Meet Your Master: Axels, [GM][BP][fantasy] Opcijas

[Miss Doherty]

Ir līdz nelabumam karsta diena, un sliktā ziņa - vasara tikai sākas. Bet kā pēdējā laikā nācis modē sacīt - who cares? [Aksels gan nekad nebija domājis, ka tieši angļi un šo suņu valoda tik ļoti šeit ievazāsies, bet kā kāds gudrs literārs varonis sacījis: "Dievs nogalina nediskriminējot. Tā pat vajadzētu darīt arī mums." Galu galā, starpība starp latviešiem, krieviem un angļiem nekāda lielā nav. Ja nu vienīgi pēdējie vairāk garšo pēc alkohola, bet tur vainīgs visticamāk viņu tūristu statuss.] Pa dienu viņš guļ. Tā pat kā lielākā daļa. Lielākā daļa no viņējiem.

Bet šodien viņš neguļ. Šī ir pavisam īpaša diena. Šī ir viņa dzimšanas diena. Vienīgās un īstās dzimšanas - pirms tam viņš tikai eksistēja, bet tas laiks pats izzudis no atmiņas. Ak jā - šī ir arī nāves diena. Cik lieliski, uz šādiem pretpoliem jau varētu noveli uzbūvēt! Un novelei tipiskas, tas ir, neparedzamas, arī taisās būt šīs dienas beigas. Kaut gan Aksels domā, ka zin. Viņi visi, vecie, gadsimtiem vecie, radiņi - viņi nekad nemainās. Un tā ir viņu problēma. Un tāpēc Aksels nemaz nepriecājas par viņu ierašanos. Bet to, kā beigsies novele, viņš zina. To viņš ir pārdomājis ilgi un pamatīgi.

***

Šī ir Džefa Reinfelda nāves pirmā gadadiena. Sērot par to ieradīsies visi tuvākie radi, savukārt pārējie nāks vienkārši izrādīt cieņu. Līdzko saule norietēs, uz grants piebraucamā ceļa atskanēs mašīnu riepu švīkstoņa, no smalkiem autiņiem ārā kāps grezni tērpti vampīri ar kapakmens cietām sejas izteiksmēm. Pa vienam vien viņi plūdīs uz atvērtajām divstāvu muižas durvīm, bet nevienu īpaši neinteresēs platās kāpnes, kas ved augšup. Pa daudz šaurākām viņi gribēs plūst lejup, pagraba stāvos, uz plašo svinību zāli. Jau zināms ceļš barokāli greznajā muižā.

Bet šonakt viss ir kaut kā savādāk. Jau pie durvīm ciemiņus sagaida puskaila jaunava un valšķīgu sejas izteiksmi vaicā pēc uzvārda.
- (..) Bērziņa kungs, es jau jums trešo reizi saku, šīs ir Reinfeldu ģimenes viesības! (..) Pa labi! -
Blondā koķete jūtas visnotaļ apvainota. Aksels jau brīdināja, ka viņa radiņi ir ar samaitātu humora izjūtu, bet vienkārši pagrūst malā - tas jau ir rupji! - Nekas, - viņa nodomā, - tālāk par svinību zāles uzgaidāmo telpu viņi netiks. -
Un ko domājies, viņai taisnība. Zāles durvis ir ciet. Ļoti neviesmīlīgi. Ja kāds iedomātos paraudzīt - nav aizslēgtas, un tomēr - cik rupjš žests. Gluži 21. gadsimta bez-stilā.

Tātad jā - spēle sākas ar jūsu ierašanos uz nāves gadadienas svinībām. Pie durvīm jums pajautā uzvārdu un gadījumā, ja neesat Reinfelds, uzstāj, ka iekšā tik nevarat. Kā jau Bērziņš pierādīja - visu var, vajag tikai gribēt. Bet smalkākas dvēseles šeit varētu arī aizkavēties.
Tiem, kas dzīvo muižā - PZ.

[Flightless Bird]

Loreta novērsa skatienu no Konstantīna un centās koncentrēties uz tumsā grimstošo ainavu.
-Tad tev ir visas iespējas to vēl izdarīt, viņa novilka.
Bija jau jauki, kad viņš atkal runāja ar tādu degsmi, tomēr Loreta nespēja atvairīt domu, ka Konstantīnā runā vienkārša vēlme atkal dzīvot pilnasinīgāk un spilgtāk, ka viņa, Loreta, tam būs tikai instruments. Viņa nopūtās un atbalstīja zodu plaukstā.

[Margo]

Tad nu - iesim? viņš jautāja nedaudz uzspēlētā pieklājībā, kā īsts džentlmenis paņemdams viņu zem rokas. Divas alku un nepacietības pilnas acis joprojām kavējās pie Kristillas dzidri zilajām, it kā novēršanās varētu izjaukt šī mirkļa burvību, it kā zaudējot acu kontaktu pēkšņi varētu izrādīties, ka tās liesmiņas viņas acīs pēkšņi varētu apdzist. Tikai reizē ar Kristillu arī Arsēns uzdrošinājās palūkoties uz Estrellu.

Viņa līdzinājās vistai, kas nekad nepārstāja kladzināt, un pirms mirkļa kāds viņas knābī bija iebāzis pārlieku lielu baltmaizes gabalu, un viņa to nekādi nespēja sagremot. Bet Arsēnam cieši blakus – ai, viņam līdzās bija īsts paradīzes putns. Tāds – ar krāšņām spalvām, apveltīts ar visskaistāko balsi, kura apbūra ikvienu. Pasmīnējis, viņš atkal pievērsās Kristillai, vedinādams viņu lejup pa kāpnēm.

