Kurbijkurne forums: Soli tuvāk fantāzijai

Laipni lūdzam, viesi ( Pieteikties | Reģistrēties )

> Šausmu sala, [PZP] Bermudu trijstūris
Lianjuks
iesūtīt 02.04.2008 17:57
Raksts #1


Jenotu brālības arbūza sargs
*****

Grupa: Biedri
Pievienojās: 15.04.07
Kur: pa diognāli noparkojies paralēlā pasaulē



Šausmu sala.

Bermuda trijstūris.


Te nu būs. Cerams, ka nebūšu, ko sajaukusi, vai piemirsusi.
Atvainojos, jau savlaicīgi, par savām visām iespējamajām kļūdām.


Rijoko ( Elony )

Bija bijusi vētra. Nevarēja saprast, kas notika. Laiks likās vienkārši ideāls. Sākumā pūta patīkams ceļa vējš, bet tad iestājās tumsa un bezvējš. Nevarēja saskatīt savu degungalu. Džonka sasvērās. Nogranda pērkons, likās kaut kur nozibam zibens, bet bija tumšs. Gaisma pamazām cerīgi iemirdzējās, kaut kur augstu virs galvas. Apkārt valdīja klusums. Tad tumsai cauri izlauzās izmisīgi kliedzieni, bet Rijoko vēl joprojām neko neredzēja. Kliedzieni pieņēmās spēkā, kuģis valstījās no vieniem un uz otriem sāniem, kā satracināts vērsis. Sāka līt, bet joprojām bija tumšs. Cilvēki meklēja kaut ko, kas derētu, lai noturētu līdzsvaru, bet neko nevarēja atrast. Klājs bija slapjš un neviens nespēja noturēt līdzsvaru. Skanēja plunkšķi, it kā, kartupeļu maisi veltos pāri bortam un birtu ūdenī. tad atskanēja krakšķis. Kliedzieni pieņēmās spēkā, tie bija izmisuma kliedzieni. Nekas nebija redzams. Kuģis sāka strauji grimt.


Mesmers ( Džeroms )

- Džerom! Tu sutinātais jūras gurķi! – portugāliski aurēja kuģa kapteinis.

- Nāc šurp! Tie slaisti man līdz kaklam. Pastāvi pie stūres. Man dažs labs ērms jāpārmāca. - Nokāp`is no komandtiltiņa kapteinis devās uz kambīzi, lai apjautātos kokam, kaut ko, kas labāk palīdzētu ieriebt tiem airētājiem, kas dara neko. Galera slinki peldēja atklātajos ūdeņos, un kapteini tas bija nokaitinājis ne pa jokam. – Iedomājies! Šie skaitoties slimi!


Washulis ( Loranda )

Pirāti pētīgi nopētija Lorandu. meitene pie sieta pie fokmasta ar galvu uz leju viņus uzjautrināja.
Labi uzvedīsimies? Ja tā, tad laidīsim tevim lejā. – smējās kāds notašķījies un ar rugājiem noaudzis vecis. Pirkstos vīrišķim bija daudz smagu zelta gredzenu, un tā krekls bija pamatīgi saplīsis. Bet viņš tik jaudāja truli smaidīt.

Kuģis rāmi šūpojās. – Nāksi lejā un dosi man vienu bučiņ?

Lorandas biedri bija iesprostoti kuģa tilpnē, bet tādēļ, ka Loranda viņiem patika vislabāk viņai bija vaļa redzēt sauli – žēl, ka tikai ar kājām gaisā. No kambīzes puses skanēja jautri smiekli. Loranda ar iedzērušo ārpus kuģa telpām bija viena.


Semijs ( Raiens )

Jahta bija noenkurojusies netālu no Bahamām. Vismaz tā bija iepriekšējā vakarā.

- Raien! Tu neticēsi! – kāds sāka raustīt Raienu ārā no gultas – bija seši rītā.

