Šausmu sala, [PZP] Bermudu trijstūris Opcijas

[Lianjuks]

Šausmu sala.

Bermuda trijstūris.

Te nu būs. Cerams, ka nebūšu, ko sajaukusi, vai piemirsusi.
Atvainojos, jau savlaicīgi, par savām visām iespējamajām kļūdām.


Rijoko ( Elony )

Bija bijusi vētra. Nevarēja saprast, kas notika. Laiks likās vienkārši ideāls. Sākumā pūta patīkams ceļa vējš, bet tad iestājās tumsa un bezvējš. Nevarēja saskatīt savu degungalu. Džonka sasvērās. Nogranda pērkons, likās kaut kur nozibam zibens, bet bija tumšs. Gaisma pamazām cerīgi iemirdzējās, kaut kur augstu virs galvas. Apkārt valdīja klusums. Tad tumsai cauri izlauzās izmisīgi kliedzieni, bet Rijoko vēl joprojām neko neredzēja. Kliedzieni pieņēmās spēkā, kuģis valstījās no vieniem un uz otriem sāniem, kā satracināts vērsis. Sāka līt, bet joprojām bija tumšs. Cilvēki meklēja kaut ko, kas derētu, lai noturētu līdzsvaru, bet neko nevarēja atrast. Klājs bija slapjš un neviens nespēja noturēt līdzsvaru. Skanēja plunkšķi, it kā, kartupeļu maisi veltos pāri bortam un birtu ūdenī. tad atskanēja krakšķis. Kliedzieni pieņēmās spēkā, tie bija izmisuma kliedzieni. Nekas nebija redzams. Kuģis sāka strauji grimt.


Mesmers ( Džeroms )

- Džerom! Tu sutinātais jūras gurķi! – portugāliski aurēja kuģa kapteinis.

- Nāc šurp! Tie slaisti man līdz kaklam. Pastāvi pie stūres. Man dažs labs ērms jāpārmāca. - Nokāp`is no komandtiltiņa kapteinis devās uz kambīzi, lai apjautātos kokam, kaut ko, kas labāk palīdzētu ieriebt tiem airētājiem, kas dara neko. Galera slinki peldēja atklātajos ūdeņos, un kapteini tas bija nokaitinājis ne pa jokam. – Iedomājies! Šie skaitoties slimi!


Washulis ( Loranda )

Pirāti pētīgi nopētija Lorandu. meitene pie sieta pie fokmasta ar galvu uz leju viņus uzjautrināja.
– Labi uzvedīsimies? Ja tā, tad laidīsim tevim lejā. – smējās kāds notašķījies un ar rugājiem noaudzis vecis. Pirkstos vīrišķim bija daudz smagu zelta gredzenu, un tā krekls bija pamatīgi saplīsis. Bet viņš tik jaudāja truli smaidīt.

Kuģis rāmi šūpojās. – Nāksi lejā un dosi man vienu bučiņ?

Lorandas biedri bija iesprostoti kuģa tilpnē, bet tādēļ, ka Loranda viņiem patika vislabāk viņai bija vaļa redzēt sauli – žēl, ka tikai ar kājām gaisā. No kambīzes puses skanēja jautri smiekli. Loranda ar iedzērušo ārpus kuģa telpām bija viena.


Semijs ( Raiens )

Jahta bija noenkurojusies netālu no Bahamām. Vismaz tā bija iepriekšējā vakarā.

- Raien! Tu neticēsi! – kāds sāka raustīt Raienu ārā no gultas – bija seši rītā.

- Mūsu enkurs ir pazudis! TAS VĒL NAV VISS! Iedomājies! Mēs jūras vidū esam apzagti! Gandrīz nekas uz jahtas nav palicis! Motors ir izārdīts, it kā pats nelabais būtu tur ārdījies! Stūre nolauzta! Gribi dzirdēt vēl! NEVIENS NEKO NAV REDZĒJISUN PAT NE DZIRDĒJIS! – Raiena degungalā aurēja garš un slaids jauneklis. Zaļām šaudīgām ačtelēm, šauru mutes līniju, un ugunīgi sarkaniem matiem. – Klājs ir tā izpostīts, ka nesaprotu, kā to varēja izdarīt mums nedzirdot! Un vispār kāda velna pēc mēs gājām gulēt! Mēs taču gribējām... – aizelsies jauneklis beidzot aizvērās.


Apaču tuksneša rēgs ( Donkihots )

Viņš atradās milzīgā mucā. Tiešām milzīgā mucā. Galva sāpēja un pēdējais, ko viņš spēja atcerēties bija, tas, ka dabūjis ar airi pa galvu. Bet par to viņš nevarēja būt drošs. Viņš neredzēja uzbrucēju. Muca nepatīkami zvalstīja vīrieti. Viņu uzmodināja kāda savāda skaņa. Kāda salda balss sauca.

