Naidase, tumšo spēku kontrolē Opcijas

[Īvs]

Spilgta gaisma. No lejas trieciens, kas ar milzīgu enerģijas plūsmu rauj uz augšu. Nekāda pretošanās. Neviens nav līdzās. Virs ūdens bezpalīdzīgi izpeld ciešanu pilnas sejas, izmisīgi domājoši prāti, savādāki. Visu acīs spīd ''Esam glābti!''. Cietušās rokas trīcoši un maigi aptausta ūdens gludo, pateicīgo virsmu. Ūdens atspoguļo mīlestību. Lai kur šīs rokas skartos, tās dosies atpakaļ turp, no kurienes nākušas - uz mīlestības pilnajām mājām. Bet kur tās pašlaik atrodas, to vēl neviens nav atklājis.
Acīm paveras plūstošs aukstums, nav saskatāms kas. Ziema? Nē. Kaut kas liels, bargs un... pils.
Apžilbuši no varenā skata pie Naidases pagalma-ezera, viņi apjauš, ka pils smailās asis, stiklotās sienas un tūkstoš torņu

Naidase

(IMG:http://www.wallpaperbase.com/wallpapers/3d/3dscene/3d_scene_55.jpg)

nenorādīs mājupceļu, nenogādās atpakaļ neatminamajā, bet droši vien laimīgajā pagātnē. Viņiem būs lemts šeit palikt, mūžīgi.
Varbūt ausīs gaismas stars, kas apžilbinās un, cerams, iznīcinās šo vēl pagaidām nenosakāmo ienaidnieku. Varbūt viņi būs tie, kas šo staru radīs.

Izmirkuši, viņi kāpa ārā no ezera...

Pils pagalms-ezers

(IMG:http://www.wallpaperbase.com/wallpapers/3d/3dlandscape/3d_landscape_13.jpg)

un bija auksti, ļoti auksti...

Viņi neko neatcerējās.

[Īvs]

AR:
Istabā viņu sagaidīja Adula, kas, pagriezusies pret logu, rāmi vēroja ainavu maiņas. Izdzirdusi klusu skapja durvju čīkstoņu, tā pašķieba galvu, tomēr no vietas nekustējās.

[Malduguns]

Stefans savādi pakustināja lūpas, it kā vēlētos kaut ko saost ar tām, tad palūkojās uz mājas saimnieku un pabīdīja bandinieku no A6 uz A5.
Klusēdams viņš pūta savus dūmu gredzenus un lūkojās uz šaha galdiņu.

[Elony]

Enrots noklausījās, ko punduris vervelēja par grāmatu, bet neko neiebilda. Kad grāmata būs, tad jau redzēs. Bet tagad bija jādabū ieroči pirmām kārtām. Ja radības tiešām nāks... Bruņotam ir jābūt.
Bet vispirms bija jābeidzas sapulcei. Enrots tagad gaidīja, kas būs tālāk.

[Džezā tikai Meit...]

Mariette nedaudz sabijusies un apmulsusi paskatījās lejā, kur aizvien stāvēja violetais briesmonis.
- Bet.. kā jūs visu varat zināt? Kā jūs tā vienkārši spējāt uzrasties? Es atvainojos par šiem daudzajiem jautājumiem, taču saproties manu apjukumu.. Lūdzu, palīdziet man atrast to otru meiteni, kura bija kopā ar mani un palīdziet mums izkļūt no šī meža un nokļūt pilī. - Viņa lūdzoši vērās pretī Grouvlam.

[Kalevale]

atd -- pieņemsim, ka tad es norādīju uz katakombu istabu.

Anita pamanīja, ka Arianna bija nozudusi un acumirklī lūkojās, kur viņa palika. Klupdama krizdama, viņa centās savaldīt vizuļojošo zaļo tērpu un sekoja pa tām pašām durvīm Ariannai. Tāds smalks tērps ir visai neparocīgs, ja tev cilvēkam jāsteidzas, viņa domās nolēma un ieķeksēja savā prāta listē, ka šādu kleitu labāk nevilkt bieži. Viņa pamazām ieguva jaunas atmiņas un pieredzi, taču, kas zina, kādas bijušas iepriekšējās? Arianna? viņa nedroši iejautājās, ar skatienu meklējot rudmati.

