Šausmu sala, [PZP] Bermudu trijstūris Opcijas

[Lianjuks]

Šausmu sala.

Bermuda trijstūris.

Te nu būs. Cerams, ka nebūšu, ko sajaukusi, vai piemirsusi.
Atvainojos, jau savlaicīgi, par savām visām iespējamajām kļūdām.


Rijoko ( Elony )

Bija bijusi vētra. Nevarēja saprast, kas notika. Laiks likās vienkārši ideāls. Sākumā pūta patīkams ceļa vējš, bet tad iestājās tumsa un bezvējš. Nevarēja saskatīt savu degungalu. Džonka sasvērās. Nogranda pērkons, likās kaut kur nozibam zibens, bet bija tumšs. Gaisma pamazām cerīgi iemirdzējās, kaut kur augstu virs galvas. Apkārt valdīja klusums. Tad tumsai cauri izlauzās izmisīgi kliedzieni, bet Rijoko vēl joprojām neko neredzēja. Kliedzieni pieņēmās spēkā, kuģis valstījās no vieniem un uz otriem sāniem, kā satracināts vērsis. Sāka līt, bet joprojām bija tumšs. Cilvēki meklēja kaut ko, kas derētu, lai noturētu līdzsvaru, bet neko nevarēja atrast. Klājs bija slapjš un neviens nespēja noturēt līdzsvaru. Skanēja plunkšķi, it kā, kartupeļu maisi veltos pāri bortam un birtu ūdenī. tad atskanēja krakšķis. Kliedzieni pieņēmās spēkā, tie bija izmisuma kliedzieni. Nekas nebija redzams. Kuģis sāka strauji grimt.


Mesmers ( Džeroms )

- Džerom! Tu sutinātais jūras gurķi! – portugāliski aurēja kuģa kapteinis.

- Nāc šurp! Tie slaisti man līdz kaklam. Pastāvi pie stūres. Man dažs labs ērms jāpārmāca. - Nokāp`is no komandtiltiņa kapteinis devās uz kambīzi, lai apjautātos kokam, kaut ko, kas labāk palīdzētu ieriebt tiem airētājiem, kas dara neko. Galera slinki peldēja atklātajos ūdeņos, un kapteini tas bija nokaitinājis ne pa jokam. – Iedomājies! Šie skaitoties slimi!


Washulis ( Loranda )

Pirāti pētīgi nopētija Lorandu. meitene pie sieta pie fokmasta ar galvu uz leju viņus uzjautrināja.
– Labi uzvedīsimies? Ja tā, tad laidīsim tevim lejā. – smējās kāds notašķījies un ar rugājiem noaudzis vecis. Pirkstos vīrišķim bija daudz smagu zelta gredzenu, un tā krekls bija pamatīgi saplīsis. Bet viņš tik jaudāja truli smaidīt.

Kuģis rāmi šūpojās. – Nāksi lejā un dosi man vienu bučiņ?

Lorandas biedri bija iesprostoti kuģa tilpnē, bet tādēļ, ka Loranda viņiem patika vislabāk viņai bija vaļa redzēt sauli – žēl, ka tikai ar kājām gaisā. No kambīzes puses skanēja jautri smiekli. Loranda ar iedzērušo ārpus kuģa telpām bija viena.


Semijs ( Raiens )

Jahta bija noenkurojusies netālu no Bahamām. Vismaz tā bija iepriekšējā vakarā.

- Raien! Tu neticēsi! – kāds sāka raustīt Raienu ārā no gultas – bija seši rītā.

- Mūsu enkurs ir pazudis! TAS VĒL NAV VISS! Iedomājies! Mēs jūras vidū esam apzagti! Gandrīz nekas uz jahtas nav palicis! Motors ir izārdīts, it kā pats nelabais būtu tur ārdījies! Stūre nolauzta! Gribi dzirdēt vēl! NEVIENS NEKO NAV REDZĒJISUN PAT NE DZIRDĒJIS! – Raiena degungalā aurēja garš un slaids jauneklis. Zaļām šaudīgām ačtelēm, šauru mutes līniju, un ugunīgi sarkaniem matiem. – Klājs ir tā izpostīts, ka nesaprotu, kā to varēja izdarīt mums nedzirdot! Un vispār kāda velna pēc mēs gājām gulēt! Mēs taču gribējām... – aizelsies jauneklis beidzot aizvērās.


