Miglā Tītās virsotnes noslēpums..., [C] [PZP] Opcijas

[Margo]

Šīs LS sākuma darbība risinās kādā mazā ciematiņā-Derfildā. Derfilda patiesi ir mazs miestiņš, kas atrodas netālu no brīnumskaista meža, kalniem, kuru virsotnes vienmēr klātas miglā, un jūras, kas vienmēr zigo kā dimants. Šīs Lomu Spēles dalībnieki, respektīvi jūs, dodaties uz šo pilsētiņu, lai pavadītu tur vasaru. Katram no jums ir savs iemesls, kāpēc dodaties uz Derfildu, taču šo vasaru, jūs kaut kas vilina doties tieši uz turieni.
Šī vasara katram no jums būs neaizmirstams piedzīvojums, kurš būs pilns negaidītu pārteigumu un dabas maģijas...kas to lai zina, kas jūs sagaida, šajā patiesi neparastajā piedzīvojumā...

Sīkāk skatīt ATD!

Mīlīši, saturās, jo mēs...

Sākam!

[Seila]

Terijai nekad nebija paticis braukt ar autobusu un vēl pie tam tik tālus gabalus. Kaut kāda maza pilsētiņa? To pat īsti par pilsētiņu nosaukt nevarēja drīzāk kaut kāds ciematelis. Vispār Terija nekad nebija slikti attiekusies pret nomalēm vai citādām vietām, bet šajā gadījumā? Tēvs bija tik nekaunīgi atļāvies viņai paziņot, ka ir nopircis ceļojuma karti un tagad viņai ir jābrauc. Tas bija vienkārši nekrietni. Viņš vienmēr bija zinājis, ka meitene ciest nevar braucienus un vēl pie tam ar sabiedrisko transportu. Tas jau bija pāri meitenes spēkiem viņa bija pieradusi pie jeb kā bet ne jau pie tāda veida ceļošanas....Tas jau priekš viņas bija tāds kā psiholoģiski morāls aizvainojums...
Terija palūkojās pa logu. Aiz tā zibēja tēlaini kalni.
Ak ja tos varētu uzgleznot. sanāktu kolosāla glezna
Viņa nodomāja un uzreiz atrāva skatienu no aiz loga redzamās ainavas. Aizvainojums uz tēvu kurš bija atļāvies viņu vienu pašu sūtīt šajā ceļojumā vēl ar vien nebija aizmirsts, kaut gan jāatzīst, ka dabas ainava meitenei patika un nemaz tik traki nebija ņemot vērā visu ko viņa bija sev paņēmusi līdzi mugurtsomā, tad iespējams, ka šī vasara varētu zivērsties par vienu no interesantākajām viņas dzīvē, bet vēl ar vien Terija nebija ar mieru to atzīt.

Autobus pamazām palika ar vien tukšāks un meitene pat ar zināmu pārsteigumu pamanīja, ka transporta līdzeklī ir palikusi galīgi un pilnīgi viena. pamanījusi pēdējo tantiņu kura izkāpa no autobusa viņa smagi nopūtās.
Nu pagaidi tētuk, tu nu gan mani esi iesūtījis pamatīgākajā čuhņā un lai kā man patiktu šejienes apkārtne un izskats es tak to tev neatzīšu, kaut vai atriebības pēc es nekad nepieļaušu, ka tu izrīkojies ar mani kā ar mazu lellīti, kuru var jeb kur pasūtīt.
Viņa izdarīja pēdējo lēmumu lūkodamies pa logu ārā ar ledus sastindzinātu skatienu.

[Margo]

Viesiem izkāpt... iesaucās šoferis, jo viņi bija gala punktā. Tā nepavisam nebija Derfilda, bet gan maza pilsētele 30 km no tās.
Esam galapunktā...šoferis strupi noteica un izņēma no zobiem cigareti. Pasteidzies, meitenīt, an nav laika ar tevi tērzēt vis dienu!
Šoferis lika Terijai izkāpt no autobusa, kas bja apstājies pie pilsētiņas vienīgās lielās ēkas. Pilsētas krodziņa.

