Šausmu sala, [PZP] Bermudu trijstūris Opcijas

[Lianjuks]

Šausmu sala.

Bermuda trijstūris.

Te nu būs. Cerams, ka nebūšu, ko sajaukusi, vai piemirsusi.
Atvainojos, jau savlaicīgi, par savām visām iespējamajām kļūdām.


Rijoko ( Elony )

Bija bijusi vētra. Nevarēja saprast, kas notika. Laiks likās vienkārši ideāls. Sākumā pūta patīkams ceļa vējš, bet tad iestājās tumsa un bezvējš. Nevarēja saskatīt savu degungalu. Džonka sasvērās. Nogranda pērkons, likās kaut kur nozibam zibens, bet bija tumšs. Gaisma pamazām cerīgi iemirdzējās, kaut kur augstu virs galvas. Apkārt valdīja klusums. Tad tumsai cauri izlauzās izmisīgi kliedzieni, bet Rijoko vēl joprojām neko neredzēja. Kliedzieni pieņēmās spēkā, kuģis valstījās no vieniem un uz otriem sāniem, kā satracināts vērsis. Sāka līt, bet joprojām bija tumšs. Cilvēki meklēja kaut ko, kas derētu, lai noturētu līdzsvaru, bet neko nevarēja atrast. Klājs bija slapjš un neviens nespēja noturēt līdzsvaru. Skanēja plunkšķi, it kā, kartupeļu maisi veltos pāri bortam un birtu ūdenī. tad atskanēja krakšķis. Kliedzieni pieņēmās spēkā, tie bija izmisuma kliedzieni. Nekas nebija redzams. Kuģis sāka strauji grimt.


Mesmers ( Džeroms )

- Džerom! Tu sutinātais jūras gurķi! – portugāliski aurēja kuģa kapteinis.

- Nāc šurp! Tie slaisti man līdz kaklam. Pastāvi pie stūres. Man dažs labs ērms jāpārmāca. - Nokāp`is no komandtiltiņa kapteinis devās uz kambīzi, lai apjautātos kokam, kaut ko, kas labāk palīdzētu ieriebt tiem airētājiem, kas dara neko. Galera slinki peldēja atklātajos ūdeņos, un kapteini tas bija nokaitinājis ne pa jokam. – Iedomājies! Šie skaitoties slimi!


Washulis ( Loranda )

Pirāti pētīgi nopētija Lorandu. meitene pie sieta pie fokmasta ar galvu uz leju viņus uzjautrināja.
– Labi uzvedīsimies? Ja tā, tad laidīsim tevim lejā. – smējās kāds notašķījies un ar rugājiem noaudzis vecis. Pirkstos vīrišķim bija daudz smagu zelta gredzenu, un tā krekls bija pamatīgi saplīsis. Bet viņš tik jaudāja truli smaidīt.

Kuģis rāmi šūpojās. – Nāksi lejā un dosi man vienu bučiņ?

Lorandas biedri bija iesprostoti kuģa tilpnē, bet tādēļ, ka Loranda viņiem patika vislabāk viņai bija vaļa redzēt sauli – žēl, ka tikai ar kājām gaisā. No kambīzes puses skanēja jautri smiekli. Loranda ar iedzērušo ārpus kuģa telpām bija viena.


Semijs ( Raiens )

Jahta bija noenkurojusies netālu no Bahamām. Vismaz tā bija iepriekšējā vakarā.

- Raien! Tu neticēsi! – kāds sāka raustīt Raienu ārā no gultas – bija seši rītā.

- Mūsu enkurs ir pazudis! TAS VĒL NAV VISS! Iedomājies! Mēs jūras vidū esam apzagti! Gandrīz nekas uz jahtas nav palicis! Motors ir izārdīts, it kā pats nelabais būtu tur ārdījies! Stūre nolauzta! Gribi dzirdēt vēl! NEVIENS NEKO NAV REDZĒJISUN PAT NE DZIRDĒJIS! – Raiena degungalā aurēja garš un slaids jauneklis. Zaļām šaudīgām ačtelēm, šauru mutes līniju, un ugunīgi sarkaniem matiem. – Klājs ir tā izpostīts, ka nesaprotu, kā to varēja izdarīt mums nedzirdot! Un vispār kāda velna pēc mēs gājām gulēt! Mēs taču gribējām... – aizelsies jauneklis beidzot aizvērās.


