Šausmu sala, [PZP] Bermudu trijstūris Opcijas

[Lianjuks]

Šausmu sala.

Bermuda trijstūris.

Te nu būs. Cerams, ka nebūšu, ko sajaukusi, vai piemirsusi.
Atvainojos, jau savlaicīgi, par savām visām iespējamajām kļūdām.


Rijoko ( Elony )

Bija bijusi vētra. Nevarēja saprast, kas notika. Laiks likās vienkārši ideāls. Sākumā pūta patīkams ceļa vējš, bet tad iestājās tumsa un bezvējš. Nevarēja saskatīt savu degungalu. Džonka sasvērās. Nogranda pērkons, likās kaut kur nozibam zibens, bet bija tumšs. Gaisma pamazām cerīgi iemirdzējās, kaut kur augstu virs galvas. Apkārt valdīja klusums. Tad tumsai cauri izlauzās izmisīgi kliedzieni, bet Rijoko vēl joprojām neko neredzēja. Kliedzieni pieņēmās spēkā, kuģis valstījās no vieniem un uz otriem sāniem, kā satracināts vērsis. Sāka līt, bet joprojām bija tumšs. Cilvēki meklēja kaut ko, kas derētu, lai noturētu līdzsvaru, bet neko nevarēja atrast. Klājs bija slapjš un neviens nespēja noturēt līdzsvaru. Skanēja plunkšķi, it kā, kartupeļu maisi veltos pāri bortam un birtu ūdenī. tad atskanēja krakšķis. Kliedzieni pieņēmās spēkā, tie bija izmisuma kliedzieni. Nekas nebija redzams. Kuģis sāka strauji grimt.


Mesmers ( Džeroms )

- Džerom! Tu sutinātais jūras gurķi! – portugāliski aurēja kuģa kapteinis.

- Nāc šurp! Tie slaisti man līdz kaklam. Pastāvi pie stūres. Man dažs labs ērms jāpārmāca. - Nokāp`is no komandtiltiņa kapteinis devās uz kambīzi, lai apjautātos kokam, kaut ko, kas labāk palīdzētu ieriebt tiem airētājiem, kas dara neko. Galera slinki peldēja atklātajos ūdeņos, un kapteini tas bija nokaitinājis ne pa jokam. – Iedomājies! Šie skaitoties slimi!


Washulis ( Loranda )

Pirāti pētīgi nopētija Lorandu. meitene pie sieta pie fokmasta ar galvu uz leju viņus uzjautrināja.
– Labi uzvedīsimies? Ja tā, tad laidīsim tevim lejā. – smējās kāds notašķījies un ar rugājiem noaudzis vecis. Pirkstos vīrišķim bija daudz smagu zelta gredzenu, un tā krekls bija pamatīgi saplīsis. Bet viņš tik jaudāja truli smaidīt.

Kuģis rāmi šūpojās. – Nāksi lejā un dosi man vienu bučiņ?

Lorandas biedri bija iesprostoti kuģa tilpnē, bet tādēļ, ka Loranda viņiem patika vislabāk viņai bija vaļa redzēt sauli – žēl, ka tikai ar kājām gaisā. No kambīzes puses skanēja jautri smiekli. Loranda ar iedzērušo ārpus kuģa telpām bija viena.


Semijs ( Raiens )

Jahta bija noenkurojusies netālu no Bahamām. Vismaz tā bija iepriekšējā vakarā.

- Raien! Tu neticēsi! – kāds sāka raustīt Raienu ārā no gultas – bija seši rītā.

- Mūsu enkurs ir pazudis! TAS VĒL NAV VISS! Iedomājies! Mēs jūras vidū esam apzagti! Gandrīz nekas uz jahtas nav palicis! Motors ir izārdīts, it kā pats nelabais būtu tur ārdījies! Stūre nolauzta! Gribi dzirdēt vēl! NEVIENS NEKO NAV REDZĒJISUN PAT NE DZIRDĒJIS! – Raiena degungalā aurēja garš un slaids jauneklis. Zaļām šaudīgām ačtelēm, šauru mutes līniju, un ugunīgi sarkaniem matiem. – Klājs ir tā izpostīts, ka nesaprotu, kā to varēja izdarīt mums nedzirdot! Un vispār kāda velna pēc mēs gājām gulēt! Mēs taču gribējām... – aizelsies jauneklis beidzot aizvērās.


