Lagonijas teiksma:, [GM][PZP][fantasy] Virtuālās realitātes gūstekņi Opcijas

[rudo lapu vilcēn...]

*Viss šeit rakstītais balstīts uz manām nelielajām zināšanām un pašas fantāziju. Nopietni uztverams vien spēles ietvaros*

20… gada 5. maijs plkst. 900 no rīta.
Jau kopš septiņiem rītā pie daudzu datorspēļu salonu durvīm redzama rosība. Un ne jau velti. Jau vairāk kā gadu tiek reklamēta jaunā kompānijas Real World Entertainment jaunā RPG tipa fantasy žanra spēle. Un šodien, spēles atklāšanas dienā, tā tiek piedāvāta nedaudz lētāk, kā citas reizes. Protams, īstie ieguvēji šodien ir kuponu īpašnieki, kas tikpat kā par nieka ‘grašiem’ var savā īpašumā iegūt šo nenoliedzami ieintriģējošo spēli.

[OOC: Spēle sākas! Variet rakstīt ko dariet ikdienas dzīvē un kā iegūstat savā īpašumā spēli.]

[Roviela]

Nikola bija beigusi pēdējo rūpīgo ierakstu firmas grāmatvedības programmā. Viss! Šodien darbs beidzies, un var izdarīt vienu lietiņu, kuru viņa gribāja izdarīt, proti, aiziet uz veikalu un nopirkt jauno spēli, lai to uzdāvinātu savam jaunākajam brāļukam, kuram tikai padod spēli! ne ēst ne dzert vars nevajadzēs.
Slaidā tumšmate paņēma somiņu un auto atslēgas un devās uz garāžu.
Drīz autiņš jau bija novietots pilsētas stāvvietā, un meitene pati mundri soļoja uz veikalu. Cerams, spēles nebūs šodien izpārdotas visas! viņa bažījās. Tomēr - ir pirmā pārdošanas diena, visādi var gadīties. Vismazāk gribējās sagaidīt vārdus - "atvainojiet, lūdzu, pašlaik izbeigusies, gaidām nākamnedēļ, piedraucies vēl, laipni lūdzam!" vai ko tamlīdzīgu.
Tomēr bažas izrādījās veltas, un veikalā pat nebija ļoti daudz pircēju.
Nikola ar pirkumu tika galā ātri, un, pa ceļam vēl nopirkusi jogurtu un lielu baltmaizes bulku, viņa atgriezās mājās.
Pavērusi vienas durvis, otras, meitene konstatēja, ka brāļuks vēl nav parādījies no savām slepenajām gaitām, kādas nu tās ir nepilngadīgiem puišiem.

Turot rokā spēli, Nikola atgriezās savā istabā. Viņa domīgi virpināja rokā kasti, un viņu pārņēma ziņkāre - meitene nebija daudz spēlējusi spēles, un kāpēc tagad neizmēģināt, kad ir laiks, brāļa nav, un vispār?
Instalācijas disks drīz rūca iekārtā, faili kopējās, viss kā ierasts tādos gadījumos, tradicionālas atbildes - likt tur vai citur, OK, Cancel. To viņa izpildīja pat nedomājot.

Tālāk sākās spēle, kā jau parasti, ar tēla izveidošanu.
Tēla vārds: (viņa padomāja, tad pasmaidīja) Nikolo Meru
Dzimums: vīriešu (kas tad vēl, ja tāds vārds!)
Vecums: 25 (tikpat cik man, viņa irgojās)
Rase: (rase, rase, varbūt ņemt kentauru? Ai, nē!) ūdenscilvēks.
Atrašanās vieta: (karte... karte! Kur tādi ūdenscilvēki tur dzīvo?) Omna. Lai būtu Omna.

Laikam viss. Parādījās uzraksts tēls izveidots. Vai sākt spēli? Un kāpēc es te sēžu?
Nikola nospieda "jā"

[Elony]

Atlaižu kupons jaunajai datorspēlei...
Bils tagad pokeru necieta. Bija divas liels partijas. Vienā viņš ieguva šo kuponu, Žizeles biksītes un piecdesmit mārciņas. Otrajā lielajā partijā viņš zaudēja 200 dolāru. Tātad kopējais ieguvums ir -150 mārciņu, jo sieviešu stringu viņš nevalkāja. Tovakar tā gan likās laba likme... Bet kad Ursula to uzzinās... nebūs labi.
Atlaižu kupons jaunajai datorspēlei...
Tur aizgāja liela daļa no laimesta. Bet citādi no tā stulbā kupona jēgas nebūtu.
Pie tam veikals bija pārpildīts un spēle plauktos vienkārši neturējās. Nācās būt visai nekaunīgam un likt lietā elkoņus. Bet viņš to spēli dabūja un tika laukā no tās elles un devās atpakaļ uz dzīvokli.
Alekss un Nelsons vēl bija prom, noteikti brucināja meičas kādās kojās.
Tagad, pēc visām lekcijām un paģirām, Bils bija gatavs arī izklaidēties tā mierīgi. Paspēlēt šo spēlīti un relaksēties. Aizmirst par nebūšanām un problēmām.

Sākot spēli, bija redzams, ka tā ir klasisk RPG ar tēla veidošanu.
Izvēlējās vārdu Sirons, kas ienāca prātā, vīrieša dzimumu, protams. Rašu izvēle Bilu neapmierināja, bet ko padarīsi. Izvēlējās kentauru, varēs parikšot pa laukiem.
Kentauram iedeva 30 gadus, vairāk kā pašam.
Kā atrašanās vietu noteica mežu pie kalniem, Prosus.

Pabeidzis tēla veidošanu, Bils pasmīnēja par pēdējo jautājumu un nospieda "Jā"...

