Šausmu sala, [PZP] Bermudu trijstūris Opcijas

[Lianjuks]

Šausmu sala.

Bermuda trijstūris.

Te nu būs. Cerams, ka nebūšu, ko sajaukusi, vai piemirsusi.
Atvainojos, jau savlaicīgi, par savām visām iespējamajām kļūdām.


Rijoko ( Elony )

Bija bijusi vētra. Nevarēja saprast, kas notika. Laiks likās vienkārši ideāls. Sākumā pūta patīkams ceļa vējš, bet tad iestājās tumsa un bezvējš. Nevarēja saskatīt savu degungalu. Džonka sasvērās. Nogranda pērkons, likās kaut kur nozibam zibens, bet bija tumšs. Gaisma pamazām cerīgi iemirdzējās, kaut kur augstu virs galvas. Apkārt valdīja klusums. Tad tumsai cauri izlauzās izmisīgi kliedzieni, bet Rijoko vēl joprojām neko neredzēja. Kliedzieni pieņēmās spēkā, kuģis valstījās no vieniem un uz otriem sāniem, kā satracināts vērsis. Sāka līt, bet joprojām bija tumšs. Cilvēki meklēja kaut ko, kas derētu, lai noturētu līdzsvaru, bet neko nevarēja atrast. Klājs bija slapjš un neviens nespēja noturēt līdzsvaru. Skanēja plunkšķi, it kā, kartupeļu maisi veltos pāri bortam un birtu ūdenī. tad atskanēja krakšķis. Kliedzieni pieņēmās spēkā, tie bija izmisuma kliedzieni. Nekas nebija redzams. Kuģis sāka strauji grimt.


Mesmers ( Džeroms )

- Džerom! Tu sutinātais jūras gurķi! – portugāliski aurēja kuģa kapteinis.

- Nāc šurp! Tie slaisti man līdz kaklam. Pastāvi pie stūres. Man dažs labs ērms jāpārmāca. - Nokāp`is no komandtiltiņa kapteinis devās uz kambīzi, lai apjautātos kokam, kaut ko, kas labāk palīdzētu ieriebt tiem airētājiem, kas dara neko. Galera slinki peldēja atklātajos ūdeņos, un kapteini tas bija nokaitinājis ne pa jokam. – Iedomājies! Šie skaitoties slimi!


Washulis ( Loranda )

Pirāti pētīgi nopētija Lorandu. meitene pie sieta pie fokmasta ar galvu uz leju viņus uzjautrināja.
– Labi uzvedīsimies? Ja tā, tad laidīsim tevim lejā. – smējās kāds notašķījies un ar rugājiem noaudzis vecis. Pirkstos vīrišķim bija daudz smagu zelta gredzenu, un tā krekls bija pamatīgi saplīsis. Bet viņš tik jaudāja truli smaidīt.

Kuģis rāmi šūpojās. – Nāksi lejā un dosi man vienu bučiņ?

Lorandas biedri bija iesprostoti kuģa tilpnē, bet tādēļ, ka Loranda viņiem patika vislabāk viņai bija vaļa redzēt sauli – žēl, ka tikai ar kājām gaisā. No kambīzes puses skanēja jautri smiekli. Loranda ar iedzērušo ārpus kuģa telpām bija viena.


Semijs ( Raiens )

Jahta bija noenkurojusies netālu no Bahamām. Vismaz tā bija iepriekšējā vakarā.

- Raien! Tu neticēsi! – kāds sāka raustīt Raienu ārā no gultas – bija seši rītā.

