Meet Your Master: Axels, [GM][BP][fantasy] Opcijas

[Miss Doherty]

Ir līdz nelabumam karsta diena, un sliktā ziņa - vasara tikai sākas. Bet kā pēdējā laikā nācis modē sacīt - who cares? [Aksels gan nekad nebija domājis, ka tieši angļi un šo suņu valoda tik ļoti šeit ievazāsies, bet kā kāds gudrs literārs varonis sacījis: "Dievs nogalina nediskriminējot. Tā pat vajadzētu darīt arī mums." Galu galā, starpība starp latviešiem, krieviem un angļiem nekāda lielā nav. Ja nu vienīgi pēdējie vairāk garšo pēc alkohola, bet tur vainīgs visticamāk viņu tūristu statuss.] Pa dienu viņš guļ. Tā pat kā lielākā daļa. Lielākā daļa no viņējiem.

Bet šodien viņš neguļ. Šī ir pavisam īpaša diena. Šī ir viņa dzimšanas diena. Vienīgās un īstās dzimšanas - pirms tam viņš tikai eksistēja, bet tas laiks pats izzudis no atmiņas. Ak jā - šī ir arī nāves diena. Cik lieliski, uz šādiem pretpoliem jau varētu noveli uzbūvēt! Un novelei tipiskas, tas ir, neparedzamas, arī taisās būt šīs dienas beigas. Kaut gan Aksels domā, ka zin. Viņi visi, vecie, gadsimtiem vecie, radiņi - viņi nekad nemainās. Un tā ir viņu problēma. Un tāpēc Aksels nemaz nepriecājas par viņu ierašanos. Bet to, kā beigsies novele, viņš zina. To viņš ir pārdomājis ilgi un pamatīgi.

***

Šī ir Džefa Reinfelda nāves pirmā gadadiena. Sērot par to ieradīsies visi tuvākie radi, savukārt pārējie nāks vienkārši izrādīt cieņu. Līdzko saule norietēs, uz grants piebraucamā ceļa atskanēs mašīnu riepu švīkstoņa, no smalkiem autiņiem ārā kāps grezni tērpti vampīri ar kapakmens cietām sejas izteiksmēm. Pa vienam vien viņi plūdīs uz atvērtajām divstāvu muižas durvīm, bet nevienu īpaši neinteresēs platās kāpnes, kas ved augšup. Pa daudz šaurākām viņi gribēs plūst lejup, pagraba stāvos, uz plašo svinību zāli. Jau zināms ceļš barokāli greznajā muižā.

Bet šonakt viss ir kaut kā savādāk. Jau pie durvīm ciemiņus sagaida puskaila jaunava un valšķīgu sejas izteiksmi vaicā pēc uzvārda.
- (..) Bērziņa kungs, es jau jums trešo reizi saku, šīs ir Reinfeldu ģimenes viesības! (..) Pa labi! -
Blondā koķete jūtas visnotaļ apvainota. Aksels jau brīdināja, ka viņa radiņi ir ar samaitātu humora izjūtu, bet vienkārši pagrūst malā - tas jau ir rupji! - Nekas, - viņa nodomā, - tālāk par svinību zāles uzgaidāmo telpu viņi netiks. -
Un ko domājies, viņai taisnība. Zāles durvis ir ciet. Ļoti neviesmīlīgi. Ja kāds iedomātos paraudzīt - nav aizslēgtas, un tomēr - cik rupjš žests. Gluži 21. gadsimta bez-stilā.

Tātad jā - spēle sākas ar jūsu ierašanos uz nāves gadadienas svinībām. Pie durvīm jums pajautā uzvārdu un gadījumā, ja neesat Reinfelds, uzstāj, ka iekšā tik nevarat. Kā jau Bērziņš pierādīja - visu var, vajag tikai gribēt. Bet smalkākas dvēseles šeit varētu arī aizkavēties.
Tiem, kas dzīvo muižā - PZ.

[Miss Doherty]

Aksela žokļi aizcirtās, acis samiedzās un koncentrēti urbās Anastāsijā. Čūska. Aksels juta Arsēna skatienu uz sevis, tomēr neatbildēja - viņa māsa piesaistīja visu uzmanību, jau gadiem, gadsimtiem ilgi. Viņam nebija jājautā, ko viņa gribēja. Tas allaž bija viens un tas pats. Jau kopš brīža, kad Axels iznīcināja viņas vīru. Pat vēl agrāk - kopš Anastāsija atteicās viņu precēt. Nepateicīgā. Bez manis nebūtu tevis. Bet viņš zināja - nevajag skaitīt gadsimtus, jo agrāk vai vēlāk, un vampīram tas nebija daudz no svara, viņa gūs savu mācību. Viņi visi gūs.

Un tagad Anastāsija spēlēs atklāto kāršu spēli? Nu ļoti asprātīgi, māsiņ. Ar pārdabisku piepūli piedabūjis savus žokļus pavērties, viņš izmocīja indīgu smaidu. Problēmas būtība? Ar acs kaktiņu pavēries uz pārējiem klātesošajiem, viņš juta visu pievērstos skatienus, sasprindzināto interesi - ar Samuelu un citiem radiem sākot, līdz pat viņa paša 'bērniem', padotajiem un līdzgaitniekiem. Likās, ka pat Aleksejs Tacits Reinfelds, kuru Samanta pavadīja, uz sarunu pie visu mīļotās māmuliņas, apstājas, lai klausītos, tomēr Samanta zināja, ka likt vecajai lēdijai gaidīt būtu nepiedienīgi, un abi pavisam drīz pameta kamīnzāli. Es gribu valdīt. Pēc visiem noteikumiem, pēc visām sev pienākošajām tiesībām uz varu. Lai arī kas notika viņā iekšā, uz āru to nodeva tikai degošās acis. Un es valdīšu. Drīzāk dziedoši ne cērtoši vārdi tika izteikti, un tiem pienākošās teatrālā pauzīte ieturēta. Maigais sadists. Es ievākšu pienākošās nodevas, es apprecēšu sev pienākošos sievieti, un es valdīšu pēc tradīcijām, ko vecais muļķis mums atstājis. Un jūs esat dzimuši nepareizajā gadsimtā un radīti nepareizajās asinīs, lai uzdrošinātos iebilst. Nepateikts patika tas, ko jebkurš, kuram bijusi tā nelaime pazīt Axelu pietiekami ilgu laiku un pietiekami dziļi, saprata tā pat - (..) lai uzdrošinātos iebilst un riskēt ar savu nožēlojamo dzīvību. Es nogalinātu jebkuru no jums nedomājot. Ja varētu. It kā kopīgus svētkus svinam, it kā kopīgas darbdienas, bet cik maz patiesībā viens par otru zinām?

