Dzīvības taka, [GM][PZP][fantasy] Lai sākas medības! Opcijas

[Pūķēns Sāra]

Četri jauni cilvēki bija atvesti netālu no mazā laukumiņa, kuru no saules sargāja lielās koku lapas. Katram no šiem četriem cilvēkiem bija savas domas, uzskati un sapņi, katrs no šiem četriem cilvēkiem bija personība, kuru nespēja atkārtot neviens, starp viņiem nebija nekas daudz kopīgs – ne ārēji, ne iekšēji, bet šobrīd tos vienoja viena liela lieta – vēlme sevi pierādīt, vēlme kļūt par ko lielāku, nekā to, kas viņi bija, vēlme izdzīvot un kļūt par pilntiesīgu vīru, tā bija vēlme dzīvot, vēlme atgriezties no šī rituāla savā ciemā un redzēt cieņu pārējo mednieku sejās. Viņus vienoja šis rituāls, kas to spēja padarīt gan par brāļiem, gan lielākajiem ienaidniekiem.
Viņus visus pavadīja mednieks no pašu ciemata, kurš paceļam nebija teicis ne vārdu. Nebija tā, ka runāt būtu aizliegts, bet mednieki ar savu klusumu ļāva jaunajiem puišiem vai pareizāk vīriešiem vēl pēdējo reizi noskaidrot domas, varbūt pat pārdomāt piedalīties rituālā, kas nebija aizliegts. Dažiem ceļš līdz rituāla vietai aizņēma vairākas dienas un naktis, bet citiem varbūt pat knapi dienu, bet neviena ceļā negadījās ne plēsīgi zvēri, ne arī citas briesmas, bija tāda sajūta, ka viss dzīvais un arī nedzīvais griež ceļu ceļiniekiem, it kā tos aptvertu savādā aura.
Neviens no puišiem nezināja, kas to gaida un uz kurieni īsti tie tiek vesti, neviens no ciema vīriešiem nekad nerunāja par šo rituālu un uz bērnu skatījās nosodoši, ja tas uzdrīkstējās, ko tādu jautāt, jo īpaši puika. Kaut gan starp bērniem klīda baumas, ka pārbaudījums notiek kādā ciematā, kur tevi kar aiz kāju mazajiem pirkstiņiem pie staba ar galvu uz leju un tā atstāj vairākas dienas, vai arī, ka tev liek nedēļu atrasties vienā krātiņā ar plēsīgiem Lavjioriem un jācenšas nevien palikt dzīvam, bet ja vēlies ēst, tad savu ēdienu tiesu jādabū no ikdienišķās zvēru maltītes. Bet neviens no medniekiem, kuri veda jaunos puišus, iespējams, uz viņu lielāko pārbaudījumu dzīvē, nevien neapstājās nevienā ciemā, bet tie nemaz negāja tuvumā nevienam ciemam, it kā tādu nemaz nepastāvētu, toties, kad saule nogurusi lēnām jau sāka slīdēt prom, lai uzņemtu spēkus un nākamajā dienā atgrieztos ar vēl svelošāku karstumu, visi mednieki apstājās, necaurejamo džungļu sirdī. Visapkārt bija koki, kas bija izveidojuši necaurredzamu plīvuru, kad mednieki savam apsargājamajam iedeva nelielu papirusa tīstokli, uz kura bija atzīmēta neliela līkne uz kādu rimbuli, tīstokļa labajā malā bija divas bultas, kas krustojās, norādot uz labo augšējo lapas stūri un kreiso augšējo stūri. Ikviens mednieks atvīstīja tīstokli un pat neapskatoties apkārt, ielika stingri papirusu puiša rokās, tā norādot, lai tas lapu ne groza, ne pats maina iešanas virzienu, savādāk nekad nespēs atrast vajadzīgo vietu un apmaldīsies, līdz to saplosīs kāds nezvērs vai viņš nomirs no ūdens trūkuma. Šī bija vieta, kur tālāk varēja iet tikai šie jaunie puiši, vēl uz atvadām mednieki vai nu sabužināja puiša matus, vai tiem uzsmaidīja, varbūt uzsita kādam uzmundrinoši uz pleca, bet tie neteica ne vārdu, ne kādu mutisku veiksmes vēlējumi. Ikviens no medniekiem strauji devās prom, atstājot sava ciema cerības vienus pašus nezināmā vietā, mežonīgos džungļos. Tai brīdī, kad bailes spēja sākt runāt ar puišu mutēm, kas varēja būt pat ātrāk nekā varētu vēlēties, mednieki bija pazuduši, pat varēja šķist, ka izgaisa, neatstājot aiz sevis pat pēdas, kur nu vēl citas zīmes par savu neseno esamību.
Iespēja atgriezties vairs nebija, nojausma teica, ka pat ja viņi ietu atpakaļ pa pilnībā to pašu ceļu, kurš tika veikts ar savu pavadoni, viņi tāpat nekad neatrastu savu vai kādu citu ciematu, tā kā atlika vien virzīties uz priekšu pa neizbrienamajiem džungļiem, kas te bija biezāki par tiem, kurus zināja ikviens ap savu ciematu, un vadīties pēc nevienam neizprotamās kartes.
