Šausmu sala, [PZP] Bermudu trijstūris Opcijas

[Lianjuks]

Šausmu sala.

Bermuda trijstūris.

Te nu būs. Cerams, ka nebūšu, ko sajaukusi, vai piemirsusi.
Atvainojos, jau savlaicīgi, par savām visām iespējamajām kļūdām.


Rijoko ( Elony )

Bija bijusi vētra. Nevarēja saprast, kas notika. Laiks likās vienkārši ideāls. Sākumā pūta patīkams ceļa vējš, bet tad iestājās tumsa un bezvējš. Nevarēja saskatīt savu degungalu. Džonka sasvērās. Nogranda pērkons, likās kaut kur nozibam zibens, bet bija tumšs. Gaisma pamazām cerīgi iemirdzējās, kaut kur augstu virs galvas. Apkārt valdīja klusums. Tad tumsai cauri izlauzās izmisīgi kliedzieni, bet Rijoko vēl joprojām neko neredzēja. Kliedzieni pieņēmās spēkā, kuģis valstījās no vieniem un uz otriem sāniem, kā satracināts vērsis. Sāka līt, bet joprojām bija tumšs. Cilvēki meklēja kaut ko, kas derētu, lai noturētu līdzsvaru, bet neko nevarēja atrast. Klājs bija slapjš un neviens nespēja noturēt līdzsvaru. Skanēja plunkšķi, it kā, kartupeļu maisi veltos pāri bortam un birtu ūdenī. tad atskanēja krakšķis. Kliedzieni pieņēmās spēkā, tie bija izmisuma kliedzieni. Nekas nebija redzams. Kuģis sāka strauji grimt.


Mesmers ( Džeroms )

- Džerom! Tu sutinātais jūras gurķi! – portugāliski aurēja kuģa kapteinis.

- Nāc šurp! Tie slaisti man līdz kaklam. Pastāvi pie stūres. Man dažs labs ērms jāpārmāca. - Nokāp`is no komandtiltiņa kapteinis devās uz kambīzi, lai apjautātos kokam, kaut ko, kas labāk palīdzētu ieriebt tiem airētājiem, kas dara neko. Galera slinki peldēja atklātajos ūdeņos, un kapteini tas bija nokaitinājis ne pa jokam. – Iedomājies! Šie skaitoties slimi!


Washulis ( Loranda )

Pirāti pētīgi nopētija Lorandu. meitene pie sieta pie fokmasta ar galvu uz leju viņus uzjautrināja.
– Labi uzvedīsimies? Ja tā, tad laidīsim tevim lejā. – smējās kāds notašķījies un ar rugājiem noaudzis vecis. Pirkstos vīrišķim bija daudz smagu zelta gredzenu, un tā krekls bija pamatīgi saplīsis. Bet viņš tik jaudāja truli smaidīt.

Kuģis rāmi šūpojās. – Nāksi lejā un dosi man vienu bučiņ?

Lorandas biedri bija iesprostoti kuģa tilpnē, bet tādēļ, ka Loranda viņiem patika vislabāk viņai bija vaļa redzēt sauli – žēl, ka tikai ar kājām gaisā. No kambīzes puses skanēja jautri smiekli. Loranda ar iedzērušo ārpus kuģa telpām bija viena.


Semijs ( Raiens )

Jahta bija noenkurojusies netālu no Bahamām. Vismaz tā bija iepriekšējā vakarā.

- Raien! Tu neticēsi! – kāds sāka raustīt Raienu ārā no gultas – bija seši rītā.

- Mūsu enkurs ir pazudis! TAS VĒL NAV VISS! Iedomājies! Mēs jūras vidū esam apzagti! Gandrīz nekas uz jahtas nav palicis! Motors ir izārdīts, it kā pats nelabais būtu tur ārdījies! Stūre nolauzta! Gribi dzirdēt vēl! NEVIENS NEKO NAV REDZĒJISUN PAT NE DZIRDĒJIS! – Raiena degungalā aurēja garš un slaids jauneklis. Zaļām šaudīgām ačtelēm, šauru mutes līniju, un ugunīgi sarkaniem matiem. – Klājs ir tā izpostīts, ka nesaprotu, kā to varēja izdarīt mums nedzirdot! Un vispār kāda velna pēc mēs gājām gulēt! Mēs taču gribējām... – aizelsies jauneklis beidzot aizvērās.


