Pēdējais klases vakars, [GM][PZP] Opcijas

[CityCat]

Pēdējais klases vakars

(IMG:http://content5-foto.inbox.lv/albums66354978/bukucis3/engjeliits/castle-4.jpg)



Skola

Kembridžas mazpilsētas skola. Jau apmēram 200 gadus veca. Neviens nezin cik tieši. pati skola izskatās senatnīga. Ar balkoniem un akmens skulptūrām. Ēkas mūri vinmēr šķita augsti un pelēki. Vietām nolupuši ķieģeļi. Apkārt auga zaļa zālīte, ar dažviet skolēnu iemītām taciņām, Kā arī veci, skoēnu aprakstīti, koka soliņi.Nedaudz tālāk no skolas atrdodas neliels, bet toties ļoti dziļš ezers.
Skolas pagalmā atrodas veca strūklaka. Tiesa tajā nekad nav ūdens.



Vēstule, ko katram skolēnam ir atsūtījusi mis Džonsone.



Labdien! Jums š.g. 13.jūnijā, tieši 18.00 ir jāpulcējas pie skolas ieejas. Durvis būs slēgtas. Skolas apkopējs - Joržiks Ventels jūs ielaidīs. Lūdzu paņemiet līdz visu nepieciešamo vienai nedēļai, tai skaitā arī ēdienu. Ja vēlesities kaut ko vairāk uzzināt, tad prasiet Joržikam.
Man tiešām no visas sirds žēl, ka nevarēšu jums pievienoties kopīgajā klases nedēļā. Cerams, ka lieliski pavadīsiet kopā laiku.

Ar mīļiem sveicieniem,
Jūsu skolotāja - Džonsone!

Spēlē piedalās :

Mazpēdis
Nīcele
washulis
mesmers
Tējas lapa
Semijs
Debija
Meitene ar rozīnīti
Hermiiione
kruta102
storyteller
Epilepsija
Lianjuks
La Keira
Mr. Green


piedodiet, ja kādu aizmirsu (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/blush.gif) (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/blush.gif)




____________________________________________________________________


neliela info, lai neradītos aizķeršanās.... Jūs visi, kopā esat nomācījušies 12 gauds (varbūt kāds arī mazāk, ja dzīves vietas ir mainītas),
tomēr ne visu par saviem klasesbiedriem jūs zināt. Kā jau mazā ciematā, tur tiek daudz tenkots. Tādēļ daudzas jums zināmās lietas par cilvēku ir aplamas.
Skolas apkopējs Joržiks ir nedaudz nojūdzies 72 gauds vec večuks, kuram patīk stāstīt visādas pasaciņas.
Mis Džonsone ir riebīga skolotāja, kas ir mīļa tikai tad, kad tikusi prom no savas audzināmās klases.


Tā - cerams, ak jums būs interesanti (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/wink.gif)

[Tējas lapa]

Man viss labi. Tā nebija taisnība, bet puisis tagad netēlos kaut kādu viegi ievainojamu bērnu. Galvenais sargi pati sevi. Viņš teica Andrea, kas bija notupusies viņam blakus. Viss kārtībā. Es tev piedodu. Tagad galvenais bēdz. Pēdējo vārdu viņš gandrīz vai izskliedza, jo sākās zemestrīce. Viņš jau gribēja slieties pats kājās, bet tad viņu uzrāva Aleks nodarot lielākas sāpes. Bet tagad tās viņam nebija galvā, galvenais bija bēgt. Bēgt pēc iespējam ātrāk. Aleks viņu turēja un tas bija labi.

[Flightless Bird]

Helēna aizelsusies piesēda uz kāda celma.
-Es... viņa mēģināja atgūt elpu. Sirds sitās tik sasodīti strauji. Man nav ne jausmas. Nav vairs spēka domāt, par to kas ir visas šīs parādības un kāpēc viņas mums uzbrūk. Helēna aplaida skatienu apkārt, lai ieraudzītu vai ar pārējiem viss kārtībā, bet ne vienu neredzēja, jo viņus jau apņēma koku biezoknis. Viņa nopūtās un pievērsās Henrijam.
-Klau... Vai tu nevari maniedod kaut ko ar ko pārsiet brūci? Negribas tagad noasiņot un palaist garām visu jautrību, meitene teica un izspieda mazliet histērisku smiekliņu. Patiešām, ar katru sirdspukstu viņas ķermeni atstāja arvien vairāk asiņu, un nu jau Helēna bija pavisam bāla.

