Naidase, tumšo spēku kontrolē Opcijas

[Īvs]

Spilgta gaisma. No lejas trieciens, kas ar milzīgu enerģijas plūsmu rauj uz augšu. Nekāda pretošanās. Neviens nav līdzās. Virs ūdens bezpalīdzīgi izpeld ciešanu pilnas sejas, izmisīgi domājoši prāti, savādāki. Visu acīs spīd ''Esam glābti!''. Cietušās rokas trīcoši un maigi aptausta ūdens gludo, pateicīgo virsmu. Ūdens atspoguļo mīlestību. Lai kur šīs rokas skartos, tās dosies atpakaļ turp, no kurienes nākušas - uz mīlestības pilnajām mājām. Bet kur tās pašlaik atrodas, to vēl neviens nav atklājis.
Acīm paveras plūstošs aukstums, nav saskatāms kas. Ziema? Nē. Kaut kas liels, bargs un... pils.
Apžilbuši no varenā skata pie Naidases pagalma-ezera, viņi apjauš, ka pils smailās asis, stiklotās sienas un tūkstoš torņu

Naidase

(IMG:http://www.wallpaperbase.com/wallpapers/3d/3dscene/3d_scene_55.jpg)

nenorādīs mājupceļu, nenogādās atpakaļ neatminamajā, bet droši vien laimīgajā pagātnē. Viņiem būs lemts šeit palikt, mūžīgi.
Varbūt ausīs gaismas stars, kas apžilbinās un, cerams, iznīcinās šo vēl pagaidām nenosakāmo ienaidnieku. Varbūt viņi būs tie, kas šo staru radīs.

Izmirkuši, viņi kāpa ārā no ezera...

Pils pagalms-ezers

(IMG:http://www.wallpaperbase.com/wallpapers/3d/3dlandscape/3d_landscape_13.jpg)

un bija auksti, ļoti auksti...

Viņi neko neatcerējās.

[Īvs]

AR/AN:
Adula vairs neklausījās. Sieviete devās tālāk, kur cilvēki bija sastopami retāk. Tur tā uzlocīja sūnu zaļās kleitas krokas un nosēdās zemē, atstutēdamās pret sienu. Viņa izmisumā saķēra galvu, bet sieviete, kas bija visu pastāstījusi, to redzēdama, devās projām, skumji nošūpodama galvu.

EN:
''Tikpat lielas, cik man,'' jauneklis attrauca un nošņaukājās.
''Māršmals...'' tas tika atkārtots domīgā balsī. Joprojām nevarēja izdibināt, vai tas jauneklim ko izsaka. Viņš pats nolēma to pārbaudīt.
''Cik lielā mērā Māršmals ir iesaistīts visā?''

MA:
Večiņa pasmaidīja, atklādama savu caurumaino zobu rindu, laikā, kad Mariette smējās. Kā jau ierasts, uz sievietes jautājumiem netika atbildēts. Šoreiz atbildes vietā tika pasniegts no lapām un zariem veidots grozs, kurā slējās prāva visdažādāko krāsu un lielumu ogu kaudze. Grozs tika iegrūsts Mariettei klēpī, un večiņa vēl paspēja ogu kaudzē iebraukt ar ķetnu, lai demonstratīvi attēlotu, ka tās neapšaubāmi ir ēdamas.

Šo rakstu rediģēja Apaču tuksneša rēgs: 01.08.2008 10:29

[Massacre]

Pamanījusi Adulas reakciju, Arianna pieskrēja viņai klāt, atlaižot roku gadījumā, ja Anita negribētu darīt to pašu, bet, ja nē, tad neatlaižot.
Sieviete sirsnīgi apskāva izmisušo Adulu, nojaušot viņas izjūtas un neko nekomentējot. Ja Adula gribēs, tad pastāstīs sīkāk pati, bet, ja nē, tad viņām jāizturas saprotoši un jāatbalsta viņa.

[Džezā tikai Meit...]

Mariette bezspēcīgi nopūtās un palūkojās uz večiņu, lai galvu kratīdama un pie sevis ko murminādama, apsēstos uz zemes. Likās, ka vai nu sieviete nevēlējās atbildēt uz jautājumiem, vai vienkārši nemācēja runāt. Viņa sakrustoja kājas un lūkojās uz večiņu no apakšas. Viņas klēpī tika iegrūsts grozs ar ogām un viņa izbrīnīta raudzījās uz viņu.
- Paldies, bet.. vai jūs pati nevēlaties? - Viņa jautāja, lūkojoties uz grozu. Nebūtu pieklājīgi sākt tās ēst, tādēļ viņa to piedāvāja pašai večiņai. Vēders gan klusi ierūcās, ieraugot sārtās ogas. Laikam ar to kaudzīti dienā bija par maz. Turklāt vēl pēc skrējiena viņa vairāk gan vēlējās dzert.