Apaču tuksneša rēgs ( Donkihots )

Viņš atradās milzīgā mucā. Tiešām milzīgā mucā. Galva sāpēja un pēdējais, ko viņš spēja atcerēties bija, tas, ka dabūjis ar airi pa galvu. Bet par to viņš nevarēja būt drošs. Viņš neredzēja uzbrucēju. Muca nepatīkami zvalstīja vīrieti. Viņu uzmodināja kāda savāda skaņa. Kāda salda balss sauca.

- Dokinkot! Dokinhot! – apkārt mucai pletās plašs bezgalīgs ūdens. Saucējs nebija redzams.


Storyteller ( Leanna )

Stjuartes pastaigājās pa lidmašīnu, kā pa skatuves mēli, un tik vienmuļi kladzināja.
- Riekstiņus, dzeramo? – papēžiem klabot stjuarte nozuda pilota kabīnē. Blakus Leannai uz galvas uzmaucis stereo austiņas gulēja kaut kāds japāņi puišelis. Viņš bija iesnaudies, un lidojums vilkās jau bezgalīgi. Pēc mirkļa Leannai paskrēja garām, kāda noraizējusies tukla stjuarte. Blakus atskanēja īdzīga balss, bet no otras puses, kur negulēja japāņu puišelis.

- Māsiņ, es gribu riekstiņus! – dīca rižs puisēns, ar šķelmīgu smaidu.

- Ja nedosi – kliegšu. - Tas patiesībā nebija, kaut kāds puisēns, tas bija Lorijs, bet tuvumā nevienas stjuartes. – Es tiešām kliegšu, Lea! – un zēns atrullēja apakšlūpu, kā uz raudāšanu.


Džezā tikai meitenes ( Melānija )

- Lūdzu, mīļie lidmašīnas pasažieri. – iesāka stjuarte – ja varēja ticēt nozīmītei, viņu sauca Salija. – Mēs esam nomaldījušies no kursa. Tādēļ lidojums ievilksies. - Melānija bija iestūķēta starp dieviem resniem vīreļiem, no kura viens siekalām tekot, nolika galvu uz Melānijas pleca. Stjuarte aizsteidzās uz lidmašīnas aizmuguri.


Džea ( Gvendolna )

Gvena sēdēja mīkstā, ērtā krēslā, un lidojums bija debešķīgs. Lidmašīna šķēla mākoņus, kā kuģītis ūdeni. Pie Gvendolnas pienāca djuarte (stjuarte) un pasniedza viņai mazu kastīti, ko varēja viegli paslēpt plaukstā. Kastīte bija pilna ar dažādām kapsulām, tabletēm, un tad djuarte pasniedza Gvenai glāzi. – Jūsu pusdienas kundze. – lidmašīnas salons bija koši zils, negribīgi pasmaidījusi djuarte devās prom.


(OCC: tās kapsulas ir nākotnes pusdienas, vakariņas un brokastis, normāla ēdiena tik pat kā nav, jo zemes resursi teju izsmelti. Normāls ēdiens aizliegts, atlikušās dabas aizsardzības dēļ. Nepārmetiet. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/xD.gif) )


Hworang666 ( Valters )

Valters atradās uz milzīga kruīza kuģa. Viņš stāvēja uz klāja, tālumā patīkami čīgāja vijoles. Kaut kas aiz muguras nosprakšķēja un uz kuģa pazuda elektrība. Atskanēja pārsteiguma elsieni, tad atskanēja smiekli. Visi jau bija pieraduši, ka elektrība šodien niķojas. Tā jau bija labu laiku, kopš viņi kuģoja pa Bermudu. Ausīs ielauzās izmisuma sauciens un divi jaunieši pieskrēja pie Valtera.
– Cienījamais, neviens mums netic! Mūsu draugs pārvēlās pār bortu un, un...! Nāciet paskatieties! – abi jaunieši bija par Valteru jaunāki, bet viens bija par viņu augumā plecīgāks un garāks. Abi likās izmisuši. – Mēs nezinām, kā tas notika, ser. Lūdzu, nāciet!