[Malduguns]

Henrijs atvēra acis un palūkojās uz meiteni.
-Klau, varbūt man to izdarīt? Man tas būs vieglāk un tu jau ar vienu roku nevarēsi apsaitēt pietiekoši labi,-puisis ieminējās. Viņš bija aizelsies, pakrūtē jausās dūrējs un šausmīgi gribējās uzsmēķēt.

[September]

-Labi,- viņa vārdu labi teju vai nokliedza puisim ausī. Tad meitene pierausās kajās un skrēja cik kājas nes, tikai lai būtu tālāk no brūkošās zemes. Tad kaut kādas sasodītas bumbas, tad karstums un tegad vēl zemestrīce? Ka pie velna šeit notiek? viņa nodomāja.

[CityCat]

ooc- Džea


Maigāk?... Es jau tagad esmu maigs! sačutumā sacīja galvenais mugurā bakstītājs. Atkal atskanēja skaļi smiekli kā pērkondārdi. Vai varbūt tas tik tiešām bija pērkons. Debesis, vai vismas, tā daļa no tām, kas spīdēja cauri biezajiem koku zariem un lapām, bija galīgi melna un tomša. Bet tik pat labi tā verēja būt nakts. Tomēr tad atskanēja vēlviens grāviens, tk skaļ ka šķita pārplēšam bungādiņas.
Sākās tracis, starp vīriem. Visi ķerdami un grābdami, centās uzsliet sev teltis, bet viens no vīriem pieskatīja Semu un Krisu, lai tie nekur neizbēgtu.
Tagad nē...Kirss izveirīgi noteica, lai sargs neko nepamanītu.
Starp kokiem parādījās trīs teltis.
Sema ar Krisu tika piesieti pie kāda stumbra, un parējie vīri salīda teltīs. Katrā pa diviem.
Sākās arī pirmās lietus gāzes. Koka lapotne tikai nedaudz pasargāja Semu un Krisu no lietus. Visu laiku zibeņoja. To varēja pamanīt arī caur koku lapotnēm. Un ik pa laikam atskanēja neganti pērkona grāvieni.



ooc- pārējie


Visi tik ļoti centās izveirīties no iekrišanas bezdibenī, ka nemanīja, ka plaisas jau labu laiku neseko nevienam. Bija karsti, bet nebija iespējams noteikt vai tas ir tādēļ, ka visi bija skrējuši vai arī tādēļ, ka tuvojās negaiss. Jebkurā gadījumā,d erēja abi varianti. Šeit biezoknis bija pavisam ciešs, tādēļ no tumšajām debesīm nevarēja redzēt gandrīz neko, bet no zibens - tikai atblāzmu. Tomēr lietus lāses gan negāja secen. Šķiet lija pamatīgi, jo pat cauri tik ciešo lapotni, ūdens izmērcēja jauniešus.

[Elony]

Kad Alekss manīja, ka zeme pakaļ vairs nedzenas, viņš apstājās un palaida vaļā ari puisi. Smagi elpojot no ātrā skrējiena viņš skatījās apkārt. Pamanīja, ka jauniešu palicis vēl mazāk.
Glābjamo skaits samazinās, pēdu vairs nav.
Sāka līt.
Sāk līt, viss paliek labāk un labāk.
Parasti Alekss neapšaubīja savu lēmumu pareizību, bet tagad gribējās to darīt.
Viņš aicināja pārējos piespiesties tuvāk rensnākam koka stumbram, kur mazāk varēja samirkt.
"Atgūsim elpu un tad domāsim, kur palikt." viņš tiem uzsauca.

