz muguras pletās okeāns. Tas likās sastindzis. Apkārtnē valdīja vēl lielāks klusums nekā uz mēness. Tā likās ļoti nemīlīga. Pat viļņus nevarēja dzirdēt. Vienīgi Volfa sirdspuksti bija dzirdami, un skanēja jocīgi. Atmiņā bija kāds desmit minūšu robs. Nebija skaidrs, pa kuru laiku viņš te lāga nokļuvis. Tā vienkārši bija.

Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 02.04.2008 18:01

[Džea]

Gvena vienkārši nogrozīja galvu kad tika atņemts ābols. Paklausīdama Temīdai sieviete apsēdās uz dīvāna un gaidīja kas notiks tālāk. Viņai tas viss vienkārši jau bija apnicis, gribējās ātrāk piedzīvot mirkli, kad vis šis murgs beigsies.

[Elony]

Rijoku jutās dīvaini. Bet kad parādījās rokas, viņa salēcās, bet pēc tam izdzirdēja balsi.
Tāpēc sieviete uzrunāja Temīdu.
"Man tev ir ziņa no Erisas, proti, ka es nemiršu, kad tu to gribi, bet viņa... tā lūk."
Pēc tam Rijoku papūlējās atcerēties, kuru tad sauca Gvena. Atcerējās un piegāja pie viņas.
"Šis ābols ir tev."

[Kalevale]

Poverpointa saīga. Viņai te bija jātērē dārgais laiks, ēdot kaut kādus augļus, pie tam tos negaršīgākos! Pārējiem tika pa jaukam ābolītim, bet viņai te graudains bumbieris. Iemetusi bumbieru mutē, viņa skaļi sāka čāpstināt, līdz atjēdzās, ka cilvēkveidīgie taču neko tādu nevar, tāpēc, nedaudz ieklepojusies, viņa pārstāja savu čāpstināšanu un noteica: Jā, lieliem gabaliem kaut kā kodās. Bet gards! Ko citu viņa varēja teikt? Ja nu kāds pamanīja viņas pārdabiski milzīgo muti?

[washulis]

Vai man arī tev mati jādod? Loranda ar nedaudz jocīgu skatu nopētīja Temīdu un pienākot viņai tuvāk. Saprotot, ka neuzzinās, kas te īsti notiek, viņa no galvas norāva vienu no saviem blondajiem matiem un pasniedza to Temīdai.

Kas notika ar tiem...? Kur viņi palika? Nedaudz satrauktā balsī, viņa redzēja, kā pazūd Deivids, kāds cits nepazīstams un vēl citi. Man arī ābols tiks? Viņa nospurdza, nemaz necerot, vai iegūs atbildi.

[Lianjuks]

Elony - Washulis - Moriartijs - Apaču tuksneša rēgs ( par 20 gadiem jaunāks ) - Storyteller - Džea - Aiva - La Keira - Mr. Green. - Kalevale

Temīda pieņēma Džeroma un Lorandas matus. Arī tos viņa iemeta ūdenī. Nākamajā mirklī tur izauga mazs, kails kociņš ar diviem āboliem - vienu zeltainu, otru pelēcīgu.
- Viņi nomira, nokļuva pazemes valstībā. Ēdiet savus ābolus. Ceru, ka nesajauksiet.

Izrāvusi no lielākā koka savu zobenu, Temīda paziņoja.
- Rijoko, Gvena, Leanna un Poverpointa seko man. - tad sieviete pagriezās un devās uz vietu, no kurienes atnāca.

Pa caurumu, ko kokā atstāja Temīdas zobens, sāka tecēt savāds, nelāgi smakojošs, sarkans šķīdums. Koks nokalta.

(occ: Atvainojos par komatu kļūdām. )

Semijs - Hworang666 - Gross

Alā kļuva karstāks. Aiz Deivida, Raiena un Māra muguras parādijās kāds veca vīrieša stāvs. Mugurā viņam bija noskrandušas, netīras drēbes. Acis bija dziļi iegrimišas dobumos un teju akli uzlūkoja savādo kompāniju. Vīrietis bija līks un ar spieķi. Atspiedies pret sienu viņš noņerkstēja.
- Mana meita arī gāja baletā. Protams viņas pačka bija glīšāka par tavējo. - sacītais tika veltīts Raienam.

Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 31.10.2008 20:11

[washulis]

Loranda nopētīja, kā izaug koks un tajā parādās divi āboli. Viens zeltains, otrs ne tik pievilcīgs.

