Pēcvārdi, kad viss briesmīgais jau garām ^^ Opcijas

[Sindra]

Spēle nu ir pagājusi un ir laiks apskatīt to, kas patika, kas nē un pateikties organizatoriem par ieguldīto darbu.

Liels, liels paldies spēles organizētājiem!! Spēles ideja man ļoti patika, tikai nu jā. Šobrīd es ne tuvu neesmu tādā fiziskajā formā, lai nepārtraukti rāptos kalnos. Patiesībā šī spēle ritīgi diskriminēja rešņus, jo viņi tajā nevarēja ņemt aktīvu dalību. Nu neko. Vēl viens iemesls cīnīties ar lieko svaru, jo izrādās, ka nu jau tas traucē arī larpot.

Vēl tā diskriminēja arī nedaudz tizlos cilvēkus, kuri pēc viena šļūciena uz pakaļas, visu atlikušo spēles laiku vaidēja par neciešamām sāpēm. Patiesībā jau pret vakaru arī slaidie cilvēki izskatījās kā visu dienu būtu skrējuši maratonu, aktīvi piedalījušies distanču stafetēs. Kad devos mājās mundrums bija vērojams tikai Kamaza un Fluffy barbara Jāņa sejās. Nu varbūt vēl kāda kurš joprojām aktīvi kvestoja. Nu ar to visu es gribēju teikt, ka manuprāt spēli būtu iespējams izbaudīt, ja tā būtu notikusi normālā poligonā. Jo pat ja man teiksim nebūtu problēmas ar uzkāpšanu kalnā fiziskās formas dēļ, tad man tik un tā to būtu grūti izdarīt kleitā. Un tas nozīmē, ka kaut kādus čarus ar grezniem tērpiem, daudz visādu plīvojošu figņu šā kā tā spēlēt nevar.

Nenoliedzami spēles norises vieta (Nē!! es to atsakos saukt par poligonu) ir skaista un mums prieks, ka Kamazs mums šo vietu parādīja.
Bet nu jā. Ceru, ka GM komandas nākamā rīkotā spēle tomēr notiks spēlētājiem draudzīgākā vietā un varēs vairāk aktīvi spēlēt visi neatkarīgi, no rases, fiziskās forms un reliģiskās pārliecības.

Un BTW, ceru, ka Tīstokli beigās izdevās nokabināt no trubas vai kur nu viņš tur bija pieķēdēts.
(IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/happy.gif)

[Demiurgs]

tad jav laikam mūsu pārtijs bija pirmie kas tīstokli uzgāja - pavisam nejauši. Nodomājām ka tas vainu neatiecas uz tiešo kvestu, vai vispār ira kautkāds krāms (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/tongue.gif) (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/grin.gif) (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/grin.gif) takā uzzinājām par to ka esam bijuši rulim tik tuvu uzzinājām tikai braucot mājās (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/laughing.gif) (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/laughing.gif)

[Dayns]

nē - zi, arī sēdēt nometnē bija jautri (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/grin.gif) nu jā - sisties nedrīkstēja, bet tad kad sākās RP nevis vienkārši pasēdēšana, visi garām kursējošie cilvēki kas arī iesaistijās padarija šo pasakumu pat diezgan interesantu (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif) itsevišķi kad pēc kārtējā kvesta izpildīšanas pārtijs ievelkas nometnē un vienmērīgi izsmērējas uz nometnes zālāja atkarībā, kurš nu ir spējīgāks vai nespējīgāks vienu soli vēl paspert (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/grin.gif) spēle tiešām bija laba, un GM - cepuri nost! ja vēl padomā, ka kamazs tiešām arī katru reizi skrēja apkārt ar tiem cilvēkiem... un beigās vēl pārvietojās vertikāli!

[novemberunge]

vareni spilgti iespaidi un jauna pieredze, un dažādas atklāsmes man kā cilvēkam, kas pirmo reizi mūžā devās uz larpu.

poligons! jāpiekrīt sindrai, tā bija tizlo cilvēku diskriminācija. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/grin.gif) es šobrīd pati sevi atļaujos uzskatī par varoni, jo savu kuslo, trauslo ķermenīti tajos kalnos uzvilku ne vienu reizi vien, kaut kājas bija noberztas un sāpēja, un domāju, ka neesmu uz to spējīga. un par to (ne jau par sāpošajām kājām, bet par to, ka dzinos tajos kalnos un ielejās līdz mirklim, kad vairāk vienkārši nevarēju) jāpateicas spēles organizētājiem - kvesti bija interesanti, tā vien gribējās dzīties visam un visiem pakaļ, viss bija labi noorganizēts, man patika, cepuri nost! bija aizraujoši, bija jautri (starp citu, jā, tieši nometnē, manuprāt, bija visjautrāk) un, pārsteidzošā kārtā, pēc tā visa esmu kritusi azartā un domāju, ka noteikti vēl kādreiz kādu larpu apmeklēšu.

bet vienu gan nesaprotu - teju visi (jeb tomēr visi?) nejauši uzgāja to pastoru, kas bija otrpus upītei, bet mēs, kaut gājām viņu meklēt vairākas reizes un dažādos sastāvos, un uzzinājām pareizo ceļu no citas komandas, tā arī to mirušo - runājošo koku neatradām. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/laughing.gif) unikāli.

un levelupu dabūt, uzceļot laumiņai māju, ir bezgala kruti. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/xD.gif) žēl, ka tā arī pēcāk nevienu neizgājām nosist.

Šo rakstu rediģēja cyber crow: 17.08.2008 12:59

[Night Angel]

Speele patiikaas un viss bija baigi forshi ... Paldies GMiem kuri vienmeer bija savaas vietaas atbildeeja uz jautaajumiem un par spiiti karstumam diezgan hiper aktiivi (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/grin.gif) Gribeejaas speeli pavadiit liidz galam , bet kaa vienmeer ljaunais darbs , darbs un atkal darbs. Sajaas speelees neko daudz neizdariiju , bet man bija jautri un patiikami speeleet un man tas shkiet pats galvenais.Gribeeju vel uzteikt alkiimijas elementu izskatu !!! Sausmiigi labs .... visi GM vareetu paariet uz karodzinju sisteemu.Mazliet par poligonu , karstumaa diezgan gruuti bija paarvietoties pilnaa ekipeejumaa , bet slikts vins nav... normaali vareeja pakaapeleet pa kalniem. Ja vel vareetu skraidiit apkaart pliks pa vinu buutu pa visam labs. ;)Aaaa un vel es pamaniiju ka tur viens cilveeks aktiivi bildeeja vai taas bildes arii kkur buus redzamas ??

[earnella]

citēšu savu klab.lv ierakstu šai sakarā

"tas gan laikam bija ekstrēmākais pasākums, uz kuru es esmu bijusi parakstījusies, bet man patika. spēles teritorija bija milzīga un ļoti komplicēta, toties GMi bija savos uzdevumu augstumos visu laiku, izņemot varbūt nelielās aizkavēšanās spēles sākuma sakarā. es gan būtu darbojusies daudz vairāk, un zinu, ka GMi tiešām spētu nodrošināt darāmo, ja teritorija būtu mazliet piezemētāka, jo tur radās sajūta, ka daba ir izvēlējusies sev tieši to vietu, kur ļoti pretenciozi demonstrēt savu varenību. bet skaista vieta, tiešām.

man joprojām patīk tas, kā mēs dabūjām mūsu level-upu - par to, ka uzcēlām mājiņu laumiņai, kura bija apsēdusi sīkelfa īpašumu. tiešām ļoti jauki, ka pārmaiņas pēc ar NPC mošķiem un mošķīšiem bija iespēja cīnīties diplomātiskā ceļā. lai gan uz beigām mums visām trim bija vienroči +2, tā ka būtu derējis atrast arī kādu mošķīti, kuru pieveikt ar zobenu. tiesa, mēs to īsti vairs nemeklējām tā paša iemesla dēļ - atkal rāpties tajos visos pakalnos, nogāzēs utt utjpr? mums pietika..

jā, un visu cieņu Dvēselītei par viņas NPCošanu, apbrīnoju viņas spēju ļoti ātri nomainīt tēlus un attieksmes. laumiņa bija vienkārši apburoša, un pārējie tēli arī tādi, ka par patiesumu nekādas šaubas neradās. viņa ļoti veiksmīgi panāca arī to, ka uz vietas nometnē sēdošajiem bija kaut kas darāms, teiksim, izveidojot magu konklāvu.

katrā ziņā, lielos vilcienos man viss patika. GMi jau teica, ka ļoti daudzas idejas ir palikušas neizspēlētas, tā ka es tiešām gaidīšu šīs komandas nākamo spēli."

piebildīšu vēl to, ka mani tiešām sajūsmināja zināmas hierarhijas, alianšu un pat valdības (tas pats konklāvs, kurš tika pat līdz nodevēja publiskas eksekūcijas pieprasīšanai) rašanās pamestā ielejā, kur sanākuši konkurējoši piedzīvojumu meklētāju bariņi. tas, ka tā kļūs gandrīz par vienotu komandu, bija pēdējais, ko es biju paredzējusi.

paldies visiem, bija forši. ^^

[Lich]

Pūkainā barbara Flafija pēcspēles emocijas.

