Pēdējais klases vakars, [GM][PZP] Opcijas

[CityCat]

Pēdējais klases vakars

(IMG:http://content5-foto.inbox.lv/albums66354978/bukucis3/engjeliits/castle-4.jpg)



Skola

Kembridžas mazpilsētas skola. Jau apmēram 200 gadus veca. Neviens nezin cik tieši. pati skola izskatās senatnīga. Ar balkoniem un akmens skulptūrām. Ēkas mūri vinmēr šķita augsti un pelēki. Vietām nolupuši ķieģeļi. Apkārt auga zaļa zālīte, ar dažviet skolēnu iemītām taciņām, Kā arī veci, skoēnu aprakstīti, koka soliņi.Nedaudz tālāk no skolas atrdodas neliels, bet toties ļoti dziļš ezers.
Skolas pagalmā atrodas veca strūklaka. Tiesa tajā nekad nav ūdens.



Vēstule, ko katram skolēnam ir atsūtījusi mis Džonsone.



Labdien! Jums š.g. 13.jūnijā, tieši 18.00 ir jāpulcējas pie skolas ieejas. Durvis būs slēgtas. Skolas apkopējs - Joržiks Ventels jūs ielaidīs. Lūdzu paņemiet līdz visu nepieciešamo vienai nedēļai, tai skaitā arī ēdienu. Ja vēlesities kaut ko vairāk uzzināt, tad prasiet Joržikam.
Man tiešām no visas sirds žēl, ka nevarēšu jums pievienoties kopīgajā klases nedēļā. Cerams, ka lieliski pavadīsiet kopā laiku.

Ar mīļiem sveicieniem,
Jūsu skolotāja - Džonsone!

Spēlē piedalās :

Mazpēdis
Nīcele
washulis
mesmers
Tējas lapa
Semijs
Debija
Meitene ar rozīnīti
Hermiiione
kruta102
storyteller
Epilepsija
Lianjuks
La Keira
Mr. Green


piedodiet, ja kādu aizmirsu (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/blush.gif) (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/blush.gif)




____________________________________________________________________


neliela info, lai neradītos aizķeršanās.... Jūs visi, kopā esat nomācījušies 12 gauds (varbūt kāds arī mazāk, ja dzīves vietas ir mainītas),
tomēr ne visu par saviem klasesbiedriem jūs zināt. Kā jau mazā ciematā, tur tiek daudz tenkots. Tādēļ daudzas jums zināmās lietas par cilvēku ir aplamas.
Skolas apkopējs Joržiks ir nedaudz nojūdzies 72 gauds vec večuks, kuram patīk stāstīt visādas pasaciņas.
Mis Džonsone ir riebīga skolotāja, kas ir mīļa tikai tad, kad tikusi prom no savas audzināmās klases.


Tā - cerams, ak jums būs interesanti (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/wink.gif)

[CityCat]

Samanta


Kriss neatbildēja uz nevienu no meitenes jautājumu, sarkasmu, vai velns zin ko vēl. Viņš tikai gribēja pēc iespējas ātrāk dabūt vaļā virves.
Tās sāka kļūt arvien valīgākas.
Vai vari izvilkt vismaz rokas laukā? viņš prasīja.
Negaiss sāka norimt. Lietus gan vēl lija, tomer vairs tik ļoti nezibeņoja un pārkona dārdi ar kļuva arvien tālāki.

[Džea]

Arī Sema apklusa. Katrā ziņā viņa bija daudzmaz samierinājusies ar situāciju, taču joprojām turpināja berzēt virves. Jūtot ka tās kļūst vaļīgas Sema lēnām vilka vienu no rokām ārā un par brīnumu izdevās. Drīzvien jau arī otra roka bija izvilkta.
Izdevās

[CityCat]

Samanta


Kriss bija sajūsmā.
Lieliski! viņš klusītēm noteica un aši uzmeta bažīgu skatienu teltij. Tur esošie, šķiet bija iemiguši, jo caru lietus skaņām varēja sadzirdēt attālu šņākuļošanu.
Mēģini atsiet mezglu. Tas neizskatās pārāk sarežģīts, tādēļ vajadzētu izdoties. puisis, sacīja.

Mezgls bija no Semas, pa kreisi. Tas izskatījās sarežģīts mezgls, bet tākā sējējs to bija uztaisījis tādu paviršu, tad tā izjaukšanai tik tiešām nevajadzētu būt pārāk sarežģītai.