- Mūsu enkurs ir pazudis! TAS VĒL NAV VISS! Iedomājies! Mēs jūras vidū esam apzagti! Gandrīz nekas uz jahtas nav palicis! Motors ir izārdīts, it kā pats nelabais būtu tur ārdījies! Stūre nolauzta! Gribi dzirdēt vēl! NEVIENS NEKO NAV REDZĒJISUN PAT NE DZIRDĒJIS! – Raiena degungalā aurēja garš un slaids jauneklis. Zaļām šaudīgām ačtelēm, šauru mutes līniju, un ugunīgi sarkaniem matiem. – Klājs ir tā izpostīts, ka nesaprotu, kā to varēja izdarīt mums nedzirdot! Un vispār kāda velna pēc mēs gājām gulēt! Mēs taču gribējām... – aizelsies jauneklis beidzot aizvērās.


Apaču tuksneša rēgs ( Donkihots )

Viņš atradās milzīgā mucā. Tiešām milzīgā mucā. Galva sāpēja un pēdējais, ko viņš spēja atcerēties bija, tas, ka dabūjis ar airi pa galvu. Bet par to viņš nevarēja būt drošs. Viņš neredzēja uzbrucēju. Muca nepatīkami zvalstīja vīrieti. Viņu uzmodināja kāda savāda skaņa. Kāda salda balss sauca.

- Dokinkot! Dokinhot! – apkārt mucai pletās plašs bezgalīgs ūdens. Saucējs nebija redzams.


Storyteller ( Leanna )

Stjuartes pastaigājās pa lidmašīnu, kā pa skatuves mēli, un tik vienmuļi kladzināja.
- Riekstiņus, dzeramo? – papēžiem klabot stjuarte nozuda pilota kabīnē. Blakus Leannai uz galvas uzmaucis stereo austiņas gulēja kaut kāds japāņi puišelis. Viņš bija iesnaudies, un lidojums vilkās jau bezgalīgi. Pēc mirkļa Leannai paskrēja garām, kāda noraizējusies tukla stjuarte. Blakus atskanēja īdzīga balss, bet no otras puses, kur negulēja japāņu puišelis.

- Māsiņ, es gribu riekstiņus! – dīca rižs puisēns, ar šķelmīgu smaidu.

- Ja nedosi – kliegšu. - Tas patiesībā nebija, kaut kāds puisēns, tas bija Lorijs, bet tuvumā nevienas stjuartes. – Es tiešām kliegšu, Lea! – un zēns atrullēja apakšlūpu, kā uz raudāšanu.


Džezā tikai meitenes ( Melānija )

- Lūdzu, mīļie lidmašīnas pasažieri. – iesāka stjuarte – ja varēja ticēt nozīmītei, viņu sauca Salija. – Mēs esam nomaldījušies no kursa. Tādēļ lidojums ievilksies. - Melānija bija iestūķēta starp dieviem resniem vīreļiem, no kura viens siekalām tekot, nolika galvu uz Melānijas pleca. Stjuarte aizsteidzās uz lidmašīnas aizmuguri.


Džea ( Gvendolna )


Gvena sēdēja mīkstā, ērtā krēslā, un lidojums bija debešķīgs. Lidmašīna šķēla mākoņus, kā kuģītis ūdeni. Pie Gvendolnas pienāca djuarte (stjuarte) un pasniedza viņai mazu kastīti, ko varēja viegli paslēpt plaukstā. Kastīte bija pilna ar dažādām kapsulām, tabletēm, un tad djuarte pasniedza Gvenai glāzi. – Jūsu pusdienas kundze. – lidmašīnas salons bija koši zils, negribīgi pasmaidījusi djuarte devās prom.