Aiva ( Volfs )

Volfs bija izmircis, no galvas līdz kājām. Viņa ceļi bija iegrimuši glumās zilaļģēs, un degunā sitās sāļā jūras smaka. Netālu mētājās lidmašīnas atliekas – sadragātas un sakusušas. Apkārt pletās sausa un nemīlīga pludmalīte, bet priekšā augsta un kaila klints. Debesīs virmoja kaut kas līdzīgs polārblāzmai. Tikai tā bija tāda indīgi zaļa un spoža, ka acis žilba . Aiz muguras pletās okeāns. Tas likās sastindzis. Apkārtnē valdīja vēl lielāks klusums nekā uz mēness. Tā likās ļoti nemīlīga. Pat viļņus nevarēja dzirdēt. Vienīgi Volfa sirdspuksti bija dzirdami, un skanēja jocīgi. Atmiņā bija kāds desmit minūšu robs. Nebija skaidrs, pa kuru laiku viņš te lāga nokļuvis. Tā vienkārši bija.

Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 02.04.2008 18:01

[Malduguns]

-Žēl, ka ne kārtīgi sadauzīta zem kokiem,-Leanna nošņācās. Tas jau nu sāka palikt par traku. Spēle bija un palika spēle. Spēle starp viņiem abiem, tomēr Raiens šāva pār strīpu, jo viņš taču nebija laimīgi iemīlējies, vai ne?

Šo rakstu rediģēja storyteller: 26.08.2008 22:01

[Lianjuks]

Mr. Green.

Džeralds neatcerējās, kas notika, bet atjedzās iegrimis ledū un sniegā. Bija auksts un pat ļoti.
Viņš redzēja šādu skatu. Debesīs lidoja zilas kaijas.
(IMG:http://alaska.usgs.gov/science/biology/remote_sensing/images/sea_ice04.jpg)


Džezā tikai Meitenes

Džeimss bažīgi uzlūkoja Melāniju un tad notupās viņai blakus.
- Vai tu nomiri?
Pūķis bija pazudis, pūta neliels vējiņš.


Apaču tuksneša rēgs

Deina pasmaidīja.
- Nē, tu esi uz zemes un rādās simpātisks.
Vilks aizdomīgi nopētija Deinu un pievērsies Donkihotam ierunājās.
- Donkihot, celies un ejam.
Donkihots jutās daudz jaunāks.


Džea (occ: esmu slēpojusi, bet tā slēpot nemāku. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/grin.gif) )

Gvenai izdevās, tas bija viens mirklis un viņa atjēdzās lidojumā pāri aizai. Ja paskatīitos uz leju viņa redzētu tādu kā bezdibeni, kura dziļumā, kā sarkana čūska vijās lava. Bija kas līdzīgs karstuma vilnim un viņa bija pāri, viņa zaudēja līdzsvaru, pazaudēja slēpi un iegāzās sniegā. Kad Gvena atjēdzās, viņa juta, ka ir sveika un vesela, ola no rokām bija pazudusi. Viņa atkal bija augstākā kalna galā, vietā, kur Īrisa viņu pameta. Sniga smalks sniedziņš. Slēpes un slēpotāja tērps bija pazudis, viņai bija savas drēbes. Blakus atradās kaut kas liels. Tā bija zila ola, tā pati ko Gvenai tika devis Sems. Tikai ola bija daudz lielāka nekā iepriekš, lielāka par Gvenu. Tā bija mazliet augstāka par sievieti. Lai olu apķertu būtu vajadzīgi divi cilvēki.


Elony (occ: lai nu tā būtu. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/tongue.gif) )

Rijoko atradās tumšā gaitenī, gar sienām atradās statujas. Statujas bija bērna augumā. Katrai statujai bija četras rokas, divas kājas un smailas ausis. Sejas gen nebija īsti saskatāmas. Gaitenī blakus statujām atradās divvietīgi, statuju izmēra cilvēkiem piemēroti soli. Gaitenis patiesībā bija, kas līdzīgs kapellai, gaiteņa vidū bija mīksts paklājs, kas apslāpētu pat gorillas, kam kājās armijnieku zābaki, soļus. Vienā gaiteņa galā bija spoguļsiena, otrā ovālas durvis.


Kalevale

Čūska iešņācās un izgaisa. Pēkšņi Poverpointa sajuta labajā kājā napatīkamu kņudoņu. Aplūkojot kāju bija redzamas mazu zobu pēdas. Zobi bija tikuši cauri ādai. Poverpointa dzirdēja klusus, mazu, divkājainu radību soļus, kas tuvojās. Skanēja balsis un smiekli.


