Meklētais [PZP] [C], LS pavediens. Opcijas

[Develin_]

Tur klinšu patvērumā, kur mēnēss spīdēja visspožāk un apgaismoja angelu kapličas... Tur prom no visā apdzivotajām vietām, kas ta vien čumēja un mudžēja no bruņotiem angeliem un draco, maigās mēness gaismas ieskauts slējās sens un laiku nokalpjos dēdēšana procesā kāds draco tautas sen jau pamests templis... Tā pakājē neraksturīgi bija raduši savu mūža mieru daudzas angelu tautas mirušās dvēseles, kas tur guldītas zemes miesās...

Šī tempļa maģiskajā noslēpumainības un tmsas plīvuros, kas slēpa to cēlā vientulībā un atšķirtībā no visas pasaules bija lemts sastapteis no ceļiem noklīdušiem, cerību zaudējušiem un atguvušiem ceļiniekiem, kam svēts vien savas tautas gods.. kam svēts vien uzvaras saldums un zaudējuma rūgtums.. Tur lemts bij sastapties ceļiniekiem, kuri nav nedz vienas rases ne dzimuma.. ne vienas cerības.. ne ticības.. Kvēls naids sitīs atreibes zvanus tomēr būs lietas kas mainīs visu.. kas jau mainījušas visu.. Svešinieku apvienos savus spēkus vienā, lai gūtu kopēju miera svētību ne tik sev.. bet arī pārējām tautām un ciltīm...

[Džezā tikai Meit...]

Nitha bija atspiedusi savu galvu pret Draka plecu un klausījās ko puisis teica. Ar katru vārdu, viņas sirds izlaida vienu sitienu. Sieviete jutās sastingusi un tukšu skatienu vērās uz kādu ziedu, kas auga nedaudz tālāk. Viņa nezināja ko teikt. Pat ko domāt. Pēc draco vārdiem, iestājās klusums, kurš nebija tāds kā pirms mirkļa, bet neērta saspringuma pilns.
- Es.. - Klusi pārskrēja pār viņas lūpām. Ak, Ang, ko viņai atbildēt? Sievietes kaklā likās bija iesprūdis kamols, kurš pazudināja viņas runasspējas, bet tāpat viņa nespētu bilst ne vārda pār tām. Viņa centās izprast Draka vārdus un pati sevi. Ko viņa vēlējās? Vai teikt taisnību?
- Drak.. - Viņa iesāka, lēnām atlaižot puisi no sava apskāviena.
- Ja man jābūt godīgai.. Jā.. arī es vēlos atkal sajust tavus skūpstus un pieskārienus, just tevi. - Viņa apklusa, skatienu pārlaižot apkārtnei.
- Bet man ir bail ko tu domāsi par mani pēc tam. - Viņa steidzīgi piebilda un tad turpināja.
- Ko par mani domās Angs. Vai tā ir izvirtība, vēlēties būt daudz tuvāk ar kādu kopā, vai tas viss ir nepareizi? Un ja nav, tad man ir jautājums - vai tu jūti pret mani tikai iekāri? Jo man neliekas, ka manas jūtas ir tikai tādas.. Es nevēlos padoties tikai miesiskai baudai, bet lai tas būtu arī kas vairāk. Šī būtu skaista vieta, skaists laiks, lai to izbaudītu, taču.. - Pār Nithas lūpām pārstāja plūst vārdi un viņa jutās pavisam samulsusi. Viņas skatiens vērās uz leju, uz viņas rokām, kuras sieviete salika klēpī.