[Hermija]

Liza Lusianna Larsena nemierīgi sagrozījās savu vecāku mašīnas aizmugurējā sēdeklī. Viņa svēti nosolījās viņiem nepiedot šīs skaistās vasaras izniekošanu kaut kādā nometnē. Meitene lūkojās caur logu. Kaut arī negribēta, viņas prātā ienāca doma, ka te varētu būt diezgan jauki, spriežot pēc apkārtnes.
Vēl tikai 35 kilometri, paziņoja meitenes patēvs un Liza nopūtās, lūgdamās, lai šī braukšana ar auto, kas mazliet smaržoja pēc citronu limonādes, tā uzdzenot nelabu dūšu, vienreiz beigtos. Tad meitene nopurināja šīs domas un atkal sāka lūkoties pa mašīnas logu ciešāk.

[Darka]

Sebastians samiedza acis no spožās saules, kas viņa acīs iespīdēja caur mašīnas logu. Viņš ar iznīcinošu skatienu spogulī ieskatījās mātei acīs un tad uzslidināja saules brilles. Bastian, Tev tur būs daudz labāk, pats Tu teici, ka Tavi draugi Tev nav nemaz tik īsti draugi. Lūdzu nedusmojies uz mani... Vai Tu visu nepieciešamo paņēmi? Viņa māte ar smaidu uz lūpām apvaicājās, lai gan varēja manīt, ka viņu māc sirdsapziņas pārmetumi. Sebastians neko neatbildēja, vērās tikai tālumā un domāja, ka līdz viņa atgriešnās viss pilsētā mainīsies. Viņa meitene visticamāk aizies ar viņa "labāko" draugu, jo pazīstot Eduardu, viņš izmantos katru iespēju, lai ieņemtu viņa vietu. Nav jau tā, ka viņš mīlētu Aleksandru, bet viņa bija vienīgā, kas atbilda viņa sabiedrības stāvoklim.
Sebastiān Supero, atbildi, kad māte jautā! viņa domas pārtrauca tēva bargā balss, kas arī nospēlēja pamatīgu lomu viņa vasaras trimdam par labu.
Jā māt, es paņēmu visu, kas dzīvei mežā ir nepieciešams! pārmetoši viņš izgrūda. Mašīnā valdīja tik nelabvēlīga atmosfēra. Viņš no somas izņēma mp3, tajā atskanēja ierastā grupa, kas viņa vecāsmātes vārdiem, nāca no elles. Viņš pievēra acis un cerēja iemigt, bet gabatā sajuta vieglas trīsas, kas nāca no viņa mobīlā tālsruņa. Bija atnākusi īssziņa no Aleksas: Sveiks, Bastian! Es te tā pārdomāju, tā kā Tu nebūsi visu vasaru mājās mums labāk būtu pārtraukt mūsu saistības. Atvaino, bet vasara ir gara. Tas nemaz viņu nepārsteidza, jo Aleksai interesēja tikai labi pavadīts laiks un popularitāte, brīžiem no šīs iekārtotās sistēmas viņam gribējās vemt, bet tad viņš atcerējās, ka viņš taču bija sistēmas augšgalā.
Pagāja divas stundas un mašīna apstājās. Viņš noņēma austiņas tai brīdī, kad māte pateica Esam klāt! Sebastians palūkojās pa logu, viņu pārņēma riebuma sajūta, jo apkārt nebija neviena veikala, ne viena picērija, kurnu vēl kaut kas labāks, tikai sešas mājeles. Vienīgais ko viņš varēja pateikt bija Paldies!!!
Viņš izkāpa no auto un izņēma savas somas.

[Kalevale]

Sofija bija ieradusies nožēlojamā ciematelī. Meitene bija domājusi, ka šī pilsēta būs nedaudz lielāka, ka šeit būs puiši, ar kuriem izklaidēties! Taču ieraudzījusi dažas mājeles viņa saprata, ka šī gaisa maiņa īpaši par labu viāni nenāks, kaut arī pati bija tiekusies kaut kur aizbraukt, taču ne jau uz tik Dieva pamestu nostūri kā šis!
Meitene apsēdās uz savas mugursomas, jo nezināja, ko darīt. Viņa bija tik pārsteigta par šo tukšumu, ka vienkārši apsēdās, ielika ausīs austiņas un uzlika savu mīļāko disku. Aizvērusi acis viņa iegremdējās mūzikas skaņās. Viņa zināja, ka īstie cilvēki viņu atradīs, jo kā nekā nepamanīt viņu šajā tukšumā būtu grūti! Sofija pat nezināja kādi izskatījās cilvēki, pie kuriem viņai bija jādodas, tādēļ nolēma vienkārši gaidīt. Vienīgā cerība tagad bija - tikai nedzīvot vienai iedalītajā mājiņā, jo tik lielu vientulību viņa nespētu paciest!

