Naidase, tumšo spēku kontrolē Opcijas

[Īvs]

Spilgta gaisma. No lejas trieciens, kas ar milzīgu enerģijas plūsmu rauj uz augšu. Nekāda pretošanās. Neviens nav līdzās. Virs ūdens bezpalīdzīgi izpeld ciešanu pilnas sejas, izmisīgi domājoši prāti, savādāki. Visu acīs spīd ''Esam glābti!''. Cietušās rokas trīcoši un maigi aptausta ūdens gludo, pateicīgo virsmu. Ūdens atspoguļo mīlestību. Lai kur šīs rokas skartos, tās dosies atpakaļ turp, no kurienes nākušas - uz mīlestības pilnajām mājām. Bet kur tās pašlaik atrodas, to vēl neviens nav atklājis.
Acīm paveras plūstošs aukstums, nav saskatāms kas. Ziema? Nē. Kaut kas liels, bargs un... pils.
Apžilbuši no varenā skata pie Naidases pagalma-ezera, viņi apjauš, ka pils smailās asis, stiklotās sienas un tūkstoš torņu

Naidase

(IMG:http://www.wallpaperbase.com/wallpapers/3d/3dscene/3d_scene_55.jpg)

nenorādīs mājupceļu, nenogādās atpakaļ neatminamajā, bet droši vien laimīgajā pagātnē. Viņiem būs lemts šeit palikt, mūžīgi.
Varbūt ausīs gaismas stars, kas apžilbinās un, cerams, iznīcinās šo vēl pagaidām nenosakāmo ienaidnieku. Varbūt viņi būs tie, kas šo staru radīs.

Izmirkuši, viņi kāpa ārā no ezera...

Pils pagalms-ezers

(IMG:http://www.wallpaperbase.com/wallpapers/3d/3dlandscape/3d_landscape_13.jpg)

un bija auksti, ļoti auksti...

Viņi neko neatcerējās.

[Džezā tikai Meit...]

Mariette iekodās apakšējā lūpā un neko neteica, bet palīdzēja padarīt stabu ļodzīgāku, grozoties uz priekšu un atpakaļu un sāniem. Mariettei pēkšņi uznāca smiekli, jo viņa iedomājās kā tas izskatās no malas, turklāt viņai kutēja sāni.

[Lianjuks]

- Tas ir neprāts. - ieķiķinājusies bilda Žozefīne. Nu arī viņai nāca smiekli. Stabs ļodzījās un tas viņu uzjautrināja ne pa jokam.
- Trūkst tik brieži apakšbiksēs. Uz trīs, divi raujam!

[Džezā tikai Meit...]

Mariette centās savaldīt smieklu lēkmi, bet nesekmīgi.
- Jā, raujam. - Viņa piekrita Žozefīnei un gaidīja, kad viņa sāks uzkaiti. Nez kas būs tālāk? Vai viņas paspēs aizbēgt?

[Lianjuks]

Žozefīne saknieba lūpas sāka skaitīt.
- Trīs, divi, viens... - spurdziens - Raujam!
Un Žozefīne rāva no visa spēka. Un slējās kājās. Šīs izdevības bēgt bija smieklīgas. It kā to vien gaidītu, lai viņas bēg un pēc tam viņas pieķertu.

Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 18.06.2008 08:17

[Džezā tikai Meit...]

Mariette iesmējās un arī no visa spēka rāvās uz augšu. Viņa cerēja, ka stabs padosies un viņi nepamanīs kā meitenes aizmūk.
- Piedod, ja mums neiznāk un mūs atkal pieķers. - Meitene izdvesa.

[Massacre]

Arianna mirkli saminstinājās, taču tomēr sāka stāstīt: "Sapnī rādījās kāds cilvēks, kurš man svieda ar uguns lodi. Pirms tā mani pašu pazudināja..." šeit sievietes balss uz mirkli aizlūza. Arianna klusēja labu laiciņu līdz neuzģērba kleitu, neuztraucoties vai tā ir paredzēts. Beidzot viņa saņēmās: "Es dzirdēju Tavus smieklus pirms nomirt."