Apaču tuksneša rēgs ( Donkihots )

Viņš atradās milzīgā mucā. Tiešām milzīgā mucā. Galva sāpēja un pēdējais, ko viņš spēja atcerēties bija, tas, ka dabūjis ar airi pa galvu. Bet par to viņš nevarēja būt drošs. Viņš neredzēja uzbrucēju. Muca nepatīkami zvalstīja vīrieti. Viņu uzmodināja kāda savāda skaņa. Kāda salda balss sauca.

- Dokinkot! Dokinhot! – apkārt mucai pletās plašs bezgalīgs ūdens. Saucējs nebija redzams.


Storyteller ( Leanna )

Stjuartes pastaigājās pa lidmašīnu, kā pa skatuves mēli, un tik vienmuļi kladzināja.
- Riekstiņus, dzeramo? – papēžiem klabot stjuarte nozuda pilota kabīnē. Blakus Leannai uz galvas uzmaucis stereo austiņas gulēja kaut kāds japāņi puišelis. Viņš bija iesnaudies, un lidojums vilkās jau bezgalīgi. Pēc mirkļa Leannai paskrēja garām, kāda noraizējusies tukla stjuarte. Blakus atskanēja īdzīga balss, bet no otras puses, kur negulēja japāņu puišelis.

- Māsiņ, es gribu riekstiņus! – dīca rižs puisēns, ar šķelmīgu smaidu.

- Ja nedosi – kliegšu. - Tas patiesībā nebija, kaut kāds puisēns, tas bija Lorijs, bet tuvumā nevienas stjuartes. – Es tiešām kliegšu, Lea! – un zēns atrullēja apakšlūpu, kā uz raudāšanu.


Džezā tikai meitenes ( Melānija )

- Lūdzu, mīļie lidmašīnas pasažieri. – iesāka stjuarte – ja varēja ticēt nozīmītei, viņu sauca Salija. – Mēs esam nomaldījušies no kursa. Tādēļ lidojums ievilksies. - Melānija bija iestūķēta starp dieviem resniem vīreļiem, no kura viens siekalām tekot, nolika galvu uz Melānijas pleca. Stjuarte aizsteidzās uz lidmašīnas aizmuguri.


Džea ( Gvendolna )

Gvena sēdēja mīkstā, ērtā krēslā, un lidojums bija debešķīgs. Lidmašīna šķēla mākoņus, kā kuģītis ūdeni. Pie Gvendolnas pienāca djuarte (stjuarte) un pasniedza viņai mazu kastīti, ko varēja viegli paslēpt plaukstā. Kastīte bija pilna ar dažādām kapsulām, tabletēm, un tad djuarte pasniedza Gvenai glāzi. – Jūsu pusdienas kundze. – lidmašīnas salons bija koši zils, negribīgi pasmaidījusi djuarte devās prom.


(OCC: tās kapsulas ir nākotnes pusdienas, vakariņas un brokastis, normāla ēdiena tik pat kā nav, jo zemes resursi teju izsmelti. Normāls ēdiens aizliegts, atlikušās dabas aizsardzības dēļ. Nepārmetiet. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/xD.gif) )


Hworang666 ( Valters )

Valters atradās uz milzīga kruīza kuģa. Viņš stāvēja uz klāja, tālumā patīkami čīgāja vijoles. Kaut kas aiz muguras nosprakšķēja un uz kuģa pazuda elektrība. Atskanēja pārsteiguma elsieni, tad atskanēja smiekli. Visi jau bija pieraduši, ka elektrība šodien niķojas. Tā jau bija labu laiku, kopš viņi kuģoja pa Bermudu. Ausīs ielauzās izmisuma sauciens un divi jaunieši pieskrēja pie Valtera.
– Cienījamais, neviens mums netic! Mūsu draugs pārvēlās pār bortu un, un...! Nāciet paskatieties! – abi jaunieši bija par Valteru jaunāki, bet viens bija par viņu augumā plecīgāks un garāks. Abi likās izmisuši. – Mēs nezinām, kā tas notika, ser. Lūdzu, nāciet!