[rudo lapu vilcēn...]

Kalle svilpodams soļoja pa ceļu. Šis gan nebija vasaras iesākums par kādu viņš bija sapņojis, bet bija arī pietiekami jauki. Brīnumainā un šķietami nereālā ainava ielīksmoja sirdi un lika pasmaidīt. Varbūt galu galā nemaz tik slikti nebūs. Lai iet tas Gatis ieskrieties. Nu un ka viņš brauc uz kādu tur uberkrutu nometni, es savas brīvdienas pavadīšu šeit un baudīšu dabas skaistumu. Nez, varbūt taps kāds šedevrs... brīnišķīga ainava, kas galu galā kļūs par nenovērtējamu dārgumu. Krāsas līdzi ir. Eh, ko tur lieki sap'\not, tu esi amatieris, ne meistars. puiša domas klīda apkārt, soļiem ritmiski dunot pret asfaltu. Aiz muguras ierūcās mašīnas motors un Kalle autamātiski pagāja nostyāk no brauktuves. Varētu mēģināt blaōt. Tētis tā ar nepateica cik tālu tad īsti jāiet. Bet kam bojāt plaušas ar mašīnās esošo gaisu! Apkārt tācu tāds skaistums, kuru pilnībā var izbaudīt tikai kājām ejot. viņš pasmaidīja un noraudzījās kā mašina aizbrauc garām.
Kalle bija ceļā devies kopā ar tēvu. Viņš bija gribējis dēlu aizvest līdz pašām vasaras mītnēm, bet pēkšņš zvans mainīja viņa plānus. Tikuši tikai līdz kādai pilsētiņai, mazai un necilai, kas pēc 'teva vārdienm un sakskaņā ar karti atradās vistuvāk namiņime, ar nosaukumu Derfilda, iezvanījās tēta mobilais un viņam tūlīt pat bija jāgriežas atpakaļ. Tā nu Kalle tika kājiniekos.

[Margo]

Derfildā:

Mežzinis ar kājām nāca no savas mājas uz miestiņa pusi. Viņš nebija nekāds Kanādas policists, tāpēc nebija nedz sarkano drēbju, nedz arī hūtes. Viņš bija ģērbies pavisam ikdienisķi. Kājās mežzinim bija džinsa bikses, bet mugurā rūtains krekls. Mežzinis bija vīrs pilnbriedā. Mati jau nedaudz sāka atkāpties, bet viņa jautrajā sejā nebija iezagusies neviena krunciņa. Mežzinis Pjērs (lai cik dīvains arī neliktos šis vārds) iesoļoja Derfildā pa lauku ceļu un nostājās netālu no kadas meitenes, kas rāmi sēdējas uz savāmmantām. Nupat bija piebraukusi arī kāda mašīna, no kuras izkāpa vēl viens jaunietis.
Būs interesanta vasara... viņš nodomāja.
Esiet sveicināti necilajā miestiņā... uzsauca Pjērs un sparīgi māja ar rokām. No malas tas izskatījās varen dīvaini.

Pa to laiku nelielajā pilsētiņā:

Anna nedaudz iereibusi izstreipuļoja no kroga.
Es nemaz neesu sliktāka par dažu labu, te pilsētā... sieviete uzsauca un pakratījā dūri pret durvīm, bet no kroga atskanēja tikai smiekli.
Atraduši, par vecu sievu pamieties... viņa burkšķēja.
Anna tagad bija nikna uz visu pasauli. Iknedēļas pasēdēšana krodziņā bija izvērtusies pavisam nelāga.
Sievietei bija vecas sievas vaibsti, taču viņa nemaz tik veca vis nebija. Garie čigānietes svārki un tumšie mati viņu padarīja lidzīgu čigānietei, kat gan viņā ritēja tīras angļu asinis.
Ieraudzījusi meiteni, kas tikko bija izrāpuses no autobusa ar visu savu bagāžu, viņa atkal sāka bubināt: Šovasar atkal no tiem knēveļiem miera nebūs...droši vien dodas pavadīt vasaru pie Pjēra... ahh...