Storyteller - Semijs

Anrī domīgi uzlūkoja strīdniekus.
- Beidziet ķīvēties, nav ne laiks, ne īstā vieta. Lai, kas starp jums bijis, tas mani šobrīd neinteresē. Mēs esam džungļu vidū un citplanētiešu kuģī, ar to pagaidām pietiek.
Leanna, Raiens un Anrī bija nokļuvuši pie milzīgām, ovālām, un matētām metāla durvīm

Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 27.08.2008 19:54

[Malduguns]

Leanna caur pieri uzlūkoja Anrī. Šoreiz piktais skatiens tika vēltīts viņas līgavainim pašam personīgi.
-Es pirms pusstundas biju mirusi, man ir visas tiesības būt kašķīgai,-meitene nošņācās un palūkojās uz durvīm.
-Mēs tās varam atvērt?-viņa vaicīja, raudzīdamās pēc roktura vai kādas sviras.

[Džezā tikai Meit...]

Melānija ar pirkstiem zīmēja smiltīs mazus aplīšus. Meitene ieskatījās blakus notupušā puiša acīs. Viņā jautās sašutums. Kādu mirkli viņa nespēja pār lūpām izdabūt ne vārda, bet tad jautāja.
- Vai es nomiru? - To pašu bija jautājis Džeimss, taču viņa nezināja atbildi.
- Es nespēju pieskarties, man viss iet cauri.. esmu. - Viņa atbildēja un pēkšņi piecēlās kājās. Viņa apspieda tās sajūtas un sāka soļot uz priekšu, virzienā, kur pazuda Džerards.

[Džea]

Izdevās.
Gvena sajūsmā nodomāja, taču paskatījusies lejā viņa apstulba.Galu galā lavu viņa redzēja pirmo reizi. Un tas ko viņa redzēja nobiedēja.Nākamajā mirklī Gvena attapās sniegā, turklāt vietā kur viņa ar Īrisu bija pirmīt.
Tā lieliski, tagad es nemužam netikšu lejā.
Viņa pikti nodomāja sēžot sniegā. Nebija ne mazākās jausmas kā tikt lejā.
Ola!
Taču rokās tās nebija tā bija Gvenai blakus, pietam tagad daudz lielāka nekā meitene atcerējās. Galu galā sieviete nolēma palikt šeit . Apsēdusies viņa lūkojās uz to. Varbūt tai bija laiks šķilties Gvena nezināja. Katrā gadījumā par to ka pašlaik viņa atrodas diezgan augstu virs zemes, Gvena bija aizmirsusi

[Aiva]

Volfs lēnām un piesardzīgi devās pakaļ Rijoku iekšā caurumā, klusu pei sevis lādēdamies par sastinguma brīdi, kas bija ļāvis sievietei ieiet tur pirmajai. Tiesa gan, Rijoku droši vien spētu ar jebkādām briesmām tikt galā tikpat veiksmīgi kā Volfs, varbūt pat labāk, ja lieta nonāktu līdz tuvcīņai.

Viņš ienāca telpā ar daudzajām statujām un klusi noelsās...

- Tas nu gan ir kaut kas...

Šo rakstu rediģēja Aiva: 28.08.2008 09:54

[Kalevale]

Kas pie Visuma pankūkām... Poverpointa nepaspēja izsaukties līdz galam, kad čūska jau bija pazudusi. Labi, tā arī ir labāk, viņa nodomāja, kad pēkšņi kaut kas sāka kņudināties pie viņas kājas. Tā radījuma paša labā, ceru, ka tas nav tas pats... viņa nodomāja un pieliecās, lai apskatītu kāju. Nē, radījuma tur nebija, tikai divi mazi caurumiņi. Kas tas ir? Poverpointa lūkojās uz savu kāju un redzēja, kā tā pamazām ietinas miglā. Tie ir soļi, vai man tikai rādās? viņa prātoja jau atrazdamies tālu no realitātes. Vēl ar pēdējiem spēkiem viņa centās pieņemt parasta cilvēka izskatu. Parastu neaizsargātu cilvēku, kurš ir ievainots.