Aiva ( Volfs )

Volfs bija izmircis, no galvas līdz kājām. Viņa ceļi bija iegrimuši glumās zilaļģēs, un degunā sitās sāļā jūras smaka. Netālu mētājās lidmašīnas atliekas – sadragātas un sakusušas. Apkārt pletās sausa un nemīlīga pludmalīte, bet priekšā augsta un kaila klints. Debesīs virmoja kaut kas līdzīgs polārblāzmai. Tikai tā bija tāda indīgi zaļa un spoža, ka acis žilba . Aiz muguras pletās okeāns. Tas likās sastindzis. Apkārtnē valdīja vēl lielāks klusums nekā uz mēness. Tā likās ļoti nemīlīga. Pat viļņus nevarēja dzirdēt. Vienīgi Volfa sirdspuksti bija dzirdami, un skanēja jocīgi. Atmiņā bija kāds desmit minūšu robs. Nebija skaidrs, pa kuru laiku viņš te lāga nokļuvis. Tā vienkārši bija.

Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 02.04.2008 18:01

[Lianjuks]

Storyteller

( occ: kas bija Nazguls, es piemirsu. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/laughing.gif) )

- Klik, filma pstājas! - iesaucās Lorijs, viņam blakus stāvēja jaunietis melniem matiem. Nāve mirkli svārstijās, tad mirkli pavērās abu dēmonu virzienā. Lorijs piekliboja blakus Leannai un paziņoja.
- Toms teica, ka Leanna nav vajadzīga beigta. Vai ne?
Jaunietis melnajiem matiem pamāja. Nāve izkapti nolaida, bet Leanna joprojām juta sevī urbjamies viņas skatienu. Lorijs turpināja. - Šis skuķis no barības ķēdes vēl nav jāizrauj.


Džezā tikai Meitenes

Viesmīlis pamāja. - Eju gatavot un saukt šefpavāru.
Pēc mirkļa pa virtuves durvīm pie Melānijas galdiņa pieslīdēja zaļmatainais dēmons.
- Raiens būs nedaudz jāpagaida, Leanna tūlīt būs gatava, un Loranda mazlietiņ jāpacep. Tā, un ābols...
- Dēmons no azotes izvilka sarkanu, spožu, kārdinošu ābolu. Ābols pēc formas likās ideāls. Tas bija viskārdinošākais ābols, kādu Melānija bija jel kad redzējusi. Dēmons nolika to Melānijas priekšā.
- Ēd vesela, tas ir tavs. Tev atlikušas trīs nedēļas, ko dzīvot.
Ja Melānija mēģina iekosties ābolā, tas neizdodas. Pārņem sajūta it kā viņa mēģinātu iekosties gaisā.

[Džezā tikai Meit...]

Melānija noelsās. Tik vien. Viņš aizgāja pasaukt pavāru, kurš arī drīz ieradās, taču meitenes acis naidā uziesmoja, kad viņa ieraudzīja, ka tas ir zaļais vīrelis.
- Klau, tas ir kāds joks? - Viņa paraudzījās uz perfekto ābolu, kurš lika siekalām saskriet mutē. Vēders neganti ieburkšķējās. Bet meitene netaisījās to nogaršot. Kas zin ko no tā varēja sagaidīt.
- Jūs taču par to cepšanu un tā jokojat, vai ne? Kur ir Erisa? - Viņa nedoši ievaicājās.
- Un trīs nedēļas! - Viņa sašutusi iesaucās. Kas pie?
- Vai jūs esat galīgi pātu izkūkojis? - Viņa piebilda un nikni ieskatījās vīrietim acīs. Kas notiek"? Kur ir Džerards?