- Mūsu enkurs ir pazudis! TAS VĒL NAV VISS! Iedomājies! Mēs jūras vidū esam apzagti! Gandrīz nekas uz jahtas nav palicis! Motors ir izārdīts, it kā pats nelabais būtu tur ārdījies! Stūre nolauzta! Gribi dzirdēt vēl! NEVIENS NEKO NAV REDZĒJISUN PAT NE DZIRDĒJIS! – Raiena degungalā aurēja garš un slaids jauneklis. Zaļām šaudīgām ačtelēm, šauru mutes līniju, un ugunīgi sarkaniem matiem. – Klājs ir tā izpostīts, ka nesaprotu, kā to varēja izdarīt mums nedzirdot! Un vispār kāda velna pēc mēs gājām gulēt! Mēs taču gribējām... – aizelsies jauneklis beidzot aizvērās.


Apaču tuksneša rēgs ( Donkihots )

Viņš atradās milzīgā mucā. Tiešām milzīgā mucā. Galva sāpēja un pēdējais, ko viņš spēja atcerēties bija, tas, ka dabūjis ar airi pa galvu. Bet par to viņš nevarēja būt drošs. Viņš neredzēja uzbrucēju. Muca nepatīkami zvalstīja vīrieti. Viņu uzmodināja kāda savāda skaņa. Kāda salda balss sauca.

- Dokinkot! Dokinhot! – apkārt mucai pletās plašs bezgalīgs ūdens. Saucējs nebija redzams.


Storyteller ( Leanna )

Stjuartes pastaigājās pa lidmašīnu, kā pa skatuves mēli, un tik vienmuļi kladzināja.
- Riekstiņus, dzeramo? – papēžiem klabot stjuarte nozuda pilota kabīnē. Blakus Leannai uz galvas uzmaucis stereo austiņas gulēja kaut kāds japāņi puišelis. Viņš bija iesnaudies, un lidojums vilkās jau bezgalīgi. Pēc mirkļa Leannai paskrēja garām, kāda noraizējusies tukla stjuarte. Blakus atskanēja īdzīga balss, bet no otras puses, kur negulēja japāņu puišelis.

- Māsiņ, es gribu riekstiņus! – dīca rižs puisēns, ar šķelmīgu smaidu.

- Ja nedosi – kliegšu. - Tas patiesībā nebija, kaut kāds puisēns, tas bija Lorijs, bet tuvumā nevienas stjuartes. – Es tiešām kliegšu, Lea! – un zēns atrullēja apakšlūpu, kā uz raudāšanu.


Džezā tikai meitenes ( Melānija )

- Lūdzu, mīļie lidmašīnas pasažieri. – iesāka stjuarte – ja varēja ticēt nozīmītei, viņu sauca Salija. – Mēs esam nomaldījušies no kursa. Tādēļ lidojums ievilksies. - Melānija bija iestūķēta starp dieviem resniem vīreļiem, no kura viens siekalām tekot, nolika galvu uz Melānijas pleca. Stjuarte aizsteidzās uz lidmašīnas aizmuguri.


Džea ( Gvendolna )

Gvena sēdēja mīkstā, ērtā krēslā, un lidojums bija debešķīgs. Lidmašīna šķēla mākoņus, kā kuģītis ūdeni. Pie Gvendolnas pienāca djuarte (stjuarte) un pasniedza viņai mazu kastīti, ko varēja viegli paslēpt plaukstā. Kastīte bija pilna ar dažādām kapsulām, tabletēm, un tad djuarte pasniedza Gvenai glāzi. – Jūsu pusdienas kundze. – lidmašīnas salons bija koši zils, negribīgi pasmaidījusi djuarte devās prom.


(OCC: tās kapsulas ir nākotnes pusdienas, vakariņas un brokastis, normāla ēdiena tik pat kā nav, jo zemes resursi teju izsmelti. Normāls ēdiens aizliegts, atlikušās dabas aizsardzības dēļ. Nepārmetiet. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/xD.gif) )


Hworang666 ( Valters )

