Naidase, tumšo spēku kontrolē Opcijas

[Īvs]

Spilgta gaisma. No lejas trieciens, kas ar milzīgu enerģijas plūsmu rauj uz augšu. Nekāda pretošanās. Neviens nav līdzās. Virs ūdens bezpalīdzīgi izpeld ciešanu pilnas sejas, izmisīgi domājoši prāti, savādāki. Visu acīs spīd ''Esam glābti!''. Cietušās rokas trīcoši un maigi aptausta ūdens gludo, pateicīgo virsmu. Ūdens atspoguļo mīlestību. Lai kur šīs rokas skartos, tās dosies atpakaļ turp, no kurienes nākušas - uz mīlestības pilnajām mājām. Bet kur tās pašlaik atrodas, to vēl neviens nav atklājis.
Acīm paveras plūstošs aukstums, nav saskatāms kas. Ziema? Nē. Kaut kas liels, bargs un... pils.
Apžilbuši no varenā skata pie Naidases pagalma-ezera, viņi apjauš, ka pils smailās asis, stiklotās sienas un tūkstoš torņu

Naidase

(IMG:http://www.wallpaperbase.com/wallpapers/3d/3dscene/3d_scene_55.jpg)

nenorādīs mājupceļu, nenogādās atpakaļ neatminamajā, bet droši vien laimīgajā pagātnē. Viņiem būs lemts šeit palikt, mūžīgi.
Varbūt ausīs gaismas stars, kas apžilbinās un, cerams, iznīcinās šo vēl pagaidām nenosakāmo ienaidnieku. Varbūt viņi būs tie, kas šo staru radīs.

Izmirkuši, viņi kāpa ārā no ezera...

Pils pagalms-ezers

(IMG:http://www.wallpaperbase.com/wallpapers/3d/3dlandscape/3d_landscape_13.jpg)

un bija auksti, ļoti auksti...

Viņi neko neatcerējās.

[Elony]

Enrots apķērās ap naža spalu un ātri vilka to tieši uz augšu, lai brūci neuzplēstu vairāk. Tas izdevās, tikai brūce sāka vairāk asiņot un viņš to piespieda ar roku.
"Ja vēlies palīdzēt, tad pārsien brūci, lūdzu. Ja vien to māki." vīrietis noteica sievietei. Tik tiešām, viņas bija savādākas. Atšķirībā no izglābtās sievietes un viņas mātas, šīs viņam palīdzēja, pat kāvās.
Viņš paskatījās uz izglābto sievieti un viņas māti.
"Ei, jūs! Izrādiet pateicību un palīdziet tikt vietā, kas būtu drošāka par šo te. Un kur mūs nevarētu uzreiz atrast šie te, kad atmodīsies." viņš tām abām teica.
Enrots centās turēties braši, nepieevēršot uzmanības sāpēm, jo brūce jau nebija liela, bet tomēr... sāpes nav patīkama lieta.

Šo rakstu rediģēja Elony: 28.08.2008 11:31

[Massacre]

"Ja es zinātu, ko māku..." Arianna klusi nomurmināja sev zem deguna un palūkojās pēc drēbes apkārt. Viņas vijoles futlārī stāvēja pagarš balta auduma gabals, bet viņai nebija ne nojausmas kam tas domāts., lai arī par vijoli kā tādu atcerējās visu, izņemot šo. Varbūt pulēšanai? Jā, tā varētu būt. Lai vijoles korpuss spīd un laistās.
Viņa uzmanīgi aplika audumu apbrūci un kārtīgi to sasēja.
"Domā tā būs labi?" sieviete beigās pajautāja Enrotam.

[Īvs]

EN/AR/AN:
Šķiet, māte un meita nebija neko bildušas, jo izskatījās pārbijušās. Pēdīgi meita atdzīvojās un pirmo reizi uzrunāja glābējus:
''Mēs pateicamies tev, labais cilvēk. Varat paslēpties mūsu mājās, tomēr ilgi tur palikt nevarēsiet, gluži kā mēs. Sāksies lielā cilvēku meklēšana; draud otrreizēja sagūstīšana.''
''Vai tad jums nav, kur palikt?'' mātei izspruka.
Meita viegli iedunkāja māti par tādu jautājumu.
''Mums jāpazūd no šejienes, kāds vēl var uziet mūs kopā ar šiem... atkritumiem,'' tā brīdināja.