[Kalevale]

Pie kosmiskās makreles, beidzot! Poverpointa iesaucās, dzirdot slēdzeni noklakšķam un redzot durvis pamazām veroties. Viņa uzmanīgi nopūlējās dabūt meiteni iekšā, nesavainojot, taču tas nevedās sevišķi viegli. Beigās Leanna tika smagi novietota uz galda, un Poverpointa smagi nopūtās. Taču pēkšņi viņa pamanīja, ka nedzird vairs vāros sirdspukstus. Nolādēts!

Viņa plēsa vaļā meitenes drēbes un lika klāt ausis pie krūškurvja, kad neko nedzirdēja, viņa mēģināja sataustīt sirdi sitamies, taču nekā. Vai tiešām būs jātaisa tā dīvainā cilvēku spaidīšana? viņa īgni nodomāja, jo bija mācījusies, ka cilvēks jāpaspaida un tad jāpiepūš atpakaļ ar dvašu, tas bieži palīdzot, kad viņi ir miruši, taču Poverpointai to negribējās uzņemties. Varbūt bija kāds cits risinājums?

[Lianjuks]

Džezā tikai Meitenes

- Nē, pasūtijumā bija minēti āboli, nevis Erisa. Cepšanu, nu mēs Lorandu mēģināsim iesviest vulkānā. Trīs nedēļas. Neesmu prātu izkūkojis.
- Vara sabojā. - iespurdzās viesmīlis.
Aiz loga jau gāza tik stipri, ka neprāts būtu uzturēties uz ielas.
Kavējnīcas durvis atvērās un iekšā ienāca, kāda sieviete. Viņas seja nebija redzama un viņas drēbes bija sausas.
Viņa apsēdās Džerarda vietā un neparādijusi savu seju pacēla divus pirkstus. Viesmīlis paklanījās un aizskrēja. Pēc mirkļa viņš bija atpakaļ ar divām mazām glāzītēm, ko nosvieda Melānijas un svešās sievietes priekšā. Zaļmatainais pasmaidīja. - Viss būs kārtībā. Par Erisu neuztraucies. Tādi, kā viņi nav tik vienkārši novācami no ceļa. - tad viņš aizgāja uz virtuvi.
Kafējnīcā joprojām atradās kādi divdesmit citu apmeklētāju. Un kādi deviņi viesmīļi.
Sieviete klusi, tikai Melānijai dzirdot iečukstējās. - Ieskaties viņiem sejā.

(occ: šī ir tā sieviete, un šādi viņa ir ģērbusies, ar visu zobenu. )

(IMG:http://tn3-2.deviantart.com/fs11/300W/i/2006/246/8/6/Graceful_Assassin_by_ElavielEvenstar.jpg)


Kalevale

Daudzie ekrāniņi iemirgojās Poverpointai nesaprotamās zīmēs. Tikai viens ekrāniņš bija saprotams.

Kādu oerāciju vēlaties veikt?

• Atkaulošanas
• Sadalīšanas
• Sadalīšanas atomos
• Ādas atdalīšana no miesas
• Atūdeņošanas
• Vēlos skenēt
• Asiņu izsūknēšanas
• Pārtraukt dzīvības funkciju
• Atdzīvināšanas
• Noskūšanas
• Vēlos zāģēt
• Mainīt dzimumu?
• Krustot?
• Iekonservēt vēlākiem eksperimentiem.
• Izmest?

Monitoram bija skārienjūtīgais ekrāns.

Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 17.06.2008 10:21

[Kalevale]

Izmisusī Poverpointa bija tik izmisusi, ka savā izmisumā gandrīz nepamanīja, ka izmisums nav vienīgais, kas viņu pārņēmis - apkārt iemirgojās monitors, kurš nemaz neizskatījās izmisis. Pamanījusi piedāvātās opcijas, viņa nopriecājās, ka nebūs neviens jāsaspiež un jāuzpumpē, taču meitene saskārās ar jaunu problēmu! Viņa nezināja, kura podziņa nodrošina saspiešanu un uzpumpēšanu. Varbūt spiest visas pēc kārtas? viņa nodomāja, kamēr acis atkal un atkal skrēja pāri monitoram. Nolēmusi, ka dzimumu maiņa nevarētu būt nekas sirdsdarbību atjaunojošs, viņa uz labu laimi nospieda kādu podziņu cieši aizmiegusi acis. Atvērusi tās, Poverpointa konstatēja, ka ir nospiedusi apšaubāmo "Atdzīvināt" podziņu un nu gaidīja, kas notiks, jo viņa bija pārliecināta, ka tā nebūs īstā. Vajadzēja tomēr studēt citplanētiešu anatomiju, viņa vēl domās nosūkstījās.

Šo rakstu rediģēja Kalevale: 17.06.2008 10:23

[Lianjuks]

Telpas sienas pieņēma sarkanu krāsu. No griestiem skanēja kāda balss.
- Ir atrasti smagie iekšēji šūnu bojājumi. Cilvēks cieš no šizofrēnijas smagā formā. Dzimums sieviete. Smagi bojāta nervu sistēma. Ieteicama atmiņas dzēšana. Pagaidām lūdzam jūs pamest šo telpu līdz turpmākiem rīkojumiem. - Sienas pieņēma spilgti zilu krāsu. - Sākas laika atskaite. 10 - 9 - 8 ...

[Kalevale]

Ko viņš te murkšķ? Poverpointa paīgņojās klumburējot laukā no telpas, cerēdama, ka viss notiks uz labu un ka meitene paliks dzīve. Bet no otras puses domājot, ko gan viņa iesāks ar kaut kādu pusslimu meiteni. Varbūt vajadzēja ļaut lai nomirst? Poverpointa šaubījās arī iznākot no kabīnes. Bet galu galā es taču izvēlējos nepareizo programmu, gan jau tāpat nomirs, viņa nodomāja. Tad apsvērusi visus plusu un mīnusus, viņa nolēma, kad gan šā, gan tā būs labi.

Jāsagatavojas atmiņas dzēšanai, viņa pie sevis nobubināja un iedomājās, ka varētu pameklēt savus biedrus, kamēr meiteni saspiež un atkal piepūš.

Šo rakstu rediģēja Kalevale: 17.06.2008 10:52

[Lianjuks]

Pēkšņi no telpas no, kuras Poverpointa bija izgājusi, atstājot tur Leannu, atskanēja kaut kas sprādzienam līdzīgs. Durvis bija slēgtas.
Pie Poverpointas kājām atradās sarkana mapīte. Uzraksts uz tās vēstija.

Atrašanas gadījumā neatvērt. Visuma noslēpumi.
Par atvēršanu piespriežamais sods - neatgriezeniska nāve.

[Džea]

Gvena ar interesi pētīja vardes.Viņas laikā šie dzīvnieki bija teju vai izmiruši jo nebija ari palikušas īpaši daudz vietas kur dzīvot.Pati sieviete šāda vardes bija redzējusi tikai grāmatās.
Vai jums ir kāda nojausma kapēc šeit tiek tureti rāpuli?
Viņa jautāja Erisai grozot burku un aplūkojot vardi no visām pusēm.Leanna bija aizmirsta pavisam, nu vismaz uz kādu laiku noteikti,jo varde likās pašlaik interesantāka

[Malduguns]

Leanna nobolīja acis un atglauda rudos matus no pieres.
-Tu neļauj man pat nomirt bez tavas klātbūtnes?-viņa pikti vaicāja Lorijam.-Vai arī tu mani kārtējo reizi centies no tās pestīt?-viņa vaicāja, cieši lūkojoties uz savu sirdsapziņu.
Nāves skatiens bija svilinošs, tomēr tam piemita savāds valdzinājums, kurš tik šausmīgi patika Leannai.

