Nakts Sardze: Pravietojums, [GM][PZP] Nakts Sardze - Cīņa pret dumpiniekiem Opcijas

[Elony]

(IMG:http://i205.photobucket.com/albums/bb239/elsarels/CopyofNewWindowsBitmapImage-1-1.jpg)

Šī spēle ir atzīstama Gaismas lietai un nāk par labu cilvēcei.
Nakts Sardze.

Šī spēle ir atzīstama Tumsas lietai un nāk par ļaunu cilvēcei.
Dienas Sardze.

Šī spēle ir pret Līgumu un nāk par postu pamieram un Citādajiem.
Inkvizīcija.

Pirmā daļa.

Citāda pasaule.

Prologs.

Viesnīcas "Metropole" istabene Anna uzkopa tos numurus, kuri bija atstāti pirms pusnakts, lai no rīta tajos varētu iekārtoties jaunie viesi. Kopš aprīļa bija sākusies sezona, kas nozīmēja cenu pieaugumu numuru nolīgšanā, bet ne strādnieku algu palielināšanā.
Istabene gan nežēlojās, jo alga tik un tā bija ievērojama. Ar gumijas cimdiem un plastikāta masiu viņa salasīja atkritumus un sakārtoja gultas. Vienīgi nakts darba problēma bija tāda, ka daži klienti, aizmirsuši par sievām un draudzenēm, iedomājās, ka Rīga kā "Seksa tūrisma galvaspilsēta" nav tikai reklāmas triks, un viesnīcas personālam, attiecīgi jaunām un izskatīgām istabenēm kā Anna, jānodrošina arī citādi pakalpojumi.
Anna gan taču tikai piepelnījās studijām. Viņai bija paveicies, ka bijušais draugs bija šeit iekārtojies par menedžeri... Un ka neatlaida meiteni, kad viņu attiecības pajuka.
Jebkurā gadījumā istabene bija sagatavojusies pieklājīgi un noteikti pasūtīt katru iereibušo britu tūristu trīs mājas tālāk. Lai gan, ja patrāpītos kāds sevišķi smuks un vēl devīgs... Nebūtu jau pirmā reize. Džordžs no Londonas, Frāncs (vai Francis?) no Bonnas, tad vēl tie divi itālieši Roberto un kā to otru...
Anna iedomājās, ka varbūt tieši dēļ tādas attieksmes no viņas un kas zina, arī citām istabenēm, veicināja to seksa tūrisma pilsētas viedokli. Bet vienalga, dzīve Rīgā nebija lēta un viņa ielaidās tikai ar tiem vīriešiem, kas likās smuki.

Tomēr šonakt Annai dīvainā kārtā neviens neuzmācās. Un vispār likās savādi, ka gaiteņos nemana ne vien iemītniekus, bet arī viesnīcas darbiniekus. Tikai augšā uz piekto stāvu gadījās ceļā kāds jauns, izskatīgs vīrietis džinsa biksēs un melnā džemperī, uz kura bija cilvēka atveids un uzraksts Devil May Cry. Viņš likās savāds, jo pat kārtīgi nepaskatījās uz Annu, kas jauno sievieti aizvainoja, un steidzās tālāk pa kāpnēm lejā. Viņi vēl jo vairāk bija žēl, jo vīrietis bija tiešām glīts...

Bet kad viņa tika līdz piektajam stāvam, tad saprata jauno vīrieti, patiesībā drīz vien par viņu aizmirsa. Šeit bija tāda savāda sajūta, kā nekad agrāk. Uzradās nezināmas bailes, likās, ka aiz muguras visu laiku kāds stāv un taisās uzbrukt, bet lai cik bieži un strauji Anna arī atskatītos, tur nekā nebija. Klusums bija neticami izteiksmīgs un neparasts. Bailes sāka pāriet šausmās un ceļi ļodzījās. Bet Anna saņēmās, jo tam visam nebija nekāda pamata. Šī bija viesnīca un te istabās gulēja cilvēki. Nekas slikts nevarēja notikt...