[Sindra]

Draks noklausījās Nithas teikto un puiša sejā saspringums pamazām izzuda un viņš jau uzsmaidīja angelai pavisam sirsnīgi. Tumšās acis bija kā atdzīvojušās. Viņš pabīdījās sāņus un notupās Nithas priekšā. Puisis paņēma sievietes rokas savās un ielūkojās viņai acīs.
Un tā mēs abi domājām, ko mēs viens par otru padomāsim. Draks smaidīja. Es nekad neesmu bijis iemīlējies. viņš godīgi atzinās. Bet mani nekad arī nav uztraucis ko kāda sieviete domās pēc tam. Ar Tevi ir pavisam savādāk. Man rūp.. Tavas sajūtas, Tava drošība, Tava vēlme būt kopā ar mani šeit un tagad un pēc tam. Ballē un vēl pēc tam. Varbūt tas ir mīlestības sākums. Piedod, bet es šobrīd nezinu. Ir vienkārši savādāk nekā citkārt. Bet dienā, kad es zināšu, ka Tevi mīlu, es to noteikti pateikšu un lūgšu Tevi kļūt par manu sievu.

[Džezā tikai Meit...]

Sieviete notrīsēja no Draka pieskāriena, bet ieskatījās puisim acīs. Tās atkal likās dzīvas un siltais smaids viņa lūpās lika arī Nithai mazliet pasmaidīt. Angela klausījās viņa vārdos un juta kamolu savelkamies kaklā. Viņa izteiktie vārdi lika viņai justies tik.. īpaši? Tie lika kristāldzidrām asarām lēnām aizmiglot skatienu un noslīdēt pār sārtajiem vaigiem.
Angela pasniedzās uz priekšu un vēlreiz apskāva Draku.
- Arī es nekad neesmu mīlējusi un nezinu kā tas ir. Tās sajūtas.. vai tas, ko es jūtu pret tevi ir tas. - Viņa klusi čukstēja, aizverot acis un ļaujot asarām klusi plūst.
- Un tādēļ man ir bail ciest. Lūdzu, pasaki, kad neko nejūti pret mani. Ka tā ir bijusi tikai aizraušanās, bet nemāni mani. Tikai neliec man just sāpes. - Kluss lūgums izskanēja pār angelas lūpām. Viņas trauslais augums viegli drebēja un vējš bužināja sarkanos matus uz visām pusēm. Viņa bija ietinusies melnajā mētelī, kurš cieši piespieda sniegbaltos spārnus pie viņas muguras. Reibinošā smarža viegli kņudināja viņas sajūtas, bet pašlaik tās vairāk reaģēja uz draco maigo aromātu un pieskārienu.

[Sindra]

Draks apskāva Nithu un glāstīja viņas matus.
Es apsolu. Pie sava tēva vārda. viņš klusi noteica. Apsolu, ka nekad nemānīšu un nelikšu ciest. Puisis cieši turēja angelu un glāstīdams viņas matus domāja, par likteni, par mīlestību, par rasēm. Likās, ka galva eksplodēs no daudzajām domām, kuras paspēja iztraukties cauri viņa smadzenēm pāris sekunžu laikā.

Nedaudz palaidis vaļā Nithu, Draks pieliecās pie viņas vaigiem un noskūpstīja angelas asaras. Piedod, ka liku Tev raudāt.

Šo rakstu rediģēja Lady Sylvanas: 19.08.2008 19:40

[Džezā tikai Meit...]

Nitha piekļāva savu seju draco plecam un ļāvās asarām. Viņa turēja puisi cieši sev klāt, apķērusi savas smalkās rokas ap viņa muskuļotajiem pleciem. Angela juta smagumu un skumjas lēnām izgaistam, klausoties puiša solījumā. Nespējot izsekot domām, viņa labāk tās ignorēja un vienkārši pakļāvās mirklim. Viens bija skaidrs – šī nebija īstā vieta un īstais laiks. Vēl bija pārāk agrs, lai radušās sajūtas nosauktu par mīlestību. Viņi aizvien vēl bija svešinieki.
Sieviete atliecās atpakaļ un aizvēra acis, kad Draka lūpas skāra viņas vaigus, lai notraustu sāļās asaras.
- Tev nav jālūdz piedošana ne par ko. Es jūtos daudz labāk. Šķiet, ka tas man bija vajadzīgs.. – Angela klusi noteica, mīļi pasmaidot. Viņa arī uzspieda maigu skūpstu uz puiša vaigiem un ieskatījās viņa tumšajās acīs. Šķita, ka pasaule ir atgriezusies un viņa spēja to atkal uztvert.
- Varbūt iesim? – Viņa jautāja, pieliecot galvu uz vienu pusi. Bija kaut kā savādāk jānodarbina ķermenis un prāts, turklāt gribējās apskatīt dārzu, lai varētu atgriezties tavernā.

