Meet Your Master: Axels, [GM][BP][fantasy] Opcijas

[Miss Doherty]

Ir līdz nelabumam karsta diena, un sliktā ziņa - vasara tikai sākas. Bet kā pēdējā laikā nācis modē sacīt - who cares? [Aksels gan nekad nebija domājis, ka tieši angļi un šo suņu valoda tik ļoti šeit ievazāsies, bet kā kāds gudrs literārs varonis sacījis: "Dievs nogalina nediskriminējot. Tā pat vajadzētu darīt arī mums." Galu galā, starpība starp latviešiem, krieviem un angļiem nekāda lielā nav. Ja nu vienīgi pēdējie vairāk garšo pēc alkohola, bet tur vainīgs visticamāk viņu tūristu statuss.] Pa dienu viņš guļ. Tā pat kā lielākā daļa. Lielākā daļa no viņējiem.

Bet šodien viņš neguļ. Šī ir pavisam īpaša diena. Šī ir viņa dzimšanas diena. Vienīgās un īstās dzimšanas - pirms tam viņš tikai eksistēja, bet tas laiks pats izzudis no atmiņas. Ak jā - šī ir arī nāves diena. Cik lieliski, uz šādiem pretpoliem jau varētu noveli uzbūvēt! Un novelei tipiskas, tas ir, neparedzamas, arī taisās būt šīs dienas beigas. Kaut gan Aksels domā, ka zin. Viņi visi, vecie, gadsimtiem vecie, radiņi - viņi nekad nemainās. Un tā ir viņu problēma. Un tāpēc Aksels nemaz nepriecājas par viņu ierašanos. Bet to, kā beigsies novele, viņš zina. To viņš ir pārdomājis ilgi un pamatīgi.

***

Šī ir Džefa Reinfelda nāves pirmā gadadiena. Sērot par to ieradīsies visi tuvākie radi, savukārt pārējie nāks vienkārši izrādīt cieņu. Līdzko saule norietēs, uz grants piebraucamā ceļa atskanēs mašīnu riepu švīkstoņa, no smalkiem autiņiem ārā kāps grezni tērpti vampīri ar kapakmens cietām sejas izteiksmēm. Pa vienam vien viņi plūdīs uz atvērtajām divstāvu muižas durvīm, bet nevienu īpaši neinteresēs platās kāpnes, kas ved augšup. Pa daudz šaurākām viņi gribēs plūst lejup, pagraba stāvos, uz plašo svinību zāli. Jau zināms ceļš barokāli greznajā muižā.

Bet šonakt viss ir kaut kā savādāk. Jau pie durvīm ciemiņus sagaida puskaila jaunava un valšķīgu sejas izteiksmi vaicā pēc uzvārda.
- (..) Bērziņa kungs, es jau jums trešo reizi saku, šīs ir Reinfeldu ģimenes viesības! (..) Pa labi! -
Blondā koķete jūtas visnotaļ apvainota. Aksels jau brīdināja, ka viņa radiņi ir ar samaitātu humora izjūtu, bet vienkārši pagrūst malā - tas jau ir rupji! - Nekas, - viņa nodomā, - tālāk par svinību zāles uzgaidāmo telpu viņi netiks. -
Un ko domājies, viņai taisnība. Zāles durvis ir ciet. Ļoti neviesmīlīgi. Ja kāds iedomātos paraudzīt - nav aizslēgtas, un tomēr - cik rupjš žests. Gluži 21. gadsimta bez-stilā.

Tātad jā - spēle sākas ar jūsu ierašanos uz nāves gadadienas svinībām. Pie durvīm jums pajautā uzvārdu un gadījumā, ja neesat Reinfelds, uzstāj, ka iekšā tik nevarat. Kā jau Bērziņš pierādīja - visu var, vajag tikai gribēt. Bet smalkākas dvēseles šeit varētu arī aizkavēties.
Tiem, kas dzīvo muižā - PZ.

[Miss Doherty]

Un kāds būtu mērķis? Kristofs acīmredzami Axelu uzskatīja par vienkāršu izlēcēju, kurš apreibis no nepelnītās varas.