Aksels taču neļaunosies par nelielu kavēšanos, vai ne? Prātā atausa doma, ka viņu taču gaida, bet Aksels taču bija tik aizņemts ar Anastāsiju, lai pamanītu. Pareizi? Turklāt Aksels taču pats bija licis iet pabaroties. Un tieši to viņš arī viņš grasījās darīt – pabarot savus izsalkušās alkas pēc Kristillas tuvuma. Aiz muguras atskanēja Estrellas steidzīgie soļi, taču viņš neatskatījās, tikai gādīgi uzlika plaukstu uz Kristillas rokas. Ja jau beidzot bija tāda iespēja iekosties tajā ilgi aizliegtajā Ēdenes ābolā, viņš bija gatavs arī tikt izraidīts no Paradīzes. Tas bija to vērts.

Pārāk daudz viņš bija dzirdējis upuru pirmsnāves vaidus un agonijas pilnos kliedzienus, lai spalgais, taču apslāpētais kliedziens, kas sasniedza viņa ausis, spētu izraisīt pārsteigumu. Protams, pamodās zināma ziņkāre uzzināt – kas? kur? kāpēc? Taču tas nebija no svara, varbūt Aksels bija nolēmis turpināt savu dzimšanas dienas svinēšanu, ‘liekot galdā’ vēl kādu uzkodu. Bet varbūt viņš bija atļāvies uzdāvināt sev nelielu dāvaniņu, un nolikt pie vietas Anastāsiju? Arsēns atkal pasmīnēja. Viņam līdzās bija Kristilla, un pašreiz jau nebija no svara, kurš bija tas nelaimīgais.

Sasniedzis istabu, Arsēns atlaida Kristillas roku un nospieda durvju rokturi. Plaši atvēris durvis, viņš nostājās uz sliekšņa, atbalstīdams roku pret durvju aili. Laipni lūdzu! viņš pašķieba galvu, aicinādams ienākt.

[Elony]

"Iespēja būs?" Konstantīns uzrāva uzaci. "Tātad tu tomēr tici tam, ka mēs pārdzīvosim Aksela plāniņus, jauki, mana mīļā sieva, pavisam jauki."
Viņš novērsās, arī pievērsa skatienu ceļam.
"Bet tieši šādas vēsas attieksmes dēļ arī liesma atdzisa, vai ne?" Neliels aizvainojums un rūgtums ieskanējās viņa balsī. Vairāk gan skumjas.

Viņš vairs nerunāja. Kad automašīnā beidzot sasniedza viņu māju, Konstantīns kā parasti, uzvedās manierīgi, tomēr varēja manīt, ka sarunas nobeigums mašīnā viņu laimīgu nedarīja.

Šo rakstu rediģēja Elony: 26.09.2008 09:20

[Dvēselīte]

- Tu nemaz nenāci palīdzēt, - tas izklausījās pēc mazas meitenes, kura secinājusi, ka solītā konfekte ir tikai veids, kā piespiest viņu iedzert pretīgo klepus sīrupu. As useless as stupid pet. Drēbju kalns gultā plaka arvien zemāks un zemāks, bet koferi kļuva arvien pilnāki. Ja man būtu raibs papagailis, es to tagad, droši vien, palaistu brīvībā, pat, ja tas nozīmētu, ka viņš kaut kur vientulība nosprāgs. Pēdējie apģērba gabali pazuda čemodānā un tas tika aizvērts. Četri lieli čemodāni, viens maziņš. Vajadzētu pietikt.

Netālu atskanēja kliedziens un Anastasija uz mirkli sastinga, ar pusceļā pēc roktura sniedzošos roku. Ciešs, ass skatiens vērās tukšajā agitenī aiz Aksela muguras. Pat, ja viņš būtu lielāks vai durvis mazākas, viņa vienalga būtu redzējusi viņam cauri, pretējo sienu, tapešu rakstu, katru izcilni. Bet stingums ilga mazāk par minūti. Nekas viņu nespēs atturēt aizbraukt. Nekas.
- Vai tu varētu izdarīt vismaz tik daudz, kā sarunāt mašīnu un šoferi, kas mani aizvedīs uz lidostu? Vai arī man nāksies izsaukt taksometru? - izklausījās, ka doma vien par braukšanu taksometrā, kurā pirms tam ir kāds sēdējis, sagādā sāpes.

[Massacre]

Kristilla piekrītoši pamāja ar galvu un sekoja līdzi Arsēnam. Viņa ar acs kaktiņu pamanīja, drīzāk nojauta, Akselu kaut kur tur vērojot, taču šobrīd tas maz uztrauca. Ļoti maz. Viņš viņai bija licis samaksāt 3 miljonus, kuru viņai nebija. Tāpat tuvāko dienu laikā Kristilla zināja sagaidīt sodu, vai tā būs nāve, vai kaut kas daudz briesmīgāks. Viņa, protams, varēja bēgt, taču vai maz to gribēja? Šobrīd Kristillai bija Arsēns un nepieciešamība, lai viņš šīs dienas, vai vismaz stundas padara patīkamākas. Daudz patīkamākas. Un es esmu gatava tam ļauties, cik illgi vien nepieciešams. Cik ilgi atļaus vai cik ilgi viņš to vēlēsies. Kliedzieni nespēja piekļūt Kristillai, nekas šobrīd nevarēja viņai piekļūt kā šīs pievilcīgais stāvs viņai blakus.
Ieejot Arsēna istabā, viņa pasmaidīja. Un atkal tas likās kaut kas tik pilnīgs, ka brīnums kā Arsēns spēja vēl tam pretoties. Kristillai un katrai viņas kustībai, viņai pat nerunājot. Tikai esot.
Sieviete ar mazu interesi nopētīja viņai jau pazīstamo istabu un pagriezās ar seju pret Arsēnu. Acīs atspoguļojās kaut kas gaidošs un aicinoš, it kā lūdzošs:
Lūdzu, tagad es esmu Tavā varā, neiztērē šo laiku nelietderīgi.