Viņa sāka apkopt numurus, kuri bija norādīti kā tukši, bet nespēja koncentrēties, visu laiku atskatījās un centās neuzgriezt muguru durvīm. Gaismu istabās ieslēdza vēl pirms tajās iegāja, pabāžot roku pa durvīm. Un izslēdz tikai tad, kad pati jau bija ārā. Šeit bija uzkopjami tikai trīs numuri, kas bija labi... Divi bija uzkopti un palika trešais...

Annai bija jāiet garām 56. numuram, un nezināmu iemeslu dēļ to ļoti negribējās. Kas notiks, ja viens numurs paliks nesakopts šonakt? Nekas, nu kam to vajadzēja... vienkārši pagriezties un doties lejā, izmest atkritumu maisu un novilkt cimdus, pārģērbties un prom no viesnīcas... Uz visiem laikiem... Nē, muļķības, viņai bija vajadzīgs šis darbs un kaut kādu savādu baiļu dēļ to nezaudēs... Anna sakopoja spēkus un centās paskriet garām durvīm pēc iespējas ātrāk... bet šī numura durvis bija pavērtas un iekšā iedegta gaisma. Anna centās neskatīties, paskriet garām, bet acis pašas pagriezās un ieraudzīja – cilvēka ķermenis uz grīdas, galva sānis un nedzīvās acis skatījās tieši uz viņu, dedzinot sirdi kā nokaitēti iesmi.

Anna pakrita zemē un skaļi kliedza. Kliedza tā, ka būtu jāsaplīst visiem logu stikliem šajā stāvā un visā ēkā. Bet neviens nenāca, neviens neparādījās, viņa bija viena... viena...

Istabene metās rāpot prom, tad pierausās kājās un skrēja uz kāpnēm, viņa paklupa to vidū un gāzās lejup, sāpīgi sasizdamās un tad ar galvu atsitās pret sienu. Atskanēja nepatīkams krakšķis un tad iestājās tumsa...

Sākums.

Viesnīca „Metropole" atradās uz Aspazijas bulvāra, tomēr piecos no rīta iela vēl bija diezgan tukša. Laternas vēl dega, lai gan zilganā pamale austrumos rādīja, ka mākslīgais apgaismojums nav tik ļoti nepieciešams. Pavasaris bija iestājies un rīti gaišāki sāka palikt agrāk.

Pie ieejas viesnīcā stāvēja trīs stāvi. Viens bija policists zaļā vestē. Otrs bija vampīrs no Dienas Sardzes, vājš un neievērojams, parasti nodarbojās ar to, ko tagad – apsargāšanu. Attiecīgi Nakts Sardzes darbinieki nezināja pat viņa vārdu. Policistam otrā pusē stāvēja Uldis Lapsa, 6. līmeņa gaišais mags, kura pastāvīgā nodarbošanās bija tāda pati kā viņa kolēģim vampīram.

Policists likās nopietns, bet viņa skatiens tāds nedaudz savāds. Bet Citādos, kas gāja uz viesnīcu, uzlūkoja ar cieņu un bez jautājumiem laida iekšā viesnīcā. Acīmredzot, jau bija apstrādāts un viņam abi Citādie sargi iedvesa domas, kuru laist iekšā bez šķēršļiem. Abi Citādie sveicināja kolēģus, kad tie ieradās, bet otru sardžu darbiniekiem tikai klusējot pamāja ar galvu.

[Mattiass]

Ar maģiju viegli pieskāries policistu prātiem, lai tie viņu atpazītu kā draugu, Kriss, draudzīgi viņiem pamājis ar galvu pagāja garām un iegāja 56. istabā — Nakts Sardzes štābā.

— Sveicināti, — viņš sausā, oficiālā tonī noteica, to adresēdams gan Sardžu priekšniekiem, gan arī darbiniekiem.