Apaču tuksneša rēgs ( Donkihots )

Viņš atradās milzīgā mucā. Tiešām milzīgā mucā. Galva sāpēja un pēdējais, ko viņš spēja atcerēties bija, tas, ka dabūjis ar airi pa galvu. Bet par to viņš nevarēja būt drošs. Viņš neredzēja uzbrucēju. Muca nepatīkami zvalstīja vīrieti. Viņu uzmodināja kāda savāda skaņa. Kāda salda balss sauca.

- Dokinkot! Dokinhot! – apkārt mucai pletās plašs bezgalīgs ūdens. Saucējs nebija redzams.


Storyteller ( Leanna )

Stjuartes pastaigājās pa lidmašīnu, kā pa skatuves mēli, un tik vienmuļi kladzināja.
- Riekstiņus, dzeramo? – papēžiem klabot stjuarte nozuda pilota kabīnē. Blakus Leannai uz galvas uzmaucis stereo austiņas gulēja kaut kāds japāņi puišelis. Viņš bija iesnaudies, un lidojums vilkās jau bezgalīgi. Pēc mirkļa Leannai paskrēja garām, kāda noraizējusies tukla stjuarte. Blakus atskanēja īdzīga balss, bet no otras puses, kur negulēja japāņu puišelis.

- Māsiņ, es gribu riekstiņus! – dīca rižs puisēns, ar šķelmīgu smaidu.

- Ja nedosi – kliegšu. - Tas patiesībā nebija, kaut kāds puisēns, tas bija Lorijs, bet tuvumā nevienas stjuartes. – Es tiešām kliegšu, Lea! – un zēns atrullēja apakšlūpu, kā uz raudāšanu.


Džezā tikai meitenes ( Melānija )

- Lūdzu, mīļie lidmašīnas pasažieri. – iesāka stjuarte – ja varēja ticēt nozīmītei, viņu sauca Salija. – Mēs esam nomaldījušies no kursa. Tādēļ lidojums ievilksies. - Melānija bija iestūķēta starp dieviem resniem vīreļiem, no kura viens siekalām tekot, nolika galvu uz Melānijas pleca. Stjuarte aizsteidzās uz lidmašīnas aizmuguri.


Džea ( Gvendolna )

Gvena sēdēja mīkstā, ērtā krēslā, un lidojums bija debešķīgs. Lidmašīna šķēla mākoņus, kā kuģītis ūdeni. Pie Gvendolnas pienāca djuarte (stjuarte) un pasniedza viņai mazu kastīti, ko varēja viegli paslēpt plaukstā. Kastīte bija pilna ar dažādām kapsulām, tabletēm, un tad djuarte pasniedza Gvenai glāzi. – Jūsu pusdienas kundze. – lidmašīnas salons bija koši zils, negribīgi pasmaidījusi djuarte devās prom.


(OCC: tās kapsulas ir nākotnes pusdienas, vakariņas un brokastis, normāla ēdiena tik pat kā nav, jo zemes resursi teju izsmelti. Normāls ēdiens aizliegts, atlikušās dabas aizsardzības dēļ. Nepārmetiet. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/xD.gif) )


Hworang666 ( Valters )

Valters atradās uz milzīga kruīza kuģa. Viņš stāvēja uz klāja, tālumā patīkami čīgāja vijoles. Kaut kas aiz muguras nosprakšķēja un uz kuģa pazuda elektrība. Atskanēja pārsteiguma elsieni, tad atskanēja smiekli. Visi jau bija pieraduši, ka elektrība šodien niķojas. Tā jau bija labu laiku, kopš viņi kuģoja pa Bermudu. Ausīs ielauzās izmisuma sauciens un divi jaunieši pieskrēja pie Valtera.
– Cienījamais, neviens mums netic! Mūsu draugs pārvēlās pār bortu un, un...! Nāciet paskatieties! – abi jaunieši bija par Valteru jaunāki, bet viens bija par viņu augumā plecīgāks un garāks. Abi likās izmisuši. – Mēs nezinām, kā tas notika, ser. Lūdzu, nāciet!