[Miss Doherty]

Es tevi aizvedīšu, ja tu gribēsi. Viņš neko daudz vairāk neteica. Vai nu tāpēc, ka negribēja vai tāpēc, ka nepaspēja. Estrella iznāca no savas istabas un koķeti smaidot nogāja tos pāris metrus, kas šķīra viņu no Axela. Axel... acīmredzama vēlēšanās vienkārši paskatīties, ko dara Anastāsija. Estrella pienāca pie durvīm, pie Axela, ielūkojās Anastāsijas istabā, īsu mirkli to pētījusi, pievērsās savam saimniekam, uzliekot savu plaukstu uz viņa saules pinuma un maigi nočivinot Arsēns aizgāja pie Kristillas uz viņas istabu, abi tādi saķērušies un čivināja... tas nozīmē, ka Arsēns nekur nebrauks? Nu - uz Venēciju vai kur jūs ar Anastāsiju braucat?!

Nē, sadrāztā mazulīt, Arsēns nekur nebrauks. Tu vari gulēt mierīgi, visas manas kuces ir vienādas. Apņēmis viņas plecus, Aksels noskūpstīja Estrellas pieri. Es ne tikai dresēju savus suņus, es viņus pieradinu. Un atšķirība ir tikai tajā, ka tu esi mežone, Anastāsij. Bet visus iejāj. Visus. Ej. Pagriezis Estrellu otrādi, viņš aizsūtīja savu mīļāko striptīzdejotāju un tenku vāceli prom.

Pasaki, kad beigsi kravāties. Likās, ka Aksels nesteidzas.

Tajā pašā naktī Konstantīna un Samuela starpā norisinājās kāda interesanta saruna.

Kristillu un Arsēnu neviens netraucēja. Viņi varēja izbaudīt viens otra klātbūtni. Kādu laiciņu...

Tuvojās rīts. Daļa šī vakara viesību dalībnieku jau bija aizvēruši plakstus. Vedovaju vecākā pāra šoferis gulēja kā jaunavas asinis sasūcies. Kristofs Samuela dzīvokļa dīvānā dienu pārlaida nemierīgi. Bet citi, piemēram, Alise bija modri līdz pat rītausmai, kad viņa pazuda, lai atgrieztos līdz ar krēslas iestāšanos.

LAIKA LĪNIJA SADALĀS. Axela mājā vēl ir vakars, pārējie guļ naktsdienas mieru un ceļas kā visiem pieklājīgiem vampīriem piedien - vakarā.

[Margo]

Ieiedams istabā, Arsēns pavirši pagrūda durvis, ļaudams tām pašām aizvērties. Eņģu kluso melodiju pavadīja zābaku smagnējais un straujais ritms, viņam tuvojoties Kristillai. Tikai dažas sekundes - bez mazākās vilcināšanās tika iesviesta mīkstajā gultā, kur Arsēna augums Kristillu iespieda starp nevīžīgi saklātajām segām un izmētātajiem spilveniem. Pirksti cieši apvijās ap viņas delnām, un tikai tad viņš apstājās un sastindzis nekaunīgi raudzījās viņas zilajās acīs. Un tikai tad čīkstošo simfoniju noslēdza dobjš klikšķis, ziņojot, ka durvis ir ciet. Visas džentlmeniskās muļķības bija palikušas kaut kur aiz šīs istabas sliekšņa. Tagad viņa acis mirdzēja kā mežonīgam zvēram, kas tā vien nevar sagaidīt lai uzkluptu savam medījumam. Tomēr viņš nesteidzās.

Lūpas bija viegli pavērtas, mēle pārslīdēja pār asajiem zobiem, pirms viņš lēni pieliecas pie viņas kakla, lai tajā ar mēles galu ievilktu vēl vienu neredzamu līniju. Tik jutekliski, nesteidzīgi, no miega artērijas uz augšu, līdz Kristillas auss ļipiņai. Un tur līnija pārtrūka, Arsēnam klusi iesmejoties. Esmu vīlies. Vārdi klusi plūda pār lūpām. Biju domājis, ka tu garšosi kā vissaldākais cukurs, bet es spēju sagaršot tikai asinis.

Atkal iztaisnojies, zilās acis atkal pievērsās zilajām.Ironiski vai ne? viņš pašķieba galvu, sejā uzplaukstot smīnam.

