Pēdējais klases vakars, [GM][PZP] Opcijas

[CityCat]

Pēdējais klases vakars

(IMG:http://content5-foto.inbox.lv/albums66354978/bukucis3/engjeliits/castle-4.jpg)



Skola

Kembridžas mazpilsētas skola. Jau apmēram 200 gadus veca. Neviens nezin cik tieši. pati skola izskatās senatnīga. Ar balkoniem un akmens skulptūrām. Ēkas mūri vinmēr šķita augsti un pelēki. Vietām nolupuši ķieģeļi. Apkārt auga zaļa zālīte, ar dažviet skolēnu iemītām taciņām, Kā arī veci, skoēnu aprakstīti, koka soliņi.Nedaudz tālāk no skolas atrdodas neliels, bet toties ļoti dziļš ezers.
Skolas pagalmā atrodas veca strūklaka. Tiesa tajā nekad nav ūdens.



Vēstule, ko katram skolēnam ir atsūtījusi mis Džonsone.



Labdien! Jums š.g. 13.jūnijā, tieši 18.00 ir jāpulcējas pie skolas ieejas. Durvis būs slēgtas. Skolas apkopējs - Joržiks Ventels jūs ielaidīs. Lūdzu paņemiet līdz visu nepieciešamo vienai nedēļai, tai skaitā arī ēdienu. Ja vēlesities kaut ko vairāk uzzināt, tad prasiet Joržikam.
Man tiešām no visas sirds žēl, ka nevarēšu jums pievienoties kopīgajā klases nedēļā. Cerams, ka lieliski pavadīsiet kopā laiku.

Ar mīļiem sveicieniem,
Jūsu skolotāja - Džonsone!

Spēlē piedalās :

Mazpēdis
Nīcele
washulis
mesmers
Tējas lapa
Semijs
Debija
Meitene ar rozīnīti
Hermiiione
kruta102
storyteller
Epilepsija
Lianjuks
La Keira
Mr. Green


piedodiet, ja kādu aizmirsu (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/blush.gif) (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/blush.gif)




____________________________________________________________________


neliela info, lai neradītos aizķeršanās.... Jūs visi, kopā esat nomācījušies 12 gauds (varbūt kāds arī mazāk, ja dzīves vietas ir mainītas),
tomēr ne visu par saviem klasesbiedriem jūs zināt. Kā jau mazā ciematā, tur tiek daudz tenkots. Tādēļ daudzas jums zināmās lietas par cilvēku ir aplamas.
Skolas apkopējs Joržiks ir nedaudz nojūdzies 72 gauds vec večuks, kuram patīk stāstīt visādas pasaciņas.
Mis Džonsone ir riebīga skolotāja, kas ir mīļa tikai tad, kad tikusi prom no savas audzināmās klases.


Tā - cerams, ak jums būs interesanti (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/wink.gif)

[Tējas lapa]

Droši vien, ka jaukšu nost kā to ieteica darīt Kriss. Adrians pasmaidīja. Viņam tagad galīgi neinteresēja telts vai viss ši murgs, kas bija sācies. Tagad puisis redzēja tikai Andrea. Bet tad jau... ēēē... mēs... nu.... varētu... kā, lai to pasaka... nu ēēe.. Puisis sāka kaut ko nesaprotamu teikt, bet nekas sakarīgs pār lūpām nenāca. Mēle bija samežģījusies un domas izkūpējušas gaisā. Viss bija sajaucies. Galvā tas skanēja labāk.

Šo rakstu rediģēja Tējas lapa: 02.07.2008 12:26

[September]

Meitene arī pasmaidīja un iekoda lūpā. Es zinu, ka viņš ir jauks. -Nu pieņemsim ka es visu sapratu. Un jā mēs varētu.- viņa sacīja un vēlreiz pasmaidīja. -Tu to pateici tik skaidri, ka visu varēja saprast. Es kādreiz ievērojis, kad mēs sastrīdamies, bet pēctam atkal salabstam.- viņa noteica.

Šo rakstu rediģēja Sisters point: 02.07.2008 12:32

[Tējas lapa]

Tu patiešām piekrīti? Tas nav nekāds nelāgs joks vai arī es vienkārši sapņoju. Viņš savilka uzacis neticībā. Ar daiļrunību es diži neizsceļos. Labi, ka bija tumšs, jo zēns mazliet piesarka. Jā esmu ievērojis. Un arī to, ka pie visiem strīdiem esmu vainīgs es. Es un tikai es. Adrians atvainodamies nolieca galvu.

[September]

-Jā, es piekrītu. Tas nev nedz joks, nedz sapnis, tā ir realitāte. Nē, ne tikai tu, bet arī es. Nu patiesībā mēs abi.- Andrea teica un noglāstīja zēna vaigu, vismaz tas bija ļauts un nebij par daudz prasīts. Šoreiz es esmu vainīga.