- Lokācija bija pirmais, kas piesaistīja uzmanību. Pieņemu, ka kādu tā mazliet arī atturēja un laupīja spēles prieku, bet man vieta šķita ļoti laba. Kalni un lejas pašas par sevi jau radīja tādu actionu, ka vairs nevajadzēja ne 100 npc monstrus ar ko cīnities, ne nonest pretiniekus, lai sajustos pietiekami izārdījies.
- Patika sistēma ar nelielajiem partijiem un pietiekami daudzajiem kvestiem. Levelošanās process un klašu mehānika (vismas barbara) bija patīkami vienkārša, bet tai pat laikā varēja sajust konkrētu tēla progresu spēkā. Arī geimi bija ļoti pozitīvi lādēti un pretimnākoši.
- Vēl ļoti jauki bija ejot ar alķīmiķi lasīt komponentus, kā arī lietot izdalītās kartītes, tas radīja sajūtu, ka visapkārt ir spēles pasaule, nevis vienkārši diedzu pa pļavu.

Kopumā viena no foršākajām spēlēm, kurā esmu piedalījies - paldies GM un pārējiem spēlētājiem!

Nobeigumā neliels atstāsts par to ko sanāca pa visu spēles laiku sadarīt:
- Sākumā ar savu pārtiju devos apraudzīt lutausi un noskaidrot, kas pavalstniekam uz sirds. Sarunas nevedās, izcēlās kautiņš un nācās atkāpties (nopirkām gan pietiekami laika, lai sagūstītā meitene varētu aizbēgt).
- Nākamais piedzīvojums bija dwarfiene ar sliktu redzi, kura lūdza atrast pazaudēto ieroci. Tā arī izdarīju. Bet nu dwarfiene tāda tiešām akla. Kāpjot pa klinti uz pēdējiem pakāpieniem grīļīgajai dwarfienei pasniedzu pretī palīdzīgu roku, bet šī pat nepamanīja.
- Tad Šeidijs mani noalgoja palīdzēt atgūt vienu amuletu no riebējas. Kopā ar citiem piedzīvojumu meklētājiem atradām riebēju, mazliet parunājam, pacīnījāmies un tad šī metās bēgt. No sākuma atrāvās tā ka gandrīz redzēt nevarēja, bet tad sāku panākt un kulminācijā pārīs mežonīgi lielos soļos nonesos lejā pa garu nenormāli stāvu nogāzi, kuru klāja slapju dubļu kārta. Tai brīdī sajutos pilnībā saplūdis ar savu barbara tēlu. Tur lejā arī panācu riebēju un kamēr šī domāja, kur tālāk sprukt, pieskrēja pārējie un mēs viņu veiksmīgi sagūstījām. Kopš tā brīža Flaffijam pie Šeidija iestājās atlaides :)
- Tālak ar lokšāvēju, un divām jaukām meitenēm (bardu un alķīmiķi) devāmies meklēt vīrieti, kurš pēc atšīfrētā tīstokļa vēstījuma vēl esot dzīvs, uz ieteci Loras upē pie sarkanās klints. Atradām tikai kaut kādu apgānītu kapu, bet tad mūs piesaistīja spoka kaukšana. Devāmies skriešus augšā sarkanajā klintī, kur ilgi cīnījāmies ar nerimstošo spoku. Izmēģinājām visu, ko varējām iedomāties, bet beigās pusdzīviem tomēr nācās šo nolādēto vietu pamest.
- Tuvu dienas beigām savācās piedzīvojumu meklētāji no vairākām grupām un devāmies pārmācīt lutausi. Tas nenācās grūti, bet uzreiz pēc lutauša nogalināšanas ceļinieku starpā izcēlās ķīviņš. Nesapratu kur īsti tai visā stāvu, bet laikam pret mani nevienai no pusēm ienaida nebija un tiku sveikā cauri neiesaistoties. Rezultātā ieguvu maģisku amuletu, kurš padarīja mani vēl spēcīgāku nekā iepriekš.
- Vēl pirms tumsas iestāšanās un došānās prom no spēles paspēju pavadīt vienu bardu un reindžeri mistisku aprakstītu koku meklējumos. Tos mēs neatradām, bet ceļs bija interesants un dabūju apskatīt vēl neredzētu poligona pusi.

PS: Vienīgi fotoaparāts samirka un nevarēju neko iebildēt. :( Varbūk kādam citam ir kāda bilde?

Šo rakstu rediģēja Lich: 17.08.2008 18:47

[Axa Night]

Gribēju arī pateikties GMiem par unikālu pasākumu kura pārdomātība un sagatavotība mani pārsteidza, jo no manis ieguldījums bija ultimatīvi minimāls, pieprasot tikai ierasties un havot fanu (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif)

Man kā NPC arī šis LARPs bija nenormāli ideāls, jo dabūju izbaudīt pilnīgi šizīgus tēlus vai kvestu sižētus ar galīgi neparedzētiem iznākumiem.
Un kā Satīrs Rostopovos būtu laimīgi vēl stundām ilgi tusēties alā, gaidot piedzīvojumu meklētājus.

Tikai žēl, ka neizdevās izspēlēt vēl arī citus unikālus tēlus un radījumus, ko GMi bija nez kādu narkotisko vielu iedarbībā radījuši (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/rolleyes_a.gif) - ļoti ceru, ka Dūņu sieva vēl kādā nākotnes LARPa parādīsies (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/wink.gif)

Vieta protams bija ideāla un vakarā, kad beidzot Ilva mūs veda mājās, biju sasniegusi fiziski skraidot tādu stāvokli kā būtu dzērusi visas dienas garumā - nevarēju vairs taisni nostaigāt, mašīnā uznāca black-out'i un no mašīnas rāpjoties laukā reāli 'izkritu' ārā!
It was all way worth it (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif)

PS. Paldies Jaladinam par kaitinošī raudulīgās nimfas atriebību (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/grin.gif)

Šo rakstu rediģēja Axa Night: 18.08.2008 07:58

[NoTe]

Tikai žēl, ka neizdevās izspēlēt vēl arī citus unikālus tēlus un radījumus, ko GMi bija nez kādu narkotisko vielu iedarbībā radījuši (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/rolleyes_a.gif) - ļoti ceru, ka Dūņu sieva vēl kādā nākotnes LARPa parādīsies (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/wink.gif)

Iespējams kāds no Jums ir dzirdējis, ka mēs, Kamazs, NoTe un Bembijs jeb Goldberry, Jāņos devāmies uz Spāniju, bet Vācijā nomira mašīnas motors un tā nu 3-4 dienas pavadījām skaistā Bavārijas pilsētelē Nabburgā, kur gulējām mašīnā - stāvvietā, čurājām lielveikalā, vietējie mūs sveicināja jau otrajā dienā un vēl tur bija nežēlīgi karsts. Kamēr gaidījam, lai beidzas Jāņi un mēs uzzinam, kā tiksim atpakaļ uz Latviju, rakstījām kvestus. Tur arī tapa visi sīžīkākie tēli un kvesti. Līdz ar to ir nepiecieāms vien milzīgs karstums un izmisums, lai radītu labus kvestus.

[Andza]

Andžas garais un detalizētais atskats uz 2008. gada lomu spēli "Nolādēto Tīstoklis" I daļa


Iesākumā ātri pastāstīšu par to, kā gāja spēlē un pēc tam mēģināšu izvērtēt spēli atsevišķā postā.


1. Pārtijs uzsāk kvestošanu
Dibināju pārtiju, kurā bija mags Axels, barbars Džaladins, bards DJ, strēlnieks Ilva un es pats karotājs. Saņēmuši sākumlapiņas no sākuma mūsu barda pārliecināti devāmies uz elfu birzi, jo vienā no hintiem bija pieminēti elfi (kas patiesībā bija ļoti muļķīga hinta interpretācija). Šķērsojuši upi, paklīdām, bet neko neatradām (piem. birzi), neskaitot pāris indegrientus. Aizmaucām līdz Lamatai un vēl šur tur izmērcējāmies, līdz secinājām, ka šurp iet bija bezjēdzīgi.

