Šausmu sala, [PZP] Bermudu trijstūris Opcijas

[Lianjuks]

Šausmu sala.

Bermuda trijstūris.

Te nu būs. Cerams, ka nebūšu, ko sajaukusi, vai piemirsusi.
Atvainojos, jau savlaicīgi, par savām visām iespējamajām kļūdām.


Rijoko ( Elony )

Bija bijusi vētra. Nevarēja saprast, kas notika. Laiks likās vienkārši ideāls. Sākumā pūta patīkams ceļa vējš, bet tad iestājās tumsa un bezvējš. Nevarēja saskatīt savu degungalu. Džonka sasvērās. Nogranda pērkons, likās kaut kur nozibam zibens, bet bija tumšs. Gaisma pamazām cerīgi iemirdzējās, kaut kur augstu virs galvas. Apkārt valdīja klusums. Tad tumsai cauri izlauzās izmisīgi kliedzieni, bet Rijoko vēl joprojām neko neredzēja. Kliedzieni pieņēmās spēkā, kuģis valstījās no vieniem un uz otriem sāniem, kā satracināts vērsis. Sāka līt, bet joprojām bija tumšs. Cilvēki meklēja kaut ko, kas derētu, lai noturētu līdzsvaru, bet neko nevarēja atrast. Klājs bija slapjš un neviens nespēja noturēt līdzsvaru. Skanēja plunkšķi, it kā, kartupeļu maisi veltos pāri bortam un birtu ūdenī. tad atskanēja krakšķis. Kliedzieni pieņēmās spēkā, tie bija izmisuma kliedzieni. Nekas nebija redzams. Kuģis sāka strauji grimt.


Mesmers ( Džeroms )

- Džerom! Tu sutinātais jūras gurķi! – portugāliski aurēja kuģa kapteinis.

- Nāc šurp! Tie slaisti man līdz kaklam. Pastāvi pie stūres. Man dažs labs ērms jāpārmāca. - Nokāp`is no komandtiltiņa kapteinis devās uz kambīzi, lai apjautātos kokam, kaut ko, kas labāk palīdzētu ieriebt tiem airētājiem, kas dara neko. Galera slinki peldēja atklātajos ūdeņos, un kapteini tas bija nokaitinājis ne pa jokam. – Iedomājies! Šie skaitoties slimi!


Washulis ( Loranda )

Pirāti pētīgi nopētija Lorandu. meitene pie sieta pie fokmasta ar galvu uz leju viņus uzjautrināja.
– Labi uzvedīsimies? Ja tā, tad laidīsim tevim lejā. – smējās kāds notašķījies un ar rugājiem noaudzis vecis. Pirkstos vīrišķim bija daudz smagu zelta gredzenu, un tā krekls bija pamatīgi saplīsis. Bet viņš tik jaudāja truli smaidīt.

Kuģis rāmi šūpojās. – Nāksi lejā un dosi man vienu bučiņ?

Lorandas biedri bija iesprostoti kuģa tilpnē, bet tādēļ, ka Loranda viņiem patika vislabāk viņai bija vaļa redzēt sauli – žēl, ka tikai ar kājām gaisā. No kambīzes puses skanēja jautri smiekli. Loranda ar iedzērušo ārpus kuģa telpām bija viena.


Semijs ( Raiens )

Jahta bija noenkurojusies netālu no Bahamām. Vismaz tā bija iepriekšējā vakarā.

- Raien! Tu neticēsi! – kāds sāka raustīt Raienu ārā no gultas – bija seši rītā.

- Mūsu enkurs ir pazudis! TAS VĒL NAV VISS! Iedomājies! Mēs jūras vidū esam apzagti! Gandrīz nekas uz jahtas nav palicis! Motors ir izārdīts, it kā pats nelabais būtu tur ārdījies! Stūre nolauzta! Gribi dzirdēt vēl! NEVIENS NEKO NAV REDZĒJISUN PAT NE DZIRDĒJIS! – Raiena degungalā aurēja garš un slaids jauneklis. Zaļām šaudīgām ačtelēm, šauru mutes līniju, un ugunīgi sarkaniem matiem. – Klājs ir tā izpostīts, ka nesaprotu, kā to varēja izdarīt mums nedzirdot! Un vispār kāda velna pēc mēs gājām gulēt! Mēs taču gribējām... – aizelsies jauneklis beidzot aizvērās.