[rudo lapu vilcēn...]

ooc: lūgums izdzēst šo postu, kļūdas pēc iepostoju no draudzenes konta

LP Rowa

Šo rakstu rediģēja rudo lapu vilcēns: 27.07.2008 13:42

[Hikari]

Dominiks kā argumentu pret došanos līdzi nepazīstamajam svešiniekam minēja, ka Asarams varētu ievilināt viņus kādā vietā, no kuras izbēgt būtu pagrūti vai pat neiespējami. Lacus mirkli par to aizdomājās. Protams, ka jaunajam ieroču nesējam bija taisnība, taču, ja viņi visi trīs būs ļoti modri un uzmanīgi, meitene šaubījās, ka kaut kam būtu jānotiek. Nākamajā brīdī Dominiks nopūtās un sacīja, ka nespēj cīnīties pret viņu un Rafaēlu, kas nozīmēja, ka viņi abi bija uzvarējuši. Lacus pasmaidīja. Jaunais ieruču nesējs gan vēl brīdināja Rafaēlu par to, kāds liktenis piemeklējis iepriekšējo šajā pilsētā ieklīdušo bruņinieku. Rafaēls minēja, ka nebaidās no daudz lielāka skaita ienaidnieku, kur nu vēl tāda viena vīra, kā Asarams. Lacus gan tas vairāk izklausījās pēc lielības. Vai Rafaēls tiešām bija tik prasmīgs, kā klāstija? Par to meiteni māca nelielas šaubas. Bet tām Lacus īpaši nepievērsa uzmanību.
Nu ko, tātad, viss ir norunāts. Mēs pieņemsim šā vīrieša piedāvājumu. Būsim uzmanīgi un, esmu pārliecināta, ka viss būs kārtībā. meitene sacīja iedrošinošā balsī un pasmaidīja. Tad viņā pagriezās un pagāja pāris soļus atpakaļ un palūkojās ar ļoti laipnu sejas izteiksmi uz Asaramu.
Liels paldies Jums par piedāvājumu palīdzēt. Lacus viegli paklanījās un turpināja mēs ar pateicību to pieņemam.

[rudo lapu vilcēn...]

Abiem jaunajiem dalībniekiem
Izvēloties „Jā” ekrāns izgaismojās un kļuva arvien spilgtāks un gaišāks. Balta gaisma šķiet neprātīgā ātrumā traucās virsū liekot aizturēt elpu. Tad viss satumsa, iedvešot sajūtu, ka laiks uz pasaules apstājies. Ilgstot tikai mirkli, tā izgaisa.
Viegls vējš iepūta savu elpu sejā, liekot atvērt acis, kuras, pat īsti nepazinoties kurā mirklī, bija aizvērtas.

Nikola Valda/Nikolo Meru
Nikola atvēra acis vietā, kas pavisam notikti nebija istaba, kurā vēl pirms mirkļa viņa bija atradusies. Un, lai cik savādi tas arī nebūtu, tā nebija viņa pati, kas atvēra acis. Protams, sajūta neatšķīrās no tās, kuras parasti, taču viņa ārēji tagad līdiznājās tam puisim, kuru bija nolēmusi spēlē attēlot. Bez zivs astes gan, vismaz pagaidām.
Tomēr, ne jau pašas brīnuminās pārvērtības lika pirmās apr sevi amnīt, bet vieta, kurā viņa bija nonākusi. Tā bija pilasēta, pavisam noteikti pilsēta. Iela bija bruģēta ar paraupjiem akmeņiem un dažviet vispaŗ bez tiem. Nami līdzā šaurajām ieliņām bija agan mazi, gan lieli, gan noplukuši, gan krāsņi, lai gan šobrīd, vismaz tajā vietā, kur atradās Nikola, dominēja vairāk lieli un krāšni nami, kas slēpās aiz augstiem mūriem, kuros atradās dārzi. Viss, kas bija redzams, vairāk vai mazāk liecināja, ka šī pislēta līdzinās kādai austrumu pilsētiņai. Pat eidzīvotāju apģērbs par to liecināja!
Turpat netālu bija vārti, kas atradās vaļā. Garām gāja vairāki ļaudis, visbiežāk ar turbānveidīgām galvassegām un kaut ko līdzīgu halātiem mugurā. Civlēki šķeit nebija manījuši, vismaz šobrīd tuvumā esošie, ka Nikola ir uzradusies 'no zila gaisa' tā teikt.
Tomēr, netālu no tās vietas, kur jaunā sieviete (nu jau vīrietis, vismaz ārēji) atradās, stāvēja trīs, kas nešķita tērpušies atbilsotši šeit pieņemtajām tradīcijām. Tie bija divi jauni vīrieši, aks pēc apģērba atgādina'ja kaut ko no ceļotājiem un kaut ko no bruņiniekiem. Vienam no viņiem bija spalvām rotāta paltmalu cepure, l'dizīga kā musketieriem, bet otrs rkās nesa lentītēm rotātu šķēpu. Trēša bija meitene, kas atgādināja kaut ko no aziātiem, bet gan apģērba ziņā, gan kaut kā cita dēļ ne''skita naķam no šīs vietas. Šie trīs sarunājā savā starpā, kamēr turpat netālu stāvēja, šķiet, viens no vietējajiem.
]OOC: Šādi aptuveni izskatās abi puiši (ne tādā pozā).]

