Nakts Sardze: Pravietojums, [GM][PZP] Nakts Sardze - Cīņa pret dumpiniekiem Opcijas

[Elony]

(IMG:http://i205.photobucket.com/albums/bb239/elsarels/CopyofNewWindowsBitmapImage-1-1.jpg)

Šī spēle ir atzīstama Gaismas lietai un nāk par labu cilvēcei.
Nakts Sardze.

Šī spēle ir atzīstama Tumsas lietai un nāk par ļaunu cilvēcei.
Dienas Sardze.

Šī spēle ir pret Līgumu un nāk par postu pamieram un Citādajiem.
Inkvizīcija.

Pirmā daļa.

Citāda pasaule.

Prologs.

Viesnīcas "Metropole" istabene Anna uzkopa tos numurus, kuri bija atstāti pirms pusnakts, lai no rīta tajos varētu iekārtoties jaunie viesi. Kopš aprīļa bija sākusies sezona, kas nozīmēja cenu pieaugumu numuru nolīgšanā, bet ne strādnieku algu palielināšanā.
Istabene gan nežēlojās, jo alga tik un tā bija ievērojama. Ar gumijas cimdiem un plastikāta masiu viņa salasīja atkritumus un sakārtoja gultas. Vienīgi nakts darba problēma bija tāda, ka daži klienti, aizmirsuši par sievām un draudzenēm, iedomājās, ka Rīga kā "Seksa tūrisma galvaspilsēta" nav tikai reklāmas triks, un viesnīcas personālam, attiecīgi jaunām un izskatīgām istabenēm kā Anna, jānodrošina arī citādi pakalpojumi.
Anna gan taču tikai piepelnījās studijām. Viņai bija paveicies, ka bijušais draugs bija šeit iekārtojies par menedžeri... Un ka neatlaida meiteni, kad viņu attiecības pajuka.
Jebkurā gadījumā istabene bija sagatavojusies pieklājīgi un noteikti pasūtīt katru iereibušo britu tūristu trīs mājas tālāk. Lai gan, ja patrāpītos kāds sevišķi smuks un vēl devīgs... Nebūtu jau pirmā reize. Džordžs no Londonas, Frāncs (vai Francis?) no Bonnas, tad vēl tie divi itālieši Roberto un kā to otru...
Anna iedomājās, ka varbūt tieši dēļ tādas attieksmes no viņas un kas zina, arī citām istabenēm, veicināja to seksa tūrisma pilsētas viedokli. Bet vienalga, dzīve Rīgā nebija lēta un viņa ielaidās tikai ar tiem vīriešiem, kas likās smuki.

Tomēr šonakt Annai dīvainā kārtā neviens neuzmācās. Un vispār likās savādi, ka gaiteņos nemana ne vien iemītniekus, bet arī viesnīcas darbiniekus. Tikai augšā uz piekto stāvu gadījās ceļā kāds jauns, izskatīgs vīrietis džinsa biksēs un melnā džemperī, uz kura bija cilvēka atveids un uzraksts Devil May Cry. Viņš likās savāds, jo pat kārtīgi nepaskatījās uz Annu, kas jauno sievieti aizvainoja, un steidzās tālāk pa kāpnēm lejā. Viņi vēl jo vairāk bija žēl, jo vīrietis bija tiešām glīts...

Bet kad viņa tika līdz piektajam stāvam, tad saprata jauno vīrieti, patiesībā drīz vien par viņu aizmirsa. Šeit bija tāda savāda sajūta, kā nekad agrāk. Uzradās nezināmas bailes, likās, ka aiz muguras visu laiku kāds stāv un taisās uzbrukt, bet lai cik bieži un strauji Anna arī atskatītos, tur nekā nebija. Klusums bija neticami izteiksmīgs un neparasts. Bailes sāka pāriet šausmās un ceļi ļodzījās. Bet Anna saņēmās, jo tam visam nebija nekāda pamata. Šī bija viesnīca un te istabās gulēja cilvēki. Nekas slikts nevarēja notikt...

Viņa sāka apkopt numurus, kuri bija norādīti kā tukši, bet nespēja koncentrēties, visu laiku atskatījās un centās neuzgriezt muguru durvīm. Gaismu istabās ieslēdza vēl pirms tajās iegāja, pabāžot roku pa durvīm. Un izslēdz tikai tad, kad pati jau bija ārā. Šeit bija uzkopjami tikai trīs numuri, kas bija labi... Divi bija uzkopti un palika trešais...