[Massacre]

Adulas stāvs pie loga lika izjust tādu kā atvieglojumu, jo negribējās pamest šo vietu un kaut kur doties bez namamātes labiem vārdiem... Kā to sauca? Bija taču raksturojums tam! Arianna arvien vairāk sāka saprast, ka ienīst to sajūtu, ka tu vai nezini, vai nevari atcerēties.
"Adula?" viņa nedroši pajautāja lūkodamās uz sievieti.
Izdzirdējusi Anitas saucienu, Arianna pavērsās uz durvīm, taču skatienu neatraudama:
"Tepat guļamistabā, Anit."

[Kalevale]

Izdzirdējusi Ariannas balsi, viņa beidzas mētāties no vienas vietas uz otru un devās tieši balss virzienā. Ne gluži cauri sienām, bet stipri līdzīgi. Sirds pārstāja steigties, kad viņa atkal bija nostājusies blakus Ariannai un redzēja stāvam priekšā namamāti, kas viņas tik laipni bija uzņēmusi un cerams, ka tagad dos kādu padomu, kas tagad darāms un meklējams. Vai es neesmu pārāk praktiska? rudmate nodomāja, apdomājot šo eleganto un ar bijību uzlūkojamo pasauli, kurā viņa uzvedās kā destruktīvs monstrs, kurš ne tikai neiederas, bet arī grauj kopējo atmosfēru.

[Īvs]

AR/AN:
''Vai zināt, ka šis brīnumaini sārtais debess jums ir tikai ilūzija? Katru rītu pūlos saskatīt to robežu, kur tā beidzas,'' joprojām nepagriezusies, sacīja Adula. Izrādās, ka Naidases skaistums ir viltots, nožēlojama čaula, savilkusies savā sulā. Tomēr pastāvēja iespējamība, ka pils sevī ietver skaistumu - gan materiālās, gan garīgās vērtības.

EN:
Sapulce beidzās ar atvadu vārdiem no vadītāja puses, sakot, ka pēc iespējas drīzāk pie katras katakombu ģimenes tiks nosūtīts ''aizbildnis'', kas organizēs visu izglītošanos. Būs īpaši drošības pasākumi gadījumā, ja noris negaidīts uzbrukums. Par visu tiks domāts. Bija izteikts arī lūgums nevairot uztraukumu, tiesa, pūļa dusmīgu izsaucienu apslāpēts. Līdzko vadītājs bija beidzies runāt, publika (neiedomājami liels skaits cilvēku) neapskaužamā saspiestībā spiedās ārā no zāles, raujot Enrotu tai līdzi.

MA:
''Ak, nožēlojamais cilvēkveidīgais mori! Vēlu tavas sugas iznīcību! Vai spēj saklausīt manus vārdus? Tev ir lemta nāve, un tev ir iespēja vienīgi izvēlēties, kāda tā būs! Mans uzdevums, pēc kunga pavēles, ir atstāt tevi un tavu sugas māsu dzīvas. Ja tiešām vēlies savu dzīvību sargāt, kāp nost no auga un dzenies pēc klusuma un brīvības!'' Grouvls pavēloši sacīja un nicinoši vērās pretim Mariettei.

ST:
Kungs iemērca cigāra galu konjakā un ievilka dūmu. Pēc tam laidnis tika aizvilkts no E5 līdz B2.
''Tas ir labi, Stefan,'' viņš sacīja, pūzdams pelēkus dūmu mutuļus, kas šaha galdiņu uz mirkli ietina necaurredzamā miglā.
''Tas tikai pierāda tavu vīra nopietnību un spējīgumu.''

[Kalevale]

Kā tas var būt?! Anita nenoturēja sevī pārsteiguma izsaucienu, kas izlauzās no viņas lūpām, reaģējot uz Adulas tik tikko sacīto. Līdzko Anita bija pienākusi pie abām dāmām, Adula izteica šo iespējami vienkāršo, pārsteidzošo apgalvojumu, kas rudmati šokēja līdz sirds dziļumiem. Es atvainojos... viņa nomurmināja, cenšoties labot savas pārsteidzības sekas.
Viņa nespēja saprast, kur atrodas, kāpēc un pamazām histērija un izmisums pārņēma meiteni, lai gan viņa centās turēties braši un nosvērti.