[Lianjuks]

Džea

Varde peldēja šurpu turpu.
Erisa devās prom.
- Liec to burku nost. Padomā, kas gan cits, ja ne citplanētieši parūpēsies, lai neizmirst šie nabaga radījumi? Cilvēki ir par dumju, lai viņus spētu nosargāt. Ja reiz;em izmirst kāda teju izmirusi suga, pie vainas mēdz būt citplanētieši. Viņ savāc pēdējos pārstāvjus, lai tos savairotu un pēc pāris gadu tūkstošiem atkal palaistu uz zemes jaunā daudzumā. Viņi savā ziņā cilvēkiem čakarē smadzenes. Ejam. - un Erisa atgriezās gaitenī.


Storyteller

- Nē, es tev... - Lorijs kļuva mazlietiņ neapmierināts. - Es tevis dēļ sīkajam japānelim par aukli atstāju Apolonu. Padomā loģiski, kāpēc? Nu ne jau, lai noskatītos izrādi, kā Leanna kapā iekrita.
Pacēlis spieķi Lorijs jautāja. - Nāve, vai Leanna drīkst iet?
Atbildes vietā nāve nenolaida savas neredzamās acis no Leannas.
Lorijs nīgri iebakstīja Tomam. - Saki kaut ko!
Toms apskatījās apkārt cerībā, ka te ir vēl kāds, ja neskaita viņus četrus. - Lai runā Leanna.

[Malduguns]

Leanna savādi palūkojās uz Loriju, tad caur pieri nopētīja Tomu un tad pievērsās Nāves kaulainajam stāvam ar visu izkapti un pārējiem pričendāļiem, kuri bija neppieciešami, lai radītu īsto Nāves iespaidu.
-Ēēēē... Sveika,-Leanna mazliet nervozi uzmaidīja Nāvei.-Redzi, es labprāt ''sodien dotos tev līdzi, bet redzi, dažiem citiem ne īpaši gudriem prātiņiem ir nepieciešama mana palīdzība, tāpēc varbūt mēs varētu atlikt šo visnotaļ burvīgo tikšanos uz kādiem pāris gadiem. Pareizāk sakot, pāris desmitiem gadu?-izmocījusi vārgu smaidu, Leanna vēl aizvien nejuta baiļu. Kas būs, būs.

[Džea]

Interesanti vai citplanētieši ir padomājuši par to kur šie dzīvnieki dzīvos ja uz zemes vairs nebūs neviena zāles pleķīša.
Gvendolīna novilka vel pēdējo reizi uzmetot skatu vardei un tad noliekot to atpakaļ plaukta.Viņa bija redzējusi daudz filmas un ne tikai fantastiskās bet arī itkā zinatniskās kur rādīja kā citplanētiesi rakājas pa cilvēku smadzenēm,taču agrāk Gvena neticēja pat Bermunda esamībai.
Kur īsti ir tas,kurš vada kuģi?
Viņa jautāja dodoties līdzi Erisai

[Lianjuks]

Storyteller
Nāve paskatījās uz Loriju un Tomu. Lorijs paraustīja plecus un izgaisa. Toms kļuva bāls kā krīts un arī izgaisa. Nu Leanna un Nāve bija palikušas divas vien. Leanna zem Nāves acs bija kā zem mikroskopa. Leanna nespēja pakustēties, bet Nāve kaut ko ielika viņas labajā rokā.
Pēdējais, ko Leanna no tā mirkļa atcerējās bija nozibam izkapti, gar savu kaklu. Tā bija murgaina epizode.

Viņa juta plaušās ieplūstam karstu gaisu. Apkārt viss bija zils, ka acis žilba. Ķermeni kratīja nekontrolējami drebuļi. Likās, ka viņa tiktu vārīta un atdzesēta reizē. Tad nozibsnīja sarkana gaisma...

Viss beidzās, Leanna atradās vidēji lielā, baltā un apaļā telpā. Telpai bija vienas ovālas durvis, bet neviena loga. Telpas vidū atradās galds uz kura Leanna gulēja. Viņa jutās, kā zilonis pēc neprātīga maratona. Viņas kreklblūze uz krūškurvja bija saplēsta. Mati sniedzās pāri dibenam. Tie bija nežēlīgi izpūruši. Ķermenis tirpa it kā pa asins vadiem skraidītu sīkas skudriņas.