[Īvs]

Donkihots starojoši atbildēja smaidam, joprojām gulēdams, un neviļus pieglauda savu īso, pussirmo bārdiņu, kurai turpat vien bija jābūt. No šāda skata punkta tas likās mazliet komiski. Neviens nebija viņam teicis šādus vārdus; šī noteikti bija Paradīze. Un Deina nemaz nebija tik peļama...
It sevišķi tagad, kad viņš jutās tik jauns un spirgts, gadi un kāja nemaz nebija jūtami. Donkihots uzslējās kājās, gatavs ceļam, un nebeidza lūkoties uz Deinu.

[Elony]

"Man liekas, ka es redzēju pirmīt kā viena no tām sīkajām statujām izskrēja ārā." Rijoku klusi ierunājās.
"Varbūt es kļūdos, bet šī sala ir tik dīvaina, ka nepar nevar būt drošs."
Galu galā, ja statujām blakus bija mazi soliņi, tās taču tur mēdza sēdēt.
Lai nu kā, Rijoku, joprojām uzmanīga un piesardzīgi, virzijās tuvāk durvīm gaiteņa galā.

[Lianjuks]

Storyteller

Anrī novērsās no Leannas. Durvīm nebija, ne roktura, ne sviras, bet durvju vidū rādījās esam vins sarkans, blāvi mirgojošs punkts.


Džezā tikai Meitenes

Džeimss mirkli sekoja Melānijai ar skatienu, bet tad nopūties piecēlās un sekoja Melānijai.
- Protams.
Ilgu laiku klusējis viņš ierunājās.
- Kas īsti notika 2001. gada nometnē?


Džea

Gāja laiks un sniegs pierima.
Pēkšņi atskanēja savāds, krakšķošs troknis. uz olas bija parādijusies plaisa, tā vijās no olas labās puses uz kreiso, sadalot olu divās daļās, gar olas malām iztecēja kaut kādas zaļas gļotas. Ola kustējās tik sparīgi, ka apgāzās un sašķīda. Olu lausku vidū sēdēja netīrs gļotains, zilzaļš pūķēns. Tas mirkli bleza un Gvenu tā it kā viņa pūtu spoks. Ar pakaļējo ķepu pakasījis ausi, kā kaķis, tas sāka mazgāties. Drīz pūķis zaudēja zilganzaļo nokrāsu un kļuva zils un tīrs. Beidzis mazgāšanos pūķis pagriezās pret Gvenu un sāka viņu pētīt ar klaju interesi un piesardzību.
(occ: pūķis iskatās šāds.)
(IMG:http://arolosweyr.co.uk/Clipart2/Dragons/blkora.JPG)


Aiva - Elony

Atskanēja plīstoša stikla troksnis un Rogs ieķērās Volfam kājā. Likās, ka ik reiz, kad radījums sabīstas, viņš meklē glēbiņu pie Volfa. Atskanēja metālisks klikšķis un telpu piepildīja mazas lidojošas gaismiņas. Kad tajās ieskatījās ciešāk bija redzams, ka gaismiņas ir kukaiņi, kas spīd. Apkārt lidoja taureņi, mušas, bites, pa grīdu lēkāja sienāži. Telpas galā, kur atradās spoguļsiena parādijās milzīga lauva, nebija saprotams pa kuru brīdi tā uzradusies. Pēc krēpēm izskatījās, ka tas varētu būt vīriešu kārtas pārstāvis.


Kalevale (occ: viens no cilvēkiem ir Donkihits - Apaču tuksnesa rēgs. Pārējie ir palīgtēli. Jūs varat satikties. )

Poverpointa zaudēja samaņu, bet atjēdzās sniegota klaujuma vidū. Vienā klajuma galā bija redzami divi cilvēki un vilks. Aiz viņiem draudīgi slējās milzīgi sniegoti kalni. Poverpointai bija izdevies pieņemt cilvēka veidolu, bet kāja mazliet nepatīkami sūrstēja un aukstums ar nebija no tīkamajiem.


Apaču tuksneša rēgs

Vilks iebakstīja Deinu.
- Jāiet.
Deina uzsmaidīja Donkihotam un devās uz kalnu pusi, kad vilks apstājās un pagriezās uz otru klajuma galu. Tur bija redzams cilvēks. ( occ: Poverpointa - Kalevales tēls )

[Īvs]

Donkihots uzsāka soli pretī kalniem. Un izsekoja vilka skatienu, kas parādīja, ka otra klajuma galā ir cilvēks.
''Vajadzēt' apkatīties, kas par cilvēku un kas šim lēcies,'' Donkihots ziņoja vilkam un tuvojās Poverpointai.

