Naidase, tumšo spēku kontrolē Opcijas

[Īvs]

Spilgta gaisma. No lejas trieciens, kas ar milzīgu enerģijas plūsmu rauj uz augšu. Nekāda pretošanās. Neviens nav līdzās. Virs ūdens bezpalīdzīgi izpeld ciešanu pilnas sejas, izmisīgi domājoši prāti, savādāki. Visu acīs spīd ''Esam glābti!''. Cietušās rokas trīcoši un maigi aptausta ūdens gludo, pateicīgo virsmu. Ūdens atspoguļo mīlestību. Lai kur šīs rokas skartos, tās dosies atpakaļ turp, no kurienes nākušas - uz mīlestības pilnajām mājām. Bet kur tās pašlaik atrodas, to vēl neviens nav atklājis.
Acīm paveras plūstošs aukstums, nav saskatāms kas. Ziema? Nē. Kaut kas liels, bargs un... pils.
Apžilbuši no varenā skata pie Naidases pagalma-ezera, viņi apjauš, ka pils smailās asis, stiklotās sienas un tūkstoš torņu

Naidase

(IMG:http://www.wallpaperbase.com/wallpapers/3d/3dscene/3d_scene_55.jpg)

nenorādīs mājupceļu, nenogādās atpakaļ neatminamajā, bet droši vien laimīgajā pagātnē. Viņiem būs lemts šeit palikt, mūžīgi.
Varbūt ausīs gaismas stars, kas apžilbinās un, cerams, iznīcinās šo vēl pagaidām nenosakāmo ienaidnieku. Varbūt viņi būs tie, kas šo staru radīs.

Izmirkuši, viņi kāpa ārā no ezera...

Pils pagalms-ezers

(IMG:http://www.wallpaperbase.com/wallpapers/3d/3dlandscape/3d_landscape_13.jpg)

un bija auksti, ļoti auksti...

Viņi neko neatcerējās.

[Eņģeļu gūstekne]

Dunošā galva aizvien lika manīt par sevi, Johana saprāts atteicās normāli funkcionēt un bilde miglojās, viņš secināja, ka varbūt kritiens bija smagāks nekā pirms tam puisim likās. Atmiņā atkal atkārtojās aina ar mazo raudošo puisēnu, ,bet viņš nespēja saprast, kas šis mazulis tāds ir. Martess paskatījās iekšā pa durvīm, mirušo cietumnieku līķi šausmīgi smirdēja, liekot viņa galvai sagriezties un dūšai palikt vēl sliktākai. Puisis sagrīļojās, taču iegāja telpā dziļāk, neskatoties uz to, ka nepamatotas bailes arvien vairāk aizmigloja prātu, Johans piegāja pie viena no pussprāgušajiem gjindeņiem.
Ko jūs te darāt?
Trīsošā balsī vaicāja Martess, slaikā, zilu toni, no aukstuma, ieņēmusī roka, trīcot pieskārās pie važām.

[Džezā tikai Meit...]

Mariette lēnām un uzmanigi pētīja ogas. Viņa saplūca pa saujai no katra veida un aiznesa tās līdz vietai, kur gulēja Žozefīne, saberot tās nelielā čupiņā uz kādas lapas. Bija vēsi. Kādi zari priekš ugunskura bija atrodami, taču meitene nevēlējās riskēt ar pamanīšanu vai saošanu. Būs jāpaciešas. Turklāt, meža biezoknī, zem kādiem krūmiem varētu būt pietiekami silti. Vienīgais - kādi insekti šeit mājoja? Ja nu kāda kodiens ir nāvējošs? Viņa nodrebinājās un sarāvās ciešāk čokurā, lai sasildītu savus pirkstus. Skatiens ieurbās kādā sarkanā, kārdinošā ogā. Viņa varēja mēģināt. Tāpat nebija ko zaudēt. Mežs likās neaprakstāmi biezs, nelikās, ka tas beigsies. Varbūt no tā ceļa ārā vispār nav. Ja viņa nepamēģinās, draudēs nomiršana badā. Tā viņa vismaz dzīvotu. Stingie, garie pirksti satvēra ogu un Mariette to pacēla acu līmenī. Skatiens kļuva ciešāks, caururbjošāks. Vai tiešām viņai bija bail? Ar strauju kustību, oga tika iesviesta mutē un sakošļājot norīta.