Aiva ( Volfs )

Volfs bija izmircis, no galvas līdz kājām. Viņa ceļi bija iegrimuši glumās zilaļģēs, un degunā sitās sāļā jūras smaka. Netālu mētājās lidmašīnas atliekas – sadragātas un sakusušas. Apkārt pletās sausa un nemīlīga pludmalīte, bet priekšā augsta un kaila klints. Debesīs virmoja kaut kas līdzīgs polārblāzmai. Tikai tā bija tāda indīgi zaļa un spoža, ka acis žilba . Aiz muguras pletās okeāns. Tas likās sastindzis. Apkārtnē valdīja vēl lielāks klusums nekā uz mēness. Tā likās ļoti nemīlīga. Pat viļņus nevarēja dzirdēt. Vienīgi Volfa sirdspuksti bija dzirdami, un skanēja jocīgi. Atmiņā bija kāds desmit minūšu robs. Nebija skaidrs, pa kuru laiku viņš te lāga nokļuvis. Tā vienkārši bija.

Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 02.04.2008 18:01

[Lianjuks]

Džezā tikai Meitnenes

Pūķis nebija orientēts uz sarunām, tas uzklupa Melānijai, bet arī šoreiz neveksmīgi. Likās, ka apkārtne ir padgaisusi. Bija iestājies klusums.
Kāds satvēra meitenes roku un viņa atjēdzās citplanētiešu kuģī uz grīdas - savā ķermenī.
Ķermenis bija sveiks un vesels, bet drēbes gan bija piesūkušās ar mazliet sakaltušām un sarecējušām asinīm. Kreklā bija caurums, ko tika atstājis zobens.
Priekšā sēdēja Toms - šoreiz viņam bija gaiši brūni mati.
Blakus Melānijai sēdēja Džeimss, kurš likās mazliet apstulbis un tikpat vecs, kā Melānija.


Elony - Aiva - Storyteller - Semijs ( apstulbu, kaut kas nebūs tā kā kāds gaidījis. )

Rijoko dzirdēja apkārt esošos cilvēkus. Bija dzirdami klusi četrkājaina radījuma soļi, kas tuvojās. Uz mirkli iedegās gaisma, ko tika radījis Raiens, bet tā neizskaidrojama iemesla dēļ apdzisa un Raienam neizdevās to uzburt atkal. No griestiem nāca nepatīkams troksnis, kas atgādināja motorzāģi, kas zāģē metālu. Pulkstenis ap Rijoko roku sažņaudzās tā, ka asinis nespēja plūst pa roku kā nākas. Nepatīkamais troksnis attālinājās.
Lauva ierunājās.
- Gribi zināt kāpēc mirsi?


Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 30.08.2008 18:54

[Semijs]

Raiens neko daudz nepaspēja piefiksēt, bet kaut ko uz mirkli redzēja līdz viss apdzisa.
-Kas pie... paga, paga, - te nevienam tā kā nevajadzētu mirt!-
Viņš pārtrauca lauvu pilnīgi apzinādamies to, ka tas varētu būt diezgan bīstami viņam, bet pēc nometnes skolas laikā, Raiens neatgriezās kā parasts cilvēks, kas deva visas priekšrocības viņam pārtraukt asinskārus radījumus un ar tiem cīnīties.

[Džezā tikai Meit...]