Viljams (Bils) Stouns/Sirions
Pārsteigts putna brēciens un kņada, kas parasti ir paŗņemusi biezu, labi augošu mežu tūlīt sasniedza viņa ausis. Tikko kā Viljams atvēra acis, priekšā atradās meža ainava. ne miņas no datora, no istabas un jebkā cita, kas varētu dot kaut mazāko norādi par lokačijas vietu, neņemot vērā vienu - viņš atradās mežā. Kas tas par mežu, kur tāds atradas - nebija ne jausmas.
Šejienes augājs bija bagāts un lekns. Lielākā daļa koku, krūmu un citu zaļumu atbilda vairāk vai mazāk mērenās klimata joslas florai, tomeŗ varēja manīt arī šo to neparastāku, sastopamu vairāk uz dienvidu pusi kā ziemeļu.
Taču visneparastākais bija jauanis vīrietis pats. Viņš vairs nebija cilvēks. Protams, sākumā to iespējams nebija tik viegli pamanīt, taču pēc brīža, tikko viņš vēlējaš spert soli, tas kļuva pamanāms. Viljams bija kļuvis par kentauru, tieši tādu kentauru, kādu vēlējās kļūt, sākot spēlēt spēli.

Kaede Furiko/Lacus Clain
-Cerēsim.- Dominiks klusi piebilda. Viņš bija padevies, bet envarēja zināt, vai tas tiks darīts vienmēr.
Rafāēls jutās apmeirināts ar sevi un plati smaidīja, sekojot Lacus pie Asarama.
-Mēs apspriedāmies un nolēmām pieēnmt jūsu peidāvājumu.- jaunais bruņinieks noņēma cepuri un viegli paklanījaš tādā kā reveransā.
-Prieks ir mans. Ceru, ka spēšu izpatikt jūsu vēlmēm un iegribām.- asarams palocījās.

Kamēr norisinājaš diezgan īsā saruna starp jauno bruņinieku un vietējo 'gidu', kā viņu varētu nsoaukt, turpat entālu, varētu teikt, ka no zila gaisa, uzradās jauns vīrietis. Neparasti uzradās, jo pirms mirkļa tur bija tukša vieta, bet nākamajā jau stāvēja šis jaunais cilvēks un brīnīdamies vērās apkaŗt. Kaut kas viņā atgādināja Kaedi pašu.
[OOC: Ceru, ka mājienu saprati ^^ Savedu tevi un Rovielas tēlu kopā ^^]

[Hikari]

Kad Rafaēls sacīja, ka viņi pieņem Asarama piedāvājumu, vīrietis, šķietami, ļoti pieklājīgi atzina, ka viņam arī ir prieks un viņš cer, ka spēs palīdzēt. Lacus uzsmaidīja Asaramam, šī lieta nu bija nokārtota, taču tas nenozīmē, ka varēja justies pavisam brīvi. Meitene paturēja prātā Dominika brīdinājumu un īsu mirkli vērīgi nopētīja vīrieti, taču ilgi ar to neaizrāvās, jo tas nebija viņas garā uz kādu skatīties vairāk, kā to nosaka pieklājības normas. Negaidīti ar acu kaktiņu Lacus piefiksēja ko neparastu. Vietā, kur vēl pirms brīža nebija neviena, negaidīti uzradās kāds vīrietis. Meitene strauji pagriezās un palūkojās uz viņu, pārsteigumā ieplešot acis. Lacus varētu padomāt, ka kļūdījusies un pārskatījusies, tomēr meitenei šķita, ka redzētais nav nekāds acu māns. No kurienes gan šī persona uzradās? Vai viņam bija tādas pašas spējas, kā Dominikam? Kaut kas arī to lika apšaubīt. Vienu īsu mirkli Lacus vēlējās pienākt pie vīrieša un mēģināt uzsākt sarunu, tomēr meitene no tā atturējās, taču vēl joprojām turpināja viņu vērot.

[Elony]

Tas bija jocīgi, tik tiešām...
Vai monitors būtu uzgājis gaisā? Bet viņš bija dzīvs, tikai kur?
Daba visapkārt, zāle, koki, daudz koku... mežs...
Bils bija pārsteigts. Kā viņš te nonāca? Izkrita pa logu? Nē, tas bija smieklīgi! Vienā brīdī viņš sēdēja pie ekrānu un nu... Varbūt viņam bija atmiņas problēmas?
Viņš pacēla roku un pielika pie pieres, jūtot, ka kaut kas nav labi, roka bija pārāk liela un savāda... Un viņš bija pārāk augstu virs zemes. Bils neapzināti paspēra soli uz priekšu un sajuta, ka kaut kas nav labi.
Viņš paskatījās uz leju un pamanīja ko tādu, kas lika skudriņām skriet pa muguru. Viņam nebija kāju! Viņš bija uztupināts uz zirga ķermeņa, pie tam tā, ka vēders bija zirga galvas vietā!
"Āāāā!" Bils no bailēm kliedza un metās skriet.
Viņš skrēja tā, it kā tas būtu sprints skolas sacensībās, bet reizē juta, ka skrien uz visām četrām, tikai rokas bija gar sāniem. Nē, nē nē! Negribējās to domāt un saprat!
Biks skrēja vēl ātrāk, dimdinot pa zemi, cauri koku zariem un jebkam citam, kas gadījās ceļā, viņš tikai skrēja uz priekšu, lai tiktu prom no zirga ķermeņa, kas viņam sekoja, prom no šejienes, atpakaļ uz mājām..

[Moriartijs]

Džerom pamodās ļoti sliktā noskaņojumā. Viņam sāpēja galva. Nākošgad dzeršu mazāk, viņš nomurmināja un taustījās pēc naktsgaldiņa, kur parasti kaut kas stāvēja. Šoreiz tā bija glāze ūdens. To izdzēris viņš secināja, ka labāk nepaliek, tādēļ aizspiedis ciet acis devās taisnā ceļā uz virtuvi. Neieslēdzis gaismu aitipināja līdz ledusskapim un atradis tajā alus pudeli to iztukšoja. Tuvākās pusstundas laikā viņam palika labāk, bet ne līdz galam, tādēļ viņš uzlika vārīties ūdeni kafijai.