Devāmies atpakaļ un ieraudzījām, ka ir parādījušies kvesti. Ātri pieteicāmies uz fejiņu kvestu un līķa gredzena kvestu. Kad atklājām, ka fejiņas jāpabaro 1 stundas laikā, mūsu mags nometa visas savas mantas un devās mežonīgā orientēšanās skrējienā cauri visam poligonam. Tikmēr mēs noīrējām lāpstu (ko es zināju, ka jādara, ak es blēdis) un devāmies rakt līķi uz sarkanās klints, lai atdotu gredzenu Dveshy. Pa ceļam pie Ceļa zīmes atradām hintu rakstu zīmēm, un viens goblins, kuru nokāvām.

Nolēmām sadalīties. Es paliku atšifrēt vēstuli, kamēr pārējie nolēma padarboties ar līķi. Tā es sēdēju un lēnā garā šifrēju, turot tekstu uz vairoga. Man atkal uzbruka goblins, bet nespēja man neko nodarīt (man bruņas par biezām). Nositu un nopelnīju dālderi. Pabeidzu šifrēt tekstu, un atgriezās mani kolēģi. Viņiem līķa gredzens, to atrokot nelāgā kārtā bija nozaudējies.

Noskaidrojām, ka esam saņēmuši levelupu. Priecīgi noskaidrojām, ka tepat tuvumā jābūt Viņaidas kara komandiera Raita kapam un atrakām to, cerībā sapelnīties vēl vienam levelam. Tā kā domājām, ka atrastajā lādītē varētu būt kas bīstams, nolēmām bez sava burvja nemēģināt vērt to vaļā, lai neatrautos ar kaut kādu baisāko lāstu.

Atgriezāmies nometnē, noskaidrojām, ka nekā bīstama tur nebija, atvērām izlasījām vēstuli un sapratām, ka tur vajadzēja būt atslēdziņai līķim kaklā (kuru nebijām tur manījuši). Dabūjām no GMiem gredzenu (kas laikam tika nopirkts, lai kaut kā kompensētu tā pazušanu). Ieskābām un katram gadījumam pie GMa pārčekojām, vai tam tur jābūt. Saņēmuši apstiprinošu atbildi, gaidījām ļevakošanos, bet tad ar Džaladinu, kārodami tomēr saņemt uzreiz 2 levelupus, aiznesāmies pakaļ atrast atslēdziņu pie Raita kapa. (uz šo gājienu atļāvos novilkt bruņas un neņemt līdzi vairogu)

Tuvu kapam atradām Aivvv (kurš tur laikam bija citu iemeslu dēļ), kurš devās ar banšīju sisties. Atslēgu ilgi sijājot zemi, neatradām un vīlušies nospriedām, ka vai nu Aivvv to savācis, vai vienk. esam to nokāsuši. Atgriezāmies nometnē un uzzinājām, ka tur nemaz nebija jābūt atslēgai, ka tā bijusi kļūda. Beidzot uzļevakojāmies par diviem līmeņiem uz augšu un, IMO, kļuvām drausmīgi spēcīgi (es vēl piepērkot 1 amuletu varēju izspiest savu maksimālo klases demedžu 7).

2. Ceļojums divatā
Kādu laiku atpūtos, jo biju pārguris. Tad noskaidroju, ka būtu baigi atkuāli atrast tīstokli, un nolēmu veltīt visus savus spēkus tam, manot, cik lēni pildās kvesti. Tiesa pa to laiku Aivvv pārtijs vēlējās sist Lutausi kopā ar mums. Piedevām vēl uzradās burvīgās nifmas kvests (slavinājumi Axai no manas puses par izskatu un atspēli), un mans pārtijs sāka risināt to. Es atkal sapratu, ka negribu sist lutausi, jo biju drošs, ka tam nav tīstoklis, bet labākajā gadījumā tikai hints uz to. Tāpat negribēju gaidīt.

Tāpēc ieraudzījis burvi Tobiju (Kāsi), teicu viņam "es metu bruņas nost" un metamies meklēt tīstokli. Man ir pāris hinti no vēstulēm un idejas, ko darīt. Divatā pārvietosimies gana ātri. Tā devāmies ceļā (pa ceļam Tobijs atklāja, ka viņš patiesībā ir barbas, kurš izliekas par burvi (izmantotams tiešām sasodīti smuko Demiurga zizli).

Pa ceļam uzzināju (čīterīgi gan), ka Aivvvs mēģinājis uzmest mūsu pārtiju, un nospriedu, ka visi mūsējie ir apslaktēti.

Ar mokām atradām koku, pie kura bija nogalināts Dagevalds (pirms tam atraduši brikšņos kādus 6 lielus nokaltušus kokus), un uzrakstus. Neko nesapratām (kapu neieraudzījām, bet izrādās tādam tur bija jābūt). Nospriedām, ka te viss ir savākts, nekā te nav, un vilkāmies tālāk uz Trijupi. Tur atradām piemiņas plāksni un neko vairāk. Aizvilkāmies uz kakta pusi, galīgi pārguruši un atgriezāmies nometnē vīlušies, baidoties, ka tur mūs sagaidīs kādu 4. līmeni sasniedzis Aivvv pārtijs, kurš tagad kontrolē visus ceļus pie nometnes.

Nometnē negaidīti saņēmām vīzijas, un es nospriedu, ka jūtos pārāk slikti, lai vairs ko pasāktu. Taču galu galā, savācāmies, un sakoordinējāmies, lai atrastu visas veco koku mīklas. Tobijs ar Mārīti devās uz elfu birzi, Axels ar Ilvu pēc tiem kokiem, pie kuriem bijām bijuši (jo, protams, neko netikām norakstījuši) un uz kanjonu, pēc tam, kad it kā biju izmānījis (nosacīti) no Žanetes postāru karti un noskaidrojis, kur visi ir.

3. Tīstokļa atrašana
Tā kā kasis ar mārīti nezināja, kur ir pārējie postāri, nolēmu nesēdēt nometnē un ar paceltu morāli metos viņiem pakaļ. Atradu viņus elfu birzī (šoreiz jau zināju, ka, lai kaut ko atrastu ir jāiet daudz tālāk nekā liekas). Atminēju turienes mīklu. uzkāpām kalnā ieraudzījām Žaneti ar Salnu. Uzzinājām, ka viņi meklē mīklu krustpunkut. Uz mirkli apsvērām iespēju viņus nosist, lai dabūtu no viņiem hintus, taču pārdomājām un nolēmām sadarboties.

Tā kā Axelu mēs tik drīz vēl nesastaptu, savienoju Dienu un Nakti uz kartes (tā bija mīklas atbilde), un spekulēju, kādi vispār varētu būt varianti, kas šo līniju var krustot. Izskatījās, ka tam ir jābūt kaut kur zemajā mežiņā, taču neticējām, ka kaut ko tāpat atradīsim. Paķemmējuši turieni, pārbesījušies atgriezāmies nometnē. Tur GMi, kad žēlojos, ka ņifiga mēs tīstokli neatradīsim kaut kur mežā ieraktu, nohintoja, ka tā vieta nav tik neiezīmīga. Paskatoties kartē sapratu, ka vienīgais iezīmīgais elements ir sliedes, kas krusto DIENA - Nakts līniju. GMi nohintoja, ka tur varētu paskatīties gan.

Vilkāmies uz turieni ar mārīti, kāsi un žaneti un neko neatradām. Tad mārīc nejauši ieraudzīja atkritumu kaudzi kaut kur lejā malā un domāja, vai tas kaut kas ir. Visi nospriedām, ka tā ir tikai atkritumu kaudze, bet es tobrīd jau diezgan psiholoģiski nestabils, metos lejā to izpētīt. Tie bija tikai atkritumi. Tad apgriezos riņķī un ieraudzīju ieeju tunelī. "Te ir tīstoklis!" es iesaucos un bridu iekšā.

Ticis pāri trim ceturtdaļām no tuneļa, kad dubļi bija pārāk biezi, es sapratu, ka ņifiga te tīstokļa nav (ja būtu, tad taču tas būtu vidū, vai ne?), un kārtējo reizi vīlos. Taču pateicoties mārīšan entuazismam, viņš ar saviem garajiem zābakiem bija gatavs līst galam, kas, manuprāt, bija bezjēdzīgi. Viņš atrada tīstokli, kurš tur bija pieķēdēts.