Šo rakstu rediģēja Margo: 02.10.2008 21:41

[Massacre]

Kristilla izbaudīja Arsēna īsto būtību visā tās krāšņumā ar apmierinātu smīnu un acu skatienu, kas sekoja katrai viņa kustībai. Viņa nedarīja neko, jo šodien viņa bija tā, kas izbaudīs un ļaus izbaudīt, ne otrādi.
"Kāpēc ironiski? Vai tad asinīm, nevis cukuram, nav jabūt mūsu mīļākajai garšai?" Kristilla tīri naivi un jautājoši palūkojās Arsēnā ar īkšķa galu sekodama savām acīm, kuras te apskatīja Arsēna lūpas, te zoda līniju, vaigu, kaklu... "Protams, ja es lieku Tev vilties, durvis ir tur, vai ne?" viņa palūkojās uz durvīm, kas nule bija aiztaisījušās un tad ieskatījās Arsēna acīs. Gaidoši. Izaicinoši.

[Margo]

Protams, asinis ir tas, ko mēs alkstam visvairāk. Bet vai mums – tiem, kuriem asinis sniedz visaugstāko baudu, tiem, kuriem tās nepiecienāmas, lai izdzīvotu– būtu jāgaršo pēc tām? Arsēns liecās tuvāk Kristillai, viņa klusajiem, zemajiem smiekliem pieskandinot telpu. Mums nebūtu jāgaršo pēc tā, ar ko barojamies. Tas padara mūs pašus par barību sev. Viņš bija pieliecies tik tuvu, ka šķita tūliņ viņu degungali, viņu lūpas saskarsies, taču tā nenotika. Arsēns apstājās, atkal ieskatoties sievietes acīs.

Un, ja es tagad tevi atlaistu? Rokas atlaida ciešo tvērienu, un pirksti maigi spēlējoties sāka slīdēt augšup, pārslīdot pāri delnai, tad rokas locītavai, lēni tuvojoties plecam un kaklam. Tu nekavējoties dotos prom? viņš sarauca uzacis, balsī ieskanoties nedaudz uzspēlētam aizvainojumam.

[Massacre]

Kristilla, klausoties Arsēnā vienu brīdi vienkārši aizvēra acis un nopūtās. Palūkojusies viņa sejā, kas tagad atradās tik tuvu, viņa izmantoja atlaisto tvērienu, lai uzliktu plaukstu uz Arsēna krūtīm un pati pieceltos sēdus, līdz ar to piespiežot apsēsties arī vīrietim. Pirksti viegli slīdēja pār Arsēna plecu līniju lūpām tūlīt sekojot pa pēdām pirkstiem viegli un maigi.
"Manās acīs barība ir ekvivalents baudai. Tāpēc man patīk garšot pēc baudas." čukstot šos vārdus sieviete nepārstāja skūpstīt Arsēna plecus un kaklu, viņas siltajai elpai kā pieskārienam glāstot viņa ādu.
"Tu esi savā istabā. Man nekas cits neatliktu kā doties prom. Bet es vilcinātos." Kristilla viegli noskūpstīja vīrieti uz lūpām, bet tik viegli un ātri, ka tas tikpat labi varēja būt māns, un turpināja iepriekš iesākto, skūpstot viņa plecus, roku un pirkstus.

[Dvēselīte]

- Esmu gatava, - vēsi un mierīgi. Paņēmusi mazu čemodāniņu, viņa, neuzmetusi ne skatu istabai, kas izskatījās kā izpostīts modes salons, stalti devās garām brālim, ārā pa durvīm. - Pasaki, lai kāds nones lejā koferus, - tas bija pilnīgi loģiski, ka viņa pati tos nenesīs. Un, ja brālis atteiksies, tad viņa vienkārši brauks bez tiem. Nekam nebūs aizkavēt lidojumu. Nekam.

Prom aizgāja Estrella. Kā sieviete var sevi tik ļoti necienīt? Kaut gan, nebija jau nekāds brīnums, ka viņas tā uzvedās - par iespēju pavadīt vienu nakti kopā ar Akselu, viņas bija gatavas ēst zemi. Tiešā nozīmē. Un tas bija pretīgi. Žēl, ka vampīram nepiedien domāt "tad labāk mirt".
Anastasija paklusi iespurdzās, savas domas savaldzināta. Un te pat jau viņš bija, blakus, smaržoja tā pat, kā pirms divsimts gadiem. Smaržodams pēc tām pašām alkām. Cerības smaržo salkani. Alkas ir saldi vulgāras.
Viņa apstājās tieši blakus brālim, ar skatienu mērīdama gaiteņa pretējo sienu un uz labā vaiga juzdama alkas.
- Es joprojām nesaprotu, kāpēc toreiz biju tev vajadzīga, - vai šis bija īstais mirklis, lai atcerētos pagātni? Varbūt arī nē, bet kāda starpība. - Un vai vispār biju vajadzīga, - varbūt pieskarties? Uzlikt savu šauro, smalko plaukstu uz viņa delma, mēģinot pateikt kaut ko bez vārdiem? Varbūt es nemaz neprotu runāt bez vārdiem?
Pārrāvusi pelēkos, lipīgos tīmekļus, kas viņu ik reizi sastīja pie zemes, Anastasija nolieca galvu un spītīgi devās gaiteņa pustumsā. Prom.

[Īvs]

Neesošas uzvalka krokas Ītans nervozi piespieda pie krūtežas, tikai tad bālu ģīmi sēzdamies mašīnā, kaut kā šoreiz nebūdams džentlmenis un neatverot sievai durvis. Viņš iedarbināja motoru un atpakaļgaitā uzņēma ātrumu. Labu brīdi šķita, ka mašīna neapstāsies, bet ietrieksies muižas sienās vai kādā citā pie tās esošā šķērslī, bet tā bija tikai Ītanam raksturīga sievas jautājuma uzņēmība. Viņš nospieda bremzes pedāli, mašīna ar tās pasažieriem sasvērās uz priekšu, un Ītans vieglā bezrūpībā attrauca:
''Mums būs.’’