Apaču tuksneša rēgs ( Donkihots )

Viņš atradās milzīgā mucā. Tiešām milzīgā mucā. Galva sāpēja un pēdējais, ko viņš spēja atcerēties bija, tas, ka dabūjis ar airi pa galvu. Bet par to viņš nevarēja būt drošs. Viņš neredzēja uzbrucēju. Muca nepatīkami zvalstīja vīrieti. Viņu uzmodināja kāda savāda skaņa. Kāda salda balss sauca.

- Dokinkot! Dokinhot! – apkārt mucai pletās plašs bezgalīgs ūdens. Saucējs nebija redzams.


Storyteller ( Leanna )

Stjuartes pastaigājās pa lidmašīnu, kā pa skatuves mēli, un tik vienmuļi kladzināja.
- Riekstiņus, dzeramo? – papēžiem klabot stjuarte nozuda pilota kabīnē. Blakus Leannai uz galvas uzmaucis stereo austiņas gulēja kaut kāds japāņi puišelis. Viņš bija iesnaudies, un lidojums vilkās jau bezgalīgi. Pēc mirkļa Leannai paskrēja garām, kāda noraizējusies tukla stjuarte. Blakus atskanēja īdzīga balss, bet no otras puses, kur negulēja japāņu puišelis.

- Māsiņ, es gribu riekstiņus! – dīca rižs puisēns, ar šķelmīgu smaidu.

- Ja nedosi – kliegšu. - Tas patiesībā nebija, kaut kāds puisēns, tas bija Lorijs, bet tuvumā nevienas stjuartes. – Es tiešām kliegšu, Lea! – un zēns atrullēja apakšlūpu, kā uz raudāšanu.


Džezā tikai meitenes ( Melānija )

- Lūdzu, mīļie lidmašīnas pasažieri. – iesāka stjuarte – ja varēja ticēt nozīmītei, viņu sauca Salija. – Mēs esam nomaldījušies no kursa. Tādēļ lidojums ievilksies. - Melānija bija iestūķēta starp dieviem resniem vīreļiem, no kura viens siekalām tekot, nolika galvu uz Melānijas pleca. Stjuarte aizsteidzās uz lidmašīnas aizmuguri.


Džea ( Gvendolna )

Gvena sēdēja mīkstā, ērtā krēslā, un lidojums bija debešķīgs. Lidmašīna šķēla mākoņus, kā kuģītis ūdeni. Pie Gvendolnas pienāca djuarte (stjuarte) un pasniedza viņai mazu kastīti, ko varēja viegli paslēpt plaukstā. Kastīte bija pilna ar dažādām kapsulām, tabletēm, un tad djuarte pasniedza Gvenai glāzi. – Jūsu pusdienas kundze. – lidmašīnas salons bija koši zils, negribīgi pasmaidījusi djuarte devās prom.


(OCC: tās kapsulas ir nākotnes pusdienas, vakariņas un brokastis, normāla ēdiena tik pat kā nav, jo zemes resursi teju izsmelti. Normāls ēdiens aizliegts, atlikušās dabas aizsardzības dēļ. Nepārmetiet. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/xD.gif) )


Hworang666 ( Valters )

Valters atradās uz milzīga kruīza kuģa. Viņš stāvēja uz klāja, tālumā patīkami čīgāja vijoles. Kaut kas aiz muguras nosprakšķēja un uz kuģa pazuda elektrība. Atskanēja pārsteiguma elsieni, tad atskanēja smiekli. Visi jau bija pieraduši, ka elektrība šodien niķojas. Tā jau bija labu laiku, kopš viņi kuģoja pa Bermudu. Ausīs ielauzās izmisuma sauciens un divi jaunieši pieskrēja pie Valtera.
– Cienījamais, neviens mums netic! Mūsu draugs pārvēlās pār bortu un, un...! Nāciet paskatieties! – abi jaunieši bija par Valteru jaunāki, bet viens bija par viņu augumā plecīgāks un garāks. Abi likās izmisuši. – Mēs nezinām, kā tas notika, ser. Lūdzu, nāciet!


