Nakts Sardze: Pravietojums, [GM][PZP] Nakts Sardze - Cīņa pret dumpiniekiem Opcijas

[Elony]

(IMG:http://i205.photobucket.com/albums/bb239/elsarels/CopyofNewWindowsBitmapImage-1-1.jpg)

Šī spēle ir atzīstama Gaismas lietai un nāk par labu cilvēcei.
Nakts Sardze.

Šī spēle ir atzīstama Tumsas lietai un nāk par ļaunu cilvēcei.
Dienas Sardze.

Šī spēle ir pret Līgumu un nāk par postu pamieram un Citādajiem.
Inkvizīcija.

Pirmā daļa.

Citāda pasaule.

Prologs.

Viesnīcas "Metropole" istabene Anna uzkopa tos numurus, kuri bija atstāti pirms pusnakts, lai no rīta tajos varētu iekārtoties jaunie viesi. Kopš aprīļa bija sākusies sezona, kas nozīmēja cenu pieaugumu numuru nolīgšanā, bet ne strādnieku algu palielināšanā.
Istabene gan nežēlojās, jo alga tik un tā bija ievērojama. Ar gumijas cimdiem un plastikāta masiu viņa salasīja atkritumus un sakārtoja gultas. Vienīgi nakts darba problēma bija tāda, ka daži klienti, aizmirsuši par sievām un draudzenēm, iedomājās, ka Rīga kā "Seksa tūrisma galvaspilsēta" nav tikai reklāmas triks, un viesnīcas personālam, attiecīgi jaunām un izskatīgām istabenēm kā Anna, jānodrošina arī citādi pakalpojumi.
Anna gan taču tikai piepelnījās studijām. Viņai bija paveicies, ka bijušais draugs bija šeit iekārtojies par menedžeri... Un ka neatlaida meiteni, kad viņu attiecības pajuka.
Jebkurā gadījumā istabene bija sagatavojusies pieklājīgi un noteikti pasūtīt katru iereibušo britu tūristu trīs mājas tālāk. Lai gan, ja patrāpītos kāds sevišķi smuks un vēl devīgs... Nebūtu jau pirmā reize. Džordžs no Londonas, Frāncs (vai Francis?) no Bonnas, tad vēl tie divi itālieši Roberto un kā to otru...
Anna iedomājās, ka varbūt tieši dēļ tādas attieksmes no viņas un kas zina, arī citām istabenēm, veicināja to seksa tūrisma pilsētas viedokli. Bet vienalga, dzīve Rīgā nebija lēta un viņa ielaidās tikai ar tiem vīriešiem, kas likās smuki.

Tomēr šonakt Annai dīvainā kārtā neviens neuzmācās. Un vispār likās savādi, ka gaiteņos nemana ne vien iemītniekus, bet arī viesnīcas darbiniekus. Tikai augšā uz piekto stāvu gadījās ceļā kāds jauns, izskatīgs vīrietis džinsa biksēs un melnā džemperī, uz kura bija cilvēka atveids un uzraksts Devil May Cry. Viņš likās savāds, jo pat kārtīgi nepaskatījās uz Annu, kas jauno sievieti aizvainoja, un steidzās tālāk pa kāpnēm lejā. Viņi vēl jo vairāk bija žēl, jo vīrietis bija tiešām glīts...

Bet kad viņa tika līdz piektajam stāvam, tad saprata jauno vīrieti, patiesībā drīz vien par viņu aizmirsa. Šeit bija tāda savāda sajūta, kā nekad agrāk. Uzradās nezināmas bailes, likās, ka aiz muguras visu laiku kāds stāv un taisās uzbrukt, bet lai cik bieži un strauji Anna arī atskatītos, tur nekā nebija. Klusums bija neticami izteiksmīgs un neparasts. Bailes sāka pāriet šausmās un ceļi ļodzījās. Bet Anna saņēmās, jo tam visam nebija nekāda pamata. Šī bija viesnīca un te istabās gulēja cilvēki. Nekas slikts nevarēja notikt...

Viņa sāka apkopt numurus, kuri bija norādīti kā tukši, bet nespēja koncentrēties, visu laiku atskatījās un centās neuzgriezt muguru durvīm. Gaismu istabās ieslēdza vēl pirms tajās iegāja, pabāžot roku pa durvīm. Un izslēdz tikai tad, kad pati jau bija ārā. Šeit bija uzkopjami tikai trīs numuri, kas bija labi... Divi bija uzkopti un palika trešais...

Annai bija jāiet garām 56. numuram, un nezināmu iemeslu dēļ to ļoti negribējās. Kas notiks, ja viens numurs paliks nesakopts šonakt? Nekas, nu kam to vajadzēja... vienkārši pagriezties un doties lejā, izmest atkritumu maisu un novilkt cimdus, pārģērbties un prom no viesnīcas... Uz visiem laikiem... Nē, muļķības, viņai bija vajadzīgs šis darbs un kaut kādu savādu baiļu dēļ to nezaudēs... Anna sakopoja spēkus un centās paskriet garām durvīm pēc iespējas ātrāk... bet šī numura durvis bija pavērtas un iekšā iedegta gaisma. Anna centās neskatīties, paskriet garām, bet acis pašas pagriezās un ieraudzīja – cilvēka ķermenis uz grīdas, galva sānis un nedzīvās acis skatījās tieši uz viņu, dedzinot sirdi kā nokaitēti iesmi.

Anna pakrita zemē un skaļi kliedza. Kliedza tā, ka būtu jāsaplīst visiem logu stikliem šajā stāvā un visā ēkā. Bet neviens nenāca, neviens neparādījās, viņa bija viena... viena...

Istabene metās rāpot prom, tad pierausās kājās un skrēja uz kāpnēm, viņa paklupa to vidū un gāzās lejup, sāpīgi sasizdamās un tad ar galvu atsitās pret sienu. Atskanēja nepatīkams krakšķis un tad iestājās tumsa...

Sākums.

Viesnīca „Metropole" atradās uz Aspazijas bulvāra, tomēr piecos no rīta iela vēl bija diezgan tukša. Laternas vēl dega, lai gan zilganā pamale austrumos rādīja, ka mākslīgais apgaismojums nav tik ļoti nepieciešams. Pavasaris bija iestājies un rīti gaišāki sāka palikt agrāk.

Pie ieejas viesnīcā stāvēja trīs stāvi. Viens bija policists zaļā vestē. Otrs bija vampīrs no Dienas Sardzes, vājš un neievērojams, parasti nodarbojās ar to, ko tagad – apsargāšanu. Attiecīgi Nakts Sardzes darbinieki nezināja pat viņa vārdu. Policistam otrā pusē stāvēja Uldis Lapsa, 6. līmeņa gaišais mags, kura pastāvīgā nodarbošanās bija tāda pati kā viņa kolēģim vampīram.

Policists likās nopietns, bet viņa skatiens tāds nedaudz savāds. Bet Citādos, kas gāja uz viesnīcu, uzlūkoja ar cieņu un bez jautājumiem laida iekšā viesnīcā. Acīmredzot, jau bija apstrādāts un viņam abi Citādie sargi iedvesa domas, kuru laist iekšā bez šķēršļiem. Abi Citādie sveicināja kolēģus, kad tie ieradās, bet otru sardžu darbiniekiem tikai klusējot pamāja ar galvu.