Jūras vilinājums, [PZP] [C] Opcijas

[josephine]

St. Kitts tavernā "Pirātu midzenis" kā jau parasti valdīja liela jautrība. Jūrnieki dziedāja līksmas dziesmas, dzēra un stāstīja dažādus piedzīvojumu stāstus, kuri pa lielākai daļai bija blēņas un atjautīgi izdomātas pasakas.
Vecais tavernas īpašnieks ieklepojās un čerkstošā balsī teica: Jūs, cēlie Angļu jūrnieki! Vai jūs maz zināt teiku par četriem lordiem?
Tavernu pāršalca smieklu vētra - Kas tās par muļķībām? - viens teica - Lordi! Ta` ta nu liela muiža! Lordi ir nīkuļi - liekulīgi, mazdūšīgi skuķi! Kādēļ gan kādam par tādiem būtu jāstāsta teikas? -
- Varbūt tas tā arī tagad ir - pieklusinātākā balsī teica vecais tavernas īpašnieks - Bet ne tajos laikos, kad Karību jūrā valdīja četri kuģi - četri lordi! Paprasiet jebkuram spāņu puikam, vai viņi ir dzirdējuši par četriem lordiem un jūs viņa acīs redzēsiet iedegamies bailes un šausmas! -
Nu jau murdoņa un blakus trokšņi pierima un visi "Pirātu midzeņa" apmeklētāji uzmanīgi klausījās, kas stāstāms vecajam vīram.
- Jā! Tie bija daiļi laki! - skatam aizplūstot tālumā - nostaļģiskās atmiņās, teica vīrs. Tad it kā atgriežoties realitātē - Ak! Nu, jā, kur es paliku? Redz`, bij` reiz četri uzticami un nešķirami draugi, kas bija kopā jau no zēnu gadiem. Laikam ejot, tie no kuģu puikām uzdienējāspar kapteiņiem... diženiem kapteiņiem! Un tad sākās viņu ziedu laiki. Tie vienmēr turējās kopā. Katram savs šoneris, katram savs uzticamu vīru krevs, katram savs īpašs karogs, kā pazīšanās zīme, bet tomēr, vienmēr kopā. Viņiem nevajadzēja lielus kuģus, kas izceltu viņu diženumu, patiesībā, viņi tos necieta. Viss ko viņiem vajadzēja bija ātri un viegli manevrējami kuģīši. Viņi slaktēja spāņus kā mušas un kad visa spāņu flote no viņiem raustījas un visi spāņi viņus zināja, Karaliene viņus iecēla par lordiem. Tā viņi valdīja pār Karību jūru - Lords Dejs ar "Deiziju", Lords Mortons ar "Fortūnu", Lords Stemfords ar "Džesiku" un Lords Meldons ar "Lēdiju".
Bet! laiks, kā jau mums visiem zināms, uz vietas stāvēt nemēdz! Tā nu pēc kāda laika četri draugi saprata, ka ir jau par vecu un ka salaupītās bagātības nosargāt vairs nevarēs, tādēļ, tie apspriedsās un nolēma tās noslēpt tikai viņiem zināmā vietā. Tā viņi arī izdarīja, uzzīmēja karti, sadalīja to četrās daļās un katrs paņēma vienu kartes daļu. Tā nu vēl līdz šai baltai dienai neviens nav atradis lordu apslēptos dārgumus. -

[Roviela]

- Tad kāp vien laivā, Filip, - Reiks noteica, arī pats iekāpdams un nokomandēdams doties uz kuģi.
Viņi drīz bija klāt, un kanonieris veda atrādīt bocmanim savu ieguvumu.
- Džes, ei, Džes! Toma nav, bet te ir viens brašs zēns, Filips vārdā, tu šo krogā manīji, mandomāt. Grib būt junga. Nezini, kapteinis aizņemts?

[mr Bl@ck]

Džeks ieradās uz kuģa un atskaitījās kapteinim. Tā kā viņus norīkoja atpakaļ pie pienākumiem Džeks ātri pārbaudīja visus navigācijas instrumentus un stūres pinni, vai nav kā bojāta. un tad metās palīgā matrožiem pie kraušanas darbiem, slinkot Džeks nemaz nevēlējās.
Stiepdams muciņu ar siļķēm viņš uzmeta ziņkārīgu skatienu pušelim ko Reiks bija atvilcis uz kuģa. Hei Reik, kas tā par zivteli tev līdzi? Viņš uzsauca

[echo3]

Kapteinis nesteidzīgi saposās savā melnā samta izejamajā kārtā. Rūpīgi pārbaudījis, vai viss kārtībā, Van Burens iznāca no savas kajītes apspriežu telpā un no lādes paņēma dažus dokumentus. Tad kapteinis pasauca tuvāko matrozi un pavēlēja sagādāt uzkožamos sev un Džonam.