Atgriezāmies nometnē. Sagaidījām Akselu un trijatā ar mārīti un Akselu atslēdzām tīstokli un atgriezāmies nometnē. Tur pakāpāmies līdz 8. līmenim katrs, kas gan nav pārāk svarīgi.

[Dagot]

Man patika! Izskraidījos no sirds (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/dwarf_a.gif)

[Andza]

Objektīvais uz faktiem balstītais variantsŠis noteikti ir vislabāk organizētais (manā pieredzē) latviešu larps, ar kuru var konkurēt vienīgais pirmais Ceļš. Koncepcija, vieta, kvestu daudzums (visi spēlētāmji atrisināja tikai kādus pāris procentus no visiem kvestiem, kuri bija kādi 68, ja nemaldos. Katram kvestam bija savas mantiņas izgatavotas, sagatavoti tērpi un NPC un sistematizēta tabulas, kuram kam jābūt. Alķīmijas un maģijas sistēmas un spēlētāju pases, viss bija izstrādāts smuki un eleganti. Salīdzinājumā ar visu to, kā rīkošanā pirms tam pats esmu piedalījies, šis, manuprāt, ir lēciens no akmens laikmeta uz mūsdienām.

Šis bija ganrīz vai pirmais larps, vai arī tiešām pirmais larps, kurš es redzēju, ka tas spēles laikā nejūk laukā pa vīliem un netiek baltiem diegiem šūts izmisīgi kopā, radot dīvainus kvestu, neloģiskus konkfliktus un tamlīdzīgas lietas, tikai lai uzturētu actionu. Mani parasti tas krīt acīs (profesionālais ````isms), un bojā spēles fīlingu.

Te pirmo reizi redzēju (neskaitot laikam Ceļus), ka nekā tāda nav, un mani tas sajūsmināja.Tika pievērsta uzmanība detaļām, lai viss būtu smuki un eleganti, lai nerastos sajūta, ka viss ir uz ātru roku sataisīts. Tas rada drošības un projekta pamatīguma un konkrētuma sajūtu.Spēles sistēma bija interesanta un piedāvāja daudz interesantus monstrus, mantiņas, un RPG elementus (klases bija perfektas).


Nedaudz pa punktiem par pozitīvo un negatīvo:
+ Skaidra un konkrēta spēles koncepcija, kas neļauj spēlei izjukt
Daudz lieliski organizēti un interesanti kvestiInteresants sižets
Daudz paštaisītu itemu, nevis lētā bižutērijā vai rotaļu veikalā iepirkti plastmasas gredzeni
Lieliskas laminētas pases (kas rada sajūtu, ka piedalies nopietnā pasākumā), nevis kaut kādi nožēlojami papīreļi
Sasodīti skaists poligonsInteresanta un komplicēta spēles sistēma, kas ļauj spēlētājiem izpausties dažādos veidos.
-
Pārāk mokošs poligons neizturīgākajiem spēlētājiem (piem., man)
Pārāk jau komplicēta spēles sistēma un virzīšanās prom no KISS
In a way spēle bija pārāk īsa, taču ar tādu intensitāti, to tāpat diezin vai pavilktu nākamajā dienā spēlētāji
Pārāk izteikts formālisms un funkcionalitāte, kas dominēja spēlē. Rezultātā zuda daļa atmosfēras. To galvenokārt ģenerēja tikai poligons un lokācijas, taču citādi laikam sanāca par maz atspēles un sociālās interakcijas, kas gan, kā paši GMi minēja, nebija šīs spēles mērķis.


Es zinu, ka nav ētiski bashot citas spēles, bet es tomēr izteikšos vienkārši un iespējams skarbi, salīdzinot Tīstokli ar megaprojektu ERTU, kas bija vienīgais otrais larps, kuru apmeklēju. Drausmīgi sahaipotā ERTA, bija totāls s.ūds, salīdzinājumā ar Tīstokli pēc visiem parametriem. ERTAs rīkotāji, manuprāt, varētu pārstāt peldēties savā oldskūlo māsteru pašlepnumā, un iet pamācīties pie Kamaza un Bembija kā ir jātaisa LARPi.

Tāpēc es varu mierīgi teikt, ka šis ir manā, kind of, objektīvajā skatījumā (vērtējot tieši organizēšanu un spēles norisi) labākais latviešu LARPs, kādu esmu pieredzējis.


Subjektīvais uz izjūtām balstītais variants

Taču atmetot objektīvo, vēl pāri paliek tīri uz izjūtām balstītais vērtējums. Tas, es baidos, ka varētu manāmi atšķirties. Tiesa pamazām atmiņām bālējot, vairāk paliek pozitīvais atmiņā, bet iespējams tas ir saistīts ar to, ka dažas lietas vienkārši vēlos aizmirst.

Lai arī šis manā objektīvajā vērtējumā ir veiksmīgākais no manā pieredzē rīkotajiem un redzētajiem LARPiem, neviena spēle man nav radījusi tik lielu izmisuma sajūtu. Kā tā?Tā kā ar visu savu ekipējum veidošanu un citām lietām biju pamanījies pēdējo nedēļu pirms NT, gulēt tik pat maz, cik GMi, uz spēli ierados jau fiziski un psiholoģiski izsīcis.

Pēc tam, kad sākās spēle, no sākuma bija stresaina sajūta, ka kamēr mēs klīstam, neko neatrodot, visi pārējie ļevakojas kā traki, taču tas pārgāja, jo nojautām, ka citiem neiet labāk. Tad, kad sākām risināt lietas, kļuva foršāk.

Īpaši atceros ar lielu atmosfērīgu fīlingu, kā sēdēju upes malā pie ceļa zīmes un kā intelektuālais paladins šifrēju tekstu uz vairoga, laiku pa laikam atgaiņājoties no goblina. Īsts fantasy stuff!Pēc tam, kad likās, ka šur tur esam nopietni aplauzušies nedaudz nokritās morāle. Tad vienā mirklī sapratu, ka esmu drausmīgi noguris un ir jāatrod tīstoklis, savādāk spēle turpināsies rīt, un ka man ir jāglābj sevi un GMus no šādas perspektīves. Taču bruņās klīst likās bezcerīgi apkārt, tāpēc pametu pārtiju un entuazisma pilns devos divatā ar kasi to meklēt.

Kad izbradājušies pa totāliem brikšņien neko neatradām (pastoru un piemiņas plāksni neuztvērām nopietni). pārbesījušies nolēmām atgriezties nometnē. Man vairs nešķita, ka kaut ko ir iespējams atrast un ka es noteikti netaisos vairs nekur vilkties. Taču izrādās saņēmām vīziju (kas notika nejauši, jo mēs nebūtu pateikuši GMiem, ka bijām tur un diezin vai saņemtu vīziju), kas man sākotnēji likās, ka mums tiek iebarota, lai paātrinātu spēles atrašanu. Tad atkal savācos un noskaidrojis kur ir pārējie pastori sakoordinēju pāri palikušos tīstokļa meklēšanas entuazistus, un nolēmu pats atpūsties, jo likās, ka nekur vairs neiešu.

Tad pārdomāju un atkal metos iekšā mežā pakaļ Kasim un mārītim, lai pavēstītu par pārējiem pastoriem un vēl joprojām cerēju būt tas, kurš atradīs tīstokli (lai gan tad jau zināju, ka tas nav nepieciešams, jo spēle tik un tā tiks beigta šodien). Nogurums diemžēl ātri nokāva entuazismu un es atgriezos izmisuma režīmā. Aptuveni sadomājuši idejas, arvien vairāk pārņēma sajūta, ka šajā spēlē pat konkrēti zinot, kur kam jābūt, mēs to neatradīsim. Vismaz noteikti, ja runa ir par tīstokli. (zinot jau to, ka dažus pastorus bija drausmīgi grūti atrast, un daži vispār netika atrasti par spīti Salnas un Žanetes neatlaidībai)

Nometnē tiku nedaudz nohintots, kas laikam atjaucot ar izmisuma sajūtu radīja tikai pazemojuma emocijas. Tajā mirklī sen vairs negribēju atrast tīstokli. Drīzāk gribēju principa pēc, neprātīgi izbesījies, push'ot sevi līdz pēdējam un biju gatavs vilties atkal un atkal. Ko divas reizes paspēju izdarīt, kad divas reizes pilnīgas nejaušības pēc atradām īsto vietu. Jo radīja domas, ka savādak ņifiga mēs nebūtu to atraduši, ja nebūtu šo nejaušību.