[Īvs]

EN:
Enrots nudien nebija vienīgais, kam bija svarīgi izpaust savu viedokli. Uzstājīgi jautājumi tika uzdoti arī no citiem.
Mani nevajag izglītot, pats varu aizstāvēties! izsaucās blakus sēdošais jauneklis, jautājoši palūkojoties uz Enrotu (acīmredzot, pārliecinādamies, vai viņa taisnība tika saskatīta arī citu acīs, kā arī nesaprotot, kādēļ tik nosvērta attieksme no Enrota puses).
Starp visa kā interesējoša sapulces vadītājs atrada ko saprātīgu, atbildēdams tieši Enrotam:
Pretosimies mēs vienīgi gadījumā, ja citas izejas nebūs. Tam ir domāti profesionāļi. Un izglītojošā programma nebūs tāda, par kādu tā pagaidām tiek uzskatīta. Ak, jā, par sējumu neko prātīgu pateikt jums nespēšu, nedaudz vairāk par to pastāstīs Abernada kungs, viņš sacīja un pavērās uz zāles kreiso malu, kur, pēc visa spriežot, sēdēja uzrunātais, bet Enrotam neredzamais.

MA:
Oga nenoindēja vai kā citādi nekaitēja veselībai, drīzāk remdēja apetīti.

JO:
Uzrunātais izbeidza vaimanas, lai lēni paceltu galvu. Kādu brīdi lūkodamies Johanā, vienīgais, ko tas spēja bilst bija:
Ūdeni!

[Džezā tikai Meit...]

Mariette satraukti gaidīja kādu mirkli, kas notiks. Oga bija salda, bet nedaudz skābena. Visas domas bija pazudušas. Nospiedošs klusums valdīja visapkārt. Viņa gaidīja un gaidīja, bet nekas nenotika. Viņa mazliet nomierinājās un pat atviegloti nopūtās un pasmaidīja. Nu, badā varbūt viņas nenomirs. Nelikās, ka ogas varētu būt indīgas. Tās sagādāja patīkamu baudu vēderam un meitene sāka tās kāri ēst, apmierinot savu izsalkumu. Viņa pusi nolika Žozefīnei, kad viņa pamostos. Pēc mirkļa viņa jau jutās mazliet labāk. Vismaz bada sajūta bija remdēta uz kādu laiku. Viņa aizvien jutās nedaudz nogurusi, tādēļ bija jāatrod pajumte, kur būtu drošāk pārlaist nakti. Varbūt ko tādu viņa varētu izveidot? Likās, ka vēlāk varētu sākt līt, ja jau tagad pilināja. Meitene izdomāja pastaigāt apkārt un pameklēt pāris zarus un lielākas lapas, no kuriem uztaisīt tādu kā nojumi, vien cerot, ka Žozefīne nepamodīsies kamēr viņa būs prom, lai nesatrauktos un nesāktu maldīties pa ceļu.

[Īvs]

MA:
Lai atrastu piemērotākos materiālus nojumei, bija jāpaiet krietnam ceļa gabalam. Kad viss nepieciešamais tika sagādāts, atpakaļceļa vairs nebija. Tā vienkārši. Lai kā censtos atrast īsto taku pie Žozefīnes, virzieni bija sajaukuši galvu.

[Džezā tikai Meit...]