[Malduguns]

Stefans domīgi pakasīja pakausi, bet tad satrūkās, lai neizjauktu sapīto bizi.
-Tjā,-viņš nomurmināja un pie sevis nopriecājās, ka tik tiešām ir savā ziņā brīvs, lai gan šobrīd jutās ļoti izslodzīts viņam piešķirtajā apģērbā. Jauneklis ilgojās pēc saviem tik ļoti mīļajiem zābakiem un melnajām drēbēm.
-Tu teici, ka es varētu aizlikt kādu vārdu, bet šobrīd sastopos ar kādu pretestību. Es nezinu tavu vārdu, tāpēc to nevarēšu,-Stefans izstaipījās un viegli nožāvājās.

[Īvs]

EN:
Sieviete un jauneklis devās Enrotam nezināmā virzienā. Durvis kādu labu brīdi sienā neparādījās, šķita, ka vecais vīrs tās arī nevērs vaļā. Tad durvis parādījās un aiz tām saliecies stāvēja Armors, turēdams rokās plakanu, tumšos toņos mīkstu priekšmetu. Pēc visa spriežot, tas bija drēbes gabals vai audums.
Viņu mājās kā liels skapis ir izmantota telpa. Nācās visas istabas izstaigāt, līdz atradu tev piemērotāko, viņš sacīja, pasniegdams Enrotam tumši brūnu lina apģērba kaudzīti. Apģērbs sastāvēja no biksēm, krekla ar īsām piedurknēm un apmetņa.
Zābakus diemžēl es nevarēju atrast, bet iztiksi jau ar to, kas ir.

MA/ŽO:
Stabs nepametās, tomēr bija izcīnīta lielāka vieta zemē, kur tam ar vēl lielāku sparu kustēties. Pa to laiku ugunskurs bija iededzies ne pa jokam, tā dūmi sniedzās virs koku galotnēm. No visām pusēm izskanēja čaboņa, un jau pēc brīža ap ugunskuru pamazām sāka pulcēties tie paši violeto spalvu radījumu sugas brāļi. Ar laiku tie nāca aizvien vairāk, bija jāsāk uztraukties par tiem atvēlēto vietu ap ugunskura, jo vietas bija maz. Daži nāca tukšām rokām, daži ar nomedītu meža radību, kas gļēvi valstījās gar sāniem.

ST:
Kalpone jau atkal smaidīja, atbildot uz radušos jautājumu:
Es neizpaužu citiem savu vārdu. Ja aprakstīsi manu izskatu vai vienkārši ļausi vaļu vārdiem par savu šobrīd esošo kalponi, kungs sapratīs. Viņa ieskatījās pulkstenī.
Bet tagad gan ir laiks doties. Pietiek runu! Sieviete piecēla Stefanu no dīvāna aiz krāgas, tad to sakārtoja, nobraucīja vairākas reizes apmetņa un krekla audumu, padarot tos atkal gludus un nesaburzītus. Tad tā piesteidzās pie durvīm un atvēra tās.

[Malduguns]

-Es pats varu atvērt durvis,-Stefans nomurmināja, puisim nepatika, ja viņu apkalpo. Viņš bija pieradis pats tikt ar lietām galā.
-Kurp man jādodas?-viņš vaicāja, ejot pa durvīm ārā.

[Džezā tikai Meit...]

Mariette smagi nopūtās un atslīga atpakaļ uz zemes. Liela daļa bija izspraukusies no zemes, taču stabs tomēr vēl nebija izraujams. No visurienēm saradās violetie radījumi. To bija tik daudz, ka meitenei skudriņas pārskrēja pāri mugurai un viņa klusi iečukstējās.
- Ei.. viņi nāk no visām pusēm un aizvien vairāk. Ir ļoti liela iespējamība, ka viņi mūs notvers, jo ja viņi vēl turpinās nākt.. jādomā, ka viņu ir vēl ļoti daudz un gandrīz uz katra soļa.. Vai tu aizvien piekrīti bēgt? - Viņas balsī bija jaušams satraukums un raizes.