[Tējas lapa]

Adrianam jau tā iešana bija jau noriebusies, tāpat kā lietus, kas samērcēja visu ko tik varēja samērcēt un nogurums arī lēnām pārņēma puiša ķermeni, bet viņš sevi piespieda kustināt kājas, lai nenosaltu. Pārkā```` pāri kādai milzīgai koka saknei, viņš nepamanīja talāk esošo mazāka izmēra sakni un paklupa. Jau atkal cieta viņa plec un viņš iekoda sev apakšlūpā, lai nesāktu bļaut. Viss, Adrianam vairs nebija spēka piecelties un kaut ko darīt, viņš vienkārši gulēja uz takas un skatījās, uz lietu, kas pilēja viņam uz sejas. Puisim tagad gribēja vienkārši gulēt un pamosties tikai tad kad viss atkal būtu labi, bet tas diemžēl nebija sapnis no, kura tik viegli pamosties.

[Mazpēdis]

Elvīra tā stāvēja kādu brīdi un ļāva lietus lāsēm krist sev uz sejas. Ar viegli samiegtām acīm viņa vēroja kur izklīst pārējie. Pa šķeltajām zibens šautrām viņa saskatīja neskaidrus apveidus un ceļā kuru izgaismoja kokos esošie dimanti viņa pamanīja kādu saļimstam. Stāvs jau bija attālinājies, taču tākā meitene zināja, ka tur devās Adrians, viņa nezinkāpēc nedomājoties metās pie viņas.
Skrienot meitene īpaši neskatījās kur liek kāju, taču daudz maz pa plauksnījumu laiku meitēns ievēroja lielākās saknes, tādā veidā pilnīgi nenoveļoties garšļaukus.
Nokļuvusi līdz adrianam viņa nometās ceļos. Tev viss kārtībā? Kas notika? Tu esi stipri ievainots. Taču tad meitēns atminējās kā lielais akmens bija novēlies uz puiša pleca. Muļķe.. Tas bija vienīgais ko viņa sev varēja veltīt.

[Tējas lapa]

Bija tik labi tā vienkārši gulēt uz sajust lietu uz sejas. Bija sajūta, ka tas aizskalos visu slikto kas ir, bija un pat būs, bet, protams, tā nebija un vajadzēja uz visu skatīties savādāk. Adrians diez ko ilgi nebija nogulējis uz zemes, gandrīz vai dubļu peļķē, līdz pie viņa piesteidzās Elvīra un nometās uz ceļiem blakus. Tik daudz jautājumu vienā brīdī puisis nevarēja sagremot, bet centās. Man viss labi, vienkārši nepamanīju sakni. Viņš teica un pieslējās sēdus. Nezinu cik stipri esmu ievainots, bet sāp pamatīgi. Adrians atspiedies ar vienu roku pret zemi centās pieslieties kājās, jo uz zemes gulēt vai sēdēt nebija diezko ērti. Ticis kājās viņš pasniedza veselo roku meitenei, lai viņa varētu arī pieceltie. Ko tu vispār šeit dari, domāju, ka paliksi kopā ar Aleksu.

[Mazpēdis]

hmm.. Pēkšņi meitene bija pamatīgi uztraukusies par Adrianu. Tas bija savādi, jo viņa parasti neparvienu nepārdzīvoja. Tad kāpēc tagad viņa juta ko pretēju? Kāpēc? Ar norūopējušos skatienu Elvīra vērās Adriana. Šāda sejas izteiksme meitēna seju rotāja reti.
Redzot viņu pieceļoties Elva jutās pat asavā ziņā pārsteigta. Viņa seņēma zēna sniegto roku un diezgan strauji piecēlās. Tas likās dīvaini, jo viņa taču bija ieradusies palīdzēt Adrianam, nevis otrādi...
Varbūt kas npietns. Gadījumā nav vaļēja brūce? Nopētot zēna plecu meitene bilda. Tad itkā kautri pavērsusies apkārt viņa sacīja. Mums vajadzētu atrast kādu vietu kur patverties... Nograndot vēlvienam grāvienam viņa mazliet sašķobījās un piebilda. Vai arī doties uz priekšū. Vai arī iet un uzmeklēt pārējos.. Atkal ieturot nelielu pauzi, meitēns itkā pie sevis vēl noteica. Laigan tas šķiet pat neiespējami. Atkal nogranda dārdiens un viņa pavērās atpakaļ uz topusi no kuras bija atskrējusi.

[CityCat]

Elvīra un Adrians


Lietus virs abu galvām vairs tik pat kā nepiekļuva. Koku zari šķiet bija kļuvuši zemāki. Tā šķita bijis visu laiku, bet tie ar katru brīdi kļuva arvien zemāki un zemāki. Dimantiņi iegailējās spilkti sarkanā krāsā, un tas bija tikai viens mirklis, kad abi tikai iesprostoti tādā kā kā nelielā zaru režģī. Zari bija cieši savijušies kopā, ka tikai ik pa nelielam caurumiņam, un arī tikai pastumjot malā lapas, varēja saredzēt taku un dimantiņus, kas vēl aiz vien sarkani mirdzēja.