[Roviela]

Elza, joprojām apmierināti smaidīdama, kopā ar Valdi uzkāpa līdz piektajam stāvam. Neko tādu pa ceļam viņa nemanīja, lai gan bija noskaņojusies sajust visu, kas sajūtams.
Štāba izskats īpaši nepārsteidza, un abu šefu izskats tāpat. Sievieti mazliet vēl uzjautrināja fakts, ka pēc izskata viņa labi piederētos viņiem abiem kā ēna. Viņa sen bija pāraugusi tos laikus, kad nespēja negriezt zobus sastopot kādu, kas nodarījis pāri, bet ar kuru esi spiests sadzīvot, tāpēc pilnīgi vienādi laipni sveicināja abus Sardžu šefus un visus Citādos. To, kas tobrīd risinājās viņas prātā, tā nebija citu daļa, bet Elza bija ļoti pateicīga Valdim - siltumu pilnīgi varēja just tie, kas bija tuvāk, - ka viņš nostājās starp zintnieci un Rolandu.

- Pēdas? Iespējamie zināmie motīvi? - viņa īsi pavaicāja abiem šefiem, skatoties gan uz Tolvaiku sev pie krūtīm turēdama mīlīgos ziediņus, kas šajā situācijā bija briesmīgā kontrastā ar notiekošo.

[Dvēselīte]

Ar sirsnīgu smaidu Gustavs atbildēja uz Gaišās labrītu. Glīta meitene, tikai nekad vēl nebija nācies satikties.

Nakts Sardzes priekšnieka paziņojums par inkvizitora nāvi lika vienai no viņa gaišajām uzacīm neticīgi pašauties uz augšu. Tad redz, ko te dara pelēkie. Un es jau cerēju, ka ir noticis kas patiešām interesants.
Inkvizīcija nekad nebija bijusi viņa mīļākā instance, bet varbūt tam par iemeslu bija visi iepriekš sastikties inkvizitori, kuri nevarēja lepoties ar sevišķām socializācijas prasmēm. Viņi vienmēr parādījās tikai tad, kad pašu astes bija iespiestas durvīs. Pff.

Tikai pēc tam viņš aptvēra, ka sarkastiskā "puff" ir izskanējis arī skaļi, ne tikai domās. Lai nu tā būtu.
- Džavna, ko jūs par to zināt? - Gustavam jau no sākta gala patika lietu izskatīšanā uzklausīt tieši viņas viedokli. Par spīti pārgalvīgajai iedomībai un nejaukajam raksturam, viņa tomēr bija viena no labākajiem operatīvajiem darbiniekiem.

Šo rakstu rediģēja Kira Haru: 27.10.2008 12:15

[Elony]

Abu Sardžu vadītāji pamāja ar galvu Inkvizitoram, Rolands vēl piemetināja: "Sveicināts arī Jūs."
Likās, ka viņi Krisa vietā bija gaidījuši kādu citu.

Elzu Rolands uzlūkoja ar interesi un nedaudz pasmaidīja par Valda bruņiniecisko rīcību. Vispār - tas viss nebija nekas jauns. Tolvaiks abus uzmanīgi uzlūkoja un tad atbildēja uz Elzas jautājumu:
"Cik nu sapratu no detektīvu teiktā, šauts ar maza kalibra ieroci, liekas, ka no tuva attāluma. Ja ņem vērā, ka mirušais bija Dižais mags tas ir diezgan... neparasti. Un vēl - viņam izsūktas asinis, uz kakla ir divu zobu pēdas..."
"Labojums - divas rētas uz kakla, kas atgādina kodumu. Un nav vēl pierādīts, ka tas būtu vampīrs." Rolands iebilda.
"Es to arī neteicu..." Tolvaiks atteica.
"Kā tad... ja nav vampīrs, tad kādēļ esi šeit?" Rolands pasmīnēja.
"Tas visticamāk ir vampīrs un ja ir tik varens, ka spēja nogalināt Dižo magu... tā ir mūsu problēma." Nakts Sardzes šefs atteica. Viņš pagriezās pret Inkvizitoru. "Par motīviem gan labāk zināt var mūsu Inkvizīcijas pārstāvis... "