MA:
Kad meitene jau devās ārā, večiņa tai pēdējā brīdī iegrūda maza izmēra duncīti ar tumšas krāsas spalu.
Āre jau krāsojās gandrīz necaurredzamā tumsā. Bija saskatāmi koki, bija saskatāmas takas, ceļš, nekas vairāk. Ar gaismu mežā pārvietoties šādā laikā būtu neprāts. Apkārt vēdīja un biedējošas skaņas izplatīja nakts dzīvnieki un putni, to bija ne mazums. Večiņas norādītais virziens uz pili bija absurds — tieši tur pletās visnecaurejamākais biezoknis. Un... kur pa visu šo laiku bija Žozefīne?

[Elony]

"Būs labi." Enrots noteica sievietei, kad viņa apsēja brūci. "Paldies tev. Es esmu Enrots. Līdz šim nevarēju stādīties priekšā." Liekas, ka līdz šim viņa darbība bija atmaksājusies, vismaz sabiedroto iegūšanas ziņā.
Tiesa, no izglābtās liela pateicība nenāca.
"Nedomāju, ka vēlētos sēdēt jūsu mājā un gaidīt, kad ieradīsies šo abu draudziņi." Enrots tām teica. Nazi viņš aizbāza aiz jostas un paslēpa zem drēbēm. "Un man liekas, ka par palīdzību būtu pelnījuši ko vairāk, kā nodēvēšanu par atkritumiem. Nelieciet man nozēlot to, ka jums palīdzēju. Viss ko pagaidām gribu, ir parunāt ar jums kādā drošā vietā. Drošākā kā jūsu māja."
Viņš lēnām un uzmanīgi cēlās kājās.

[Īvs]

EN/AR/AN:
''Ak, nē, lūdzu, nepārprotiet! Par atkritumiem es nodēvēju šos valdības vīrus, kuri pret mums izturējās tik savtīgi,'' meita lāpījās. ''Mēs ar māti jums būsim mūžīgi pateicīgi, mēs nezinām, kā lai atlīdzina, jo citu vietu, kur paslēpties, nevaram piedāvāt. Lai nu kā, pirms došanās kur citur, mums jāiegriežas mājās. Tur atstātas dažas lietas, kas palikt tur nevar.''
''Tur varēsiet arī apkopt kāju. Tik ātri jau šie pie samaņas neatgriezīsies,'' tā piebilda un ar lielu vainas apziņu par notikušo uzlūkoja visus trīs glābējus.

[Elony]

"Tā jau ir labāk." Enrots uzsmaidīja izglābtajai meitai. "Un kādu brīdi varam ieiet jūsu mājā.... vismaz es gan." viņš paskatījās uz abām pārējiem. Varbūt viņas vēlējās iet kur citur?

[Džezā tikai Meit...]

Mariette jau atradās laukā no namiņa. Apkārtne jau bija pavisam tumša un pār meitenes kauliem izskrēja šausmu skudriņas. Ausis uztvēra visas tās nakts skaņas, kuras veidoja dzīvnieki un putni. Rokā iespiests bija pēdējā brīdī iedotais večiņas duncis. Laikam drošībai. Un vispār, likās, ka večiņa ir kaut ko sajaukusi, jo viņas pirksts bija norādījis virzienu tieši uz necaurejamāko biezokni. Cik nu viņa varēja saredzēt. Koki, takas.. Meitene vēlējās doties atpakaļ un prasīt, vai nevar palikt līdz rītam, taču bija jāsāk iet. Viņa nedrīkstēja kavēties. Un ja nu kāds vēl meklēja to atslēgu, kas jau atkal atradās viņas kabatā? Viņa nopūtās un sāka iet.

