Naidase, tumšo spēku kontrolē Opcijas

[Īvs]

Spilgta gaisma. No lejas trieciens, kas ar milzīgu enerģijas plūsmu rauj uz augšu. Nekāda pretošanās. Neviens nav līdzās. Virs ūdens bezpalīdzīgi izpeld ciešanu pilnas sejas, izmisīgi domājoši prāti, savādāki. Visu acīs spīd ''Esam glābti!''. Cietušās rokas trīcoši un maigi aptausta ūdens gludo, pateicīgo virsmu. Ūdens atspoguļo mīlestību. Lai kur šīs rokas skartos, tās dosies atpakaļ turp, no kurienes nākušas - uz mīlestības pilnajām mājām. Bet kur tās pašlaik atrodas, to vēl neviens nav atklājis.
Acīm paveras plūstošs aukstums, nav saskatāms kas. Ziema? Nē. Kaut kas liels, bargs un... pils.
Apžilbuši no varenā skata pie Naidases pagalma-ezera, viņi apjauš, ka pils smailās asis, stiklotās sienas un tūkstoš torņu

Naidase

(IMG:http://www.wallpaperbase.com/wallpapers/3d/3dscene/3d_scene_55.jpg)

nenorādīs mājupceļu, nenogādās atpakaļ neatminamajā, bet droši vien laimīgajā pagātnē. Viņiem būs lemts šeit palikt, mūžīgi.
Varbūt ausīs gaismas stars, kas apžilbinās un, cerams, iznīcinās šo vēl pagaidām nenosakāmo ienaidnieku. Varbūt viņi būs tie, kas šo staru radīs.

Izmirkuši, viņi kāpa ārā no ezera...

Pils pagalms-ezers

(IMG:http://www.wallpaperbase.com/wallpapers/3d/3dlandscape/3d_landscape_13.jpg)

un bija auksti, ļoti auksti...

Viņi neko neatcerējās.

[Massacre]

Vīrietim tika veltīts šaubīgs, mazliet šausmināts skatiens. Tomēr viņa neļāvās panikai un sākumā vīrietim pajautāja:
"Ko izšķirs?"

[Elony]

"Labi, lai būtu katakombas." Enrots neiecietīgi atteica. Atkal sākas piekasīšanās šiem vārdiem. Protams, šiem nejēgām, kas šeit dzimuši un šeit nomirs, kas nezināja, kas ir saule un zvaigznes, varbūt bija atšķirība starp katakombām un pazemi, bet ne Enrotam.
"Un kāds tieši ir viņa noziegums? Diezgan barga izturēšanās pret viņu, it kā viņš būtu izdarījis ko sliktu, bet ja tā, tad kāpēc tikai viens sargs? Vai tad tas nav bīstami?"

[Īvs]

AR/AN:
''Ē, jaunkundz, šķirs jūs no jūsu aizbildnes.''
Vīrietis nepacietībā trinās uz viena papēža.
''Jaunkundzes,'' viņš palūkojās uz abām, ''mums jādodas.''

EN:
''Vai vēlies man pievienoties darbā?''
''Tu!'' pēkšņi izskanēja no noziedznieka mutes. Zem biezajām krēpēm atklājās pazīstami saviebts ģīmis — pēcsapulces satrakotajā pūlī viņš bija tas, kurš uzdrīkstējās sudrabmati sajaukt ar kādu citu.
''Un bīstams viņš ir tikai no malas,'' sargs atzīmēja, uzpliķēdams Māršmalam pa lāpstiņām.

MA:
Dziesma uzdzina pamatīgu miegu. Daļēji samaņā esot, bija jūtams, ka uz ķermeņa tiek uzliktas dažādas meža veltes, kas ātri noņēma sūrumu no brūcēm. Pēc brīža Mariette vairs neko nejuta.
Kad meitene pamodās, ievainojumi vairs nelika par sevi manām. Bija jau krietni tumšs. Večiņa atradās turpat, viņai līdzās, un kaut ko meklēja zem viņas apģērba.

[Massacre]

"Bez aizbildnes neviens nekur nedosies!"Arianna dusmīgi nošņācās un kareivīgi palūkojās uz vīrieti, saņemdama Adulas roku. Sieviete uzmanīgi vēroja vīrieti, varbūt viņš joprojām domāja, ka viņa ir Adula?