Annai bija jāiet garām 56. numuram, un nezināmu iemeslu dēļ to ļoti negribējās. Kas notiks, ja viens numurs paliks nesakopts šonakt? Nekas, nu kam to vajadzēja... vienkārši pagriezties un doties lejā, izmest atkritumu maisu un novilkt cimdus, pārģērbties un prom no viesnīcas... Uz visiem laikiem... Nē, muļķības, viņai bija vajadzīgs šis darbs un kaut kādu savādu baiļu dēļ to nezaudēs... Anna sakopoja spēkus un centās paskriet garām durvīm pēc iespējas ātrāk... bet šī numura durvis bija pavērtas un iekšā iedegta gaisma. Anna centās neskatīties, paskriet garām, bet acis pašas pagriezās un ieraudzīja – cilvēka ķermenis uz grīdas, galva sānis un nedzīvās acis skatījās tieši uz viņu, dedzinot sirdi kā nokaitēti iesmi.

Anna pakrita zemē un skaļi kliedza. Kliedza tā, ka būtu jāsaplīst visiem logu stikliem šajā stāvā un visā ēkā. Bet neviens nenāca, neviens neparādījās, viņa bija viena... viena...

Istabene metās rāpot prom, tad pierausās kājās un skrēja uz kāpnēm, viņa paklupa to vidū un gāzās lejup, sāpīgi sasizdamās un tad ar galvu atsitās pret sienu. Atskanēja nepatīkams krakšķis un tad iestājās tumsa...

Sākums.

Viesnīca „Metropole" atradās uz Aspazijas bulvāra, tomēr piecos no rīta iela vēl bija diezgan tukša. Laternas vēl dega, lai gan zilganā pamale austrumos rādīja, ka mākslīgais apgaismojums nav tik ļoti nepieciešams. Pavasaris bija iestājies un rīti gaišāki sāka palikt agrāk.

Pie ieejas viesnīcā stāvēja trīs stāvi. Viens bija policists zaļā vestē. Otrs bija vampīrs no Dienas Sardzes, vājš un neievērojams, parasti nodarbojās ar to, ko tagad – apsargāšanu. Attiecīgi Nakts Sardzes darbinieki nezināja pat viņa vārdu. Policistam otrā pusē stāvēja Uldis Lapsa, 6. līmeņa gaišais mags, kura pastāvīgā nodarbošanās bija tāda pati kā viņa kolēģim vampīram.

Policists likās nopietns, bet viņa skatiens tāds nedaudz savāds. Bet Citādos, kas gāja uz viesnīcu, uzlūkoja ar cieņu un bez jautājumiem laida iekšā viesnīcā. Acīmredzot, jau bija apstrādāts un viņam abi Citādie sargi iedvesa domas, kuru laist iekšā bez šķēršļiem. Abi Citādie sveicināja kolēģus, kad tie ieradās, bet otru sardžu darbiniekiem tikai klusējot pamāja ar galvu.

[Džea]

Tolvaika telefona zvans Zani nebūt neiepriecināja. Taču darbs diemžel bija darbs. Tādēļ ilgi nedmājot Zane izsauca taksi un drīzvien no Iļģuciema bija atbraukusi līdz Metropolei. Samaksājusi šoferim meitene palūkojās uz viesnīcu. Braucot uz skolu gar šejieni visai bieži nācās braukt garām.
Labrīt. Zane Grīva. Nakts Sardze.
Pasveicinājusi visus trīs stāvus meitene sāka gaidīt pārējos kolēģus. Kas tur bija teikts. Nogalināts Inkvizīcijas darbinieks?

[Roviela]