[Malduguns]

Stefans mazliet pavēcināja roku virs galda, lai dūmi mazliet izkliedētos un skats uz dzīvi (vai vismaz šaha figūrām). Tornis tika pavirzīts no H7 uz E7.
Tad puisis atkal atslīga krēslā.
-Man ir prieks censties,-viņš sacīja balsī, kurā gan īpaši daudz prieka nebija.

[Džezā tikai Meit...]

Mariette neticīgi lūkojās uz Grouvlu un teica.
- Nē, nesaklausīju gan, jo jūs tā skaidri arī neteicāt. Vai tad tu, ak varenais, kuram jāsaglabā mani dzīvu, nevarat mani vienkārši pārteleportēt kā jūs tiko to izdarījāt ar sevi? - Viņa arī nicinoši nošņācās un palūkojās uz leju.
- Kāpt zemē.. tur tak var būt arī citi. Pa koku zariem nevar?

[Massacre]

"Ilūzija vai nebeidzama, neizjaucama ilūzija?" Arianna paspēja savaldīties brīdī, kad Antita iesaucās, jo arī viņai šī ziņa šķita neiespējama, pat šausmīga un biedējoša.

[Īvs]

AR/AN:
''Kā, tas man vēl jāizzina,'' Adula atrrauca un pagriezās pret viešņām un istabas saimniecēm.
''Varbūt ir vērts ainavu iztēloties kā reāli esošu. Tomēr ilgstoši šeit uzturoties, tā pārvēršas par rutīnu. Nelāga padarīšana, pret kuru esmu spiesta sākt just nicinājumu.''
Kalni, ezeri - daba uz zemes bija īstena. Vismaz pa to staigāts un tā izjusta gara acīm.
''Vai brokastis nobaudījāt?''

MA:
Grouvls necilvēcīgi iegārdzās.
''Pārteleportēt? Tev sava dvēsele jāglābj pašai. Padoms ir dots, uzdevums izpildīts. Ja nekāpsi lejā, pēc manas nozušanas šis rāpsies tev pakaļ. Ceru vēl tevi redzēt... pilī.''
Neradījums pagriezās uz promiešanu vai arī izgaišanu.

ST:
''Tavs izskats gan par to neliecina,'' kungs līksmi atzīmēja.
Tornis tika pabīdīts uz lauciņu H1. Arī kungs ar cigāru zobos noslīdēja zemāk krēslā un uzmanīgi vēroja Stefana rīcību un notiekošo. Šķita, ka tā viņam ir vairāk kā izklaide, ne spēles konkurence. Arī cēli un cienījami viņš šādā pozīcijā no malas neizskatījās.

[Massacre]

"Man tas šķiet prātam neaptverami. Kas gan var būt aiz debesīm, ja ne debesis?"
Arianna nespēja salikt kopā šīs puzles gabaliņus. Ja pat tas bija ilūzija, tad kas bija īsts? Vai viņi gadījumā nebija tikai marionetes ilūzijas papildināšanai? Varbūt viņiem bija lemts palikt te kā pils iemītniekiem, kuri agri vai vēlu aizmirstu visu šo, jo pagātnes tāpat nebija, un gaidītu nākamos tādus pašus nabadziņus?
"Jā, paldies, bija ļoti garšīgas." viņa automātiski pateica, kaut arī patiesību, vēl apdomādama to, kas bija ienācis prātā.

[Elony]

Enrots centās turēties līdzi jaunajam līdzsēdētājam.
"Ei, pagaidi mani! Gribu parunāt ar tevi par aizsardzību pret radībām!" viņš tam skaļi sauca, lai puisis neoazustu prom no redzesloka.
Ņemot vērā, ka Enrotam dzīvesvietas nebija, tā aizbildņa ierašanās nebija derīga. Svarīgāk bija parunāt par ieročiem.

[Džezā tikai Meit...]