[Elony]

"Un kāda tad ir tava iespēja dabūt ieročus?" Enrots jau skaidri pauda nepacietību.
"Runā taču skaidri."
Šis jau sāka Enrotam apnikt. Vai tik nebūs pa tukšo?
"Un ja godīgi, tad to, cik ļoti iejaukts Māršmals nezinu, bet iejaukts ir. Un ko vairāk taisos noskaidrot vēl šodien"

[Īvs]

AR/AN:
''Paldies, mīļā.''
Šī pateicība bija kā iesākums atbalstam, ko Arianna sievietei sniedza. Adula notrausa asaras no vaigiem un noglauda Ariannas galvu. Tad nestabili nostājās uz kājām.
''Mūžīgi kopā mēs palikt taču nevaram?''

EN:
Arī jauneklis saīga.
''Mainīga. Nevienam šeit nevar uzticēties; tas nav ne solījums, ne noraidījums. Neviens te nedāļājas ar aizsardzību,’’ viņš sacīja, dziļi nopūzdamies.
''Ierodies rīt šajā pašā laikā un vietā. Redzēs, ko no visa izfantazētā piepildīs, Enrot.’’
Jauneklis pagriezās uz promiešanu, gribēdams dzirdēt vien piekrišanu.

MA:
''Ne, ne, meitiņ. Ēdiens!’’ večiņa sacīja, atgrūžot grozu. Tas bija nepārprotams mājiens, ka grozs ir domāts tieši viņai. Lietus noklusa, un vecā sieviņa pavēra lapas, ļaujot atvēlētajā telpā ieplūst svaigas lietavas gaisam.

[Kalevale]

Nerunā tā, Anita pieglauda savu vaigu Adulai un palīdzēja tai noturēties kājās. Viss taču būs labi, viss taču būs labi, viņa atkal un atkal atkārtoja, jo tiešām tam ticēja, tā tam bija jābūt.

Rudmatei bija daudzi un dažādi jautājumi, tomēr būtu neiecietīgi tos tagad uzdot. Ko mēs īsti darām, kur esam? prāts kliedza, kamēr lūpas murmināja mierinošus vārdus un roka glaudīja viesmīlīgās saimnieces plecu. Viss būs labi, viņa vēl reizi pie sevis atkārtoja. Saņemies, kopā mēs varam, viņa piebilda. Kopā mēs esam spēks.

[Massacre]

Arianna sirdīgi apskāva Adulu un mīļi pieglaudās sievietei klātu. Viņa piekrita Anitas sacītajam, taču neatturējās nepiebildusi:
"To, kas notiks tālāk un kas būs ar mums trijām nezina neviens, tāpēc labāk par to nedomāt, bet mums atvēlēto laiku izmantot lietderīgi, kaut tas būtu viss mūsu mūžs vai turpmākā diena."
Protams, viņai negribējās, lai notiek kas slikts, bet par to nedrīkstēja domāt. Pašlaik jau tā bija čābīgi, bet viņas bija atradušas viena otru kā gaismas stariņu tumsā un to nevarēja aizmirst.

[Malduguns]

Stefans, šķietami nedaudz sapīcis, pārvietoja zirdziņu uz lauciņu A6. Puisis apmierināja savu nikotīna trūkumu organismā, ievelkot pamatīgu dūmu un, piešķiebis galvu, lūkojās te uz šaha galdiņu, te uz mājas saimnieku.

[Īvs]

AR/AN:
''Viss būs labi, viss būs labi, viss būs labi...'' Adula tikai monotonā un viegli histēriskā balsī atkārtoja Anitas vārdus, šķietami izvairīdamās no abu meiteņu pieskārieniem. Tā vairāk bija kā izlikšanās — psiholoģiskā līdzsvara atgūšana.
''Piedodiet, man jābūt par piemēru jums, karš ir tikai...''
Visas pūles bija veltas. Adula izplūda asarās otrreiz, viegli elsojot.
''Man jūs jāsargā... nevis otrādi...''
''Es sargāšu!''

ST:
Bandinieks tika pabīdīts no D3 uz D4. Kungs nenoturējās, jo klusums allaž biedēja.
''Visu cieņu, Stefan, bet vēl es tev to nevaru atklāt. Būtu noderīgi visu uzmanību pievērst spēlei, no tās ir atkarīgi... uzvarētājs un zaudētājs.''
Cigārs bija nobaudīts, un kungs, uguni apdzēsdams, to novietoja traukā starp pelniem.
''Šķiet, tā rit pilnā sparā, tu esi varens spēlētājs!''