(OCC: tās kapsulas ir nākotnes pusdienas, vakariņas un brokastis, normāla ēdiena tik pat kā nav, jo zemes resursi teju izsmelti. Normāls ēdiens aizliegts, atlikušās dabas aizsardzības dēļ. Nepārmetiet. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/xD.gif) )


Hworang666 ( Valters )

Valters atradās uz milzīga kruīza kuģa. Viņš stāvēja uz klāja, tālumā patīkami čīgāja vijoles. Kaut kas aiz muguras nosprakšķēja un uz kuģa pazuda elektrība. Atskanēja pārsteiguma elsieni, tad atskanēja smiekli. Visi jau bija pieraduši, ka elektrība šodien niķojas. Tā jau bija labu laiku, kopš viņi kuģoja pa Bermudu. Ausīs ielauzās izmisuma sauciens un divi jaunieši pieskrēja pie Valtera.
Cienījamais, neviens mums netic! Mūsu draugs pārvēlās pār bortu un, un...! Nāciet paskatieties! – abi jaunieši bija par Valteru jaunāki, bet viens bija par viņu augumā plecīgāks un garāks. Abi likās izmisuši. – Mēs nezinām, kā tas notika, ser. Lūdzu, nāciet!


Aiva ( Volfs )

Volfs bija izmircis, no galvas līdz kājām. Viņa ceļi bija iegrimuši glumās zilaļģēs, un degunā sitās sāļā jūras smaka. Netālu mētājās lidmašīnas atliekas – sadragātas un sakusušas. Apkārt pletās sausa un nemīlīga pludmalīte, bet priekšā augsta un kaila klints. Debesīs virmoja kaut kas līdzīgs polārblāzmai. Tikai tā bija tāda indīgi zaļa un spoža, ka acis žilba . Aiz muguras pletās okeāns. Tas likās sastindzis. Apkārtnē valdīja vēl lielāks klusums nekā uz mēness. Tā likās ļoti nemīlīga. Pat viļņus nevarēja dzirdēt. Vienīgi Volfa sirdspuksti bija dzirdami, un skanēja jocīgi. Atmiņā bija kāds desmit minūšu robs. Nebija skaidrs, pa kuru laiku viņš te lāga nokļuvis. Tā vienkārši bija.

Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 02.04.2008 18:01
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
88 Lapas V  « < 49 50 51 52 53 > »   
Sākt jaunu pavedienu
Atbildes (1000 - 1019)
Moriartijs
iesūtīt 18.08.2008 13:04
Raksts #1001


Gatavo atskaiti Zemvaldim
*****

Grupa: Biedri
Pievienojās: 20.02.07
Kur: trust me, i'm a liar
Fotogrāfs 2009



Kas? Džeroms centās reizē izrauties no monstriņa kampiena un klausīties ko Rijoko saka. Šķita ka briesmonītis bija pilnībā pārņemts ar bikšu graušanu, un nekad neatlaidīsies.

Nu, kas ir? Laid vaļā, laid! Man nav nekā cita ko tev iedot.
Džeroms skatījās apkārt vai neredzēs kādu zaru vai kociņu ko iedot rogam pagrauzt.
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
Kalevale
iesūtīt 18.08.2008 13:04
Raksts #1002


Lecina seskus
*****

Grupa: Bijušie
Pievienojās: 12.01.06
Kur: In a world, where good things happen to me.



Stulbā zeme! Poverpointa noducināja, raudoties uz šo briesmīgo, zaļganpelēko izaugumu, kurš viņai grasījās sagādāt tādas neērtības. Gribēju glābt, bet ko tagad? Tagad pašai jālaižās lapās. Šie tur karo, a ko es tāds viens mazs svešais? viņa domās sūrojās, sākot līst cauri džungļiem. Bija jāatkāpjas labs gabals, lai viņa atkal varētu pieņemt savu izskatu, jo cilvēku āda bija ārkārtīgi neizturīga un zem tās sāka spīdēt jau viņas pašas zaļganzilā ādas krāsa, kas neko labu nevēstīja, it sevišķi tad, ja viņa satiktu vēl pāris cilvēkveidīgos.

Kam tādus augus vispār vajag? Poverpointa nespēja vien beigt pukoties, plēšot tos ar rokām un metot malā. Protams, ja kāds nāktu viņu meklēt, nenāktos grūti viņu atrast, taču šobrīd tas bija vienalga, viņa nespēja sakopot domas un nesaprata, ko lai tagad dara, ja jau bija ieslodzīta šajā svešajā pasaulē bez kuģa un bez biedriem.
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
Lianjuks
iesūtīt 20.08.2008 18:51
Raksts #1003


Jenotu brālības arbūza sargs
*****

Grupa: Biedri
Pievienojās: 15.04.07
Kur: pa diognāli noparkojies paralēlā pasaulē



Elony - Aiva - Mesmers

Rogs lika mierā Džeroma kāju, bet tad šņākdams sāka riņķot apkārt vīrietim, kam pirms mirkļa bija saplēsis bikses.