[Džea]

Gvena drūmi sēdēja sniegā, tā vien likās ka viņas gals būs nosalt šajā kalnā, vai arī nomirt badā. Vel ju varēja arī nolekt no klints taču jaunajai sieietei bija aizdomas ka tas īpaši neizdosies.
Izdzirdot troksni Gvendolīna pagreizās uz olas pusi. Tā acīmredzot sāka šķilties. Ar interesi viņa lūkojās uz olu. Galu galā no tā izšķīlās.. pūķis. Drīzāk gan pūķēns kurš sāka mazgāties. Pēc mirkļa tas jau bija ieguvis zilgano nokrāsu.
Sveiks.. Mani sauc Gvena.
Viņa ar laipnu skatienu uzlūkoja pūķēnu. Tas ka pastāv arī pūķi Gvenu vairs neizbrīnija. Katrā ziņā viņa bija pārliecināta ka pēc šiem piedzīvojumiem nekas viņu vairs nevar pārsteigt.
Kā sauc tevi?

[Elony]

(OOC: Cik sarpatu, tad lauva un spoguļstikls ir gaiteņa vienā galā, bet durvis otrā.)

Rijoku nekādīgi nevarēja saprast, kāpēc šeit bija tik daudz kukaiņu. Patiesībā viņa to arī nevēlējās. Bija jātiek kādā normālākā vietā, vismaz cerēsim, ka te tāda ir. Rijoku pamanīja arī lauvu un brīnumi bija vēl lielāki. Mierinājums ir tāds, ka lauva tomēr bija zvērs. Nebija kāds savāds briesmonis.
"Volf, lauva, tur!" japāniete norādīja virzienu uz zvēru. Tagad viņa ātri slīdēja sāniski tuvāk durvīm. Proti. tā viņa varēja reaģēt uzreiz, ja no durvīm uzglūn kādas briesmas, vai arī ja uzbrūk lauva. Tad RIjoku bija gatava šaut uzreiz.

[Džezā tikai Meit...]

Melānija juta, ka Džeimss viņai seko. Viņa apstiprinājums meitenes vārdiem lika kaut kam sāpīgi iegriezties sirdī. Laikam viņai bija iestājies šoka stāvoklis. Nez kur ir Džerards? Man viņš ir jāatrod. Mums jātiek mājās. Varbūt pūķis viņu jau tur aiznesa? Varbūt es arī varu sarunāt, lai viņš mani aiznes? Meitenes galvā virmoja savādas domas un viņa pēkšņi satrūkās no jautājuma, kas izskanēja tepat netālu.
- Ko? Kas? - Viņa jautāja, iztrūcinātu skatienu pievēršot Džeimsam.
- Kam tev to zināt? -

[Aiva]

- Labs kaķītis, - Volfs nomurmināja, atkāpjoties pie Rijoku, un paturot lauvu uz grauda. Lugers atkal bija viņa rokā, tomēr Volfs atcerējās bērnībā lasītos stāstus par āfrikas lauvu medniekiekm, un lauvu sīksto dzīvību. Ar vienu lugera aptveri varēja izrādīties par maz, ja lauva sadomās uzbrukt...

Atlikās noskaidrot, vai durvis kaut kur neved drošākā vietā, un kur bija palikuši pārējie ārpusē izgaisušie..

[Malduguns]

Leanna nopūtās, secinot, ka mehāniski durvis atvērt neizdosies, vismaz tā neizskatījās. Viņa pašķielēja uz abiem vīriešiem, ja viņus tā varēja saukt, jo viens bija pagalam īgns un otram mugurā bija balerīnu kostīms, tad nopūtās un piespieda pulsējošo punktu.

[Lianjuks]

Džea

Pūķītis nošķaudījās un pakasīja ar kāju aiz auss.
Viņš nerunāja - viņš nemaz neprata.
Šķiet, apdomājies viņš piegāja pie pašas kalna malas - uz stāvāko ceļu lejup.


Apaču tuksneša rēgs - Kalevale (occ: neko daudz nerakstīšu, jo gaidu, kad iepostos Kalevale)

Vilks nedroši un aizdomīgi pamāja, uz tad sekoja Donkihotam.


Elony - Aiva + Storyteller - Semijs un Anrī.