[Massacre]

"Adula," Arianna vienkārši iesāka, mierīgā un neuzbāzīgā tonī "Tu vēlies uzņemties pārāk lielu atbildību! Mums, mums visām vienai otru jāsargā. Tikai kopā darbojoties mēs kaut ko panāksim. Un tu noteikti nedrīksti aizmirst pati par sevi, savādāk jau var palikt tikai sliktāk, ne labāk!"

[Īvs]

AR/AN:
Tikmēr, kamēr Adula atslāba un situācija iegrožojās stipri vien vieglākā gultnē, pie trijotnes pienāca apmetnī tērpts vīrietis.
''Adulas jaunkundze?'' skatiens nomērīja visas trīs. Visbeidzot, izšķirdamies par labu vienai, viņš no apģērba dzīlēm izvilka vēstuli un pasniedza to Ariannai. Uz tās slaidā mašīnrakstā vīdēja Adulas vārds. Vīrietis pagājās nostāk, acīmredzami gādādams, lai adresāts sūtījumu atver uzreiz. Adula nenoteikti pamāja, dodot atļauju atvērt.

[Massacre]

Iedoto vēstuli Arianna paņēma drebošām rokām un ilgi uz to lūkojās pirms atvērt, daļēji arī saņemdama sevi rokās, lai to varētu atvērt normāli, ko viņa arī pēc laba brīža izdarīja, ārēji pilnīgi mierīga.

[Elony]

OOC: tikai tagad pamanīju, ka ir atbilde. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif)

"Labi, rīt." piekrita Ernots. Bija jaušams, ka viņam tas nepatīk, bet vienalga.
"Tikai pasaki, kur atrast izdevniecību, vai kurš te zina ceļu uz to." Enrots vēl jautāja puisim.
Un vēl viņam ienāca prātā paskatīties, vai tuvumā nemanīs to mazākā auguma vīreli, kas bija runājis par grāmatu.

[Džezā tikai Meit...]

Večiņa atteicās no piedāvātajām ogām, kas lika Mariettei domāt, ka tas domāts tikai viņai. Meitene mirkli sēdēja un lūkojās uz grozu savā klēpī, līdz, paraustot plecus, ar savu smalko plaukstu sagrāba saujiņu kārdinošo ogu un iebēra tās mutē. Saldena garša pa to izplatījās vienā mirklī, liekot vēderam labpatikā vēlreiz ierūkties, kad kumoss jau slīdēja lejup pa barības vadu. Maltīte bija laba, lai gan ķermenim prasījās kas vairāk, kā tikai ogas. Necik daudz viņa nespēja ieēst, tādēļ pēc mirkļa grozs jau atradās uz zemes viņai blakus, bet skatiens atkal klīda pār šo glābtuvi, līdz apstājās pie večiņas. Likās, ka lietus ir beidzies, turklāt no pavērtās spraugas plūda tāds patīkams svaigums. Viņa nezināja ko tagad darīt, tādēļ vienkārši sēdēja un gaidīja ko tālāk večiņa iesāks.

[Īvs]

AR/AN:
Aiz aploksnes slēpās klasiskās vēstuļu formas teksts:

Cienījamā Adula,

Katakombu varas iestādes ir spiestas paziņot, ka kara iespējamība ir gandrīz neizbēgama. Šī iemesla dēļ varas vīri ir sastādījuši ikviena katakombās dzimuša pilsoņa izglītojošu programmu, kas sekmēs aizsardzību pret pazemjiem.
Mūsu rīcībā ir ziņas, ka Jūsu aizbildniecībā ir nonākušas personas, kas, nekavējoties, jānogādā katakombu pārziņā drošības un izglītības apsvērumu dēļ.
Lūdzam paziņot Anitai Eglītei un Ariannai Skortai par iespējamu dzīvesvietas un dzīvesveida maiņu.
Pēc Jums ieradīsies sūtījuma saņemšanas brīdī.

Cerot uz sapratni,
Valdība

EN:
''Taisni uz priekšu, un pa kreisi,’’ jauneklis attrauca un pameta Enrotu vienu.
Punduris nekur nebija manāms, vien cilvēki satraukti pamazām izklīda. Aiz muguras gan bija dzirdams troksnis, tur, virvē sasaitētu, veda vīrieti, pēc skata, katakombu kārtībnieks. Abi pagāja garām Enrotam un vēl ilgi turējās tam priekšā.

MA:
''Sāpe?’’ pēkšņi večiņa satraukti iejautājās, sākot apčamdīt visas Mariettes apģērba vīlītes – no galvas līdz kājām. Iztaustot arī matus un pagriežot pakausi.

[Džezā tikai Meit...]

