Meklētais [PZP] [C], LS pavediens. Opcijas

[Develin_]

Tur klinšu patvērumā, kur mēnēss spīdēja visspožāk un apgaismoja angelu kapličas... Tur prom no visā apdzivotajām vietām, kas ta vien čumēja un mudžēja no bruņotiem angeliem un draco, maigās mēness gaismas ieskauts slējās sens un laiku nokalpjos dēdēšana procesā kāds draco tautas sen jau pamests templis... Tā pakājē neraksturīgi bija raduši savu mūža mieru daudzas angelu tautas mirušās dvēseles, kas tur guldītas zemes miesās...

Šī tempļa maģiskajā noslēpumainības un tmsas plīvuros, kas slēpa to cēlā vientulībā un atšķirtībā no visas pasaules bija lemts sastapteis no ceļiem noklīdušiem, cerību zaudējušiem un atguvušiem ceļiniekiem, kam svēts vien savas tautas gods.. kam svēts vien uzvaras saldums un zaudējuma rūgtums.. Tur lemts bij sastapties ceļiniekiem, kuri nav nedz vienas rases ne dzimuma.. ne vienas cerības.. ne ticības.. Kvēls naids sitīs atreibes zvanus tomēr būs lietas kas mainīs visu.. kas jau mainījušas visu.. Svešinieku apvienos savus spēkus vienā, lai gūtu kopēju miera svētību ne tik sev.. bet arī pārējām tautām un ciltīm...

[Malduguns]

Pēc brīža Rofe bija nosarkusi, nobālējusi un atkal nosarkusi. Viņa pastiepa roku un viegli noglāstīja Enlila savainoto vaigu.
-Tu esi pats labākais, kas manā dzīvē ir noticis,-viņa sacīja un atkal nosarka. Meitene skatījās uz nelielo piekariņu savā rokā un ar otru roku mazliet piekārtoja Enlila vamzi, it kā nezinātu, kur likt rokas, bet tajā pašā laikā nevēloties atlaist puisi.

[Sindra]

Pēc Raiga vārdiem, Draks mazliet sadrūma. Viņš vēl joprojām domāja par draco teikto, bet likās, ka kaut kāda daļiņa no puiša idealizētās nākotnes pasaules tomēr bija neatgriezeniski sabrukusi.
Beigu beigās viņš piekrītoši pamāja ar galvu.
Jums taisnība. Viss var izrādīties pavisam savādāk. Man noteikti nevajadzētu nodarboties ar pareģojumu tulkošanu. Draks pasmaidīja.
Vai mēs paliksiet viņus gaidīt šeit pat?

[Elony]

Raigs pasmīnēja.
"Es neesmu no dižciltīgajiem un parasti neņemos ar pieklājības frāzēm. Tu drīksti mani uzrunāt uz tu, Drako. Manuprāt, tā ir ērtāk."
Viņš uz brīdi paskatījās, kur kavējas brokastis, tad pievērsās atkal Drako.
"Šī vieta ir tuvu pilsētas ziemeļiem. Ja viņi nāks no ziemēliem, kā domāju, tad iebraucamā vieta ir pa ceļam. Tāpēc ir vērts palikt šeit, man šķiet."
Pēc tam Raigs mazliet padomāja un pajautāja.
"Lai gan tu teici, ka vēlies tikai paskatīties uz Izredzētu, man tomēr šķiet, ka tu labprāt piedalītos viņa lietā, ja tā ir vērsta uz naida izbeigšanu starp rasēm, vai ne? Jo man šķiet, ka Angelina... pēc viņas rakstura viņa varētu būt pieivenojusies Izredzētajam ar tādu mērķi - atnest mieru rasēm. Iespējams, arī citi, kas ir kopā ar viņiem. Par to jaunās rasas lietu es īsti nezinu, bet ja Izredzētais tiešām domā kaut kādā veidā atnest mieru - vai tu pievienotis viņam?"

[Sindra]

Es... Draks samulsis nolaida skatienu. Likās, ka viņam Raiga jautājums sagādāja neērtības. Kad puisis atkal palūkojās uz savu sarunbiedru, Raigs manīja viņa sejā iedomības un lepnības atblāzmu.
Mani vecāki deva man vārdu par godu mūsu rasei. Es lepojos ar to, kas esmu. Un vairāk par visu man būtu žēl, ja mūsu rase iznīktu.
Tumšās acis samiedzās un puiša sejai priekšā nokrita pāris matu šķipsnas.
Es šobrīd nezinu atbildi uz Tavu jautājumu. Man viņu jāredz.