Viņam bija apnicis spēlēties vienā smilšu kastē ar radiem, viņi bija pagalam garlaicīgi un neinteresanti rotaļu biedri - ne īsti pretī cīnījās, ne īsti pakļāvās. Tāds viltīgas odzes, aristokrātiski kranči ar asti kājstarpē, bet zobiem atņirgtiem, gatavi bēgt. Jūs gribat iet - ejiet. No sasprindzinājuma gandrīz vai sāpēja, viņš nespēlēsies māsas mīnu laukā tik plašā publikā, pārāk riskanti un nav jautri. Pavadīšu līdz durvīm. Smīns. Un viņš tiešām devās uz durvju pusi, joprojām turot Arsēnu pie viena sāna. Pie otra? Ejot garām māsai, viņš aptvēra Anastāsijas vidukli, vēloties, lai viņa pavadītu viesus, atrodoties pie Axela labā sāna. Paldies, ka atnācāt, burvīgas viesības! Turpmāk rīkosim biežāk! Parīt - piektdiena ir lieliska diena svinēšanai, tai piemīt mūsdienu elpa! Jo jūsu ierašanās ar trīs miljoniem taču jāatzīmē. Un Kristofs priecāsies paziņot saviem vācu radiem, ka mums viss notiek pēc stingrākās kārtības. Viņš rīkojās, kā parasti - sarīkoja tādu izrunāšanos un trādirīdi, ka novērsa visu uzmanību no galvenā, šoreiz - no Anastāsijas uzbrukuma viņam pašam.

Un tiešām - viņš nevienu nemēģināja aizkavēt. Alise un Jēkabs, acīmredzot, viņa tuvākie padotie [?], mirkli vilcinājās, pārmijot skatienus, tad eleganti izslīdēja pa durvīm, lai izlaistu viesus, kuri vēlas doties prom. Durvis atslēgtas, atvērtas un pagalms ar viesu mašīnām stāv kā stāvējis kopš Samuels to pēdējo reizi redzēja.

Vācu rads Kristofs pilnīgi neizdibināmu ģīmi virzījās uz izeju, kad Axels viņu pārtvēra ar skatienu Tu nepaliksi, mīļo brālēn? Parādījis ilkņus, tas ir, pasmaidījis, Axels laipni pauda savu izbrīnu. Kristofs acīmredzami bija nodomājis doties prom, kaut vēl nezināja, uz kurieni tieši.

Šo rakstu rediģēja Kī Kī: 09.09.2008 20:34

[Mattiass]

Arī Samuels bija ceļā uz izeju, lai gan nebija pārliecināts, ka grasās jau tūlīt kaut kur doties. Tomēr… Ja jau mājas saimnieks tā izvada, tad viņš arī netaisījās šo māju ilgāk pagodināt ar savu klātbūtni. Galvā dzima arvien trakākas un trakākas idejas. Tomēr vajadzēja būt pieklājīgam.

Kristofa īsā aizkavēšanās ļāva Samuelam nonākt viņam ceļā, un viņš ne pārāk skaļi noteica (tieši tik, lai citi nesaprastu, ka šī nav vienkārši atvainošanās par ceļa aizšķērsošanu):
— Atvainojiet, ka stāvu jums ceļā… ja jūs jau dodaties, ceru, neiebildīsiet ar mani ceļā pārmīt pāris vārdus? Protams, ja jums ar, bez šaubām, godājamo Akselu vairs nekas nav pāruunājams un ja es jūs nekavēju no pienākumiem?
Ja Kristofs gadījumā pieņem atvainošanos, bet atsakās nākt līdzi, Samuels ir gatavs vēlreiz atvainoties par traucējumu un pavākties malā.

[Miss Doherty]

Uz redzēšanos, Aksel. Vēsi atvadījies no Axela, Kristofs dodas ārā, joprojām naksnīgajā pagalmā, kopā ar Samuelu. Jā?
[tālāk - privāti]

Šo rakstu rediģēja Kī Kī: 09.09.2008 21:41

[Elony]

Konstantīns ieinteresēti paskatījās uz Anastāsiju. Izrādījās, ka nemaz tik ļoti... kaitinoša tradīciju mīlētāja bez varas viņa nav. Spēja nolikt pie vietas Akselu, kas ļoti priecēja.
"Cik visi nododas šim netīrajam netikumam mīlai pret naudu. Nauda ir domāta tam, lai apmierinātu mūsu iegribas un vēlmes, nevis lai alktu pēc tās. Nožēlojami." viņš papurināja galvu. "Es naudu izmantoju lai apmierinātu savas vajadzības un iegribas. Un tikai. Man nekad nenāktu prātā alkt pēc tās vairāk, kā vajag manām prasībām."

Viņš pievērsās sievai.
"Ja namatēvs mūs vairs nekavēs, dosimies mājās, mīļā?" Konstantīns viegli smaidīja. Ija redzams, ka par spīti situācijai, viņš jūtas gan uzjautrināts, gan arī viņam ir kas padomā.