Kad beigās saņēmām atslēgu, tik un tā palika sajūta, ka tīstokli ņifiga neesam dabūjuši, jo tas nemaz spēles iekšienē nav iespējams, jo tas ir iemetināts trubā. Tas laikam arī pavairoja beigu izmisumu. Rezultātā uz spēles beigām izjutu tikai psihotisku riebumu pret visu, un nekādu gandrījumu.

Objektīvi apzinos, ka tīstokli varēja atrast un tas bija normāli iespējams, kā arī mīklas un veids kā to izdarīt bija lieliski izdomāts un asprātīgs. Tur nebija nekā neiespējama, kā arī GMiem bija jānodrošinās, ka viņu neatrod pirmajās divās stundās (kas bija viņu Suxa pieredze, kur spēlētāji pildīja kvestus ar ātrumu 5 uzdevumi/minūtē.). Tāpēc vēlreiz uzslavēju par lieliskajām idejām.

Taču emocionāli spēles otrā daļā līdz pašāl beigām sagādāja galvenokārt tikai drausmīgu izmisumu par spīti visam pozitīvajam. Es laikam esmu pārāk vājš šādiem projektiem.

Citādi spēle bija burvīga, un, kā jau teicu, manā skatījumā, labākais latviešu larps, kāds bijis.

P.S.

Gandrīz aizmirsu iekopēt pēdējo teksta daļu:
Pateicības:

Pirmkārt, grandiozs paldies spēles GMiem par milzīgo ieguldīto darbu, un lieliska latviešu būflarpa sabīdīšanu (savādāk rastos iespaids, ka mēs sākam nīkuļot). Droši vien man būtu muļķīgi pateikties katram individuāli, jo pazīstu visus šos cilvēkus un tāpat sanāk daudz ar viņiem laika pavadīt kopā, bet whatever:
1. Paldies Bembijam par spēles organizēšanu un koordinēšanu kā allaž sasodīti augstā līmenī (man skauž). Visas tās n-tās tabulas mani apstulbināja.
2. Paldies Kamazam par lielisku spēles koncepciju izveidi, un kā allaž burvīgām story tellinga spējām, aizraujošu settingu un fascinējošām mīklām.
3. Paldies Edžam par neizsīkstoši pozitīvu attieksmi un enerģiju bizot pa poligonu, esot monstram un mantu licējam un spēju vilkt visiem morāli uz augšu.
4. Paldies Laurai par burvīgiem alķīmijas ingredientiem. Tos atrast un vākt bija tīrā bauda.

Otrkārt, paldies NPC, no kuriem daži bija vienkārši lieliski (komplimenti Axai un Inxam, ar kuriem man sanāca saskarties) un komandas biedriem, par to, ka viņi piekrita būt komandā un ka, manuprāt, itin veiksmīgi kvestojāmies. Jo sevišķi paldies DarkJedi par spēju pacelt man morāli, kad biju totāli down, ar savu burvīgo tēla atspēli un jautrajiem jokiem. Bērtulis bija super! Tāpat liels paldies Axelam par spēju izskraidīt cauri mežam stundā un saglabāt enerģiju aktīvi spēlēt tālāk, un Džaladinam par to, ka viņš entuazistiski spēlēja ar mani kopā un atbalstīja mani, kad jutos draņķīgi.

Vēl paldies Kāsim aka Tobijam par to, ka atkal varējām divatā maukt kvestos, kas laikam ir veca mūsu tradīcija, Mārītim, pateicoties kura entuazismam tīstoklis tika tomēr atrasts, kad es vairs necerēju, ka tas ir iespējams.Treškārt, paldies pārējiem spēlētājiem, kas radīja konkurences sajūtu, draudus, bet vienlaikus varēja būt atbalsts un kāds ar ko sadarboties beigās. Tādā ziņā speciāls paldies Aivvv, kuru visu laiku varēja uztvert ar aizdomām. Tas bija kruta.

Šo rakstu rediģēja Andza: 18.08.2008 11:11

[Dagot]

Nedaudz pastāsīšu, kā man ar Žaneti gājis no mana skata punkta:
No rīta ar nepacietību gaidīju spēles sākumu, pilns entuziasma izpildīt kaudzi ar maziem questiem tipa "search and destroy" vai tikai "search". Nebija lielas vēlēsānās skraidīt pakaļ tīstoklim.
Tad kad spēle sākās, manas cerības attaisnojās, mums tika iedota karte ar punktiņiem (viss ko man vajadzēja), vēstules, tekstus, mīklas un visu pārējo domājamo stafu atstāju Žanetei. Man kā Barbaram tā pat nebija lielas vēlēšanās iedziļināties tajos smalkumos.
Pilnā sparā (cik nu tas bija iespējams) sākām meklēt pastorus, es tad vēl nezināju, ko es meklēju. Nedaudz nenovērtējām kartes mērogus.
Mēs ne tikai tempā izskrējām elfu birzij, pa ceļam paķerot alķīmijas ingridientus, un iestādot tos uz manas vestes, bet izskrējām manuprāt jau ārpus kartes robežām. sākām meklēt mistisko koku, ar mērķi iegūt to slaveno pastora sēklu, kuru manuprāt neviens tā arī neatrada, tā vietā šur un tur uzdūrāmies kādam sēņotājam.
Tad, kad es biju izšāvis savu pirmo pulveri, un Žanene nedaudz izgulējās (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif) devāmies uz nometni.
Atpakaļceļā pilnīgi nejauši uzdūrāmies meklētajam pastoram. Lielais mūsu komandas fiasko bija tas, ka mums nebija, kur pierakstīt tos tekstus. Un godīgi sakot tie teksti izklausījās diezgan murgaini.Any way āķis bija lūpā.

Ppapildus mēģinājām satikties ar zaļo lutausi, kā rezultātā uzskrējām spokam, Aivim un viņa kompānijai.
Skaistākais moments cīņā ar spoku, kad Jaladins iesaistās kaujā, tā bija pērle.

Es uz sevis iestādīju vēl nedaud eksotisko zāļīšu, sākām meklēt nākamos pastorus. Kamaz - tu esi manjaks, novietot pastorus "tādās" vietās!!
Kad atradām otro, un trešo pastoru, kā arī vēstneša kapa vietu, sākām meklēt ceturto, pie klints, bet kaut kādā brīdī nogriezāmies netur un atkal tikām gandrīz ārpus poligona).

Nedaudz nolaidās rokas, kad uzzināju, ka tie uzraksti uz kokiem ir vitāli svarīgi tīstokļa atrašānā, un kad daļēji atceramies tikai vienu mīklu (Diena;Nakts).

Tāds ļoti pozitīvs moments: tikšanās ar satīru (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/grin.gif) , nebiju iedomājies, ka tās kraujas pie upes dod tādu akustisku efektu !!!

Baisi patika, visiem paldies!

Šo rakstu rediģēja Dagot: 18.08.2008 13:12

[Kamazs]

Lasot un ieklausoties spēlētāju atsauksmēs novēroju dīvainu paradoksu -- lai gan atsauksmes neviennozīmīgi divdaļīgas (skat. piemēram Andzas postu), "Nolādēto tīstoklis" ir spēle, pēc kuras man negribās kunkstēt "nekad vairs!" vai arī "viss ir izgāzies, spēle ir sūds!" atšķirībā no TN2, TN3, TN:C, TN:L, PreSUX, SUX un citiem geimiem, kuru veidošanā esmu piedalījies.

Kāpēc tā? Laikam jau tādēļ, ka man personīgi ļoti patika poligons, man patika doma, ka esmu viens no četriem, kas piespieda atvilkties uz šejieni ~38 cilvēkus un man ļoti patika tas, ka mēs izveidojām kvestus, kas *surprise!* strādāja ~ +/- tā kā iecerēts. Un beigās tīstoklis arī tika atrasts (pie tam, lai arī skubinot, tomēr nesakot PC neko diži priekšā -- viņi izmantoja tikai savas legālās burvju, reindžeru un tekuziņa zināšanu spējas) pie tam ļoti skaistā veidā, naktī, ar lāpām, lienot cauri tunelim. Un taimings arī bija gandrīz perfekts. Vēl man ļoti, ļoti patika mūsu spēles spēlētāji un NPC.

