Jūras vilinājums, [PZP] [C] Opcijas

[josephine]

St. Kitts tavernā "Pirātu midzenis" kā jau parasti valdīja liela jautrība. Jūrnieki dziedāja līksmas dziesmas, dzēra un stāstīja dažādus piedzīvojumu stāstus, kuri pa lielākai daļai bija blēņas un atjautīgi izdomātas pasakas.
Vecais tavernas īpašnieks ieklepojās un čerkstošā balsī teica: Jūs, cēlie Angļu jūrnieki! Vai jūs maz zināt teiku par četriem lordiem?
Tavernu pāršalca smieklu vētra - Kas tās par muļķībām? - viens teica - Lordi! Ta` ta nu liela muiža! Lordi ir nīkuļi - liekulīgi, mazdūšīgi skuķi! Kādēļ gan kādam par tādiem būtu jāstāsta teikas? -
- Varbūt tas tā arī tagad ir - pieklusinātākā balsī teica vecais tavernas īpašnieks - Bet ne tajos laikos, kad Karību jūrā valdīja četri kuģi - četri lordi! Paprasiet jebkuram spāņu puikam, vai viņi ir dzirdējuši par četriem lordiem un jūs viņa acīs redzēsiet iedegamies bailes un šausmas! -
Nu jau murdoņa un blakus trokšņi pierima un visi "Pirātu midzeņa" apmeklētāji uzmanīgi klausījās, kas stāstāms vecajam vīram.
- Jā! Tie bija daiļi laki! - skatam aizplūstot tālumā - nostaļģiskās atmiņās, teica vīrs. Tad it kā atgriežoties realitātē - Ak! Nu, jā, kur es paliku? Redz`, bij` reiz četri uzticami un nešķirami draugi, kas bija kopā jau no zēnu gadiem. Laikam ejot, tie no kuģu puikām uzdienējāspar kapteiņiem... diženiem kapteiņiem! Un tad sākās viņu ziedu laiki. Tie vienmēr turējās kopā. Katram savs šoneris, katram savs uzticamu vīru krevs, katram savs īpašs karogs, kā pazīšanās zīme, bet tomēr, vienmēr kopā. Viņiem nevajadzēja lielus kuģus, kas izceltu viņu diženumu, patiesībā, viņi tos necieta. Viss ko viņiem vajadzēja bija ātri un viegli manevrējami kuģīši. Viņi slaktēja spāņus kā mušas un kad visa spāņu flote no viņiem raustījas un visi spāņi viņus zināja, Karaliene viņus iecēla par lordiem. Tā viņi valdīja pār Karību jūru - Lords Dejs ar "Deiziju", Lords Mortons ar "Fortūnu", Lords Stemfords ar "Džesiku" un Lords Meldons ar "Lēdiju".
Bet! laiks, kā jau mums visiem zināms, uz vietas stāvēt nemēdz! Tā nu pēc kāda laika četri draugi saprata, ka ir jau par vecu un ka salaupītās bagātības nosargāt vairs nevarēs, tādēļ, tie apspriedsās un nolēma tās noslēpt tikai viņiem zināmā vietā. Tā viņi arī izdarīja, uzzīmēja karti, sadalīja to četrās daļās un katrs paņēma vienu kartes daļu. Tā nu vēl līdz šai baltai dienai neviens nav atradis lordu apslēptos dārgumus. -

[Roviela]

Reiks brīdi apdomāja, kas būtu tas, ko viņam gribētos. Vīns jau viņam kā kuģa virsniekam pienākas, bet tas arī tāpat būs pie pusdienām, un neatšķaidīts vīns šitajā karstuma! Kanonieris gandrīz nosvīda, par to iedomājoties vien.
- Alu! Kādu kausu vieglā alus, - viņš izlēma, - tas būs tas īstais.

[Aiva]

Pamanījis puiku tuvojamies, Džess atieza seju smaidā līdz ausīm.

- Kā saukt, jauniņais? - viņš uzsauca, un tūlīt apr arī ķērās pei lietas.

- Vei kur tev pirmais darbs, puiškān, - Džess noradīja uz kuģa tilpnes lūku, kurā nu jau krāvēji stiepa iekšā kapteiņa pasūtītos krājumus no ostas noliktavām. - Pāris krasta žurku man nolaida aiz kastēm gar bortu uz grunti tauvas gabalu. Ielīdīsi pakaļ, un pie viena paskaties, vai kastes visas tur nostiprinātas labi, ka nesāk vētrā staigāt.

Vispār Džess jau pats bija kastu grēdu pieskatījis, kad tā tika krauta, bet nekas, dubults neplīst, un lai puiškāns pamācās pieredzi.