Ikviens no puišiem lēnām, bet neatkāpīgi bija sākuši virzīties uz priekšu, varbūt kāds bija naskās, bet varbūt kādam līdz nesaprotamam rombam bija mazāks attālums nekā citiem, bet jebkādā gadījumā viņi visi mērķtiecīgi devās uz romba pusi, nu vismaz viņi tā domāja.
Iespējams, ka Narusam palīdzēja tā vecums, kas nesa vairāk spēka un apķērības kā citiem, bet visticamāk tā bija vienkārši laimīga sagadīšanās, ka viņš bija pirmais, kuram aiz kokiem parādījās koku neieskauts laukums, kurā neviens neatradās. Kaut kas lika domāt, ka šis laukums ir rombs, kuru viņam vajadzēja atrast, nevis kāds ezers vai dūksnājs. Pārbaudot vai simtiem reižu un sēžot paslēpnī kaut vai visu dienu, Narus neieraudzītu ne mazākās briesmas, kas uzglūnētu laukumā vai tam apkārt, kā arī tieši tas pats, kas lika domāt, ka šī ir pareizā vieta, lika arī doties laukā no paslēpņa un ieņemt vietu kā pirmajam laukumā. Tieši tajā brīdī kā jaunais vīrietis bija nolēmis paklausīt vēlreiz šai nojausmai un spēra pirmo soli laukumā, kuru no saules slēpa lielās koku lapas virs galvas, viņš sadzirdēja, pat vairāk sajuta kustību aiz muguras, bet strauji apgriežoties viņš tur neko nespēja saskatīt, tikai koki, liānas un lapas. Sperot nākamo soli laukumā, kustība bija jūtama puisim pa labi, un šoreiz palūkojoties viņš tur spēja saskatīt ko baltu, kas strauji, pat pārdabiski strauji pazuda no redzesloka. Tieši tad, kad šis baltais pazuda, kustība pārgāja uz kreiso Narusa pusi, tur atkal spējot saskatīt to pašu balto... radījumu? Un vai šis radījums vēlēja ļauju? Bija zināms viens, Narus nekad nebija sastapies ar meža zvēru, kas būtu bijis balts...
Luna mierīgi tika uz priekšu, neizjūtot ne svelmi, kas te bija lielāka nekā dzimtajā ciema apvidū, ne arī savādo biezokni, kas te bija vairāk aizaudzis nekā ciema apkārtnē, arī savādā karte nesagādāja problēmas, it kā viņš to spētu lasīt, vai arī pats no galvas zinātu ceļu, kur iet. Puisis bija pilnībā pārliecināts, ka iet pareizajā virzienā, kaut gan gājis viņš jau bija ilgi, bet ne mirkli viņš nešaubījās. Tieši tāpat kā ceļā no sava ciemata, viņu neiztraucēja ne mazākā dzīvā radība, kad negaidīti virs galvas, koku lapotnē, kas bija daudz tuvāka zemei, nekā viņa ciemata apkārtnē, nočabēja lapas, bet šādu čaboņu nespēja radīt vējš, par to Luna bija pārliecināts un vairāk nevis ar prātu, bet sirdi. Lapas nočabēja vēlreiz, likās, ka viņš mirkli tām cauri spēj saskatīt, ko melnu, kad iestājās mēms klusums, lapas pat nekustināja vējš, kas reizēm mēdza iemaldīties zem biezās koku lapotnes.
Rinamalo par spīti visiem pūliņiem bija nomaldījies, vismaz viņam tā likās, jo karte pāris reizes jau bija izkritusi no puiša rokām un sen jau sagrozīta pavisam savādāk nekā to rokās bija ielicis ciema mednieks, bet kas cits atlika kā turpināt iet? Stāvēt uz vietas un gaidīt, ka kāds viņu atradīs arī bija muļķīgi, jo neviens viņu nemeklēs, šoreiz nē. Arī puiša ausis uztvēra savādas putnu dziesmas, kādas viņš ne reizi nebija dzirdējis un kuras uzdzina aukstus šermuļus, liekot vēlēties tikt tālāk no tām. Turpinot ceļu, karte izkrita vēl pāris reizes un bija skaidrs, ka šobrīd tā pilnīgi neko nedot, bet kaut kas lika to paturēt rokās un nepamest uz zemes. Kartei jau atkal izkrītot un Rino pieliecoties, viņš no tuvākajā krūmāja otras puses sadzirdēja kustību, kas stipri atgādināja soļus.
Karte nesagādāja Lapsai nemazākās grūtības, kaut viņš to nespēja nolasīt, jo debesu atrašanos no šīm bultām viņš nespēja saprasts, tās bija pārlieku pretrunīgas ar iepriekš redzēto šamaņa pergamentos, viņš toties spēja sekot acīmredzamajai ceļa norādei. Ja šis bija rituāls, tad Lapsai tas likās vieglāks par vieglu, liekot pat mirkļiem vēlēties smieties, kad viņš ieskatījās kartē, lai redzētu, vai nav noklīdis no ceļa. Jau esot gandrīz pie galamērķa – romba, kas visticamāk apzīmēja kādu ezeru, laukumu vai tamlīdzīgu vietu, aiz tuvākā krūmāja, kas viņam atradās pa kreisi, Lapsa sadzirdēja kustību. To, ka kaut kas nokrīt un kāds liecas tam pakaļ, bet tad mirkli sastingst.