(OOC: a cik ar Aleksu kopā vispār tagad ir? Sanāk, ka divi? (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/huh.gif) )

[Džea]

Samanta apklusa, acīmredzot laikam vairāk nevajadzēja runāt, savādāk tas varēja beigties ar velvienu sitienu pa seju. Vaigs vel joprojām sāpēja, lai gan iespējams sāpēja arī tapēc, ka kāds viņai bija tik stipri iesitis, pat ne Alekss.
Atskanēja pērkons un Sema sarāvās. Tas vien liecināja, ka meitenei ir bail no pērkona grāvieniem. Ik pēc katra grāviena Samanta sarāvās un nemierīgi sagrozījās. Viņa ar Krisu tika piesieti pie kautkāda stumbra, kamēr parējie vīri salīda teltīs.
Ei, un kā tad ar mums?
Viņa iesaucās, tomēr līdz ar nākamo pērkona grāvienu apklusa

[Tējas lapa]

Viņi skrēja kā negudri un pat nepamanīja, ka svītra viņiem vairs neseko. Plecs sāpēja tik traki, ka Adrians aizmirsa par galavas sāpēm. Viņš cerēja, ka nav salauzis kādu kaulu. Vēl pietam Aleksa rāviens nebija no tiem maigākajiem. Tālumā varēja redzēt zibeni un pēc kāda laika sāka līt lietus. Beidzot Adrians tika vaļā no puiša tvēriena un varēja atvilkt elpu. Sirds sitās kā negudra un elpu rāva ciet. Ārā bija silts nevis kā tajā būcenī, kur viņi slēpās. Atstutējies pret koka stumbru viņš noslīdēja gar to līdz zemei. Puisis mēģināja lēnām kustināt roku sašķobījis seju aiz sāpēm. Labāk vajadzētu kustēties kamēr tās pēdas par kurām tu runāji nav pazudušas. Ja vispār tādas pēdas bija. Adrians beidza kusināt roku, bezpalīdzīgi ielikdams to klēpī un paskatījās no apakšas uz Aleksu. Drēbes sāka lēnām samirkt un pār ķermeni pārskrēja auksti drebuļi.

[Flightless Bird]

Helēna brīdi apsvēra iespēju bezjēdzīgi spītēties, bet tad veselais saprāts guva virsroku.
-Ē, jā... tas būtu ļoti laipni, viņa izmocīja smaidu.
Tagad, kad zemestrīce bija beigusies, vietā nāca cits dabas untums - negaiss. Kad sāka līt lietus, viņa izgāja vietā, kur starp koku galotnēm varēja saskatīt debesis, un pavērsusi seju un plaukstas pret debesīm, ļāva lai rupjās lietus lāses veldzē viņas sakarsušo ķermeni un dvēseli. Tās aizskaloja asaru pēdas uz viņas sejas, satraukumu no prāta un sajaukušās ar asinīm pilēja no viņas rokām.
-Mēs noteikti esam apmaldījušies. Helēna pēc brīža paziņoja balsī, kurā varēja saklausīt tikai mieru un, iespējams, vienaldzību.

[Malduguns]

Henrijs pavērsa skatienu uz augšu un nopūtās. Nevarēja pateikt, vai tā bija smaga nopūta aiz neapmierinātības vai atvieglojuma, tomēr nopūta tā bija.
-Labi, nāc šurp, Helēna,-viņš visbeidzot atlieca galvu un sažņaudza kreklu rokās. Viān skatiens bija izklaidīgs, puisis piepeši bija kļuvis skumīgs.
-Mēs... laikam,-viņš tā starp citu noteica.

[Flightless Bird]

Šķita, ka meitene nav dzirdējusi Henriju runājam, viņa nepakustējās, tikai ar svētlaimīgu smaidu raudzījās tumstošajās debesīs. Pēc brīža Helēna tomēr negribīgi nolaida rokas, piegāja pie puiša un pastiepa savainoto roku, kas joprojām diezgan stipri asiņoja.
-Kā tu domā, ir vērts meklēt ceļu atpakaļ uz tām takām?