Tas jau atgādina pasakas par to, ka labā meita ir pieticīga un izlutinātā uzpūtīga. Bet vai viņš ir "uzpūtīgā vai pieticīgā meita?" Loranda ar nedaudz apjukušu skatienu nopētīja Džeromu.

Kuru lai ņem? Ja nu mani arī ieraus tur...? Varbūt ņemt uz dullo. Varbūt tas vīrietis paņems pirmais? Viņa bija apmuslusi, tāpēc tomēr pasniedzās pie tā pelēcīgā ābola.

Brīdī, kad viņa to nopūca, sāka domāt: Vai es neesmu kļūdījusies? Bet to varēja uzzināt, tikai nokožoties. Un to viņa arī darīja.

[Kalevale]

Labi, labi, nevajag jau šitā satraukties, Poverpointa nošņaukājās un devās līdzi dīvainītei ar zobenu. Ko mēs darīsim? Kur iesim? Tā vien likās, ka citplanētiete bija vienīgā, kas ar vēsu mieru uzņēma apkārt notiekošo - un kā gan citādi, viņa nekad vēl nebija uzturējusies cilvēku sabiedrībā, tāpēc centās ne ar ko neizcelties, sazin, vai Poverpointai tas izdevās.

[Džea]

Paldies
Gvendolīna vārgi pasmaidīja palūkodamās uz Rijoku. Acīmredzot Erisai patika spēlēties ar cilvēku dzīvībām. Tad re kā, viņas mati bija blondi tad acīmredzot arī ābols bija zelta krāsā, tāpat kā Leanas sarkanais. Klusi nopūsdamās sieviete piecēlās un sekoja dievietei. Gvenai jau bija vienalga kas ar viņu notiks.
Paklau, kas īsti notika, kapēc es vairs nēesmu kalnā, man tur palika pūķēns?
Piesteigusies tuvāk Temīdai Gvena jautāja

[Moriartijs]

Nu, man vairs nav nekādas izvēles, Džeroms nopūtās un paņēmis zelta ābolu iekodās tajā. Nevarēja saprast garšu.

Nu un kas tagad notiks? viņš domāja. Ka tik ne sliktāk sanāk pēc tam.

[Īvs]

Donkihots pakasīja pakausi, kā jau to darīja visi līdzīgās situācijās, un stoiskā neziņā paraustīja plecus.
''Gorgonu? Viņu varēja saukt par tukšpauri, ļaujot šim Persim sevi skaldīt.''
Kas tā tāda gorgona un kas bija Persenss? Donkihots zināja, ka atbildes pareizuma iespējamība ir tik liela, cik Deinas mīlestība pret viņu, tādējādi viņš nodeva sevi tieši nāvei rokās. Un tas pat bija smieklīgi!

Šo rakstu rediģēja Apaču tuksneša rēgs: 01.11.2008 01:40

[Malduguns]

Leanna paraustīja plecus un sekoja Temīdai. Viņa veltīja aizdomīgu skatienu būtnei, kura uzdeva daudz jautājumus (Poverpointa).
Piepeši līdz Leannas ausīm nonāca vārds pūķēns.
-Ko? Atkal kādam ir piešķirts pūķis?-Lea skanīgā balsī apvaicājās.

[Džea]

Es nezinu vai to var gluži nosaukt par piešķiršanu.
Gvena sacīja palūkodamās uz Leannu.
Drīzāk gan to man uzdāvināja labākais draugs viņšsacīja, ka pūķēns ir daļa no viņa.
Sieviete klusi sacīja. Jau atkal Gvenas acīs parādījās skumjas, taču viņa zināja ka par spīti visam Sems ir tepat kautkur tuvumā.
Vai tad vel kādam ir pūķis?

[Malduguns]

-Vismaz diviem,-Leanna tā starp citu sacīja un atglauda rudās matu šķipsnas no sejas. Meitenes zaļās acis savādi, teju vai dzīvesgurdi mirdzēja un šķita dīvaini nopietnas. Vismaz priekš mākslinieciskās un dzīvespriecīgās Leannas jau nu noteikti.

[Kalevale]

Kāda no apkārtesošajiem bija uzmetusi zīmīgu skatienu Poverpointai. Tiesa, nabaga citplanētiete to nesaprata un tikai atsmaidīja šai būtnei. Kas? Kādi pūķrēņi? viņa iejautājās, gribēdama uzturēs sarunu, jo viņai nebija ne jausmas, par ko iet runa. Tomēr ar to vien saruna nebeidzās, un Poverpointa ieklausījās vērīgāk. Viņi runāja par šiem pūķrēņiem kā par daļu no sevis. Laikam būs tāpat kā man rokas... viņa nodomāja, būdama pārliecināta, ka ar šiem pūķrēņiem domātas ķermeņa daļas. Jā, man arī tādi ir. Divi gabali! viņa pārliecinoši iejaucās sarunā.