Viesnīcai tuvojās slaids stāvs gaišā pieguļošā pavasara mētelī, zem kur arēgojās slaidas kājas, apautas īsos, elegantos zābaciņos ar labam biznesam tipiski ne pārāk augstiem papēžiem. Dīvaini, bet viņa nēsāja cepuri, kura bija skaidri saskatāma uz īsajiem, lokainajiem matiem. Sievietei bija neliela rokassoma un neliela dokumentu mape ar rokturi. Jebkuram nejaušam garāmgājējam nebūtu šaubu, ka tur uz maiņu dodas labi apmaksāta viesnīcas administratore vai vismaz kāda liela šefa sekretāre, kura grasās atgādināt savam bosam par šodien paredzamiem darbiem, teiksim, steidzamu lidojumu uz Ženēvu, un mapē ir lidmašīnas biļetes.
Elza piegāja pie viesnīcas durvīm.
- Labrīt! Es esmu Elza Baumane, - viņa sveicināja ļoti melodiskā un patīkamā balsī, kas parastos mirstīgajos uzreiz radīja neglābjamu vēlēšanos viņai izpalīdzēt. Tātad - tas bija veltījums galvenokārt policistam, kutam, pēc Elzas domām, pienācās vismaz kāda, lai cik sīka kompensācija par prāta jaukšanu.
- Tur, iekšā? Kurā stāvā?
Viņa to zināja, bet tam nebija nozīmes. Visam arī no malas ir jāizskatās nevainojami. Zintniece uzsmaidīja Uldim un pamāja vampīram, pirms iet iekšā. Skat! Zane jau ir te, bet kāpēc viņa gaida uz ielas?
- Iesim, Zane, - Elza uzrunāja jauno meiteni, - vestibilā ir siltāk.

Šo rakstu rediģēja Roviela: 26.10.2008 22:07

[Pūķēns Sāra]

Šefa zvans bija negaidīts un nevarētu teikt iepriecinošs, jo īpaši, ka viņas un vīrieša, kas gāja viņai blakus, maiņa bija tikai nesen beigusies, bet brīvais laiks Cītādajiem bija svēta lieta, lai kā viņi to pavadītu.
Lūsēns sabāzis rokas džinsu kabatās soļoja blakus Mārim, tumši zilā džempera kapuce klāja tumši brūnos, glīti sakārtotos matus. Garastāvoklis nebija no tiem labākajiem, pat ja atpūsties bija izvedies kaut drusku un gaišmatis blakus to ļoti labi zināja, tādēļ nesprāgāja ar saviem izlecieniem.
-Vai kāds jau ir?- pieejot pie viesnīcas, viņa noprasīja savas sardzes darbiniekam, pamājot arī vampīram par sveicienu, kas pat bija siltāks nekā gaišajam magam.

[Sindra]

Šī bija viena no tām naktīm, kad Valdis atkal bija aizsēdējies pie savas iemīļotās datorspēles un viņa telefons stāvēja tepat pa ķērienam uz galda.
Izdzirdot telefona vibro zvanu, puisis automātiski pacēla telefonu, atvēra to un neko nesakot noklausījas Vadītāja sakāmo. Sarunas beigās pavisam mundrā balsī novēlēja Tolvaikam labu rītu, Valdis nolika mobīlo uz galda un ātri piebeidzis pāris pretiniekus, piespieda sevi pieseivot spēli un izslēgt to.

Izslēdzis monitoru, puisis aizgāja līdz vannas istabai, sakārtoja savu izskatu un apģērbies devās viesnīcas virzienā.
Vadītājs nebija neko minējis, ka būtu pārāk jāsteidzas un viņš dzīvoja visai tuvu centram.
Izgājis ielās, Valdis ieelpoja dzestro pavasara gaisu un raitā solī devās viesnīcas virzienā.

Pa ceļam pie stacijas viņš pamanīja sirmu tantiņu, kura pārdeva kaut kādus puķu pušķīšus, kas izskatījās no viņas dārza nākuši.
Vecā sieviņa nedaudz drebēja no vēsā gaisa. Valdim gan likās, ka tik agri mēģināt pārdot ziedus nav visai prātigi.
Viņš piegāja pie sieviņas un iegādājās vienu no puķu pušķīšiem, atstājot sieviņai vairāk naudas nekā viņa prasīja un novēlēja veiksmīgu dienu.

Nonācis līdz viesnīcai, Valdis pamāja sveicienu vampīram un savam kolēģim un devās iekšā viesnīcā.
Daudz nedomādams puisis atrada ceļu līdz kolēģiem, kuri jau bija ieradušies agrāk.
Labrīt. viņš laipni pasmaidīja un piegāj pie Elzas.
Aizmirsu atnest notis, kuras solīju puisis vainīgi noteica un pastiepa puķu pušķīti uz viņas pusi.
Bet es tev atnesu... viņš palūkojās uz ziediem it kā mēģinot atcerēties ziedu nosaukumu .. puķes. Valdim tā arī neizdevās ziedus identificēt.