Pulkstenis Rijoko derēja, kā uzliets.
Sprādzējuma vieta, savādā kārtā, izgaisa kā nebijusi.
Pulkstenis sāka tikšķēt, bet šie tikšķi vairāk atgādināja sirds pukstus. ( Nezinu kā pareizi raksta. Atvainojos. )
Uz sarkanās kārbiņas izaigojās pēdējie vārdi - ...no Erisas.

(occ: pulktenis visiem ir redzams, ja Rijoko to neslēpj, vai jūs uz to skatāties. Kārbiņa arī. Rijoko pulksteni nekādi nevar noņemt.)


Džea


- Jā, Erisa nogalināja, bet... jo trauslāka dvēsele, jo drīzāka nāve Bermudā. - Īrisa nolika Melāniju uz gaiteņa grīdas.
- Mēs viņai nevaram palīdzēt. Ejam tālāk.


Storyteller - Semijs

- Mēs varētu doties turp, kur tu vēlies! - pasmaidījis Anrī noskūpstīja Leannu.
- Un tagad iesim, dažus gaiteņus tālāk ir izeja. Zinu ceļu.


Džezā tikai Meitenes - Mr. Green.


Stāvs devās lejā no kalna un drīz bija klāt.
Tas bija jauns vīrietis, dažus gadus vecāks par Melāniju, viņam bija violeti spuraini mati ar zaļām šķipsnām. Degunā bija pīrsings. Ģērbies viņš bija vienkārši un ērti.
- Amizanti ne? Es esmu uz marsa un nekas nav tā kā tam jābūt. Mums pat skafandrs nav vajadzīgs, un te nav ne karsts, ne auksts. Vispār, čau! - svešinieka acis likās redzētas, bet ne gluži.

(occ: nav sakara ar zaļmataino dēmonu, nav izskata līdzību. )


Apaču tuksneša rēgs

- Mums jāiet uz priekšu Donkihot, ne atpakaļ. - iesmējās vilks. - Nav vairs tālu jāiet, neuztraucies.


Kalevale

Lietus pierima. Drīz priekšā parādijās paliels strautiņš. Pa straumi slīdēja prom zelta zivtiņas un mazi sarkani bruņurupucīši. Poverpointai aiz muguras kaut kas sakustējās - tā bija matru gara, smalka čūska. Melnajām zvīņām slīdot pa zemi, tā ložņāja blakus Poverpointai un šņāca uz svešo būtni.
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
Džea
iesūtīt 20.08.2008 18:58
Raksts #1004


Kļūst par pirmo, kas izbaudījis visas visgaršu zirnīšu garšas
*****

Grupa: Biedri
Pievienojās: 23.08.04
Kur: Tāpat neatradīsi



gvena pamāja ar galvu, tā sakot ka visu ir sapratusi.Viņa vel drūmi uzlūkoja Melāniju un nolēma sekot ĪrisaiGalu galā kas cits viņai atliek.Ja vien viņas trakā māmiņa Erisa ir nogālinājusi Melāniju tad kas liedz Īrisai nogalināt Gvenu.Droši vien tāds ir tas plāns, aizvest viņu uz kalniem un tad visticamāk nogrūst lejā.Lai gan kurš teica ka Gvena kalnos kāps? Viņa tikai dosies līdz kalniem, augšā kāpt sieviete netaisās
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
Lianjuks
iesūtīt 20.08.2008 19:11
Raksts #1005


Jenotu brālības arbūza sargs
*****

Grupa: Biedri
Pievienojās: 15.04.07
Kur: pa diognāli noparkojies paralēlā pasaulē