Mariette lēnām gāja uz priekšu, ik pa laikam pieliecoties, lai paceltu kādu zaru, vai noplūktu kārdinoša izskata ogu. Viņa pagāja uz sāniem, lai pieietu pie kāda krūma ar lielākām lapām, kuras varētu izmantot kā spraugu pārklājam. Viņa jau bija izdomājusi kādu tieši veidos nojumi, kā būtu siltāk. Pēc krietna laiciņa, viņa ar kreiso roku bija sev klāt bija piespiedusi un turēja kaudzi lielu lapu, bet labajā bija saķerti pāris lieli, paresni zari. Pirmo reizi paskatoties tā pa īstam apkārt, viņa saprata, ka ir apmaldījusies un vairs nezin ceļu atpakaļ. Viņas acīs iezagās šausmas un pārsteigums. Viņa pagāja uz atpakaļu, cerot atcerēties kādu nozīmīgāku lietu, kas būtu aizķērusies viņas atmiņā, kaut necilu pauguru, vai krūmu, vai ko tādu, kas liecinātu par to, ka viņa būtu uz ceļa, pa kuru viņa bija atnākusi.
- Žozefīn! - Meitene skaļi iesaucās, cerot, ka otra meitene neguļ un dzirdēs viņas saucienu. Pagājusi vēl kādus pāris metrus uz priekšu, viņa vēlreiz skaļi iesaucās.
- Žozefīn! - Ak nē, tas nebija labi. Ko tagad darīt? Kā tikt atpakaļ? Viņa nevēlējās pazust šajā mežā, palikt viena pati. Ja nu kaut kas notiek ar to savādo meiteni? Ja nu kaut kas notiek arī viņai pašai? Ak, ko darīt!

Šo rakstu rediģēja Džezā tikai Meitenes: 21.07.2008 19:19

[Īvs]

MA:
Par atbildi sekoja skaļš dzīvnieka gārdziens kaut kur turpat, blakus. Tas ne tikai izskanēja nikni, bet gan ar katru mirkli tuvojās, skaļas lapu un krūmu čaboņas pavadībā.

[Džezā tikai Meit...]

Mariette sarāvās un šausmās gandrīz iekliedzās pa visu mežu, izdzirdot nikno dzīvnieka gārdzienu, kas pamazām tuvojās. Meitene nometa zemē zarus un lapas. Visas domas bija pilnībā izskrējušas no prāta. Viņa piesteidzās pie tuvākā koka un sāka tajā rāpties. Ja tas neizdodas, iet pie nakamā, mēģinot veiksmi ar to.

[Īvs]

MA:
Koks bija sazarots, tāpēc pa to bija samērā viegli rāpties. Virsotne gan nesniedzās diži tālu, tāpēc kā mērķis viņa no lejas nebija tālu. Un bija jārāpjas augstāk, vēl augstāk, lai pasargātu savu dzīvību, jo mežonīgā radība tuvojās arvien skaļāk. Uzrāpjoties pašā virsotnē, Mariette atradās virs koku galotnēm un, izrādījās, ka koki mežā nesniedzas sevišķi augstu, tikai pietiekami, lai nenonāktu izsalkušā rīklē. Ainava no augšas gan bija vērā ņemama — skaistums debesīs, skaistums kalnos, skaistums ūdeņos, skaistums... pilī?! Tur tad tā bija! Un, kā izskatās, tālu no pašreizējās atrašanās vietas, bet pietiekami tuvu, lai to kādreiz tomēr apskatītu klātienē.

Šo rakstu rediģēja Apaču tuksneša rēgs: 21.07.2008 19:50

[Džezā tikai Meit...]

