Miglā Tītās virsotnes noslēpums..., [C] [PZP] Opcijas

[Margo]

Šīs LS sākuma darbība risinās kādā mazā ciematiņā-Derfildā. Derfilda patiesi ir mazs miestiņš, kas atrodas netālu no brīnumskaista meža, kalniem, kuru virsotnes vienmēr klātas miglā, un jūras, kas vienmēr zigo kā dimants. Šīs Lomu Spēles dalībnieki, respektīvi jūs, dodaties uz šo pilsētiņu, lai pavadītu tur vasaru. Katram no jums ir savs iemesls, kāpēc dodaties uz Derfildu, taču šo vasaru, jūs kaut kas vilina doties tieši uz turieni.
Šī vasara katram no jums būs neaizmirstams piedzīvojums, kurš būs pilns negaidītu pārteigumu un dabas maģijas...kas to lai zina, kas jūs sagaida, šajā patiesi neparastajā piedzīvojumā...

Sīkāk skatīt ATD!

Mīlīši, saturās, jo mēs...

Sākam!

[Elony]

Aleksam nepatika tādi jautajumi. Viņš kā nekā bēga no problēmam pagātnē.
"No turienes." pusis nenoteikti pamāja ar galvu.
Tad viņš pagriezās uz muguras un peldēja uz krastu, skatoties uz Annu.
"Lai cik ūdens būtu jauks, es tagad labprātāk pasauļotos un pagulšņātu smiltīs. Bija prieks iepazīties."
Aleksandrs tuvojās krastam.

[Lianjuks]

Tai mirklī Anna gandrīz aizrijās ar ūdeni.
- Labi, lai nu tā būtu.. Man ar bija prieks iepazīties. - balss bija nedaudz aizsmakusi no sāļā ūdens. Noskurinājusies viņa atkal ienira, lai nu tiešām apmestu pēdējo apli un varētu atgriezties uz sauszemes.

OCC: kur mūsu GM?

Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 06.02.2008 19:17

[Seila]

Terija uzmeta zibenīgu skatienu Sofijai un tad pienāca Tuvu klāt.
-Neizskatās nekas īpaši vērtīgs, bet es ieteikto to katram gadījumam paķert līdzi
Meitene uzmanīgi nopētīja to, kas tik ļoti izskatījās pēc bezvērtīga lupatu kamola.
-šajā pasaulē šķiet, ka nekad nevarēsim būt drošas par to, kas ir noderīgs un kas nav. Tā pat kā bīstams var izrādīties tas par ko pasakās esam dzirdējušas, ka tas ir labs?
Viņa vairāk jau pati sev noteica izvilkdama no jostas otru duncīti un paslēpdama zābaka atlokā. Nekad nevari būt drošs, kad nepatikšanas tevi uzmeklēs

[Margo]

Kalle.

Vārti – it kā tos no sudraba ilgi un ar vislielāko rūpību būtu veidojuši visprasmīgākie amatnieki. Vai drīzāk rotkaļi, jo vārti bija rotāti grezniem, smalkiem metāla ziediem, greznoti pērlēm. Šķita, ka sudrabā un metālā iekausēts saules spožums, jo vārti pasakaini mirdzēja, kā ar burvju spēku piešķīra apkārtnei viskošākās krāsas, kliedējot bailes un tumsu. Vilku gaudas pārvērtās klusā zvaniņu melodijā it kā skanētu vārti, tiem atveroties. Puisi apņēma gaisma, kas izlauzās no pasaules vārtu otrā pusē. Pamazām arī pasaule aiz tiem ietinās gaismas plīvurā, un bija tik patīkami, bija tik labi. Un tad...

Pēkšņi ķermeni pārņēma auksti drebuļi. Gaisma lēni bālēja, skatam atklājot pelēkas un raupjas akmens sienas. Atkal iestājās pustumsa, taču šoreiz nebija nedz vilku, nedz arī brīnumskaisto vārtu. Acu priekšā bija tikai smagi, ieapaļi akmens griesti, kuros vīdēja iegrebts rūnu raksts. Kalle gulēja uz liela akmens galda plašā zālē. Bija auksts. Telpā atbalsojās klusa ūdens pilēšana. Viss oda pēc pelējuma.

Tu – visu – sagrāvi – mazais – draņķi! atskanēja klusa, aprauta, bet naida pilna balss. Izklausījās, ka balss īpašniecei vārdi sagādāja milzīgas ciešanas. Tu – mazais –laimesbērns!

~~~

Terija un Sofija.

Driāda vēl joprojām atradās šoka stāvoklī. Seja bija paslēpta plaukstās, mazais augumiņš trīcēja. Tas viss bija pārāk daudz priekš tādas mazas un miermīlīgas radībiņas kā viņa. Elfs arvien bija bezsamaņā, taču dzīvs.

Es nedarīšu pāri! akmens milzis zemu norūca, pakāpdamies uz mazās driādas pusi, kas iekliegusies sarāvās un aši atkal ieķērās Terijas kājā. Es nevēlu ļaunu, cik reižu varu teikt?! milzis nedaudz skumji novilka, atkal pakāpdamies atpakaļ. Kā lai vēl to pierādu! noplātīdams rokas, viņš apsēdās, saņemdams savu lielo galvu, starp lielajiem roku pirkstiem, ja tos vispār tā varēja nosaukt. Tāds akmens nezvērs izrādīja tik cilvēcīgas emocijas. Mēs jau tā riskējām, pametot klanu, nostājoties otrā nometnes pusē, bet vienalga... ar to nepietiek, lai pierādītu, ka neesam tādi paši kā mūsu, mūsu... viņš brīdi vilcinājās, paveroties uz abām meitenēm. Ai, kāda starpība! milzis klusi noteica un novērsās.

Kalnu un akmens gari! Viņš runā par tiem! driāda, cik klusi vien spēdama nočukstēja, kā maza sazvērniece palūkodamās uz milzi, tad palūkojusies uz Teriju un Sofiju.