"Nu mums jau arī ir savas domas..." pasmīnēja vilkatis pie loga, kad Gustavs uzrunāja Džavnu. Šim acīmredzot gribējās izrādīties. bet Rolands uzmeta viņam īsu skatienu un Neriss palika bālāks. "Bet mēs tās neteiksim... pagaidām."
Džavna līdz šim bija uzvedusies klusi. Un tagad arī tikai uzsmaidīja Gustavam.
"Ak, kā redzi, priekšnieks nevēlas lai mēs daudz runātos. Bet domāju, ka galveno var pateikti - mūsu domas ir tādas, ka vainīgie var būt arī Gaišie. Tas arī viss."

[Sindra]

Valdis pārlūkoja telpu. Viņa skatiens pārslīdēja pār Džavnas kājām, tad palūkojās uz Nerisu.
Tad noskatīja Gustavu un viņu vienīgo no Tumšajiem pasveicināja.

Uzmanīgi noklausījies Tolvaika ziņojumu, puisis palūkojās uz telpu, kurā atradās nogalinātais. Viņš palūkojās uz telpu caur Krēslu mēģinādams saskatīt vai slepkavas pēdas vēl palikušas. Viņa skatienu pēc mirkļa gan aizsedza zeltainais "Hells Bells" uzraksts un tā īpašnieks.
Palūkojies uz Inkvizitoru, Valdis pagriezās atpakaļ pret šefu.
Un kas mums šā visa sakarā būtu jādara? Jāmeklē slepkava? Laikam kādam nesajūsmināja doma par Sardžu vai Inkvizījas inspicēšanu.. puisis noteica greizi pasmaidīdams. Hmm vampīrs.. Jā, jā es zinu. Gaišie noteikti uzsūtīja nabaga Inkvizitoram vampīru, jo nekārtības ir viņu organizācijā un tagad nu tā bēdīgi sanāk, ka aizdomas krīt uz nabaga Tumšajiem. Jo patiesībā vampīrs noteikti vēlējies pārtraukt inspicēšanu viņu organizācijā.
Lai gan... ja tā labi padomā, mēs taču dzīvojam tik draudzīgi kā viena liela ģimene, man tomēr vairāk šķiet, ka vainīgais varētu būt no Inkvizīcijas. Mhm... Valdis ironiski pamāja ar galvu un vēlreiz palūkojās uz telpu, kur atradās mirušais.

[Dvēselīte]

Viegls galvas mājiens, kas gandrīz vai robežojās ar paklanīšanos, tika veltīts Gaišajam.

- Kā jau parasti, - sekoja grūtsirdīga nopūta, kas vairāk piederētos vecam, daudzus karus pieredzējušam magam, kuram sāk iestāties dzīves apnikums. Gustavs tikai nogrozīja galvu un pārmetoši pašķielēja uz šefu.
- Man ir tikai divi loģiski secinājumi, par to, kas varētu būt noticis, ja ņem vērā skopo informāciju - vai nu inkvizitors savu slepkavu ir pazinis, vai arī bijis pārāk neuzmanīgs un pielaidis to pārāk tuvu, kas ņēmot vērā viņa statusu šķiet visai absurdi - viņš negrasījās klusēt tikai tāpēc, ka tā teica šefs, bet savus novērojumus neizklāstīja arī tāpēc, ka gribētu, lai lieta virzās uz priekšu. Viņam vispār tajā nebija nekādas ieinteresētības. Novērojumu izklāste ir parasta izmeklēšanas sastāvdaļa, ne vairāk, ne mazāk

Šo rakstu rediģēja Kira Haru: 27.10.2008 12:22

[Roviela]