[Darka]

Bibliotēka tika pamesta gluži tāpat kā atklāta, zem Aksela rokas. Sejā rotājās smaids – salkans, pašpārliecināts, netīrs – gluži pretējs tam, kas bija uziets krēslainajā telpā. Viņa mēmi stāvēja līdzās Akselam un noskatījās uzrunātajā gluži tā, kā vēlētos to izģērbt kailu un atklāt, kur sākas dzīvības spēks un kur tas arī beidzas. Tik ļoti pakļauta sev un savām vēlmēm, iekārei un netīriem solījumiem.

Pat acu plakstiņš nenoraustījās, kad Aksela roka slīdēja pār viņas krūti. Sirdsapziņa bija noklususi līdz ar pēdējo sirds pukstu, dvēsele izgaisusi elpas vilcienā, kas noglabāts krūtīs, bet kauns - nekad nav pastāvējis. Samanta stāvēja līdzās, vietā, kur jutās pa īstam iederīga, kur bija drošībā un laimīga, kur bija norakstījusi savu dzīvi, lai iemantotu jaunu pasauli ar jauniem likumiem un noteikumiem, lai dzīvotu no jauna, tikai nedaudz savādāk, pareizām, īstāk.

[Īvs]

Axels, nočukstēja Ītans, ieraudzījis to un Samantu nākam no bibliotēkas.
Vai lielāka izgāšanās maz būs iespējama?
Ītans strauji ieelpoja (parasti gan viņš neelpo, bet ir izņēmumi, tādi, kā šis) un tramīgi pašķielēja uz sievu.
Drāma ar krūts glāstīšanu tika uzņemta mierīgi. Asins sarkanais krūtsgals gan uzdzina pavisam minimālu riebumu, tomēr Ītana skatiens vairāk fokusējās uz Akselu, vismaz viņš mēģina nenovērsties no šī aizrautīgā gara, kas centās saglabāt sākotnējo viesu sastāvu, joprojām ar neizdibināmu sejas izpausmi un stingru skatienu.
Mīļais Axel, bez šaubām, kompānija nav no sliktākajām. Un jāpiekrīt, ka trīs simti piecdesmit ir visnotaļ svinama jubileja, tomēr piedalīties izvirtībās kopā ar radiem un vecākiem nav mūsu garā, draugs.
Tika veltīts tik sirsnīgs un patiess smaids, ka varētu nobālēt.
Izbaudi, to, kas tev ir dots, starp sev labvēlīgākiem vampīriem.
Ar to bija domāta Samantas pievilcīgā krūts, un ne tik vien.
Neliedz iespēju doties prom tiem, kas nākuši vien izrādīt godu un kas to no sirds vēlas.

[Miss Doherty]

Ak, kā viņu nemaz neaizkustināja visas šīs runas Protams, mīļo Ītan, varēsi vākties prom pavisam drīz, ja jau neviens svinēt nevēlas... Nevarētu teikt, ka kārtējais radinieku atraidījums viņu īpaši skumdinātu, bet kādreiz kāda pārmaiņa viņu attieksmē būtu tikai interesanti. Nu nekas - varbūt kāds cits, ja ne Ītans. Mums tikai daži rēķini jānokārto, ja jau reiz visi esat šeit. Viņš izmantoja iespēju iespraust sarunā savu sātanisko smaidiņu, Nauda.

No virtuves iznāca kāds apkalpotājs ar paplāti, uz kuras rindojās nospodrinātas kristāla glāzes un liela karafe ar svaigām, aromātiskām cilvēku asinīm. Axela acis, ieraugot šo skatu, iepletās. Kalpotājs žonglēdams paplāti uz vienas rokas, murminot centās kaut ko paskaidrot par Kristillu un ciemiņiem, un ka atvainojas par saplēšanu un vēl kaut ko nesaprotamu. Novaikstījies Axels ar rokas mājienu lika noprast, ka aicina Vedovaju pāri II vēl pakavēties pie viņa kamīntelpā, kur negribīgi bija sanākuši arī pārējie.