[Eņģeļu gūstekne]

Andžela sēdēja mašīnā un wisu laiku dīca šoferim lai ved viņu atpakaļ uz pilsētu, bet vīrietis tikai noskaldīja kā tava māte teica tā būs! bet ko tā žurka teica? Andžela visai nelaipni atsauca šoferim klausies Vilijam tev no manis nav tiesību neko slēpt, kur tu mani ved? Šis ceļš neved uz Čārlija villu! Protams, ka neved Vilijams iesāka tikai tad kad viņi jau bija aizbraukuši pietiekoši tālu no pilsētas Tavi vecāki norīkoja tev nelielu pārbaudījumu kādā ciematā ja nemaldos tad Derfildā Ko? Andžela neticīgi vērās šoferī es un viena kaut kādā nepazīstamā pilsētā? miestiņā smaidu sejā izlaboja šoferis, meitene viņu bija novedusi tik tālu, ka viņš bija laimīgs par katru iespēju iecirpt kaut ko Andželai Skaisti, Andžela sakrustoja kājas un paņēma rokās savu čūsku kura pagaidām bija rāpojusi savā nodabā viņai blakus Selīcij tu maz saproti ko tas nozīmē? Andžela vērās čūskas acīs, tā bija melnā mamba pasaules indīgākā čūska, bet neliels žūksnīts naudas deva iespeju indes dziedzerus čūskai izoperēt...
later

pēc kāda laiciņa mašīna sāka bremzēt, Andžela bija atslēgusies un Selīcijs bija kaut kur aizrāpojis, meitene atvēra acis un iespiedzās Vilijam kur tu mani esi atvedis? Andželas sejā bija jaušama panika, tikai 12 mājeles un nekādas pilsētas gaisotnes, izvilkusi mobilo meitene bija gatava zvanīt tēvam, bet protams telefons bija izlādējies un izslēdzies.. kāp ārā tavai mātei pēc 5 stundām ir nozīmēts kosmetologs man vēl jāpaspēj nokļūt līdz viņai..... Andžela ietiepīgi sēdēja... tad negribēdama sagraut savu pašcieņu izrāpās no mašīnas un savākusi čūsku un somas nometa tās uz zemes un gaidīja kad kāds pienāks un paņems tās... paraudzījusies apkārt meitene pamanīja vēl pārīti tīņu un k-kādu vīrieti Es jau nobijos ka būšu pavisam viena viņa noburkšķēja un apsēdusies uz savas lielākās somas ņēmās glāstīt čūsku kura kā par brīnumu likās tīri apmierināta

[Kalevale]

Sofija pacēla acis, jo likās, ka ir sadzirdējusi kādu troksni. Viņa pamanīja, ka kāds cilvēks viņai sparīgi māj. Meitene piecēlās, izņēma no ausīm austiņas, kas atskaņoja meitenes mīļāko dziesmu un cītīgi pamāja pretī dīvainajam vīrietim. Meitenei šī māšana nemaz nelikās jocīga, jo ikdienā bieži tā darīja, gan ar draudzenēm, gan draugiem. Dīvaini likās tas, ka vīrietis, daudz vecāks par viņu šādi māj. Meitenei radās doma, ka tas varētu būt cilvēks, kurš viņu aizvedīs līdz solītajām mājiņām, tādēļ pagāja nedaudz tuvāk un sniedzot viņam roku teica: Esiet sveicināts! Šķiet, ka jūs esat vīrs, kuru man jāgaida. Mans vārds ir Sofija Tvista. Meitene pasmaidīja un gaidīja vīrieša atbildi.