Tiem kas laikam ir ar Elvīru un Adrianu, tikai mazliet tālāk


Viņi pilnībā varēja redzēt, kas notiek ar Adrianu un Elvīru. Lietus bija mitējies gandrīz pilnībā, un arī negaiss bija garām.



Henrijs un Helēna



Viss bija pierimis. Gan lietus, gan negaiss. Iestājās tāds patīkam klusums, ko šķiet negribētos pārtraukt, jo tas bija tāds mājīgs un patīkams, kā pēc smagas darba dienas, kad viss ko gribās, ir iet gulēt.
Bet klusumu tomēr pārlauza tas pats stindzinošais kliedziens, kas jau reiz bija kaut kur dzirdēts. Tad kad visi bija mūru patvērumā - arī tad atskanēja tas stindzinošais kliedziens, kas šķiet pauda izmisumu, dusmas un sāpes reizē.
Kliedziens atskanēja vēl tuvāk nekā iepriekšēju reizi, tas skanēja no kādas visai plašas un līkumotas takas, kas veda pa kreisi no vietas kur atradās pārītis.
Atskanēja tāds kluss žēlabains vaids, atkal no tās pašas puses.

[September]

-Liekule,- viņa noteica Elvīras virzienā (protams viņa to nedzirdēja). Ļaušu viņam vaļu, es nezinu, kas starp mums ar Adrianu notiek. Kad abus iesprostoja zaru režģī, meitene atskrēja līdz viņiem, viņa zaru režģi spārdija, lauza, sita, skrāpēja, bet nekādu panākumu. -Jūs esat šeit?- viņa jautāja, meitenei sirds sitās ātri.

[Malduguns]

Klusums, gluži kā tas, kurš gaidāms pirms vētras, padarīja Henriju nemierīgu. Neraugoties uz to, ka šoreiz tas bija šķietami nomierinošs un vētra nupat bija pagājusi, šī klusuma esība uzdzina šermuļus. Kaut kas nebija īsti lāgā. Par to Henrijs pārliecinājās tad, kad klusumu pāršķēla kliedziens. Puiša pirksti apvijās ap dunča spalu.
Pagriezienam pa kreisi tika veltīts aizdomīgs skatiens, Henrijs pārlaida skatienu Helēnai, lai pārliecinoātos, ka otrs ierocis vēl aizvien ir pie meitenes. Un tad viņš lēniem, bet nosvērtiem un pārliecinošiem soļiem devās uz priekšu pa taku.

[Mazpēdis]

Brīdī kad zari sāka palikt ciešāki meitene drudžaini sāka raudzīties apkārt un meklēt kādu palielāku spraugu kur tikt cauri. Deam kas te notiek? Arī dimanti, kas bija kļuvuši sarkani meiteni uzreiz sasauca. Tas noteikti nav uz labu... Pat mazam bēram bija zināms, ka sarkana ir brīdinājuma krāsa, ne tā?
Izdzirdējusi Andreas balsi ELva jutās mazliet atvieglotāka. Tātad mēs neesam palikuši vieni. Jā,mēs esam te iekšā,... Elva pieskrēja tuvāk režģim un centās atraut kādu zaru malā, bet tas neizdevās. Tikai mēs netiekam ārā.
Dzirdot , ka meitene arī cenšas atsvabināt zarus, bet viņai tas neizdevās. Nožēlā viņa skatījās uz to vietu, kur šķita dzirdējusi Anderas balsi.
Ar visu šo `zaru padarīšanu` Elvīra bija pilnīgi aizmirsusi par Adriana ievainojumu. Tomēr, ats nebija apzināti.

[CityCat]

Henrijs

Izskatījās ka taka veda taisni uz priekšu, bet pēkšņi kā pret sienu Henrijs atdūrās pret kaut ko cietu, un nespēja tikt tālāk.
Šis kaut kas bija tāda kā glezna kas izskatījās tik īsta, ka pilnībā varēja noticēt, ka uz priekšu kaut kas ved, bet tā nebija.
Paskatoties pa labi, arī šķita taka kaut kur vedam, bet vai tas arī ir tikai acu apmāns? Tomēr šī taka bija īsta, un nekādas māna tur nebija.

[Malduguns]

Henrijs droši gāja uz priekšu un smagi atsitās pret neredzamo šķērsli. Puisis viegli nozvārojās un teju vai apkrita, bet tomēr līdzsvaru noturēja. Viņš aizdomīgi palūkojās uz gleznu, nedaudz pabakstīja to un nopūtās.
Palūkojies pa labi, viņš secināja, ka taka turpinās. Kliedzieni vairs neatskanēja, tomēr ziņkārība un piedzīvojumu alkas tik un tā vilināja puisi, tāpēc viņš devās tālāk pa taku, kura bija pa labi.