[Massacre]

Faia valdīja dusmas. Ak, tad viņš visu zina! šādos brīžos cienīt šamani bija gandrīz neiespējami, jo viņai riebās, ja cilveks, visu savu gudrību turēja pie sevis pūrā un pat ar pušplēstu vārdu neieminējās kaut ko tādu, kas liktu viņai atslābināties un tiešām šīs domas uztvert par nejēdzīgam un atslābināties. Bet, protams, Rouēls bija visvarenais, ar zīmi uz pieres.
Bet ejot uz priekšu, meitene ātri nomierinājās un aizmirsa iepriekšējos pārmetumus. Tas bija tieši viņas dabā - noklusēt rūgtumu un pēc tam vienkārši par to aizmirst.
Viņa centās neaizvērt acis, ejot cauri smilšainajai vietai, taču padevās. Pamanījusi, ka Rouēl sizmantojis šo brīdi, lai nozustu, Faia neapmierināti papurināja galvu, bet sodīties nepaspēja, jo izdzirdēja kaucienu. Viens moments un meitene reaģēja zibenīgi, satverdama šķēpu ciešāk un aizsardzības pozā nostājās tā, lai neradījumu ātri vien pamanītu un varētu aizstāvēties. Visi ieroči viņai bija pa rokai un meitene bija maksimāli koncentrējusies, taču iekšeji mierīga un saglabāja vēsu prātu.

[Gelkakejs]

Jau atkal Vesavots tika vadāts neredzētajos džungļu apgabalos, tikai šoreiz gājēju bija vairāk. Viņš sekoja Rauēlam no pirmā ciema, kas savukārt sekoja kartei, un karte bija sekojusi takai. Šis meža ceļš izveidojās senāku mednieku gaitās, kurus vadīja viņu domas un iemesli iet tieši šeit. Iespējams, tie varētu būt pirmā ciema mednieki laikos, kad pirmais bija vienīgais. Tādi domu un vecajo runu sajaukumi riņķoja Vesavota prātā, pēc tam, kad bija izteikts Saiēmas nosaukums. Un ik pa brīdim no pārdomām uzmodināja zvaniņi...
Acīs lidoja smiltis, un tās tika pasargātas ar īslaicīgu tumsu, kuru pēc mirkļa Vesavots bija gatavs nolādēt. Rauēls bija pazudis, bet bija uzradies kaut kas cits, kaut kas zvērīgs. Instinktīvi Vesavots sastinga un aizturēja elpu, un sagatavoja šķēpu cīņai. Mukt viņš negrasījās, jo šeit viņš nebija viens. Domās viņš mēģināja izlemt, kas bija noticis. Vai gaišmatis aizbēga, ievedis pārējos gaidītās vai netīšās lamatās? Vai viņš, paļaujoties uz savu straujumu, devās izlūkot? Varbūt viņi tagad aplenc zvēru, kā mednieki to paraduši darīt?
Vesavots sev pārmeta, ka varbūt palaidis garām kādu zīmi, kamēr bija piemiedzis acis, tādēļ čukstus ievaicājās, zemei drebot - Es neredzēju, bet vai Rauēls deva kādu zīmi? Ja nē, nez vai mums vērts te palikt, jo tas ir kas milzīgs...