[Hworang666]

Māris bija mazliet neapmierināts ar to, ka viņam nācās vilkties uz kaut kurieni pēc tam, kad viņš jau bija palaists mājās un vēl vairāk viņš bija neapmierināts ar to, ka iztraucēta tika kāda ārkārtīgi patīkama nodarbe ar Lūsēnu, bet viņš nevienu nenosodīja. Melnā ādas jaka bija līdz galam ciet, it kā vīrietim saltu, bet pats viņš jutās tīri labi. Rīta gaiss patīkami lika justies sejas ādai un, jau pēc neilga laiciņa arī viņi abi bija klāt. Ar galvas mājienu visus apkārtējos pasveicinājis, viņš pievērsās pašai ēkai un ieskatījās iekšā vestibilā. Uz Lūsēna jautājumu virietis ar vieglu smiekliņu atbildēja uzreiz: lūk, tur iekšā divi mūsējie... Un tikko vēl iekšā iegāja trešais - Valdis.. Un, pirms meitene pajautāja viņam kā viņš to zin, viņš uzreiz visu paskaidroja: caur logiem jau pirms kādiem trim soļiem pamanīju. Šķiet, ka viena ir Elza, otrai seju nesaskatīju. Pavēris durvis, viņš viegli palocījās: sekosim pārējo piemēram?

Šo rakstu rediģēja Pūķēns Sāra: 26.10.2008 23:11

[Mattiass]

Tobrīd pie viesnīcas līgani piebrauca melna, divvietīga un krietni pamodificēta sporta automašīna (no divdurvinieka tika aizvākts aizmugurējais sēdeklis, kurš, kā jau šādām automašīnām, bija mazs un neērts, lai priekšā sēdošajiem būtu vairāk vietas un būtu arī vieta, kur noglabāt bagāžu — šādā veidā nu jau divvietīgais autiņš bija ātrs, ērts, un arī piemērots ceļošanai). No tās izkāpa un pie ieejas piegāja tikpat melni un atbilstoši gadījumam ģērbies Inkvizitors — viņam kājās bija melni zābaki, mugurā melns ādas mētelis, melnas džinsu bikses un melns T-krekls ar tumši zeltainu uzrakstu Hells Bells un zeltainu zvana kontūru.

[Elony]

Policists cienīgi uzsmaidīja sievietēm, īpaši Elzai. "Jūs visas drīkstat iet iekšā un ārā, kad vien vēlaties."
Uldis arī uzsmaidīja, atturīgāk bet toties patiesi, ne dēļ maģiskas iedarbības.
"Priekšnieks jau ir iekšā. Gaida visus mūsējos. Un..." jaunais mags paskatījās uz vampīru, kurš arī bija jauns, ar sārtiem vaigiem un kārns pēc auguma. "...viņējo šefs arī ir. Ieradās kopā ar dažiem savējiem."
policists uz to nekāi nereaģēja.
"Ejiet uz piekto stāvu, operatīvais štābs ir pretējā numurā nozieguma vietai, kur darbojas policija. Ja tevi ielaiž iekšā viesnīcā, var staigāt pa to visu." Uldis vēl teica.

Tā viņš saka visiem Nakts Sardzes darbiniekiem, kas nāk arī vēlāk.

Vestibils ir kluss, bez reģistratores aiz galda, kura neuzticīgi skatās uz ienākušajiem, neviena cita nav.


Kad piebrauca melnā mašīna, abi sargi- vampīrs un gaišais mags - to uzlūkoja. Tāpat kā personu, kas izkāpa. Viņi centās noteikt tā līmeni un piederību, bet nesekmīgi.
"Kas jūs būtu? Vampīrs ievaicājās."

Šo rakstu rediģēja Elony: 26.10.2008 23:08

[Massacre]

Solis, pagrieziens... Komandējoši skaļā balsī, kas neļāva iebildumus par to, ka šāda katras kustības komentēšana šajā dejas stadijā iespējams ir lieka, Saule staigāja pa spoguļoto zāli, tērpusies savā kabarē kostīmā, nu, vai drīzāk vismaz daļā no tā un pieskatīja vai visas viņas dāmas, dūdiņas un enģelīši ar sirdi un dvēseli atdodas dejai, ar kuru būs jāuzstājas... Nē, Saule nelamājās, vismaz šo debess radību priekšā, tikai dusmīgi nozibināja acis un turpināja komandēt, mainījusi vien savas mierīgās gaitas intensitāti un trajektoriju dodoties pretī darba telefonam. Un darba telefona nelaime bija tā, ka tas vienmēr bija jāpaceļ.