Elza ieelpoja sniegpulkstenīšu liego smaržu, un viņai palika vēl labāk. Visi Gaišie varēja sajust spēku pieplūdumu, ko radīja tikai tāds sīks nieciņš kā pietiekami augsta līmeņa zintnieces prieks par mazām un trauslām puķītēm.
Viņa skaisti uzsmaidīja visiem, un istabā palika vēl mazliet siltāk. Dažiem Tumšajiem tas, varbūt, varēja nepatikt, bet tāda nu Elza bija.
- Ak, tad atliek vien noskaidrot, kurš tas bija un jautājumu par to, kas viņš ir, atstāt tam brīdim, kad viņš vai viņa taps noķerts. Lai zinātu, kuriem piekrīt gods un likumīgās tiesības iznīcināt. Līdz tam neredzu iemeslu kašķēties.
Zintniece ieinteresēti paskatījās uz Inkvizīcijas pārstāvi. Kas ir zināms par motīviem?
- Vai arī kāds nevēlas, lai viņš dotos tālāk, - viņa klusi, bet skaidri piebilda Valda teiktajam.
- Un tad tas nav neviens no šejieniešiem.

[Sindra]

Vai ne.. Valdis piebilda Gustava secinājumiem. Liekas, ka Rīgā arī nav pārāk daudz personu, kas šādu noziegumu spētu paveikt.. viņš palūkojās uz televizoru, kurš atradās istabā.
Kaut kādas novērošanas kameras viņiem te nav? Un kurš vispār atrada mirušo?

[Elony]

"Jā, visticamāk, ka slepkava ir spēkā pielīdiznāms mirušajam, ārpus kategorijas. Vai nu vampīrs, kurš būtu līdzvērtīgs slavenajam Vitezslavam..." Tolvaiks paskatījās uz Inkvizitoru. "...kas liekas diezgan neticami..."

"...vai arī Gaišais ekstrēmists, kurš izlikās par vampīru, lai pēdas jauktu." ieteicās Rolands.
"Bet ne jau to tu savam spalvu kušķim neļāvi teikt, vai ne?" Tolvaiks piepacēla uzaci.
Rolands tikai mierīgi pasmīnēja.

"Mēs pagaidām iesim pa operatīvajām pēdām. Jebkurā gadījumā," Tolvaiks atkal runāja ar savējiem. "Dīvaini, ka slepkavība paveikta ar šaujamieroci, jo pat tieši šaujot galvā pastāv liela iespēja, ka tik spēcīgs Citādais izdzīvos, ja lode nav apvārdota un šī tāda nebija. Galvenais ir tas, ka ar tāda veida Citādo nāvi... praktiski negadās sastapties. Tāpēc arī izmantojam cilvēku izmeklētājus. Viņi arī ar to visu ņemas - kamerām un liecinieci - istabeni, kas atrada līķi, bet mēs varam viņus dublēt.
Tātad, vajag apsekot līķi un viņa istabu, tad vēl iztaujāt liecinieci, kas aizvesta uz tuvējo slimnīcu un vēl noskaidrot, ko zina personāls un pārskatīt videoierakstus. "
"Katrai jūsējo grupai būs pa vienam no manējiem." Rolands piebilda.

[Dvēselīte]

- Jā, pārbaudīt vajadzētu visu. Sākot no videonovērošanas līdz pat darbinieku iztaujāšanai, kas gan viss var būt pilnīgi veltīgi, ja slepkava aiz sevis rūpīgi "uzkopis". Ja tas būtu jādara man, tad neviena kamera un neviens cilvēks neko ne redzētu, ne dzirdētu, ne atcerētos, - Gustavs vienaldzīgi paraustīja plecus, izsverot iespējas. Skaidrs, ka teorijā to bija viegli iztēloties, bet praksē viņš vēl nebija saticis nevienu, kas prastu noorganizēt ideālu slekavību.