Aiva ( Volfs )

Volfs bija izmircis, no galvas līdz kājām. Viņa ceļi bija iegrimuši glumās zilaļģēs, un degunā sitās sāļā jūras smaka. Netālu mētājās lidmašīnas atliekas – sadragātas un sakusušas. Apkārt pletās sausa un nemīlīga pludmalīte, bet priekšā augsta un kaila klints. Debesīs virmoja kaut kas līdzīgs polārblāzmai. Tikai tā bija tāda indīgi zaļa un spoža, ka acis žilba . Aiz muguras pletās okeāns. Tas likās sastindzis. Apkārtnē valdīja vēl lielāks klusums nekā uz mēness. Tā likās ļoti nemīlīga. Pat viļņus nevarēja dzirdēt. Vienīgi Volfa sirdspuksti bija dzirdami, un skanēja jocīgi. Atmiņā bija kāds desmit minūšu robs. Nebija skaidrs, pa kuru laiku viņš te lāga nokļuvis. Tā vienkārši bija.

Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 02.04.2008 18:01

[Elony]

(OOC: Pieņemu, ka Erisa ir prom. Jo Rijoku nerunā šos tekstus tā, lai viņa dzird.)

Rijoku paskatījās uz vīrieti un viņu uzmanīgi nopētīja.
"Nezinu, kas jums, kungs, zināms, bet mums paziņoja, ka šī sala ir mistiska. Ko apliecina redzētā radība, šis obejkts un dažu biedru pazušana. Un mums darīja zināmu, ka no šīs salas nevar aizpeldēt vai aizbēgt. Pašlaik mēs cenšamies apzināt lietas, kas šeit notiek. Divas sievietes, kas liekas nav cilvēki, savāca kopā dažus cilvēkus, kas uz salas nonāca. Viena no tām bija šī pati. Viņas to mums arī izstāstīja. Pieminēja, ka šeit notiek kas līdzīgs cīņai, kurā iejaukti četri dēmoni. Viņas likās... labvēlīgi noskaņotas pret mums. Tāpēc mēs piekritām palīdzēt viņu lūgumam, atbrīvot dažus ieslodzītos cilvēkus - jūs. Bet kā redzat, viena no viņām sajuka prātā. Un otra ir kaut kur prom. ja no salas prom tik nevaram, mūsu vienīgā iespēja ir atrast sabiedrotos cilvēkus, jo kopā ir lielāka iespēja izdzīvot šajā nepatīkamajā situācijā, kā arī cerība kaut ko saprast. Ceru, ka jūs piekrītat un mums palīdzēsiet atrast pārējos. Jo man liekas, ka sievietes par prom tikšanu nemeloja. "
Rijoku runāja samērā mierīgi. Teksts bija garš, tāpēc viņa raudzijās, lai tas angliski skanētu pareizi.

[Moriartijs]

Tā. Džeroms noteica pūloties visu saprast un salikt pa plauktiņiem. Viņš skaļi skaitīja, Prom tikt nevar, tas ir viens. Citi biedri ir pazuduši, tas ir divi. Dāmīte ir sagājusi sviestā, tas ir trīs. Te ir dēmoni, tas ir četri. Mums ir jāsavācas kopā ar pārējiem, tas ir pieci...

Tad viņš paskatījās uz Rojoko, Ko mēs vēl gaidām? un uzmanīgi pieskārās 'kalnam', Kas tas vispār ir par materiālu? It kā dzelzs, taču pārāk gluda... Lai gan.. ko nu var zināt ar dēmoniem.

[Aiva]

"Mazleit atgādina labāko Krupa tēraudu," Volfs nomurmināja atbildei, tad apķērās. "Tā pati dzelzs, tikai labāk apstrādāta un sakausēta ar citiem materiāliem lai būtu izturīgāka."