Šo rakstu rediģēja Gelkakejs: 08.09.2008 21:30

[Massacre]

Faia ar acu kaktiņu palūkojās uz puisi, kas ierunājās un atbildēja, joprojām, būdama gatavībā aizstāvēties:
"Man redzamu zīmu Rouēls nedeva.
Mums pašlaik ir divas izvēles: bēgt un tapt noķertiem savas neuzmanības dēļ un tāpēc, ka zvēru būsim saniknojuši, vai palikt te un būt gataviem sevi aizstavēt. Tāpat ir skaidrs, ka tas dodas pie mums, bet, ja nedodas, aizies mums garām neko neizdarījis. Protams, ja kāds var ātri uzkāpt kokā un galvot, ka tas tur netiks, lūdzu." viņa augstasinīgi paskaidroja to, ko ātrumā bija spējusi secināt. Viņa negrasījās bēgt; katra izdarītā lieta pašlaik varēja izvērsties negaidīti un viņa bija gatava to sagaidīt.

[Īvs]

Lapsa jau vēleiz sarāvās, kad izdzirdēja sāpju pilno kliedzienu. Kas gan tur notika? Kurš bija ievainots? Un kas, par ko cīnījās? Mierā neliekoši jautājumi kā mazi, uzbāzīgi asinssūcēji nedeva ne miera. Pa laikam viņš pameta nedrošu skatienu atpakaļ, uz Rino, lai tikai pārliecinātos, vai viņš vēl tur. Visādas lietas jau šeit notiek...
Un, ja izskanēja vēl kāds troksnis vai čaboņa, Lapsa tikai sažņaudza ciešāk pirkstos loku un šaudīja šaurās, bet manīgās, acis te uz vienu, te uz otru pusi.

[Gelkakejs]

- Esmu gatavs aizstāvēties. Nezvērs ir liels, bet mūs, cerams, ir vairāk. - Vesavots nevēlējās bēgot palikt viens. Tomēr, iespēja, ka nācējs paies mierīgi garām, viņam nešķita ticama, jo prātā spilgti bija palicis kāds vecajo skandināts teksts: "Kad mežā sastopas cilvēks un zvērs - viens no viņiem ir mednieks".
Ceļabiedre bija atbildējusi pārliecināti, un Vesavots neuzdrošinājās protestēt. Viņš vēl joprojām nebija apradis ar domu, ka meitene varētu būt īsta medniece, kas piedalās rituālā. Šāda iespēja Vesavotam likās vilinoša un varbūt pat nedaudz zaimojoša pret paša paražām. Viņš nebija gluži mierā ar dažām sava ciema dzīves kārtībām. Lai gan, šim nemieram nebija sakara ar sievietēm-medniecēm, šī jauniete viesa cerību Vesavota sirdī, ka mēdz būt arī savādāk.
Protams, prieku šobrīd Vesavots nejuta - Rouēls bija vienkārši nozudis, un zeme iedrebējās arvien spēcīgāk.

Šo rakstu rediģēja Gelkakejs: 10.09.2008 20:12

[Pūķēns Sāra]

Faiai, Vesavots, Rauko:
Nepārprotami šis ‘kaut kas’ tuvojās, zeme trīcēja zem kājām arvien izteiktāk un cenšoties saskatīt cauri kokiem kaut mazāko norādi par zvēru, bija manāms mirkļiem kas spīdīgs nedaudz zem lielo koku lapotnēm, atgādinot kādu gaismiņu melnā tumsā, kas aicina naivos, lai tos nonāvētu. Ideja palikt arvien mazāk sāka aicināt, kad viņiem tur pat aiz muguras, otrā pusē takai atskanēja spalgs kliedziens, kādu izdod putnveidīgs plēsējs, liels putnveidīgs plēsējs, kurš mīl cilvēku gaļu kā vieglu medījumu.
-Ko Jūs šeit dariet?- vietā, no kuras tikko bija pazudis Rouēls, atkal stāvēja tas pats jauneklis, rokās tam bija taisns ierocis, zobens, no spīdīga metāla, kurš gan tagad iekrāsojās sarkans, sarkanajam šķidrumam lēnām pilot no ieroča. –To briesmoni pat ciema mednieki pilnā skaitā uzveic ar grūtībām, kur nu vēl mēs... vai nejūtiet tā apmērus?- jauneklis bija gatavs laisties pilnā sparā prom, bet to nedarīja, jo nu viņi bija sabiedrotie un pamest jaunos biedrus nebūtu gudri... varbūt arī būtu gudri, skatoties, ka varētu palikt dzīvs, bet to neļāva mednieku gods.