Visām sliedēm pāri, visām mašīnām pāri, visam pāri... Labi, ka deju zāle atradās netālu no Aspazijas bulvāra un tas viņai vinnēja laiku pabeigt treniņu un izlikties, ka priekšnieks sajaucis numurus vai vēl labāk, kāds dedzīgs mīļākais grib viņu satikt tūlīt pat un momentā... Balodīšus tas vienmēr interesēja, taču ne tik pietiekami, lai kļūtu traucējoši. Saulei bija vienalga, ka viņa uz darbu ieradās klasiskos pelēkos svārkos līdz celim, pieguļošā, tumši zilā, korsetē un pelēkā, neko daudz nenosedzošā žaketītē un mazliet vairāk kā klasiskās melnās augstpapēžu kurpēs. Jo uz dejām bija jāierodas šiki un vispār Saule nemaz nemācēja izskatīties savādāk. Arī somiņa, kas viņai bija, drīzāk bija dekorācija mobilajiem telefoniem, makam un atslēgām, nevis nopietnam darba notikumam. Labi, viņa izliksies par meiteni pēc izsaukuma no dārgā gala, protams, bet kurš tad iedziļināsies detaļās?

Pārmijusi zinošus skatienus ar vampīru, Saule it kā izlikās, ka šis klients ir tik steidzīgs, ka nu nekādi nevar gaidīt kaut kādas detaļu atskaites pie kaut kāda sarga.
Nemanāmi, tas ir, citiem nemanāmi, pamājusi Lāsmai un Mārim, viņa viņus neuzkrītoši aicināja iekšā vestibilā.
Un, vienvārdsakot, Saule ienesās vestibilā un uzsmaidīja jau esošajiem tur savējiem. Tomēr pamanījusi Valda žestu, pat necentās sasveicināties skaļi un izlikās, ka nevar atcerēties, kurā numurā ir viņas apkalpojamais. Iejutusies tēlā, kā sak'.

Izdzirdējusi informāciju no policista, kur jāiet, Saule paraustīja plecus:
"Nezinu kā jūs, bet es dodos uz piekto stāvu." un devās arī. Biedri, lai seko, tikuši galā ar... Nu, jā.

Šo rakstu rediģēja Massacre: 26.10.2008 23:23

[Pūķēns Sāra]

Par Māra sacīto, Lūsēns uzmeta tam pietiekoši zīmīgu skatienu, lai puisis saprastu, ka šorīt, vismaz šobrīd viņa nav tajā labākā noskaņojumā uzklausīt tā acīmredzamos faktus. Bija jau arī jārada priekštats, ka šie abi nabadziņi stāv pie durvīm ne tikai muļķīgas drošības dēļ, kaut gan...
Pametusi sveicienu Saulei, brunete jau ne tikai Māra, bet arī Saules mudināta devās viesnīcā un pa taisno uz kāpnēm, pasveicinājusi arī pārējos biedrus, kas bija ieradušies pirms viņiem.

[Roviela]

Lai pārlieku nemulsinātu administratori, Elza bija pagājusies aiz stūra un tagad stāvēja ne visai augstu uz kāpnēm un gaidīja citus. Viņa pēc sena ieraduma negrasījās lietot liftu. Bieži vien, kāpjot pa kāpnēm, sanāca pamanīt daudz ko tādu, kam vienkārši paskrietu garām, ja tā nedarītu.
Turpat viņa sagaidīja Valdi, kuram aiz muguras vestibilā viņa samanīja vēl citus, šķiet, tur bija parādījušies vēl Māris un Lūsēns.
Sievietes vaigi, kas jau bija kļuvuši skaisti sārti šorīt dzestrajā gaisā, mazlietiņ vēl piesārta no prieka:
- Labrīt! Vai! Paldies, Valdi! Kādi mīļi sniegpulkstenīši... tiešām. Kāpsim? - viņa ierosināja, puķītes turēdama pie sejas, lai justu to liego smaržu.
- Nekas, gan citreiz atnesīsi. Man ir aizdomas, ka kādu laiciņu es tās tāpat neizmantošu, - Elza pasmaidīja. Viņai nebija nekāda prieka, saņemot ziņu, ka Rolands ir te, bet to atsvēra Valdis un puķītes. Tik mīļi!