[Elony]

"Labi. Es cienu draco, kas godā savu rasi." Raigs teica daudz laipnākā balsī kā parasti un nedaudz pielieca galvu Draka priekšā.
"Ja nezini, tad nezinu. Cerēsim, ka informācija par viņu došanos šurp ir patiesa un tev izdosies satikt izredzēto."
No Raiga puses lietas bija izrunātas. Viņš atkal sāka gaidīt brokastis.

[Develin_]

Marro, Nitha

Netālu no vārtiem ziemeļu pusē aicinoši savas durvis bija vērusi neliela taverna, kurā mitinājās jau mums iepriekš ievērotie varoņi - Raigs un Draks.
Remiēls, laipni smaidīdams gaidīja katru, kas vien parādījās viņa tavernā, jaunais draco uzņēma ar laipnu smaidu.

Raigs, Draks

Tā pati slaidā draco meitene, kura bija abus puišus pamodinājusi arī atnesa viņiem brokastis - dažādu graudaugu putru un salda miestiņa krūku.
-Labu apetīti,-meitene novēlēja un projām bija.

Angelina, Aridena, Umbreks, Rofe, Enlils

Develins spēji pamodās un nopurināja baltos spārnus. PIecēlies kājās, angels ar draco sirdi izlīda ārā no alas. Saulē viņa spārni spoži atspīdēja un izskatījās mirdzoši sniegbalti.
-Kur visi ir? Mums būtu jādodas ceļā,-viņš sacīja, uzlūkojis tos, kuri bija alā.

Sarguns apmierināti bija ielīdis atpakaļ Enlila somā un laikam pat ieritinājies tur uz guļu. Vismaz lieku aktivitāti pūķēns neizrādīja.

[mr Bl@ck]

Enlils nosarka kad Rofe noglāstīja vaigu. Un tu esi labākais kas noticis ar mani... viņš atzina noliekdamies lai noskūpstītu Rofi. Skūpsts bija īss bet Enlils ielika visas savas jūtas šajā skūpstā.
Mums jādodas atpakaļ Elils sacīja, bet es gribu tev dāvāt tev izjūtu ko nozīmē lidot un pieskarties debesīm. viņš sacīja paceldams Rofi uz rokām Ja tu piekrīti... viņš sacīja mazliet nosarkdams.

[Džezā tikai Meit...]

Šī bija auksta un slapja nakts. Nitha bija izmirkusi līdz kaulam. Pat apsedzoties ar sniegbaltajiem spārniem un melno mēteli, viņa nespēja sevi pasargāt no lietus. Nekur neradusi pietiekoši labu slēpni, viņa vien turpināja ceļu uz pilsētu tālu priekšā, lai ar rīta saules stariem to beidzot sasniegtu. Par iepriekšējiem labsirdības darbiem iekrātās monētas tagad gulēja nelielā ādas maisiņā, uz pleciem uzmestās somas dibenā. Viņa varētu sev noīrēt siltu istabiņu, kur nosnausties, pasūtīt pārtiku un dzeramo, ko paņemt līdzi tālākam ceļam. Varbūt atliktu pāris monētiņu kādam jaunākam un siltākam drēbes gabalam. Viņa vēlējās paklausīties apkārtējo runas, varbūt uzzināt ko noderīgu.
Lietus bija nesen mitējies un saule lēja savus zeltītos starus pār zemi. Bija sākusies jauna, silta diena. Pamazām drēbes un mati izžuva. Kļuva karstāks un sieviete noņēma no pleciem melno apmetni. Sniegbaltie spārni atmirdzēja spožajā saules gaismā. Viņa tos viegli sapurināja. Netīri baltā kleita pinās ap viņas basajām kājām, bet sarkanie mati no lietus bija savēlušies vienā mudžeklī. Bet tomēr angelu sieviete izskatījās nenoliedzami daiļa.
Beidzot skatam pavērās pilsētas vārti, pa kuriem Nitha droši iesoļoja. Viņa uzreiz pamanīja nelielu tavernu, kuras durvis bija vaļā un aicināja ieiet. Sieviete lēnām devās uz turieni, vēl izbaudot saules maigos glāstus un ieielpojot tīro rīta gaisu. Beidzot ceļš bija attīrīts no putekļiem. Ieejot tavernā, viņa nopētīja ikvienu ar savu tumšo, nogurušo acu skatienu un maigi uzsmaidīja tās īpašniekam - jaunajam draco puisim, kurš apveltīja ar smaidu ikvienu ceļotāju. Piegājusi pie letes, viņa apsēdās uz kāda soliņa, klusi nopūšoties, jo kājas beidzot dabūja atpūsties pēc garā ceļa. Viņa pārlika sev klēpim melno apmetni un uzlika uz tā somu, kurā veikli tika sameklēts maisiņš.