[Massacre]

Kristilla bija devusies uz savu istabu, pa ceļam nomierinādamās un vairs nedomādama par Aksela izlēcieniem. Ja vajadzēs, lai dara ar viņu ko grib, bet tādas naudas viņai nebija un arī, ja būtu, netaisītos maksāt. Katru gadu, tas ir.
Tiklīdz kā sieviete aizvēra aiz sevis durvis, kleita tika noslidināta no viņas auguma, atsājot tikai kailo ķermeni un arī augstpapēžu kurpes, Kristilla devās uz mazā minibāriņa pusi ātri vien sev ieiedama asinis kristāla glāzē. Tā viņa pastaigājās pa istabu un šķindināja nagus pret glāzi kādā nevērīgā ritmā, pati kustēdamās līdzi šai "mūzikai"
Dzirdēt viesu došanos prom nebija grūti vai vismaz sajust to, ka apkārt notiek rosība, bet uzmanību tas neizraisīja. Kristilla bija apsēdusies uz gultas malas un malkoja savu dzērienu, absolūtā vienaldzībā un pārdomājot, ko darīt tālāk. Tā mierīgi un vienkārši, bez pārspīlējumiem un dramatizēšanas. Jāatzīst, taču, ka visu vakaru viņa bija meklējusi iespēju tikt prom no šī radu klana un nu, viņa to bija panākusi pateicoties tā vampīra plāniem un izlēcieniem.
Atlikušo dienu viņa gribēja mieru un daudz, daudz mūzikas. Vienkārši tāpat, pat bez īpaša iemesla un jēgas. Tapēc viņa šķindināja nagus pret glāzi un centās izdomāt, kur šajā mājā palikusi mūzika.

Šo rakstu rediģēja Massacre: 10.09.2008 18:57

[Dvēselīte]

Ne velti sinjora Anna, būdama viena pati, vismaz viņa tā bieži vien uzskatīja, sauca savu dēlu par čūskulēnu. Ja vien kaut kas draudēja iespiest viņa asti, brālītis bija gatavs salocīties deviņos līkumos, izlīst pats cauri saviem gredzeniem, lai tikai tiktu prom.
Anastasija nespēja nesmaidīt, gandrīz vai jūtot līdzi Aksela bezspēcīgajam niknumam. Nu kad tu reiz atzīsi, ka esmu viltīgāka par tevi? Bet to dienu, visticamāk, vajadzēs ieskrapēt skurstenī.

Nebeigdama smīnēt, viņa ļāva brāļa rokai apvīties ap savu vidukli un vest sevi turp, kur nu viņš bija nodomājis. Cik ilgs laiks bija pagājis, kopš viņš viņai šādi pēdējo reizi pieskārās? Bez nodoma sist, bez apzinātas vēlmes pazemošanas? Viņa sajutās gandrīz kā... uzvarētāja?
Pametusi īsu mirkli uz Arsēnu, kurš likās teju vai pielipis Akselam, sieviete klusiņām iespurdzās. I am laughing only when there is someone to laugh at.
- Puisīt, - nez kāpēc šī uzruna lika viņai justies vecai. - Vai tu nesāc nožēlot, ka neesi sieviete? - Anastasija čukstēja, kamēr brālis sarunājas ar Kristofu. Sarkani krāsotās lūpas bija kā šķelta brūce līdz kaulam, atklājot līdzenos, baltos zobus. Mazais pakaļskrējējs šodien bija gana pacenties, lai dotu savu artavu viņas nokaitināšanā, un pat palīdzība ar senjoru Annu līdz galam neizpirka viņa gruzdošo vainu. Un Anastasija jau nu nebija tā, kas aizmirstu pāridarījumus.

Atliekusies, viņa par pussolīti pietuvojās Akselam, ļaujot kleitas plānajam audumam cieši saskarties ar viņa apģērbu. Lieliska, perfekta namamāte, kas ar pieticīgu smaidu atvadās no viesiem, katram veltot galvas mājienu, tomēr ne uz mirkli nepārtraucot smēķēt.
- Zini, Aksel, man ir jāatzīst, ka mēs lieliski iederētos idilliskā ģimenes gleznā, kā jauns pāris, kurš laimīgiem smaidiem atvadās no saviem visiem un tad, cieši apskāvušies, stāv uz mazās platformiņās pie ieejas durvīm un māj atvadas izgaistošajām mašīnu ugunīm, - tas tika pateikts gandrīz vienā elpas vilcienā un pietiekami klusi, lai to dzirdētu tikai brālis. Un, iespējams, arī viņa suns. Pacēlusi savu smalko, bālo lelles sejiņu pret Akselu, viņa veltīja viņam to pašu "uz redzēšanos" smaidu, ko visiem pārējiem. Neiedomājams apmierinājums vilnīja visā būtnē, redzot, ka ir izdevies brālīti nokaitināt, redzot, kā viņa acis dega dusmās un muskuļi uz glīti veidotā žokļa konvulsīvi raustījās. - Žēl tikai, ka tas nekad nepiepildīsies, - pastiepusies uz pirkstgaliem, viņa ar lūpām viegli pieskārās Aksela tik tik glīti veidotajam apakšžoklim. Joprojām tā pati smarža, joprojām tikpat mīksts. Viņa nodrebēja, pārvarot vēlmi viņu nolaizīt.
Laižoties atpakaļ, viņa nespēja sevi atturēt no dzēlīga skatiena veltīšanas Arsēnam. Tā nav konkurence, mīļumiņ. Tu vienkārši esi uzjautrinošs. Savilkusi lūpiņas, viņa nosūtīja gaisa buču arī viņam un tad ar vieglu nopūtu atgriezās pie viesu izvadīšanas. Tas ir - pavadīšanas.

[Īvs]

Ierašanās ar trīs miljoniem? Sešiem? Diez, kā Aksels ir ieplānojis šo svinīgo atzīmēšanu. Varbūt tomēr ko sarežģītāku par asins lietuvi? Varbūt pakļaušanos viņa verdzībā? Lai nu kā, domas Ītanā galvā burtiski rotēja, haotiski mainīdamās vietām un vēlēdamās būt sakārtotas un pakļautas. Viņš nezināja, ko darīt, tāpat kā to nezināja daudzi citi. Vienīgais, ko viņš saprata bija — ātrāk pazust no šejienes. Nē, viņš nebija nobijies, viņš bija aizkaitināts un vīlies. Bezspēcīgs aizstāvēt savu ģimeni, jo viņam nekā nebija. Palūkojies uz tēvu un sievu, viņš viens uzsāka soli pretī durvīm uz izeju, cerēdams, ka sieva saprot un seko ar zināmu distanci.