[Malduguns]

-Es domāju, ka vajadzētu atrast paslēptuvi šai naktij,-Henrijs noteica un palūkojās uz Helēnu.
-Klau, nepārproti, bet labāk būtu, ja tu novilktu kreklu. Vismaz vienu pusi, negribas, lai brūcē tiek iekšā kaut kas no tās,-viņš sacīja un vēlreiz saplēsa savu kreklu, šaurākās strēmelēs. Šis, kā par brīnumu, bija balts krekls.

[Flightless Bird]

OOC: man ir pilnīgi un galīgi sajukuši visi laika, tāpēc vai GM nevarētu apgaismot.. Vai tiešām ir iespējams, ka atkal tuvojas nakts? (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/blink_a.gif)

Helēna pasmīnēja un bez liekas tielēšanās novilka savu topu, paliekot tikai savā mežģīņu krūšturī.
-Vai tā būs labi, dārgais? viņa nodūdoja.

[Malduguns]

Henrijs mazliet saminstinājās, ieraugot to, cik viegli Helēna atbrīvojas no drēbēm. Izskatījās, ka puisis ir nedzaudz samulsis, tomēr viņš atguva savu augstasinību un diezgan veikli un prasmīgi pārsēja brūci.
-Tā... tas laikam ir viss,-Henrijs sacīja, atkal murcot rokās tās krekla strēmeles, kuras bija palikušas pāri.

[Mazpēdis]

Vērojot notiekošo kašķi, kas nu jau šķita ka iet uz galu, Elvīra manīja kautko norītam sev priekšā. Paskatījusies augšā un ieraugot brūkošos akmeņus viņa aši pameta skatu uz sienu, pa kuru bija te ieradusies un tad nemirkli nedomājot metās sienas virzienā. Viņa īsti nezināja, vai no tā kas mainīsies, bet stāvēt un vienkārši skatīties kā viņu tiktiešām kautkas nosit.. Nē, un tieši tāpēc meitene metās caur sienu un ātrāk no tās protm. Šajā brīdī viņai par ciktiem bija dziļa vienaldzība un viņa pat neiedomājās, ka kādam varētu klāties vēl sliktāk. Laikam tajā brīdī valdīja egoisms, bet lainu kā, prioritāte bija glābt savu dzīvību, pēctam, varbūt, kāda cita.
Beidzot sapratusi, ka bezmērķīga skriešana neko nelabos, metene apstājās un pagriezās atpakaļ pie pārējiem. Pamanījusi ka daži bija pamatīgi apskrambāti un tiešām sliktākā stāvoklī nekā viņa, metene nokaunājās. Bet es tur neko nevaru darīt. un viņa tikai skatījās kā citiem sāp. Tad pananījusi vietu, kur zemē sāk slīdēt visi gruži, viņas acis iepletās milzīgas un tās pārņēma bailes. Būtu labāk klīdusi viena pa mežu, nez nezinkādiem šāda veida šķēršķiem. Meitēns klusībā noteica un atkal metās skriet. Viņa mazliet nožēloja, ka bija griezusies atpakaļ. Lieka enerģijas šķiešana. Pēc iespējas ātrāk kustinot kājas viņa turpināja bizot. Sajūtot lietus lāses, kas sāka krist aizvien biežāk un biežāk, Elvīra sāka stāties. Apstājusies viņa paskatījās atpakaļ un amanīja, ka nekas dižs vairs viņai nedraud, taču viņa bija pamatīgi attālinājusies no pārējiem.
Nē, tam nav jēgas. Ko es atkal viena klīdīšu pa šo pilnīgi noteikti nepazīstamo vietu! un viņa atkal devās atpakaļ ceļā. Laigan lija, meitene nestaidzās, jo skriešana tāpat neko īpaši neatrisinatu. nu un ka līst? Vismaz būtu tīra. Taču tad sāka gāzt un meitene paātrināja gaitu un caur lietus sienu meklēja pārējos. Viņa dažus pamanīja zem kāda lielāka koka.
Elvīra pietuvojās viņiem stingrāk nopētīja pārējos. Nu, jaa.. Īsti nevarēdama izdomāt, ko teikt, viņa vienkārši skatījās pārējos. Meitene pamatīgi pilēja, jo bija stipri izmirkusi un zem koka lapām vel joprojām lietus piekļuva meitenei, taču jūtami mazāk. Viņa piegāja tuvāk kokam un atspiedās pret tā stumbru.