Mariette steidzīgi rāpās pa koka zariem, sirdij trīcot satraukumā. Tikusi līdz kādam piektajam zaram, viņa atskatījās. Nebija pietiekami tālu no zemes. Viņa nezinaja, cik liels ir radījums, kas tuvojās, cik bīstams, vai arī tas spēj rāpties kokos, tādēļ meitene rāpās vēl augstāk - līdz pašai virsotnei, vairs neskatoties uz leju. Nonākot virs pārējo koku galotnēm, viņai aizrāvās elpa no skastā skata. Koki, kas tomēr arī pārgāja ūdenī, kalnos un tālumā pat varēja saskatīt.. pili? Tā likās tik tālu, bet tomēr - tā tur bija. Un tā varēja būt viņu glābiņš. Tur varēja būt arī citas dzīvības formas un ēdiens, apģērbs, drošība.. Bija jātiek līdz Žozefīnei, jāpasaka viņai un tad steidīgi jādodas uz turienēm! Tikai kā viņa to izdarīs? Viņa nezināja, kur atrodas un lejā viņu jau iespējams gaidīja izsalcis zvērs. Mariettes sirds aizvien drebēja bailēs. Viņa domāja ko iesākt. Varbūt var arī tikt līdz pilij un palūgt palīdzību, lai atrastu to meiteni? Kaut kas lika viņai domāt, ka ar viņu pa to laiku viss būs kārtībā, atceroties cik akrobātiska viņa var būt, cik mierīgi pret visu izturējās.. nē, tas gan nebija labi. Viņu atkal varēja saņemt dīvainie radījumi un ko tad tie iesāktu? Tā meitene taču nespēja saskatīt briesmas un aiz tā iekultos jaunās nepatikšanās. Viņa pat gribēja nokļūt tajā katlā, domājot kaut ko par džakuzi. Varbūt viņa bija pārāk stipri sasitusi galvu. Ak..

[Īvs]

MA:
Aiz zaļoksnas parādījās rūkoņas izraisošais plēsoņa — violetais lempis. Iespējams, viens no tiem, kas gatavojās viņas izcept vakariņās. Viņš apstājās netālu no koka, kurā sēdēja Mariette, un, acīmredzot, izošņāja gaisu. Pinkainie un rupjie mati uz tā galvas, šķiet, dzīvoja neatkarīgu dzīvi, gluži kā tikpat drausmīgi nekoptā ķermeņa spalva. Lempis, šķiet, juta Mariettes klātbūtni, tomēr to neieraudzīja.

[Džezā tikai Meit...]

Visas domas atkal iztraucēja zvērs, kurš visbeidzot bija parādījies pie tā koka, kurā tupēja Mariette. Viņa bija aizslēpusies aiz kādiem zariem un šausmās noraudzījās uz violeto radījumu, kura izskats bija patiešām mežonīgs. Spalva un mati bija vienā mudžeklī. Tas ošņāja gaisu, it kā mēģinātu ko saost. Vņa saprata, ka viņš jūt viņas klātbūtni. Viņi bija šeit. Tātad iespējams viņi jau bija atraduši arī Žozfīni. Vai bija iespējams nepamanītai tikt projām? Kustēšanās liktu lapām iečabēties, turklāt šī bija labākā slēptuve, kādu viņa pašlaik sev redzēja. Atlika cerēt, ka tas viņu nepamanīs un visbeidzot aizies.

[Īvs]

MA:
Pēkšņi viņai līdzās, uz zara, parādījās Grouvls.
Tu nemaz nenojaut, kā man nācās papūlēties tikt prom no pils teritorijas tavu izmisušo saucienu dēļ, tas sacīja.
Violetais nezvērs nekustējās un neizrādīja jebkādas dzīvības pazīmes, likās, ka tas ir kā sastindzis.

[Džezā tikai Meit...]

Meitene gandrīz nokrita no zara un spēcīgi iekoda apakšlūpā, lai apslāpētu pārsteiguma kliedzienu. Asa sāpe un skudriņas pārskrēja pāri mugurai. Apakšlūpa sāka asiņot. Viņa palūkojās blakus uz radījumu, kas uzradās no zila gaisa. Tas kaut ko teica un Mariette šausmās nodomāja, ka to noteikti izdzirdēs violetais radījums. Viņa paskatījās lejā uz to, lai atklātu, ka tas stāv gluži vai sastindzis, ne kustas, ne izrāda kādas dzīvības pazīmes. Tas nelikās neko dzirdējis. Viņa cieši palūkojās uz mazo radījumu un jautāja pirmo, kas ienāca prāta.
- Kas tu esi un kā tu šeit nokļuvi? -

Šo rakstu rediģēja Džezā tikai Meitenes: 21.07.2008 21:05

[Īvs]

MA:
Viņš pagājās uz augšu un ieņēma vietu kokā virs Mariettes.
Tas pats man būtu jājautā tev, jaunkundz. Bija domāts, ka kopā ar otru meiteni dodaties uz pili.
Viņš pieliecās, lai zem lapām saskatītu sastingušo lempi.
Un, šķiet, ka esi sev piesaistījusi mežoni. Kam par godu?