[Miss Doherty]

Konstantīns apgalvoja, ka viņam nekad nenāktu prātā alkt pēc naudas vairāk, kā vajag viņa prasībām. Vajadzībām. Iegribām. Mīļo brālēn, mūsu viedokļi nevarētu būt saskaņotāki. Viņam izdevās aizvākt no sejas iepriekšējo riebīgo smīniņu, kas uzplaiksnīja pēc domas, ka viesi ir jāizvada, tas ir, kā Anastāsija precizēja, - jāpavada. Vajadzēja tomēr ievērot zināmu nopietnību, ja gribas spēlēt "izliecieties, ka cieniet mani" spēli.

Anastāsija. Šķiet, pārģērbusies viņa jutās kā savu vājumu novilkusi, un no jauna tracināja Akselu. Un tomēr - viņš izbaudīja katru mirkli. Galu galā - it's not about the game, it's how you play it. Nevajag nožēlot. Tā nebūs, jo tu nekad vairs nebūsi jauna sieva. Tu esi veca un jau lietota. Bet es jau teicu - nevajag nožēlot. Es esmu kā augstsirdīgs, tā laipns. Es tev piedošu tavas kļūdas, māsiņ. Aksels ar skatienu pavadīja prom ejošos, un viņam bija sajūta, ka pēc izrādes pirmā cēliena aplausi neskan. Kristof, odžu izdzimum, tu nožēlosi, ka izbojāji visu jautrību. Es tevi aizsūtīšu uz Vāciju ar kuģi, lidmašīnu un auto. Kājas ar kuģi, rokas ar lidmašīnu un galvu ar auto. Un tavās asinīs mazgāsies manas neķītrās jaunavas, manas melnās atraitnes. Es tev piedošu, kad tavu lietoto ķermeni mocīs līdz tu asiņosi, kad savā vecas sievietes balsī tu lūgsies, lai tev piedodu tavu plānprātību. Es esmu daudz augstsirdīgāks un laipnāks kā tu jebkad esi iedomājusies. Es tev piedošu, kad tu lūgsi. Tas nebija solījums, tie bija šūpuļdziesmā izdziedāti draudi. Viņš klusiņām aijāja miegā savu māsu.

Sonja ar skatienu pavadīja vīru, kurš nepagaidījis viņu devās ārā. Ītans allaž bijis pārāk emocionāls priekš vampīra, tāds mazs netikums citādi burvīgajam un mīļajam vīram. Un Aksels viņas vīru bija nostādījis kā pagalam nevīrišķīgu indivīdu, ja jau pēc viņa vārdiem, Ītans tik sašļucis aizgāja. Nu nē, Sonja Vedovaja negrasījās pieļaut, ka viņas vīru redz tādā gaismā. Uz drīzu redzēšanos, Aksel. Man bija prieks atkal būt šajā mājā. Ārā ejot viņa apstājās pie mātes un tēva - Konstantīna un Loretas. Joprojām nenožēlojat, ka uzstājāt uz ienākšanu, pēc brīdinājuma, ka šīs ir Reinfeldu dzīres? Uz lūpām rotājās rūgts smīns, viņa pauda savu vienotību ar 'vecākiem' - viņa šo vakaru izbaudīja tikpat maz, cik viņi. Ar Reinfeldu uzvārda zaudēšanu būsim zaudējuši viņu 'svinību izjūtu'.

Samuels un Kristofs turpināja sarunāties klusinātos toņos attālāk no pārējiem, blakus Samuela džipam, Alise un Jēkabs bija no skatiena nozuduši, un Aleksejs Tacits kopā ar Samantu joprojām kavējās mājas iekšpusē, atstājot viņa sievu Skārletu vienu stāvam pagalmā un gaidām.

[Margo]

Anastāsija. Un kā viņam tagad bija jājūtas? Niknam? Aizvainotam? Nē, Arsēns nejuta nedz dusmas nedz arī aizvainojumu. Viņš jutās pārsteigts, un patiesībā arī dziļi vīlies. Kur bija palikusi tā dzelzs lēdija, ko pirmīt viņš bija sastapis zālē? Vai tiešām Anastāsija bija metusi pie malas visus savus principus un, jā, godu, lai vienkārši gūtu gandarījumu, iesperot Akselam pēc iespējas trāpīgāk un spēcīgāk, bet tai pat laikā pazemotu pati sevi? Tik ļoti Arsēnu bija fascinējis viņas nelokāmais, drūmais un aukstasinīgais tēls, kas nepakļāvās Aksela intrigām un spēlēm, bet tagad – viss šķita aplami, nepareizi un tik vulgāri. Pārāk ļoti viņa atgādināja tos muļķīgos skuķus, kas savas nožēlojamās dzīves bija beigušas augšstāva guļamistabā. Lai gan viņa nebija zaudējusi spēju iekost un uzplēst Aksela sadzijušās rētas, Arsēns vairs nejuta pret viņu cieņu. Viss šarms bija izgaisis. Vai vismaz tā šķita, bet … dīvaini. Pēc Aksela vārdiem tomēr viņas bija mazliet žēl. Ne jau šādu viņš tevi iekāroja. Ne jau šādu tevi iekāroju es.

Vismaz sarunas pat naudu bija galā, un nu pamats zem kājām šķita nedaudz drošāks. Tas varēja atstāt kādu Turklāt blakus bija Aksels, Anastāsijas piezīmes un uzvedība nespēja to mainīt. Viņš šoreiz bija ieguvējs, lai gan kronēts par līdzgaitnieku viņš bija kļuvis tikai savā aprobežotajā pasaulītē, kur Reinfeldu klana lietas šķita kā jauns un neizzināts universs, bet viņš pētīja un centās tajā atrast kādu pieturas punktu, kādu prieka un apjausmas daļiņu. Soli pa solim, pamazām.

