Pēdējais klases vakars, [GM][PZP] Opcijas

[CityCat]

Pēdējais klases vakars

(IMG:http://content5-foto.inbox.lv/albums66354978/bukucis3/engjeliits/castle-4.jpg)



Skola

Kembridžas mazpilsētas skola. Jau apmēram 200 gadus veca. Neviens nezin cik tieši. pati skola izskatās senatnīga. Ar balkoniem un akmens skulptūrām. Ēkas mūri vinmēr šķita augsti un pelēki. Vietām nolupuši ķieģeļi. Apkārt auga zaļa zālīte, ar dažviet skolēnu iemītām taciņām, Kā arī veci, skoēnu aprakstīti, koka soliņi.Nedaudz tālāk no skolas atrdodas neliels, bet toties ļoti dziļš ezers.
Skolas pagalmā atrodas veca strūklaka. Tiesa tajā nekad nav ūdens.



Vēstule, ko katram skolēnam ir atsūtījusi mis Džonsone.



Labdien! Jums š.g. 13.jūnijā, tieši 18.00 ir jāpulcējas pie skolas ieejas. Durvis būs slēgtas. Skolas apkopējs - Joržiks Ventels jūs ielaidīs. Lūdzu paņemiet līdz visu nepieciešamo vienai nedēļai, tai skaitā arī ēdienu. Ja vēlesities kaut ko vairāk uzzināt, tad prasiet Joržikam.
Man tiešām no visas sirds žēl, ka nevarēšu jums pievienoties kopīgajā klases nedēļā. Cerams, ka lieliski pavadīsiet kopā laiku.

Ar mīļiem sveicieniem,
Jūsu skolotāja - Džonsone!

Spēlē piedalās :

Mazpēdis
Nīcele
washulis
mesmers
Tējas lapa
Semijs
Debija
Meitene ar rozīnīti
Hermiiione
kruta102
storyteller
Epilepsija
Lianjuks
La Keira
Mr. Green


piedodiet, ja kādu aizmirsu (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/blush.gif) (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/blush.gif)




____________________________________________________________________


neliela info, lai neradītos aizķeršanās.... Jūs visi, kopā esat nomācījušies 12 gauds (varbūt kāds arī mazāk, ja dzīves vietas ir mainītas),
tomēr ne visu par saviem klasesbiedriem jūs zināt. Kā jau mazā ciematā, tur tiek daudz tenkots. Tādēļ daudzas jums zināmās lietas par cilvēku ir aplamas.
Skolas apkopējs Joržiks ir nedaudz nojūdzies 72 gauds vec večuks, kuram patīk stāstīt visādas pasaciņas.
Mis Džonsone ir riebīga skolotāja, kas ir mīļa tikai tad, kad tikusi prom no savas audzināmās klases.


Tā - cerams, ak jums būs interesanti (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/wink.gif)

[Malduguns]

Henrijs ķimerējās. Ķimerēšanās viņam nekad nebija padevusies, tomēr viņš centās. Dūdošana nenomierināja, tā lika piesargāties vēl vairāk un ķērciens lika puisim apmesties riņķī un lūkoties, kas nu par vainu.
Dīvainais stāvs lika Henrijam sažņaugt dunča spalu tik cieši, ka pirkstu kauliņi kļuva balti.
-E... Sveiki!-viņš mazliet nervozi pasmaidīja un vēl aizvien turējās pie sava ieroča.

[CityCat]

Henrijs


CIlvēks (vismaz pēc izskata varēja spriest, ka tas ir cilvēks), neko neteica. Tikai pašķiebis galvu lūkojās uz Henriju, un pietuvināja savu dunci tuvāk viņam. Aplūkojot tuvāk to, vareja rezēt, ka duncis ir tīra zelta, vienīgi ar nelieliem skrambājumiem.
Cilvēks, skaļi nosvilpās, un pēc brīža, kā no pazemes izlīduši uzradās vairāki viņa līdzinieki, kas ielenca Henriju. Tie savā starpā kaut ko nesaprotami runāja. Viņi visi bija apbruņoti ar zelta ieročiem.
Putns kļuvis pavisam nemirīgs, sāka ķērkt tik skaļi un spalgi, ka to bija visai grūti paciest.




Pa to laiku - Helēna
Es pieņemu, ka tu paliki tur pat kamēr Henrijs gāja uzmeklēt trokšņa cēloni


Pēc Henrija aiziešanas brīdi valdīja atkal tas miers. Tik ik pa laikam atskanēja klusi kliedzieni.
Tik pat manīgi kā pie Henrija, arī pie Helēnas atlavījās daži cilvēki, kas viņu ielenca un draudīgi slēja savus asos dunčus pret viņu.