Idzēris lielu krūzi kafijas ar pienu un daudz cukura viņš beidzot sajutās kā cilvēks. Iegājis dušā, viņš beidzot pamodās. Atpakaļ virtuvē Džeroms izlasīja rīta avīzi un izdzēra vēl vienu kafiju. Pārbaudīdams e-pastu, viņš atrada tur vēstuli no viena no šefiem. Tas prasīja uzrakstīt review jaunai datorspēlei. Tā saucās Lagonijas Teiksma. Džerijs piekrita un teica ka piekāps pēc spēles šefa birojā.

Divas stundas vēlāk, viņš sēdēja pie kompja un nolēma uzpēlēt spēli. Tā kā ar šādām spēlēm viņš nebija tik ļoti aizrāvies, tad varbūt grafika un viss pārējais izskatījās pilnīgi normāli, taču viņš zināja ka geimeri atrastu kur piesieties. Parādījās otrais logs, kur prasīja tēla vārdu un pārējo.

Vārds? Hmm, Džeroms paskatījās greistos un nedaudz padomājis atcerējās Matrixu, Nu, labi lai ir. Bet tad dubultā. Vārds Mero Merovingens. Vecums, nu nebūsim izlepuši. Nebūsim superveci elfi... Vecums 27, rase, cilvēks. Atrašanās vieta? Nu kur kāds jauks ezeriņš? Derēs Lacrims Uzmodelējis tēla izksatu, viņš apmierināts skatījās ko darīt tālāk.

Vai vēlaties sākt piedzīvojumu? bija lasāms ekrāna vidū.

Džeroms izvēlējās Jā, un to nospieda.

Šo rakstu rediģēja Moriartijs: 02.01.2009 23:02

[Roviela]

Nikola, piedodiet! tagad jau Nikolo pāris reizes samirkšķināja acis. Tad tādas ir tās tagadējās spēles? Nu gan! Vareni!
Tad jau man varēs būt arī aste! viņa/viņš pie sevis irgojās, un tad paspēra pāris soļus uz itin-kā-ne-šejieniešu pusi. Kādi dīvaini apģērbi! Un kas tad man ir mugurā? Nokolo nopētīja sevi.
Iet bija savādi, ķermenis bija paklausīgs, bet ne savs, un viņa/viņš vēl ar to nebija apradis, kad pietuvojās nepazīstamajiem.
- Labu dienu! - Nikolo pēc spēļu labākajām tradīcījām uzrunāja te esošos.
- Kas jauns?

Tas bija vispārīgs jautājums. Spēlēs uz to bieži izdeva veselu kaudzi pilnīgi nevajadzīgu ziņu, bet tikpat lielu kaudzi vajadzīgu arī. Nikolo knapi novaldījās, nepajautājis - "Kas šī ir par vietu? Kur es atrodos?"

[washulis]

Kameron! Kameron, celies! Jauna meitene miegaini atvēra acis.

Teju vai jau izslīdējusi no gultas, viņa pacēla galvu no spilvena. Redzot, ka pa viņas istabu staigā bralis un bļaustās, viņa grasījas jau atkal aizmigt.

Mamma teica, lai tu šodien nomazgā traukus un izkar veļu

Mazgāt traukus ir tava kārta. Kamerona miegaini atcirta.

Nē, tava. Tā viņi turpināja, līdz Kameronai apnika. Labi! Tikai apklusti un pazūdi no manas istabas! Likās, ka brālis par šādu atbildi ir apmierināts. Nejēga. Viņa vēl klusi noteica un izlīda no gultas.

Pagāja kāds laiciņš, kamēr viņa kārtīgi pamodās, nomazgājās un saģērbās. Tikai tad, kad ieraudzīja kalendāru ar uzrakstu, viņa iekviecās. Jā, jā jā!!!!

Šodien viņai paziņa no videspēļu veikala bija solījis par īpaši cenu iegadāties Lagonijas teiksmu. Šo dienu viņa bija gaidījusi teju vai mēnesi.

Ignorēdama to, ka jādara mājas darbi, viņa metās ārā pa mājas durvīm. Tēvs atkal bija prom, māte arī kaut kur sava darbā. Jaunakā māsa bērnudarzā, bet brālis-neciešamais kaut ko darīja savā istabā.

Nepagāja ilgs laiks, kad spēle jau bija uz viņas galda. Dators ieslēgts un viņa nespēja nosedēt mierīgi.

Tā... sieviete, gadi trīsdesmit. Viņa pie sevis murmināja. Rase..? Viņai vajadzeēja apmēram piecas minūtes, lai izvēlētos to, līdz beigās atzīmēja "ūdensļaudis". Pamazām anketa bija gatava. Arī izskats izveidots (Spiest šeit!)

Vai vēlaties sākt piedzīvojumu?
Jūs, ko jokojat? Vina iesaucās un viennozīmigi nospieda Jā.

[rudo lapu vilcēn...]

[OOC: Dažiem atsauc atmiņai...]
Daniels Heidmanis/Tians Felds
-Nekas nenotiek pēkšņi un negaidīti. Visam ir savs iemesls.- uz mirkli varēja šķist, ka lapsiņa aizklīst domu tālēs, ja tas vispār bija iespējams. Bet kādēļ gan ne, viņa taču runāja.
-Kā tev šķiet cik liels ir tuksnesis? Retais to ir šķērsojis, kaut arī daudzi mēģinājuši. No tās puses pie mums ļaudis ieklīst reti. Visbiežāk viņus pa ceļam aplaupa tuksneša klejotāji. Tie ir ļaudis, kas dzīvo tuksnesī, vēl bez lielausainām lapsām un skorpioniem. Savā ziņā dzīvu būtņu ir daudz, tikai tās grūti atrast.- Lapsiņa atkal bija palikusi šķelmīga.