[Īvs]

MA:
Pēkšņi visas skaņas noklusa, visapkārt valdīja kapa klusums. Arvien vairāk vadoties uz priekšu, lapotne ar tās iemītnieci attālinājās. Zem kājām ceļu rādīja tikai viena noteikta un, šķiet, galvenā taka, kas bija platāka par citām. Bija tik kluss, ka likās — kāds aiz muguras tūlīt saķers un apēdīs vakariņām...

[Džezā tikai Meit...]

Bija noiets kāds gabaliņš, lapotnei jau pazūdot skatienam, kad pēkšņi viss noklusa. Ne vairs to dzīvnieku rūkoņas, ne putnu ķērcieni, nekā no iepriekš valdošās dzīvības. Tikai nāvējošs klusums, kurš spiedās bungādiņās, liekot vēlēties skaļi iekliegties, lai izjauktu to pārāk izteikto mieru. Šķita, ka viņa gāja pa galveno ceļu, jo tas bija platāks par pārējiem. Tas varbūt nebija droši, jo bija tāda sajūta, it kā viņa būtu uz atklātas skatuves, starmešu gaismām krītot tieši uz viņu. Likās, ka kāds tūlīt, tūlīt ieķersies viņā ar saviem asajiem zobiem un saplosīs sīkos gabalos. Gribējās sākt skriet, aizbēgt no tā visa, vai skaļi sākt dziedāt, lai ar sacelto troksni aizbaidītu gan savas bailes, gan nevēlamus viesus. Bet tas varēja viņus tikai piesaistīt. Viņas stāvs bija sasprindzis, gaita paātrinājās.. kādēļ līdz pili bija tik tālu? Kaut tā būtu tepat aiz nākamajiem krūmiem.

[Īvs]

MA:
Paejot garām kārtējam kokam, kāda stingra cilvēka roka viņu saķēra, pielika ko aukstu un asu pie kakla un piespieda kokam, kam bija paiets garām. Tumsā lāgi neko nevarēja saskatīt, bet karstā elpa, kas pūta ausī, piederēja vīrietim. Un priekšmets, ko tas turēja pie viņas kakla, bija nazis. Ogu grozs, ķermeņiem atrodoties tik tuvu viens otram, tika vienkārši izgrūts no rokām, un viss tā saturs izripoja zālē.
''Dod man to, kas pie tevis paslēpts, un tapsi atbrīvota.''

Šo rakstu rediģēja Apaču tuksneša rēgs: 28.08.2008 18:07

[Massacre]

"Nav par ko." viņa mierīgi atbildēja, aizvērdama vijoles futlāri. "Arianna."
Viņa klausījās meitas un Enrota sarunā, cerot, ka viņām būs kas vairāk, bet izrādījās, ak pagaidām jāiztiek ar to, kas ir.
"Labi dodamies pie jums un tad mūkam citur.
Enrot, tev palīdzēt ar iešanu?"

[Džezā tikai Meit...]

ooc: Nesapratu, viņš piedraud ar savu, vai manu nazi?