[Sindra]

Mhm Draks pamāja ar galvu un piecēlās kājās un padeva roku Nithai.
Šeit noteikti ir daudz ko redzēt. viņš apņēmīgi noteica un nesteidzīgi veda angelu uz gaismiņas pusi.
Viņš saprata kā meitene jūtās. Un šobrīd apgalvot dedzīgu mīlestību, lai tikai panāktu, ka angela viņam atdodas, puisis nemaz negribēja.
Viņa patiešām bija īpaša.

Šo rakstu rediģēja Lady Sylvanas: 19.08.2008 20:49

[Semijs]

Umbreks ar platu smaidu pateicās bārmenim un paņēmis instrumentus, pieplaka pie ēdiena, pie reizes novēlot labu apetīti blakus sēdošai sievietei. Tagad laika sarunām nebija, bija tagad jāēd. Apēdis pāris tupeņus, kuri diezgan ātri tika norīti, vīrietis nolika malā savus instrumentus un ķērās pie jēras, - abas smagās rokas tika uzliktas virsū nabaga, nu jau beigtajam zvēram un tika norauta kāja nost, kuru Umbreks sāka uzreiz žļambāt. Viņš šobrīd jutās kā paradīzē. Apēdis visu kāju ar visiem kauliem, barbars uzdzēra alu pa virsu, lai labāk noskalotu apēsto. Pamazām no jēra vairs nekas daudz nebija palicis, izņemot pāris kaulus un nedaudz gaļas, kuriem liktenis drīz vien bija atrasties Umbrekam vēderā, bet pagaidām to novilcināja kartupeļi un alus, kas gāja kā ūdens iekšā barbaram rīklē.

[Džezā tikai Meit...]

Angela pateicoties saņēma puiša roku un piecēlās kājās. Viņai patika Draka degsme apskatīt, kas sagaidāms tur, no kurienes spīd gaismiņa un spēja uzreiz pārslēgties no viena mirkļa, otrā. Tas lika Nithai saņemties un sekot puisim, jūtoties patiesi laimīgai un patiesam smaidam parādīties uz lūpām. Bija jāizdzīvo šis mirklis.
- Un kā tu domā, ko tu redzēsi? - Angela teica, norādot uz spožo gaismiņu, kura ar katru mirkli tuvojās. Viņi tai tuvojās.

[Sindra]

Nu kādu sirmu večiņu ar laipnāko smaidu pasaulē, kura mūs dēvēs par bērniņiem un piedāvās smaržīgu tēju. Draks uzlūkoja Nithu un sākumā puiša skatiens pauda visdziļāko nopietnību, bet beigās viņš neizturēja un iesmējās. Un viņai noteikti ir skaistākā pasaku mājiņa, kuru ieskauj skaistākās puķes. Un tad, kad mēs būsim padzēruši tēju, viņa teiks, ka sen jau mūs gaidījusi un, ka patiesībā ir labā feja un nogādās mūs karaļvalstī, kura pieder mums un tad mēs tur valdīsim ar viņas svētību un dzīvosim laimīgi. tumšajās acīs sprēgāja smiekli.

Nē, es tiešām nezinu. Man krodzinieks neko sīkāk nepastāstīja.

[Džezā tikai Meit...]

Kad puisis stāstīja savas domas, Nitha nespēja noturēties un sāka skaļi smieties. Viņas dzidrie, gaišie smiekli pieskandināja kluso apkārtni kā vējzvani vējainā dienā.
- Atgādina bērnības pasaciņas.. - Viņa caur smiekliem izdvesa un palūkojās uz draco, kurš pats nespēja novaldīt smaidu.
- Ja tu nebūtu sācis smieties, es būtu pat noticējusi. - Viņa nopietni teica, kaut acīs varēja saredzēt viņas uzjautrinājumu.
- Bet jaukā večiņa, tēja, saukšana par bērniņiem un skaistākā mājiņa un puķes patiesībā pat varētu būt īstenība, par kuru es neiebilstu. - Viņa piebilda un mirkli apdomājusies noteica.
- Nu.. varbūt tikai bērniņiem.