Lapsa, Luna, Narus, Rinamalo:
Pavirzoties tuvāk un pašķirstot uz malām krūmus, skatam pavērās salīdzinoši nedabīgs skats, vai varbūt tieši otrādāk – pārlieku pieņemams? Rinomalo un Lapsa ieraudzīja skaistu putnu, kura spalvu krāsu gamma bija sākot no spilgti dzeltenas līdz tumši zilai, uz divām spēcīgām putnu ķetnām, putns bija aptuveni divus ar pusi metrus garš un tā knābītis mierīgi spētu salauzt abu mednieku kauliņus, bet šobrīd putnam bija cita nodarbe. Perfekti balansējot uz vienas no savām ķetnām, otrā tam atradās viņa medījums, kurš izdvesa vēl pēdējās dzīvības skaņas, putnam to dzīvu ēdot nost. Putna garie nagi bija iecirtušās mazākā sevis versijā – arī tādā pašā putnā uz divām kājām, krietni mazākā – kaut kur abu mednieku garumā, tam nebija krāsaina spalva, bet gan piezemēti balta un tā knābis bija tik maciņš, ka drīzāk atgādināja degunu, kamēr tā izmisušās, nāves agonijas pārņemtās acis lūkojās uz vietu, kur atradās Lapsa un Rinamalo kā lūgtu palīdzību.

Zvaniņš turpināja izmisis skanēt, it kā teiktu – klausiet mani un lasieties no šejienes prom! Ažu arī ar vien vairāk un vairāk satraucās, bet tomēr nepameta saimnieka plecu, tikai izmisīgāk ieķeroties Lunā. Kad arī beidzot Narus un Luna saprata vai pareizāk sadzirdēja mērkaķīša [un zvaniņa?] satraukumu, tieši viņiem aiz muguras atskanēja zaru brakšķēšana un pagriežoties viņi spēja ieraudzīt viņu auguma, varbūt nedaudz garākus putnus. To spalva bija balta, kamēr paši putni pārvietojās uz divām agrām kājām, ko varētu pielīdzināt strausa. Tie knābji vairāk atgādināja degunus, kamēr to skaidri zilās acis uzlūkoja abus medniekus. Cik Luna un Narus spēja saskatīt, tad putni noteikti bija vairāk pat desmit, varbūt pat piecpadsmit.

[Roviela]

Luna, ieraudzījis baltos putnus, spalgi iekliedzās - tā kliedz putni, kad ir briesmās, vai ieraudzījuši ienaidnieku, un, ar roku pamājis uz pirmīt dzirdēto kliedzienu pusi, viņš sāka bēgt pa taku uz priekšu, reizēm atskatoties, vai baltie putni viņam neseko. Ja seko, tad Luna rāpjas tuvākajā kokā, vismaz lai iegūtu laiku apdomāt, ko darīt tālāk.

[Massacre]

"Domā, ja mēs bēgsim, mūs nepanāks?" Faia dzēlīgi pajautāja Rouēlam. Ja viņs atbildetu, ka nepanāks, tad Faia nestos prom un cerētu uz labāko, bet viņa juta, ka grib tikties ar aci pret aci pret šo nezvēru un grib cīnīties vai mirt. Redzēt savas robežas, nevis bēgt no tām.

[Elony]

Narus pārsteigts uzlūko putns. To lielums un skaits nav laba lieta, par uzvedību nemaz nerunājot, tāpēc puisis seko Luna piemēram un ātri skrien prom, kā stirna, tur, kur Luna, tikai lielākā attālumā uz mirkli pamet skatu atpakaļ, lai redzētu, ko dara putni.

[Pūķēns Sāra]

Faiai, Vesavots, Rauko:
-Domā, ka ja nebūtu iespēja izbēgt, es bēgtu?- Rouēla dzintarbrūnās acis nopietni ielūkojās Faias melnajās acīs, kad viņš novērsās, -Kustamies vai mirstam,- viņš noteica, ar asu kustību no zobena nositot lielu daļu asiņu, gatavs biedru spīta vai muļķību dēļ zaudēt dzīvību - Kurš to būtu domājis, ka miršu šī muļķīgā pārbaudījuma laikā, tikai savas lojalitātes dēļ?