- Dokinkot! Dokinhot! – apkārt mucai pletās plašs bezgalīgs ūdens. Saucējs nebija redzams.


Storyteller ( Leanna )

Stjuartes pastaigājās pa lidmašīnu, kā pa skatuves mēli, un tik vienmuļi kladzināja.
- Riekstiņus, dzeramo? – papēžiem klabot stjuarte nozuda pilota kabīnē. Blakus Leannai uz galvas uzmaucis stereo austiņas gulēja kaut kāds japāņi puišelis. Viņš bija iesnaudies, un lidojums vilkās jau bezgalīgi. Pēc mirkļa Leannai paskrēja garām, kāda noraizējusies tukla stjuarte. Blakus atskanēja īdzīga balss, bet no otras puses, kur negulēja japāņu puišelis.

- Māsiņ, es gribu riekstiņus! – dīca rižs puisēns, ar šķelmīgu smaidu.

- Ja nedosi – kliegšu. - Tas patiesībā nebija, kaut kāds puisēns, tas bija Lorijs, bet tuvumā nevienas stjuartes. – Es tiešām kliegšu, Lea! – un zēns atrullēja apakšlūpu, kā uz raudāšanu.


Džezā tikai meitenes ( Melānija )

- Lūdzu, mīļie lidmašīnas pasažieri. – iesāka stjuarte – ja varēja ticēt nozīmītei, viņu sauca Salija. – Mēs esam nomaldījušies no kursa. Tādēļ lidojums ievilksies. - Melānija bija iestūķēta starp dieviem resniem vīreļiem, no kura viens siekalām tekot, nolika galvu uz Melānijas pleca. Stjuarte aizsteidzās uz lidmašīnas aizmuguri.


Džea ( Gvendolna )

Gvena sēdēja mīkstā, ērtā krēslā, un lidojums bija debešķīgs. Lidmašīna šķēla mākoņus, kā kuģītis ūdeni. Pie Gvendolnas pienāca djuarte (stjuarte) un pasniedza viņai mazu kastīti, ko varēja viegli paslēpt plaukstā. Kastīte bija pilna ar dažādām kapsulām, tabletēm, un tad djuarte pasniedza Gvenai glāzi. – Jūsu pusdienas kundze. – lidmašīnas salons bija koši zils, negribīgi pasmaidījusi djuarte devās prom.


(OCC: tās kapsulas ir nākotnes pusdienas, vakariņas un brokastis, normāla ēdiena tik pat kā nav, jo zemes resursi teju izsmelti. Normāls ēdiens aizliegts, atlikušās dabas aizsardzības dēļ. Nepārmetiet. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/xD.gif) )


Hworang666 ( Valters )

Valters atradās uz milzīga kruīza kuģa. Viņš stāvēja uz klāja, tālumā patīkami čīgāja vijoles. Kaut kas aiz muguras nosprakšķēja un uz kuģa pazuda elektrība. Atskanēja pārsteiguma elsieni, tad atskanēja smiekli. Visi jau bija pieraduši, ka elektrība šodien niķojas. Tā jau bija labu laiku, kopš viņi kuģoja pa Bermudu. Ausīs ielauzās izmisuma sauciens un divi jaunieši pieskrēja pie Valtera.
– Cienījamais, neviens mums netic! Mūsu draugs pārvēlās pār bortu un, un...! Nāciet paskatieties! – abi jaunieši bija par Valteru jaunāki, bet viens bija par viņu augumā plecīgāks un garāks. Abi likās izmisuši. – Mēs nezinām, kā tas notika, ser. Lūdzu, nāciet!


Aiva ( Volfs )

Volfs bija izmircis, no galvas līdz kājām. Viņa ceļi bija iegrimuši glumās zilaļģēs, un degunā sitās sāļā jūras smaka. Netālu mētājās lidmašīnas atliekas – sadragātas un sakusušas. Apkārt pletās sausa un nemīlīga pludmalīte, bet priekšā augsta un kaila klints. Debesīs virmoja kaut kas līdzīgs polārblāzmai. Tikai tā bija tāda indīgi zaļa un spoža, ka acis žilba . Aiz muguras pletās okeāns. Tas likās sastindzis. Apkārtnē valdīja vēl lielāks klusums nekā uz mēness. Tā likās ļoti nemīlīga. Pat viļņus nevarēja dzirdēt. Vienīgi Volfa sirdspuksti bija dzirdami, un skanēja jocīgi. Atmiņā bija kāds desmit minūšu robs. Nebija skaidrs, pa kuru laiku viņš te lāga nokļuvis. Tā vienkārši bija.

Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 02.04.2008 18:01

[Semijs]

Raiens izbrīnīti uzlūkoja Leanna un viņa sejas izteiksmē varēja redzēt nelielu apnicību.
-Kas tev ir? Kādēļ jāceļ atkal balsi pret mani? Tu vēljoprojām man pārmet dēļ mana neveiklā atgadījuma, - ja tu nevari pieņemt manu atvainošanos, tad vismaz neturpini lūdzu gāzt man to virsū!-

[Malduguns]

Leanna apstājās kā iemieta. Tam nebija ne mazākā sakara ar kaut kādu atgadījumu. Viņa vienkārši bija... samulsusi. Viņa jutās kā apmaldījusies un apmulsusi. Kā kaķēns, kuram pirmo reizi ir atļauts iziet plašajā pasaulē.
Viņa stāvēja pļavas vidū pie Branderburgas vārtiem, nolaidusi rokas un skatienu.
-Es... vienkārši...-Leanna iesāka, bet nezināja kā turpināt.
-Redzi, Raien,-viņa mēģināja vēlreiz, bet tad apklusa. Un viss.

[Semijs]

-Kas?-
Raiens pagriezās un piegāja tuvāk Leannai. Protams tas izskatījās diezgan smieklīgi ar viņu savā rozajā kleitiņā, bet tas bija svarīgi.
-Vienkārši kas?-
Viņa balss bija nedaudz nokaitināta, bet nopētot Leannas stāju un viņas emocijas, Raiens burtiski uz sitienu atslāba un uzlicis abus pirkstus(rādītāju un vidējo) uz pieres nopūtās.
-Piedod lūdzu par to, kas notika.-

[Malduguns]

-Nekas,-Leanna pacēla skatienu.
-Es vienkārši nebiju domājusi, ka jebkad dzīvē tevi vēl redzēšu. Un ja redzēšu, tad jutīšu to, ko tagad jūtu,-viņa vienkārši noteica. Viņa nebija emocionāla, bet acīs varēja jaust savādu stiklainu mirdzumu.

[Semijs]

Raiens neko nebilzdams lūkojās uz Leannu un uzlika abas rokas uz viņas pleciem.
-Manas jūtas kopš tiem 4 gadiem nav mainījušās. Es jūtos, tā it kā man būtu atkal 17 un grebene galvā, un lūkojos tavās zaļajās acīs pirmo reizi.-
Viņš klusām teica un noskūpstīja Leannu tā kā viņu pirmajā skūpstā.

[Malduguns]

Kad Raiens viņai pieskārās, Leanna mazliet sarāvās. Tomēr viņas skatiens bija drošs un mazliet izaicinošs kā allaž.
Saldi vārdi. Saldi, bet vai patiesi. Turklāt Leanna grasījās precēties. Vismaz viņai bija līgavainis.
Skūpsts atmodināja taureņus. Tos pašus, kuri bija snauduši uz nelielajām laktiņām kaut kur...
Leanna atbildēja skūpstam, bet tad atrāvās, iecirta Raienam pliķi kā viņu pirmajā skūpstā un piepeši sāka histēriski smieties.

[Elony]

Rijoku bija pārsteigta par nonākšanu gaismā. Vēl jo vairāk tik savādā vietā ar govīm. Bet tā kā bez lopiem citu draudu nebija, un to divu mīlnieku lietas nebija viņas darīšana, japāniete notupās zemē un sāka knibināties ar pulksteni. Ja lauva teica, ka vainīgi šie rādītāji, tad vajag pārvietot tos prom no nāves simbola. Proti, ja tagad pulkstens rāda viņai nāvi, šī kobinācija ir jāiegaumē, pat ja simboli nav skaidri. UN vajag uzlikt uz citas kombinācijas, lai nāve nedraud. Tikai vai viņa to spēj izdarīt?

[Semijs]

Raiens pēc pļaukas apmulsis uzlūkoja Leannu un uzlicis roku uz vaiga.
-Kāpēc..?-
Viņš mirkli skatījās, bet tāda smieties līdzi Leannai. Pirmais skūpts pēc kuras pļauku Raiens bija sen aizmirsis.
-Pļauku gan neatceros.-
Viņš smiedamies teica.

[Malduguns]

Leanna vēl aizvien smējās. Viņa saķēra vēderu, noliecās un vēl aizvien smējās līdz pat krampjiem.
Raiens kaut ko teica. Leanna sākumā to neuztvēra, bet tad pārstāja smieties, izslaucīja asaras no acīm un izslējās.
-Ko?