[josephine]

Ērnijs vēl brīdi parakājās pa pieliekamo, tad pie sevis novilka: "Ā, re, ir gan vēl." Tad pariezies pret Reiku tā starp citu ieminējās: "Šitās mantas vajadzēs vairāk, ja domājam kur patālāk burāt. Ko tur, šitādās dienās citu dzersi.." Šis atmeta ar roku un lūkoja uzmeklēt kādu kausu, to atradis, ielēja alu un padeva Reikam: "Še, ņem ar."

[Beppo]

—Fils!— puika atsaucās, un, lieki laiku netērēdams, nolika savas nedaudzās mantiņas, lai nemētājas pa kājām un un ielīda lūkā. Tilpnē gan viņš uz brīdi apjuka starp daudzajām, kastēm, bet tad atcerējās bocmaņa teikto. Tiešām, spraugā starp bortu un kastēm bija neliela sprauga, kurā nācās vien ielīst, lai dabūtu virvi. Kā pārbaudīt, vai kastes nekustas, gan viņam lielas sajēgas nebija, tādēļ šā tā pamēģinājis tās pagrūstīt, viņš ar visu virvi atgriezās uz klāja un ziņoja bocmanim par rezultātiem.

[Aiva]

- Labi darīts, Fil, - Džess pamāja ar roku. - Pakar vei tur pie grotmasta, un tad ... Hei! Tom, ierādi jungam ceļu uz kambīzi! Lai zina kur mantas nomest!- viņš uzsauca tuvākajam matrozim, pats atkal iegrimdams strīdā ar krāvējiem.

[Mattiass]

— Nav par ko, — Džespers viegli pasmaidīja, — es nevarētu to tā atstāt. Ceru, ka jūtaties kaut cik ciešami — jums būtu vēlams kaut pāris nedēļas ļaut kājai mierīgi saaugt. Tas nozīmē — bez liekām kājas kustībām, pēc iespējas mierā. Vispār arī tā būtu atnācis, bet šoreiz mani sūtīja jūsu kapteinis, atdot mantas, — mājiens Dela virzienā, — teica, ka par līguma laušanu šo gluži nevarot saukt un ļāva izvēlēties — palikt krastā vai braukt līdzi. Es kā ārsts teiktu, ka šo braucienu jums derētu izlaist, bet tā ir jūsu izvēle. Ja paliksiet, mēģināšu jums sameklēt kādu dakteri.

[josephine]

Dels iestūmās ar visu kasti iekšā pa durvīm un rūpīgi novietoja to istabas stūrī pie sienas. Tad pasveicināja Zītko un izstūmās atpakaļ ārā no istabas tur arī gaidīdams tālākas norādes.
Zītko pateicās Delam par atgādātajām mantām, tad atkal pievērsās Džesperam un teica: "Visnotaļ gribētu turpināt ceļojumu, bet jūtu, ka labāk būtu palikt krastā.. un gluži pamests likteņa varā jau es arī šeit nemaz nebūšu.." To sakot, Zītko acīs iespīdējās tāds maigs siltums.

[Mattiass]

— Ticu, ka nebūsiet, — Džespers pamāja ar galvu, — tikai kārtīgāku ārstu gan vajadzētu. Zināsiet kādu ieteikt? Vai arī pats jau esat sev atradis? Ja nē, es kādu uzmeklēšu.

[Roviela]

Reiks sagrāba kausu un pāris malkos tas bija tukšs.
- Ufff, - kanonieris gribēja jau noslaucīt muti piedurknē, kad pamanīja, ka mugurā joprojām ir izejamais krekls, un uzmanīgi, saudzējot ūsas, noslaucīja muti tāpat, ar pirkstu galiem.
- Tas bija tieši laikā, lai pateicība devējam! - viņš nolika kausu un taisījās jau iet prom.
- Raiens mums tas pārzinis, vai arī pats norīko kādu. Tev vislabāk zināms, ko un cik vajag, un vai tad uz pilsētu pats nemaz nedosies?

[josephine]

Ērnijs brīdi apdomājās, tad bilda: "A, nu, jā.. vajadzētu jau gan.. aiziet" Palūkojās uz leju, pakasīja galvu un tad uzmetis acis atkal Reikam, teica: "Amm, sadabūsi man kaut ko, kur uzrakstīt sarakstu?"

"Pats vairāk vai mazāk esmu ārst," teica Zītko, "bet zinu, ka vajadzīgs kāds, kas pielūko vai viss ir kā nākas. Neesmu gan nevienam licis ārstu vēl sameklēt."