Kristilla, tu nu gan esi viesmīlīga! Auksts skatiens tika veltīts veco Reinfeldu nodevējai, veiklajai pārbēdzējai stiprāko pusē. Axela attieksme pret šādu laipnību bija viennozīmīga - pilnīgi lieki. Tā kā jūs gribat turpināt savu nožēlojamo eksistenci citur, teikšu īsi - gads pagājis, Reinfeldu klanam jāmaksā nodevas. Es sagaidu no jums katra 3 miljonus. Lūdzu, piekurini kamīnu. Nočukstējis Samantai, viņš meiteni atlaida no alkainā tvēriena, nepievērsdams uzmanību tam, kādu reakciju pārējos izsauc šādas summas nosaukšana. Nekad, nevienu gadu visi ģimenes kopējie nodokļi nebija pārsnieguši šādu summu, bet tagad Axels no katra[!] pieprasīja šādu neiedomājamu ciparu. Protams, neviens šeit nebija trūkumcietējs, bet trīs miljoni skaidrā latviešu naudiņā bija vairāk kā dažam šeit esošam visa īpašuma kopējā vērtība, nerunājot par skaidru naudu. Uz rītdienu, dārgie?

Tikmēr pat apkalpotājs ar drebelīgajām rokām bija beidzis žonglēt paplāti starp viesiem, apdraudot ar apliešanu katru tuvumā esošo, un blenza uz Axelu. Savukārt Kristofs, šķiet, pateikto uztvēra kā joku, izdvesdams klusu smieklu.

Šo rakstu rediģēja Kī Kī: 15.07.2008 19:44

[Massacre]

Kristilla nereaģēja uz Aksela auksto skatienu un viņai veltītajiem vārdiem. Aksels zināja viņas attieksmi pret ciemiņiem un ar to jau sen bija laiks rēķināties.
Kad tika nosaukta attiecīgā, milzīgā summa, sieviete jautājoši palūkojās Aksela virzienā. Vai tas attiecās arī uz viņu?

[Elony]

Konstantīns nevēlējās ielaisties ar vācieti diskusijā par šo jautājumu. Bet viņam nebija jādomā par atbildi, jo drīz vien parādijās Aksels. Konstantīns uz viņu īsi paskatījās, tad atkal pievērsās sievas pirkstiem.
Tikai tad, kad jaunais klana vadonis nosauca summu, viņš instinktīvi saspieda sievas plaukstu.
Konstantīns nopietni paskatījās uz Akselu.
"Cik var spriest no taviem iepriekšējiem vārdiem, tu mūs par Reinfeldiem neuzskati un tāpēc mums nodevas nav jāmaksā?"
Jautājums bija pastulbs, jo Konstantīns atbildi jau zināja. Tomēr gribējās zināt, ko Aksels teiks. Kā domā apvienot savu nicinājumu ar seno klana prasību.

Ko Konstantīns domāja par šo prasību, kas pamtīgi patukšotu viņu iekrājumus, zināms nebija, lai gan uzminēt jau nebija grūti.

[Miss Doherty]

Skaidrā naudā. Salicis garos pirkstus tiltiņā sev priekšā, Axels uzsmaidīja gan Kristillai, gan Vedovajiem. Un, ņemot vērā jūsu, izcilo nemīlestību pret mani - jūs varat doties mājās pēc naudiņas kaut tūlīt pat, un rūpēs par jums, došu jums katram pavadītāju. Protams, ka Axels neuzticējās nevienai no savām radnieciskajām žurkām. Daži droši vien bija godprātīgi pat nicinājumā, bet lielākā daļa no viņiem aizmuktu asti nenokustinot.


Šo rakstu rediģēja Kī Kī: 16.07.2008 15:28

[Flightless Bird]

Loreta sajuta tādu kā mazliet smeldzīgu baudījumu, kad Konstantīns spēlējās ar viņas pirkstiem. Bija taču laiks, kad šādi pieskārieni laupīja viņai stingru pamatu zem kājām. Bet tagad? Viņa pati nebija gatava sev atzīties, kādas īsti ir viņas tagadējās jūtas pret vīru. Patiesību sakot, pēdējā laikā tās bija arī mainījušās.

Kad parādījās Aksels, Loreta pievērsa nedalītu uzmanību viņam. Kad viņš nosauca ilgoto naudas summu, Loreta saslējās krēslā taisnāk. Lai gan viņai nebija īpašas daļas gar naudu (par to rūpējās vīrs) un viņa pat īsti neattapa cik daudz pati tērē (lai gan tas arī nebija maz), viņa nespēja atkauties no domas, trīs miljoni? Tas taču pat izklausās daudz. Jebkuram.
Neskatoties uz šīm pārdomām Loretai gandrīz paspruka smiekliņš, kad ierunājās Kostantīns. Ne par velti Aksels tagad Vedovajiem ļauj baudīt savu "viesmīlību". Viņiem būs jāmaksā, būs.
Loreta pašķielēja uz vīru, cenšoties nolasīt, kas viņam prātā, bet Konstantīna izteiksme nevēstīja neko tādu, kas viņai darītu bažas.