Ar katru mirkli klusums aizvien vairāk spiedās apziņā, bet ķermenis saspringa gaidās uz nepatīkamo. Viņa bija pie kārtējā koka, kad kaut kas viņu stingri saķēra un, atskanot izbiedētam kliedzienam no viņas mutes, piespieda pie garām paietā koka. Tā miza nepatīkami nobrāza viņas muguru. Droši vien, ka uz maigās ādas jau veidojās sarkanas švīkas, kuras drīz sāpīgi sūrstēs, liekot manīt par jauniegūto ievainojumu. Večiņas ogu groziņš nokrita uz zemes, atsitoties pret to ar klusu būkšķi, bet ogām izbirstot uz visām pusēm. Meitenes tumšās acis iepletās šausmās un mēģināja aprast ar to, kas notiek, centās saskatīt uzbrucēju, kurš šķiet bija vīrietis. Kaklam piedūrās kas vēss un visticamāk, ka tas bija nazis. Karsta elpa pūta ausīs, kas lika tirpām noskriet pār muguru, bet tas nebija patīkami, vien lika Mariettes sirdij salēkties vēl lielākās bailēs. Kas notiek? Vienīgā doma bija meitenes galvā, kad uzbrucējs ierunājās. Viņa gribēja panikā vēlreiz iekliegties, taču savaldījās un centās nomierināties. Bija jāatgūst skaidrs saprāts, kas rastu risinājumu šai situācijai. Viņa vēras uz priekšu, cenšoties saskatīt vīrieša seju. Vārdi vēl nenāca pār lūpām, jo viņa nevarēja saprast, ko tieši vīrietis no viņas gribētu. Vīņai taču nekā nebija. Tikai večiņas dotās mantas un.. atslēga. Vai to viņš meklētu? Noteikti. Tikai tā bija ievērības cienīga, jo droši vien arī viņš zināja, ka tā nāk no pils. Un ja jau viņam to tik ļoti vajadzēja, tad tā bija ļoti svarīga. Vai viņai to atdot? Nez kādēļ likās, ka tā nebūtu laba doma. Turklāt, nebija pieklājīgi to tik rupji lūgt.
- Es nesaprotu par ko jūs runājat. Man nekā nav! - Viņa pārliecinošā balsī izgrūda, ievelkot caur muti saraustītu elpu.

Šo rakstu rediģēja Džezā tikai Meitenes: 28.08.2008 21:44

[Īvs]

EN/AR/AN:
Meita pamāja.
''Sekojiet man.'' Viņa pagriezās tieši pretējā virzienā tipogrāfijai, ieķerdamās mātes elkonī un uzsāka nenoteiktu soli.

MA:
OOC: Tavs nazis joprojām ir pie tevis.
''Es neko nesaprotu, man nekā nav,'' vīrietis čukstus mēdījās un nolaizīja Mariettes deniņus pie kreisās auss.
''Tu esi šeit, tāpēc, ka es esmu. Un, ja es kaut ko vaicāju, tev jāatbild kā nākas.''
Nazis tuvāk miesai netika pavirzīts.
''Vai varbūt tu gribi, lai es tevi pārmeklēju?''

[Džezā tikai Meit...]

Mariette pretīgumā saviebās. Vīrieša izteiktie vārdi un rīcības bija vairāk kā nepieļaujamas. Ak, viņa iekšēji kliedza un juta spēcīgu vēlmi izvemties, jūtot viņa mēli nolaizām deniņus. Kārtējās riebīgās tirpas, kuras durstīja kā asas adatas. Viņa gan bija piespiesta kokam, taču rokā aizvien nemanīts turējās nazis, ko viņa nekavēsies likt lietā. Tikai vēl ne..
- Es jau teicu, man nekā nav. Neuzdrīkstaties. - Viņa strupi atcirta, tvērienam ap nazi kļūstot ciešākam.

[Īvs]

MA:
''Nemelo man!'' vīrietis pacēla balsi.
''Veča man atklāja, ka tā ir pie tevis. Un šoreiz neuzdrīksties izlikties, tas var beigties visādi...'' pēdējie vārdi bija tikko dzirdami; un vīrieša acu zīlītes tumsā zvēroja tieši iepretim Mariettes acu pārim. Katrs vārds, elpas pūtiens teju iekļuva Mariettes mutē.
''Atdod man to.''

[Elony]

"Nē, pacentīšos iet pats. Man tas tik un tā vēlāk būs jādara." Enrots atteica Ariannai. Iet bija sāpīgi un viņš kliboja, bet tik un tā gāja pats, cenšoties būt izturīgs.
Izdevniecībai bija jāpagaida. Viņš bija iesaistījies šajā lietā un tagad gribēja to pilnībā izmantot, iegūt informāciju no kāda, kas pārmaiņas pēc viņam ir ko parādā un varētu būt laipnāks. Viņš ciešot gāja pakaļ abām sievietēm.

[Džezā tikai Meit...]