[Mattiass]

— Inkvizīcija, — Kriss atteica un pagāja abiem sargiem garām. Tā… perimetra nebija, bet sargus pie ieejas izlika.

Atšķirībā no pārējiem, melnā tērpies Inkvizitors izvēlējās liftu, nolēmis pa trepēm atgriezties atpakaļceļā.

[Dvēselīte]

Par spīti pavasarim un visām pārējām zīmēm, kas liecināja, ka drīz klāt būs silta vasara, viņš joprojām nēsāja šalli, kas neskaitāmos līkumos bija apvijusies kaklam, rokās joprojām bija balti, mīksti cimdi un mugurā melnais mēteli. Viņš gāja vieglā, atsperīgā solī un klusītiņām dungoja kādu pazīstamu melodiju, kas jau vairākas dienas neizgāja no prāta.

Pārgājis pāri sliedēm, viņš jau pa gabalu pamanīja, ka pie viesnīcas ieejas pulcējas ļaudis. Kāds gāja iekšā, cits palika uz ielas. Tikko bija piestājusi traki smalka sporta mašīna. Kāpēc tik milzīgs furors? Kāpēc te ir tik daudz citādo? Likās dīvaini, ka slepkavība ir izraisījusi tādu interesi, dīvaini bija arī tas, ka turp tika nosūtīts viņš. Bet Gustavam nekas nebija pretīm, maiņa vienalga bija beigusies, bet mājās doties vēl negribējās.
Sasnbiedzot viesnīvas ieeju, viņš pie tās pamanīja savas sardzes atsūtīto novērotāju, kuru tiesa, atcerējās tikai ar zināmām pūlēm.
- Labrīt! - veltījis vampīram šallē paslēptu, bet absolūti burvīgu smaidu, viņš mazliet palocījās. Tā nu bija iegājies, ka sasveicinoties ar pazīstamajiem viņš vienmēr viegli palocījās, tomēr nekad nezaudējot acu kontaktu. Piesardzība.
- Kas tad mums te ir noticis, ka sacelts tāds troksnis? - gribējās uzzināt paskaidrojumus par to, kas notiek, jo nebūt lietas kursā bija gaužām neērti. Pie tam, pārējie izskatījās krietni vien zinošāki par notikuma apstākļiem.

Blakus atskanēja pašpārliecināts - Inkvizīcija, - bet Gustavs tik vien paspēja samanīt, kā aizejošā muguru. Tad re kā, pat pelēkie iesaistījušies.

Šo rakstu rediģēja Kira Haru: 27.10.2008 00:05

[Sindra]

Sniegpulkstenīši. Jā. Valdis mulsi noteica nesaprazdams kā viņam varēja piemirsties balto ziediņu nosaukums.
Puisis pamāja un līdzās Elzai kāpa augšup pa kāpnēm uz notikuma vietu.

Nonākot slepkavības vietā viņš pasveicināja Vadītāju ar vieglu galvas mājienu un viņa lūpas pavisam mēmi nočukstēja sveicienu arī Rolandam.
Puisis palika Elzas tuvumā nedaudz nostādamies starp Elzu un Dienas Sardzes vadītāju.

[Hworang666]

Palūkojies uz Inkvizīcija dalībnieku, kas izvēlējās liftu, Māris klusītēm nopūtās. Nu vajadzēja viņam iekāpt liftā... Tagad man tur vieta neatradīsies... Un lēnām, sākumā mazliet pietēloti viņš sāka kāpt augšup pa trepēm. Nonācis piektajā stāvā viņš pa taisno devās uz štābu. Vēl nebija nekādas jēgas sākt blandīties apkārt.

[Džea]

Jā protams.
Zane apmulsusi nomurmināja pamanot Elzu. Iegājusi iekšā meitene aplūkoja telpu. Klusītēm pasmīnējusi par Valdi un Elzu, pasveicinājusi pārējos kas ieradās Zane devās augšā pa kāpnēm uz operatīvo štābu

[Ungaarijas ragas...]