[Lianjuks]

Žozefīne kļuva sapīkusi.
- Tas ir stulbi. Visas iespējas nevērtīgas. Nebēgam.
Tad viņa sāka smaidīt.
- Vai nu mums būs džakuzi, vai nu iespēja plaši aplūkot šo pasauli.

Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 19.06.2008 10:42

[Elony]

Enrots kritiski paskatījās uz piedāvātā apģerba kaudzīti. Brūns jau nu nebija viņa tonis, ne ar sudrabbaltiem matiem. Viņam labāk patika melns vai pelēks.
"Un kāpēc tam man būtu jāvēlk kas tamlīdzīgs, Armor?" viņš neapmierināti jautāja.
"Lūdzu, paskaisro, jo man nemaz nav jausmas."

[Džezā tikai Meit...]

Mariette nopūtās. Džakuzi.. izcepšana, izvārīšana, sadalīšana gabaliņos.. nez kuram tiks viņas kāja? Bet es negribu zaudēt savu kāju. Es negribu mirt! Viņa domāja un teica.
- Nē, Žozefīn, bēgam. Lūdzu palīdzi man. Ja mūs piekers, es parūpēšos, lai vismaz tu izkļūsti sveikā. Mums vismaz ir jāmēģina.. - Viņa apsvēra savas spējas. Trenētais augums bija spēcīgs un izturīgs. Viņa varēja ātri skriet un kokos rāpšanās nesagādāja problēmas, jo viņa kādu laiku bija aizrāvusies ar kāpšanu klintīs. Arī sevi aizstāvēt viņa mācēja visai labi. Ja viņa tiktu vaļā no virvēm, tad vēl kādas cerības viņai būtu.
- Cik ātri tu vari paskriet? Kokos kāpt māki? Lēkāt no zara uz zaru? - Viņa iejautājās, skatoties uz koku galotnēm un pētot kā zari ir saauguši. Ja ne pa zemi, tad varbūt tā viņas varēja izbēgt?

Šo rakstu rediģēja Džezā tikai Meitenes: 19.06.2008 15:18

[Lianjuks]

Žozefīne sāka smaidīt.
- Es nezinu, kas es esmu bijis iepriekšējā dzīvē, bet esmu tīri akrobātiska. Man liekas, ka zinu, kā izkļūt no šīs situācijas, bet tomēr nezinu, jo esmu aizmirsusi savu pagātni. Esmu ar mieru bēgt. Tevis dēļ... - Žozefīne mēģināja stabu izraut ārā no zemes, bet tas nevedās viegli. - Varbūt es biju balerīna, vai mākslas vingrotāja, varbūt esmu gājusi cirka pulciņā es nezinu. Nav ne jausmas. Tumša bilde. Es tā domāju, jo mans ķermenis nevar mācēt tās lietas, ja nav agrāk trenēts un bijis, kaut kam pielāgots. man šķiet, ka mācētu. Par skriešanu neesmu droša.

Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 19.06.2008 18:44

[Īvs]

EN:
Armors mulsi iesmējās.
Bez šīm un ar tām, puis, viņš norādīja uz Enrota drēbēm, tu pa katakombām dzīvoties nevarēsi. Iespējams, lai iejustos sabiedrībā un lai pēdīgi no tās tiktu ārā, tev vajadzēs turēt par sevi ikdienišķu iespaidu, nevis izlikties par dīvaini. Un, ja vari, savaldi savas savas mežonīgās cirtas, tās par labu nenāks. Ģērb mugurā, es eju ēst. Šī dvakojošā dzira manam kuņģim nenāk par labu. Viņš pagriezās un aizstaigāja aiz sienas, kur pēc dažiem zemu griestu pavadītiem metriem slēpās viņa miteklis.

MA/ŽO:
Uz ugunskura tika novietotas nodrāztas koku šķilas, kuras kopā veidoja plašu pamatni, uz kuras likt priekšmetus, kas būtu jāuzsilda. Pamazām no katras viešņas ķetnas uz koku pamatnes tika novietoti nogalināti un saplosīti meža dzīvnieki. Guļošo spalvaiņu ķermeņi bija daudz. Tās būs prāvas vakariņas, kas drīz vien taps gatavas, vai varbūt tikai uzkodas.