Apaču tuksneša rēgs ( Donkihots )

Viņš atradās milzīgā mucā. Tiešām milzīgā mucā. Galva sāpēja un pēdējais, ko viņš spēja atcerēties bija, tas, ka dabūjis ar airi pa galvu. Bet par to viņš nevarēja būt drošs. Viņš neredzēja uzbrucēju. Muca nepatīkami zvalstīja vīrieti. Viņu uzmodināja kāda savāda skaņa. Kāda salda balss sauca.

- Dokinkot! Dokinhot! – apkārt mucai pletās plašs bezgalīgs ūdens. Saucējs nebija redzams.


Storyteller ( Leanna )

Stjuartes pastaigājās pa lidmašīnu, kā pa skatuves mēli, un tik vienmuļi kladzināja.
- Riekstiņus, dzeramo? – papēžiem klabot stjuarte nozuda pilota kabīnē. Blakus Leannai uz galvas uzmaucis stereo austiņas gulēja kaut kāds japāņi puišelis. Viņš bija iesnaudies, un lidojums vilkās jau bezgalīgi. Pēc mirkļa Leannai paskrēja garām, kāda noraizējusies tukla stjuarte. Blakus atskanēja īdzīga balss, bet no otras puses, kur negulēja japāņu puišelis.

- Māsiņ, es gribu riekstiņus! – dīca rižs puisēns, ar šķelmīgu smaidu.

- Ja nedosi – kliegšu. - Tas patiesībā nebija, kaut kāds puisēns, tas bija Lorijs, bet tuvumā nevienas stjuartes. – Es tiešām kliegšu, Lea! – un zēns atrullēja apakšlūpu, kā uz raudāšanu.


Džezā tikai meitenes ( Melānija )

- Lūdzu, mīļie lidmašīnas pasažieri. – iesāka stjuarte – ja varēja ticēt nozīmītei, viņu sauca Salija. – Mēs esam nomaldījušies no kursa. Tādēļ lidojums ievilksies. - Melānija bija iestūķēta starp dieviem resniem vīreļiem, no kura viens siekalām tekot, nolika galvu uz Melānijas pleca. Stjuarte aizsteidzās uz lidmašīnas aizmuguri.


Džea ( Gvendolna )

Gvena sēdēja mīkstā, ērtā krēslā, un lidojums bija debešķīgs. Lidmašīna šķēla mākoņus, kā kuģītis ūdeni. Pie Gvendolnas pienāca djuarte (stjuarte) un pasniedza viņai mazu kastīti, ko varēja viegli paslēpt plaukstā. Kastīte bija pilna ar dažādām kapsulām, tabletēm, un tad djuarte pasniedza Gvenai glāzi. – Jūsu pusdienas kundze. – lidmašīnas salons bija koši zils, negribīgi pasmaidījusi djuarte devās prom.


(OCC: tās kapsulas ir nākotnes pusdienas, vakariņas un brokastis, normāla ēdiena tik pat kā nav, jo zemes resursi teju izsmelti. Normāls ēdiens aizliegts, atlikušās dabas aizsardzības dēļ. Nepārmetiet. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/xD.gif) )


Hworang666 ( Valters )

Valters atradās uz milzīga kruīza kuģa. Viņš stāvēja uz klāja, tālumā patīkami čīgāja vijoles. Kaut kas aiz muguras nosprakšķēja un uz kuģa pazuda elektrība. Atskanēja pārsteiguma elsieni, tad atskanēja smiekli. Visi jau bija pieraduši, ka elektrība šodien niķojas. Tā jau bija labu laiku, kopš viņi kuģoja pa Bermudu. Ausīs ielauzās izmisuma sauciens un divi jaunieši pieskrēja pie Valtera.
– Cienījamais, neviens mums netic! Mūsu draugs pārvēlās pār bortu un, un...! Nāciet paskatieties! – abi jaunieši bija par Valteru jaunāki, bet viens bija par viņu augumā plecīgāks un garāks. Abi likās izmisuši. – Mēs nezinām, kā tas notika, ser. Lūdzu, nāciet!