Valters atradās uz milzīga kruīza kuģa. Viņš stāvēja uz klāja, tālumā patīkami čīgāja vijoles. Kaut kas aiz muguras nosprakšķēja un uz kuģa pazuda elektrība. Atskanēja pārsteiguma elsieni, tad atskanēja smiekli. Visi jau bija pieraduši, ka elektrība šodien niķojas. Tā jau bija labu laiku, kopš viņi kuģoja pa Bermudu. Ausīs ielauzās izmisuma sauciens un divi jaunieši pieskrēja pie Valtera.
– Cienījamais, neviens mums netic! Mūsu draugs pārvēlās pār bortu un, un...! Nāciet paskatieties! – abi jaunieši bija par Valteru jaunāki, bet viens bija par viņu augumā plecīgāks un garāks. Abi likās izmisuši. – Mēs nezinām, kā tas notika, ser. Lūdzu, nāciet!


Aiva ( Volfs )

Volfs bija izmircis, no galvas līdz kājām. Viņa ceļi bija iegrimuši glumās zilaļģēs, un degunā sitās sāļā jūras smaka. Netālu mētājās lidmašīnas atliekas – sadragātas un sakusušas. Apkārt pletās sausa un nemīlīga pludmalīte, bet priekšā augsta un kaila klints. Debesīs virmoja kaut kas līdzīgs polārblāzmai. Tikai tā bija tāda indīgi zaļa un spoža, ka acis žilba . Aiz muguras pletās okeāns. Tas likās sastindzis. Apkārtnē valdīja vēl lielāks klusums nekā uz mēness. Tā likās ļoti nemīlīga. Pat viļņus nevarēja dzirdēt. Vienīgi Volfa sirdspuksti bija dzirdami, un skanēja jocīgi. Atmiņā bija kāds desmit minūšu robs. Nebija skaidrs, pa kuru laiku viņš te lāga nokļuvis. Tā vienkārši bija.

Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 02.04.2008 18:01

[Džea]

Gvena klusi nopūtās. Viņai tas viss galīgi nepatika, tačusieviete juta Sema klātbūtni un tas viņu iedrošināja. Gvena zināja, ka ja drauga gars ir tepat blakus, tad ar viņu nekas nenotiks, tādēļ ilgi nedomādama viņa izrāva no galvas blondo matu un deva sievietei. Atklāti sakot Gvenai pašlaik bija vienalga kas ar viņu notiks

[Gross]

DEivids stāvot uz objekta kas izrādījās kautkas līdzīgs mazam koka podestam pietupās, un aptaustīja ūdeni....
"Savādi.... pirmo reizi ko tādu redzu.... bet laikam jau jāpierod pie šādām lietām... "
Tad piecēlies vīrietis pārbaudīja savu ekipējumu vai viss vēl ir savās vietās... bet pēkšņi viņa uzmanību piesaistīja dīvaina sieviete kas viņam atgādināja to tēlu ko viņš bieži bija redzējis pie tiesas namiem.... kautkāda tur taisnības dieviete vai kas tamlīdzīgs....
Deivids neko neteicis noskatījās notiekošajā līdz brīdim kad jau pieteicās pirmā kandidāte ar savu matu....
"emmm... jaunkundz.... es atvainojos... bet ko darīt gadījumā ja mati ir tik īsi ka tos izraut nav iespējams....?"

[Malduguns]

Leanna palūkojās uz vīrieti, kurš uzdeva visnotaļ īpatnēju jautājumu. Uz Deividu, kuru viņa pati bija paglābusi no šādām tādām ķibelēm kā iestrēgšana kokā.
-Liec lietā savu fantāziju un iegrābies skalpā no visa spēka, Deivid,-Leanna pasmīnēja.

[Gross]

"Nu runa gāja par vienu matu nevis gabalu gaļas..." nedaudz pasmaidījis Deivids atbildēja Leannai....

[Malduguns]

-Bet mati jau aug ne tikai uz galvas, ne tā?-Leanna nosmīkņāja. Viņa vēl aizvien lūkojās uz Temīdu un garo, rudo matu savā rokā.