[Tējas lapa]

Adrians iesmējās un pieleca kājās. Paņēmis Andrea roku viņš viņu piecēla kājās, satvēra aiz vidukļa un sāka griezties uz riņķi kā negudrs. Tā griežoties viņš skatījās meitenes acīs un smaidīja. Smaids bija īsts nesamākslots un jauks. Nolaidis meiteni uz zemes viņs pieliecās un noskūptīja viņu uz vaiga. Adrians jau gribēja noskūpstīt meiteni uz lūpām bet aprāvās jo nezināja vai to drīkst. Paldies, ka devi man iespēju.

[September]

Neaptverdama kas noteiek meitene teju vai karājās gaisā. Meitene viņu cieši apskāva viņa teju vai staroja no laimes, kad Adrians viņu bija nolaidis zemē viņa aizmirsa par visām nebūšanām un noskūpstīja viņu uz lūpām. Skūpsts izteica visas jūtas un emocijas, kas pašlaik radās. Meitenei sagriezās galva un vēders gandrīzvai apmeta kūleni. -Lūdzu.-

[Lianjuks]

Liliāna bija bremze. Mirkli blenzusi ugunī viņa novilka.
- Āāā! Man taču ir jābēg. Kā cepta gaļa es diez vai būtu garšīga. Mums ir jābēg? - apskatījusies apkārt viņa secināja, ka neviena vairs nav. Nu bija, bet visi jau skrēja prom. - Ēēe... Labi... Tas bija - jā? - paķērusi jenotu rokā viņa metās pakaļ pārējiem, tad cauri sienai. Šķiet, ka viena no pēdējām. Jenots viņai nikni uzšņāca, jo jutās saspiests. Apsēdusies nomaļus viņa uzlūkoja pārējos un palaida jenotu vaļā.

Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 02.07.2008 14:30

[Tējas lapa]

Atlaidis meiteni viņš pasmaidīja. Es laikam beidzot nojaukšu to telti. Lai kāds pa tumsu nesapinas tajā un nesalauž kādu kaulu.Adrians pakasīja pakausi un ātri aisteidzās pie telts. Ātri jo ātri to nojaucis, no sākuma izvilcis visas mantas, viņš to kārtīgi salocīja un ielika somā. Savācis visu puisis atgriezās pie meitenes. Apsēdies zemē viņš atspieda muguru pret sienu un lūkojās tālumā.

[September]

-Labi.-Andrea noteica un uz dažām sekundēm stāvēja turpat. Pēc maza brītiņa Andrea piegāja pie Adriana un apsēdās viņam blakus. Meitenei mazliet reiba galva. -Ja neiebildīsi es aiziešu aplūkot daļu no šīs telpas.- viņa sacīja.

[washulis]

Klēra pirms nonākšanas otrpus sienai, aizvēra acis, cerot ka neatsitīsies pret sienu, bet soļi turpināja dzīties uz priekšu. Atvērusi acis, viņa palūkojās zem kājām. Vēl jo projām sūnas.

Šī ir viena no tām drošajām vietām, kur palikt? Viņa pievērsās krisam un nosēdās uz zemes, atpūšoties pēc skrējiena. Blakām varēja no jauna dzirdēt sentimentālās Andrea un Adriana sarunas.

Brīdi lūkojoties apkārt, Klēra palūkojās uz Lilianu un jenotu. Kā tad tavs dzīvnieciņš pārcieš šo visu stresu? Mans kaķis droši vien no tās uguns kājas būtu atstiepis.

[Lianjuks]

Liliāna pasmaidīja un pasauca savu jenotu atpakaļ.
- Nez, viņš vienkārši ir pieradis pie nepatikšanām. Man šķiet. - sabužinājusi jenotu Liliāna iecēla Klērai radījumu klēpī.
- Tev ir vēl kāds mājdzīvnieciņš izņemot kaķi?

Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 02.07.2008 15:40

[washulis]

Nu, personiski mans nē, bet mātei pieder zirgs. Viņa bieži dēvē to par kppējo. Viņu sauc Stella. Diivus gadus veca meitene. Viņa noteica, pakasot jenotam aiz auss. Tas palīdzēja nomierināties. Varbūt zini? Netālu no skolas, kādu kilometru ir zirgu ferma. Tur arī izjādes bieži notiek. Viens no zirgiem ir manas mātes un ar to viņa piedalās sacīkstēs. Viņa sapņaini noteica, atceroties katru staļļu stūri un salmu tajā. Viņa mīlēja jāšanu un labprāt ar to nodarbotos profesionāli, bet tas tomēr ir dārgs priekš.