Aksel? beidzis vērot Anastāsiju, Arsēns pievērsās viņam. Nekas vairāk netika jautāts, taču varēja noprast, ka ‘klēpja sunītis’ vēlējās uzzināt šīvakara un turpmākos plānus.

[Dvēselīte]

Saka, ka cilvēki ir dzīvnieki. Bet, ko tad lai saka par vampīriem? And then again - viņa nekad nebija vēlējusies nebūt tāda, kā ir. Nekad. Brīvības, iespēju un baudas bija pārāk daudz, lai no tā visa tik vienkārši atteiktos.
Toreiz, tajos senajos laikos, viņa ar kādu no savām īpašībām - godīgi sakot, viņa pat līdz šodienai vēl nav sapratusi ar kuru - bija spējusi iekarot jaunā vampīra uzmanību. Iekarot tik ļoti, lai liktu viņam pieprasīt saviem vecākiem padarīt meitenīti par sev līdzīgu. Mazā, jaunā un noteikti dumjā Anja bija sajūsmā. Viņa baudīja savu prioritāro un elitāro stāvokli, ko sniedza Aksela piegulētājas vieta, liekot sevi apskaust tiem, kuriem nebija cerību tikt tur, kur bija viņa, un neieredzēt tiem, kuriem nebija iespējas tikt klāt viņai. Bet viņa bija pārāk ambicioza, lai paliktu tur, kur bija silti un labi. Pārāk nepateicīga, lai arī turpmāk skrietu vienu soli iepakaļ savam saimniekam.
Un, kur tagad viņa bija ar savu ambiciozitāti?

Anastasija lieliski pazina šo Arsēna skatienu. Viņa bija dzīvojusi pārāk ilgi, lai nezinātu, kā pievilt cerības, kā iznīcināt sapņus, kā likt vilties un, kā pazudināt. Bet rūpējas tas viņai apmēram tikpat daudz, cik nosprādzis balodis cēļmalā. And I couldn't care less about what you think, my dear. Arsēns lūkojās uz viņū ar to pašu neizprotošo nosodījumu, ar kādu pirms simts gadiem lūkojās uz viņu Gabriels un pirms divsitms - Edmunds. Viņi visi ir vienādi. Visi vienādi dumji.
Pēkšņi, kā strāvas trieciens, viņu ķēra atklāsme, kāpēc krūtīs gruzd neapmierinātība. Kāpēc ir grūti smaidīt, kad to vajag. Anastasija negribēja, lai viesi dodas prom, viņa negribēja atkal palikt viena šajā spoku apsēstajā un dzīvo miroņu piebāztajā mājā. Tā vietā gribējās, lai skan skaļa mūzika, lai apkārt vārītos čalas, lai būtu troksnis. Lai nevajadzētu atkal klausīties kliedzošajā un pulsējošajā klusumā, ko tikai izretis pārtrauca mirstošo kliedzieni.
- Ak, apklusti taču reiz, - viņa izklaidīgi izmeta, pat īsti nepaskatoties uz brāli. - Tu reizēm esi tik dumjš, - tas bija, kā pārmetums mazam bērnam. Un Aksels viņas acīs arī nebija nekas vairāk, kā mazs, izlutināts puišelis, kuram tikai kļūdas pēc ir pieaugušo rotaļlietas. Nekas vairāk nesekoja, kā to, iespējams, viņš būtu vēlējies, jo sieviete nemaz nebija klausījusies kartējos apvainojumos, kas nu jau bija neatņemama parastas sarunas sastāvdaļa.

Visi vēl nebija veikuši muļķīgo, rituālo atvadīšanos, kad Anastasija viegli atrāvās no Aksela sāna un, atbrīvojusies no viņa tvēriena, vienkārši nostājās pāris soļu attālumā. Un, it kā pametot vietu blakus brāli, viņa būtu pametusi kādu īpašu pseido namamātes lomu, Anastasija pārstāja piespiedu laipno smaidīšanu, atvēlot savas lūpas tikai un vienīgi cigaretei.
Aksels turpināja runāt un arī viņa sunītis taisnprātīgi izpildīja savu lomu, kamēr viņa no malas vēroja abus, acis neatraudama.
Jā, varbūt... varbūt, ka tā tiešām ir jādara.
- Aksel, es braukšu uz Venēciju, - viņa to paziņoja tā, it kā pēc ilgāk diskusijām un debatēm beidzot būtu pieņēmusi izšķirošo lēmumu. Tumši zaļās acis bija plaši ieplestas un vēras kaut kur ar parketu klātajā grīda starp viņu uz brāli.
Vai tas bija tas, ko māte bija domājusi ar "atbildības uzņemšanos"? Varbūt šādi, aizbraucot un pazūdot un pāris dekādēm no šejienes un viņa dzīves, būtu iespējams atrisināt... ko? Savas? Aksela? Reinfeldu problēmas? Pff, viņa ļoti labi apzinājās, ka tā visa ir tikai bēgšana un slēpšanās no problēmām, nevis to risināšana. Un tomēr, varbūt brālis pa to laiku atradīs kādu... kādu citu, ko... - Došos projām jau šonakt, - uzacis mazliet saraucās, it kā laiks tomēr nebūtu nosaukts pietiekami precīzs. Vai pietiks laika sakravāties? - Viens lūgums - vai tu neatvēlētu kādu no saviem kalpotājiem man palīgā? - vispārībā jau tas nebija lūgums, vienkārši pavēle, izteikta neprecīzā un mazdrusciņ pieklājīgā formā.