Jautājums par to, kurš atrada upuri interesēja arī viņu. Bet, kad izrādījās, ka tā ir istabene, turklāt vēl sieviete, interese pavisam ātri pagaisa. Sievietes, kā liecinieces, ir pilnīgi bezjēdzīgas. Bieži vien, kā cilvēki arī.
- Darbs grupās? Mm, es mīlu darbu grupās, - reizēm varēja likties, ka viņš uzvedas, kā mazs bērns, kurš saņēmis konfekti no vasaras vidū atnākuša Ziemassvētku vecīša. Plaukstiņas patiešām vienu reizi līksmi sasitās. - Priekšniek, piespēlējiet man grupā ko labi interesantu, - lai neaizmigtu. Vairāk vai mazāk šī spēlēšanās bija domāta Gaišajiem, jo Gustavs itin labi zināja, ka šefs viņam redz cauri.

Šo rakstu rediģēja Kira Haru: 27.10.2008 13:00

[Massacre]

Saule ieejot telpā, sieviete pat nesasveicinājās. Tikai ierasti atspiedās pret sienu, mierīgi nolūkojot šodien sapulcējušos, lai savienotu... Jā, kā tad. Šodien kompānijas dvēseles domas bija ellē ratā kaut kur citur. Piemēram, tajā, ka viņa bija atcerējusies, ka nav novilusi melnās tīkliņzeķes un šobrīd tiešām izskatās slepkavības izmeklēšanai nepiemēroti. Drīzāk ekskluzīvai dejai pie stieņa. Un, lai izskatītos vēl nepiemērotāk žaketīte bija skaisti pārlikta pār roku, ļaujot ievērtēt korseti, viņas kailos plecus un formas. Bet no otras puses neteiksim, ka tas īpaši traucētu, tikai tā, kur pakavēt domas pirms ķerties klāt pirmsskolas darbam grupās un kaut kam tikpat ģeniālam. Un labāk, lai tas cilvēks būtu cītīgs, jo viņa necieta, ja beigu beigās viss darbs tāpat bija jādara viņai. Saulei nebija iebildumu strādāt dienām un naktīm, neapstājoties, kamēr var darīt visu pati vai pārinieks ir tieši tāds pats darbaholiķis kā viņa. Ziniet, cerība, ka otrs palīdzēs strādāt, it īpaši, ja tā izgāžas, ir ļoti traucējoša.
Pati slepkavība, protams, bija interesanta, tāpēc mazāk muldēt, vairāk darīt!

Šo rakstu rediģēja Massacre: 27.10.2008 13:15

[Sindra]

Cilvēki varbūt arī neatcerētos. Valdis palūkojās uz Gustavu. Bet videonovērošanas sistēmai es gan atmiņu varētu atgriezt. Tā ir mehāniska ierīce. Tai nevar pavēlēt. Tikai neatgriezeniski iznīcināt. viņš paraustīja plecus un palūkojās uz Tolvaiku.
Lai pie liecinieces iet sievietes. Man liekas, ka viņām vieglāk būs atrast kopīgu valodu. Es labprāt pārlūkotu kameru ierakstus.
Darbs grupās.. nez kamdēļ puisis sirsnīgi pasmaidīja par Gustava izturēšanos.

[Roviela]

- Par Gaišajiem ekstrēmistiem noskaidrot vienkārši, - Elza ierunājās, sapņainām acīm veroties sniegpulkstenišos un vienu reizi pametot acis uz Gustavu, kurš uzvedās kā... marionešu teātra lelle. Skaista lelle, to gan nevarēja noliegt.
- Noskaidrojiet, kur palika viņa asinis! Nosūktas, ja? Gaišie asinis nedzer, tad, kur palika? Tas būtu izmeklētāju rutīnas darbiņš, bet es labprāt aprunātos ar to istabeni.
Tas, ka Valdis vēlas strādāt pie tehnikas, nebija jaunums, bet tas nekas, gan viņi kaut kad saskriesies šai darbā, viņa tāpat tur neko nespēja jēdzīgu palīdzēt. Istabene - tā ir cita lieta.