[Džea]

Palūkodamās uz abām pusēm Samanta patiešām pamanīja mezglu. Nometusies pie tā viņa mēgi atpiņķerēt mezglu. Nekāda eiklā tādās lietās Sema nebija, taču iespējams izdosies

[CityCat]

Henrijs





Taka sāka kļūt dīvaini līkumaina. Atkal atskanēja kliedziens, tikai šoreiz tas bija tāds mokpilns un kluss. Tas šķiet spētu iežēlināt jebkuru akmenssirdi.
Lēnām pa taku ejot uz priekšu, vietām parādījās veikli noslēptas lamatas. Viena no tām bija taisni priekšā Henrijam. Ja viņš spertu vēl soli uz priekšu, tad ar viņa kāju apvītos vīteņaugs, kas uzrautu pusis dažus metrus virs zemes.

[Malduguns]

Henrijs vēl aizvien bija cieši sažņaudzis rokā dunci. Viņš uzmanīgi vērās visapkārt un bija gatavs uzbrukt vai aizstāvēties jebkurā brīdī. Cīņa par savu kailo dzīvību jau bija ierasta lieta.
Šur tur parādījušās lamatas lika puisim būt vēl piesardzīgākam.
Ieraudzījis aizdomīgo vīteni, Henrijs apstājās un to pamatīgi aplūkoja. Un tad cirta no visa spēka, lai vīteni sadragātu.

[Elony]

Alekss, redzēsams, kas notiek ar abiem pusaudžiem, skrēja tiem klāt.
"Es sāku šo vietu tiešām ienīst..." viņš murmināja.
Ticis klāt, Alekss centās raustīt un kaut kā salauzt koka būri.
"Paklau, ko jūs izdarījāt, ka tā notika, ko?"

[CityCat]

Henrijs



Vītene sāka svaidītītes kā agonijā, un šļākt atpkārt tādu zaļganu, biezu pēc smaržas visai kodīgu vielu, kā šļūtene, kas svaidās no parliela ūdens spiediena.
Dīvinais šķidrums neizraisīja nekādus ievainojumus, tā vienkārši šausmīgi smirdēja.
Tālāk, pa taku ejot atklājās tiešām smags skats. Neparasti skaists putns, tumšām splavām un sudrabotām spārnu maliņām bija ieķēries kādā dzeloņdrāšu slazdā.
Putns bija apmēram stārķa lielumā, īsākām kājām, toties platākiem spārniem, bet šobrīd izskatījās vienkārši nožēlojami. Spalvas savēlušās, viss putna brangais knābis bija vienās skrambās, it kā viņš būtu mēģinājis atbrīvoties no drātīm paša spēkiem.
Viens no spārniem šķita dīvaini saliecies, un dažviet uz tā nemaz nebija spalvu, atklājot putna sarkanbrūno ādu, kas visa bija ar nelielām asins tērcītēm.
Putns žēl vaidēja, un šķiet radījuma zaļganzilajās acīs bija asaras, bet vai tad putni spēj raudāt? Šis jau nu noteikti.

[Malduguns]

Henrijs novaikstījās no tā, ka vīteņa ģļotainā sula pārklāja viņa drēbes un dažu ādas laukumu. Smirdoņa bija bezgala nepatīkama.
Pāris soļu desmiti uz priekšu un tur jau jauns skats - putns, kurš sapnies... dzeloņdrātīs? Kā gan meža vidū varēja gadīties dzeloņdrātis? Lai nu kā, Henrijs apgāja putnam apkārt, to pamatīgi nopētīja un centās no viena gala ķerties slazdam klāt. Lai vai kā, palīdzēt jau laikam vajadzēja. Kaut vai vakariņu nolūkā.

[CityCat]

Henrijs



Putns kā pateicoties klusītēm dūdoja. Ik pa laikam gan atskanēja sīks pīkstiens, kas lika atcerēties pusim, ka putnam vēlaizvien ļoti sāp.
Kamēr pusis ņēmās ap dzelondrātīm, kāds visai manīgi lavījās viņam klāt. Kad šī persona bija pavisam tuvu, putns brīdinoši ieķērcās, lai pievērstu Henrija uzmanību briesmām.
Aiz muguras Henrijam bija vīrietis, bet var būt arī sieviete, tas bija tik netīrs un noaudzis, ka dzimumu nemaz nevarēja noteikt. Šī persona bija tērpusies kāda dzīvnieka ādās, un pēc zeltainas nokrāsas dunča viņa rokā, kas bija pavērst pret Henriju, varēja noprasts, ka viņam galīgi nepatīk tas ko pusis šobrīd dara, vai ir iecerējis darīt.