- Pū, cienījamais pūķa ku..- Iesāka Melānija, taču viņa nepaspēja teikumu pabeigt, jo vienā mirklī viss izmainījās. Pirmkārt jau pūķis nemaz neklausījās viņā, bet turpināja uzbrukumu, lai gan tas viņam neizdevās. Nu, kā var nogalināt mirušo? Pilnīgi veltīgi. Otrkārt, viss ietinās klusumā. Viņa juta kādu satveram savu roku.. pag, tas taču bija neiespējami! Treškārt, kad viņa atkal tika pie skaidra saprāta, viņa bija nonākusi citplanētiešu kuņģī kuģī, guļot uz cietās grīdas, viņas pašas ķermenī. Un pats dīvainākais - tas bija pavisam sveiks un vesels, bet tikai asiņainās drēbes un caurums kreklā atgādināja iepriekš notikušo.
Pieslējusies sēdus, Melas skatiens iedūrās kāda pazīstama puiša stāvā, pārsteigmā nopētot viņu no galvas līdz kājām.
- Tom? - Viņa jautāja, paceļot uz augšu uzaci. Tepat arī bija Džeimss, kurš, šķiet, bija tikpat apstulbis kā pati tumšmate. Kaut kā likās, ka viņš ir kļuvis jaunāks.
- Kas notiek? - Viņa mierīgā balsī jautāja, novaldoties un nepasakot nevienu stiprāku vārdu.

[Elony]

Rijoku ar brīvo roku sašņaudza pulksteni, kas sāka uzvesties savādi. Rādās, ka uzticība tai sievietei neatmaksājās.
"Es minēšu." Rijoku atbildēja lauvam. "Tāpēc, ka mans laiks iztek? Šī pulksteņa dēl?"
Viņa dzirdēja, ko saka Raiens, bet šobrīd tam lielas nozīmes nebija.
"Es mirt negribu. Un labāk man lai netuvojas kāds ar četrām ķepēm un krēpēm, jo ja viņš grib mani nogalināt, tad izjutīs... pretošanos."

[Lianjuks]

Elony - Aiva - Storyteller - Semijs

- Uz to pusi. - atbildēja lauva. - Raien, paklusē, es runāju ar Juki. Gribu teikt, ka pulkstenis darbojas ne tā kā tu domā, ne gluži tā. Tās 13 zīmes apzīmē vārdus un pat teikumus valodā, ko saprot tikai dievi un dēmoni. Kad ceirīši apstājas uz kāda teikuma - notiek tas par ko teikums vēsta. Pulkstenim ir pozitīvas un negatīvas īpašības. Tu nevari nomirt, ja to nevēlas pulkstenis. Mēs zinām, ka tas to vēlas. Pirms dodos prom teikšu, ko svarīgu. Pulksteni nevar noņemt un arī no rokas nav vērts mēģināt atbrīvoties. Pulksteni var noņemt tikai Erisa. Ja vēlies dzīvot, tu zini, kas jādara. - lauva pazuda, bet tumsa gan palika. Riebīgā skaņa no griestiem atgriezās.


Džezā tikai Meitenes

Toms negribīgi pasmaidīja.
- Man ir ļoti daudz sakāmā, ka pat negribas visu šobrīd stāstīt. Labus vai sliktus notikumus?
Džeimss jautājoši paskatījās uz Melāniju un tad uz Tomu.
- Kur mēs esam?

[Elony]

Juki... tas zināja. Un tas bija briesmīgi. Viss, kas viņai mācīts, viņas būtība - tas viss brēca pret tādu netaisnību un nelaimi. Bet šeit tā nebija viņas vaina, tā bija šī pasaule, šī sala ar saviem likumiem.
Un iespējams, ka tam tāpat drīz nebūs nozīmes. Lai gan... vai viņas dzīvei vairs bija jēga? Šeit viņa nebija daļa no tā, kas reiz bija. Viņas eksistence bija tikai pašas griba, bez kāda mērķa, jo nu viņai nebija nedz ģiemens, nedz tautas.
Bet dzīvot tomēr gribējās. Tāpēc viņa izlēma vēl napadoties.
"Man liekas, ka lauva ir prom, jo es vair snejūtu viņa klātbūtni." viņa ierunājās. "Es runāju ar visiem cilvēkiem, kas šeit ir - mums jātiek gaismā, pirms darām ko tālāk."
Viņai pašai tas nozīmēja - tik gaismā, lai varētu sāk ņemties ar pulksteni.

[Džezā tikai Meit...]