[Gross]

"21 gadsimtā dzīvojošajiem bieži vien viss liekais apmatojums ir likvidēts... " Deivids nu jau ar nedaudz platāku smaidu atbildēja...

[Malduguns]

Leanna pašķielēja uz Deividu. Viņa neattapība likās mazliet... pārlieku neattapīga.
-Es arī esmu no 21. gadsimta, brīnumiņ, bet es apmatojumu no rokām nost neskuju,-viņa pārliecināti sacīja.

[Gross]

"O.... tu esi ģēnijs... tie taču arī skaitās mati..." Puisis pasmaidīja un nekavējoties ķērās pie rokas pluinīšanas....

[Malduguns]

Leanna nobolīja acis pret debesīm un uztaisīja tādu sejas izteiksmi, it kā Deivids būtu pēdējais tukšprātiņš.
-Protams, spalvas jau ir tikai putniem,-viņa nomurmināja.

[Elony]

Rijoku negribēja dot savus matus savādajai būtnei, jo atdot daļu no sevis - tas varēja būt bīstami, tā dažās teikās raganas ieguva spēku pār mirstīgo...
Bet viņai bija ap roku pulkstenis, kas vēstīja nāvi, zaudēt nebija ko.
Rijoku, atbrīvoja matus no galvas segas un ļāva tiem brīvi krist pār muguru. Tad veikli izrāva vienu no saviem taisnajiem un melnajiem matiem un pasniedza to būtnei, kas likās arī no dieviešu sugas.
"Es atvainojos, godātā... bet man ir problēma, kuru var neatrisināt mans mats. Šī lieta," viņa pastiepa roku ar pulksteni. "mani nogalinās."

[Semijs]

-Šā vai tā drīz griezīšu.-
Raiens vienaldzīgi noteica un izrāva vairāk matiņus nekā vajadzētu. Piegājis klāt Temīdai, puisis pasniedza viņai savus matus.
-Jo vairāk, jo labāk.-
Viņš ar smaidu piebilda.

[Lianjuks]

Elony - Washulis - Moriartijs - Semijs - Apaču tuksneša rēgs - Storyteller - Džea - Hworang666 - Aiva - La Keira - Mr. Green. - Gross - Kalevale

Temīda stavēja, kur stāvējusi.
- Nevicināšos. - atbildēja sieviete nolikdama svarus zemē un iedurdama zobenu ūdenī. Zobens palika tur, kur Temīda to nolika, ne grima dziļāk, ne peldēja prom. Deina mulsi paskatījās uz Donkihotu un izrāva kādu no saviem brūnajaiem matiem. Temīda pieņēma Leannas, Gvenas un Raiena matus. Rijoko matu viņa pieņēma ar vārdiem.
- Tev mazliet jāpagaida.
Deina uzmanīgi piecēlās un devās atdot arī savu matu Temīdai.

[Semijs]

-Negribu traucēt, vai kā tamlīdzīgi, bet ko jūs darīsiet ar mūsu matiem?-
Raiens ievaicājās.

[washulis]

Loranda apmulsusi izdzīvoja visas izjūtas, kas ar viņu notika. Tad sekoja arī atgūsānās šajā jocīgajā telpā. Sev apkārt viņa dzirdēja dažas pazīstamas balsis un jau nākošajā brīdī viņa pielēca kājās.

Kas pie...? Ar lielām acīm viņa nopētīja grīdu, vai to, kas bija līdzīgs grīdai, zem sevis. Kas te notiek? Viņa klusi vaicāja, nopētot, gan pazistamos, gan vēl neredzētos cilvēkus. Tad arī Temīdu, kas no visiem pieprasīja matus. Es laikam jūdzos nost...

Es vēl pirmīt biju tajā telpā ar demonu un to sievieti... tad palika karst. Un kaut kāda balss... viņa sāka murmulēt.