Lapsa, Luna, Narus, Rinamalo:
Ja Narus pēc biedra straujās aizskriešanas nebūtu tam uzreiz sekojis, bet gan uzmanīgāk pievērsies putniem, viņš manītu to, ka putnu skaitieni nesapratnē satiekas. Neviens no putniem pat necentās uz viņu pusi palūkoties, puišiem atbrīvojot taciņu to priekšā, viņi visi joza tai pāri, iejūkot kokos otrpus takai un kaut to spalva bija balta, tos tomēr nebija tik viegli saskatīt starp kokiem, varēja likties, ka viņi iepriekš speciāli atklājušies. Toties abiem medniekiem ienāca prātā, ka kaut viņiem nekas nedraud, jo putni nelikās vispār tos manām, tie tomēr bija devušies kā reiz pie Rinamalo un Lapsas.

[Roviela]

Luna aizskrēja līdz kokam, un tad atskatījās - putni nesekoja, tie bija aizdevušies iekšā mežā, un aiz smalkajiem zariem nebija saskatāmi.
Puisis teciņiem devās atpakaļ, gandrīz uz to pašu vietu, kur pirmīt bija.
Abiem biedriem vajadzēja sadzirdēt viņa pirmītējo kliedzienu, un vajadzēja saprast, ka tas nozīmē trauksmi. Varbūt viņi nesaprata? Varbūt tāda sazināšanās ir tikai viņa ciema medniekiem ierasta? Lunu sāka mākt sliktas nojautas. Ja nu nesaprata? Varbūt tie baltie putni saprata? Tas būtu labi. Kāpēc labi, to viņš nezinātu izskaidrot, bet, galu galā, mednieks bija mājis putniem - sak, tur! tur kaut kas nelāgs notiek!
Un tagad Luna dīdījās uz takas. Noiet nost nedrīkstēja, bet gribējās. Putni viņam vairs nešķita ļauni, drīzāk nobažījušies, un par biedru drošību šo putnu dēļ viņš īpaši neraizējās, ja vien biedri paši nav kādu nelabojamu muļķību izdarījuši. Tur drīzāk ir kāds cits plēsoņa.

[Massacre]

Viņi bija trīs un nezvērs bija liels. Par savējo dzīvību Faiai bija nospļauties, goda vārds. Viņa labprāt satiktos aci pret aci ar šo monstru, bet viņa nebija egoiste un saprata, ka Rouēls nebēgs, otrs puisis arī paliks, jo pašlaik bija sajūta, ka viņa komandē parādi, un tātad viņa būs atbildīga par divu puišu dzīvībām. "Velns pret stenderi!" viņa klusām nomurmināja un nopūtās. Gribi palikt, bet nevari.
"Labi, bēgam." aizskārusi Vesavotu aiz rokas, viegli viņu paraujot, lai iedrošinātu puisi skriet, un to pašu izdarījusi ar Rouēlu, Faia skrēja vieglajiem soļiem it kā pat nepieskaroties zemei un tik ātri, ka bija grūti viņu tīri ieraudzīt. Lūk, tā, vai ne? Varēja redzēt, ka viņa spētu aizbēgt no jebkā, bet šo iespēju neizmantoja līdz ierunājās sirdsapziņa par biedriem. Un atbildības sajūta.
Meitene skrēja virzienā, kurš inuitīvi šķita pareizais, lai tiktu prom, bet viņa sekoja arī biedru kustībām, jo nebija izslēgts, ka, piemēram, Rouēls pēkšņi zina lielisku vietu, kur aizskriet.

[Elony]

Arī Narus apstājās, kad redzēja, ka putni pakaļ nedzenas.
Bet satraucās, kad redzēja, uz kuru pusi tie dodas.
"Zini, varētu padomāt, ka tie putni devās palīgā. " viņš noteica Lunam. Šķēps joprojām bija viņa rokā, gatavs cīņai, bet arī Narus nedomāja pamest taku.
Viņš tikai nosvilpās, lai biedri, kas bija iegājuši krūmos, zinātu, kur šos atrast. Luna jau prims brīzā bija to darījis, bet tagad viņi bija citā vietā, ja biedri dzirdēja, varbūt skries šurp.

[Hworang666]

Ar acīm Rinamalo ieelsās. Skats bija pietiekami neparasts, lai puisis uz mirkli apstātos. Putnu acīm bija savādāks redzeslauks kā cilvēka un Rinamalo to lieliski zināja. Pat, ja izskatījās, ka putns viņus nevēro, bija pilnībā skaidrs, ka abi jaunie mednieki nevar būt droši par to, ka putns viņus neredz. Sagaidījis līdz putns uz mirklīti aizgriež galvu, jaunietis klusām aizvēra stiebrus, kurus pirms mirkļa bija atvēris, lai ieraudzītu šo skatu. Tieši mirklī, jo tūlīt pēc tam atskanēja kliedziens. Ar gara acīm zēns juta kā putns pagrieza galvu. Palūkojies uz Lapsas pusi, Rino lēnām noslīga zemāk, šķēpu atstutēdams pret pēdas iekšieni tā, ka tas veidoja aptuveni 45 grādu leņķi pret zemi. Tādēļ, ka šķeps bija no kaula, tas pārāk neizcēlās un tam nevajadzētu radīt atspīdumu. Aiz muguras puisis juta ko tuvojamies. Sasprindzis viņš vēlreiz palūkojās uz Lapsu. Doties prom varētu būt nedroši, bet ko tad, ja aiz muguras ir vēl lielāks putns?