[Elony]

Konstantībs sarauca pieri.
"Kam tev nauda, Aksel? Ko tu ar to iesāksi? Galu galā Džefs jau nebija nolaidis klana finanses līdz bankrotam vai ne? Un nez vai tu arī esi uz sēkļa."
Viņš pašķieba galvu uz sāniem, vērojot vadoni.
"Vai varbūt šeit runa ir nevis par naudu, bet ko citu?"

Viens bija skaidrs -tāda summa par visiem četriem klāteošajiem ģimenes locekļiem - 12 miljini latu - krietni iedragātu finanses. Viņu dzīves veidu. Un tas vēl tikai šogad. To nevarēja.
Turklāt varbūt tas viss tikai slēpa kādu citu Aksela mērki.

[Īvs]

Izdzirdējis summu, Ītans automātiski pavērsa līdzjūtīgu skatienu pret savu tēvu.
Bija skaidrs, ka sieva ar viņu ir vienisprātis — trīs miljonus no viņu konta neuzburs.
Un arī tuvākajā nākotnē tie neparādīsies.
Axels, šī nelietīgā un viltīgā haizivs. Vairākums būs pret šādas astronomiskas summas izsniegšanu.
Arī viņš. Vairāk vai mazāk lēmums ir pieņemts. Arī attiecībā pret Axelu.

Kas notiek tad, ja summa netiek izsniegta? Ko tu esi iecerējis, Axel?

[Džezā tikai Meit...]

Sonja visu laiku bija pacietīgi klusējusi, ļāvusi runāt savam tēvam, vīram un citiem vampīru klana locekļiem. Viņa tikai stāvēja cieši piespiedusies savam vīram, spēlējoties ar viņa pirkstiem un klausoties apkārtējās runās. Kad viņš jautāja par došanos mājās, Šarī uzmeta viņam skatienu, kas skaidri izteica viņas piekrišanu. Uzturēšanās ilgāk šajā muižā nav nepieciešama un vienkārši būtu neprāts. Sieviete sekoja Ītanam, nelaimīgi nopūšoties, kad Aksels viņus apstādināja un uzsāka sarunu. Viņa izdarības ar Samantu lika viņai sajusties savādi pretīgi. Skatiens nenolaidās no vampīru vadoņa sejas, bet labās rokas nagi viegli iecirtās vīra plaukstā. Nepiedienīgais piedāvājums un lielā summa, kuru izteica Aksels, lika Šarī skatienam atdzīvoties, tajā iezogoties sašutumam un pārsteigumam. Trīs miljoni no katra - un tikai šogad. Tas ir prasīts krietni par daudz. Ko viņš domā iesākt ar tādu naudu?

[Dvēselīte]

OOC: atļaušos mazliet ietiekmēt notikumus.


Nebija izsakāms, cik daudz spēka prasīja uzturēšanās šajā telpā vien. Nē, te varēja būt kaut simtiem vampīru, kaut tūkstošiem citu padibeņu, līdzīgu Arsēnam, bet pietika ar vienu vienīgu skaņu no Aksela, un ādai pārskrēja jau gandrīz aizmirstās, aukstās un pretīgās tirpas, kas tik ļoti atgādināja, ka par spīti visam, viņa reiz tomēr bija cilvēks.
Aizvadījusi senjoru Annu līdz krēslam, kurš bija gan paredzēts, gan ērts, Anastasija atlaida krampjaino tvērienu, iztaisnojās un, pašai nesaprotamu iemeslu dēļ, raudzījās mazajā pakaļskrējējā. Vai tas ir tas, ko jūs abi vēlaties panākt?