[Pūķēns Sāra]

Dziednieces labais noskaņojums, kas piepildīja telpu, lika Lūsēnam pasmaidīt un sajusties vēl pa drusku labāk. Elza parasti bija tik dāsna un jauka, viņai piestāvēja būt tieši šādā noskaņojumā - smaidošai un priecīgai.
-Varu doties līdzi Elzai,- Lūsēns noteica, sirsnīgi izstaipoties. Varbūt tas bija muļķīgi, bet šķita, ka istabene varētu tomēr pateikt, ko noderīgu, bet varbūt arī nē. Vienkārši sēdēt viesnīcā un meklēt kaut mazāko pavedienu, kura arī varētu nebūt, nebija Lūsēna iemīļotākā nodarbe - darbība, rīcība, lūk ko meitenes mīlēja, pat ja tā aprobežojās ar došanos uz slimnīcu.

[Moriartijs]

Nu kāpēc tā vienmēr sanāk?, Milo jau kuro reizi sev prasīja. Vienkārši vajadzēja aizgulēties. Nu gan gudrītis. Veicot ceļu līdz Metropolei, viņš centās nedomāt par to ka kavē. Ja kavēju, tad vairs nav jēgas steigties. Tādēļ pie Metropoles durvīm viņš piegāja jau mierīgā solī.

Saņēmis informāciju no policista pie durvīm viņš devās iekšā. Apskatījis halli viņš izvēlējās liftu - Nevajag jau pavisam visu nokavēt...

Pastaigājis pa gaiteni Milo atrada 56. istabu un devās iekšā. Opā, vien nodomāja redzot ka gandrīz visi jau ir klāt. Daudz tautas. Bet arī notikums ir pietiekami ievērojams - beigti Inkvizitori nemētājas visapkārt, kur nu vēl Dižie...

Milo nostājās pie sienas, un turpināja klausīties, līdz Elza ieminējās par asinīm. Tas pievērsa viņa uzmanību. Turpinot Elzas domu ... lai kurš arī ir vainīgais, taču asinis nemēdz tā vienkārši notecināt un paņemt līdzi. Vampīrs būtu izdzēris. Ja tas nav vampīrs (lai gan tā ir ticama versija), tad kādēļ asiņu nav te? Kas tajās ir tik īpašs? Ja reiz izsūkts sauss...

[washulis]

Izkāpusi no takša Dana devās taisnā ceļā uz viesnīcu "Metropole". Pagaājusi garām policistam viņā izvilka no kabatas kubiku-rubiku un sāka to kustināt. Viss notiekošais viņu padarīja nervozu.

Uzkāpusi pa kāpnēm līdz vajadzīgajam stāvam viņa devās taisnā ceļā uz 56. istabu. Cilvēku daudzums padarīja viņu vēl nervozāku, tādēļ jau prātā izdomātā sveiciena frāze nodzisa un viņa vienkārši iegāja telpā un nostājās blakus Lūsēnam.

Klusi pačukstēja, Ko es nokavēju? Sēdēt viņa neapņēmās, vairāk dīdītos uz krēsal nekā spētu nosēdēt mierīgi.

[Mattiass]

Inkvizitors mierīgi stāvēja un klausījās, pats neko nepiebilzdams, tikai novērodams notiekošo.

[Elony]

"Vai līķī ir vai nav palikušu asiņu - to varēs noteikt pēc sekcijas." Tolvaiks teica. "Tas nozīmē, ka kādam būs jādodas līdzi uz kriminālo lietu morgu. Pagaidām liekas, ka līķim asinis izsūktas pēc šāviena, vismaz tā apgalvo cilvēki."
"Principā asinis varētu izsūknēt arī citādi... varbūt kādu tehnisku ierīci." Rolands iebilda. "Gustav, jūs te no Tumšajiem esat trīs, tas nozīmē, ka iesi kopā ar Gaišajiem un tos piespēlēt nevaru. Pats izvēlies, ar kuru grupu iet."