Novietojusi džipu brīvā vietā iepretim viesnīcai, Andra no tā izkāpa un devās uz viesnīcu. Jautās, ka šurp atdevusies liela daļā Nakts sardzes un arī Dienas sardzes. Gadījums likās ļoti nopietns, citādi šāds tracis nebūtu sacelts.
Darbiņš, darbiņs un vēlreiz darbiņš Andra padomāja, reize ar Ulda pasveicināšanu, — Sveiks!
Vampīrs tika pagodinats vien ar galvas mājienu. Nevarētu teikt, ka Andra neciestu vampīrus, viņa vienkārši neatbalstīja metodes, ar kādām Tumšie sevi nodrošināja ar spēku. Tikai pārlieku taja iejaukties viņa nevarēja un to arī nedarīja. Nu nav šobrīd balto bruņinieku laiki, lai kā viņa bērnība par ko tādu domāja.
Vērīgi noklausījusies gaišā maga ziņojumu, sieviete ātrā solī uzkāpa līdz piektajam stāvam un devās uz operatīvo štābu. Ja, vairāki Gaišie turpat jau bija līdz ar Nakts sardzes vadītāju, kā arī vairāki Tumšie...
Uh, dienas sardzes šefs arī te, bet ko gan laikam var gribēt, par Rolandu Andra zināja visai maz. Pamājusi ar galvu savējiem sveicienam un arī Dienas sardzes darbiniekiem, viņa ieklausījās, kas tiek runāts.

[Elony]

Piektā stāva gaitenis bija tukša. Visu istabu durvis bija ciet, bet likās, ka tās ir tukšas. Gaiteni bija tikai viens policijas virsnieks, kas pārlūkoja grīdu un sienas, meklējot laikam kādas pēdas, vai nu ko tur var meklēt policisti nozieguma vietas tuvumā.
Gaiteņa otrā pusē cits policists darīja to pašu.
Apmēram gaiteņa vidū bija vaļā divas durvis, no vienām izgāja cilvēks uzvalkā un zvanījās pa telefonu, jautāja, pēc cik llga laika tad ieradīsies tiesu mediķi.
Kad gaitenī sāka parādīties Citādie, policisti viņus sākumā uzlūkoja neuzticīgi, bet tad skatiens atmaiga un viņi kļuva godbijīgi kā pret augstiem priekšniekiem.
Pretī 56. numuram, no kuru bija iznācis izmeklētājs ar telefonu, atradās numurs ar 44 numuru.
Tājā ieejot, varēja redzēt, kā pie galda numura vidū sēž Rolands un Tolvaiks abi pieklājīgos uzvalkos un pat nedaudz līdzīgi ģerbšanās stilā un manierēs un sejas izteksmēs, tikai viens bija gaišmatis ar īsu frizūru, bet otrs - tumšmatis ar pusgariem matiem. Viens bija Gaišais un otrs - Tumšais.
Pie loga, atspiedies uz palodzes stāvēja Neriss, sakrustojus rokas uz krūtīm. Bicepsi redzami izcēlās caur viņa pieguļošo melno džemperi.
Džavna sēdēja gultā, Tumšā bija tērpusies plānā topiņā un īsos minisvārciņos, kā arī garos ādas zābakos uz papēžiem. Sakrustojusi kājas, atstājot maz vietais fantāzijai, viņa skatījās, kā ienāk iekšā Citādie.

Cik nu varēja redzēt, tad 56. numurā atradās viens izmeklētājs, kas pētīja istabu, bet līķis joprojām gulēja uz grīdas, istabas vidū, ar acīm pret izeju.

Abi Sardžu vadītāji spēlē durakus, bet tā dīvaini. Tolvaiks dalīja kārtis, un kad abi pacēla izdalītās sešas kārtis, Rolands mierīgi, gandrīz slinki ierunājās:
"Tu zaudēji."
Tolveiks neko neteica un ņēmās dalīt kārtis par jauni.
Kad sāka iet iekšā Nakts Sardzes darbinieki, Tolvaiks sveicināja tos visus, bet spēli nepārtrauca.
Neriss nopētīja Gaišos, bet neko neteica un nereaģēja. Džavna patīkami uzsmaidīja vīriešu dzimtas pārstāvjiem. Rolands pamāja pretī tiem, kas pamāja viņam, bet citādi nelikās par Gaišajiem ne zinis.
Tolvaiks zaudēja vēl trīs reizes.
"Tev nu gan šodien neiet. Pilnīgi nesanāk uzvarēt." Rolands runāja drīzāk ar skumju zēļumu nekā ar prieku.
"Labāk zaudēt sīkā kaujā un uzvarēt karā." Tolvaiks paraustīja plecus un atkal dalīja kārtis.
"Bet uzvaru karā veido daudzas mazas uzvaras, tad pēdējās kaujas iznākums jau ir noteikts." Rolands iebilda.
"Ne vienmēr tas, ko uzlūko par cīņu, tāda tā arī ir. Reizēm tā ir tikai... kāršu spēle, bet patiesā cīņa notiek kur citur."
"Varbūt, bet tik un tā, uzvara arī sīkās lietās ir patīkama." Rolands atļāvās pasmīnēt.
"Piekrītu." Pasmaidīja arī Tolvaiks, pabeidizs dalīt kārtis. "Es uzvarēju."
"Nu, apsveicu, 12 pret 2, es nesūdzos." Rolands paraustīja plecus un noskatīja Gaišos. "Varbūt sāksi savējo instruktāžu? Es gaidu vairs tikai vienu, un liekas, ka viņš jau ir klāt."
"Kādu instruktāžu... Tikai informēšanu." Tolvaiks nopūtās un nolika kārtis uz galda. Viņš uzlūkoja savējos.
"Tur, otrā istabā guļ inkviztors Kēfs, ieradies no Eiropas biroja Prāgā. Tumšais mags ārpus kategorijas. Ieradies, kā inspektors, lai inspicētu Rīgas Sardzes un Inkvizīciju un pēc tam dotos uz Maskavu. Guļ miris savā viesnīcas numurā ar šāvienu pakausī."