Alekss, Andrea, Adrians un ELvīra



Zari, kļāvās arvien ciešāk, it kā vēlēdamies saspiet Adrianu un Elvīru vienā veselā. Koka atzari jau visai riebīgi dūrās miesā.
Kad Alekss sāka raustīt zarus, kāds no tiem visai negribīgi ielūza, radīdams lielāku caurumu koku režģī, bet vēl aizvien nepietiekamu, lai pa to varētu izlīst Elvīra vai Adrians.

[Elony]

Alekss soli atkāpās, manot, ka zars ielūst. "Jūs abi - uzmanīgi!" Viņš ar kāju spēcīgi trieca pa vēl veselajiem zariem, lai arī tie ielūstu, bet uzmanījās, lai nesavainotu ieslodzītos. Kā sportists, Alekss bija spēcīgs un ja jau ar rokām zarus izdevās ielauzt, to varēs izdarīt arī ar kāju. Viņš to dara tik ilgi, līdz caurums ļauj izkļūt ārā.

[CityCat]

Alekss, Elvīra, Adrians, Andrea



Koka zari kā spītēdamies nelūza, bet kad Alekss vēlreiz spēra ar kāju - tie lūza. Asās zaru šembas iegriezās puiša ādā, toties ceļš ieslodzītajiem nu bija vairāk vai mazāk brīvs. Nu jau pa caurumu, varēja kaut kā izlīst laukā.



Smanta


Megls pēc laiciņa bija atšķetināts un virves pilnībā atraisījās.
Atsien kājas, un tad klusītēm piecelies. Kriss čukstus noteica, un atšķetināja virves, kas bija apsietas ap kājām. Kad tas bija izdarīts, puisis klusītēm piecēlās kājās un centās novērtēt aptuveno situāciju, kurā viņi atrodas.

[Flightless Bird]

Kamēr Helēna lūkojās apkārt, Henrijs jau bija nozudis no redzes loka. Viņa pagājās dažus soļus šurpu turpu, nevarot izšķirties, vai gaidīt puisi atgriežamies vai sekot. Šī svārstīšanās maksāja visai dārgi, jo pēkšņi kā no zila gaisa nokrita vairāki nenosakāmes izcelsmes mežoņi, kas viņai draudēja ar nažiem. Atmetusi domu, ka viņi varētu būt draudzīgi noskaņoti, pašā saknē, meitene strauji metās pa taku, pa kuru bija aizgājis Henrijs. Tomēr Helēna atdūrās pret to pašu šķērsli, pret ko viņš - pret gleznveidīgo sienu - un, ņemot vērā ātrumu, muļķīgā veidā apkrita augšpēdus.

[Malduguns]

Henrijs mazliet pakāpās atpakaļ, vairāk uz putna pusi. Puiša sejā bija mazliet muļķīgs smaidiņš.
-Jūs vēlējāties spārnoto dziedoni? Es tikai gribēju viņu izpiņķerēt priekš jums, lai jums nevajadzētu noņemties,-puisis mazliet histēriski paķiķināja.

[Mazpēdis]

Manot, ka Alekss arī pievienojas šajai spožajai `glābšanai` no zaru būra, meitene īsti nevarēja saprast vai priecāties vai uztvert to ka kārtējo bravurību.
omēr, lai ko arī viņa nedomātu viens bija skaidrs- Aleksa palīdzība lieti noderēja un manot zarus krakšķot viņa jutās atvieglota, ka ir iespēja izkļūt ārā no šīs saspiestības. Viņa gan nebija nekāda klaustrofobiķe, tomēr sauas telpas viņai sagādāja neērtības.
Nezin kāpēc viņa straujiem soļiem metās ārā [pieņemu ka Alekss vēljoprojam bija priekšā caurumam] un uzgrūdās virsū Aleksam nogrūžot to no kājām. Ak es muļķe! Uzvedos tā kā tāda klaustrofobiķe... caur zobiem izlauzās viegls Piedod.. un Elvīra pavērās Aleksa acīs.

Šo rakstu rediģēja Mazpēdis: 13.10.2008 10:53

[Elony]

Alekam pārlieku nesāpeja muguru, jo viņam joprojām bija mugursoma, Bet kāja, kurā sāpīgu švīku novilka zars, bija cita lieta. Instinkta vadīts, puisis apkampa meiteni, kad tā krita viņam virsū un nokrītot piespieda pie sevis. Bet viņš sākumā domāja tikai par sāpēm kājā galu galā to izdabūja no būra. Paskatījās uz meiteni un samirkšķināja acis. Tad palaida viņu vaļā, ļaujot atgūties un centās piecelties, kājās.
"Nekas, viss kārtībā, es taču ierados jūs glābt un redz, ka tas izdevās..." viņš murmināja.