Jau veidojot šo spēli mēs, meistari, spriedām, ka viens no spēles pamatkonceptiem ir spiest uz to, lai spēlē piedalās maksimāli daudz labu spēlētāju, tāpēc Andza, Kāsis, iesākumā arī Dveshy un vēl citi lieliski GMi, DMi tika grūsti nost par spēlētājiem un neaicināti pie veidotājiem. Jo, interesanti, spēlētāji veido spēli tikpat lielā mērā kā GMi, iespējams pat, ka vēl vairāk. Esmu priecīgs, ka īstajā brīdī sapratām realitāti un dabūjām savā pusē par NPC/DMiem lieliskus spēlētājus/spēļu vadītājus (Dveshy, Dveshy brāli, Inx, Silva, Axa, Ieva), kuri vienkārši fantastiski veiksmīgi palīdzēja radīt atmosfēru un bīdīt kvestus, kā arī palīdzēja tīri tehniski. Nedrīkst droši vien tā vienu izcelt, bet man ļoti, ļoti pārsteidza (pozitīvi) tas, kā Axa izspēlēja dažus kvestus...tas bija tik profesionāli, ka paliku ar muti vaļā. Te uzreiz jāpiebilst, ka arī spēlētāji bija neprātīgi asprātīgi un veikli risinātāji, nepārvēršot tos farsā (ko ir nācies pieredzēt citās spēlēs), bet atrisinot to veidā kā mēs nebijām pat iedomājušies, bet tas tik un tā bija loģiski šajā pasaulē. Tāpat patiesi novērtēju aivvva un mārīša spēli -- par to, ka viņi neizvaroja sistēmu, lai gan viņi to varēja, bet tā vietā godīgi, enerģiski spēlēja tā, lai būtu interesanti visiem un izstaroja visus uzmundrinošu entuziasmu.

Jā, par to arī ir runa -- par poligonu. Tie, kas bija, droši vien, labi atcerās (un, iespējams, atcerēsies vēl ilgi) kalnus, lejas, taciņas, mežus, purvus, upītes, klintis, brikšņus un riebīgos pastorus. Man šķiet, ka diezgan droši var teikt, ka poligons ir skaists, bet es zinu, ka diezgan droši lielākā daļa no jums piemetinās, ka tas pārvērš tavu dzīvi (vai spēlēšanu) tīrākajā murgā, jo pārvietošanās no punkta A uz punktu B ir neprātīgi grūta un nogurdinoša. Piekrītu, poligons bija kaut kādā mērā ārpŗātīgs, pats vakarā biju pārguris kā suns. Bet tomēr kaut kā nenožēloju izvēli..iespējams esmu sadists un mazohists, bet man patika izskats, chellindzhs ko tas sagādāja, fantasy atmosfēra un ļoti dažādā vide.

Šā vai tā, manas sajūtas par spēli ir visnotaļ pozitīvas. Kas ir liels retums ar spēlēm, kuru veidošanā esmu iesaistīts. Man liekas, ka tas tādēļ, ka šoreiz GMi, spēlētāji, NPC un poligons viens otru lieliski papildināja. Es varu tikai teikt lielum lielu paldies visiem, kas ieradās uz spēli -- gan spelētājiem, gan NPC, gan GMiem, es augstu novērtēju uzticību piedalīties šādā riskantā, acīmredzami šīzīgā pasākumā. Un tikai tādēļ, ka jūs visi kopā darbojāties vienā frekvencē, spēle man šķiet izdevusies.

So, vēlreiz paldies jums!

PS.
Tomēr vislielāko paldies es laikam teikšu:
suslikam aka Laurai, par to, ka piekrita iesaistīties spēles veidošanā, radīja inčīgus kvestus, sagādāja visas šīs brīnišķīgās kvestu mantas (lielākā daļa no kvestu mantām ir Lauras nopelns), noraidīja "nepareizās" idejas un spieda palūkoties uz visu ar mazliet citu aci, piebremzēja, kad ieskrējāmies vai tieši otrādi, mudināja tad, kad liekās, ka viss ir pavisam slikti (īsi pirms spēles sākuma). Vēl Lauras ziņā bija alķīmija un ingredientu lietas..Un tad vēl visu spēli upurēja iespēju staigāt pa kalniem, paliekot nometnē, lai tiktu galā ar alķīmiķu problēmām.
Goldberry aka Bembijam, par to, ka ziedoja savu ķermeni mākslas vārdā (tb, pushoja savus limitus darbojoties šajā spēlē), par konstantu spēles jautājumu sistematizēšanu, Līgas ziņā beigās nonāca kvesti, kurus viņa ļoti veiksmīgi sagatavoja ļoti elegantā formā, kas atviegloja to lietošanu. Tāpat viņa pati uz savu roku izveidoja monstru sarakstu, lai mēs zinātu cik tad XP tam lutausim vai gblinam, ko juus nositāt ir un daudz, daudz sīkumu par kuriem varu darēt, ka ne jūs ne es, ne kāds cits pat neiedomājās, bet kuru trūkumu noteikti uzreiz pamanītu.
Edžam par to, ka pieslēdzās mūsu tīmam, par to, ka pārcieta zināmu outcast statusu (diemžēl viņu pieslēdzām diezgan vēlu, reti varējām komunicēt in persona), par to, ka radīja lieliskus kvestus (kurus, diemžēl, jūs nedabūjāt, jo kvestu risināšana notika lēnāk nekā plānots), izgatavoja zobenus, bija fantastisks atbalsts veidojot spēli uz vietas poligonā (bez viņa mēs nevarētu noslēpt tik daudz kvest-mantu) un lielisks NPC (Lutausis, goblinsm, tekuzinis un citi!).

Karoče, paldies maniem GM biedriem -- es nemaz nevaru uzskaitīt visu, ko viņi izdarīja, jo tā bija daudz vairāk nekā te var sarakstīt vispār, viens es nekad neko tādu nebūtu spējīgs uztaisīt.. Es spēju aptuveni nojaust, cik daudz jūs enerģijas, pūļu, gribasspēka un nervu veltījāt spēles izveidē un par to liels paldies.

Šo rakstu rediģēja Kamazs: 18.08.2008 14:10

[Dinaer]

negribas rakstīt gari - Dagot jau ir uzrakstījis visu, ko varētu rakstīt gari ^^

tiešām feilojām pildspalvas un rakstāmā nēsāšanā līdzi.
postaru meklēšanu izvēlējos tīšām - cerēu, ka tas kvest nevedīs pie tīstokļa - šaubījos.

spēlē uzvarēja un tīstokli atnesa tie, kuri bija spējīgi vēl saņemties un to izdarīt - es vairs nebiju spējīga nekur iet.

kamazs- varbūt nākošo spēli rīko zemajos tatros ?

kopumā - man tiešām patika, it was fun and I would like to try to do it once more, but pleas don't make me do it until next summer. un vispār - es gribu postņuku (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/tongue.gif)

milzīgs paldies individuāli Dagot - viņs uzturēja komandas garu augšā par mums abiem.
milzīgs paldies GM - laikam jau par drosmi taisīt spēli TĀDĀ poligonā un iedrošināt arī visu pārējos neaizbēgt tiklīdz pamanīts pirmais kalns (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif)

[Urdrunir]

Laimīgi sēdēdams atvaļinājumā un pārspēlējies WoW nejauši uzzināju, ka tūlīt būs Kamaza spēle. Sen jau biju gribējis pašpikot, kā viņš savas spēles taisa, tādēļ steidzīgi uzradīju maksimāli nesvarīgu, bet pietiekoši šizīgu tēlu, kas bija pa pusei NPC, pa pusei lieka bagāža poligonā. Tēloju vietējā mēroga valdnieces, par kuru visiem principā bija nospļauties, un burves, kura pat nezināja kādas maģijas viņai varētu būt, kalpu - no elles dziļumiem izlīdušu dēmonu, kuram GM momentā izdalīja kaut kādas maģijas un pasē ierakstīja, ka esot burvis. Maģijas tur pat uz vietas aizmirsu un nekad arī netaisījos lietot.

Pilnīgi ignorējot Kamaza brīdinājumus par nepieciešamību ņemt līdzi alpīnista ekipējumu, ļāvu, lai mani nogādā poligonā. Iepazinos ar pirmo testu. Kamazs mēdz savus potenciālos spēlētājus atstāt vienus meža vidū un ļauj tiem izbaudīt spēles atmosfēru jau pirms spēles sākuma. Sapratu, ka ar vecāku atļaujām šoreiz GM nav domājuši tikai tīru formalitāti. Brīdi pārdomāju, vai nepiezvanīt savējiem un nepaziņot, ka iespējams pazudīšu uz kādu brīdi kaut kur Vidzemes mūžamežos, bet tad pagriezu degunu virzienā aptuveni pret manu datorkrēslu tālajā Rīgā un nolēmu cīnīties par savām tiesībām nosūtīt e-mailu. Nejauši atradām apmetnes vietu.