Ak, nē. Likās, ka neizdosies vīrieti pārliecināt, pat ar visu patieso balsi. Ko lai atbild uz viņa pierādījumiem? Acu skatiens cieši vērās pretī vīrieša zvērīgajam, nenododot viņas domas, bailes un šaubas. Viņa zināja, ka var tikt nogalināta, ka varbūt pat izvarota, bet atslēgu viņa sargās līdz pēdējam. Tā vienkārši likās pareizi. Un skumjas sirdī darīja tas, ka labsirdīgā večiņa bija viņu nodevusi un nosūtījusi tādās briesmās.
- Es nemeloju. - Meitene spītīgi atteica, atsakoties teikt taisnību. Melot meitene mācēja un nekas nespēja nodot viņu. Acīs dega pārliecinoša uguns.
- Man tās nav, jo es to šajā tumsā pazaudēju, kad vilku mugurā mēteli. Varat neticēt, bet tā ir. Man tā atslēga nav vajadzīga, tādēļ es to nemeklēju. Ja jums viņu vajag, tā ir kaut kur tur uz ceļa. - Viņa teica, cerot, ka beidzot vīrietis aizvāksies no viņas tuvuma, vai vismaz pakāpsies nedaudz tālāk, jo viņa elpa pārāk spiedās virsū sejai, radot vēlmi spiesties atpakaļ, ko nevarēja izdarīt koka dēļ. Nez ko viņš bija iesācis ar večiņu?

[Īvs]

EN/AR/AN:
Nebija tālu jāiet, līdz viņi apstājās pie kādas katakombu sienas. Nebija zināms, ko viņas izdarīja, taču sienā uzradās durvis, kuras steigšus arī tika atvērtas. Iekšā nebija nekā īpaša — galds, krēsli, skapji — mēbeles, toties viss kopskats viesa pasakainu mājīgumu. Istabas kreisajā pusē bija dīvāns ar lieliem spilveniem.
Sievietes iesteidzās iekšā. Māte devās uz durvīm, aiz kurām bija cita telpa, bet meita piegāja pie skapja un atvēra tā augšējo plauktu.
''Aizveriet durvis un sēdieties!''

MA:
Vīrietis neapmierinātībā noņurdējās un pabāza roku zem Mariettes mēteļa, joprojām turēdams nazi zem zoda. Sāka taustīties, meklēt kabatas. Viņš nezināja, kur tā bija, Mariette zināja.

[Džezā tikai Meit...]

Atkal aizsākās panika. Šķiet, ka vīrietis tomēr viņai neticēja. Nu, kā tas varēja būt, ja viņa tik pārliecinošā tonī to teica? Un tad vēl sākās tā gramstīšanās un meklēšanās pa kabatām, kas lika viņai neapmierināti nošņākties un iesaukties.
- Ko, pie velna, jūs iedomājaties! Novāciet savas rokas no manis! Es jums teicu, ka man nekā nav! Vai kurls esat? Atslēga ir uz ceļa, ne man kabatās! - Viņa neraustījās prom, jo zināja, ka tā vīrietis nodomātu, ka viņa melo (kas tā arī bija), bet palika mierīgi stāvam un, sakožot zobus, ļāvās izmeklēšanai. Vēl viņa neredzēja iemeslu pielietot nazi. Vēl visu varēja nokārtot, jo pateicoties savam prātam, kurš bija viņu iepriekš brīdinājis, ka daudz kas varētu notikt, viņa bija atslēgu noslēpusi pietiekami drošā vietā. Starp savām krūtīm, kuras aizsedza pusslapjš krūšturis un biezs džemperis. Viņa nedomāja, ka kāds iedomātos pārmeklēt arī to vietu, jo neviens cilvēks nekad tur neko neiedomātos bāzt.

[Īvs]

MA:
Pēc neilga brīža vīrietis roku no mēteļapakšas bija izvilcis.
''Izģērbies!'' viņš pavēlēja, sapratis, ka mētelī nekā nav. Viņš atkal pietuvojās Mariettes sejai, naža spalu rokā sažmiedzis.
''Nogalināt es tevi negribu, tomēr tas netraucē man tevi ievainot.''
Meitenes sacītais bija gluži kā palaists gar ausīm. Un to varēja parakstīt, kā brīnumu, ka nazis Mariettes rokā vēl nebija pamanīts. Vēl ne.