(ooc: tālāko virzīšu pēc sava prāta, ja, protams, atvainosi.)
Viņš pamodās tā — acis atsprāga vaļā kā nespēdamas sagaidīt brīdi, kad varēs to darīt, pieblīdušas un ziliem lokiem riņķī. Ķermenis uzrāvās sēdus un vēlāk jau atradās pie loga. Jā, aiz tā viņš redzēja to, ko gribēja. Tikai viņš nevarēja iedomāties nevienu iemslu, kādēļ gaidītais objekts savu uzdevumu pilda uzkrītošāk, nekā solīts. Vairāk vai mazāk, viss risa pēc plāna.
Izgājis no mājas, viņš aši pamāja vecāku šoferim: ''Braucam!''
Iesēdies tā mašīnā, viņš ieslēdza radio. Metāls allaž uzmundrināja. ''Šī tava spilgtā staigāšana gar manu māju... Ko tas nozīmē?
Un, domājams, maniem vecākiem esi ziņojis par mana apciemojuma iespējamību?''

[Miss Doherty]

Anastāsija spēra soli prom, tumšajā gaitenī, bet līdz otram viņa netika, Axela plauksta satvēra viņas delnu un apturēja. Maigi vai brutāli, tam nu tiešām nebija nozīmes, jo viens bija skaidrs - šis žests vēstīja tikai to, ka vēl viņi lejā neiet. Tu vēl neesi gatava, mana dārgā māsa. Roka maigi saņēma viņas žokli un Axels pieliecās pavisam tuvu klāt, tādā intīmā žestā. Tā, kā viņš liecās, lai barotos, ielaistu ilkņus svaigā miesā un atstātu pusizsūktus. Viņš bija pārsātināts un noguris no parastām orģijām, viņš meklēja kaut ko pa īstam izklaidējošu! Savas asinis. Bet viņš nekoda, viņš pat nepieskārās. Axels nekad nesūca citu vampīru asinis. Viņam patika savējo tīrība. Axels čusktēja ausī, maigi Man nepatīk, ja mani pamet. Man paliek skumji, māsa. Viņam nebija cilvēciskā paraduma elpot, bet šoreiz viņš nopūtās. Viņam šoreiz patika nopūsties, sajust sāpes plaušās, gaisam tās plēšot. Uzbudinoši. Tāda maza priekšspēle.

Viegli pastūmis Anastāsiju pie jostas vietas, viņš virzīja viņu uz kādām durvīm, pa kurām Anastāsija nekad neiegāja, tāpēc, ka istaba piederēja vienai no Axela padauzām [pēc Anastāsijas domām] - Samantai. Patiesībā Samanta bija neglābjami iemīlējusies un līdz sirds dziļumiem lojāla. Tā domāja Axels. Un tā viņš domāja tāpēc, ka tā bija. Ja tu gribi doties prom, tev jāiet pa šīm durvīm. Axels bija saspringts, uzmanība sakoncentrēta, likās - viņš gaidās trīsētu, ja būtu par divsimt gadiem jaunāks. Tagad viņš bija mierīgs, bet Anastāsija no visiem vienīgā spēja sajust gaidas viņā, pretīgas trīsas skrēja pār augumu ikreiz, kad Axelam bija šis noskaņojums. Izvilcis no kabatas atslēgu, viņš to pakarināja gaisā divos pirkstos, tieši pie Anastāsijas degungala.

TIKAI JA viņa atver durvis - Mēness gaisma uz grīdas veidoja gaismas ceļu kā no sentimentāli noskaņota mākslinieka gleznas. Vietām gaisma veidoja dīvaini mirdzošu atspīdumu, tā apspīdēja kaut ko mitru. Pleķi pa bija pa visu istabu, kura izskatījās pēc izdemolēta buduāra. Ne tā kā Anastāsijas istaba, samētātas mantas un nekārtība. Nē. Šeit viss izskatījās izdemolēts. Salauzts galds, noplēsti aizkari, viss liecināja par cīņas pēdām. Ak, jā arī tas, ka kāds bija pieķēdēts pie sienas un mirka vienās asinīs droši vien nodeva mazās izklaides scenāriju. Pie sienas, virs gultas atradās ķēdes, kur kādu saslēgt roku dzelžos, ko lai saka - Axelam patika izklaides dažādība. Bet tagad viņa mazā Samanta nebija tā, kura tupēja uz ceļiem gultā ieslēgta ķēdēs. Tas bija vīrietis. Un droši vien loģiski, ka ne Arsēns, jo mazais, nodevīgais krancis pašlaik centās izjāt Axela māsīcu un nozīmīgāko mīļāko vienā personā. Bet tas noteikti bija šovakar kāds jau redzēts personāžs. Pat izskatījās pēc Alekseja Reinfelda. Kāda sakritība, ka tieši viņš mantotu vadoņa vietu, ja kas nelāgs atgadītos ar Axelu. Kāda sakritība, ka tieši viņa nauda atradās Reinfeldu klana seifā. Kāda sakritība, ka tieši viņš stāvēja aiz vairākām neveiksmēm, ko Axelam bija nācies piedzīvot. Ai, liktenis ````, šonakt ar šo aristokrātisko rudmašu mīlētāju izspēlēja ļaunu joku, Axelam, protams, nebija ne jausmas par Samantas brutālajiem izklaides veidiem. Žēl. Bija tāds lielisks brālēns, tiešām tuvs.