[Tējas lapa]

Kad meitene bija piecēlusies, ar Adriana palīdzību, kājās kaut kādā veidā zari izveidojās kā tāds būris, ieslogot viņus tajā iekšā. Ārpusē bija dzirdamas balsis un tur noteikti bija Andreas un Aleksa. Atskanot skaļam brakšķim pavērās ceļš uz brīvību. Sekojot Elvīrai, cauri caurumam, viņš vēl iespēra zariem, lai uzstaisītu caurumu lielāku, jo mugursoma un sāpošā roka traucēja Adrianam pārvietoties. Jau atkal viņš atradās uz zemes, bet centās pēc iespējams ātrāk pieslieties kājās, cik vien sāpošā roka to atļāva. Skaisti gribēju būt viens bet jau atkal esam vesels bars. Puisis pie sevis nodomāja un notrausa zarus nost no jakas. Ko mēs daram tālāk? Adrians aizsmakušā balsī jautāja un palūkojās uz pārējiem.

[CityCat]

Hernijs


Kāds no mežoņiem, pateica kaut ko savā svešajā valodā, vienam no putnam tuvākesošajiem cilvēkiem. Tas, pavērsa savu dunci pret dzīvnieku, bet tā vietā, lai to nogalinātu, atbrīvoja to, un putns ļengani nokrita zemē, no satraukumiem nespēdams pakustināt ne muskullīti.
Putns saudzīgi tika pacelts no zemes, un ielikts Hernijam rokās.
Viens no cilvēkiem ar pirkstu norādīja uz Henriju, bet neko neteica. Tad viņš ar diviem pirkstiem parādīja ejoša cilvēka kājas, ka viņaprāt, apzīmēja vārdu "nākt", un tad viņš parādīja uz sevi. Mežonis vēlējās pateikt Henrijam: "Tev jānāk man līdzi!" bet nezināja kā viņa valodā to pateikt, tādēļ centās visu rādīt ar žestiem.



Helnēna


Cilvēki piegāja klāt Helēnai un brīdi uz viņu skatījās, it kā mēģinātu saprast - dzīva vai beigta. Tā arī neko nesapratuši, viņi vienkārši meiteni pieslēja kājās, un aizveda līdz Henrijam, kur viens no bara mēģināja pusim kaut ko parādīt.

[September]

Meitene malziet novēroja Adrianu, viņa apzinājās, ka tas ir gaužām stulbi, bet to taču meitenes dara. Ak dievs, kaut šis murgs ātrāk beigtos. viņa nodomāja. -Ko mēs tālāk daram?- Andrea jautāja. Meitene beidz neanāmi skatīties uz zēnu un lēnā garā gāja uz priekšu pa taciņu ar izgaismoto celiņu.

[Mazpēdis]

Tad jau tu tiešām esi īstens glābējs. un puisim tika veltīts viegls, draudzīgs smīns. Pieceļoties meitene viegli noskurinājās un pastiepa draudzīgu roku Aleksam, kā nekā- viņa bija vainīga pie tā, ka pusis tagad bija uz zemes. Ar tevi viss kārtībā? Es cerams tev neko nesalauzu. un Elvīra iešķībi nopētīja Aleksu no galvas līdz kājām.
Ar ausu galu dzirdējusi Adriana jautājumu Elva bilda. Nu mums iespēju ir apmēram tik daudz, cik liels ir šis mežs, ja to tā varētu nosaukt. Varbūt mēs varētu uzmeklēt tās `pēdas` kas ir palikušas.. Redzot kā Andrea lēnām kustējās pa dimantiņiem izgaismoto taku viņa vēl ātri piebilda. Vai arī mēs varam skatīties kur mūs aizvedīs šis te. Un viņa sāka virzīties uz Andreas pusi.

[Elony]

"Man viss labi, paldies." Alekss pašpārliecināti pasmaidīja un piecēlās kājās, ļaujot sev palīdzēt meitenei. Lūk, viņš bija glābējs, tieši tā kā tam vajadzēja būt. Sakārtojis mugursomu, viņš paskatījās apkārt.
"Pēdas pazuda jau pie tās... būdas. Šaubos, ka būs tālāk. Tad labāk iet pa to, ko var saukt pa taku." viņš pamāja uz dimantu izgaismoto celiņu un arī devās turp.
"Starp citu, kā tevi sauc?" viņš pajautāja Elvīrai. Vispār to varēja jautāt visiem šeit esošajiem, bet labāk pa vienam... Aleksam likās, ka šīs meitenes vārdu it kā vajadzētu atcerēties, bet tomēr nesanāca.