[Eņģeļu gūstekne]

Andžela saprata, ka wiņai ir jādodās pie vīrieša un paspērusi somas tuvāk tīņiem meitene augstprātīgi piegāja tuvāk vīrietim un turpinot glaudīt briesmīgo dzīvnieku meitene ierunājās.. Andžela Darka, man ir pamatotas aizdomas, ka mana māte ir sazinājusies ar jums lai sabojātu man dzīvi

[Darka]

Sebastians uzmeta vēl pēdējo skatu savu vecāku mašīnai, kas pazuda aiz kokiem, un lēnām tuvojās vīrietim ar rūtaino kreklu. Domās viņš apsvēra mātes pēdējos vārdus, Ja pēc nedēļas vēlies braukt mājās tad tikai pazvani. Mate asarām acīs lūkojās savā vecākajā dēlā. Sebastians tikai pasmaidīja, ar nicinošu skatu pavērās tēvā un tad aizgriezās. Tagad viņš kabatā sajuta savu telefonu, kas sitās pret viņa kāju Kā vēlētos to izmantot... Bet pavēries, kas notiek viņš pamanīja, ka pagaidām šai vietā bija tikai meitenes - Varbūt nebūs memaz tik garlaicīgi... Sebastiana galvā ierunājās kaķa instinkts, kas pamanīja jaunu upuri - skaistu pelīšu izskatā.
Sveiki! Mani sauc Sebastians Supero... Visnotaļ vienaldzīgi viņš noteica un nometa savas somas, blakus meitenei ar čūsku. Vērodams čūsku, viņš aizdomājās vai viņa uzvārds nesīs viņam veiksmi, jo šie radījumi viņam uzdzina riebumu. (Supero no fraņču valodas nozīmē veiksminieks)

[Hermija]

Liza saīgusi izkāpa no mašīnas un uzreiz ieinteresējās par apkārtni un pamaniija kādu vīrieti jau laikus nospriedusi, ka tas ir mežzinis vai kaut kas uz to pusi. Noklausiijusies meiteņu vārdos, vinja pasmaidiija, paņēma savas mantas no mašīnas un aizcirta durvis, veltiijot savus vecaakiem ledainu skatienu. Un tad atkal viņas seju pārņēma mierīga sejas izteiksme un viņa piegāja pie abām meitenēm un vīrieša. Labdien, man laikam bija jāsatiek tieši jūs, Liza teica, mani sauc Liza Lusianna Larsena un es esmu ieradusies šajā vietā pavadīt visu vasaru un man sāk šķist, ka Andželai ir taisnība un ka arī mana māte ir piebiedrojusies viņējai.

[Seila]

Autobus apstājās un Terija, lai lieki neuztrauktu šoferi paķēra savas mantas, kuras starp citu bija ļoti daudz un piecēlusies kājās izleca pa durvīm. Tās tūlīt pat aizvērās aiz meitenes muguras un terija būdama pieklājīga, kaut gan neiecietīga meitene...Pacentusies izveidot pēc iespējas maigāku sejas izteiksmi paspēja tikai uzsaukt...
-Paldies.
Tad palūkojusies nopakaļ autobusam, kurš atstādams aiz sevis garu putekļu strēli devās uz priekšu viņa palūkojās apkārt. Domās ieskanējās tēva balss...
Tev vajag iepazīties ar tava vecuma jauniešiem un iemācīties pavadīt laiku jautri. Tā vieta uz kuru es tevi sūtīšu būs tev īsti piemērota.


Šo rakstu rediģēja Milēdija Vintere: 09.03.2006 12:40

[Ausminta]

Atvainojiet, cienītais, vai mani arī varētu izlaist? Džons īdzīgi noprasīja nepacietīgajam šoferim, kas jau bija aiztaisījis autobusa durvis aiz izkāpušās meitenes, un acīmredzami gatavojās griezt apkārt savu braucamrīku un pamest šo apdzīvoto vietu.
30 kilometri, kas, ar kājām būs jāiet, pie tam ar visām mantām? , Džons pie sevis sodījās. Viss šis pasākums viņam bija šķitis diezgan nebaudāms un muļķīgs, tāpat kā mīlošās māmiņas rūpes par dēla fizisko un psihisko veselību, kas to bija izraisījušas, bet šie 30 kilometri viņa garasatāvokli pasliktināja līdz kritiskam līmenim. Svaigais gaiss un gleznainās ainavas viņam bija pie vienas vietas. Viņš labāk būtu atradis kādu darbu, kaut vai, ne nīkt visu vasaru stulbā vienaudžu kompānijā no civilizācijas un kultūras dzīves atsķirtā nomalē . Lai gan vēl varēja cerēt, ka jaukais pasākums nerealizēsies, kaut vai tāpēc, ka viņš līdz šim romantiskajam cietumam vienkārši netiks. Jācer.