Viņa joprojām nebija atrāvusi skatienu no grīdas, ļaujot rokai ar cigareti automātiski pacelties un nolaisties, atstājot to kā vienīgo ķermeņa darbību savā sastingumā. Anastasiju tagad galīgi neinteresēja vai Akselam ir iebildumi, vai nav, viņš izpildīs viņas vienīgo lūgumu vai nē. Tam visam nebija nekādas nozīmes, vismaz viņa par to nedomāja, neļaujot sev iespēju mainīt domas un paspēt nobīties no sekām. Domas nomainīja viena otru, būdamas līdz smieklīgumam triviālas un bezpersoniskas, bet par pārsteigumu pašai sev, viņa atklāja, ka tikai šadas tās nesāpina.

[Flightless Bird]

Loretu jau sāka garlaikot šīs sarunas par naudu, gribējās vienkārši aprunāties ar Konstantīnu zem cetrām acīm, tāpēc viņa jutās atvieglota, kad tika dota "atļauja" pamest karsti mīlēto Rainfeldu namu.
Protams, dārgais. Loreta uzsmaidīja vīram mazliet savādāk nekā parasti. Patiesi, un mazliet skumji. Gluži kā samierinoties ar likteni. Viņa ielika roku Konstantīna elkonī un sāka virzīties uz izeju.
Tomēr pirms viņi paspēja kaut kur tālu tikt, pienāca Sonja. Jau noklausījusies meitas sakāmo tikai līdz pusei, Loreta uzmeta viņai asu un valdonīgu skatienu, kas pavēlēja aizvērties. Šito ņerkstēšanu... viņa pie sevis nosodījās. Tad Loreta savilka seju pieklājīgā smaidā, kaut acis joprojām palika dzedras.
Uzvārds ir mazsvarīgs, vienīgais, kas šajā mājā ir nozīmīgs, ir asinis. To tacu tev vajadzētu zināt. novērsusies no meitas, viņa uzmeta nepacietīgu skatienu Konstantīnam.

[Elony]

"Tavai mātei taisnība, meitiņ. Vārdi nav nekas, salīdzinot ar dzīvības spēku. Vienkārši pārāk neņem galvā Akselu un viņa muļķības, kamēr viņš tevi neaiztiek. Bet ja aiztiek - pārkod rīkli." Konstantīns ar smaidu teica meitai. Protams, viņa vārdos bija skaidra ironija, bet zem tās slēpās arī vienkārša patiesība un patiess padoms.
"Šeit nav ko nožēlot, pasākums bija interesants, lai gan pārāk maz mūzikas un ienākšanas maksa arī izrādās, bija nesamērīga. Turklāt man nākies nomazgāt seju, jo Aksels man pieskārās. Tas arī ir lielākais ļaunums.
Lai nu kā, Sonja, nav jēgas savu prātu pārlieku apgrūtināt ar tādām muļķībām kā nauda un Aksels. Labāk dodies pie sava vīra. Tā būs labāk."
Uzsmaidījis savai asinsmantiniecei, Konstantīns turpināja vest dārgo sieviņu laukā no šī samaitātā nama.
Izsaucis limuzīnu, lai tas aizvestu viņus atpakaļ uz viesnīcu, Konsantīns laipni atvēra viņai durvis, kā jau džentilmenis un mīlošs vīrs.
Kad abi jau bija mašīnā, vampīrs uz brīdi kļuva sapņaināks, reizē atslāba un aizdomājās.
Pēc brīža pievērsās Loretai.
"Vai tevi kas nomāc, dārgā sieva? Likās, ka es manīju tava balsī skumjas. Dŗikst iznāt, kāds tam iemesls?"

[Flightless Bird]

Pasmīnējusi par vīra teikto, viņa devās tam līdzi ārā, vairs neveltījusi meitai ne skatienu. Laikam jau tas iedzimst, viņa nodomāja, atceroties Anastāsijas vienmēr vēso izturēšanos.

Ar katru metru, ko viņi nobrauca tālāk no Rainfeldu nama, Loreta aizvien vairāk nomierinājās. Nevarētu teikt, ka viņa atslābtu, vienkārši pirmais satraukums bija garām. Tagad viena pēc otras prātā iešāvās idejas un iespējamie atrisinājumi izbriedušajai problēmai. Tiesa neviens nebija īpaši spožš.
Dīvaini, ka tu tā jautā, viņa apslāpēti nosprauslājās. Brīdi klusējusi, Loreta ievilka elpu un turpināja:
Šķiet, ka pirmo reizi dzīvē mani uztrauc naudas jautājums. Ko tu domā par šo visu? Varbūt jau esi izlēmis, kā rīkoties? viņa uzmeta skatienu vīram, kurš izskatījās neparasti mierīgs.

[Elony]

"Tev uztrauc nauda?" Konstantīns likās pārsteigts.
Viņš saņēma Loretas roku un uzmanīgi ieskatījās viņas acīs.
"Mana visudārgā sieva, tu savā dzīvē vari uztraukties par daudz ko, bet es nepieļaušu, lai tavu skaisto dvēseli mocītu tāda lieta, kā materiālā labklājība. Es taču rūpējos, lai tu domātu tikai par lietām, kas tev tīk. Par skaisto un jauko. Un tā būs arī turpmāk, Loreta."
Uz brīdi likās savādi, ar cik nopietnu un gādīgu skatienu viņš uzlūko savu sievu. Bet tad,asmaidījis savu viltīgo smīniņu, Konstantīns palaida vaļā viņas roku un paņema salveti un samērcēja to ar ūdeni no minerālūdens pudeles. Viņš sāka mazgāt un tīrīt savu zodu, un vaigus. Aksela pieskaršanās vietās.
"Es domāju, ka Aksels iet pret visu klanu. Un vai nu viņš piebeigs viņus, vai viņi Akselu. Pēdējais variants man šķiet visticamāks. Skaidrs, ka viņš pieprasa pārāk daudz naudas un tā ir nevis klana, bet viņa prasība." Konstantīna balss tagad skanēja lietišķi un vēsi.
"Iespējams, mūsu jaunais līderis plāno atpirkties no klana, lai varētu atmest tradīcijas. Es gan viņu turēju par gudrāku... Domāju, ka Akselam ir kāds turmpis padomā. Galvenais - es plānoju samaksāt pēc pareizajiem klana likumiem, ne vairāk, ne mazāk. Un nesteigšos ar to. Novērošu Akselu un pārējos, lai redzētu, kā attīstās notikumi.
Tas patiesībā nav nemaz tik slikti. Vismaz kāda pārmaiņa. Pēdējos gados laikam mana mākslinieka dvēsele ir panīkusi, dārgā sieva. Varbūt Aksela intridziņa liks tai atkal pamosties.
Kā tu saprati, es pārāk neuztraucos par to visu. Lai viņi ņemas ar to visu kā grib. Gan mēs spēsim iekārtoties teātra ložā, lai malkojot maigas asinis, noskatītos šajā izrādē. Kā tev šķiet?"