ST:
Nē. Nāc man pakaļ! sieviete norīkoja un iznesās pa durvīm. Ārpusē pavērās tas pats krāšņais gaitenis, no kura Stefans bija ieradies istabā, lai atkoptos. Tikai šoreiz tā galā pavērās pirms tam neesošas durvis. Kalpone tās atvēra, un aiz tām skatam pavērās kāda zāle, gleznu klātu krāšņu sienu, rindā nostādītu krēslu zāles malās un ar biezu, ornamentu klātu paklāju zāles vidū. Tieši pretī, zāles tālākajā galā, atradās divviru durvis, tumši brūnas un smagnējas.
Šeit tev būs jāuzgaida. Es uzzināšu, vai drīksti kungu apmeklēt. Apsēdies! kalpone aicināja norādīdama uz mīkstu, tumši brūnu un savādi grebtu krēslu rindu. Pati tā devās taisni pāri plašajai zālei, pie durvīm, lai skanīgi pieklauvētu.

[Džezā tikai Meit...]

Mariettes sejā paādījās smaids un viņa klusi iesmējās un teica.
- Jā. Tas, ko tu spēj ir visai interesanti un parastam cilvēkam pilnīgi neiespējami. Skriešana varbūt nebūs tik ļoti vajadzīga, ja mēs tiksim augšā kokā. Atliek cerēt, ka viņi tajos nemāk rapties. - Viņa kārtējo reizi nodrebinājās, paveroties uz briesmoņu baru un skatoties kā tie samet dzīvniekus uz sevis saliktajām koka šķilām.
- Paldies tev. - Viņa piebilda un pacēlās uz augšu, lai ar visu spēku rautu stabu laukā no zemes.

[Malduguns]

Stefans sekoja kalponei vairāk neceldams liekus iebildumus un klausīdams viņai uz vārda. Visa šī padarīšana bija sākusi intriģēt un viņš ērti iekārtojās uz norādītā krēsla. Stefans ar skatienu vēroja kalponi un domāja, kas būs viņas kungs un ko viņam, ppie velna, no Stefana vajadzēja.

[Īvs]

MA/ŽO:
Koka stabs joprojām nepadevās, tomēr kustējās ar vēl lielāku sparu, kā iepriekš.

ST:
Kalpone pazuda aiz durvīm. Pēc brīža tā atgriezās un steidzās pie Stefana, lai pavēstītu jaunumus:
Man lika ziņot, ka drīksti iet iekšā. Viņa norādīja uz durvīm, aiz kurām nupat bija devusies, plašās zāles galā. Sieviete tikai stāvēja un gaidīja, kad Stefans ies iekšā, mazliet satraukta, varētu pat likties, ka pārlieku satraukta.

[Malduguns]

Stefans mazliet bažīgi palūkojās uz sievieti un tad piecēlās no krēsla, kurā pirmīt bija tik ļoti ērti iekārtojies.
Lēniem, nosvērtiem soļiem viņš devās uz durvju pusi un uzmeta vēl vienu skatienu kalponei. Vēl viens skatiens un viņš jau devās iekšā pa durvīm.
Puisis juta nelielu satraukumu, tomēr to aši vien noslāpēja un vaibstos iegūla viegli ieinteresēta un vēsa izteiksme, kā allaž.

[Lianjuks]

Žozefīne rāva no visa spēka un visas sirds, bet viņa zaudēja cerības, ka koks padosies.
Kaut es atcerētos.
Viss liecināja par to, ka viņas neizbēgs.
Žozfīne domās uzsāka sarunu.
- Varbūt mūs neapēdīs. Viņi jau to nav teikuši.
- Ij, nesapņo.
- Man ir šizofrēnija?
- Kā lai es zinu? Neesmu jau psihologs.
- Mošk psihoterapeits? Eu, es neesmu čalis!
Žozefīne darīja visu iespējamo, lai koks tiktu ārā no zemes.

Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 20.06.2008 13:06