"Bet par salu, saproties... Mēs katrs te atkļuvām savā veidā, un atradāmies tobrīd kats kaut kur citur... Par nespēju izkļūt varētu būt arī taisnība."

[Elony]

Rijoku paskatījās uz vācieti uzrāvusi uzaci. Viņa nevarēja novaldīt ironisku smaidu par Volfa piedāvāto paskaidrojumu.
"Tērauds nav nekāds jaunais izgudrojums. Damaskas tēraudu ražo jau no jūsu tā dēvētajiem viduslaikiem. Un mūsu samuraju zobeni arī tika kalti no metālu sakausējumiem, kurus visbiežāk angliski apzīmē ar vārdu tērauds, tādēļ domājams, ka ir saprotams, ko jūs domājāt ar to, sakot, ka šis liekas darināt sno tērauda.
Bet iekšā vienalga netiekam."
Rijoku vēlreiz piegāja pie korpusa. Šoreiz nevis pieskārās ar roku, bet trīs reizes uzsita ar šautenes laidni.

[washulis]

Washulis

Dēmons atieza zobus ļaunā zobus.
- Vai tu draudi?

No jauna pievēršoties demonam un sievietei, viņa atsāka, bet klusā balsī: Es? Draudu? Visdrīzāk ka jā. Kaut vai šajā brīdī mana kāja varētu atrasties tavā sejā. Šaubos vai tas būtu īpāši jauki...

Loranda uz brīdi apklusa, jo nojauta ka no jauna uzprasās uz nepatikšānām. Varbūt, ka arī uz to pašu nepanesamo karstumu pirmīt. Klusējot, viņa uzmeta skatu apkārtnei, cerot, ka varbūt tagagd te būs kāda droša izeja, bet nelikās, ka kaut kas par to liecinātu.

[Īvs]

Vai viņš mūs vedīs uz Bermud'?
Jautājums tika adresēts visiem. Taisni neticami, ka šis ņem un aizlido. Tas dzīvnieks tomēr iespaidoja Donkihotu. Sirds viegli ietrīsējās, iedomājoties ainavu no augšas. Un spārni!
Skuķi...? viņš uzlūkoja Deinu.

[Moriartijs]

Nu vismaz nav pārāk attīstīts monstrs... Džeroms nomurmināja. Pastaigādams gar 'kalna' vienu sānu viņš mēģināja vairākas reizes piesitot, tas pakutinot, izraisīt kādu reakciju metāla briesmonī.

Cik 'uz salas atkļuvušo' uz salas bija? Tajā mājā? viņš jautāja abiem ceļabiedriem.

[Džezā tikai Meit...]

Melānija saprata, ka pakustēties uz sāniem nesanāks. Sarkanie plankumiņi nu bija skaidrāk saredzami un atklājās, ka tie ir lidojoši akmeņi. Virs galvas paspīdēja gaismiņa un vienā mirklī Melānija saņēma Džerarda roku un vilka viņu uz augšu. Viņa juta, ka tā ir vienīgā iespēja izbēgt, tādēļ nedrīkstēja kavēties.

[Lianjuks]

Washulis

Dēmons pasmaidīja un atkal kļuva karsts. Tad abi necilvēki izgaisa atstājot Lorandu venu pašu. Ieslodzījuma vieta nodrebēja, akmens pamats zem kājām kļuva škidrs un nepatīkami karsts. Viņa grima un sienas plaisāja.


Storyteller - Semijs

Anrī pasmaidīja.
- Gadās. - nopētijis apkārtni un uzlicis savas rokas Leannai ap pleciem viņš jautāja.
- Varbūt pameklējam izeju?


Džea

Īrisa dīvaini pasmaidīja un iejautājās.
- Vai tu vēlētos doties uz kalniem? - Melānija pamazām kļuva redzama, uz viņas krūškurvja melnēja brūce, kas viņai bija laupījusi dzīvību, viņa jau bija mirusi.