"Es neesmu pamanījis, ka cilvēkiem būtu iespaidots prāts. Tikai nobaidīti... piektajam stāvam bija uzlikta baiļu burvestība, kas visus izdzina ārā." Tolvaiks turpināja. "Labi, Valdis var pārbaudīt kameras ierakstus, nezinu, vai izmeklētāji jau ar to nodarbojas. Kāds var viņam palīdzēt. Elza un Lūsēns brauks pie liecinieces uz slimnīcu."

"Es gribētu nopratināt liecinieci no Dienas Sardzes." ierunājās Neriss.
Rolands pakratīja galvu. "Uz slimnīcu dosies Džavna."
Tumšā burve viltīgi uzsmaidīja Elzai un Lūsēnam. "Nu ko, meitenes sapratīsies vislabāk savā starpā."
Neriss likās saīdzis.

"Tātad vēl vajag tos, kas apsekos līķi, lai pēc tam dotos uz morgu. Mēs jau panācām, ka šī lieta ir augstas prioritātes, vienīgi mēs nesteidzamies ar līķa transportēšanu, pirms tas nav apskatīts no mūsu puses. Varbūt jūs, jaunie pamanāt ko tādu, ko nepamanām mēs..."

"...veci, satrupējuši Citādie, kas joprojām nesaprot, kā var zobenus aizstāt ar pistolēm." ar smīnu noteica Rolands.

"Tātad, kas apsekos līķi un kas nopratinās personālu. Kas uzdevumu saņēma, var iet." Tolvaiks turpināja, nepievēršot Rolandam uzmanību.

"Tavas metodes ir lēnas, Ločplāsi... Neriss, tu no mums apskatīsi līķi, liec lietā savu ožu... Gustav, tev paliek kameras un viesnīcas personāls." Rolands ātri izdalīja pavēles.

"Policijas pārstāvji pazīst jūs visus un uzskata par savējiem un piekšniekiem. Varat tiem jautāt ko vēlaties un pat dot rīkojumus." Tolvaiks likās nedaudz īgnāks.

[Massacre]

Līķa apskate vai viesnīcas personāls? Saule labprāt izvēlētos līķi, bet tad būtu nepieciešams nedaudz cits apģērbs. Turklāt, ja to Gustavu varētu novirzīt uz kamerām, viņai vienai paliktu personāls un brīvas rokas darbam.
"Es pratināšu viesnīcniekus." vienkāršs paziņojums, kurā neiekļāvās nekādas "mēs ar Gustavu" formas. Skaidra norāde, ka viņa pati un lai Tumšais nemaz nedomā jaukties. "Atļausiet ķerties klāt?"

[Roviela]

- Pat tehniskām ierīcēm asiņu izsūkšanai varam pie reizes painteresēties slimnīcā, - Elza noteica, - to viņi zinās vislabāk, kā to var izdarīt ātri. Tur ir lērums asiņu, kas tāpat vien, kad kāds ir jau beigts, no dzīslām ārā līst nevēlas.
Viņa vēlreiz pasmaržoja sniegpulkstenīšus.
- Lūsēn, ejam, un jūs, - ar to bija domāta darbiniece no Dienas Sardzes, - kā vēlaties, bet mēs jau ejam.

Jau iedama ārā, viņa atgādināja priekšniekam.
- Tolvaik, Tu taču zini... nevajag sekciju, lai noskaidrotu, vai vispār ir asinis, pietiek ar līķa plankumiem vai to neesamību. Tūlīt paprasīšu tiesu medicīnas vietējam pārstāvim.
Ko viņa arī izdara pa ceļam, pie reizes pavaicājot, uz kuru slimnīcu aizvesta istabene, un kur tieši ievietota.