[Flightless Bird]

OOC: pie kuriem "pārējiem" Elvīra būtu pieskrējusi? Pie Adriana u.c. vai pie Henrija un Helēnas??

Helēna apmierināti secināja, ka ir izdevies puisi samulsināt. Bet no otras puses, ko tad viņš gaidīja? Ka es vēl šādos apstākļos klīrēšos? meitene pasmīnēja.
-Paldies. Viņa noglāstīja Henrija vaigu. Brīdi uz viņu skatījusies, Helēna nosprieda, ka vajag vēl kaut ko teikt. Nu kaut ko.
-Zini, mums vairs nav pārtikas, un ārā līst. Kā tu domā atrast paslēptuvi, pēc kartes vai? viņa jutās mazliet muļķīgi (pati nezinot kāpēc), tomēr šķita, ka vismaz pašu dzīvībai nepieciešamāko vajadzētu noskaidrot.

[Mazpēdis]

OOC- pie Adriana u.c., jo cik saratu, jūs noklīdāt no takas vai kautā tā.. *blush*

Elvīrai apnika stāvēt un kājas arī juta savu. Viņa pietumās un apsēdās mīkstajās sūnās. Bezmērķīgi skatoties tālumā viņa klusībā bilda. Kā jums liekas, vēl ilgi līs? Tas skanēja bilki un meitene tomēr savā ziņā cerēja, ka neviens to nebūs dzirdējis.
Kādu brīdi vienkārši sēdējusi un klausījusies klusajos pakšķos un apkārtējajā negaisā (Pieņemu ka vēl ir negaiss)pār viņas lūpām izlauzās vēl viens kluss jautājums Vai mēs vispār jebkad tiksim laikā? Meitenei gan negribējās apstrīdēt Aleksa `ārā izvešanas` spējas, bet nešķita, ka viņš pats īsti vairs zina kur iet un ko darīt. Un kāpēc es vispār uz kādu paļaujos? Nejau viņiem vajag to, ka es izdzivoju, nejau viņiem vajag, lai es līdzi velkos un traucēju parvietošanos.. Ar mazliet pesimistiskas pieskaņas domām Elvīra turpināja vērties zaļajā meža biežņā. Viņa apsvēra iespēju iet, bet tad, kad norims lietus. Bet kur īsti es ietu? meietne viegli sapurināja galvu un mazas šļakatas pašķīda uz visām pusēm krītot no meitēna slapjajiem matiem. Nu ja, nav jau arī svarīgi... viņa nodomāja un pacēla no zemes kādu nokritušu lapu, sāka to virpināt starp pirkstiem.

[Malduguns]

-Ijā,-Henrijs gari un izklaidīgi novilka. Īsti labi jautājumu viņš nebija sadzirdējis. Lija, puisis klausījās lietus čabināšanā un lūkojās Helēnas acīs.
-Nenosalsti, savādāk man nāksies tevi sildīt,-puisis sacīja un pasmaidījis lūkojās uz meiteni.

[Flightless Bird]

Hm... Helēna novilka, nevērīgi atglaužot kādu atrisušu Henrija matu šķipsnu no viņa pieres.
Sķiet, ka jau ir par vēlu, viņa sacīja tēlotas nožēlas pilnā balsī un pasmīnēja.

[September]

Andrea skrēja cik vien spēka, bet tad atskārta, ka zeme vairs nedzenas pakāļ, meitene apstajās pie koka kura bija Alekss, Adrians, Elvīra. Tad sāka līt. To vajadzēja vismazāk, viņa visa no galvas llīdz kājām bija slapja, meitene pacēla kalvu pret debesīm un ar atvērtu muti klausījās lietavās.