Džezā tikai Meitenes - Mr. Green.

Spožā gaisma abus aprija.
Viņi neapjēdza, kas notika, bet atjēdzās ar seju rūsas krāsas smiltīs. Apkārt visa zeme bija sarkana, abi atradās gigantiska krātera malā un viņi bija uz marsa. Debesis bija zvaigžņotākas nekā uz zemes.
Uz krātera malas kāds sēdēja, izskatījās pēc cilvēka, bet viņš nebija lāga saredzams. Cilvēks māja.


Elony - Aiva - Mesmers

Rijoko priekšā no zila gaisa nokrita kastīte, ietīta sarkanā dāvanu papīrā un apjozta ar zelta lentīti. Uz dāvanu kārbiņas bija kartīte. Un uz kartītes bija rakstīts - Fugit irreparabile tempus.
(occ: kārbiņu redz tikai Rijoko )
Lietus pieņēmās spēkā liekot visiem izmirkt. Rogs ieķērās Džeromam biksēs un sāka viņu raustīt. Ķirzakveidīgais, spārnotais radījums likās ar bikšu raustīšanu šausmīgi aizrāvies.
Džeroms juta, ka radījums ir stiprāks nekā tāda lieluma radījumam piedienētos.

Kārbiņa, kas bija nokritusi pie Rijoko, iespējams no debesīm, nelikās ne netīra, ne slapja vai sadauzīta, tā bija pilnīgi neskarta.


Apaču tuksneša rēgs

Deina satriekta palūkojās uz Donkihotu.
- Nav ne jausmas.
Vilks domīgi ar skatienu sekoja pūķim, kurš lidoja prom.
- Nē, viņš mūs nevedīs, viņš vienkārši liks mūs mierā.

Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 13.08.2008 13:56

[Elony]

Rijoku paskatījās uz kārbiņu, tad uz augšu, debesīm. Tad atkal uz kārbiņu.
Vājprāta pirmās pazīmes.
"Jūs neredzējāt, no kurienes tā parādījās, ko?" Rijoku vaicāja biedriem.
Japāniete pamanīja uzrakstu un to klusi nolasīja.
"Fugit irreparabile tempus. Diez ko tas nozīmē?"
Sieviete riskēja un centās satvert kārbu.

[Lianjuks]

Elony - Aiva - Mesmers

Kārbiņu izdevās satvert, tā bija silta un tajā iekšā kaut kas tikšķēja. Uz kastītes bija redzami vārdi, kas iepriekš tur nebija redzami- Dāvana priekš Rijoko no...
No kā, nebija uzrakstīts.

[Elony]

(OCC:Rijoku nāk no laikmeta, kad spridzekļu bumbas vēl nebija (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif) )

Rijoku jutās dīvaini par šo kastīti. Iekšā kaut kas tikškēja. Pukstenis vai kas tamlīdzīgs? Vai varbūt kas bīstams? Un no kurienes tā uzradās?
Tas viss bija tik savādi, ārpus jebkā ko var saukt par normālu!
Bet sieviete nolēma riskēt un sāka lēni raisīt vaļā saini,

[Lianjuks]

Elony - Aiva - Mesmers

(occ: zinu. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif) )

Kastītē iekšā mīkstā, sarkanā samtā ieguldīts gulēja rokaspulkstenis. Pulkstenim bija trīs ceirīši. Pulktenim divpadsmit ciparu vietā bija trīspadsmit cipari, bet patiesībā cipari nebija cipari, bet gan savādas, agrāk neredzētas rakstu zīmes. Pulktenis bija no zelta un tā sprādze bija kā atverams gredzens. Sprādzi pie kuras bija pulkstenis rotāja 13 sarkani dārgakmeņi. Sprādzes iekšpusē bija iekalti vārdi - Fugit irreparabile tempus.
Pulkstenis netikšķēja un ceirīši nekustējās.
Ceirīši rādīja uz zīmi, kurai vajadzēja apzīmēt ciparu 12, jeb šajā gadījumā ciparu 13.

Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 13.08.2008 15:07

[Džea]

Gvena centās neskatīties uz Melāniju.Vai tiesām tie kas bija ap viņu vienmēr mira.
Kapēc uz kalniem?
Gvena centās to neizrādīt,taču bija acīmredzams ka sieviete uz turieni iet nevēlas,tas vel bija par maigu teikts drīzāk gan viņai bija paniskas bailes no kalniem,pat ja kāpt tajos Gvendolīna mācēja tīri labi

[Lianjuks]

Džea

Īrisa pasmaidīja.
- Iespējams, es saprotu, kāpēc tu nevēlies doties, bet tikai tur tu viņu sastapsi, un varbūt spēsi rast mieru. Ja tavs gars būs iedragāts, ar tevi var notikt tas pats, kas ar Melāniju. Esmu apņēmusies tev palīdzēt. Saproti? - viņa runāja ar pārliecību it kā stāstītu: Es vakar sadauzīju mīļu mašīnu un tikai šis meistars spēj viņu salabot.

Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 13.08.2008 18:06

[Džea]

Nē nesapratu.
Gvena sacīja,tas gan vairāk atgādināja spītīgu balstiņu kas tikai mēģina nesaprast.
Es nesaprotu kā var sastapt cilvēku kurš ir miris un kāviņs man var palidzēt.Turklāt kas tad īsti notika ar Melāniju?Viņu taču nogalināja Erisa

[Malduguns]

Leanna sāji pasmaidīja, pašķielēja uz Raienu un saņēna Anrī roku, kura bija brīva.
-Jā, protams, mēs to varētu pameklēt. Un tad doties uz mājām, vai ne?-viņa mazliet mākslotā priekā vidžināja.

[Elony]

Tik savādu un nejēdzīgi nepareizu pulksteni Rijoku vēl nebija redzējusi. Vai varbūt tā pareizāk bija rokassprādze?
Uzraksts viņai joprojām nebija īsti skaidrs. Nu ja, latīņu valoda, bet viņa to tkai nedaudz saprata. kaut kāds sakras ar laiku, nu ja pulkstenis. Ko darīt?
Rijoku izdarīja vienīgo iespējamo lietu. Uzlika to rokā un aizsprādzēja.

[Džezā tikai Meit...]

Melānija stiepās pretī spožajai gaismai, kura kļuva aizvien spilgtāka un nāca tuvāk, līdz apņēma trauslo ķermeni saviem stariem. Kaut kas nesaprotams notika un nu viņa atjēdzās, ka guļ smiltīs. Atkal kaut kāds triks, kas knapi paglāba no nomiršanas. Melnija paslēja galvu uz augšu un palūkojās apkārt. Turpat jau gulēja arī Džerards. Visa šīs svešā zeme bija savāda. Zeme starp smalkajiem roku pirkstiem un zīdainajiem, tumšajiem patiem, kā arī visur, kur vien sniedzās skatiens, bija sarkana, bet elpu aizrāva tas, ka viņi atradās mīīlzīga krātera malā, uz kuras likās sēdēja kāda nezināma persona un māja. Nu, tas laikam nozīmē, ka mums jāiet tuvā. Meitene pie sevis nodomāja un skatiens aizklīda burvīgajās debesīs, kurās mirdzēja neparasti daudz zvaigžņu. Nē, viņi noteikti nebija uz zemes. Uz tās nevarēja redzēt tik daudz debesu spīdekļu. Šī bija kaut kāda savādāka vieta.
Pierāpojusi pie Džerarda, Mela viņu saņēma aiz pleciem un sapurināja.
- Džerard! Džerard! Celies! - Viņa sauca, gaidot, kad puisis piecelsies.

[Īvs]

''Labi. Dzīve tek tālāk. Dosimies turp paši. Nav nekāda citādība — ar vai bez pūķa un tā pompozā saimniek'.''
Donkihots apņēmīgi uzlūkoja Deinu un vilku-barvedi. Vai lietas beidzot tiks kustinātas uz priekšu? Tā vai citādi, Donkihots sāka brist pa pūkaino sniega segu atpakaļ.