[Flightless Bird]

Pēkšņu smaidu izraisīja apziņa, ka šīs dienas laikā no Konstantīna uzrunas "dārgā sieva" bija izzudusi ironija. Kāds bija šis Loretas smaids? Apmierināts, uzvarošs? Viņa pati nezināja, un arī negribēja zināt, tāpēc sakoncentrēja uzmanību uz vīra teikto. Tas viss savādā kārtā Loretai atgādināja to seno laiku, kad viņi bija tikko iepazinušies, kad Konstantīns solīja viņai teju nonest zvaigznes no debesīm. Un tieši tāpat kā agrāk, viņa vārdi bija kā balzāms viņas dvēselei, tie nomierināja un sasildīja tik auksto sirdi.
Kas tad īsti ir pēc pareizajiem klana likumiem? Tos faktiski nosaka jaunai līderis un tas diemžēl ir Aksels, vara viņu ir samaitājusi. Vēl vairāk, Loreta domās piemetināja. Es tā sapratu, ka arī Ītans un Sonja gaida tavu palīzību, tātad tie kopā būs 12 miljoni. Katru gadu. Pat ja mēs varam to atļauties, tas vienlga ir kaitinoši. viņa mirkli ieturēja pauzi, lai nostādītu balsi parstajā mierīgajā un samtainajā manierē. Tomēr ja uz to visu paskatās, kā uz jaunu izklaidi (jo galu galā vairs bija palicis tik maz kas neizmēģināts), tad šo izrādi, kur katrs sevi iedomājas labāku par citiem, būtu interesanti pavērot. Varētu pieņemt, ka mēs nemaksāsim un gluži vienkārši aplūkot mūsu karsti mīlētā Aksela reakciju.

[Elony]

"Ak pareizi, es jau piemirsu to Reinfeldu kārtību." Konstantīns pats sevi palaboja un sapņaini pasmaidīja. "Rekā, izrādās, ka politiku tomēr var aizmirst."
Viņš bija beidzis slaucīt savu seju un apmierināti aplūkoja savus vaibstu spogulī.
"Es gribēju teikt, pēc dzimtas likumiem. Dzimtas vadītāji Vācijā katru gadu prasa nodevas. Tā tipiņa no Vācijas rekacija parādīja, ka nodevas nav palielinātas. Aksels pats to izdomāja, tas arī viss. Es samaksāšu par visiem Vodevojiem parasto summu dēļ mūsu asinīm, lai gan uzvārda mums tā nav. Bet es esmu devīgs un naudai nozīmes nav.
Aksels šovakar redzēja, ka mēs neesam viņam pakļāvīgi jēriņi, bet laikam nosprieda, ka arī nepretosimies. Tādējādi tev taisnība- viņa reakcija būs interesanta. Redzēsim, vai viņš ir spejīgs uz vardarbību."
Konsantīns savādi pasmīnēja.
"Samaksāt tos tūkstošus par tādu izrādi, tas ir to vērts. Es tikai ceru, ka mums ļaus to skatīties, nevis iesaistīs iekšā, Loreta. Tas būtu tik žēl...
Bet pietiks par to..."
Vīrietis pievērsa nopietnu skatu sievai.
"Aizmirsīsim šos izklaidējošos sīkumus un parunāsim par ko svarīgāku - mums, mana mīļā sieva. Es redzēju, ka tevī parādās kaisle aizstāvot godu būt par vampīru. Un tu man teici, ka tādu kaisli tu nevari radīt viena. Tu norādīji, ka es vairs nepaužu... neko pret tevi, kas tev to liktu sajust. Vai tā ir tiesa? Tu tiešām no mani nejūti neko, kas tev liktu atkal sajust liesmu tavā sirdī?" Ne ironija, ne izsmiekls, pat ne ziņkārība. Tikai tādas kā skumjas un patiesa vēlme zināt to, kas sievai sirdī.

Šo rakstu rediģēja Elony: 13.09.2008 21:15

[Flightless Bird]

Konstantīns atteicās turpināt iesākto sarunu. Lieliski! Kādas veltas cerības... Protams, ka mēs būsim iesaistīti, iesaistīti būs visi, no kā Aksels var izvilkst kaut pārsi latus, nolādēts. Loreta īgni domāja, īsti nekoncentrējot uzmanību uz Konstantīna tālāk teikto. Labi nomierinies. Vēl ir trīs dienas laika, lai izvēlētos pareizo nostāju. Un mēs nevaram būt marionetes, mēs nedrīkstam nosēsties skatītāju ložā, jo tur draud sabradāšana.
Loreta tikai ar vienu ausi bija klausījusies vīra teiktajā un arī īsti nespēja domāt par kaut ko tik ļoti attālinātu no tikko pieredzētā.
-Tu zini, ka mēs pēdējos gados esam ļoti atsvešinājušies, dārgais. Viņa izklaidīgi noteica, vērdamās ārā pa limuzīna logu. Dažreiz kāda tava darbība, liek man atcerēties agrākos laikus un kaislību, ko pret tevi jutu, bet tava sekojošā vienaldzība un saltā ironija vienmēr liedz šīm atmiņām atdzimt dzīvē. Sieviete vēroja garām traucošos kokus un mākoņus debesīs. Tad viņa it kā attapās un piemetināja, Bet protams, ka ne tu viens esi vainīgs. Arī es šo liesmu vairs neesmu pūlējusies aizdegt. beidzot viņa paskatījās vīrā ar nogurušu skatienu, kas vērta viņas daiļo seju daudz vecāku. Tas bija "piedod" skatiens, skatiens, kas viņas acīs bija manām ļoti reti.