Pirkstos, kas viegli un neslēpti trīcēja, jau atkal kūpēja tikko aizdegta cigarete, jo vienīgi šī mazā atkarība spēja mierināt. Visi bija aizgājuši. Beidzot viņi visi bija aizvākušies. Laikam šadi parasti jūtās vampīri, īsi pirms noraušanās, sākot ienīst savus sugasbrāļus ne tikai ar skaudīgo nenovīdību, bet ar dziļi saknojošos, īstu un neapdzēšamu naidu. Tā, kā māte var ienīst savu tikko dzimušo bērnu, jo tas atņem viņai vīra uzmanību. Kā vecākā meita var ienīst savu jaunāko brāli, jo tas nu ir ģimenes lolojums. Kā sieviete var ienīst tos, kuri tai atņemuši visu. Pilnīgi visu.

Viņa vairs neveltīja uzmanību senjorai Annai, vai retajam kalpam, kas iemaldījās zālē. Pelni lēnām planēja un noklāja grīdu pie viņas kājām. Bet Anastasijas skatiens bija piekalts nelaiķa fotogrāfijai. Nez, ko no visa šā, tu biji paredzējis? Vai mēs esam tikai daļa no tava plāna? Pat Aksela neprāts ir iestudēts? Izsmēķis tika piemīts ar kurpes purngalu. Kam lai es tagad prasu padomu? Kura paspārne tagad mani paglābs no viņa, tēvs?

[Margo]

Aksela un Kristillas aicināti visi radiņi, cits lēni un palēnām, cits steidzīgāk, atstāja zāli, un Arsēns, patiesībā, ļoti un labprāt būtu aizgājis kopā ar viņiem, ja kājas būtu klausījušas, un viņš kā sasalis nebūtu stāvējis, noraugoties kā Anastāsija viena, bez viņa palīdzības aizveda senjoru Annu līdz krēslam. Kad viņas skatiens atkal pievērsās Arsēnam, viņš neuzdrošinājās palūkoties pretī. Tā vietā sekoja teatrāls reveranss, pēc kur viņš vienkārši pagriezās un aizsoļoja. Tikai zaglīgs skatiens pāri plecam, pirms viņš izgāja pa zāles durvīm.

Vai tu zini kā ir palikt vienam? Prātā ieskanējās pavisam trāpīgi dziesmas vārdi. Viņš bija pusceļā uz kāpnēm, kad apstājās, pavēries bibliotēkas virzienā. Tad skatiens aizceļoja līdz nodilušajiem zābaku purngaliem. Vai tu zini kā ir dzīvot, bet nepiedzimt? Viņš klusi iesmējās. Dzīvot, bet nepiedzimt, jā – viņš zināja kā tas ir. Dziesmas autors pat nespēja iedomāties, cik ļoti burtiski šie vārdi bija saprotami, cik ļoti tos varēja attiecināt uz viņu pašu. Uz viņiem visiem.

Izlaidis pirkstus cauri īsajiem matiem, viņš turpināja ceļu uz augšstāvu. Gan jau Aksels mani atradīs, ja būs tāda nepieciešamība. Arsēns sakoda zobus. Protams, ja viņa vēlmes nevarēs izpildīt tā m.aita! Pirksti cieši apvijās ap kāpņu margu, un zābaka zole smagi, ar lielāku troksni nekā vajadzētu, atsitās pret pirmo pakāpienu. Soļu ritmam, kāpjot augšup, pievienojās arī klusa melodija, kaut gan Arsēns nepavisam nebija muzikāls, turklāt dusmas nevairoja viņa mūzikas skaistumu.

Viņa raud, un viņai līdzi raud mākoņi... viņš atcerējās Anastāsijas stāvu zālē, aizkūpinot cigareti. Vai vampīri raud? Arsēns nezināja teikt, bet viņš bija itin pārliecināts, ka Anastāsija Akselam nesagādātu to prieku, redzot viņu raudam, ja arī tas būtu iespējams.

Bet cik daudz gan viņš zināja.

[Massacre]

Tas, ka summa attiecās arī uz viņu, Kristillu ne pa jokam saniknoja, bet viņa pielika lielu piepūli, lai to neizrādītu ne ar acu skatienu, ne nodevīgu kustību.
Drīzāk viņa izslējās staltāk un maigi paskatījās uz Akselu, neko neteikdama, kaut arī bija redzams, ka viņai ir kas sakāms, bet tas tiks pateikts, tikai tad, kad viņš būs atbildējis uz uzdotajiem jautājumiem.
Ak, ja es varētu...