[Develin_]

Nitha, Draks

Takas labajā pusē varēja redzēt nelielu lapeni, kura bija ērti iekārtota un izgaismota ar maziem vējlukturīšiem visdažādākajās krāsās.
Mazliet tālāk varēja redzēt nelielu ķieģeļu ēciņu ar koka liegiem un mazā, glītām rūtīm. Arī tā bija gaiši izgaismota, vien īpaši pasaku namiņu neatgādināja. Durvis bija ciet, bet logs vaļā un pa to varēja dzirēt jaukas lautas skaņas. Klusas, bet melodiskas un dzidras. Tās stāstīja par seniem aizlaikiem, kad tautas vēl dzīvoja mierā un saticībā.

Marro

Ubags pacēla galvu. Tas bija viens no kaimiņpuišiem, ar kuru Marro bija kopā izaugusi. Ar lupatu pārsietās acis gan traucēja uztvert seju pilnībā.
-Jūsu balss ir dzirdēta, lēdij,-viņš klusi sacīja un pievilka roku sev tuvāk klāt. Visādam gadījumam.

Krogā

Develins pagalam savādu skatienu raudzījās uz to kā Umbreks notiesā savas pusdienas. Viņš mazliet saviebās, tad pievērsās galdam un izlikās, ka tas ir ellīgi interesants.

Aridena

Madeleina atbldēja uz visiem Aridenas jautājumiem un prata pastāstīt angelai par katru ēku, ielu vai laukumu kādu stāst, tādēļ iešana izvērtās visai gara.
Drīz vien arī abas meitenes nonāca pie mazā namiņa, kur mitinājās šuvēja.

Šo rakstu rediģēja Develin_: 19.08.2008 22:00

[Sindra]

Draks ar patiku klausījās Nithas smieklos. Un pienākot tuvāk mājiņai viņš sadzirdēja no tās plūstam mūziku.
Puisis uzsmaidīja angelai un devies pie durvīm pieklājīgi pieklauvēja.

Mājiņa gan neizskatījās kā no pasakas, bet kaut kas tomēr te vēl bija palicis pasauļu naida neskarts.

[Develin_]

Draks, Nitha

Lautas skaņas apklusa. Bija dzirdama viegla švīkstoņa un durvis atvērās. Tajās stāvēja teju vai visskaistākā draco sieviete, kādu vien daba bija radījusi.
Viņas vaibsti bija smalki, tumšie mati vilnī krita pāri trauslajiem, bālajiem pleciem, kurus atklāti bija parādījusi tumšzaļā kleita, kura kļāvās pie slaikā auguma. Seja bija smalka, noteiktiem, bet neatvairāmi skaistiem vaibstiem. Tumšās acis ieskāva garas skropstas un sārtās lūpas viegli smaidīja.
-Angs mani šodien ir pagodinājis ar vēliem viesiem,-viņa dzirdā, skanīgā balsī sacīja.

[Sindra]

Labvakar! Draks apmulsis lūkojās uz draco sievieti. Lai vai ko, bet tādu mājas īpašnieci viņš gan nebija iedomājies.
Mēs atnācām pastaigāties. Un mums pilsētā teica, ka jums ir skaists dārzs un tā patiešām ir. puisis mazliet apmulsis runāja. Viņu izbrīnīja, ka draco sieviete pieminēja angelu dievu.

[Massacre]

"Gadās, ka nepazīstamu cilvēku balsis atgādina pagātni. Marro kā atrunādamās paziņoja. Pēc savas pagātnes viņa nedzinās un viņai to nevajadzēja satikt, arī vecas paziņas veidā. Tāpēc viņa devās prom; ja cilvēks pats nepildīja savu ticību, tad to piepildīs pati dzīve.

[Džezā tikai Meit...]