[Elony]

Rijoku darīja kā viņai likts un gāja pakaļ šai būtnei. Sieviešu sarunā par pūķiem, jebšu drakoniem viņa neiesaistījās, jo nebija jau ko teikt. Vispār tas nebija nekādas lielais pārsteigums, tik daudz jau bija redzēts. Rijoku pamazām pārstāja brīnīties par jebko.

[Big Bad Wolf]

Džerards noskatījās, kā sieviete ar aizsietajām acīm iet prom uz vietu, no kuras atnāca. Viņai sekaja arī Rijoko, Gvena, Leanna un Poverpointa.
-Labi, ja jau tev manu matu nevajag, tad staigā vesala!- puisis pie sevis nomurmināja un vēroja Džeromu, kurš iekodās zeltainā ābolā.

[Gross]

Deivids ar nelielām grūtībām elpot karstuma dēļ nedaudz pieliecās, jo tuvāk grīdai bija drusku vēsāks gais...
Tad pēkšņi parādījās kautkāds vecis un sāka runāt kautko par baletu....
Vīrietis pagriezās pret viņu un iejautājās... "Kas tu tāds... Kā tu šeit nokļuvi un kā vispār izdzīvoji...?"

[Semijs]

Raiens tā ļoti dīvaini uzlūkoja veco vīreli un dzirdējis viņa teikumu, viņa acis burtiski uzliesmoja. Puisim acis vairs nebija kā ierastas, bet burtiski dega.
-Paldies, man tas tiešām interesē.-
Viņš auksti atbildēja.

[Hworang666]

Māris negaidīti nokļuva kur citur. Galvā vien pazibēja doma: kādēļ tu neiedodot matu šķipsnu kaut kur iegrābies? Vispirms jādomā, tad jādara! Kā gan es varēju nesaprast! Visapkārt izskatījās gluži kā ellē... Lai gan vienmēr varēja būt arī ļaunāk. Kaut kur bija manāms kāds vecs vecītis, bet, kas bija vēl svarīgāk - blakus bija biedri. Jūs gadījumā nepamanījāties iekosties kādā ābolā? Ar nelielām grūtībām puisis pavaicāja.

[Lianjuks]

Elony - Storyteller - Džea - Kalevale

Mirkli, spožās gaismas dēļ, neko nevarēja saskatīt, bet tad kad gaisma izklīda kompānija atjēdzās milzīgā priežu mežā. Temīda bija izgaisusi. Netālu no Leannas, Poverpointas, Gvenas un Rijoko atradās neliela, veca, apsūnojusi akmens arka. Blakus arkai pēc skata iemidzis sēdēja pāvs.
Pirms savas pazušanas Temīda netika atbildējusi uz jautājumiem.


Apaču tuksneša rēgs

Deina pavērās uz Donkihotu savādu skatienu. Siena iesmējās.
- Divas reizes minēt ļauts.
Leanna, Poverpointa, Gvena un Rijoko izgaisa, bet Loranda, Džeralds un Džeroms tika parauti zem ūdens. Temīda, Volfs un Žozefīne gan bija palikuši.
Atskatījusies uz palikušajiem Deina nočukstēja.
- Mūs tūlīt ievēros. Man šķiet, ka reiz pa televizoru rādija kaut ko... - ieķērusies matus viņa izdvesa. - Kā bija?


Washulis - Moriartijs - Mr. Green.

No ūdens laukā izšāvās sešas glumas rokas un norāva Džeromu, Lorandu un Džeraldu zem ūdens. Ūdens bija ledains.

Pēc mirkļa viņi jau bija nokļuvuši, šaurā un karstā alā kopā ar Deividu, Māri un Raienu. ( tagad spēlējat kopā ar Gross, Hworang666 un Semiju ) telpā bija vēl kāds vecs salīcis vecītis, kurš bļāva.
- Aīd! Aīd! Svaigas dvēseles! - dēļ karstuma alā bija grūti paelpot.


Semijs - Gross - Hworang666 + Mr. Green. - Moriartijs - Washulis

Alā kompānijai pievienojās Loranda, Džeroms un Džeralds. Vecītis sāka bļaut.
- Aīd! Aīd! Svaigas dvēseles!