Džea

Īrisa apstājās un atskatījās uz Gvenu.
- Dosimies uz vietējo Everestu. - sieviete nosita knipi un Gvenai vienu mirkli likās, ka kāds viņai gaisu no plaušām izsitis. Apkārtne satumsa un tad iestājās gaisma.
Viņa gulēja sniegā, kalna galā. Cik tālu vien sniedzās skats bija klinšaini, sniegoti kalni un balti mākoņi. Viņa bija visaugstākajā kalnā šai viņas acīm redzamajā teritorijā. Tik augsta kalna nebija pat uz zemes. Skats bija neaptverams un skaists - tikai mākoņi un sniegoti kalni. Īrisa sēdēja blakus Gvenai un smaidīja.
- Kaut ko tādu esi redzējusi?
Nebija auksts un elpot arī nebija grūti, šķiet zemes likumi šeit nedarbojās.

Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 20.08.2008 19:12
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
Džea
iesūtīt 21.08.2008 09:14
Raksts #1006


Kļūst par pirmo, kas izbaudījis visas visgaršu zirnīšu garšas
*****

Grupa: Biedri
Pievienojās: 23.08.04
Kur: Tāpat neatradīsi



Everests?Ak nē, pēdējo reizi kad Gvena bija kalnos ar Semu kā par nelaimi tas tieši bija Everests.Sieviete jau gribēja iebilst taču tad viņa sajuta ka trūkst elpas
Nu re! Es jau zināju,zināju ka viņas mērķis ir nogalināt?
Gvena nikni nodomāja taču tad saprata ka ir parādījusies gaisma, turklāt bija arī sniegs un pēkšņi Gvena saprata kur atroda
Nē, neredzu un negribu redzēt.
Vina nobijusies kliedza un aizsedza acis ar rokām,paliekot sēžot.Viņa nevēlējās, nevēlējās to visu redzēt, veljoprojām bija baill
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
Lianjuks
iesūtīt 21.08.2008 09:38
Raksts #1007


Jenotu brālības arbūza sargs
*****

Grupa: Biedri
Pievienojās: 15.04.07
Kur: pa diognāli noparkojies paralēlā pasaulē



Džea

Īrisas balsī skanēja īdzīgums.
- Tā mēs šeit varam sēdēt stundām ilgi. Klau, tev jāatver acis, mazliet jāpagaida un pārējais nokārtosies pats no sevis! Es ceru. Es tevi painformēšu, ka tev būs jāatgriežas pūķa mugurā, jāseko mākonim.
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
Aiva
iesūtīt 21.08.2008 09:54
Raksts #1008


Šņācmēles tulks
******

Grupa: Daiļdarbu pārziņi
Pievienojās: 22.12.03
Gondoras sargs



Volfs meta mieru metāla sienas pētīšanai un pagriezās pret abiem pārējiem tuvumā esošajiem. Noskrandušais vīrietis varēja izraisīt smieklus, ja ne tas sīkais fakts, ak mazais rāpuļveidīgais radījums bija indīgs.

- Nu, vismaz tevi nesakoda, - Volfs nopūtās. - Šitie zvēri esot indīgi. Atvainojos, Rijoku jaunkundz, es pirmīt palaidu gar ausīm, ko jūs tur sacījāt?
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
Džea
iesūtīt 21.08.2008 09:59
Raksts #1009


Kļūst par pirmo, kas izbaudījis visas visgaršu zirnīšu garšas
*****

Grupa: Biedri
Pievienojās: 23.08.04
Kur: Tāpat neatradīsi



Gvendolīna nopūtās.Viņa saprata ka agri vai vēlu acis vadzēs atvērt, tadēļ labak to vajadzēja izdarīt tagad.
Te ir skaisti..
Viņa pārsteigumā noelsās ieraugot skatu kas pavērās tiklīdz Gvena atvēra acis. Viņa nespēja vien nobrīnīties par skaisto ainavu.
Pag..Tu teici pūķa mugurā, pakaļ mākonim?
Sieviete neticīgi pavērās Īrisā
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
Malduguns
iesūtīt 21.08.2008 10:09
Raksts #1010