Lacus Clain un Nikolo Meru
Šķiet neviens no abiem jaunekļiem nebija pamanījis tuvumā pekšni uzradušos puisi, tāpat kā Asarams, kas neviļus salēcās ieraugot jauno vīrieti, kas arī nešķita piederam šejieniešiem, vismaz ne viņa prāt. Par Dominiku gan nevarēja būt tik droši paŗleicināts.
-Pie Radītāja!- jaunais bruņinieks iesaucās, pārsteigts par pēkšņi uzradušos puisi. Viņš šķita sveicinām dīvaini, ņemot vērā, ka ielas jau bija sākušas viegli krēslot, saulei vēl kavējoties pie apvāršņa. Taču vairāk viņu pārsteidza viņa jautājums. -Atvainojiet, vai mēs būtu kur tikušies?- Rafaēls ievaicājās, saraukdams savu viegli zēnišķo seju, kamēr Dominiks turpat blakus vēroja svešinieku ar vieglām aizdomām, satvēris ciešāk šķēpu.
Halātā un turbānā tērpušais Asarams pieklājīgi atkāpās soli, ar interesi vērodams svešiniekus.

Dominiks viegli pieliecās tuvāk Lacus, uzlikdams viņai uz pleca roku.
-Atvainojos par pēkšņo jautājumu.- ieročnesējs klusi ierunājas, teju čukstēdams. -Bet vai jūs pazīstat šo vīrieti? viņš turpināja.

Viljams Stouns/Sirions
Skrējiens nebija ne pārlieku garš, ne pārlieku ilgs. Nepareizi ilzekusies sakne lika aizķerties pakavam un jaunajam kentauram nokrist.
Apkārtnē vēl azivien atradās tas pats mežs, vakara saules gaismas pieliets, nedaudz neparasti kluss, bet to varēja saprast. Visa dzīvā radība noslēpās, izdzirdod spēcīgo pakavu dipēšanu pret zemi.
Tuvējos krūmus viegli satpurināja smiekli.

[OOC: Washuli, Moriartij - jūsu posti būs rīt, lūgšu pacietību]

[Ungaarijas ragas...]

200X gada 5. maija vakars.

Agnese, apkrāvusies ar vārdnīcām un tulkojamo tekstu, sēdēja gultā un gatavoja kārtējo mājasdarbu. Tos viņa pildīja cītīgi, lai eksāmenu noliktu ar pirmo rāvienu. Meitene sevi uzslavēja par to, ka bija noturējusies pretī kārdinājumam doties maija dienas apskāvienos. No mācību procesa meiteni izrāva istabas biedrene, kas ar ierasti skaļu durvju aizvēršanu, dzirkstošām acīm ieplanēja istabā un pāris soļos jau bija pie Agneses, uzmezdama uz viņas darba disku.
— Tā, Ziediņjaunkundz, lai šito dabūtu, man nācās likt lietā nagus, ragus un elkoņus!
Kā tad.
— Tāpēc i nedomā to kaut kur nobāzt, — istabas biedrene turpināja, — Tā ir jaunā datorspēle. Tev jau tūlīt galva nosvils ar visu kaklu, ja šitā turpināsi. Kad es atnākšu, es vēlos redzēt tevi to spēlējam!
Viens mirklis un viņa jau, skaļi noblīkšķinot durvis, bija prom, pat neļaujot Agnesei bilst kaut ko pretī.

Meitene vēl brīdi pasodījās, patulkoja tekstu, bet darba spars, pateicoties tai vēja grābslei, bija aizmucis lielā gabalā.
Ko viņa iedomājas, es taču nespēlēju tās stulbās datorspēles, Agnese niknojās, izsaiņodama spēles disku un ielikdama to datorā.
Noskatījusies visu kas skatāms un noklausījusies visu kas klausāms, Agnese nospieda uz Sākt spēli.
Apskatījusies, kas tiek piedāvāts, Agnese iegrima pārdomās.
Fauns, labi, lai būtu fauns. Blonds fauns. He he, interesanti. Vārds. Fauni bija saistībā ar mežu? Silvestrs. Blondais grēks, Agnese iesmējās. Varēja jau atļauties pasviestoties, viņa netaisījās iegrimt spēlē. Paspēlēs šovakar, lai jau daža laba auša redz, ka Agnese prot arī izklaidēties un tad pašai piedāvās paspēlēt.
Vecums, lai būtu 19. Dzimums, vīriešu. Hmm, smuks sanācis. Labi.
Agnese juta kņudoņu vēderā, kā jau katru reizi, kad kaut ko darīja pirmo reizi.
— Tēls apstiprināts. Vai vēlaties sākt piedzīvojumu? — Agnese neizlēmīgi pavirzīja kursoru uz Jā, tad atkal uz Nē. Bija liels kārdinājums nospiest Nē, un ķerties pie savām mācībām. Bet viņa bija pārliecināta, ka tādā gadījumā istabas biedrene ķersies pie neatļautām metodēm. Agnesei ļoti nepatīkamām neatļautām metodēm.
Visbeidzot viņa nospieda Jā.
Ekrāns izgaismojās un nākamajā brīdī likās, ka Agnese traucas tieši pretī Saulei. Meitene izbailēs aizvēra acis un atvēra tikai, kad sajuta sejā vēju.