[Dvēselīte]

Gaisā jaudās... smagums? Nemiers. Un nopietnība.
Pēc aizvadītās pusotras slodzes muskuļi manāmi smeldza, tāpēc kāpiens augšup pa trepēm sagādāja nepatīkamas izjūtas. Jau ieejot piektajā stāvā, varēja manīt, uz kurieni jāiet. Tik daudz pēdu.
Pabāzis galvu pa atvērtajām durvīm, Gustavs ielūkojās iekšā. Kā tad, priekšnieks un Džavna savā vietā, tātad ļoti nopietni.
- Labrīt, - tagad šalle bija pavilkta krietni vaļīgāk un pasaulei bija tas gods redzēt viņa apburošo smaidu. Vampīram lejā tas gan laikam nebija licies jauks, jo radība nebija visai runātīga. Paspraucies garām Gaišajiem, Gustavs aizgāja līdz istabas daļai, kuru visai uzkrītoši bija okupējuši Tumšie. Telpa nudien bija kā sadalīta divās atšķirīgās pasaulēs.
Nostājies pie sienas, viņš ar atvieglojumu atbalstīja pret to plecu, jūtot, kā muskuļi atslābst. Viņa uzmanību vairāk saistīja bariņš Gaišo, kas mīņājās otrā galā, nekā tas, par ko runā abi priekšnieki. Ak, kungs! Viņi taču vienmēr runāja par vienu un to pašu. Varētu domāt, ka ejot gadsimtiem, tas varētu apnikt, bet nē - viņi kā vienmēr nodarbojās ar verbālām kaujām, izcīnīdami savas mazās, jūsmīgās un pašapmierinātās kaujiņas.

[Pūķēns Sāra]

Kāpnes tika pieveiktas viegli, par spīti tam, ka nesen bija beigusies viņas maiņa. Viņa parasti kāpa pa kāpnēm, tas bija nevien drošāk pēc cilvēku skatījuma, bet arī trenēja augumu - šādas muļķīgas domas vien lika Lūsēna noskaņojumam pacelties un, ieejot istabā, kura bija pataisīta par abu pušu štābu, viņa jau ar nelielu smaidu sveicināja Nakts un Dienas sardzes priekšniekus, kā arī pārējos telpā.

Lūsēns neizrādīja galīgi nekādu interesi par abu priekšnieku kāršu spēli: ierasta dižo verbālā kauja, tādas bija un būs un neko padarīt, un neko nevajadzēja darīt lietas labā. Labāk lai sarunājas, nekā sāk aizrauties ar spēka sacīkstēm. Atradusi vietu Gaišo okupētajā stūrītī, viņa atļāvās noņemt no galavs kapuci un atgriezt rokas priekšējās džinsu kabatās.
-Labs, labs rīts,- sieviete ar smaidu atrauca Gustavam, kurš atrada vietu pie savējiem, ierodoties gandrīz pēdējā brīdī, bet uzmanību no vampīra novērsa Tolvaika informēšana par notikušo. Šefam beidzot runāt, Lūsēns nošūpoja galvu, atstājot jautājumus citu ziņā, ticot, ka tādi noteikti būs.