[Pūķēns Sāra]

Faiai, Vesavots, Rauko:
Meitene neredzēja Rouēla reakciju par viņas pieskārienu, toties Vesavots spēja izlasīt puiša acīs vienu vienīgu nosodošu vārdu - sievietes.
Faia strauji izvirzījās vadība abiem puišiem atpaliekot kādus piecus soļus. Taciņa veda uz priekšu, tās līkums liedza redzēt vietu, kur viņi iepriekš bija atradušies, bet Faia spēja sajust kā neradījums tuvojas iepriekšējai atrašanās vietai. Viņa vairāk juta, nevis dzirdēja kā lūzt koki atšķirībā no Vesavota, kurš nemaldīgi sadzirdēja koku lūšanu un sajuta zemes pastiprinātu trīcēšanu. Pat virzoties uz priekšu ar šādu ātrumu, izspiežot no sevis pašu labāko, ko varēja iegūt, sajūta, ka lielais neradījums ir tur pat viņiem aiz muguras nepazuda, it kā viņi joprojām stāvētu tajā pašā vietā, kur iepriekš, kaut gan viņi jau pieveica kādu sesto takas līkumu.
-Stāvi,- Rouēls apstājās kā zemē iemiets, apstādinot ar sevi kopā Vesavotu, kuram skrēja blakus, bet Faia bija pārlieku atvirzījusies, lai dzirdētu baltmata gandrīz nedzirdamo pavēli. Jauneklis norādīja, lai Vesavots klusē un cenšas uzvesties pēc iespējas klusāk, kad turpināja skrējienu uz priekšu, nenoliedzami daudz ātrāk nekā iepriekš, skrienot blakus Vesavotam. Bez problēmām baltmatis panāca Faiu, kad meitene atjēdzās piespiesta pie tuvākā koka. Viena no Rouēla rokām atradās uz viņas mutes, lai sieviete nespētu izdot pat mazāko skaņu, kamēr tā augums bija cieši piespiests pie Faias, liedzot tai spēju kustēties. Melnmate spēja sajust Rouēla lielisko miesas būvi, kamēr tā skatiens ar galvu klejoja no labās puses uz kreiso, it kā viņš censtos ko sadzirdēt, bet nekā nebija, tikai sajūta, ka neradījums viņus tūlīt noķers, pieauga.


Lapsa, Luna, Narus, Rinamalo:
Zvaniņš Narusa kaklā joprojām skanēja, bet daudz klusāk un lēnīgāk, it kā briesmas lēnām, bet pārliecinoši pazustu, kamēr Ažu joprojām šķita satraukts. Nekādas atbildes no abiem medniekiem mežā nebija, un krietnu brīdi valdīja klusums, bet tas nebija parasts klusums - tas bija mēms klusums, tāds kāds mēdz būt pirms lielas vērtas vai kādas citas lielas nelaimes. Klusums ieilga, kad atskanēja spalgs kliedziens, spalgs cilvēcisks kliedziens un tad skaņas, kas atgādināja cīņu.

Lielais un krāšņais putns nemanīja abus medniekus vai arī šobrīd uzskatīja pa prioritāti saplosīt šo nabaga upuri, pirms ķerties klāt abiem kaulainajiem puišiem. Palūkojoties atpakaļ abi puiši neko nemanīja, varbūt tikai reizums un tad pārlieku atšķirīgās vietā un neregulāriem inventāriem, ko baltu, kas ātri pazuda, bet to varēja norakstīt uz pamīšajiem saules zariem šajā biezoknī, satraukumu un pārlieku lielu uzmanību. Baltais putns izdvesa vēl pēdējo kluso kaucienu, kad tā ķermenis kļuva galīgi ļengans, un tieši tajā brīdī, kad putns nomira, no abu mednieku aizmugures atskanēja spalgs kliedziens. Pagriežoties viņi spēja ieraudzīt, kad starp kokiem, gandrīz aiz abu mednieku mugurām stāv tieši tāds pats balts putns kāds tikko nomira, varbūt tikai nedaudz lielāks. Aiz putna muguras Rino un Lapsa spēja saskatīt vēl vismaz piecpadsmit tādus pašus baltus putnus, pēc tam kā spalgais kliedziens aptrūkās, visi putni, ieskaitot kliedzēju kā pirmo, metās uz priekšu, tur pat garām abiem medniekiem. Pāris putnu ķetnas atdūrās pret zemi tikai pāris centimetrus attālumā no Rino un Lapsas. Kā balts vilnis mazākie putni gāzās virsū krāšņajam putnam. Lielais plēsējs centās atkauties, nelaižot vaļā baltā putna līķi, bet baltie putni pa daudz. Tam vienu no baltajiem izdevās aizsviest no sevis un ietriekt tuvākā kokā, kas ļāva pārējiem to nogāzt zemē uz sāniem.