~~~

Šarlote un Anna, Kara, Aleksandrs, Maija, Dereks, Maršels, Lūcija.

Aūūū! Jaunieši! nostājies pie vienas no mājiņām, Pjērs skaļi sauca. Viņš palūkojās te uz jūras pusi, te uz mājiņām. Viņš cerēja, ka visi paspējuši iekārtoties. Mežzinis vēlējās pēc iespējas ātrāk sēsties mašīnā un izbraukāt tuvējo apkārtni. Ītans un pārējie nometnieki arvien par sevi nebija devuši nekādu ziņu. Tas darīja viņu satrauktu. Kur viņi bija? Sanākam, sanākam! viņš vēl nokliedza un tad nopūties pavērās ceļa virzienā.

Šarlote! viņš priecīgi iesaucās, ieraudzījis meiteni nākam šurp. Viņš ar smaidu sejā pagāja meitenei pretī un sirsnīgi viņu apskāva. Kā klājas? Pjērs pajautāja, palaidis meiteni vaļā, taču tad apdomājās un ķērās pie lietas. Man tev kas jālūdz. Vai tu nevarētu brīdi uzkavēties ar vasarniekiem? Ītans un pārējie vakar devušies izpētīt apkārtni, bet vēl nav atgriezies. Es nedaudz uztraucos. Tev tikai mirkli vajadzētu viņus... izklaidēt, jā, viņš uzsmaidīja meitenei saņemdams viņu aiz pleciem. Pjērs patiesi izskatījās noraizējies.

[Elony]

Aleksandrs atskatījās uz vadītāju. Nopūtās, saģērbās un devās pie viņa.
Noklausījies Pjēra teikto, viņš drusku pasmīnēja, iedomājaties, kā būs kad viņus izklaidēt ņemsies Šarlote.
Lai nu kā, Aleksandrs viņai uzsmaidīja, tā izsakot uzmundrinājumu.

[Malduguns]

Mijai nebija jāģērbjas, jo viņa jau bija pārģērbusies tikko bija izkāpusi no ūdens, tādēļ tūlīt izdzirdējusi saucienu meitene devās pakaļ Aleksandram uz to vietu, kur gaidīja Pjērs.
MIja bija mazliet miegaina un slapjie, gaišie mati smagās bizēs gūla viņai uz pleciem. Mazliet saraukusi degunu, viņa satinās džemperī vēl ciešāk. Basās kājas bija tīkami nogurušas un meitene apzinājās, ka šajā naktī gulēs īpaši saldi.
Viņa sirsnīgi uzsmaidīja Aleksandram un atsāka savu nodarbošanos, ar kuru bija aizrāvusies pie jūras - ar kāju pirkstiem zīmēja smiltīs dažādas figūras.

[Seila]

Terija uzmanīgi aptvēra ar vienu roku mazo driādu, kas spiedās viņai pie kājas un viegli pietupās, lai mazaijai nebūtu tik ļoti bail, jo visi apkārt tik lieli, bet viņa vienīgā tik maziņa.
-Nebaidies. Viss būs kārtībā. Mūs neviens neaizstiks, jo mums ir ļoti jauks, liels, akmens aizstāvis, kurš neļaus mums nodarīt pāri.
Viņa jautājoši palūkojās uz akmens milzi. Tomēr apstiprinājumu savām domām negaidīja, bet apsēdusies zālītē aizsmēķēja cigareti un pievērsās akmens milzim.
-Es tev ticu, bet mazā gan tev ne pārak uzticas. Vismaz man tā šķiet. Vai tu vari pastāstīt vairāk par abām nometnes pusēm, lai mēs ar draudzeni saprastu, kas īsti notiek...?

[rudo lapu vilcēn...]

Vārti šķita vēl krāšņāki kā viņš bija iztēlojies. Pasauli apņēma gaisma un siltums, liekto puisim pasmaidīt. Uz mirkli Kalle aizvēra acis, bet tikko to izdarījis, sajuta pārmaiņu. Gaisma izbalēja un ķermeni pārņēma auksti drebuļi. Plaksti šķita smagi, bet, tos atverot, pretī vērās rūnu rastiem rotāti smagnēji akmens griesti. Sajūta līdzinājās tam, kas bija iepreikš. Taču puisis nespēja saprast kur bija sācies sapnis, tieši kurā brīdī, un kā viņš bija nonācis šeit.
Balss, kas izskanēja, šķita pazīstama. Tā piederēja tai sievietei, kura bija redzēta vīzijās. Taču šoreiz tā bija pavisam savādāka. Vārdi nāca laukā it kā ar lielām grūtībām.
Laimesbērns? prāts aizķērās pie pēdējā viņas vārda. Taču puisis nolēma par to domāt vēlāk. spriežot pēc viņas teiktā, Kalle bija arī dranķis, kas visu izjauc. Bet tā jau laikam var gadīties, kad pirmo reizi tā pa īstam piedalies?

Ar grūtībām puisis centās piecelties sēdus un apskatīt telpu, lai noskaidrotu kur atrodas. šķeit aukstums un... nekustīgums(? ) bija padarījuši puiša locekļus stīvus, neālujot tiem laģā apklausīt. cik ilgs aliks bija pagājis? Kur viņš vispār atradās? Tie šķita pirmie jautājumi, ko noskaidrot, taču vispirms bija jāiepazīstas ar balss īapšnieci.