[Roviela]

- Nē, - Nikolo mierīgi nopētīja viņu uzrunājušo un ar vieglu izbrīnu to, otro, kas nez kāpēc žņaudzīja rokās šķēpu, itin kā Nokolo grasītos kādam uzbrukt.
Kāds nervozs! viņš nodomāja.
- Mēs visticamāk nekādi neesam pazīstami. Ja jums patīk tiešas un patiesas atbildes, tad es tikko te nokritu no gaisa vai no Mēness, vai kā vēl to pasaka, ievērojot vietējās tradīcijas, un neko nezinu. Ne kas šī ir par vietu, nu, neko. Atvainojiet, ka šo paskaidrojumu savilku vienā īsā jautājumā - kas jauns?

[Hikari]

Lacus dzirdēja, kā Dominiks skaļi izsaucas, ieraugot pirmīt no zila gaisa uzradušos vīrieti. Meitene pamanīja, ka ieroču nesējs satver savu šķēpu ciešāk rokās, kamēr Rafaēls jautāja nepazīstamajai bezvārda personai, vai abi nebūtu kur tikušies iepriekš. Dominiks pieliecās tuvāk meitenei un jautāja, vai abi ar svešinieku ir pazīstami un Lacus noliegumā papurināja galvu. Nē, viņa atzina Es šo personu nepazīstu.
Kad vīrietis sacīja, ka esot šeit nokritis no gaisa vai no mēness, Lacus sejā parādījās viegls apjukums. Izrādās, viņš nezināja, kas šī ir par vietu. Varbūt svešinieks ar to domāja, ka izmantojis sev piemītošo maģiju un no pilsētas/ciema/meža/pļavas/koka namiņa vienīgās istabas vai arī jebkuras citas vietas uz šīs pasaules ieradies šeit, lai arī kur "šeit" būtu? Bet varbūt vīrietis, tāpat kā viņa pati, patiesībā nemaz nepiederēja šai vietai? Nebija no šīs pasaules? Uz jautājumu "kas jauns" meitene nezināja, ko atbildēt. Jo viņai nebija ne mazākās nojausmas par to, kā to interpretēt. Vai vīrietis jautāja to ar domu "kas notiek, pastāstiet man par politisko situāciju ciematā un valstī kopumā." vai arī "kā jums visiem ir klājies pa šo laiku, kas noticis." Atceroties faktu, ka ceļotāji nepazina bezvārda personu, Lacus nosprieda, ka vīrietis būs interesējies par to, kas iekļaujams pirmajā variantā. Šo informāciju vislabāk spēks sniegt Asarams, Dominiks vai Rafaēls.

[Elony]

Nogāzies zemē, Viljams/Sirions gulēja un smagi elpoja. Sajūta, ka viņam ir vairāk kāju (pie tam vēl kādu!) bija visai neizprotama, neiespējama!
Kur es vispār esmu? Kas te notiek? Pag, es spēlēju spēli... šī ir spēle?
Viņš centās piecelties.
Nevar būt, tas ir pārāk reāli? Nekāda virtuālā realitāte... es sēdēju pie parasta datora...
Apskatījās apkārt un uz savām rokām, tad kājām zemāk. Un tomēr, kas cits tas varētu būt, ja ne spēle? Varbūt notika īssavienojums un viņš ir komā? Varbūt, varbūt...
izdzirdējis krūmos troksni, viņš pagriezās pret tiem.
"K-kas tur ir!"

[Pūķēns Sāra]

-Tuksnesis ir tik liels, lai to nespētu pārceļot lielākā tiesa...- Tas bija pats par sevi saprotams, bet neko precīzāku viņš nespēja pateikt. Sveša vieta, nezināms ķermenis, runājoša lapsa - šī nebija vieta, kur varētu darboties ierastie fizikas likumi.
-Vai arī tuksnesī esošās būtnes spēj... ir tādas kā tu?- Runājošas

[rudo lapu vilcēn...]

[OOC: info par lokācijas vietām precīzāk skatīt ATD pavedienā.]

Džeroms Pīters Ridlijs/Mero Merovingens
Izvēloties „Jā” ekrāns izgaismojās un kļuva arvien spilgtāks un gaišāks. Balta gaisma šķiet neprātīgā ātrumā traucās virsū liekot aizturēt elpu. Tad viss satumsa, iedvešot sajūtu, ka laiks uz pasaules apstājies. Ilgstot tikai mirkli, tā izgaisa.
Viegls vējš iepūta savu elpu sejā, liekot atvērt acis, kuras, pat īsti nepazinoties kurā mirklī, bija aizvērtas.
Līdzko acis tika atvērtas priekšā pavērās skats uz varenu ūdens klajumu. Cik tālu vien bija iespējam redzēt – nebija ne kā vairāk kā ūdens, kas viegli viļņojās vējā. Taču, paraugoties vairāk uz sāniem un aiz muguras varēja redzēt niedrāju, kas pārauga garas zāles pilnā pļavā no kuras bija jūtama viegli mitra, skurbinoša smarža. Visapkārt, cik tālu vien varēja redzēt, šķita sniedzamies tikai zāle un ūdens, varbūt vienīgi ziemeļu pusē, kas teorētiski varētu būt ziemeļu puse, bija redzama tumša svītra, kas šķita esam mežs.
Saule tuvojās savam rietam vēstot par nakts ierašanos. Taču apkārtnē valdīja klusums, ja neskaita zāles šalkoņu vējā, viļņu šļakstus un niedru kluso čaboņu.
Taču, visneparastākais šajā situācijā un šajā vietā Džeromam varēja likties viņš pats. Puisis reizē bija un reizē nebija viņš. Ārēji viņš pavisam noteikti līdzinājās tam tēlam, kuru bija izvēlējies spēles sākumā.