[Massacre]

Nu, un kāpēc vajadzēja bēgt?
Tā bija vienīgā doma, kas izskrēja cauri meitenes prātam, skrienot kaut kur prom un tomēr jūtot neizbēgamo - noķeršanu vai neizvairīšanos.
Rouēlam pēkšņi piespiežot viņu pie koka, Faia pat nesaprata, ko īsti domā vai jūt, bet viņa nebija grasījusies kliegt, ūdens nekliedza, vai kustēties pretēji straumei. Nolūkojusi puisi ar savu pilnīgi melno acu skatienu viņas ķermenis manāmi atslābinājās, it kā viņa zvilnētu šūpuļtīklā un nekādas briesmas nedraudētu. Meitene aizvēra acis un pavērsa galvu pret koku lapotnēm, negrastoties laist garām tādu iespēju, kad viņai ir dzīvais vairogs un var izdarīt to, ko prata vislabāk - saplūst ar dabu. Viņa vairs nebija Faia, meitene vai pat cilvēks, viņa bija daba, ūdens, kustības, izjūtas, ne sajūtas, apkārtne un tai notiekošais. Nu, dārgais, kur Tu esi un ko Tev no mums vajag? izpētīt un saprast, ko nezvērs taisījās darīt, kur tas bija palicis.

[Roviela]

Luna dīdījās uz takas. Viņu nemierīgu darīja tas, ka Ažu nespēja nomierināties, un tas, ka biedri joprojām nenāca atpakaļ. Puisis laiku pa laikam skatījās apkārt - vai netuvojas vēl kas.
- Laikam gan aizskrēja palīgā. Viņi izskatījās gudri.

[Elony]

"Šis zvaniņš it kā brīdina par briesmām man šķiet, varētu būt maģisks." Narus ierunājās. "Ja tā, tad šobrīd mums nekas tieši nedraud, bet es nezinu, ko darīt. Mums būtu jāgaida biedri, bet ja nu kāds no putniem sadomā tomēr pievērsties mums? Divatā galā mums nekādi netikt."
Šķēpu puisis turēja sev priekšā un arī pameta skatus apkārt. Viņš centās ieturēt distanci no šiem putniem.

[Roviela]

- Tur ir kāds cits plēsoņa, - Luna prātoja, - vai mūsu biedri nav uzdūrušies tam? Un vai vēl citi tādi te nestaigā apkārt? Mēs varam uzkāpt kokā, šaubos, vai tik lieli putni spēj lidot.
Puisis paskatījās uz zvārgulīti.
- Var būt, ka maģisks. Par briesmām? Var būt ne tikai par briesmām.

Šo rakstu rediģēja Roviela: 10.10.2008 09:28

[Hworang666]

Mirklī, kad aiz muguras parādījās bars milzīgu baltu putnu, Rino šķita, ka sirds pa muti izkāps ārā. Ja sirdspukstus nevarēja dzirdēt krāšņais putns, tad Lapsa tos noteikti varēja kaut sajust. Lielām acīm un strauji tuvojošos bezspēcības sajūtu, jauneklis gluži vienkārši sastinga, gluži kā gaidīdams nāvi. Bet tā nenāca. Putni devās viņam garām, pretim augumā daudz lielākajam pretiniekam. Krāšņajam putnam. Elpa aizrāvās skatoties, kā tik daudz vārgāku būtņu kopā iedarbojas ar tādu spēku. Mirklī, kad putns bija nogāzts, arī Rinamalo kaut kas neizturēja un viņš pielecis kājās, atvēzējās ar šķēpu un metās putnam virsū, tēmēdams uz galvu, jo, ikvienam bija zināms, ka tur galvaskauss viss plānākais.