[Īvs]

AR/AN:
''Jaunkundz,'' ziņnesis nedalītu uzmanību veltīja Ariannai, ''vēstulē skaidri un gaiši ir rakstīts, ka jums jādodas vienām. Valdība tā ir lēmusi. Tas ir jūsu pašu labā.''
Adulas plauksta izslīdēja no Ariannas tvēriena. Sieviete slēpa izmisumu un asaras. Viņa piegāja pie Ariannas un ar abām rokām noglauda viņas vaigus, tāpat arī Adula atvadījās no Anitas. Tad pagājās nostāk un aizgriezās.
''Ejiet!''
Ziņnesis atzinīgi pakratīja galvu.

[Massacre]

"Bet es negribu doties bez viņas!" Arianna vārgi piebilda, jo kaklā bija sakā```` asaru kamols un asaras tūlīt, tūlīt draudēja sākt ritēt pār vaigiem.
Lai arī kā negribētos Arianna sirsnīgi atvadījās no Adulas, bet pirms tiešām paklausīt un doties:
"Vai mēs varēsim Adulu kādreiz atkal sastapt?"

[Īvs]

AR/AN:
''Protams, jaunkundz. Ja veltīsiet visus savus spēkus katakombu labā, mājas atkal kļūs par mājām.''
Mājas? Ziņnesis pasmaidīja un pagriezās, gatavodamies ceļam. Arī Adula veltīja pēdējo skatienu savām aizbilstamajām un smaidīja, kaut uz vaigiem vīdēja asaru mirdzums.

[Massacre]

Lai arī ziņneša teiktais bija satraucošs un dīvains, Ariannai kļuva vieglāk ap sirdi. Pamanījusi Adulas asaras, sieviete pieskrēja tai klāt un aši noskūpstīja uz abiem vaigiem, ieskatījās uz īsu mirkli tai acīs, savā skatienā ielikdama milzu pateicības dzirksti un devās atpakaļ pie vīrieša, gatava viņam sekot.

[Īvs]

AR/AN:
''Šodienai jums ir paredzētas nodarbības — šaušana ar loku. Pēc pieredzes saku, ka sievietēm nav viegli, tomēr visbiežāk tieši viņas trāpa mērķī. Vai esat medījušas?'' ziņnesis pa ceļam klāstīja Anitai un Ariannai. Ceļš vijās loku lokos gar kolonnām un satrauktiem cilvēku pūļiem.

[Elony]

"Nē, cietumsarga darbu es nevēlos, paldies." Enrots atteica un sarkastiski uzsmaidīja gūsteknim.
"Man ir jānodot ziņa izdevniecības vadītājam, es tikai tāpat vien, garām ejot, apvaicājos, kas par lietu."
Enrots apsvēra iespēju uzbrukt sargam, lai atbrīvotu gūstekni un tas aizvestu pie tā tipiņa. Bert nav garantijas, ka tam Māršmalam ir kādi ieroči un vara, tādēļ riskēt nebija vērts.
Enrots tādēļ turpināja ceļu uz izdevniecību. Nez kā tā izskatīsies šajās katakombās?

[Massacre]

"Šaušana ar loku? Kam mums tā?
Nē, neesmu medījusi." Arianna strupi atbildēja, jo nemaz nezināja kāda ir viņas pagātne. Un kas bija šaušana ar loku viņa nenojauta vispār, bet centās to neizrādīt.

[Kalevale]

atd -- da mēs tak neatceramies, ko esam darījušas, ne? (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/grin.gif) okei...

Neiespējami! Anita nodomāja brīdī, kad viņām lika atvadīties no Adulas. Šī maigā būtne bija viņas sargājusi un darījusi visu pēc labākās sirdsapziņas, un viņām tagad tā bija jāpamet. Ardievu, viņa paspēja tikai pusčukstus noteikt, balsij aizžņaudzoties. Paspiedusi Adulas roku, viņa devās līdzi Ariannai un šim svešajam ziņotājam.

Anita gan neatcerējās, vai prata šaut, viņa neatcerējās, vai ir medījusi, taču zināja vienu - viņa juta, ka prot apieties ar loku, taču vai viņa arī juta, kad nogalināt? Nē, viņa atbildēja, noklusējot savas šaubas par to, ka, iespējams, ir sanācis saskarties ar lokšaušanu. Iespējams, ir sanācis saskarties arī ar daudz ko citu, viņa nodomāja, apzinādamās, ka, ja arī tā būtu, viņa to nespētu atcerēties. Rudmate instinktīvi pietuvojās Ariannai, jo bija zudusi tā drošības un miera sajūta, kas viņas visu šo laiku bija pavadījusi. Varbūt tā bija intuīcija, ka nekas labs nav gaidāms? Varbūt tikai nelāga priekšnojauta? Vai vērā neņemama sajūta, kas tikai gribēja maldināt un liegt uzticēties šim... ziņnesim.