[Džezā tikai Meit...]

Mariette bija apjukusi. Kas pie..?
- Bija domāts? Jūs zinājāt, ka mēs turp dodamies? Kā? Kas jūs esat? Atbildat un es arī visu izstāstīšu. - Viņa lūkojās uz savādo radību, kas sēdēja kokā virs viņas.

[Elony]

Profesionāļi? Interesanti.
Tāpat Enrotam bija interesanta jaunekļa attieksme. Ja šis gatavojas aizstāvēties, tad laikam tam ir pieejami ieroči. Par to vēlāk būs jāparunā.
Tā kā sapulces vadītājs šobrīd negrasījās vairs neko teikt. Enrots arī pagriezās pret to tipu, kas par grāmatu zina ko vairāk, centās viņu saskatīt. Gaidīja, ko tas teiks.

[Malduguns]

-Gan jau es tikšu galā,-Stefans sacīja, lēnām aizkūpinādams cigāru un palūkodamies uz mājas saimnieku.
-Tas vispār ir ļoti laipni no jūsu puses, paldies,-puisis izmocīja smaidiņu. Šķita, ka viņa sejas muskuļi nav pie tā gluži pieraduši, tomēr glītāks smaidot viņš bija.
Bandinieks tika pabīdīts no E6 uz E5.

Šo rakstu rediģēja storyteller: 23.07.2008 22:01

[Īvs]

EN:
Ja Abernada kungs bija piecēlies, tad izdarījis to tā, ka citi redz, viņš nebija.
Enrots dzirdēja balsi, kas šaušalīgi kliedza pēc atpazīstamības:
Labdien, zāle!
Plašs smaids tika veltīts tieši tai, un viņš panācās uz priekšu. Tagad Enrots varēja redzēt, ka tas bija punduris, kurš, par visām varēm, bija centies to izgrūst no istabas. Tā pati sīkā un necilā balss.
Kā jau jūs zināt, paredzētais sējums būs vārdnīca. Vārdnīca, kura tulkos pazemes dažkārt tik bagātīgo valodu. Tas ir jaunums gan tipogrāfijai, gan tautai. Tas abām rada un radīs sašutumu, līdz pienāks liktenīgais brīdis, kad vārdnīcu nāksies likt lietā. Gan drošības, gan savstarpējas sapatnes apsvērumos.
Punduris paklanījās.
Paldies par uzmanību!
Un devās uz savu vietu. Neko daudz viņš nepateica, bet vai vajadzēja?

MA:
Grouvls smējās savādus smieklus.
Vajag mācēt izturēties pieklājīgi un neuzdot tik daudz jautājumus. Es visu zinu tāpat, tāpēc tev, cilvēkveidīgais, nav jāuzturas par informācijas apmaiņu. Tagad esi uzmanīga: agrāk vai vēlāk šis saodīs tavas nožēlojamās asinis un rāpsies augšā pēc tevis, tas norādīja uz lejā sastingušo nezvēru.
Tavs liktenis ir uzrakstīts, tev nebūs to mainīt.
Viņš jautājoši uzlūkoja Marietti.
Ko man tagad darīt?

ST:
Kungs patiesi atbildēja smaidam ar to pašu. Izpūzdams dūmu gredzenu augstu virs galvas, laidnis tika aizslidināts pāri melnbaltajai grīdai no B2 uz E5, tādējādi izgaisinādams Stefana bandinieku.

Šo rakstu rediģēja Apaču tuksneša rēgs: 25.07.2008 11:38

[Massacre]

Ariannu ieinteresēja tas kā guļamistaba ir iekārtota ar divām izejām jeb ieejām un viņa gluži vienkārši ziņkāres vadīta, gribēja istabai iziet cauri un visu apskatīt.