[Lianjuks]

- Man ir šis jenots, zebiekste un viens eksotisks radījums. Nekā diža. - saraukusi degunu viņa palūkojās tālumā.
- Baigi, ne? Uguns. Man patīk cept desiņas, bet man diemžēl nav. Tu biji karsejmeitene? - Liliāna noglaudīja sava jenota galviņu, kamēr tas mīcijās Klērai pa klēpi, mēģinot labāk noiekārtoties.

[washulis]

Zebiekste? forši. Interesanti nudien, bet kas tas par Eksotisko radījumu. Patiesībā es esmu redzējusi tikai jenotu. Viņa noteica, murcot četrkājaino.

Brīdi arī viņai sagribējās sev jenotu, bet nez vai kaķim tas patiktu. Jā, biju un vēl jo projām esmu karsēja. Jācer, ka arī būšu. Viņa piebilda, palūkojoties uz Lilianu.

Es nezinu vai man ir desas vai cīsiņi, bet kaut kāda gaļa, vai tās produkts, jau ratos bija, kuru paņēmu. Varbūt tiešām uzcept, jo pēc skriešanas noderētu iestiprināties.

Šo rakstu rediģēja washulis: 02.07.2008 16:20

[Lianjuks]

- Nenāktu par skādi. - sacīja Liliāna izvelkot no somas nelielu plastmasas būrīti. Tur iekšā, kaut kas kustējās.
- Es turu somas virspusē, lai viņš nenosmok un vieglāk izvilkt viņu laukā. Ņem uzmanīgi un nenosvied. Citādi būs galīgā... Ai, nu vienkārši skaties. - jenots izlīda no Klēras klēpja un sabozies devās pie Helēnas un Henrija.
Mazajā būrītī atradās skorpions. Nevarētu teikt, ka viņš bija mazs, bet liels ar nebija. Viņš bija sarkanīgs. (Ja ir nakts tad viņš gaiši spīd. )

[washulis]

Ak, mans dievs! Klēra iesaucās. Labi ka jenots aizgāja prom, savādāk viņš droši vien būtu uzlidojis metra augstumā, no Klēras noraustīsānās. Vai tas ir skorpions... Viņa iesāka. Nu bet dā, ka tas ir skorpions. Viņa sev noteica un lūkojās uz būrīt.

Viņš ir indīgs?

[Lianjuks]

- Ņemot vērā, ka viņš ir vairāk mazs, nekā liels, tad jā. Bet tomār gluži mazs ar nav. Vidējs. - Spriedelēja Liliāna.
- Mans vectēvs teica, ka ir indīgs. Kad viņš man uzdāvināja to skorpiju omcene viņam skrēja pakaļ ar krāsns kruķi. Viņš sak, ka joprojām jūt to kruķi. Viņam labāk dzīvot būrī - es domāju skorpiju. Nu, ja... Indīgs, bet tāpēc jau man ir šis. - Izvilkusi no kabatas zelta skorpionu, ko rotāja dimantiņi un kurš karājās ķēdītē sacīja Liliāna. Kuloniņš bija maķenīt masīvs, bet tīri glīts.

Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 02.07.2008 16:53

[washulis]

Šausmas. Tev nav bail, ka viņš var kādreiz tev iekost? Vai jebkuram citam. Viņa sķobīja ģīmi, jo šis nu noteikti bija eksotisks dzīvnieciņš. Es tomēr esmu pieradusi pie kaķiem.

Palūkojusies uz medaljonu ar skorpionu un akmeņiem. Vau! Izskatās dārgs. Un kā tad tas palīdz pret to? Klēra salīdzināja abus skorpionus - dzīvo un to, kas ķēdītē - , kamēr paralēli rakājās pa somu, neklējot kaut kādas desas. Vēl jau vajadzēja būt. Pēc mirkļa viņa uztaustīja to, ko meklēja. Tikai iesmi gan noderētu.

[Malduguns]

Henrijs apkārtējai kņadai nepiegrieza vērību. Viņš uz vēdera gulēja virsū savai somai, atkal pielaboja karti un ik pa laiciņam palūkojās uz Helēnas pusi.
Pašķielējis uz jenotu, viņš paieskāja dzīvnieka kažociņu un atgriezās pie darbiem.

[Semijs]

Einārs būdams ''lielākais atlēts'' gulēja zemē netālu no pārējiem un smagi elsoja, biksēs bija maziņi caurumi, bet tā viss bija kārtībā. Pieslējies sēdus, puisis pievilka kreklu pie sejas un noslaucīja sviedrus, nepagāja ne mirklis, kad viņš ar cigareti zobos, pūta dūmus laukā un smagi elsoja.
-Klau... par tiem dzīvniekiem, kas varētu mūs apdraudēt, - tepat nevar ugunskuriņu izveidot?-