[Tējas lapa]

Bet ja aiz tās būdas būtu vēl pēdas tik un tā lietus tās jau sen ir aizskalojis. Adrians vēl piemetināja un pagaidīja līdz viņa ceļabiedri sāks kustēties pa taku uz priekšu. Šis viss bija izvērties kārtīgā murgā, kas vēl vairāk pasliktināja puiša garastāvokli. Tagad viņš skatījās uz ceļu uzmanīgāk, jo vairs nevēlējās vārtīties pa zemi un atkal tikt ieslēgtam starp kaut kādiem zariem. Aleks, no kurienes tu vispār šajā mežā uzradies? Kā tu te tiki? Tikai tagad Adrianam galvā ienāca šī doma, jo viņš neatcerējās, ka Aleks būtu kaut ko tādu teicis.

[Elony]

"Nu, es atgriezos skolā ar vienu meiteni, tāpat, joka pēc... Satikām pustrako apkopēju, kurš pastāstīja, kas lēcies. Parādīja mežu skolas telpās. Iet uz policiju nebūtu jēga, jo kurš gan ticētu, ja neredzētu pats." Puisis stāstīja. "Alīsija... aizgāja mājās, bet es izlēmu, ka nebūtu slikti bez pāris uzvarām sportā dabūt arī varoņa statusu... tādēļ esmu šeit."

[Malduguns]

Henrijam noraustījās uzacs. Viņš neizpratnē palūkojās uz iedzimtajiem, paraustīja plecus un neparasti saudzīgi saņēma spārnoto radību. Tad, vēlreiz paraustījis plecus viņš sekoja iezemiešiem, lai arī ko viņi gribētu. Galu galā, viņi šobrīd tik un tā bija vairākumā.
Tomēr nazis no puiša rokām netika izlasts, lai tur vai kas.

[Flightless Bird]

Helēna brīdi gulēja zemē, apdullusi no trieciena. Atlieka vien noelsties, kad mežoņi (kā viņa tos savā prātā dēvēja) uzcēla viņu kājās un sāka kaut kur vilkt. Meitene mēģināja atbrīvoties, bet bez panākumiem. Viņa jau apsvēra iespēju kliegt (kaut arī nevarēja iedomāties, kādu labumu tas varētu dot), kad ar lielu atvieglojumu ieraudzīja Henriju, kurš, arī mežoņu ielenkts, turēja rokās kaut kādu spalvu vīkšķi.
-Henrij... Helēna izdvesa, Man jau šķita, ka esmu tevi pazaudējusi, meitene nomurmināja un mazliet histēriski iemējās.
Pat ja viņa atkal bija iekūlusies nepatikšanās, viņa vismaz vairs nebija viena.

[Malduguns]

-He-Helēna!-Henrijs izstomīja kā nedarbos pieķerts bērns.
-Es... vispār es domāju, ka tu esi tepat man blakus, bet tad attapos, ka tā gluži nav-puisis nodūra skatienu un vainīgi palūkojās uz meiteni.
-Piedosi?-viņš vaicāja, palīdzot Helēnai stabili nostāties uz kājām.

[Flightless Bird]

Helēna aizkaitināti izrāva rokas no gūstītāju tvēriena un piesteidzās pie Henrija. Brīdi viņa sarauca uzacis, cenšoties atcerēties un saprast, par ko puisis atvainojas.
-Ak, jā... protams, nekas slikts jau nenotika, vēl nenotika, viņa domās piemetināja. Tuvāk aplūkojot spalvu vīkšķi, ko viņš turēja rokās, meitene saprata, ka tam ir kājas un knābis, un, iespējams, kaut kas līdzīgs spārniem. Kas ta par putnu? viņa vaicāja, Vai pareizāk, kāpēc tas ir pie tevis?

[Mazpēdis]

Izdzirdot Aleksa jautājumu meitenei izlauzās nelieli smiekli. Amizanti... Starpcitu, tev gadījumā nevajadzēja iegaumēt klasesbiedru vārdus jau pirmajā skolas dienā? iešķībi paskatījusies uz puisi Elvīra vēl nesteidzīgi piebilda. Bet ja jau mēs tā starpcitu runājam, tad es esmu Elvīra.
Lēnām kustinot savas kājeles takas virzienā Elva kausījās apkārt notiekošajā. mjā. kārtējās `varonības` izbausmes. Nopūtusies meitene paspēra tālāk kādu mazu akmentiņu, kuru sev priekšā bija samanījusi uz takas.