Līdz ar spēlēs sākumu atcerējos savu plānu - spiegot Kamaza spēļu panākumu atslēgu. Tiklīdz uzzināju, ka ir kvesti, paņēmu pašu Kamazu pie dziesmas un pierunāju viņu iet vienā no tiem. Kļūda, smaga kļūda. Kā vājprātīga kalnu kaza Kamazs lēkāja pa klintīm pāri bezdibeņiem (jā Latvijā ir gan vieni, gan otri). Pēc laika nolēmu neskatīties nekur citur, tikai uz Kamaza papēžiem, kas parasti atradās kaut kur nedaudz virs mana deguna. Citādi neturēja nervi. Viens no maniem līdzgājējiem staipīja līdzi lielu, garu bruņukreklu un tur pat uz vietas savainotu celi, otrs vēlāk kļuva pazīstams kā Flafijs, superenerdžaizerbanijs.

Kad mana elpa skaļumā pārsniedza nolāpītās dabas balsis, mēs bijām klāt. Kamazs mūs bija atvedis pie liela tēvaiņa ar zaļu parūku un emancipēta sievišķa, kas nepārtraukti vaimanāja. Izkritis pilnīgās nogulsnēs pabīdīju malā zaļmatainā lielo zobenu, skaļo meitieti un zaļo alķīmijas ingredientu karodziņu jūru, piemetos uz celma atpūsties. Lutausis. Un viņa nolaupītā sieviete, kura nezin kāpēc bija iedomājusies, ka ir pelnījusi kaut ko labāku, kā lasīt vardes un ķemmēt savam partnerim matus. Lutausis bija karotājpersonāžs. Diplomātijai padevās slikti. Jutos vīlies, bet vēlāk sapratu, ka viss ir kārtībā. Lutausim vajadzēja notestēt kaujas sistēmu uz mūsu grupu. Un man bija iespēja redzēt vēl vienu Kamaza spēles aspektu. Zaļmatainais tēvainis ātri izrēķinājās ar visiem izņemot Flafiju, kas pamazām jau sāka kļūt par superenerdžaizerbaniju. Man sāka likties, ka esmu izpētījis vietējās apkārtnes spēļu elementus un varu doties atpakaļ uz telti, kur kaut kur vajadzēja būt noslēptai Coca-Cola pudelei.

Otrs superenerdžaizerbanijs - Kamazs, tikmēr bija jau noziedējis. Ceļu atpakaļ it kā zinājām un bez garā vājās kalnu kazas varējām arī ieturēt savu tempu. Kas bija labi. Līdz brīdim, kad sļūcot lejā pa krauju bez pilna alpīnista ekipējuma tomēr sanāca smagi nožauties. No šī brīža kritienu izmantoju par attaisnojumu novērot spēli no malas. Skatījos kā cilvēki priecīgi dodas projām no nometnes un izmisuši rāpo atpakaļ. Tikai Flafijs un Kamazs ar katru reizi ieguva arvien maniakālāku spīdumu acīs. No nepieciešamības palikt uz vietas pameklējos apkārt ko vēl varētu sadarīt.

Pretēji manai sākotnējai izpratnei Kamaza spēlēs bija iespējamas arī klaji inteliģentas un sociālas nodarbes. Manās rokās nonāca šifrēta vēstule. Momentā pieklīda arī baumas, ka šifrs ir pieejams spēlēs poligonā. Tiklīdz to izdzirdēju, uzreiz atmetu domu jelkad dzīvē ieraudzīt šifru un atkodēju vēstuli tāpat. Vienīgās problēmas sagādāja Krrgnhh-kā-viņu-tur. Tikmēr citi nometnē sēdētāji sāka vadīt valstis un veidot magu konklāvus (nē, es galīgi nebrīnos, ka tieši magu nometnē bija vairāk nekā barbaru).

Lūk! Kamaza spēle. Vai man patika? Jā, Kamazs taisa sasodīti labas spēles. Vai es jelkad vairs braukšu uz Kamaza spēli? Mmm, nekad mūžā, bet man ir nelielas idejas, kā, nedaudz nozogot un pietvīkojot ideju, tā ideāli strādātu futbollaukumā, kuru redzēju pa ceļa braucot uz spēli.

[DarkJedi]

Bērtulis Puskociņš bija gandrīz laimīgs vīrs. Dzīvoja savā Lejasvaimanu ciemā un priecīgs vaimanāja par to cik briesmīgs ir Gaudu purvs kas atradās austrumos no ciema un cik nejauki ir Brūkošie klani kas atradās rietumos no ciema.

Viņš dzīvoja dažkārt klejoja un iztiku piepelnījās kā klejojošs stāstnieks, apšaubāms dziednieks vai vienkārši ļautiņu iedvesmotājs brīžos kad sabiedrības vērtību morāle bija kritusi tik zemu, ka pat pazemei zem tās apakšā vairs nebija vietas.
Tādos brīžos viņš pavicināja savu vienrokas divroku zobenu, izvilka krāsotu lentīti un cilvēki kas bij kopā ar viņu priekā varēja bļaut +1 damāge! Tāds spēks piemita Bērtulim Puskociņam no Lejasvaimanām!

Taču reizi, kad atkal bija atkūlies uz savu ciemu pavaimanāt viņš izdzirdēja garu un gandrīz teiksmainu vaimanu par kādu tīstokli kuram galā sprauda vārdu ‘’nolādēts’’.
‘’Nolādēts? Tas vārds taču briesmīgāks par vaimanām Gaudu purvā’’ un nolēma doties uz vietu kur tīstoklis esot zudis.

Taču ak vai, steigā Puskociņam sajuka virziens un viņš ziemeļu ceļa virzienā ieskrēja Gaudu purvā kur gandrīz noslīka, ja vien nebūtu bijuši cēli un drosmīgi garām gājēji kas Bērtuli aiz apkakles no akača izvilka. Tā bija spēcīgā barbara roka, kas Puskociņam atplēsa pusi no krādziņas, taču glāba dzīvību.

Bērtulis izjuta dziļu pateicību un jutās parādnieks ļaužu pulkam kurā bija arī Karotājs, Reindžere un burvis, tādēļ piedāvāja savus pakalpojumus un palīdzību pārtijam kas izveidojies. Un pārtijs pieņēma nabaga Bardu un tā Bērtulis Puskociņš iekļuva šo brašo personu lokā.

Un kāpa Bērtulis sudrabota ēzeļa mugurā un devās uz Loras ieleju no kurienes tas vārds ’’nolādēts’’ esot cēlies.

Taču pašā Loras ielejas tuvumā ceļi palika tik mežģoti, bedraini un stāvi, ka Puskociņš neuzdrīkstējās savu pārkrauto ēzeli dzīt dziļāk ielejā un atstāja to mētājamies un graužam sūnas un ķērpjus tur kur citi rumaki jau kokiem mizas bij apgrauzuši.

Devās Bērtulis ar citiem pasaules blandoņām mežā pāri rūķu metālā kaltajam ceļam pa kuru vadāja tvertnēs pildītu piķa darvu no pašas Elles un slēgtos vagonos ieslodzītus vergus. Tā vismaz tiecās domāt Bērtulis, bet neuzdrošinājās apgalvot citiem.

Un kā```` pār trejdeviņām kakla lauztuvēm kur vienā bedrē šķiet mētājās nedzīvs līķis (vai vismaz mirusi koka sakne), līdz nonāca līdz nogāzei kurai piestāvētu krāšņais nosaukums ‘’Nāves ceļš’’. Puskociņš ievilka elpu, pārmeta zobinu no vienas rokas otrā un devās pretī nāvei.

Taču tā viņu nesagaidīja. Vismaz šoreiz nē, bet tikai nometne kurā varēja iekārtoties, lai gaidītu nākamo rītu.

Un nākamais rīts pienāca, ciemā sākas kņudoņa un cilvēki staigāja ar sāpošam galvām. Laikam iepriekšējā dienā bija sakāvušies vai saķēruši kādu nelabu slimību, ka jau no paša rītu izjuta galvas sāpes un slāpes. Ak, šī Nolādētā ieleja, tik daudz briesmīga te ļaudīm jāpārdzīvo.

Bet nometnē bija rosība un ļaudis bija apņēmības pilni atrast to kas nolādēts uz mūžiem. Arī draugu pulciņš kurā Bērtulis bij gatavs lauzt nolādētā lāstu. No kāda klimstoša tirgoņa vai tekuziņa nopirka aploksni ar karti, šifrētu vēstuli, brīdinājumu par Lutausi un senu teiksmu.

Šifrētā vēstule nonāca barda somā, lai tiktu celta dienasgaismā tik pēc ilgāka laika, savukārt kartē gan tika meklētas vietas kuras teiksmā varētu būt aprakstītas.