Samanta gulēja zemē, durvīm paveroties, viņa pacēla sasisto seju, viņai acīmredzami bija slikti no visa izdarītā. Varbūt viņa nekad pa īstam neatgūsies, nabaga nenobriedušās vampīres psihe bija tik trausla! Samanta nudien izskatījās traumēta. Bet kādam vajadzēja pienaglot naža dūrieniem šo vampīru pie sienas, citādi viņš novērstos un nenovērtētu saullēkta patieso burvību!

Ja tu paliec, atver logu...

________________________________
atvainojos pārējiem, pabeigsim šo notikumu un tālāk virzīsimies visi kopā uz priekšu.

[Dvēselīte]

Viens un divi, un trīs un četri. Nu gluži, kā dejojot valsi. Pēc ceturā soļa viņa tika teju vai iegrūsta durvīs un acu augstumā karājās atslēga. Now, this is kinda ````ing me off. Viņa pagriezās pret brāli, ar muguru pret durvīm un ilgu laiku vienkārši skatījās viņam acīs. Tur bija viss un nekas vienlaikus. Kāpēc? Kāpēc tu nevari vienkārši ņemt un nomirt?
- Pietiek, Aksel. Mēs vairs neesam bērni un es negrasos spēlēt "izdari to, lai dabūtu cepumiņu", - Anastasija bija pavisam mierīgi, pavisam rāma un pavisam, pavisam auksta. Burtiski. Viss bija apstājies un nu vairs nebija ne miņas no cilvēciskā. Viņa zināja ar ko riskē, bet savādāk nevarēja. Ja tu sāc atkāpties, tad tikai krītot saproti, ka kāds ir nodedzinājis tiltu. - Piedod, bet, ja tev kaut kas nepatīk, tad tiec tam pāri. Tā vairs nav mana darīšana, - viņa nekad neizmantoja brutālu spēku, lai kādu tā vienkārši piespiestu pie sienas. Bet tagad vampīre sakopoja spēkus vienam vienīgam grūdienam, kas bija tēmēts tieši Akselam krūtīs.

Pietiek spēlēt bērnudārzu, kur raud par saplēstām sapņu lellēm. Šoreiz, lai netiktu vairs aizturēta, Anastasija straujiem soļiem devās uz kāpnēm, tad lejā pa tām.

[Miss Doherty]

Axela acīs iedzalkstījās niknums sajaucies ar bērnišķīgu prieku. Viņam patika spēlēties, bet Anastāsija gāja par tālu. Viņa nodoms nekad nebija māsai nopietni nodarīt pāri, bet šonakt viņa sāka vilkt ārā sen neredzētas rotaļlietas. Aizbraukšanu. Pamešanu. Grūstīšanos. Viņa izrādīja pilnīgu necieņu un respekta trūkumu, ah, Axelu tas sajūsmināja, viņu tas emocionāli uzbudināja! Bet katru reizi paceļot latiņu, palielinājās arī augstums no kura būs jākrīt neveiksmes gadījumā. Dejošana uz naža asmens. Axels dievināja savu māsu. Bet viņš bija bezdievis.

Arsēn! Vai Axels nelika viņam nākt šurp tiklīdz viņš būs pabarojies? Cik galonus viņa izslāpušais suns taisījās izlakt, ka joprojām nebija pie saimnieka sāniem? ARSĒN! Māsa attālinājās, bet pilnīgi neviena pazīme neliecināja, ka Arsēns būtu viņu saticis augšup kāpjot un aizturējis. Vienmēr viss bija jādara pašam. Vienmēr.

Sažņaudzis atslēgu rokā, viņš devās pakaļ māsai, un kad viņa bija sasniegusi lejas halli, viņš bija sasniedzis balkonu halles otrajā stāvā, tieši pie platajām trepēm. Anastāsij... Anastāsij, Anastāsij, Anastāsij... Un tā tu atvadies? No sava brāļa, no sava RADĪTĀJA? Ak, tu odze! Viņš gandrīz vai ķircināja lejas stāvā esošo Reinfeldi. Vienas asinis, vienlīdz nejauki raksturi. Es tevi auklēju savā klēpī gadiem ilgi un tu man šādi iedzel? Anastāsija bija spiesta klausīties Axela teatrālajos monologos, kurus viņš izbaudīja ar perversu prieku. Durvis bija aizslēgtas, kā vienmēr. Es taču tev atļāvu mani pamest! Es tev atļāvu salauzt manu sirdi, jau atkal, tu drausmīgā, ļaunā, aukstā sieviete! Nu jau viņš runāja tik skaļi, ka tas drīzāk būtu jādefinē kā kliedziens. Estrella bija iznākusi gaitenī, tā pat daži no virtuves bailīgi lūrēja pa spraugām. Tu necieni nevienu! Ne dzimtu, ne tradīcijas, ne savu brāli un pavēlnieku! Tu necieni sevi! Viņš neticēja nevienam savam vārdam, un viņš necentās likt Anastāsijai noticēt. Viņš varētu izkliegt Turkmenistānas himnu apgrieztā secībā, jo svarīgi bija tikai tas, ka viņš sacēla troksni, ka lika mājai drebēt savas balss iesvārstītai. Un tu gribi uzspļaut visiem? Tu gribi aizbraukt, apkaunojot mani, manu namu, manu ģimeni? Tu gribi, lai tas izskatās, ka tu mani esi pametusi kā nederīgu lupatu, kā savu kārtējo barības avotu? Tu gribi visiem likt domāt, ka nespēju pat tik daudz, kā nolikt pie vietas SIEVIETI? Dusmas izķēmoja viņa seju, kliedzieniem atbalsojoties mājās. Acis dega, viņš pats dega, bet vairāk neko neteica.