[Miss Doherty]

Konstantīns. Ah. Katrs solis, ko Aksels spēra sava ne-radinieka virzienā, viņam pašam likās kā kārtējais grūdiens sievietē - bez patikas, bet pamatīgu izlikšanos intimitātes labā. Āi, Konstantīn, Manikīrētā plauksta visā stindzinošajā aukstumā, pieskārās vecākā Vedovaja vaigam. Ar īkšķa nagu iespiedis ādā zem žokļa, Axels pacēla Konstantīna seju pret sevi un ieskatījās šajās, izrādās, skaistajās acīs. tu esi tik gudrs. Kāpēc tu iznieko sevi zemās mākslās nevis valdi pasauli? Axelu acīmredzami tracināja visi šie muļķīgie jautājumi. Ja vampīri atmestu savu cilvēcisko iedabu, pasaule būtu sasniegusi 23. gadsimtu un arī cilvēku vairs nebūtu neciešami daudz. Bet nē - viņi runāja, runāja, runāja un neko nedarīja! Nekad. Drausmīga paredzamība.

Strauji aizgriezies no sava skaistā 'radinieka', Axels ar nagu nejauši[?] ievilka viņa apakšžoklī švīku, no kuras uz viņa naga palika dažas asins lāses. Un tieši tā kā tā nopilēja no viņa pirksta, atsitoties pret zemi, bija jānopil visiem klātesošajiem - pret zemi un sašķīst. Pirms tam uzdāvinot savas nožēlojami cilvēciskās dzīves viņam. Es netaisos to apspriest. Tādi ir nodokļi, tas nav man mans izdomājums. Ar visām pretenzijām griezties pie mūsu virsvadības Vācijā. Izteicis to ar tādu nicinājumu, viņš pat necentās apslēpt savu attieksmi pret atrašanos kāda pakļautībā.

Bet varbūt vajadzēja, jo Kristofa drūmajā sejā ieplaisāja mazs smīniņš un viņš palaida pretīgu krekšķīti, tomēr ko teikt skaļi, acīmredzot, raustījās. Axels to pat nepamanīja.

Un jums nav ne jausmas, ko pēc sevis ir atstājis vecais Reinfelds. Haosu un bankrotu, lūk, ko jūsu mīlētais vecais muļķis mums novēlējis. Ītans interesējās par viņa plāniem, dziļi sevī Akselam tas likās smieklīgi. Sakārtot valdošo haosu. Viņam sāka apnikt atrašanās krustugunīs. Jautājums ir tikai viens - kāpēc jūs iebilstat? Un kur ir Arsēns?

Tikmēr pagrabstāva zālē valdošo klusumu pārtrauca sinjora Anna, ierunādamās savā vārgajā balsī Anastasij, mans bērns, tavs brālis ir jucis. Kāpēc tu noskaties notiekošajā tik vienaldzīgi? Bezgalīgs žēlums un klusa atvainošanās ieskanējās caur mirušo balsi. Bet būt mātei odžu izdzimumiem nebija viegli.

[Elony]

Konstantīns nedaudz atliecās, kad Aksels viņam pieskārās. Savā ziņā tas likās pat pretīgi. Konstantīns jau ļoti sen nebija ļāvis sev piesakrties nevienam vīrietim. Savai ādai. Un šis...
Viņš uzlika roku uz Akseal apakšdelma un grasījās to atgrūst, bet Aksels runāja un runāja dīvaini.
"Kam man tās muļķības, kas iznīcina miesu un garu!?" viņš čukstus izgrūda, kad Aksels jau griezās prom un ievilka švīku.

Konstantīns pieskārās sīkajai brūcei.
Tu izlēji vampīra asinis. Manas asinis.
Bija kas tāds, kur nevarēja apslāpēt lepnumu un godu, pat ja tas ir muļķīgs, no senčiem mantots. Vai varbūt tas nebija gods un lepnums bet tikai aizskarta patmīla? Vienalga.
Tagad Konstantīns zināja, kāda ir viņa attieksme pret Akselu. Pavisam noteikti.

"Vai tā ir taisnība, ko mūsu godātais vadonis saka, Kristofer?" Konstantīns skarbi vaicāja vācietim.
"Tas nenozīmē, ka es neticu Akselam, tikai kā jau viņš norādīja, esmu gudrs un gudri cilvēki noskaidro iemseslus tādām lietām."