Mariette vēl neticīgi nolūkojaš uz dīvaino radījumu, kad vairs neko nedomājot steidzīgi norāpās no koka. Viņa noskurinājās, atrodoties tik tuvu violetajam briesmonim. Nu viņa metās uz to pusi, kur bija klusi. Viņa skrēja uz pils pusi, cik ātri vien iespējams, cerot, ka Žozefīne arī tika brīdināta.

[Īvs]

AR/AN:
Adula, pēc izskata šorīt diezgan saņurcīta salīdzinājumā ar krāšņajiem meiteņu ģērbiem, vārgi pasmaidīja.
''Meitenes, jūs esat ļoti skaistas.''
Sieviete aiztipināja līdz durvīm, pa ceļam izstaipīdama iesērējušo muguru. Šķiet, namamāti būs piemeklējusi kāda kaite. Vēl vakar viņa izskatījās stipri vien spirgta. Var jau būt, ka Adula izdzīvo liktenīgās paģiras, kas negājušas labumā lielajai dzert gribētājai...
''Piedodiet, ka nepamodināju jūs agrāk. Sapulce būs jau beigusies.''

EN:
Jauneklis, sadzirdējis Enrota saucienu, manāmi saīdzis, kliedza pretī:
''Iesim ārā!''
Un viņš norādīja uz zāles izeju, kur patlaban norisinājās sastrēgums. Cilvēki sāka uzvesties muļķīgi. Varētu padomāt, ka zālē radies priekšlaicīgs uzbrukums.
Bet kā starp šo cilvēku pūli nepazaudēt to vienīgo cilvēku, ar ko zālē runāts?

MA:
Aiz muguras bija dzirdami soļi un lapu čaboņa. Tad iestājās kapa klusums, biedējošs un neparasts klusums. Intuīcija lika nojaust, ka Žozefīne ir tālu prom no viņas, vairs neaizsniedzama, savukārt, spalvainais lepmis novirzījies no pēdām, bet, šķiet, ne uz ilgu laiku. Pēc brīža uz galvas un pleciem atsities, caur kokiem no debesīm spraucās spēcīgs lietus. Arī koki līgojās arvien sparīgāk. Tas neko labu neliecināja, ja mežā bija iestājusies vētra.

Šo rakstu rediģēja Apaču tuksneša rēgs: 29.07.2008 17:36

[Elony]

Enrots nosodījās par jaunekļa muļķību, kurš vēlējās doties ārā tieši kopā ar pārējiem. Viņš tuvojās sienai, jo pie sienām cilvēku mazāk un uz priekšu tikt vieglāk. Jaunekli saskatīt bija grūti, tāpēc Enrots uzsauca:
"Satiksimies pa labi no izejas netālu no durvīm!"

[Džezā tikai Meit...]

Mariette skrēja cik varēja. Sirds strauji dauzījās un likās, ka izleks laukā pa muti. Cik stipri tā dunēja ausīs. Visapkārt valdīja spiedīgs klusums, kas liecināja, ka nezvērs ir nomaldījies, taču atslābt nedrīkstēja. Ja nu tas atkal viņu panāk? Likās, ka Žozefīne ir tālu, tālu no viņas. Vai tā bija sievietes intuīcija? Viņa tādai īsti neticēja, bet kaut kas lika viņai par to domāt. Lietus sākšanās viņu uztrauca. Koki mežonīgi locījās un bija sākusies vētra. Tas lika Mariettei skriet vēl ātrāk. Bet cik ilgi viņa šādi izturēs? Garie mati kļuva slapji, tāpat kā drēbes. Sajūta nebija patīkama.

[Massacre]

Arianna apjuka no Adulas komplimenta, jo tik pēkšņa tēmas maiņa lika viņai beigt filosofēt par ilūzijām, bet pievērsties te esošajam un reāli notiekošajam.
"Paldies. Ar Tavu gādību tādas esam kļuvušas
Ak, nesatraucies. Ja jau nepamodāmies, tad laikam mums paredzēts darīt ko citu." bet ko? Un no kurienes tāda pārliecība, tādi vārdi? Pieredze nezūd pat tad, ja neatceries to?