Šo rakstu rediģēja Ausminta: 09.03.2006 12:47

[Margo]

Derfildā:

Mežzinis ar greizu smaidu uzsmadīja visiem un skaļi teica : Esiet sveicināti Derfildā! Es zinu, ka vairumam jauniešu, kas uz šejieni atbrauc pavadīt vasaru liekas, ka šīs majiņas un šī atšķirtība no civilizācijas liekas ļoti kaitinoša... Mežzinis ievilka pauzi, jo jauniešu sejās varēja lasīt tieši to.
Taču... mežzinis turpināja. Šī nav nekāda nometne, tāpēc es jūs iepriecināšu paziņojot, ka šet nebūs nedz dienas grafiku, nedz arī uzraugu, kas jūs pieskatītu...Protams seit būšu es...mežzinis noamsidīja starp biezajām ūsām. Taču...arī es seit uzturēšos tiai lai piegādātu pārtiku vakariņam, brokastīm...u.t.t.
Mežinis nobeidza un sāka šūpot kājas....
Nu tad tā... neizskatās, ka šeit būtu jūs visi, bet nu...es domāju pārējos jūs sagaidīsiet godam. Pērs noteica un devās prom pa ceļu.
Un ja kas vajadzīgs, varat mai sameklēt mājiņā pie meža...un par jūsu mājiņām...varat tās izvēlēties paši. Tās visas ir vaļā... viņš vēl uzsauca un tad atkal soļoja prom.

Attālajā pilsētelē...

Šoferis nebija pamanījis jaunieti, tāpec kaut ko nomurminājis viņš iekāpa atpakaļ autobusā un izlaida puiku ārā.Pēc tam viņš vēlreiz kaut ko nomurmināja un devās iekšā krogā uzskriedams virsū sievai, kas bija devusies no turienas ārā.
Nelga!viņa tem uzkliedza nopakaļ.
Taču vīrietis tikai atskatījās un pasmaidīja. Pēc neilga laika no bāra iznāca kāds cits vīrietis un iesēdās autobusā. Jau nākamajā mirklī viņš bija gabalā.
No viņiem nekad nebūs miera...pilsētniei atradušies... viņš ,skaļi bubinot, noteica.
Tad viņa paspēra soli un abu jauniešu pusi, kas neizpratnē lūkojās Annā.
Ko blenžat?!vecene uzkliedza. Ja gribat tikt līdz Derfildai, tad marš kāpiet tajā mašīnā...viņa strupi noteica un pati kliboja uz mašīnas pusi.
Atkal bērni...bet ja es gribu lai pērs man arī šogad sagādā kurināmo...man jāizpalīdz...viņa nodomāja, jo doma, ka vasara būs jāpavada kopā ar kat adie pilsētas šmurguļiem, viņai nepatika.
Aizklibojusi līdz mašīnai, viņa nokomandēja. Somas pikapa bagāznirkā...un paši arī...viņa noteica un iesēdās divvietīgā pikapa priekšējā sēdeklī.
Mašīna patiesi bija sliktā stāvoklī. Neskatoties uz to, ka tā vēl bija divvietīga. Taču bagāžas nodalījumā, kurš bija pilns ar salmiem un dažiem siena klučiem, tas izskatījās dramatiski.
Jauniešiem nekas cits neatliks, kā braukt kopā ar Annu, jo līdz Derfildai viņiem citādi netikt.

Šo rakstu rediģēja North_see: 10.03.2006 09:33

[rudo lapu vilcēn...]