[Elony]

Konstantīns manīja, ka sievu nav pārliecinājis.
"Tu par daudz satraucies, Loreta. Es neļaušu, lai mūs iznīcina šis izlēcējs. Tici man, bīstamāk ir lēkt acīs. Lai Aksels ieņem savu vietu skatuves vidū. Tomēr, ja tas tevi mierina, tad attiecīgā situācijā es esmu gatavs rīkoties arī ar spēcīgākiem līdzekļiem. Tiesa, ceru, ka līdz tam nenonāks."

Saruna par viņiem pašiem Konsantīnu saskumdināja.
Vispār patiesībūt ko nebija runāt un pārrunāt.
"Mūsu dzīves bija pārāk stabilas un nākotne paredzama. Tas arī laikam noveda pie tā. Tagad, kad nākotne tinas miglā, tas mainās..." viņš klusi teica, raugotis tukšumā.
Konsantīns pievērsa savu aso skatienu sievai un maigi noglāstīja viņas vaigu.
"Tad varbūt ir pienācis laiks liesmu atkal aizdegt? Mums abiem kopā." Vīrieša acis bija nopietnas, tomēr tajās bija arī kas cits.

[Miss Doherty]

Anastāsija paziņoja par vēlmi braukt uz Venēciju un lūdza, vai viņš nevarētu norīkot kādu no saviem kalpotājiem palīgā sakravāties. Nē. Pavadījis aizbraucošos ar neapdalītu uzmanību un mazliet sarauktu pieri, viņš gandrīz automātiski atbildēja. Un tad it kā atdzīvojies uzsmaidīja māsai. Es pats iešu tev palīgā. Un viņa mīļākais, viņa kalps, viņa klēpjsunītis Arsēns jau smilkstēja. Es tevi biedēju vai tā ir viņa, Arsēn? Palūkojies viņam sejā, Aksels pavīpsnāja. Tik vājš, tik trausls. Nemaz negrib pierast pie sāpēm. Vēl pēdējie kavējās pagalmā, Skārleta, gaidot savu sen vairs nemīlēto vīru vīru, Samuels ar nodevēju Kristofu, kaļot plānus, Sonja, steidzinot Ītanu, doties prom. Dzimtas mazie kauniņi. Aksels aizvēra durvis, zinot, ka kāds tās aizslēgs, un pievērsās Anastāsijai, joprojām turot paspārnē Arsēnu Dosimies?

Loretas un Konstantīna šoferis bija pavisam parasts ierindas vampīrelis, kuru gandrīz aristokrātiskais pāris bija spiesti noalgot, jo citu vampīru-šoferi vienkārši nebija spējuši atrast. Visādā ziņā nepatīkams tips - prasts, glums sava labuma meklētājs. Brīnums, ka tāds vispār ticis pārvērsts. Varbūt kādai zemai vampīru skuķītei prātu sagrozīja viņa modeļa izskats, varbūt arī nē. Kurš zina? Kam interesē? Nevienam. Īpaši tāpēc, ka viņš bija gauži vienkāršs pēc iedabas, turklāt ļoti uzticīgs. Uzticīgs naudai. Kamēr Vedovaju labi maksāja, viņam patika būt mazo, smalko aristokrātiņu labajai rokai, kā viņš sevi vienmēr stādīja priekšā.
Šodien kā vienmēr viņš klusēja un visādi citādi bija nemanāms Vedovajiem, tikai atšķirībā no citām reizēm - viņš cītīgi klausījās, ko pāris runā, jo šur tur pavīdēja pa kādai interesantai domiņai ne tikai kaut kādas abstraktas muļķības par mākslu, blā, blā. Viņš klausījās, gaidot piemērotu brīdi iejaukties sarunā, bet šķiet bija to nokavējis, jo nu jau saruna aizgāja pa vecajām, pilnīgi marazmātiskajām sliedēm. Atvainojos, ser, bet - kā parasti - uz Burtnieku rezidenci? Piesardzīgi iztaustām gultni, jā.

Brauksim? Kristofs neredzēja nevienu iemeslu, lai paliktu un iesēdās Samuela mašīnā, priekšējā pasažieru sēdeklī. /tālāk - privāti/

Sonja maigi aplikusi roku ap Ītana muguru, stāvēja tik lepni izslējusies it kā būtu norijusi slotas kātu. Jo zemāk spiedīs, jo stingrāk stāvēšu. Dosimies, mīļais? Balss izteiksme par spīti viņas stājai nodeva visas izjūtas - drausmīgs vakars.

Knok-knok pie Kristillas istabas durvīm. Kristilla? Drīkstu ienākt? Estrellas balss. Tā viena no neciešamajām Aksela mīļākajām.

Šo rakstu rediģēja Kī Kī: 16.09.2008 17:51

[Massacre]

Kristilla sēdēja turpat gultā kā pirms tam, ar vienu roku atbalstoties pret segu, joprojām kaila, tikai papēdenēm kājās un kā vienmēr lepni izriestām krūtīm un apziņu, ka viņas ķermenis ir tā vērts. "Protams." nevīžīga atbilde uz jautājumu un pilnīga vienladzība. Tas varēju būt kaut pats Aksels vai kāds no kalpotajiem - viņai bija vienalga. Vampīram ķermenis bija tikai spēļmanta un nekas vairāk, prāts gan bija ierocis. Sieviete pat nepalūkojās uz durvīm, pa kurām bija jāienāk Estrellai. Lai saka kas sakāms un dodas tā patālāk.