Skatās acīs baziliskam
******

Grupa: Biedri
Pievienojās: 02.10.06
Kur: klejojumos



Leanna viegli sarauca uzacis, tad pasmīnēja, atkal ieraugot Raienu, kurš vēl aizvien bija savos balerīnu svārkos un atkal pievērsās Anrī. Skūpsts bija mulsinošs. Tas bija kā kaut kas ne īpaši pareizs.
-Jā... iesim,-meitene gari novilka.-Vien kā tu pārzini šo vietu?
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
Lianjuks
iesūtīt 21.08.2008 10:14
Raksts #1011


Jenotu brālības arbūza sargs
*****

Grupa: Biedri
Pievienojās: 15.04.07
Kur: pa diognāli noparkojies paralēlā pasaulē



Aiva - Elony - Mesmers

Rogs iemurrājās un pieglaudās Volfa kājai.
Nākamajā mirklī atskanēja sprādzienam līdzīgs troksnis un divdesmit metru attālumā kūģī bija izsprādzis caurums. Pa caurumu vēlās laukā biezi, balti dūmu mākoņi. Kaut kas pa caurumu izvēlās zemē, tad piecēlās kājās un skrēja mežā. Radījums, kas skrēja mežā bija īss un iespējams bija bērns.
Bailēs Rogs bija uzmeties Volfam uz galvas un atsācis šņākt.


Džea

- Tieši tā. ar daļu viņa dvēseles un tev jāiemāca pūķim lidot. - iesmējās Īrisa un pārvērtās sniegā, ko vējš aizpūta debesīs. Gvena bija palikusi viena.
Gvena sajuta uz sava pleca siltu roku, bet neviens nebija redzams.


Storryteller - Semijs

Anrī likās pārsteigts.
- Nepārzinu, zinu tik ceļu pa kuru ienācu.
Pēkšņi atskanēja sprādziens, nebija skaidrs no kuras puses tas nāca. Tas atbaojās pret kuģa sienām desmit minūtes.

(occ: zinu, ka nesakarīgi. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/grin.gif) )

Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 21.08.2008 10:21
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
Elony
iesūtīt 21.08.2008 10:30
Raksts #1012


Alveus anima
*******

Grupa: Biedri
Pievienojās: 18.05.07
Kur: Aiz maskas
HP eksperts 2008



"Tas ir šis pulkstenis, ja tā to var dēvēt." Rijoku parādīja ierīci vīrietim.
"Un tur bija uzrakts, man šķiet, la latīņu valodā, bet es to neesmu mācījusies, tikai nedaudz zinu to no eiropiešu grāmatām."
Viņa pasktījās uz kārbiņu.
"Un tas ir no Erisas..."
Cik dīvani... varbūt viss nemaz nebija tik slikti.

Tad notika kas jocīgs. Rijoku vienā mirklī bija nometusies uz ceļa un tēmēja ar ieroci uz atveri lielajā objektā. Viņa pamanīja sīko būtni, bet lika to mierā, jo tā nevienu neapdraudēja, tikai aizbēga. Rijoku gaidīja, vai no atveres nezilīdīs vēl kas, daudz sliktāks, no kā tā sīkā radība bēga.
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
Džea
iesūtīt 21.08.2008 10:35
Raksts #1013


Kļūst par pirmo, kas izbaudījis visas visgaršu zirnīšu garšas
*****

Grupa: Biedri
Pievienojās: 23.08.04
Kur: Tāpat neatradīsi



Jāiemāca pūķim lidot,Bet...
Gvena satraukti iekliedzās,vai tiešām Īrisa arī ir sajukusi prātā,tāpat kā viņas māte.Pēkšņi Īrisa pazuda, drīzāk gan pārvērtās sniegā.Kādu brīdi sieviete apjukusi vērās uz vietu kur bija Īrisa.
Nē, tā jau es domāju tāds droši bija viņas plāns, atstāt mani te lai es...
Taču teikumu Gvena nepabeidza, jo kāds bija pieskāries viņa splecam.Izbijusies sieviete pagreizās, taču te neviena nebija.
Kas..kas te ir?
Viņa satraukti jautāja, nē tās droši vien nebija halucinācijas, viņa pavisam droši zināja ka šeit kāds vel ir bijis
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
Lianjuks
iesūtīt 21.08.2008 10:49
Raksts #1014