Kamerona Veiza/ Seo Sekuna
Izvēloties „Jā” ekrāns izgaismojās un kļuva arvien spilgtāks un gaišāks. Balta gaisma šķiet neprātīgā ātrumā traucās virsū liekot aizturēt elpu. Tad viss satumsa, iedvešot sajūtu, ka laiks uz pasaules apstājies. Ilgstot tikai mirkli, tā izgaisa.
Viegls vējš iepūta savu elpu sejā, liekot atvērt acis, kuras, pat īsti nepazinoties kurā mirklī, bija aizvērtas.
Debesis virs galvas krēsloja, nedaudzajiem mākoņiem degot rietošās saules gaismā. Bija vakars un tuvojās nakts. Bet kur tas bija?
Cik varēja spriest paveroties apkārt – lielu daļu no šejienes aizņēma pļava, kas pārgāja niedrēs liela ūdens klajuma krastā. Vai tas būtu ezers? Turpat blakus pļava jauca kārklājs, kas šķita diezgan pēkšņi otrā pusē izbeidzamies, bet turpinājās vienā līnijā, vismaz no šī skatupunkta, līdz pat ezera krastam, dažviet vēl tur atstājot pa kādam koku pudurim.
Taču ne tikai vieta bija neparasta. Arī pati Kamerona bija mainījusies. Izskats tagad atbilda tās pašas sievietes izskatam, kuru bija izvēlējusies kā savu tēlu spēlē. Vienīgais, kas bija atšķirīgs, bija tas, ka viņai nebija zivs astes, bet gan kājas, vismaz pagaidām.

Agnese Ziedīte/Silvestrs Blondais grēks
Izvēloties „Jā” ekrāns izgaismojās un kļuva arvien spilgtāks un gaišāks. Balta gaisma šķiet neprātīgā ātrumā traucās virsū liekot aizturēt elpu. Tad viss satumsa, iedvešot sajūtu, ka laiks uz pasaules apstājies. Ilgstot tikai mirkli, tā izgaisa.
Viegls vējš iepūta savu elpu sejā, liekot atvērt acis, kuras, pat īsti nepazinoties kurā mirklī, bija aizvērtas.
Apkārtnē valdīja mežs. Biezs un zaļoksns jaukto koku mežs, kurš pamazām jau tinās krēslā kā vēstot par vakara atnākšanu. Putni bija jau rimuši dziedāt un dienas zvēri devās pie miera. Kaut kur blakus bija kaut kas nočabējis, kā bailes aizskrienot, taču tagad mežu bija apņēmis klusums.
Taču ne jau tikai nez no kurienes uzradušais mežs varēja pārsteigt Agnesi. Nē, mežs drīzāk bija mazākā problēma. Lielākā bija viņa pati. Viņa vairs nebija Agnese, nebija cilvēks un pat jauna sieviete vairs nē. Viņa bija kļuvusi par tikko spēlei izvēlēto faunu – Silvestru, ja atmiņa nevīla vārdā.

Lacus Clain un Nikolo Meru
Abi jaunie vīrieši atkal saskatījās. Varēja skaidri redzēt, ka viņi nav raduši, ka tik pēkšņi un neizprotami kāds viņiem pievienojas un uzdod jautājumu tik viegli un nepiespiesti it kā viņi būtu jau seni draugi.
Taču pēc mirkļa puišu prātos parādījās cits variants, kādēļ šis jaunais vīrietis viņus uzrunāja. Taču tas, ka Lacus viņu nepazina lika mazliet šaubīties.
-Pagaidi Raf.- Dominiks klusi ieteicās, redzot kā biedrs grasās vēl ko teikt. Tad viņš, atlaižot nedaudz brīvāk šķēpu un atbalstot to pret plecu, uzrunāja svešinieku, vēl joprojām stāvot daļēji aiz Lacus muguras.
-Atvainojiet manu nepieklājību un neizprati iepriekš. Taču diemžēl šobrīd nevaru jums atbildēt uz šo jautājumu. Kā redziet – mēs atrodamies ielas vidū un tuvojas vakars. Mēs tikko grasījāmies doties naktsmītnes meklējumos. Vai jūs mums pievienosieties? Ja vien jums nav iebildumu.- pēdējais teikums šķiet tika vairāk veltīts Lacus kā Nikolo.

Viljams Stouns/Sirions
Krūmus vēlreiz sapurināja smiekli. Šķiet skats kā kentaurs paklūp kādu bija ļoti uzjautrinājis, pievienojot vel klāt nedaudz drebelīgo jautājumu.
-Un kas tur ir?- smiekliem nedaudz pierimstot atskanēja pretjautājums.
Starp krēslainajiem zariem un lapām uz brīdi iespīdējās spožas acis, kas šķita piederam kāda dzīvniekam.
-Kentaurs, kas nemāk noturēt līdzsvaru.- kā atbildēdams pats uz savu jautājumu, runātājs turpināja, atkal iesmejoties. Krūmi atkal viegli notrīcēja no skaņas.

Daniels Heidmanis/Tians Felds
-Vai tev šķiet, ka tuksnesī balts kažoks nepiesaistīs uzmanību?- polārlapsiņa atvaicāja, mazliet šķelmīgi pasmaidot, vismaz radot tādu sajūtu. -Šeit mīt savādāki zvēri kā es – citi gudrāki, citi ne tik gudri.-
-Ir maz ļaužu, kas ir spējuši tikt no otras tuksneša puses uz šo. Ļoti maz. Tie, kas vēlas no turienes doties uz zemi aiz šiem kalniem labprātāk izvēlas jūru kā tuksnesi. – viņa piebilda.
Saule aiz muguras bija jau teju pazudusi, liekot kalna ēnai kļūt vēl dziļakai un spēcīgākai. Spriežot pēc visa drīz vajadzēja iekārtoties naktij.
Uzlēkusi uz kāda akmens, lapsiņa pievērsa visu savu uzmanību Tianam.
-Tūlīt jau būs nakts un, neskatoties uz to, ka tuksnesis ir karsts, nakts būs auksta. Tev derētu iekārtoties uz nakti. Varēsim ceļu uz pāreju turpināt rīt.- dzīvnieks atkal šķita pasmaidām, gudrajām acīm nenovēršoties no puiša.