[Džezā tikai Meit...]

Mariette klausījās dziesmā un aizvēra acis. Bija aizvien patīkamāk, jo ķermenis pamazām krita dziļā miegā, turklāt viņa juta atkāpjamies sūrumu no brūcēm. Šķiet, večiņa tagad apkopa viņas cietušās vietas. Kādu mirkli viņa vēl saglabāja sajēgu, bet sajūtas aizvien notrulinājās, līdz iestājās galīga tumsa un viņa vairs neko nejuta, jo bija iegrimusi dziļā miegā.
Viņa nezināja, cik tas bijis ilgs, cik laika pagājis, taču kad Mariette atvēra acis, viņa pamanīja, ka kļuvis krietni tumšāks. Večiņa aizvien bija līdzās, turklāt meitene vairs nejuta sāpes ievainojumos. Likās, ka tie ir pagaisuši. Kaut kas gan pievērsa viņas uzmanību. Kaut kas taustījās zem viņas apģērba. Tās bija večiņas rokas. Viņa kaut ko meklēja. Bet ko? Kam? Mariette nesalēcās un nejuta satraukumu, jo zināja, ka večiņai nav nekā, ko no viņas paņemt. Viņai taču nekā nebija.
- Ko jūs darāt? - Viņa apjukusi iejautājās, cieši lūkojoties uz viņu.

[Īvs]

AR/AN:
''Aizsardzībai, jaunkundz. Protams, tas nebūt nav viss, kas jums tiks mācīts, diemžēl par pārējo es neko nezinu.''
Ceļš veda tālāk katakombu labirintā. Vienuviet gan bija redzams, kā izmisusi sieviete pirmskara satraukumā uz ceļiem ko lūdzās staltam sudrabmatim, droši vien amatpersonai.

EN:
Sargs paraustīja plecus.
''Kā vēlies.''
Pirms Enrots devās tālāk, Māršmals atņirdza zobus un uzmaidīja Enrotam. Tikai ar īpašu koncentrēšanos uz sagustīto varēja manīt, ka viņa acīs dzirkstī liela pateicības deva.
Ceļš aizvien vijās uz priekšu. Taču negaidīti Enrotam krāgā ieklupa kāds izmisis sievišķis no malas.
''Mana meita! Palīdziet! Karš! Mana meita!'' sieviete brēca, stāvot uz ceļiem un ķerot pēc Enrota kājām. Tālāk bija redzams, kā solīdi ģērbies kungs aizved gados jaunāku sievieti sev līdzi.

MA:
Brīdī, kad izskanēja jautājums, no večiņas rokām izslīdēja kāds priekšmets, kas, atsitoties pret zemi, skaļi nošķindēja. Tā bija atslēga. Večiņa šausmināti vērās Marrietē. Kā gan viņai bija jājūtas, pieķertai noziegumā? Atslēga bija nākusi no svešām kabatu dzīlēm.

[Massacre]

Nopūta izlauzās pār rudmates lūpām, dzirdot ziņneša paskaidrojumu un bezcerīgi lūkojās apkārt, beigu beigās saņemot Anitu aiz rokas, jo negribēja pazaudēt vienīgo cilvēku, ko pazina.
Aina ar stalto vīrieti un satraukto sievieti Ariannas sirdij lika sažņaugties, jo viņa jutās radniecīgi izmisusi.
"Vai viņai nevajag palīdzēt? Jeb tas ir tā staltā kunga uzdevums?" viņa nespēja paiet garām tādām sāpēm, izliekoties, ka neko neredz, jo viņai bija žēl. Gan citu, gan sevis.

[Džezā tikai Meit...]

Sieviete satrūkās un atrāva savas rokas no viņas. Kaut kas nošķindēja un uz zemes nokrita nezināms priekšmets. Ieskatoties ciešāk, Mariette saprata, ka tā ir kaut kāda atslēga. Vai tā, kuru izvilka no upes tā viena meitene nezin cik ilgu laiku atpakaļ?
- Kas tas tāds? - Meitene jautāja, saņemot vienā rokā atslēdziņu. Skatiens pētoši pievērsās večiņai.
- Kas tas tāds? - Viņa atkārtoja, paceļot atslēdziņu augstāk. Viņa nemaz nebija manījusi kurā mirklī tā nonāca pie viņas.