Jenotu brālības arbūza sargs
*****

Grupa: Biedri
Pievienojās: 15.04.07
Kur: pa diognāli noparkojies paralēlā pasaulē



Aiva - Mesmers - Elony

Dūmi izklīda, bet neviens vairs laukā no kuģa nelīda.

Džea

Blakus parādijās miglains un caurspīdīgs vīrieša stāvs. Gvenai vajadzēja viņu pazīt, viņa nebija ar viņu tikusies un runājusi kopš 24 gadu vecuma, kopš tā laika, kad viņš kalnos nomira. Viņš bija tāds pats kā pēdējā dienā, kad Gvena ar viņu runāja.
- Sveika!

Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 21.08.2008 10:50
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
Aiva
iesūtīt 21.08.2008 11:00
Raksts #1015


Šņācmēles tulks
******

Grupa: Daiļdarbu pārziņi
Pievienojās: 22.12.03
Gondoras sargs



Volfs tikko kā grasījās atzīties, ka latīniski arī neko daudz nezin, kad viņu pārtrauca eksplozija.

Vienā mirklī Volfs gulēja zemē, un uzticamais Lugers bija viņa rokās, taču šaut pa ko gan nebija. Stobrs brīdi sekoja mazajam bēgļa stāvam, mazliet tam pa priekšu, taču tā kā bēglis pazuda prom, Volfs nevaldījās neizšāvis.

Viņš jau sāka slieties kājās, kad sajuta sev uz galvas ko lieku un sastinga.

- Tā tikai vēl trūka, - Volfs nomurmināja. - Paklau, kāp zemē, labi. Rijoku, tas ir regs, kas man virsū?
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
Džea
iesūtīt 21.08.2008 11:12
Raksts #1016


Kļūst par pirmo, kas izbaudījis visas visgaršu zirnīšu garšas
*****

Grupa: Biedri
Pievienojās: 23.08.04
Kur: Tāpat neatradīsi



S-S-Sem.
Drebot Gvena jautāja, viņai likā ka tulīt noģībs, te nu viņš bija, tieši tāds pats kā pirms gada, tajā pašā alpīnistu tērpa, tie paši blondie mati.Tā vien liekas ka Semam laiks bija apstājies, lai gan ja ņem vērā ka viņš ir miris.
K-kā tu te nokļuvi, tu taču nomiri, toreiz kalnos.
Gvena veljorpojām drebot jautāja, tas likās neticami, pat pārāk neticami.Viņas labākais draugs kopš Gvena vien atcerējās.tā vien likās ka šoks ko izrādīja Sema parādīšanās prekš sievietes bija pārāk liels jo pēc mirkļa viņa juta ka galva sagrīļojas un Gvena noģība
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
Lianjuks
iesūtīt 21.08.2008 11:27
Raksts #1017


Jenotu brālības arbūza sargs
*****

Grupa: Biedri
Pievienojās: 15.04.07
Kur: pa diognāli noparkojies paralēlā pasaulē




Džea


Viņai likās, ka ir iegrimusi mīkstās dūnās, bija patīkami silts. Viņa gulēja uz milzīga mākoņa, realitātē tas nebūtu iespējams. Mākonis peldējas virs kalniem, tieši virs tiem, kurus Gvena redzēja esot pie samaņas. Blakus gulēja Sems, šoreiz viņš nebija caurspīdīgs, bet alpīnista tērpā gan, drīzāk slēpotāja un Gvena tāpat. Abiem blakus mētājās slēpes. Gvena vairs nevarēja paģībt, jo bija jau noģībusi. Uz augstākā kalna, ko viņa redzēja gulēja, kāds nekustīgs stāvs. Gvena neizskaidrojama iemesla dēļ zināja, ka tā ir viņa.
- Es nomiru nelaimes gadījumā, taisnība. Tik un tā es vienmēr biju tev blakus. - Sems smaidīja. - Esmu tik laimīgs, ka spēju ar tevi runāt, ka tu spēj mani redzēt! Kā te nokļuvu nezinu, man šķiet, ka atbilde ir tev. - Semam rokās bija maza zila ola, izskatījās pēc vistas olas.
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
Elony
iesūtīt 21.08.2008 11:32
Raksts #1018