[Dvēselīte]

Balss, kas vairāk līdzinājās atbalsij, pāršķēla ieilgušo klusumu un pārlieko grimšanu pašnožēlā un apcerē. Anastāsija pagriezās pret māti un nopētīja to ar nožēlas pilnu, bet kritisku skatienu.
- Kāpēc es neko nedaru? - jā, kāpēc gan? - Vai tad jūs neatceraties, kas bija sākumā? Kā viss sākās? Kāpēc es vispār šeit stāvu un esmu spiesta noraudzīties viņā un drupās, kas paliek pēc viņa? - nudien, dekādēm vien. Ja viņa būtu tikai cilvēks ar tikai cilvēka īso, ātro mūžu, viņai nebūtu ne silts ne auksts par to, ko un kāpēc Aksels dara vai kādam nodara. Bet nodzīvojot ilgāk, kā vienu mūžu, tu gribot negribot apaudz ar atsvešinātu vienaldzību un cinismu, jo nākas piedzīvot tādas lietas...
Vai māte bija vainojama pie tā, kāds bija izaudzis viņas bērns? Kādi bija izauguši abi jaunākie bērni? Drošo vien, ka pa daļai jā.
- Un ko tad es varētu darīt? Pret tādiem, kā viņš der tikai viņu pašu ieroči, bet nolaisties tik zemu es negrasos, lai cik liels labums no tā nebūtu sabiedrībai. Māt, jūs taču zināt, es neesmu altruiste, - apvaldīts smaids pazuda tikpat ātri, cik pirkstos parādījās kārtējā cigarete. Sieviete pietuvojās sēdošajam stāvam un notupās tā priekša uz ceļiem, saudzīgi ieliekot vienu roku tā klēpī. - Bet sakiet jūs, sakiet, kas man būtu jādara. Es neesmu ne tik pieredzes bagāta, kā jūs, ne tik izmisusi. Sakiet un šis padoms manās rokās pārvērtīsies par kvēlojošu zobenu, - nebija grūti nojaust, un viņa jau nemaz necentās slēpt, balsī skanošo izsmieklu. Ko gan vēl kāds varētu ieteikt, ko viņa jau nebūtu mēģinājusi? Bet ik katrs mirdzošais zobens bija sadrupis pret brāli, kā skaidas. Vai man tiešām jākļūst par Karēņinu, lai apturētu Akselu?

[Īvs]

Līdz šim cēlais un aizrautīgais gars beidzot bija nometis savu ādu.
Ko gan tas nozīmē? Sludinādams haosu, Axels to vienīgi vairos. Vai šādi viņš piespiedīs citus tam nolikt plāksnīti ar uzrakstu Vara pie kājām?
Kāpēc iebilstam? Šis jautājums radīja vēlmi iesmieties. Patiesībā Axels pats uz visu prata atbildēt.
Ītans savaldīgi vēroja, ko šis maitasputns dara ar tēvu. Viņš jutās bezspēcīgs. Kā lode no pistoles viņš atdūrās pret sienām, kas to atgrūž dažus metrus atpakaļ, tām, kuras nupat bija radījis Axels.

[Miss Doherty]

Stulbais smīniņš pazuda no Kristofa sejas tikpat ātri kā parādījies, tiklīdz Konstantīns vērsās pie viņa. Lai arī viņš pats, acīmredzami, jutās kā liela zivs, nevajag aizmirst, ka - no sveša dīķa. Viņš nemaz nekāroja nonākt starp Axelu un pārējiem šejieniešiem, kurus vēl pavisam nesen bija tik dižmanīgi pametis, lai aizcilpotu uz, viņaprāt, labākiem darbības un medību laukiem. Nu... jā. Nodokļi tiek prasīti, tā jau bijis gadsimtiem ilgi, Konstantīn. Tikai es nezinu, par kādu summu šogad... Katrs vārds nāca tik grūti kā ar knīpstangām izvilkts. Es tiešām nezinu vai misters Axels nepārspīlē... Mistera Axela skatiens nāca pār Kristofu kā pātagas cirtiens, un tas lika jaunizceptajam vācam krietni pievilkt asti Varbūt nē. Nezinu. Tas nav manā kompetencē. Es tikai... Šķiet pašu Axelu arī visbeidzot ieinteresēja, ko īsti viņš šeit dara, šķiet, viņš nupat tā īsti bija tikai aptvēris Kristofa klātbūtni atbraucu paraudzīties, kā tad jums šeit iet.