Elony - Aiva ( Jā, Elony. )

Lauva uzrunāja Volfu.
- Es sevi neuzskatu par kaķīti jau kur tas laiks, bet lai nu kā... Priecātos, ja sieviete nolaistu ieroci. Tas, ka viņai jāmirst nenozīmē, ka jāapšauj citi.
Durvis aiz Rijoko un Volfa atvērās. Tur stāvēja Leanna, Raiens un kāds vīrietis vārdā Anrī. Tad iestājās pilnīga tumsa, ka pat Rijoko neko nevarēja saskatīt.

Storyteller - Semijs

Durvis atvērās. Priekšā bija telpa, kuras otrā galā sēdēja lauva, bet netālu no durvīm, ko tika atvērusi Leanna atradās Rijoko un Volfs.
Ja Leanna padomātu, atcerētos, ka lauva bija satikta ne reizi vien nometnē
Pēkšņi iestājās tumsa un nekas nebija redzams.


Džezā tikai Meitenes

Pēkšņi ( nu kāpēc visu laiku pēkšņi? (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/xD.gif) ) atskanēja pūķa rēciens, tas bija atgriezies. Pūķis bija pielavījies no mugurpuses. Tas metās uzbrukumā, bet pēkšņi Melānija atjēdzās, ka piecu metru attālumā no viņas atrodas divi pamatīgi un sarkani motocikli. Džeimss sarauca uzacis.
- Kā tie te gadījās?




(OCC: Ceru, ka visiem viss skaidrs, iespējams murgaini un. Atvainojos. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/blush.gif) )

Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 30.08.2008 17:12

[Džezā tikai Meit...]

Melānija paspēra ar kāju kādu marsa sarkano akmentiņu, un tas aizlidoja kādu metru tālāk. Meitene klusēja, Džeimss arī. Kādu laiku noejot, viņa attapās piecu metru attālumā no sarkaniem motocikliem. Bāc, kā es tādu esmu visu mūžu gribējusi! Viņa nodomāja, nevilcinoties ejot uz to pusi. Nudien, ar šiem mēs pūķi atradīsim daudz ātrāk! Viņa priecīgi nodomāja. Uz Džeimsa jautājumu viņa pasmīnēja un noteica.
- Pierodi. Te vairs nav mierīgā zeme. Nekas nav paredzams, viss var atgadīties un parādīties tieši laikā, vai nelaikā. - Un izskanot pēdējiem vārdiem, aiz muguras atskanēja meklētās radības rēciens. Mela atkal salēcās, bet apgriezusies riņķī, viņa pamanīja baiso radību tuvojamies. Viņas sejā parādījās smaids.
- Beidzot! - Viņa līksmi iesaucās un paspēra soli uz tās pusi. Varēšu uzzināt kur ir Džerards un tikšu mājās! Protams, viņa nedomāja par to, ka šī radība nebija noskaņota uz sarunām un izpalīdzēšanu, bet uzskatīja viņu par kārtējo laupījumu. Bet kas par to? Viņa taču bija mirusi!

[Semijs]

Raiens aprāvās, kad redzēja jauniegūtos draugus, cik nu draugus, drīzāk paziņas. Bet viņš viegli uzelpoja, kad izveidojās piķi melna tumsa, vismaz pagaidām neviens neredz viņa rozā kleitiņu.
-Ehh.. es zinu, ka es to nožēlošu..-
Viņš pacēla roku galvas augstumā un tā uzliesmoja, lai radītu kādu nelielu gaismiņu.

[Elony]

Rijoku likās, ka tos cilvēkus, kas parādījās, atverot durvis, viņa ir redzējusi. Tiesa, šobrīd tas pārāk svarīgi nebija, jo lauva runāja un pie tam ne visai labas lietas priekš viņas.
Iestājoties tumsai viņa sastinga un notupās uz ceļa, rūpīgi klausoties.
Lauva vai kāds cits neuzbruka un nekas cits aizdomīgs arī nebija dzirdams. Turklāt kukaiņi bija pazuduši. Vismaz kaut kāds labums. Viņa šauteni turēja rokās, ar stobru uz augšu, bet bija gatava šaut ja kas.
Jo mirt, kā teica lauva, viņa nepavisam netaisījās.

Tad ierunājās vīrietis, kurš bija uzradies no durvīm un Rijoku viņu atcerējās - kailais puisis no alas, kurš mācēja uzburt uguni.