Melānija klusējot lūkojās puisim pretī. Viņš ir mainījis matu krāsu? Viņa domāja, skatienam pievēršoties brūnajām šķipsnām. Tas atgriezās pie viņa sejas un smaida, kurš likās tāds samākslots un samocīts.
- Vienkārši runā. - Viņa strupi atbildēja uz jautājumu un pievērsās Džeimsam.
- Patiesībā es pati nezinu, bet šeit mani sadūra. - Viņa pasmīnēja un nopētīja savas drēbes.
- Man vajag pārģērbties.. Un nomazgāties. - Viņa piebilda un paraudzījās visriņķī, cerot saskatīt pārējos, kuri vēl taču pirms mirkļa te vēl cīnījās par to stikla bumbiņu. Hei, kur visi palikuši?

[Lianjuks]

Džezā tikai Meitenes

Toms izskatījās mazliet dusmīgs.
- Labi. Erisa ir nolaupīta. Tas ir slikti, viņa mani atsūtīja, lai tevi atdzīvinu. Viņa sevi nekontrolē. Vēl man sakāms, ka tagad tu arī esi Erisa. Mūsu vidū ir nodevējs. Ja tev ir kādi jautājumi, tad vari man tos uzdot droši. - tad Toms izgaisa. Džeimss pieslējās kājās.
- Viņš pēdējā laikā ir tāds savāds, vienmēr dusmīgs, nepazīstu viņu. Vispirms meklējam izeju, tad domāsim par mazgāšanos un pārģērbšanos. Sarunāts?


Elony - Aiva - Storyteller - Semijs

Pēkšņi griesti virs galvas iebruka.
Pēc neilga mirkļa visi attapās kādā vietā, kas atgādināja Berlīni. Nebija lāga saprotams, kā viņi tajā nokļuva. Viņi stāvēja netālu no Brandenburgas vārtiem, tikai apkārt bija dikti zaļš un apkārt ganījās vairākas govis. Tas bija ļoti savādi, jo apkārtnē nebija neviena cilvēka, izņemot pašus. Rogs ieķērās Volfa kājā vēl paniskāk.
(occ: jūs redzat šadu ainavu (IMG:http://fantasyartdesign.com/free-wallpapers/imgs/new/282spring-field.jpg) )

Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 30.08.2008 20:18

[Džezā tikai Meit...]

Likās, ka meitene nepievērš zēnam nemazāko uzmanību, jo pētīja tikai savas drēbes un apkārtni. Varēja just, ka puisis ir nedaudz dusmīgs, taču viņa vārdi lika tādai palikt arī Melānijai.
- Kas man daļas gar Erisu? Pirmais, viņa salaiž ar manu precēto paziņu, tad nogalina mani.. Viņa lūdza mani atdzīvināt lai nogalinātu vēlreiz? - Meitene skarbi sacīja un iesmējās, bez jebkāda prieka balsī. Tiesa, puiša piebildes lika viņai sajusties tā, it kā kārtējo reizi kāds iesistu ar bomi pa galvu.
- Tom! - Meitene iesaucās, kad viņš pazuda un strauji pielēca kājās.
- Kā to saprast - es esmu Erisa? Kāds nodevējs? Lūdzu, vari izteikties vēl skaidrāk? - Bija saklausāma pat neliela panikas pieskaņa.
- Džeimss, mēs nekur neiesim līdz es neuzzināšu atbildes uz jautājumiem. - Viņa stingri noteica un gaidīja, kad bijušais nometnes biedrs atgriezīsies.

[Lianjuks]

Džezā tikai Meitenes

Džeimss ierunājās.
- Viņš... Ēēē. Viņš diez vai atgriezīsies. Kas tev liek domāt, ka viņš dzird, ko tu saki? Pat, ja dzird, diez vai ar tevi vēlas runāt. - atspiedies pret sienu viņš piebilda.
- Bet varam pagaidīt, mums ir ļoti, ļoti daudz laika.

[Džezā tikai Meit...]

Melānija pavērās uz Džeimsu un viņas acīs jautās kas zvērīgs un izmisis.
- Viņam ir jāatgriežas. - Viņa iesaucās un piegāja pie sienas, viņam blakus, lai atspiestos pret to un noslīgtu zemē.
- Kā tu to domāji - daudz laika? - Pēc mirkļa viņa jautāja. Kad beidzot kāds izteiksies pilnīgi skaidri, lai arī manas cāļa smadzenes ko saprot?