Mariette jau laikam no lielā satraukuma bija aizmirsusi iepriekš pārdzīvoto vilkšanu pa zemi, brutālo matu pārraušanu, kuri tagad sniedzās tikai līdz lāptiņām, bet dažas šķipsnas bija vēl īsākas, nomešanu zemē, kā tādu kartupeļu maisu(tiesa, ļoti vieglu) un ilgo skriešanu pa mežu.
Kad pēkšņi večiņa sāka pārbaudīt viņas kārno ķermeni un pieminēja to vienu vārdu, viņa tiešām atsāka just visas sajūtas. Kāju muskuļi sāka smelgt, tāpat kā ribās kaut kas iedūrās un galvas virsa likās daudzreiz jūtīgāka, nekā iepriekš. Viņa neatbildēja večiņai, taču ar klusām nopūtām, vaidiem un sejas šķobīšanu norādīja vietas, kur viņai sāpēja.

[Elony]

Enrots klusi pateicās un atvadījās no jaunekļa.
Viņš devās norādītajā virzienā, diezgan ziņkārīgi raudzīdamies uz sagūstīto, jo vairāk tāpēc, ka gāja vienā virzienā.
"Atvainojiet." viņš pieklājīgi uzrunāja sargu. "Kas ir šis noziedznieks un kāpēc tikai viens sargs to ved cauri pazemes gaiteņiem?"
Viņš centās izskatīties normāls un nedraudīgs, lai gan garie, sudrabotie mati un zaļās acis ar šaurajām zīlītēm tādas varēja nelikties.

[Massacre]

Vēstuli Arianna lasīja skaļi un valdīdama aizsmakumu, kas draudēja atņemt runasspējas. Pēc izlasīšanas viņa šķībi palūkojās uz vēstules piegādātāju un klusi pajautāja:
"Tas nozīmē, ka mūs izšķirs?"

[Īvs]

AR/AN:
''Izšķirs?'' Adula, šķiet, nepilnīgi bija uztvērusi vēstules saturu.
Visam pāri vēl šis — pārdzīvojumi viņu spieda pie zemes, liekot savu roku uzstutēt uz Anitas pleca, izmantojot to kā atbalsta punktu.
Ziņnesis, ieinteresēts, pienāca tuvāk pie trijotnes, no malas īsti nesaprazdams, kas no kā tiks šķirts.
''Tieši tā, jaunkundz.''
Adula, atbalstījusies pret Anitu, sasvērās uz vienu pusi. Varēja domāt, ka viņa gatavojas krist, tomēr tas bija acu apmāns, jo sieviete tikai aizgriezās.

EN:
Kārtībnieks, izdzirdēdams Enrota balsi, sarāva virvi ar sagūstīto īsākā pavadā, gluži kā apstādinādams noskrietu zirgu. Tad stingri piecirta kāju pie zemes, it kā uz kaut ko norādīdams.
''Pazeme ir tur,'' — viegli izsmējīgs tonis un pavisam vāja ieinteresētība attiecībā uz Enrotu.
''Un šis te mums ir kārtības maitotājs, lišķīgs noziedznieks, jauniņais citu izdzimteņu vidū...'' tā rupjā valodā atbildēdams, viņš pagrieza noziedznieku pret Enrotu. Tā seja tomēr nebija redzama, jo slēpās zem pinkaina matu ērkuļa.

MA:
Večiņa apskatīja norādītās vietas, galvu skumji šūpodama. Ar ķetnu viņa lika Mariettei nogulties turpat, uz lapām.
''Miegs.''
Un tad viņa izdarīja ko negaidītu — sāka klusi dziedāt. Balss bija tikko sadzirdama, dobja un neskanīga, tomēr sirsnīga.

[Džezā tikai Meit...]

Likās, ka večiņa ir sarūgtinata un jūt meitenei līdzi, jo viņa tik skumīgi šūpoja galvu, ka Mariette nespēja nepasmaidīt par viņas rūpēm. Viņa norādīja meitenei atgulties, uz ko viņa pat vairs neiebilda, jo likās, ka šeit bija pietiekami droši, lai varētu uzticēties večiņai un laisties miegā. Kad viņas galva saskārās ar zemi, atvieglojuma nopūta pārskrēja pāri lūpām, jo bija tik patīkami atlaisties uz zemes un atbrīvoties.
Un tad.. večiņa sāka dziedāt. Likās, viņa dziedāja šūpuļdziesmu, lai Mariette ātrāk aizmigtu. Meitene palūkojās uz viņu un pasmaidīja siltu smaidu, vēloties apskaut jauko sieviņu, kura pret viņu izturējās tik jauki. Viņas balss gan nebija dzidra un žūžojoša, taču tā bija tāda jūtama sirsnīguma pārpilna, kas vienā mirklī viņu pārņēma.