Aiva ( Volfs )

Volfs bija izmircis, no galvas līdz kājām. Viņa ceļi bija iegrimuši glumās zilaļģēs, un degunā sitās sāļā jūras smaka. Netālu mētājās lidmašīnas atliekas – sadragātas un sakusušas. Apkārt pletās sausa un nemīlīga pludmalīte, bet priekšā augsta un kaila klints. Debesīs virmoja kaut kas līdzīgs polārblāzmai. Tikai tā bija tāda indīgi zaļa un spoža, ka acis žilba . Aiz muguras pletās okeāns. Tas likās sastindzis. Apkārtnē valdīja vēl lielāks klusums nekā uz mēness. Tā likās ļoti nemīlīga. Pat viļņus nevarēja dzirdēt. Vienīgi Volfa sirdspuksti bija dzirdami, un skanēja jocīgi. Atmiņā bija kāds desmit minūšu robs. Nebija skaidrs, pa kuru laiku viņš te lāga nokļuvis. Tā vienkārši bija.

Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 02.04.2008 18:01

[Elony]

" Manā laikā nekā tāda nav... Varbūt to izdomāja nākotnes cilvēki? Varbūt tas ir kāds transports no nākotnes un viņi nonāca šeit tāpat kā mēs? " Rijoku izteica savu viedokli.
"Žēl, ka šeit nav tā meitene no tālās nākotnes, viņa zinātu."
Rijoku paskatījās uz Deividu: "Ko tu esi dzirdējis?"

[Lianjuks]

Elony - Aiva - Mesmers - Semijs

- Diez šis objekts pieder saprātīgām būtnēm? - spriedelēja Ārčijs. - Jā, meklējam ieeju. Kur te Dienvidi?
- Nav ne jausmas. - nomurmināja Deivids. - Pat nevar saprast no kurienes spīd saule.
Ārčijs nesteidzīgi devās gar kuģa labo sānu, bet tad iekliedzies metās atpakaļ.
- Tur kaut kas kustējās! Kaut kas mazs un zaļš! Ar četrām rokām! Tas izgaisa!
Deivids atbildēja Rijoko.
- Esmu dzirdējis par ārpuszemes civilizācijām un par to kuģiem ar. Kuģiem ar kuriem tie... Runāšu tev saprotamāk. Lido kosmosā, nu starp zvaigznēm.

Apaču tuksneša rēgs

Vilks iesmējās.
- Mūc, veci. Ļauj, lai tevi saplosa tīģeri. Ļauj, lai tevi nogalina gvazimordi, vai izcepina savvaļas pūķi! Mūc! Mēs nepārdzīvosim! Tik un tā nebūs līķa, kas pierādītu tavu nāvi, vai ko apglabāt! Iesaku tev attapt tepat. Desmit metru attālumā neviens tevi šeit kalnos, mežos, klajumos neglābs.

Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 19.06.2008 19:27

[Īvs]

Donkihots apstājās. Nebija patīkami dzirdēt šos vārdus, tomēr vīrs tajos saklausīja patiesumu. Jau pašos pirmsākumos tas nebija liels runātājs, tomēr vilka vārdi atgrieza dzīvē šo niecīgo spēju runāt.
Aiz man's, atpakaļām, mani sagaidīs brīvi pūķi. A šis ir pieradināts, ja? Viņš, šķiet, sāka saprast. Viņa sacītajā atkal varēja saklausīt ierasto izsmieklu, kas nozīmēja vienīgi to, ka Donkihots sāk ''attapt''.

[Semijs]

Raiens iesmējās, kad Arčijs aurodams skrēja atpakaļ.
-Nu ko Arčij, mazie zaļie rādas tev?-
Puisis ievaicājās un turpināja pētīt kuģi, ar rokām braucot gar sienām, meklēdams kaut ko, kas līdzinātos durvīm.