[Roviela]

- Jauna un friša! - Reiks atsmēja.
- Toms pazudis, bet Džesam vajag jungu, un re, viens pieteicās. Jāiet pie kapteiņa. Nezini, brīvs viņš vai nē?

[mr Bl@ck]

Man domāt, ka brīvs. Džeks attrauca padodams mučeli nākamajam matrozim.
Pirms mirkļa man šķiet no škiper kajītes izgāja tas dakters un ta šķiet neviens iekšā negāja.

[Roviela]

- Būs jāpabāž deguns, - Reiks atteica un "stūrēja" iespējamo jungu uz kapteiņa kajītes pusi.
Atvēris apspriežu telpas durvis, kanonieris ieraudzīja, ka kapteinis tur sēž visā godībā un skatās dokumentus.
- Kaptein, vai drīkst? - Reiks iejautājās, ar vienu roku atkal noraudams no galvas savu trijstūreni un ar otru pastumdams uz priekšu Filipu.
- Re, puika pieteicās par jungu būt. Man šķiet prātīgs puika, es viņu krogā redzēju, apsviedīgs bija, un Toms nav uz vietas, un Džesam vajag palīgu.
To teicis, viņš mazliet pakāpās atpakaļ tā nosprostodams durvis.

[Beppo]

— Labdien, kaptein, — Fils teju vai neattapās pasveicināt kapteini. Cepures, ko noņemt, viņam nebija, tad nu viņš vienkārši stāvēja, juzdamies visai neomulīgi viens pats telpas vidū.

[echo3]

Drīkst. - Van Burens norūca, pārlikdams kādu papīru melnas ādas somā un tikai pēc tam paceldams galvu. Viņš klusēdams noklausījās, kas sakāms Reikam. Pamājis kanonierim par zīmi, ka tas var būt brīvs, kapteinis pievērsās telpas vidū iebīdītajam zēnam. - Nāc tuvāk, siļķīt, un stāsti, kā tevi sauc, ko proti, un vai esi jau jūrā braucis? Uz Zeehond būs daudz jāstrādā, bet var arī daudz iemācīties, un maksāju es labi.

[Roviela]

Reiks klusēdams palocījās, uzlika cepuri galvā un izslīdēja ārā uz klāja.
Uff... kapteinis, šķiet, tomēr bija aizņemts, labi ka vēl tā!
Kanonieris nolēma pameklēt kambīzē ko dzeramu un tad atgriezties augšā pie kajītes, lai sagaidītu, kā veicies Filam. Viņš pa ceļam satika smalki uzposušos Džonu.
- Krastā dosies? Ar Herr kapteini kopā vai? Viņam arī smalks izskats. Uz kurieni tad? - viņš painteresējās.

[Beppo]

Pie vārda siļķīte Fils gan saviebās, bet neko vairāk. Sauc kaut vai par podu, tik uz uguns neliec.
-- Sauc mani Filips, jūrā braucis neesmu. Līdz šim biju palīgs visādos darbos krogū, un jo īpaši pavāra palīgs. --

[Piligrims]

Mums ar kapteini ir sarunāta vizīte pie gubernatora. Pie tik augstiem kungiem nevar iet šā tā un mēs arī neesam nekādi salašņas, bet tirdzniecības kuģa komanda.
Džons mazliet ironiski smaidot, pabeidza savu sakāmo Reikam.

[Roviela]

- Tad veiksmīgas sarunas, ko citu teiksi, - Reikam daudz neinteresēja, par ko viņi tur grasās runāt, tikai skaidrs, ka gluži bez svarīga iemesla gubernatori ar tirdzniecības kuģu kapteiņiem un rakstvežiem nerunā, - Tiksimies baznīcā, domājams.
Mazliet vēl pabolījis acis uz Džona tiešām lielisko izskatu, viņš turpināja ceļu uz kambīzi.

[echo3]

Kapteinis negaidīti pasmaidīja. - Pavāra palīgs, tas labi, tas arī jūrā noder, tik laikam nevarēšu gan cerēt, ka viļņos pirmās pāris nedēļas tavu vārījumu varēšu nobaudīt. Saki, Filip, vai tev ir kāds tuvs radinieks vai aizbilnis, ar ko man līgumu kārtot? Ja nu nav, tad līgumu slēgsim Holandes bankas advokāta kantorī. Ņemu tevi par jungu. Dzīvosi te, šajā telpā, kopā ar Tomu. Klausīsi tieši man un bocmanim. Pagaidām strādāsi kambīzē, bet neliegšu tev arī citu jūrnieka amatu apgūt, ja kas tuvāks sirdij un prātam izrādīsies. Ā, vēl - kopā ar Tomu katru dienu mācīsies rēķināt un rakstīt, un valodas. Tam es pats sekošu līdzi. Ko saki?

[Beppo]

Neviena man nav, Fils lietišķi atbildēja. Doma par mācīšanos gan viņam lāgā nepatika, bet to viņš noklusēja. Nepatīkami, bet, taisnību sakot, nāks par labu.