[Roviela]

- Labu rītu, Dev! - Aridena sveicināja.
- Es redzēju, kā Enlils, dungojot manu vakardienas dziesmu, meistaroja kaut ko un pēc tam devās mežā. Tā kā Rofes te nav... - viņa nepabeidza, bet tas, viņasprāt, nemaz nebija daudz jāpaskaidro.
- Gan viņi drīz parādīsies. Tu tikmēr ieēd brokastis, re, es uzcepu saknītes, kuras pats vakar atnesi, tur pietiks visiem.
Angela raizējās par savu neapdomīgo brālēnu. Tiešām, derētu vismaz paēst brokastis. Viņa paskatījās apkārt. Visiem derētu!

[Malduguns]

Skūpsts lika draco meitenei notrīsēt kā apšu lapai. Tomēr tas nebija no bailēm, tas bija no tīkamās izjūtas, kuru radīja puiša lūpas pieskaroties viņējām. Sapnis, kurš pieskārās viegli kā taureņa spārns.
Rofe atbildēja Enlila skūpstam tikpat kvēli, ar piesātinātām izjūtām un neizteiktiem sapņiem.
Apmulsumu radīja puiša spēcīgās rokas, kuras viņu pacēla, Rofe apvija savas rokas ap puiša kaklu un piekļāvās viņam klāt. Kopā drošāk.
-Es piekrītu,-viņa sacīja, koši nosarkdama.

[Sindra]

Draks pamāja pateicību par pagodinājumu, bet pats nepaklanījās Raigam.
Puisis ķērās pie brokastīm. Lēnām paēda un sāka malkot miestiņu, kad puiša skatienu piesaistīja tikko pa durvīm ienākusī angelu sieviete.

Draks ar skatienu pavadīja svešinieci līdz letei. Tad viņa skatiens atkal atgriezās pie Raiga.
Skaistas gan. puisis nočukstēja.

[Elony]

Arī Raigs mierīgi paēda. Nesteidzoties, jo steigties īsti nebija kur.
Kad ieradās angelu sievišķis un Draks izteica savu piezīmi, Raigs tikai pavīpsnāja.
"Tas vari izmēģināt veiksmi."
Protams, ka tas netika domāts nopietni, bet pēc Raiga domām bja muļķīgi sajūsmināties par sievietes skaistumu, ja nav nekāda nodoma iepazīties tuvāk.
"Tad nu uz redzēšanos, Drak. Es tagad nedaudz pastaigāšu pa pilsētu, bet kad ieradīsies mūsu gaidītie ļaudis, noteikti būšu klāt."
Nokārtojis visas makss ar saimnieku, kādas var būt, Raigs dodas ārā no iebraucamās vietas un lēnā garā dodas uz dienvidiem.

[mr Bl@ck]

Rofes skūpsts lika angelam sajusties septītajās debesīs. Īss bet tik pilns dzīvības un prieka. Viņš uzsmaidīja Rofei savu pussmaidu, kad viņa piekrita un apķērās viņam ap kaklu.
Enlils lēnām izplēta savus melnos spārnus un pacēlās debesīs. Tā kā pie ūdens mals koku bija mazāk viņš spēja pacelties līdz pat to galotnēm.
Mirkli viņš palika vienkārši uz vietas izbaudīdams skatu, kas pavērās ezers un saullēkts, kas ieskāva viņus abus zeltainā gaismā.
Tad viņš pagriezās lai lidotu uz alu. Viņš lidoja līgani un uzmanīgi, bet pietiekami strauji lai justus kā vējš iesitās sejā un atnes smaržas no visas salas.
Turies cieši viņš sacīja viņš sacīja un mazliet pieglaudis spārnus diegan strauji tuvojās zemei. Dažus metrus virs zemes viņš atkal tos izpleta nobremzēdams straujo nolaišanos un līgani nolaisdamies pie alas ieejas.
Tad viņš ar siltu smaidu uzlūkoja meiteni ko turēja rokās itin kā jautādams viņas domas par lidojumu.

[Malduguns]

Lidojums aizrāva elpu. Rofe, kā jau ierasta kājāmgājēja to izbaudīja ar nelielām baiļu trīsām, kuras centās nomierināt ar Enlila klātbūtni. Iespējams, viņa bija iekrampējusies puiši pārāk cieši, tomēr uz lidojuma beigām tvērniens kļuva vaļīgāks un meitene sajutās labāk. Skati bija skaisti. Baltie mākoņi un mirdzošie rīta saules stari, kuri vēstīja par labu dienu un turpmāku izdošanos. Cerību.
Nolasta zemē, Rofe sajutās kā apreibusi. Vārda vistiešākajā nozīmē. Viņa viegli trīsēja, bet tas vairāk bija no saviļņojuma kā no kaut kā cita.
Enlila neizteiktais jautājums nepalika neatbildēts. Uz to atbildēja skūpsts.

