Šausmu sala, [PZP] Bermudu trijstūris Opcijas

[Lianjuks]

Šausmu sala.

Bermuda trijstūris.

Te nu būs. Cerams, ka nebūšu, ko sajaukusi, vai piemirsusi.
Atvainojos, jau savlaicīgi, par savām visām iespējamajām kļūdām.


Rijoko ( Elony )

Bija bijusi vētra. Nevarēja saprast, kas notika. Laiks likās vienkārši ideāls. Sākumā pūta patīkams ceļa vējš, bet tad iestājās tumsa un bezvējš. Nevarēja saskatīt savu degungalu. Džonka sasvērās. Nogranda pērkons, likās kaut kur nozibam zibens, bet bija tumšs. Gaisma pamazām cerīgi iemirdzējās, kaut kur augstu virs galvas. Apkārt valdīja klusums. Tad tumsai cauri izlauzās izmisīgi kliedzieni, bet Rijoko vēl joprojām neko neredzēja. Kliedzieni pieņēmās spēkā, kuģis valstījās no vieniem un uz otriem sāniem, kā satracināts vērsis. Sāka līt, bet joprojām bija tumšs. Cilvēki meklēja kaut ko, kas derētu, lai noturētu līdzsvaru, bet neko nevarēja atrast. Klājs bija slapjš un neviens nespēja noturēt līdzsvaru. Skanēja plunkšķi, it kā, kartupeļu maisi veltos pāri bortam un birtu ūdenī. tad atskanēja krakšķis. Kliedzieni pieņēmās spēkā, tie bija izmisuma kliedzieni. Nekas nebija redzams. Kuģis sāka strauji grimt.


Mesmers ( Džeroms )

- Džerom! Tu sutinātais jūras gurķi! – portugāliski aurēja kuģa kapteinis.

- Nāc šurp! Tie slaisti man līdz kaklam. Pastāvi pie stūres. Man dažs labs ērms jāpārmāca. - Nokāp`is no komandtiltiņa kapteinis devās uz kambīzi, lai apjautātos kokam, kaut ko, kas labāk palīdzētu ieriebt tiem airētājiem, kas dara neko. Galera slinki peldēja atklātajos ūdeņos, un kapteini tas bija nokaitinājis ne pa jokam. – Iedomājies! Šie skaitoties slimi!


Washulis ( Loranda )

Pirāti pētīgi nopētija Lorandu. meitene pie sieta pie fokmasta ar galvu uz leju viņus uzjautrināja.
– Labi uzvedīsimies? Ja tā, tad laidīsim tevim lejā. – smējās kāds notašķījies un ar rugājiem noaudzis vecis. Pirkstos vīrišķim bija daudz smagu zelta gredzenu, un tā krekls bija pamatīgi saplīsis. Bet viņš tik jaudāja truli smaidīt.

Kuģis rāmi šūpojās. – Nāksi lejā un dosi man vienu bučiņ?

Lorandas biedri bija iesprostoti kuģa tilpnē, bet tādēļ, ka Loranda viņiem patika vislabāk viņai bija vaļa redzēt sauli – žēl, ka tikai ar kājām gaisā. No kambīzes puses skanēja jautri smiekli. Loranda ar iedzērušo ārpus kuģa telpām bija viena.


Semijs ( Raiens )

Jahta bija noenkurojusies netālu no Bahamām. Vismaz tā bija iepriekšējā vakarā.

- Raien! Tu neticēsi! – kāds sāka raustīt Raienu ārā no gultas – bija seši rītā.

- Mūsu enkurs ir pazudis! TAS VĒL NAV VISS! Iedomājies! Mēs jūras vidū esam apzagti! Gandrīz nekas uz jahtas nav palicis! Motors ir izārdīts, it kā pats nelabais būtu tur ārdījies! Stūre nolauzta! Gribi dzirdēt vēl! NEVIENS NEKO NAV REDZĒJISUN PAT NE DZIRDĒJIS! – Raiena degungalā aurēja garš un slaids jauneklis. Zaļām šaudīgām ačtelēm, šauru mutes līniju, un ugunīgi sarkaniem matiem. – Klājs ir tā izpostīts, ka nesaprotu, kā to varēja izdarīt mums nedzirdot! Un vispār kāda velna pēc mēs gājām gulēt! Mēs taču gribējām... – aizelsies jauneklis beidzot aizvērās.


Apaču tuksneša rēgs ( Donkihots )

Viņš atradās milzīgā mucā. Tiešām milzīgā mucā. Galva sāpēja un pēdējais, ko viņš spēja atcerēties bija, tas, ka dabūjis ar airi pa galvu. Bet par to viņš nevarēja būt drošs. Viņš neredzēja uzbrucēju. Muca nepatīkami zvalstīja vīrieti. Viņu uzmodināja kāda savāda skaņa. Kāda salda balss sauca.