Muļķības. Gļēva muļķa muldēšana. Ko tu šeit dari? Atbrauci palūkoties, kā tava sieva mani baro no mutes mutē? Kristilla, pastāsti viņam, kā tu to dari! Apgaismo savu muļķīgo vīru par viņa klātesamības nevajadzīgumu. Tūlīt pat!

Izdilušie pirksti uzgūla Anastasijas smalkajai plaukstai, kuru kāds ar samaitātu humora izjūtu bija ietērpis tā pat kā viņējo. Zinu, bērns, es zinu. Bet es tomēr tev jautāju - kāpēc tu, kura vienīgā no visiem, spēj vēl pieskarties viņa mirušajai sirdij, to nedari? Iznīcībai, ko viņš sēj, tu dod svētību.

[Dvēselīte]

- Nesaki tā! - tas izskanēja, kā pavēle. Plauksta savilkā dūrītē, bet prom rauta netika. Anastāsija nolaida galvu un kādu laiciņu pētīja rakstu kleitas audumā. - Kāpēc tu tā saki, māt? Vai tev tiešām ir tik ļoti vienalga, kuru no pēdējiem bērniem pazaudēsi, ka esi gatava palīdzēt man uzkāpt pa kāpnītem un pat nolikt manu galvu zem giljotīnas? - beidzot daudzus gadus krātie vārdi rāvās uz āru, it kā būtu sagrauts neredzams dambis.
Maigi atbīdījusi mātes plaukstu, viņa ar abam rokām pacēla tās plīvuru un pārlika to pāri galvai. Tā. Tā būs labi. Tā, lai es redzu tavas acis.
- Es vairs nespēju. Jau ilgu laiku vairs nespēju pieskarties nekam, kas ar viņu saistās, jo sevišķi viņam pašam. Bet vēl ilgāk es arī negribu to darīt, - klusa nopūta notrīcēja reizē ar smalku dūmu mākonīti. Viņa bija saņēmusi abas senjoras Annas plaukstas un gādīgi tās nosedza ar savām. - Varbūt problēma ir tajā, ka... mēs tomēr abi esam pārāk līdzīgi, lai kā man to negribētos atzīt. Un tikai šīs līdzības dēļ es vēl joprojām esmu dzīva, nevis pievienojusies ellē viņa daudzajām mīļākajām. Un es negrasos zaudēt šo stabilo aizstāvības pozīciju tikai tāpēc, ka dažiem liekas, ka viņš rīkojas negodīgi, - jā, laikam viņi patiesi bija pārāk līdzīgi. Jo tagad Anastasijai pašai bija bail no tā, ko viņa saka. - Jo redzi, kamēr turos es, turās arī Aksels. Bez viena no mums otra vairs nebūtu. Jā, jā es zinu, ka reizēm esmu patētiska, - pēkšņā toņa pacelšana vainagojās ar pietraukšanos kājās. Pagājusi pāris soļus uz vienu un pāris uz otru, viņa nebeidza lauzīt rokas, līdz beidzot ieķērās cepures malā un, ar spēku norāvusi to no galvas, aizlidināja prom pa roku galam.
Pāri melnajai kleitai izrisa sarkanu matu vilnis, kas līdz šim bija slēpies, rūpīgi sabāzts zem cepures. Un momentā šķita, ka visa viņas būtne ir atdzīvojusies, izkāpusi no tās stīvās un manierīgās Anastasijas Reinfeldes ādas un atkal kļuvusi par temperamentīgu un asu sievieti, kas cīnās pati par un ar sevi.
- Ja vien varētu... es izdarītu un pieliktu visam punktu. Bet arī es negribu zaudēt, senjora Anna, - uztraukumā viņa vienmēr uzrunāja māti šādi. Nevarēja viņa skart nekādu Aksela mirušo sirdi, nedz apturēt viņa neprātības. Bet ne jau tāpēc, ka negribētu. Veinkārši nevarēja. Nevarēja un viss.