[Sindra]

Ar greizu smaidu Draks pavadīja Raiga vārdus par laimes izmēģināšanu.
Puisim patika viss skaistais. Īpaši skaistas sievietes. Pat ja tās bija angelas.
Vēl viņš bija atminējies, ka mētājoties apkārt tā arī nav nevienu uzaicinājis līdzi uz balli.
Veiksmi. Pff.. viņš klusi izmēdīja Raigu un piecēlies devās svešās angelas virzienā.

Labrīt svešiniec! Draks pasmaidīja un pieklājīgi paklanījās angelu sievietei. Man šī diena noteikti kļūtu piepildītāka, ja jūs ļautu ar sevi iepazīties un atļautu izmaksāt s````zinošu rīta dzērienu. puisis ieskatījās angelas sarkanajās acīs.

[mr Bl@ck]

Enlilu atkal salīgoja skūpsts. Es sto uztveršu tā ka viņai patika. Enlils nodomāja. Kad viņi atkal atrāvās viens no otra, laimes izteiksmi Enlila sejā nespēja slēpt nekas.
Labs rīts, jums. viņš sveicināja alā sēdošos, mazliet nosarkdams, vismaz no Develina viņš sagaidīja kādu sarkastisku piezīmīti Aridena, viņš šaubījās vai viņa ko teiks, lai gan varbūt viņa varēja viņiem nolasīt morāli par putniem un bitītēm, viņa jau uzmanīja viņus te.
saņēmis Rofes roku savējā viņs devās iekšā alā.

[Develin_]

Nitha, Draks, Raigs

Remiēls laipni uzsmaidīja angelu meitenei.
-Jā varu pakalpot, milēdi?-viņš vaicāja, nostājies viņas priekšā visā savā krāšņumā un vēl aizvien plati smaidīdams.
Slaidā draco meitene novāca abu puišu netīros traukus un caur pieri nopētīja gan vainu, gan otru, gan ienākušo angelu meiteni.

Umbreks, Aridena, Angelina, Enlils, Rofe

Develins novaikstījās, kad atgriezās abi prom bijušie. Jo īpaši par lidināšanos un šķietami sladajiem skatieniem. Tas viss Devam uzdzina šermuļus. Mīlestībai šajā pasaulē nevajadzētu pastāvēt, visu noteica vara nevis mīlināšanās, no kuras tāpat nebija nekādas jēgas.
-Balodīši agri piecēlušies,-Develins izmeta un paņēma vienu sakni, kuru sāka košļāt.
Sarguns izlīda no Enlila mugursomas un apmierināti devās ēdiena meklējumos pats uz savu roku, secinādams, ka tie abi kādu brīdi uzvedīsies labi.

[Malduguns]

Rofe jutās kā baltā sapņu mākonī. Galvenokārt tādēļ, ka Enlils bija saņēmis viņas roku un viņa jutās laimīga. Vienkārši tāpēc, ka viņš bija blakus.
Pat Develina vārdi neskāra meitenes sirdi un prātu, viņa tikai mazliet nicīgi pasmaidīja uz puiša pusi un kopā ar Enlilu apsēdās kādā ugunskura pusē.
Sarguns gan mazliet meitenei radīja bažas. Galvenokārt tādēļ, ka augošu pūķi nebūs tik viegli noslēpt pilsētas mūros.
-Jā, labrīt,-viņa pasmaidīja tiem, kuri bija alā.

Šo rakstu rediģēja storyteller: 19.07.2008 11:38

[mr Bl@ck]

Enlila aizdomas par Develinu piepildījās. Viņiem tika veltīta piezīmīte. Lai gan uz to Enlils reaģēja tikai jautājoši paceldams uzacis, itin kā jautādams, Tevi tas uztrauc?
Jā, viņš varēja būt sarkastisks vai ass.
Bet ne šobrīd.
Viņš apsēdās blakus Rofei un ātri vien pasniedzās pēc pāris saknītēm, pasniegdams vienu sev otru Rofei viņš izņēma dunci un ātri nolobīja vienu sakni nokosdams mazu gabaliņu. Viena lieta viņam jāatzīst Develins labi zināja kur mežā atrast labu ēdmaņu.

Šo rakstu rediģēja mr Bl@ck: 19.07.2008 11:55

[Malduguns]

Rofe nomurmināja klusus pateicības vārdus puisim, izvilka savu dunci un nolobīja sakni tāpat kā Enlils. Domīgi to košļājot, viņa palūkojās uz angelu puisi.
-Ko mēs darīsim ar Sargunu?-viņa ievaicājās.