- Dokinkot! Dokinhot! – apkārt mucai pletās plašs bezgalīgs ūdens. Saucējs nebija redzams.


Storyteller ( Leanna )

Stjuartes pastaigājās pa lidmašīnu, kā pa skatuves mēli, un tik vienmuļi kladzināja.
- Riekstiņus, dzeramo? – papēžiem klabot stjuarte nozuda pilota kabīnē. Blakus Leannai uz galvas uzmaucis stereo austiņas gulēja kaut kāds japāņi puišelis. Viņš bija iesnaudies, un lidojums vilkās jau bezgalīgi. Pēc mirkļa Leannai paskrēja garām, kāda noraizējusies tukla stjuarte. Blakus atskanēja īdzīga balss, bet no otras puses, kur negulēja japāņu puišelis.

- Māsiņ, es gribu riekstiņus! – dīca rižs puisēns, ar šķelmīgu smaidu.

- Ja nedosi – kliegšu. - Tas patiesībā nebija, kaut kāds puisēns, tas bija Lorijs, bet tuvumā nevienas stjuartes. – Es tiešām kliegšu, Lea! – un zēns atrullēja apakšlūpu, kā uz raudāšanu.


Džezā tikai meitenes ( Melānija )

- Lūdzu, mīļie lidmašīnas pasažieri. – iesāka stjuarte – ja varēja ticēt nozīmītei, viņu sauca Salija. – Mēs esam nomaldījušies no kursa. Tādēļ lidojums ievilksies. - Melānija bija iestūķēta starp dieviem resniem vīreļiem, no kura viens siekalām tekot, nolika galvu uz Melānijas pleca. Stjuarte aizsteidzās uz lidmašīnas aizmuguri.


Džea ( Gvendolna )

Gvena sēdēja mīkstā, ērtā krēslā, un lidojums bija debešķīgs. Lidmašīna šķēla mākoņus, kā kuģītis ūdeni. Pie Gvendolnas pienāca djuarte (stjuarte) un pasniedza viņai mazu kastīti, ko varēja viegli paslēpt plaukstā. Kastīte bija pilna ar dažādām kapsulām, tabletēm, un tad djuarte pasniedza Gvenai glāzi. – Jūsu pusdienas kundze. – lidmašīnas salons bija koši zils, negribīgi pasmaidījusi djuarte devās prom.


(OCC: tās kapsulas ir nākotnes pusdienas, vakariņas un brokastis, normāla ēdiena tik pat kā nav, jo zemes resursi teju izsmelti. Normāls ēdiens aizliegts, atlikušās dabas aizsardzības dēļ. Nepārmetiet. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/xD.gif) )


Hworang666 ( Valters )

Valters atradās uz milzīga kruīza kuģa. Viņš stāvēja uz klāja, tālumā patīkami čīgāja vijoles. Kaut kas aiz muguras nosprakšķēja un uz kuģa pazuda elektrība. Atskanēja pārsteiguma elsieni, tad atskanēja smiekli. Visi jau bija pieraduši, ka elektrība šodien niķojas. Tā jau bija labu laiku, kopš viņi kuģoja pa Bermudu. Ausīs ielauzās izmisuma sauciens un divi jaunieši pieskrēja pie Valtera.
– Cienījamais, neviens mums netic! Mūsu draugs pārvēlās pār bortu un, un...! Nāciet paskatieties! – abi jaunieši bija par Valteru jaunāki, bet viens bija par viņu augumā plecīgāks un garāks. Abi likās izmisuši. – Mēs nezinām, kā tas notika, ser. Lūdzu, nāciet!


Aiva ( Volfs )

Volfs bija izmircis, no galvas līdz kājām. Viņa ceļi bija iegrimuši glumās zilaļģēs, un degunā sitās sāļā jūras smaka. Netālu mētājās lidmašīnas atliekas – sadragātas un sakusušas. Apkārt pletās sausa un nemīlīga pludmalīte, bet priekšā augsta un kaila klints. Debesīs virmoja kaut kas līdzīgs polārblāzmai. Tikai tā bija tāda indīgi zaļa un spoža, ka acis žilba . Aiz muguras pletās okeāns. Tas likās sastindzis. Apkārtnē valdīja vēl lielāks klusums nekā uz mēness. Tā likās ļoti nemīlīga. Pat viļņus nevarēja dzirdēt. Vienīgi Volfa sirdspuksti bija dzirdami, un skanēja jocīgi. Atmiņā bija kāds desmit minūšu robs. Nebija skaidrs, pa kuru laiku viņš te lāga nokļuvis. Tā vienkārši bija.

Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 02.04.2008 18:01

[Semijs]

Tieši kā precīzs šāviens Raiena sirdī no loka. Viņš vairs neko nevarēja pateikt, Leannai bija taisnība, kā viņš varēja uzdrošināties nākt atpakaļ?
-Tev taisnība Leann. Ja tu vēlies sev stabilu dzīvi, tad es arī tevi netraucēšu.-
Paskatījies uz pārējiem viņš ierunājās.
-Labi, ejam tālāk noskaidrot, kas šajā vietā notiek.-
Raiens aizgriezās un sāka iet pa priekšu visiem ar satriektu seju, ko viņš nevēlājs nevienam rādīt.

[Malduguns]

Leanna pie sevis pasmaidīja. Kaut ko tādu viņa bija gaidījusi. Bija, jā.
-Raien?-viņa klusi ievaicājās ar savādu smaidu uz lūpām, kad bija panākusi puisi.

[Semijs]

Raiens piestāja un centās izmainīt sejas izteiksmi, bet nu varēja redzēt, ka viņš ir nedaudz vēl sadrūmis. Paskatījies uz Leannu un viņas smaidu, viņš nedaudz pasmaidījis ievaicājās.
-Jā..?-

[Malduguns]

Leannas skatiens bija neizdibināms. Tāpat kā viņas tikko manāmais smaids, kuru varēja sazīmēt vien lūpu kaktiņos.
-Vai kāds teica, ka es vēlos stabilu un normālu dzīvi?

[Semijs]

Raiens ar smaidu uzlūkoja Leannu, bet sākuma neizprata zemtekstu viņas teiktajā, tādēļ kā tāds naivulis skatīdamies uz viņu atbildēja.
-Nu gluži nē, es vienkārši iedomājos..-

[Malduguns]

-Es tikai centos noskaidrot, vai tiešām tu to domā nopietni. Bet tu tā arī neatbildēji,-viņa sacīja, viegli uzrāvusi uzacis.

[Semijs]

-Vairāk nekā nopietni. Tu zini, Leanna, kas tas ir tieši tas, ko visvairāk gribu.-
Raiens atbildēja viņai ar nedaudz stiklainām acīm.
[i]-Pie velna! Es raudāšu?!?-[/b]
Viņš pie sevis noprātoja.

[Malduguns]

Leanna uzrāva uzacis, tomēr savādais smaidiņš viņas lūpu kaktiņos nenozuda.
-Tomēr tu savu vēlēšanos izrādi visai īpatnēji,-viņa nosņaukājās, pasmīnēja un vēlreiz vērtējoši palūkojās uz Raienu, kurš vēl aizvien bija savos sārtajos balerīnu svārciņos.
Viņas sejā vēl aizvien varēja redzēt to savādo, mazliet smīnīgo izteiksmi.

[Semijs]

Raiens apslēpa asaras un uzsmaidīja Leannai, viņš brīdi apdomāja viņas jautājumu un tad atbildēja meitenei.
-Bet Leann, tu taču zini, ka es vienmēr esmu bijis īpatnējs.-
Acīs uzliesmoja neliela dzirkstelīte.

[Malduguns]

Leannas uzacis viegli noraustījās. Acīs varēja jaust uzjautrinājumu.
-Nē, to es nezinu. Es zinu tikai to, ka tev patīk spēlēties ar uguni,-viņa sacīja un vēlreiz pasmīnēja.

[Semijs]

-Un ko tu domā par rotaļām ar uguni? Mmm?-
Raiens ar viltīgu ģīmi ievaicājās.

[Malduguns]

Leanna pablenza uz Raienu. Tā caur pieri. Smaidu vairs tā īsti viņas sejā nevarēja manīt un meitenes emocijas tagad nu nepavisam nebija nosakāmās.
-Pirmām kārtām tas ir bīstami, tomēr no otras puses, es jau esmu mirusi tik daudzas reizes, ka ir iestrādājusies sava veida imunitāte pret to. Turklāt liesmošana tev īsti nepiestāv. Vismaz ne pie tā, kāds tu esi tagad. Grebenei tas labāk gāja klāt,-Leanna noteica. Īsi un kodolīgi.

[Semijs]

-Zini, tā grebene man tiešām piestāvēja labāk, būs vien jāiet sameklēt kādu frizētavu pie reizes un jāapgriež mati!-
Raiens centās no pārsteigtās situācijas iziet ar smīnu. Paņēmis Leannas roku, viņš sāka iet tālāk.
-Ejam sameklēt kādu salonu!-

[Malduguns]

Leanna izplūda smieklos.
-Tu vēl tomēr esi bērns,-viņa noteica, tomēr paklausīgi nāca līdzi, vēl aizvien plati smaidot kā mazulis konfekšu veikalā.
-Un iedomājies, tu ieej salonā un matus tev piedāvā apgriezt... govs!-Leanna filozofēja.