[Ungaarijas ragas...]

Kas ell… Agnese nodomāja un paskatījās apkārt. Viņa jutās pārākajā pakāpē dīvaini. Zeme rādījās tālāk, viņa pati jutās… To pat īsti nevarēja aprakstīt. Kaut kas likās lieks un kaut kas likās pazudis. Turklāt viņa bija mežā?
Agnese nopētīja apkārtni un beidzot sadūšojās papētīt sevi. Tā, āža kājas, spalvainas, ļoti spalvainas, un starp tām…
Kāpēc man vajadzēja radīt vīrišķi? Agnese noskurinājās. Viņa bija ieslodzīta Silvestra ķermenī un tas ka rādās nebija joks. Varēja vienīgi cerēt, ka tas bija kāds eksperiments un istabbiedrene bija iesmērējusi virtuālo spēli. Ja tā, tad tā bija reālāka par reālu, īsts kvalitātes paraugs.
Labi, Agnese, tu tagad esi virtuālitātē, ko nu darīsim? Tā, tur bija pilsēta, uz kuru pusi? Ziemeļaustrumi?
Paskatījusies, kurā pusē rietēja saule, kurā pusē kokiem auga sūnas (tas bija lasīts dažās piedzīvojumu gramatās), pagriezusies uz ZA, Agnese, tas ir Silvestrs devās mežā. Staigāt bija dīvaini, bet, kad iemanījās, tad vairs nebija tik traki.

[Melnais Akvareļu...]

[ooc: posts domāts Ungārijas Ragastei, apspēlei]

Lai kas arī bija ieradies, (vai drīzāk uzradies, Pāns sevi prātā izlaboja), tas faunu tika pamatīgi nobiedējis. Ne katru dienu nākas redzēt radību, kas uzrodas no zila gaisa meža vidū. Pāns jutās tik ļoti iztrūcināts, ka pat nespēja atsaukt atmiņā, ko tieši redzējis. Fakts bija vien tas, ka Pāns dzirdēja savu sirdi auļojam mazliet ātrāk nekā tai pienāktos. Otrs fakts - lai kas arī nebūtu ieradies, nu tas tuvojās, smagi un neveikli likdams soļus.
Pānam rīcības plāns bija gatavs. Viņš nolīda klusākā vietā, atspiedās pret koka celmu un... tūlīt pat aizmirsa, ko vēlējās darīt.
Lai sevi izklaidētu, viņš izvilka savu vienīgo atribūtu - pānflautu -, un sāka spēlēt klusu, maigu un plūstošu melodiju.

[Moriartijs]

Džeroms - nu jau Mero - ļoti apstulbis stāvēja ar muti vaļā un skatījās vispirms baltajā gaismā, tad attēlā/realitātē kas viņam pletās acu priekšā. Pirmā reakcija bija lamāties, un stulbi prasīt Kur es atrodos tukšam gaisam. Jo neviena te nebija. Tas biedēja vairāk. Ja apkārt būtu cilvēki, tas viss liktos vieglāk.

Tādēļ viņš atrada labāko izeju no situācijas - viņš apsēdās zālē un atvērtu muti skatījās ūdenī cenšoties izsmadzeņot kas tikko notika.

Va vellos, viņš ieteicās. Nu labi, es esmu matrixa fans, un fantastisko filmu kā tādu, bet šitais jau ir par daudz. Viņš runāja skaļi, tā kā neviena tuvumā nebija, un skaļi to pasakot varēs pārbaudīt situācijas ticamību.

Interesanti, viņš saviebās un mēģināja atcerēties ko tikko bjia darījis. Viņš taisīja tēlu jaunajai datorspēlei, tad apstājies pie šīs domas, Džeroms apskatījās uz sevi. Piecēlies un pieskrējis pie ūdens, viņš apskatīja savu atspulgu kārtīgāk. Aik, viņš iesaucās. Šis noteikti ir sapnis. Sapnis.

Tādēļ viņš veica nelielu eksperimentu - viņš centās mainīt apkārtnes izskatu. Kad tas neizdevās ar domu spēku, viņš tomēr negribīgi atmeta sapņa izskaidrojumu. Un ķērās atkal pie matrixa teorijas. Ja nu viņš kaut kā ir nonācis matrixa analogā programmā? Virtuālājā realitātē? Nu neko darīt. Ir jāatrod vadība, admini, Arhitekts kaut vai. Bet pa ceļam uz to var izklaidēties.

Džeroms nolēma pieņemt Mero Merovingena vārdu un paša izveidoto tēla informāciju.

Mero piecēlies kājās novērtēja Saules augstumu cenšoties saprast pēc cik ilga laika būs tumšs, un apskatījies apkārt nolēma meklēt civilizācijas pazīmes.

Viņa plāns bija atrast pilsētu, vislielāko kāda te ir. Šajā brīdī Mero centās atcerēties Lagonijas karti. La-la-la... Lacrims! Jā, tā sauca ezeru. Bet kur bija tuvākā pilsēta? To viņš neatcerējās.

Paskatījies apkārt Mero nolēma doties uz tālumā manāmā meža pusi.