Lēni kāpjot lejup pa kāpnēm, viņa izteiksme izmainījās. No ķēmīgās grimases pāri palika vien smīns. Anastāsij... Anastāsij... Anastāsij... Ar katru vārda atkārtošanas reizi kļuva arvien izteiktāka tajā ieliktā pielūgsme. Tavā vietā es darītu tā pat! Tik pat nežēlīgi, tikpat sirdi plosoši... Anastāsij, tu jautā vai maz biji man vajadzīga. Ak, māsa, māsa! Tu esi man vajadzīga. Tu padari manu eksistenci interesantu. Es arvien, visus šos gadus, nespēju vien beigt domāt par jauniem un jauniem tevis spīdzināšanas veidiem, bet pagaidām neko ļaunāku kā savu klātbūtni es neesmu atklājis... Ak, māsa, tu esi iedvesma visam, ko daru... Pienācis klāt viņš apvija rokas ap māsu no aizmugures un asi novīlētajiem nagiem skrāpēja viņas kaklu. Tu esi vislabākais ienaidnieks, kāds man ir... Viņam likās, ka šoreiz viņš pats spēj sajust sāpes, ko nodarīja māsai, ielaižot visus nagus viņas kaklā. Baudpilni, vai ne?

[Dvēselīte]

Nekāda skaitīšana no viens līdz desmit nelīdzēja. Arī tas, ka viņa pie sevis atkārtoja nomierinošu mantru, nelikās visai daudzsološi. Pirksti atlaida satverto ārdurvju rokturi un roka nošļuka gar sānu. Mazliet pieliektā galva pavisam nemanāmi šūpojās no vienas puses uz otru. Nē, Aksel. Nē. Ne šoreiz.
Ja vien viņa nebūtu aizmirsusi, kas ir kauns, tad šobrīd noteikti vēlētos ielīst zemē. Ja varētu nosarkt, tad arī to izdarītu, bet viņa tikai stāvēja, uzgriezusi brālim muguru un izklaidīgi skatījās grīdā, vietā, kur durvis satikās ar parketu. Tev vajadzēja mani nogalināt, nevis ļaut dzīvot, kad es katru gadu arvien ciešām pārliecinājos par to, kāds briesmonis esi.
- Tu neesi tā vērts, lai tevi cienītu, Aksel, - slāpētais čukst caur sakostajiem zobiem lauzās ārā, kā gaiss no saspiesta maisa. Kur bija tā robeža, kad viņai vienkārši tiks norauta galva un pienaglota pie sienas brāļa istabā virs gultas? Tagad viņa tik ļoti jutās kā maza meitene. Kā toreiz, bērnībā, kad tēvs uz viņu kliedza, saucot par nekam nederīgu, izlaidīgu un melīgu padauzu. Viss gāja uz riņķi. Un, tā pat, kā toreiz, arī tagad viņa līdz nelabumam ienīda un vienlaikus mīlēja savu pāridarītāju.

Spēja elsa izlauzās brīdī, kad Anastasija sajut Akselu sev aiz muguras un viņa asos nagus savā kaklā. Sakumā acis šaumās iepletās, bet pēc tam cieši jo cieši tika aizmiegtas.
Viņam bija taisnība. Viņam patiešām bija taisnība. Lai arī ko Aksels netika darījis, lai kam viņu pakļāvis, līdz šim nekas nelīdzinājās pārdzīvojumiem, ko radīja viņa klātbūtne vien. Kā vispār var būt tik pretrunīgas sajūtas? Kā var nāvīgi ienīst un mīlēt vienlaikus?
- Tu... neesi mans radītājs, - vārdi knapi pārvelās pār sakniebtajām lūpām. No piepūles deniņos sāka nepatīkami dunēt. Jau atkal tie aukstie tīmekļi vijās ap locekļim, neļaujot bēgt, kaut to viņa šobrīd gribēja par visu vairāk. Jā, un laikam jau arī bailes stindzināja kājas, liekot domāt, ka nu viņa ir saaugusi ar grīdu uz visiem laikiem. O, tev gan tas patiktu, vai ne, bralīt? - Laid mani vaļā, citādi es tevi uz visiem laikiem atbrīvošu no spējas apmierināt savus piegulētājus, - viņa noteikti izskatījās drausmīgi. Acis samiegtas un skatiens gatavas pārvērst putekļos jebkuru pa ceļam patrāpījušos organismu. Bailes deva drosmi, bet Anastasija patiešām apsvēra labākos veidus, kā šobrīd atbrīvoties no brāļa tvēriena.

[Miss Doherty]

Tu neuzdrošināsies. Šņāciens māsai ausī. Sāpini mani un es apsolu aizvest tevi uz nākošo elles loku nevis Venēciju. Tvēriens joprojām bija ciešs un no aizmugures.