[Lianjuks]

Aiva - Mesmers - Storyteller - Semijs ( OCC: tagad spēlē kopā. P.S. Volfs tur arī ir. )

Mesmers ( tagad izdarīsim to, kas darāms. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif) )

Džerorms lāga neko nesaprata, ( gluži kā es ) kad atjēdzās Berlīnē.
Viņš redzēja šādu ainavu - >(IMG:http://fantasyartdesign.com/free-wallpapers/imgs/new/282spring-field.jpg)
Netālu atradās Raiens un Leanna, abi lāčoja prom, izvairīdamies no govs izkārnijumiem. Uz viņu pusi no mugurpuses lavījās melnbalta govs.
Netālu notupusies zemē un aizņemta ar sava amizantā rokaspulksteņa pētīšanu sēdēja Rijoko.
Vēl ainavā atradās kāds vīrietis - Anrī. (mans palīgtēls - viņš izskatās apjucis)


Rijoko

Rādītājus nebija iespējams pagriezt, tiem prikšā bija stikliņš, kas neļāva rādītājiem pieskarties. Stikliņu nekādi nevarēja izņemt, vai kā citādi apskādēt. Pulktenis kā tāds nebija apskādējams. Netālu, no zila gaisa, uzradās Džerorms. Uz Lennas un Raiena pusi lavījās melnbalta govs. Netālu pavisam apstulbis stāvēja Anrī.

Semijs - Storryteller

Leannai un Raienam pakaļ lavījās govs, nez no kurienes bija uzradies Džerorms un Anrī apstulbis stāvēja uz vietas. Tuvumā apģērbu veikali nevīdēja. (pagaidām)


Džea

Pūķēns atskatījās uz Gvenu un savicināja spārnus, viņš gribēja lidot, bet viņam bija bail. Acis bija skaidri nolasāmas viņa acīs. Atskatījies uz Gvenu atkārtoti viņš žēli ieņerkstējās un atkal saplivināja spārnus. Īrisa neatgriezās.


Washulis

Vis bija veltīgi - meitene jau drīz atjēdzās iegrimusi grīdā līdz pat padusēm. Vairs nebija tik karsts, vienīgi meitenei uzmācās miegs. Tuvojās mirklis, kad viņa nogrims. No nesaskatāmajiem, augstajiem gristiem atskanēja savāda dziedāšana. Likās, ka dziedātāja tuvojas.


(OCC: ceru, ka jūs visu sapratāt, esmu vieglprātīga un steidzīga. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/blush.gif) Ceru, ka nevienu nepiemirsu. )

Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 16.09.2008 18:51

[Malduguns]

Leanna vēl aizvien bija iegrimusi ķiķināšanā par iespējamību, ka govs varētu būt frizieris. Meitene izlaida savus garumgaros, rudos matus un pārtaisīja tos mazliet stingrākā mezglā.
-Lai nu kā, man arī būtu jāapciemo kāda govs - friziere,-viņa pasmīnēja.

[Elony]

Rijoku piecēlās.
"Man nav ne jausmas, ko darīt, lai tas pulkstenis sāktu rādīt ko citu!" Viņa iesaucās.
Rijoku izrunāja skaļi vārdus, kas bija uz pulksteņa, bet īsti nesarpata, ko tie nozīmē. Latīņu valoda...
Galu galā viņā vērsās pie Volfa.
"Atvainojos, bet vai tu saproti latīņu valodu? Ko nozīmē Fugit ir-repa-rabile tempus." Garāko vārdu japāniete izrunāja pa daļām
"Es sapratu tikai pēdējo vārdu, laiks."

[Semijs]

-Man govs apgriezīs matus tikai tad, kad cūkas iemācīsies lidot.-
Raiens smīnēdams atbildēja. Tas taču nav iespējams! Lai gan sazin, kas šajā pasaulē var notikt. Viņš pagriezās pret Leannu un ievēroja, ka kāda govs lavās klāt.
-Nē, man rēgojās.-
Nopurinājis galvu, viņš iedams tālāk ievaidējās.
-Nu cik tālu vēl.. man jau visas malas sāk berzēties.-

[Malduguns]

Leanna pasmīkņāja.
-Varbūt cūkas jau lido, tu tikai to vēl nezini,-meitene sacīja. Govi viņa nemanīja, jo viņas skatiens bija pievērsts Raienam.
-Berzēties? Kur tad?-viņa vēlreiz pasmīnēja. Zaļajās acīs varēja redzēt uzjautrinājuma dzirkstelītes.

[Semijs]

-Zināt nezinu, bet ņemšu to vērā, kad pats ievērošu.-
Raiens atbildēja smīnēdams un uz Leannas jautājumu centās uztaisīt dusmīgu seju, kas diez ko nesanāca viņam.
-Mani debesu zvani! Un tas nav smieklīgi, - sāpīgi...-