Šo rakstu rediģēja Džezā tikai Meitenes: 30.08.2008 20:57

[Lianjuks]

Džezā tikai Meitenes

- Erisa un Toms stāstija, ka šeit esot attiecīgajā laika zonā, laiks iet savādāk. Dažviet cilvēks var vienu dienu piedzīvot simts zemes gados. Citur dienu viņš var piedzīvot desmit zemes minūtēs. Jebkurā gadījumā mēs šeit esam ieslodzīti - Bermudā. Mums nekur nav jāsteidzas - ne uz skolu, ne uz darbu. Vienīgi mums nenāktu par skādi noskaidrot, kas šeit notiek, tam gan laiks varētu pietrūkt. Un es šaubos vai viņš atgriezīsies, viņš ir savādāks. Pārāk maz no cilvēka. Īsi sakot - viņš pārāk reti uzturas tādu cilvēku kā tu un es sabiedrībā. - ievilcis elpu Džeimss nopūtās. - Es tik gribu atpakaļ uz mājām, lai cik muļķīgi tas neliktos. Nenāktu par skādi arī laiku pagriest uz atpakaļu.

[Džezā tikai Meit...]

Tumšmate sēdēja un klausījās, stiklainu skatienu veroties pretējā sienā. Laiks ir savādāk.. viena diena, desmit dienas.. viss tāpat kā nometnē. Vajadzēja nojaust, ka nekas vēl nav beidzies.
- Un viņa nojūdzās. Toms vairs nav cilvēks, vai ne? - Viņa jautāja, kad puisis beidza runāt.
- Turklāt, noskaidrot, kas noticis es vairs nevēlos. Pakļauties ziņkārībai nav veselīgi. Lai visi paši tiek galā, ka tikai laiž mani atpakaļ. Tikai mani satrauc vārdi, ka es esmu Erisa. Kā tu domā, ko tas varēja nozīmēt? Viņa manī iemiesojusies, vai man ir viņas spējas? - Mela jautāja, domīgi nopūšoties. Pagriezt laiku atpakaļ.. uz to mirkli, kad viņa kāpj lidmašīnā.

[Lianjuks]

Džezā tikai Meitenes

- Nenojūdzās, viņa vienkārši sevi nekontrolē, tas protams nav uz labu. Padomā, kādai jābūt šī nezināmā ienaidnieka varai, lai spētu kontrolēr Erisu - Hēras meitu. Ja pareizi atceros. Toms cilvēks vien ir, tik pa pusei dēmons, atceries? Viņš bija šeit, lai palīdzētu Erisai, bet kaut kas aizgāja pa pieskari. Pārāk bieža uzturēšanās ienaidnieku frntē un tā tālāk, lieka viņam pieņemt savādākus likumus. Varētu teikt, ka ar cilvēkiem viņš runā reti, pat izvairās. Es tiku atvilkts uz šejieni, lai vestu viņu pie prāta, bet velti. Viņš un Īrisa zin daudz ko no tā, ko Erisa nepaspēja jums izstāstīt. Runājot par Erisu - tavi mati kļūst balti. - Melānijas mati kļuva garāki un tik tiešām pieņēma baltu nokrāsu. Asinis no drēbēm izbalēja līdz pagaisa pavisam.

Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 31.08.2008 10:22

[Semijs]

-Bļ.āviens... vajadzēja iet skolā, - kas šī pa vietu?-
Raiens skatījās apkārt un dažas ēkas likās redzētas, bet neko daudz neizteica viņam, bet vislielāko izbrīnu izraisīja govis apkārt. Vispār šo visu izraisīja neliela izbrīna, bet viņš zināja kā ir ceļot no vietas uz vietas.
-Galvenais, lai nevienam neparauj uz augšu.-
Raiens nodomāja pie sevis un sāka iet uz kādu virzienu, uzmanoties no govju mīnām.
-100% te ir drēbju veikals!-

[Malduguns]