[Elony]

Pārsteiguma un dusmu dēļ Enrots nejuta daudz žēlestības pret šo sievieti. Nu varbūt mazliet, redzot, ka viņa ir tik izmisusi un situācija ir nejauka. Bet ne tādēļ Enrots izlēma iesaistīties. Nē, viņa pieminēja karu un tādu lietu nedrīkst izgnorēt. Bija jāuzzin vairāk par to visu. Tik, cik vien var. Piemēram, kāpēc labi ģērbts kungs mātei atņem meitu. Enrots nodomāja, ka ierocis viņam tiešām vajadzīgs. Kaut vai kaut kāds zobens, duncis. Tikai ueroča spēks dot drošības sajūtu, ka liktenis ir tavās rokās.

Enrots vēsi uzlūkoja sievieti. "Atlaid mani, izmisusī."
Tad viņš ierunājās laipnāk. "Es tev palīdzēšu."
Informācija viņam bija vajadzīga, tāpat kā sabiedrotie, kuru viņam bija maz. Lai cik šī ieviete likās vāja, tomēr sieviete, kas pateicīga par meitas glābšanu, varēja būt noderīga. Tāpat arī viņas meita.
Atbrīvojoies no sievietes skavām, viņš gāja pakaļ vīrietim.
"Apstājies, labais kungs." Enrots viņam valdonīgi uzsauca.
"Tu aiz sevis atstāji sievieti raudam. Kāpēc tu no mātes ved prom viņas meitu, liekot viņai ciest?"
Lai arī Enrots centās runāt pavēloši, un ar cieņu, nevarēja nedzirdēt, ka viņa balsī ir tāds kā izsmiekls.
Par spīti briesmām, Enrotu šī situācija uzjautrināja. Tāpat kā visas šīs katakombas, kur ļaudis bija tādi kā... tikai daļēji sprātīgi. Un viegli ietekmējami. Iespējams, tas no saules gaismas trūkuma.

[Īvs]

AR/AN:
Ziņnesis nekā neatbildēja. Varbūt turpmākā rīcība bija atkarīga no viņām pašām vai Anitas, kura nesteidza atbildēt.
Patlaban staltais kungs atbrīvojās no sievietes skavām un devās pakaļ solīdi ģērbušam kungam, kas sev līdzi veda gados jaunāku sievieti, pēc visa spriežot, izmisušās mātes meitu. Sieviete izmisumā palika sēžam uz zemes.

EN:
Sieviete bijīgi uzlūkoja Enrotu pēc vārdiem Es tev palīdzēšu un padevīgi to atbrīvoja no sava tvēriena.
Urunātais dramatiski palūkojās uz Enrotu.
''Kā man riebjas šis darbs! Vispirms viņa,'' viņš norādīja uz sievieti, ''tad atkal tu.''
''Ir tikai viens iemesls, kāpēc tā daru — pēc valdības pavēles. Un tu būtu no debesīm nokritis eņģelis? Vai citu lietu nav, ko kārtot, kā tikai jaukt svešu darbu un darīšanas?''
Izmisušās meita šausmināti vērās te Enrotā, te varas vīrā, no malas izskatoties jebkurā brīdī apsveram iespēju laisties pie mātes un uzcelt to kājās.

MA:
''Nē, nē!'' večiņa skaļi izsaucās un izbailēs atgrūda Mariettes roku ar minēto priekšmetu tālāk no sevis. Viņa vērās visur kur citur, tikai ne Mariettes acīs. Bija jaušams satraukums, pat viegls izmisums.
''Ne mans, ne mans.''

Šo rakstu rediģēja Apaču tuksneša rēgs: 24.08.2008 19:48

[Elony]

Cik ļoti gan ļaudis iedomājušies, ka tādi vārdi kā valdības pavēle iebiedēs visus, kas gadās ceļā.
Enrotam gan tas likās smieklīgi.
"Redzi, tie ir tikai tavi apgalvojumi, ka tā ir valdības pavēle. Kā tu saki, ka valdībe tev lika vest prom šo sievieti, tā es varu apgalvot, ka valdība man lika pieskatīt, lai kaut kādi vīrieši nenolaupa sievietes."
"Ja tu tiešām kalpo valdībai, tad pierādi to un tad saki, kāpēc tu šādi rīkojies. Vai varbūt tu patiesībā nezini?" Enrots izteica šaubas. "Iespējams, ka tevi neuzskata par tik nozīmīgu, lai pateiktu kāda iemesla dēļ jāved sagūstītā sieviete prom."

[Massacre]

Arianna nosodoši palūkojās uz ziņnesi un atmetusi tam ar roku, pieskrēja pie malā atstātās sievietes, kas bija izmisumā kritusi svešinieka priekšā, kā varēja spriest pēc apkārt izrunātajiem vārdiem.
"Nāciet māmiņ, es jums palīdzēšu piecelties." Arianna notupās blakus sievietei un sniedza roku atbalstam.