Bards būdams lētticīgu ļaužu dzimtas teica, ka ja reiz teiksmā minēti elfi, tad jādodas uz elfu birzi un pārtijs pēc apspriedes arī nolēma turp doties, taču ak vai no elfiem vai to s````zinošas dvesmas (kā pieklājīgā elfu valodā sauc smaku) nebija ne ziņas, tik dīvaini augi mētājās taku malā kuri tik savākti vienkopus.

Secinājuši, ka šai galā darīt nav vairāk ko, pārtijs atgriezās nometnē, kur pa 2 dālderiem notirgojām augus un satika, atvainojos par izteicienu, sērojošu veceni kura gribēja, lai aiziet no viņas mirušā vīra kapa izrok gredzenu. Vai nav viena perversa vecene? Gramstīties gar mirušajiem, kas pie tam apglabāti! Bet nu par cik dzīve ir skarba un vecenei tecēja liela melna asara, tad nolēma uzņemties šo nepatīkamo pienākumu, kas beigās ne pie kā laba nenoveda.

Pa to laiku pie ciema baumu staba izlasīja arī, ka jāpabaro fejas un tika nolemts, ka mags metīs savus atribūtus pie malas un skries vārda tiešajā nozīmē pabarot fejas, kamēr pārējie dosies uz sarkanās klints augšu, kur tās trakās, tas ir sērojošas vecenes vīts apglabāts.

Bards ar ceļabiedriem pārgāja rūķu dzelzceļu, pa ceļam uzmezdami aci Loras upei, kas tecēja pa tuneli zem un nonāca pie vietas kur divas zemes krustojās. Viņaide un Tarsika.
Zemju šķelšanās vietā bij ceļa stabs abās valodās un komandai radās doma atšifrēt nopirkto vēstuli, bet īsti šifrēt nesākušiem uzbruka goblins. Goblins atrāvās pa savu nosmulēto mūli ar zobinu, kā arī tika norauta galva kuru vajadzēja uzspraust uz ceļa staba citiem šīs utu dzimst salašņām par brīdinājumu.

Pēc goblina kaunpilnās nāves tika nolemts, ka kareivis paliks pie ceļa staba šifrēt vēstuli, kamēr pārējie dosies augšā uz klints rakt kapu.

Kaps tika atraks, līķis izcelts, taču gredzens neatradās, kaut tika izsijāts ik smilšu graudiņš kapā, ik tārpiņam uzšķērsts vēders un pat līķa sadalīšana daļās (lai nebūtu jālieto vārds sakapāšana) nelīdzēja. Beigās līķa daļas tika pakārtas kokā un sadalījusies grupiņa devās atpakaļ pie kareivja.

Kareivis pa to laiku bija pieveicis vēl vienu goblinu un atšifrējis vēstuli, kas norādīja uz vēl vienu kapu kur glabāts kāds Rengundas kara veterāns.

Kara veterāna kaps tika atrasts, līķis šoreiz netika apgānīts, taču kapā tika atrasta lādīte, kurā domāja, ka iekšā ir mēris vai vēl kas briesmīgāks par lāstu, tādēļ vaļā netika vērts līdz nebija smagi elsdami un pūzdami nonākuši līdz nometnei pie maga.

Mags neko briesmīgu nesajuta, tādēļ lādīte tika atvērta un atrasta vēl viena vēstule, kas stāstīja, ka mirušais ir Viņaides karavadonis, ka medījis nolādēto tīstokli un beigās no vecuma nomirsi tā arī to neatradis, tik zelta atslēgu. Ak, nabaga nelga, viss mūžs paiet dzenoties pakaļ dārgumam, kas pie tam vēl nolādēts, taču beigās vien tumša bedre un smiltis uz ģīmja, jo nāve un tārpi nešķiro.

Bērtuļa pārtijs saskuma, jo iedzīvojās maldīgā priekštatā, ka zelta atslēga palikusi līķim kaklā, tādēļ kareivis nolēma doties apčamdīt mirušā kaklu, kamēr Bērtulis un pārējie paliks apmetnē atpūtināt nogurušos kaulus.

Puskociņš atpūtas mirkli izmantoja godam un atgūlās uz lupatām kas bija samestas pie ugunsvietas. Pūtās viņš vairākas stundas. Pa to laiku paspēja atgriezties kareivis ar tukšām rokām, jo atslēga tomēr nebija bijusi mirušajam kaklā, bet gan kur laika gaitā zudusi vai nozagta.

Cerība par tīstokļa atrašanu no vienas puses likās bezcerīga, taču atklātie pavedieni sapinās, kā izritināts dzijas kamols un tina prātu domu mežģus, kas ik mirkli apmaldījās dziļākā neprātā, līdz domas par kaulu pūtināšanu pieveica prāta asumu un Bards nolēma, ka aktīvs tīstokļa meklētājs nebūs, tādēļ kareivis Saimons metās uz vienu roku ar kādu nepazīstamu magu un teica, ka dosies tīstokļa meklējumos, bet mēs pārējie, lai ejam slānīt Lutausi ar citiem iekarsušiem karstgalvjiem.

Un bards devās sist Lutausi, bet ak zemes dzīles un rietošās saules stari, tas bardam gandrīz maksāja dzīvību. Lutausis tika atrasts un nogalēts, taču brašo cīnītāju rindās bija iekļuvis kāds jukušais, kuram putas tecēja no lūpām un no ausīm līda zirnekļi. Šis vīrs, bez goda un kauna pacēla savu loku pret cienījamo magu Žani Kāpostiņu un pēc tam pret nabaga nevainīgu bardu, kas tik dziedāja savu dziesmu.

Un dziesma man jāsaka bij varen skaista un jauka, žēl tik ka ausis bez gaumes un ritam izjūtas to nespēja saklausīt.
http://www.lyricsdepot.com/manowar/the-god...eavy-metal.html

Jukušais izšāva pa bardu, bulta trāpīja galvā un būtu maksājusi Bērtuļa dzīvību ja vien viņu nebūtu glābusi dziesma ko viņš dziedāja. Dziesma kas deva papildus dzīvības spēku tiem kas tuvumā. Barda dzīvība palika karājamies uz viena mata galiņa, kuru noturēja tik drebelīgā praktiski nedzirdamā barda dziesmas nots.

Un Puskociņš meta pie malas visu cīņas dvesmu un skrēja mežā ko kājas nes neatskatīdamies. Viņš aizbēga no putainā šāvēja un glāba savu dzīvību ar dziedinošo spēku.

Palicis viens nekurienē bards saprata, ka jādodas atpakaļ uz ciemu.
Ciemā viņš nonāca sveiks un vesels un patiess bija viņa prieks, kad pēc mirkļa redzēja vedam putaino veci sasietu, kuru kalna galā publikai par prieku nogalināja un noripināja pa ‘’Nāves ceļu’’ lejā. Atskanēja asinskāri sajūsmas saucieni. Arī bards lēkāja no prieka.

Bet ko nu par sīkumiem, vakars sliecās uz beigu pusi un tumsa lēnām tuvojās. Apmetnē varu bija sagrābis magu konklāvs kas risināja dažādas sadzīves problēmas, kā gredzena atņemšana vientuļai padauzai un tā atdošanu trakajai vecenei kas sēroja par savu apgānītā vīra līķi.

Ik pa laikam nāca informācija, ka Nolādēto tīstoklis ir tuvu, jo apmetnē atgriezās liķbāli ļaudis, kas pārāk tuvu bij nokļuvuši lielajam noslēpumam, tādēļ tas viņu dzīvības sula bija sākusi izdēdēt. Izdēdēta jo bija kāpuši pār kalniem un lejām un līduši alā kur rēgojās pieķēdēta metāla truba, kurā iekšā bija jābūt tai nolādētajai mantai.

Nepagāja ilgs laiks un truba tika iznesta no alas un nogādāta apmetnē. Cik gan nāves nebija bijis, cik gan bija vaidi skanējuši dēļ šī izstrādājuma, kurā iekšā bija jābūt tai Nolādētajai lietai.

Bērtulis to visu nespēja paciest jo viņa sirdi plosīja sāpes par mirstīgās pasaules pasaulīgo dabu, kas neizbauda dziesmas skaistumu un neķer stāstu rindu jaukumu, tādēļ pagriezās uz meža pusi un devās pie sava sudraba ēzeļa, lai dotos uz citām vietām pierakstīts stāstus un notikumus.

Ar to es arī dārgo lasītāj atvados, jo Bērtuļa Puskociņa piedzīvojumi Loras ielejā ar šo arī beidzās!