[Malduguns]

Leanna sēdēja uz grīdas, sakārtoja savus nu jau ļoti garos matus mezglā, sasienot tos ar lentu, kura bija viņai ap roku. Dažas šķipsnas tomēr nekārtīgi ieskāva viņas seju un Leanna izskatījās visai sapluinīta, tāpēc, neraugoties uz apkārt esošo kņadu, viņa no biksēm izvilka divas saspraužamās adatas un sakārtoja savu kreklublūzi kaut cik piedienīgākā paskatā.
-Tad nu tā,-viņa atkal pievērsās Poverpointai,-tad es varētu dabūt to lodīti, kura pašlaik ir tavās rokās?

[Lianjuks]

Elony - Aiva - Mesmers - Semijs

- Tas nav smieklīgi. - murmināj Ārčijs. - Es tur redzēju!
Tad Raiens izgaisa.
Ārčijs nostājās blakus Volfam. - Es tiešām drīkstu bļaut! Mūs nolaupa citplanētieši!
Tad izgaisa arī Deivids.

Semijs

Viņš nez kādā veidā bija mainījis savu atrašanos vietu.
Viņš atradās šādā gaitenī. (occ: Man jau atkal jāliek tā bilde, vai viņas adrese. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/xD.gif) Tas kļūst apnicīgi. )
http://i240.photobucket.com/albums/ff235/m...1_april_201.jpg
Gaiteņa griestos bija caurums un augšējā gaitenī sēdēja šitāds ērms.
(IMG:http://tn3-1.deviantart.com/fs18/300W/f/20...OUGLASDRACO.jpg)
Gaitenī stāvēja viena sieviete - Gvena. Stāvēja vēl kāds cilvēks - Poverpointa.
Gvena stāvēja pie asiņainas grīdas uz kuras mētājās asiņains zobens. Turpat stāvēja sieviete baltā apmetnī un viņas seja nebija redzama.
Raiens gulēja uz vēdera - virsū Leannai, kas gulēja uz muguras. Poza bija mazliet nepiedienīga. Viņi abi bija aci pret aci.


Kalevale - Storyteller - Džezā tikai Meitenes - Džea + Semijs

Pēkšņi nez no kurienes krita kails vīritis. Tas bija Raiens. Viņš uzkrita virsū Leannai nogrūzdams viņu uz muguras. Raiens gulēja virsū Leannai, viņi bija aci pret aci.

Apaču tuksneša rēgs

- Tieši tā, pieradināts. Jautājumi? - vilks pasmaidīja. - Tātad, ko es vēlos. Uzrunā viņus. - vilks norādija uz pūķi un tā iespējamo īpašnieku.

[Semijs]

Kad Raiens atkal juta savādo sajūtu, kad viņš pārvietojas, puisis pie sevis nodomāja.
-Tik ne atkal.-
Attapies, puisis juta, ka viņš uz kaut kā guļ, nopētījis meiteni kārtīgāk, Raiens atlēca uz atpakaļu sēdus un ar abām rokām uz savas bagātības.
-Leanna?!-
Viņš satraukts iespurdzās.

[Īvs]

Donkihots saprata, ka šeit draud mazākas briesmas, kā citur bez saviem šobrīd līdzesošajiem cilvēkiem (un dzīvniekiem), jo pūķa īpašniekam bija jābūt zināmai kontrolei pār to.
Uzrunāt? Ne-e, tas nav manīm pienākums, turklāt nevar saprast, kā šitais ar to tālāk ietekmēs mūsu... mērķi, viņš atteicās, papurinot galvu.

[Malduguns]

Leanna smagi atsita muguru pret grīdu, kad viņai kāds uzgāzās, izmantojot Leu pret amortizācijas spilvenu. Jau kārtējo reizi cenšoties atgūt skatienu viņa piefiksēja, ka viņai virsū ir uzgāzies kāds vīrietis. Kails un nepatīkami pazīstams vīrietis.
-TU!!!!!-Leanna nošņācās un ar ātru kustību nogrūda Raienu nost no sevis un pielēca kājās kā satrakota lapsene.