[Gross]

Deivids beidzot bija dabujis arī dažas sava ķermeņa apmatojuma daļas un uzmanīgi uzkā```` uz ūdens virsmas devās pie savādās sievietes un sniedza tās viņai ar tekstu:
"Derēs...?"

[Īvs]

Donkihots nomierinājās, redzot, ka viņam aizdomīgie priekšmeti tiek nolikti malā. Taču viņš negatavojās dot kaut matu no galvas. Nevar zināt, ko tas sievišķis perināja. Viņš cerēja visu vērot no malas, klusējot, un tad jau redzēs, kas būs tālāk.

[washulis]

Kas viņa tāda? Kāpēc jūs viņai dodat savus matus? Loranda nedaudz izbrīnīti nopētīja Deividu, kas viņai stāvēja vistuvāk. Es neko vairs nesaprotu. Vēl tik pirms brīža es biju nolaupīta. Vismaz man tā liekas... viņa bija ļoti samulsusi. Kas ar jums pa šo laiciņu noticis?

[Lianjuks]

Pieņemdama Deivida un Deinas matus Temīda pasmaidīja.
- Protams, ka derēs.
Par atbildi Raienam Temīda nometa matus zemē, bet varbūt pareizāk būtu teikt ūdenī. Tie nogrima un kādu mirkli nekas nenotika. Tad ūdens vietā, kur tika nomesti mati sāka burbuļot. Ar katru mirkli burbuļu kļuva arvien vairak un no ūdens laukā izšāvās garš zaļš asns. Likās, ka tas nāk no pašām ūdens dzīlēm. Pats ūdens kļuva necauredzami melns. Zaļais asns stiepās garumā. Minūtes laikā augs bija izstipies trīs metru garumā. Asns kļuva resnāks un no viņa kāta sāka augt asi dzelkšņi. Asns bija kļuvis par pamatīga koka stumbru, kura apkampšanai pietiktu ar vienu cilvēku. Galā, tas sadalījās sešos zaros. Zaru galos izauga āboli. Viens ābols bija sarkans, otrs zeltains, trešais melns, un trīs atlikušie brūni. Viens brūnais ābols bija klāts ar zaļiem plankumiem.
Zarī nolīka cilvēku acu augstumā.
Temīda paņēma savu zobenu un ietrieca to kokam pašā vidū. Tas varēja izskatīties interesanti, jo sievietes acis bija aizsietas, bet darbību viņa veica tik vienkārši, ka varētu domāt, ka viņa visu mūžu to trenējusies darīt.
- Ēdiet savus augļus. Brīdinu - Aīds gaida, kad jūs kļūdīsieties.

[Gross]

Deivids noskatījās, nobrīnijās, un piegājis pie koka paņēma brūno ar zaļajiem plankumiem, un iekodās tajā...

[Lianjuks]

Elony - Washulis - Moriartijs - Semijs - Apaču tuksneša rēgs - Storyteller - Džea - Hworang666 - Aiva - La Keira - Mr. Green. - Gross (tik un tā posts jāizlasa) - Kalevale


Ābols Deivida rokās sabirza pelnos, bet pašam ābolam garšas nebija.
- Nepareizais ābols. - paziņoja Temīda. Pēkšņi no ūdens laukā izšāvās divas glumas un kaulainas rokas. Tās sagraba Deivida kājas un parāva viņu zem ūdens - tas bija viens neaptverams mirklis. Deivida vairs nebija starp dzīvajiem.


Gross

Ūdens bija ledains, viņš redzēja virs galvas attālināmies biedru stāvus, sāka trūkt gaiss.
Nākamajā mirklī Deivids attapās milzīgā karstā un šaurā alā. Slapjās, aukstās drēbes vienā mirklī sakarsa un karstuma dēļ Deivids sāka svīst. Alas abos galos spīdēja spoži sarkana gaisma un no visām pusēm skanēja drūma dziesma. Izklausījās tā it kā dziesmu dziedātu bezgala nomocīti cilvēki. Kaut kur skanēja smiekli.