[Roviela]

- Drīz būs pusdienlaiks, - Reiks bilda, - un divos pēcpusdienā visi iet uz aizlūgumu. Re, tad var visu pie reizes nokārtot, jo vai tad Tu neiesi?
- Pateikšu Raeinam, ka tev tāda vajadzība. Lai nāk šurp ar papīriem un spalvām un visu pieraksta. Man pašam nav neviena lieka ne pergamenta, ne papīra gabala.
Kam tad kuģa kravas pārzinis domāts? tā sprieda kanonieris.
Tad viņš ko iedomājās un norūpējies paskatījās uz koku.
- Vai kapteinim un Džonam kādas vieglas uzkodas nevajadzēja? Viņi dodas uz pilsētu, tagad, drīz. Vīzītē pie paša gubernatora, tā lūk!
Pēc balss varēja spriest, ka Reiks nemaz pat nesapņo, ka kādreiz pats varētu tikt uzlūgts vizītē pie tik augstas amatpersonas.

[Mattiass]

— Pacentīšos sameklēt, — Džespers teica, pie sevis nodomājis: Un ja nu nesanāks, gan jau šamējais nepazudīs. Pārāk labi iekārtojies.

Atvadījies no Zītko, viņš devās uz Kvīnstrītu — uzmeklēt dakteri Braunu. Tieši pēc iedotās adreses.

[echo3]

(OOC - Kapteinis jau pirms brīža lika sagatavot sev un Džonam šo to uzkožamu pirms došanās krastā.)

Kapteinis atkal atvēra durvis uz klāju, - Ei! Būs vai nebūs brokastis? Un pasaukt šurp Džonu, vēl daži papīri jāuzraksta.

[josephine]

- Redz, kur tās jau sataisīju - uz kapteiņa un Džona uzkodām norādīdams, teica Ērnijs - vai tu, lūdzu, tās neaiznestu kapteinim? - īsti nesagaidīdams Reika atbildi, Ērnijs pagriezās un turpināja rosīties gar kastroļiem.

Džesperam un Delam nonākot pie norādītā Kvīnstrītas nummura durvīm, tās drīz vien atvērās un viņus iekšā aicināja kāda omulīga dāma, vēl ar ūdeni slapjās rokas slaucīdama baltajā priekšautā.

[Roviela]

Reiks, nelikdamies lūgties, paņēma sagatavoto paplāti un kāpa pa kāpnēm augšā. Tuvākajam matrozim kanonieris paprasīja, lai piedauza durvīm ar dūri, citādi būtu jāsper ar zābaku, bet tas gan kapteinim varētu šķist necienīgi, un pa matroža pavērto un pieturēto durvju spraugu iebīdījās kajītē.
- Jūsu brokastis, kaptein! - Reiks braši ziņoja, mēģinādams nolikt paplāti uz kartēm un dokumentiem nokrautā galda.

[echo3]

Kas tas? - Kapteinis pirmajā brīdī likās izbrīnīts, laikam bija piemirsis, ka Toms uz kuģa nav atgriezies, bet tad pie sevis norūca, nogrozīdams galvu, - Nu, Toms... šitā par jūrnieku netiks vis. - Un pastūma malā papīrus, lai ir kur nolikt paplāti.

[Roviela]

Novietojis paplāti, Reiks atmuguriski atkāpās vienu solīti.
- Lai Dievs gausina!
Ar šo novēlējumu viņš bija sasniedzis durvis un izslīdēja pa tām ārā uz klāja.

[Piligrims]

Padzirdējis kapteiņa saucienu, Džons pieklauvējis un noņēmis cepuri, atvēra durvis.
Kaptein, jūs mani meklējāt?

[echo3]

Ā, Džon, - Van Burena balss bija tīri laipna. - Nāc iekšā. Te ir daži kravas papīri jāuzraksta, bet ar to tiksim galā pēc brokastīm. Sēdi, ieturēsimies. Pusdienas šodien būs vēlu - kamēr pie gubernatora, tad uz baznīcu, un tad, kamēr mēs krastā, jārauga Toms sameklēt un jānoskaidro, kas ar namdari.

Kapteinis norādīja uz krēslu sev pretī galda otrā pusē un iebīdīja paplāti galda vidū.

[Piligrims]

Paldies. Labu apetīti, kaptein!
Džons apsēdās uz piedāvātā krēsla un no paplātes paņēma savu daļu.
Toms ir pazudis? Un kas ir ar namdari?, norūpējušā balsī iejautājās Džons, jo neviens vel nebija viņu ‘painformējis’ par piedzīvojumiem krastā.