Apsēdies ceļmalā uz somas, Kalle brīdi atvilka elpu. Ceļš priekšā solījās vēl būt garš. Nez cik daudziuz šejkeini brauc pavadīt vasaru? viņš nodomāja klausoties cīruļu dziesmās kaut kur augstu debesīs. Un nez cik ilgi man vēl jāiet? viņš uz mirkli sarauca pieri, pārlaizdams skatienu apkārtnei.
Īsu mirkli viņa skatiens pakavējās pie kāda tikko samanāma strautiņa un tāda kā akmeņu krāvuma. Īstā vieta! viņš priecīgi iesaucās un metās par pļavu. Pēc mirkļa puisis jau bija noliecies'pār strautiņu un ļava vēsajam ūdenim skaloties pār rokām. Koku lapotne meta patīkamu ēnu. Nez kād smani gaidīs? Lai vai kā, ceļš vēl tāls un diezvai es vēl kādu brīdi šurp došos, bet saules gaisma un ēnas vērš šo vietu vienkārši brīniškīgu. smaids nepazuda.
Atvēris somu lielo sporta somu, kurā atradās lielākā daļa viņa mantu, un brīdi tajā parakņājies, Kalle izvilka statīvu. Vēl pēc brīža molberts bija gatavs darbam.
Vēl pēc neilga brīža pisis triepa krāsas uz papīra, nemanīdams vairs it neko sev apkārt. No ce;la viņu aizsedza koki unn krūmi.

[Ausminta]

Laimīgi izkļuvis ārā no smacīgā autobusa, Džons neveikli uzmeta plecos piestūķēto mugursomu. Vismaz tik tālu ir. Viņš palūkojās apkārt, skatiens apstājās pie gaišmatainās meitenes, kas bija izkāpusi pirms viņa. Milzīgie čemodāni un nevar-saprast-ko-īsti-darīt izskats lika domāt, ka viņa arī varētu būt viens no Derfildai nozīmētajiem eksemplāriem. Jautāt? Nejautāt? Vispār smuka meitene. Sasodīts, ko viņš te.. šobrīd ir jāuzzina par to, kā viņu, Derfildu. Jā, Derfildu. Brīdi neveikli pamīņājies, viņš tomēr nolēma uzsākt sarunu.
Emm.. Sveiki. Mani sauc Džons. Vai tu arī esi uz Der...
Tālāk gan puisis netika, jo viņa uzmanību novērsa kādas no iebrauktuves? dzertuves? iznākušas pavecākas sievietes bļāvieni. Un pie tam, šī nošņurkušā izskata būtne piedāvāja aizvest uz Derfildu. Bagāžniekā! Skaisti. Kaut kāda ārprātīga diena šodien.
Paklau, tā veča taču ir piedzērusies. Izskatās, maigi izsakoties, riskanti, viņš teica meitenei, aizmirsis, ka nav nemaz īsti uzzinājis, vai viņa patiešām arī dodas uz to pašu vietu. Katrā ziņā, Džonam galīgi negribējās līst sievietes mašīnā un vēl mazāk bagāžniekā.

Šo rakstu rediģēja Ausminta: 10.03.2006 11:52

[Margo]

Ķerta..... skaļi atrūca Anna un naidīgi paksatījās uz zēnu. Es tev rādīšu ķerta! viņa vēl izmeta un ar skaļu būkšķi aizcirta mašīnas durvis.
Attaisījusi logu viņa uzbļāva abiem jauniešiem: Varat iet ar kājām...to aizvērusi viņa iedarbināja savu pikapu un atstāja abus ar savām lielajām ceļa somām stāvam krodziņa autostāvvietā.
Izbraukdama no stāvvietas no mašīnas šo to varēja sadzirdēt: Ķerta...ķerta! Nu viņš man dabūs, ka Pjērs...tas Pjērs.... taču tālāk nevarēja saklausīt, jo no mašīnas izpūtēja atskanēja tāds kā šāviens un večā vecene jau bija gabalā.

Šo rakstu rediģēja North_see: 10.03.2006 14:11

[Ausminta]

Tādu reakciju Džons tomēr nebija gaidījis. Viņš apstulbis blenza pakaļ aizbraucošajai mašīnai, druksu tā kā nožēlodams. Bet ko nu vairs. Vispār, galīgi dīvaina. Ne apvainojis ne kā, viņš bija tikai konstatējis alkohola procentu viņas asinīs, kas bija neapstrīdams un acīmredzams fakts, phe. Kaut kāds psiholoģisks komplekss, neapšaubāmi.
Viņs ieāķēja pirkstus mugursomas lencēs, iespēra pa kādu ceļmalas oli, kas aizripoja ceļa pretējā pusē un pazuda kaut kur apputējušajā zālē, un visbeidzot paskatījās uz meiteni.
Ir idejas?