Alveus anima
*******

Grupa: Biedri
Pievienojās: 18.05.07
Kur: Aiz maskas
HP eksperts 2008



Rijoku pameta skatu uz vācieti.
"Jā, tieši tā, ķirzaka ir uz tevis uzrāpusies."
Viņa cēlās kājās, ieroci joprojām turot rokā.
"Man šķiet, ka vienīgā saprātīgā... nē, iespējamā lieta, ko varam darīt, ir doties tur iekšā. Kā tev liekas?"
Viņa vēl joprojām domāja par pulksteni, kas likās kā burvju ierīce. Rijoku gan domāja, ka tas ir vairāk kā parasts pulkstenis, tikai vēl nezināja, kā to varētu izmantot.
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
Īvs
iesūtīt 21.08.2008 11:37
Raksts #1019


Kārto teleportēšanās eksāmenu
****

Grupa: Biedri
Pievienojās: 02.12.05
Kur: Gaismas pils
Labākās leģendas autore



Donkihots pameta skatu atpakaļ. Varbūt šis atpakaļceļš bija ceļš uz mājām, kuru viņš cerēja mērot. Tagad bija jāiet vienīgi uz priekšu, ar zem zemes apraktu domu par atgriešanos mājās. Bija jāpielāgojas cilvēkiem (un zvēriem), videi, lai izdzīvotu, jo lai piespiestu viņu pacelt baltas krāsas karogu — tur būtu ko papūlēties!
Donkihots strauji apgriezās uz papēža un bez pārmetumiem devās norādītajā virzienā.
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
Džea
iesūtīt 21.08.2008 11:44
Raksts #1020


Kļūst par pirmo, kas izbaudījis visas visgaršu zirnīšu garšas
*****

Grupa: Biedri
Pievienojās: 23.08.04
Kur: Tāpat neatradīsi



Šī sala ir aizvien jocīgāka un jocīgāka.
Gvena apjukusi nodomāja saprotot ka guļ mākoņos?! Viņa pavērās uz klinti kur bija atradusies pirmīt.Tur varēja manīt kādu kas tur gulēja.Vai tiešām tā ija viņa?
Un tagad es droši vien esmu mirusi.Jauki.
Sieviete īgni nodomāja, tas viss likās murgaini.pat pārāk. Viņa palūkojās uz Semu,tagad viņš vairs nebija caurspīdigs.
Jā, es jutu ka man kāds vienmēr ir tuvumā, taču nekad nevarēju saprast. Man vienmēr bija doma kā būtu ja es tevi velreiz satiktu, ja varētu aprunāties. Taču trakākais ir tas ka es nezinu ko teikt.
Gvena iesmējās.Pēkšņi viss likās tik labi, tik lieliski ka iņa pat apskāva draugu.Ciesi jo cieši.
Es.. Es nezinu kā tu te nokļuvi,iespējams tam ir kāds sakars ar salu.
Sieviete klusi atzinās, tad pamanīja olu Sema rokās.
Kur tu to ņemi?
Viņa jautāja.Nezin kapēc pēksņi ienāca prātā jautāmjumsk o dara parējie kas bija kopā ar viņu uz salas.Vai arī piedzīvo kautko līdzīgu?
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu

88 Lapas V  « < 49 50 51 52 53 > » 
Closed TopicSākt jaunu pavedienu
2 lietotāji/s lasa šo pavedienu (2 viesi un 0 anonīmie lietotāji)
0 biedri:

 



RSS Lo-Fi versija Pašlaik ir: 23.05.2025 19:01