[Aiva]

Džess atviegloti uzelpoja, kad Reiks laivā griežas atpakaļ ar knauķi pei sāniem, taču Toms tas diemžēl nebija.

- Kapteins lieks ka brīvs, nodev man komandēšan teitan uz klāj, priekš mēs zu baznīc dosies pēcpusdien. Ved tik atrādīt, un peisak, man vaig puik, kas spēj pa šaurām vietām tilpnē izložņāt, - skots nobēra, nopētot jauniņo.

Palaidnis tas Toms, notīties taisni tad, kad visvairāk pēc viņa vajadzība! Džess nozvērējās iešaut zeņķim pamatīgi pa ausi, pirms piedot.

Ta to laiku Reiks jau ar puišeli bija pazudusī kaptieņa kajītē, un Džesam atlikās tikai gaidīt viņus atpakaļ.

- Nākamo kas noslīcinās tauvu rituli tilpnē, uzspraudīšu uz āķa zivīm par barību, - viņš uzrūca krāvējiem.

Šo rakstu rediģēja Aiva: 26.06.2008 14:06

[echo3]

Tad, marš, palīgā bocmanim! Par šodienas darbu samaksāšu, kā būsi strādājis, līgumu slēgsim rīt. - Kapteinis atkal pievērsās dokumentiem.

[josephine]

Fils paklausīja un devās uzmeklēt Džesu, kurš necik tālu nemaz ar nebija jāmeklē, tur pat uz klāja, skaļi komandējot matrožus un rokām pa gaisu mētājot, viņš arī bija atrodams.
Reiks bija jau nogājis uz kambīzi, kur pa priekšu savā nodabā rosījās vecais Ērnijs, kā parasti, kaut ko gatavodams. Ieraudzījis Reiku, tas greizi paskatījās un, pie sevis smīnēdams, vaicāja: "Āe, ko ta te nāc? Pudiena vēl nav gatava un nekāda našķošanās pirms ēdienreizes nebūs!" Viņu pašu sajūsmināja viņa pietēlotais nopietnums, to sakot.
Tikām Džesperam un Delam, nonākot krastā, ārsts jau garasījās pa taisno doties uz kaptēņa minēto Kvīnstrītu, bet Dels pret to iebilda, teikdams, ka pa priekšu gan vajadzētu aiziet pie Zītko, atdot lādi ar mantām un tikai tad doties ārstu meklējumos. Delam nebija ne mazākās vēlmes staipīt mantu lādi pa pus Portroijālu.

[Mattiass]

— Kapteinis teica, ka tu to lādi staipīsi, kur es norādīšu. Līdz brīdim, kad tā nonāks pie Zītko. Pa cik garu ceļu, to viņš neteica.
Pret ārstiem uz kuģiem izturējās ar zināmu cieņu. Tomēr oficiāli Džespers nebija ārsts, turklāt viņš Delu saprata. Arī viņš negribētu staipīt apkārt smagas kastes.

Nu ja reiz tā… tas nozīmēs, ka pie Zītko būs jāiet divreiz.
— Labs ir, — viņš Delam pamāja ar galvu un devās uz krogu. Tur nonācis, viņš apprasījās Delam, kurā istabā īsti Zītko mīt un devās taisni uz turieni.

Pieklauvē pie istabas durvīm, tad tās atver.
— Sveiki. Kā jūtaties?

[Roviela]

- Nu neesi tāds rūcenis, nu! - Reiks gauži pazemīgā pietēlotā balsī atbildēja Ērnijam.
- Nupat sagādāju vēl vienu jungu bocmanim, un kamēr gādāju, rīkle izkaltusi pie nabaga. Iedod kādu kausiņu dzeramā, ko, Ērnij?
Ne jau nu rumu viņam gribējās. Tādā karstumā ko vieglāku, bet vieglāks vai ne vieglāks, viss tāpat ir koka pārziņā.

[josephine]

Ērnijs kaut ko domīgi norūca, apgriezās ap savu asi, tad aiztenterēja līdz pieliekamajam un lūkoja tur ko atrast: "Ko ta gribēsi?"

Zītko savā īrētajā istabiņā nebija gluži viens, tur pat pie gultas stāvēja arī kāda meitene, kas, kā likās, pieskatīja Zītko un rūlējās par viņu. Par to liecināja uz skapīša netālu no gultas atrodamā pārsēju kaudze un krūka svaiga ūdens. Ieraudzījusi Džesperu ienākam, meitene pameta jautājošu skatu Zītko un saņēmusi apstiprinošu smaidu, pagriezās pret Džesperu, palocīja galvu un izgāja no istabas.
Zītko tad uzsmaidīja ienācējam un teica: "Paldies, jūtos ievērojami labāk kā vakardien! Man jāpateicas Jums par Jūsu gādību."
Neskatoties uz visu, kas vakar bija noticis, Zītko balsī bija dzirdams apbrīnojams optimisms un dzīvesprieks.