[Dvēselīte]

- Ou, watch me, - zobi vēl joprojām bija cieši sakost. Viņa salieca roku elkonī, atvēzējās un trieca elkoni uz atpakaļ, kur vajadzēja būt Aksela vēderam. - Ja jau uz elli, tad uz elli, - paspruka dzīvnieka rūcienam līdzīga skaņa un viņa ar to pašu roku sita vēlreiz.
Šādi tam nevajadzēja beigties. Nepavisam. Bet panika, kas vienā brīdī bija pārsniegusi deviņdesmit procentu iezīmi, pārvērtās virstošā niknumā, dodot papildus spēkus un iznīcinot pilnīgi visas domas par pašsaglabāšanos.

[Miss Doherty]

Vēl īsu mirkli cīnījušies savā starpā, Axels lika Anastāsijai sev sekot, un viņai, tā pat kā jebkuram, nebija daudz dažādu izvēles variantu, kad Axels kaut ko patiešām gribēja. Turklāt māsa gribēja elli - Axels apsolīja parādīt.

Viņš atkal aizveda māsu līdz durvīm, pasniedza atslēgu un paziņoja, ka grib kaut ko jautāt, bet vispirms viņai jāatslēdz durvis. Un Anastāsija atslēdza, tās ar vieglu čīkstoņu atvērās...

Mēness gaisma uz grīdas veidoja gaismas ceļu kā no sentimentāli noskaņota mākslinieka gleznas. Vietām gaisma veidoja dīvaini mirdzošu atspīdumu, tā apspīdēja kaut ko mitru. Pleķi pa bija pa visu istabu, kura izskatījās pēc izdemolēta buduāra. Ne tā kā Anastāsijas istaba, samētātas mantas un nekārtība. Nē. Šeit viss izskatījās izdemolēts. Salauzts galds, noplēsti aizkari, viss liecināja par cīņas pēdām. Ak, jā arī tas, ka kāds bija pieķēdēts pie sienas un mirka vienās asinīs droši vien nodeva mazās izklaides scenāriju. Pie sienas, virs gultas atradās ķēdes, kur kādu saslēgt roku dzelžos, ko lai saka - Axelam patika izklaides dažādība. Bet tagad viņa mazā Samanta nebija tā, kura tupēja uz ceļiem gultā ieslēgta ķēdēs. Tas bija vīrietis. Un droši vien loģiski, ka ne Arsēns, jo mazais, nodevīgais krancis pašlaik centās izjāt Axela māsīcu un nozīmīgāko mīļāko vienā personā. Bet tas noteikti bija šovakar kāds jau redzēts personāžs. Pat izskatījās pēc Alekseja Reinfelda. Kāda sakritība, ka tieši viņš mantotu vadoņa vietu, ja kas nelāgs atgadītos ar Axelu. Kāda sakritība, ka tieši viņa nauda atradās Reinfeldu klana seifā. Kāda sakritība, ka tieši viņš stāvēja aiz vairākām neveiksmēm, ko Axelam bija nācies piedzīvot. Ai, liktenis ````, šonakt ar šo aristokrātisko rudmašu mīlētāju izspēlēja ļaunu joku, Axelam, protams, nebija ne jausmas par Samantas brutālajiem izklaides veidiem. Žēl. Bija tāds lielisks brālēns, tiešām tuvs.

Samanta gulēja zemē, durvīm paveroties, viņa pacēla sasisto seju, viņai acīmredzami bija slikti no visa izdarītā. Varbūt viņa nekad pa īstam neatgūsies, nabaga nenobriedušās vampīres psihe bija tik trausla! Samanta nudien izskatījās traumēta. Bet kādam vajadzēja pienaglot naža dūrieniem šo vampīru pie sienas, citādi viņš novērstos un nenovērtētu saullēkta patieso burvību!

Apprecies ar mani, Anastāsij! Mirkli pats novērtējis un ļāvis novērtēt arī Anastāsijai grotesko skatu, viņš izdvesa. Tad atkārtoja jautājumu vēlreiz, šoreiz veroties skaistajā sejā Apprecies ar mani, māsiņ!

[Dvēselīte]

Vienā acu mirklī kopā saplūda divas ainas. Pagātne un tagadne. Viņas pagātnes ar svešu tagadni. Pat ķermenis, kurš gulēja gultā, pieķēdēts pie sienas, ik pa laikam mainīja savu veidolu te kļūstot bālāks un kaulaināks, te atkal atgūstot Alekseja izskatu. Kontūras izplūda, vibrēja un mainījās, kā ar karstu gaisu apstrādāts vasks.
- Kas... - pat par spīti tam, ka viņa bija vampīrs, Anastāsija joprojām prata airīties ar gaisu un likt kaklam aizžņaugties. Vismas ar gribasspēku to bija iespējams panākt.

Kāpēc viņa? Skatiens pievērsās zemē guļošajai vampīrei, kuras seja izskatījās pamatīgi apstrādāta. Anastāsija acis bija plaši ieplestas un izskatījās melnas izpletušos zīlīšu dēļ.
- Tu to izdarīji? - teikums tikai pašās beigās kļuva skaļāk un tikai pašās beigās pārvērtās par jautājumu. Sieviete stāvēja ļoti mierīgi, ļoti nekustīgi un kā vēl nekad līdzinājās dzīvam mironim.
Akslema vispār netika pievērsta nekāda uzmanība, it kā viņa nemaz nebūtu dzirdējusi brāļa teikto. Un var jau būt, ka nebija arī.