Leanna bija sekojusi visam līdzi diezgan pavirši. (ooc: galvenokārt tāpēc, ka storyteller piedalās kultūras pasākumos nevis sēž pie datora) Vienīgais, kas meiteni patiesi tracināja bija tā riebīgā skaņa. Nācās tikai gaidīt dzirksteļu lietu no augšas.
Cik varēja noprast, japāņu meitenei draudēja nāves briesmas, bet Leanna bija savā ziņā kļuvusi inerta pret šīm bailēm. Tās vairs neuztrauca. Kas būs, būs.
Lauvas klātbūtne pagaisa un Leanna samirkšķināja acis spožajā gaisā.
Berlīne... Viņa novaikstījās. Kāpēc viss vienmēr notika Berlīnē? Kāpēc?
-Tikai ne atkal,-viņa nobubināja zem deguna un uzmanīgi sekoja Raienam. Tikai tādēļ, ka viņiem nebūtu labi nomaldīties vienam no otra.
-Un par kādu naudu tu tās drēbes pirksi? Man šķiet, ka tevi drīzāk iebāzīs trakonamā par neadekvātu apģērbu,-viņa nokliedzās puisim pakaļ

[Semijs]

-Kam man vajag naudu, ja cilvēku nav un es varu izsist stiklu ar akmeni?-
Raiens pagriezās pret Leannu un ievaicājās, viņš izpleta rokas un teica.
-Paskaties Leann! Te neviena nav, tikai smirdīgas govis, kuras rij savu zāli līdz nelabumam! Šī ir spoku pilsēta..-
Viņš atkal aizgriezās un centās sameklēt kādu Militāru Preču(Nu apģērbi, ne ieroči (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/xD.gif) ) veikalu.

[Džezā tikai Meit...]

- Viens un tas pats. Kad tu nojūdzies, tu arī vairs nekontrolē savu rīcību. - Viņa domīgi noteica, bet steidzīgi piebilda.
- Nu, man tā liekas. Pašai tā nav gadījies. - Bet varbūt tagad tu esi? Viņa nogrozīja galvu un turpināja.
- Bet es saprotu. Viņu kontrolē tāda stikla bumbiņa, vai ne? Es tādu redzēju rokā tiem spārnainajiem zvēriem, kuri uzbruka Leannai un Gvenai.. Bet tas ienaidnieks ir zaļmatainais vīrietis? Vai arī tā sieviete, kuru mēs toreiz nometnē ieslodzījām.. nabaga Toms.. Par kādiem likumiem iet runa? Un kur vispār Īrisa pazuda? - Viņa jautāja, izbraucot ar roku cauri saviem.. baltajiem matiem. Balti? Wtf, es negribu kļūt par stulbu blondīni!
- Kas pie..? Es neatceros, bet vai Erisai bija balti mati? Tas nozīmē, ka es kļūstu par viņu? - Viņa raižpilni vaicāja, noskatoties kā asiņu traipi izgaist no drēbēm.

[Malduguns]

-Bet varbūt govīm būs iebildumi un viņas vēlēsies iekasēt no tevis pievienotās vērtības nodokli,-Leanna sarauca degunu, izskatoties smieklīgi neapmierināta. Tomēr viņa bija tiešām neapmierināta.
-Un varbūt govīm ir kāds sakars ar tavu spoku pilsētu!-viņa mazliet pacēla balsi. Vien par pustoni.

[Džea]

Uz veselību
Gvena pasmaidīja kad pūķēns nošķaudījās.Tātad vārda viņam nebija, vai tas nozīmēja ka Gvenai to vajadzēja izdomāt.
Ko tu teiktu par vārdu Sels?
Viņa jautāja palukodamās uz mazo lidoni. Tas viss likās tik dīvaini, pat bailes sievietei bija pazudušas.
Ei ko tu grasies darīt.
Viņa apjukusi jautāja kad pūķēns piegāja pie kraujas malas. Viņš taču negrasījās lekt no tās lejā
Velns parāvis Īrisa tūlīt pat velcies lejā un dabū mūs prom no šejienes.
Gvendolīna iekliedzās. Pēkšņi viņu bija pārņēmušas bailes un gribējās pēc iespējas ātrāk tikt prom no kalna