Un beidzot viņi bija nonākuši galapunktā. Smarža bija pastiprinājusies, tāpat kā ausis pēkšņi saklausīja kādu skaistu melodiju plūstam no mājiņas puses. Tā atradās labajā pusē, nedaudz tālāk, kā skaisto, krāsaino gaismiņu metošie vējlukturīši, kuri izrotāja zaļo lapeni. Tā nebija gluži tāda, kādu to bija iedomājusies angela, bet likās ļoti jauka un mierpilna. Nitha noraudzījās uz Draku ar smaidu, kā puisis pieiet pie mājiņas un pieklauvē tās durvīm. Gaidpilns klusums.
Un tad durvis atvērās, skatienam atklājot neticami daiļu draco sievieti. Angela piegāja soli tuvāk un laipni paliecās pret 'mājas īpašnieci, kura bija pilnīgi savādāka, nekā domās.
- Lai Angs jūs svētī. - Nitha apmulsusi noteica, esot tikpat izbrīnīta par to, ka draco pieminējusi angelu dievu, kā Draks.
- Pieņemiet mūsu atvainošanos, ja esam ieradušies par vēu un jūs iztraucējuši, bet mēs tiešām vēlējāmies apskatīt jūsu pasakaino dārzu. - Viņa atvainojoši stāstīja, atkal iztaisnojamies un siltu skatienu uzlūkojot sievieti.

Šo rakstu rediģēja Džezā tikai Meitenes: 19.08.2008 22:52

[Sindra]

Jā.. Draks piebilda un viegli paklanījies pieliecās un noskūpstīja sievietes roku. Mēs ceram, ka jūs pārāk neiztraucējām. viņš noteica iztaisnojies. Puisis pameta skatienu apkārt uz mierīgo dārzu un skaisto lapenīti. Un tomēr viņam likās dīvaini, ka tepat netālu no valdnieka pilsētas var dzīvot draco sieviete, kura godā Angu. Valdniekam tas noteikti nepatiktu, ja viņš uzzinātu. Un viņa bija tik skaista, ka savā daiļumā varēja sacensties pat ar skaistākajām angelām. Draks gan zināja, ka tā ir. Ja kādai draco sievietei gadījās piedzimt īpaši skaistai, tad viņas atstāja liktenīgu un grūti aizmirstamu iespaidu.

[Roviela]

- Vai tas ir te? - Aridena uzdeva beidzamo jautājumu, un apstājusies nopētīja namiņu. Izskatījās labi.
Viņa pieklauvēja un gāja iekšā.

[Develin_]

Draks, Nitha

Sieviete pasmaidīja. Viņa lūkojās uz abiem.
-Vēli viesi nes ziņas, kaut ko meklē vai arī viņiem ir tikai plikais iemesls, lai piekāptu, bet iemeslam jābūt vienmēr,-draco sieviete viegli pasmaidīja.
-Un ja Angs mani ir svētījis ar vēliem viesiem, tie jāaicina iekšā,-sieviete pasmaidīja un platāk pavēra durvis.

Marro

Pēc kāda brīža, kad Marro jau bija gabaliņu tālāk no pilsētas, kāds uzlika roku viņai uz pleca. Ubags bija noņēmis apsēju no acīm un tās skaidri lūkojās barbaru sievietē.
-Katram ir savi iemesli, lai darītu to, ko viņš dara, Marro,-jauneklis sacīja.

Aridena

Madeleina pamāja un sekoja Aridenai iekšā namiņā.
-Vēl viens ciemiņš! Kleita vai kas cits?-viesmīlīgā draco šuvēja plati un sirsnīgi pasmaidīja.

[Sindra]

Draks pasmaidīja mājas saimniecei un paņēmis Nithas roku devās iekšā.
Nu jā, mūsu apciemojumam patiešām nav nekāda ļoti nopietnā iemesla. Mēs tikai vēlējāmies pabūt divatā un aplūkot kaut ko skaistu.
Iegājis mājā, puisis aplūkoja kā tā izskatās no iekšpuses. Nithai likās, ka ieejot mājā Draka uzmanība atslāba un viņš vairs nebija tik iesprindzis kā atrodoties ārā.