[Semijs]

Raiens smējās līdzi Leannai, bet ne tik traki kā meitene, kaut vai tas pastiprināja viņa smieklus, kad meitene bija attapusies un uzdeva jautājumu, viņš atbildēja.
-Neko, neko, - tik aizmirsu, ka pēc pirmā skūpsta sekoja, kas cits.-
Viņš nosmīnēja.

[Malduguns]

Leanna nervozi pasmaidīja. Viņa lūkojās uz Raienu un nervozi pakodīja lūpu.
-Mēs laikam tā nevarēsim turpināt,-viņa noteica.

[Semijs]

-Tu zini, ka es vēletos turpināt, bet tev ir topošs līgavainis, es nespēju tev uzspiest pamest viņu un doties man līdzi. No visa ir atkarīga tava izvēle.-
Raiens teica Leannai, nemaz nepievērsdams uzmanību tam, ka iespējams nedaudz šokēts Anrī novēro abus.

[Malduguns]

Leanna lūkojās uz Raienu ar tādām acīm, it kā viņš būtu paziņojis, ka bēgs kopā ar cirku. Par Anrī viņai tagad bija nospļauties. Vismaz šobrīd.
-Kā tad to tagad saprast?-viņa, pagalam izbrīnīta, vaicāja.

[Semijs]

-Tas nav jāsaprot tā... ehz, es pat nezinu. Es tik gribu tevi atpakaļ, sev blakām, visus šos gadus es loloju cerības tevi satikt un atgriezt visu atpakaļ.-
Varēja redzēt, ka Raiens pats bija apmulsis un nezināja ko teikt, viņš bija tik tuvu uzvarai un tajā pašā laikā uztraukums sāka viņam jaukt prātu.

[Malduguns]

Leanna nu jau raudzījās uz puisi tā, it kā viņš paziņotu par savu turpmāko balerīnas karjeru.
-Pēc visa tā, kas bijis, pēc tā, ko tu izdarīji, tu vēl aizvien vēlies nākt atpakaļ?-viņa vaicāja, uzrāvusi uzacis. Nevarēja saprast, vai viņa ir pozitīvi vai negatīvi noskaņota pret šādu iespēju.

[washulis]

Washulis

Dēmons pasmaidīja un atkal kļuva karsts. Tad abi necilvēki izgaisa atstājot Lorandu venu pašu. Ieslodzījuma vieta nodrebēja, akmens pamats zem kājām kļuva škidrs un nepatīkami karsts. Viņa grima un sienas plaisāja.

Brīdī, kad abi pazuda, Lorandas sirdi pārņēma miers. Ha, nobijāties ja? Viņa izaicinošie iesaucās, paejot pāris soļus uz to pusi, kur nesen vēl bija abi. Bet prieks un pašpārliecinātība drīz izgaisa, paņemot līdzi arīdzan to visu, ko varētu nosaukt par vēsu.

Oi, nē, tikai ne atkal. Nolādēts. Drit vai kociņ! Bitīt matos. Viņa kāpās atpakaļ, meklējot kādu vietu, kur zeme zem kājām nebūtu tik karsta un nu jau arī mīksta.

Nē, nē, nē! Ak, Dievs! ES MIRŠU! Viņa izmisumā sauca, piespiežoties pie telpas sienas un lēkāja te uz vienas, te uz otras kājas, mēģinot izvairīties no karstuma.

[Semijs]

-Jā, kopš tās diena rīta, kad tu aizgāji. Man neviena cita kā tevis dzīvē nav vajadzīga. Mūs abus vienoja nometne, šī sala, vai arī cita vieta ir lemta, lai mūs atkal vienotu.-
Raiens ar nedaudz izmisumu tonī teica un piebilda.
-Tas ir viss, ko es varu pateikt. Lūdzu piedod man Leann un nāc pie manis.-

[Malduguns]

Leanna sāka klepot. Nevareja saprast, vai viņa smejas vai klepo.
-Padomā labi, Raien. Vai es tevi vēl gribēšu ņemt,-viņa sacīja.

[Semijs]

Raiena acis šaudījās skatoties uz Leannu, viņš nevarēja nekādi nokoncentrēties uz viņas acīm.
-Tādēļ Leann es vēlos uzzināt tavu atbildi.-

[Malduguns]

Leanna nosprauslājās. Viņa tiešām nespēja noticēt, ka Raiens viņai saka, ko tādu.
-Tu sadzeries, nokniebies ar kādu citu, tad brīnies, ka es tevi pametu, es esmu beidzot izveidojusi savu dzīvi vairāk vai mazāk stabilu, bet tagad tu esi atpakaļ un lūdz, lai es tevi atkal pieņemu?-Leanna nespēja noticēt savām ausīm