[Semijs]

Dzirdēdams, kā Leanna nošņāc, Raiens nedaudz saviebās un saglabājis izbrīnīto skatienu, viņai teica.
-Jā, man arī prieks tevi redzēt.-
Puisis paskatījās apkārt un tad atkal uz Leannu.
-Kur es atrodos?-

[Elony]

Rijoku pacēla šauteni un paskatijās apkārt. Tas, ko Deivids bija interesenati, bet šobrīd viņai vairāk bija rūpes par pazudušajiem.
"Viņi pazuda, jo tam pieskārās." sieviete noteica. Vismaz tā likās.
"Man liekas, ja jāiet pakaļ. Melāniju jau pametām, negribu pamest arī šos abus." Rijoku bija apņēmīga. Turot šauteni pie sāniem, viņa pieskātās pie milzīgās lietas, gaidot, vai kas notiks.

[Malduguns]

-Tur, kur tevi gaida vismazāk,-Leanna atcirta un atkal sakārtoja rudos matus, kuri pēc trieciena atkal bija izjukuši.
Viņa necieta Raienu un vēl vairāk necieta to, ka viņš te parādījās. Turklāt - kails. Turklāt kails viņai virsū. Tieši tāpēc Leanna vēlreiz sakārtoja blūzi un nikni palūkojās uz Raienu.

[Semijs]

Raiens sejas izteiksme arī vairs neizskatījās draudzīga. Viņa vēljoprojām pārmet viņam par to pašu? Tas bija prasts tusiņš, kur Raiens ar vienu citu meiteni pa daudz ieņēma un, nu jā... bet cik gadus tas bija atpakaļ.
-Vismaz varēja dot kaut kādu sveicienu! Mums abiem jau atkal jāpiedzīvo to murgu, ko izbaudījām skolas laikos un tu vēljoprojām ķērc man virsū par to atgadījumu! Tas bija neveikls pārpratums, mēs bijām jauni, kā tu to nesaproti??-

[Malduguns]

-Es vēl joprojām esmu jauna. Un man nav ne mazākās patikas, ja man virsū uzgāžas puspliks... nu... puspliks tu!-viņa nošņācās.
-Turklāt es neķērcu!-Leanna vēlreiz nošņācās, jo viņa tik tiešām neķērca. Viss, ko viņa teica, tika izdvests šņācienos. Gluži kā no niknas kaķenes lūpām.

[Semijs]

-Ak dievs, tu kādreiz vari beigt būt tik sīkumaina?? Tu tiešām uzlabo situāciju, ka bez maz vai uzbrūc man. Ak tad es esmu tas draņķa pusplikais, Breds Pits jau būtu tieši vietā.-
Raiens atteica Leannai naidīgi, bet lēnām atslāba.

[Malduguns]

-Jā, es domāju, ka Breda Pita miesas es aplūkotu ar lielāku patiku nekā tavējās,-Leanna piezīmēja, sakrustojot rokas uz krūtīm, lai puisis nievērotu viņas apskādēto blūzi un visu pārējo.
-Turklāt es neesmu sīkumaina. Man riebjas, ja man virsū uzrkīt puspliki virieši un nejēdz pat atvainoties. Nu jā, nevar jau teikt, ka tu esi vīrietis,-viņa piezīmēja, ar skatienu pārslīdot puiša augumam.

[Semijs]

-Tev vajag atvainoties? Piedod! Piedod, kad aiz šoka es nespēju tev atvainoties, zini es katru dienu nelēkāju apkārt šudi-tudi no konkrētas vietas uz nākamo.-
Raiens teica un turpināja.
-Tieši uzbraucieni ko? Atvaino, ka neesmu vjetnamas kara veterāns, kāds tiešām iet tev pie sirds!-

Šo rakstu rediģēja Semijs: 19.06.2008 21:07

[Malduguns]

-Man nevajag nekādu Vjetnamas! Turklāt man vispār nevajag nevienu! Es precēšos!-Leannai niknumā izspruka.
Leanna nīgri palūkojās uz Raienu un piekārtoja savu paskatu.

[Semijs]

Pēdējie vārdi nolika Raienu pie vietas, viņam vienkārši mute atkārās un puisis vairs nespēja neko pateikt.
-Tu p-precies?-
Izbrīnītā, bet klusā balsī Raiens ievaicājās.

[Malduguns]

Leanna arī mazliet samulsa. Galvenokārt par Raiena reakciju.
-Nu ne jau pašlaik. Kad es atkal būšu mājās. Es precēšos. Kāds tur brīnums?-viņa vaicāja mazliet piemiegusi acis un lūkojoties uz Raienu.