Apkārt bija dažādi monitori.
Viens nesaprotamā valodā, kas noteikti nebija cilvēku, vēstija, ka Leanna ir dzīva, bet to jau viņa nevarēja saprast. Labajā rokā Leannai kaut kas atradās.



Džea

- Ir padomājuši. - noteica Erisa. - Par visu padomājuši. Nu tagad mēs ejam meklēt vadītājus.

Pēkšņi no sienām atskanēja savādi čuksti. - Nāciet mums līdz, nāciet...
Čuksti uzdzina drebuļus.

Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 17.06.2008 12:33

[Džea]

Gvendolīna drūmi sekoja Erisai.Gribējās lai tas viss pēc iespējas ātrāk beidzas.Varbūt viņa sapņoja,varbūt Gvena joprojām atradās lidmasīnā,ceļā uz Austrāliju tikai aizmigusi un tas viss tikai bija ļauns murgs.
Izdzirdot čukstus pār Gvenas muguru pārskrēja tādas kā aukstas tirpas kas lika viņai nodrebināties.
Varbut mēs varam nesekot tām balsīm.
Viņa nedroši jautāja palūkojoties uz Erisu

[Malduguns]

Nāve... Izkapts zibināšana, Leannas kakls.
Meitene trīcēja, kaut gan šķita, ka visapkārt bija ledains karstums. Savāds savienojums - ledains karstums.
Leanna smagi elpoja, bija savāda sajūta, it kā viņa būtu notrenkāta pēc iespējas vairāk, Tik daudz, ka vadzis, respektīvi viņas dzīvība, knapi turējās pie viņas miesām.
Leanna attapās kādā savādā telpā. Mati, kuri meitenei bija īsi un spuraini tagad bija šausmīgi gari un tas Leā izraisīja gan nepatiku, gan pārsteigumu.
Kaut kur kaut kas pīkstēja un čaloja, bet šo skaņu meitene nesaprata.
Viņa pasvārstīja rokā esošo priekšmetu augstāk, lai varētu to saskatīt un saprast, kas tas ir.

[Lianjuks]

Džea

Erisa apcirtās.
- Protams, ka neskosim!
Balsis tuvojās, pēkšņi no gaiteņa grīdas izlīda pieci nešķīsteņi, kas ielenca Gvenu un Erisu.
- Atdodiet dievieti, atdoediet dievieti.
( occ: šie ir tie nešķīsteņi )
(IMG:http://tn3-1.deviantart.com/fs18/300W/f/2007/126/1/4/Blood_Demon_by_DOUGLASDRACO.jpg)


Storyteller

Rokā bija sudraba ķēdīte, kurā bija ievērts viņas čūskas gredzens. Tas bija atpakaļ, bet Leannai vēl nebija viņas pirksta. Ovālās durvis atvērās. No griestiem atskanēja savāda balss, bet Leanna to šoreiz saprata.
- Iesakām jums pamest šo telpu. Notiek gatavošanās dezinfekcijai. 10, 9, 8...
Leanna saprata, ka tā nav cilvēku valoda, bet viņa saprata, to, kas tikai teikts, jo viņai bija gredzens.

[Malduguns]

Leanna ar smaidu pie sevis pateicās Nāvei, kura bija atgriezusi meitenei ko tādu, pēc kā viņa ilgojās. Veikli aplikusi ķēdīti sev ap kaklu, Leanna noslīdēja no galda.
Kāda balss vēstīja, ka telpā vairs nav droši palikt un Leanna, lieki nedomājot un matiem plīvojot aiz viņas, metās ārā pa durvīm, jo dezinfekciju meitene kaut kā piedzīvot negribēja.

[Džea]

Sasodīts,viņa gribēja izvairīties no jebkāda veida cīņām jo ar ieročiem nespēja apieties.Vienīgi varbūt ar loku,tikai pedējā reize kad Gvena ar ko līdzīgu šava bija pirms veselas mūžības.
Sieviete mēģināja atkāpties taču arī aizmugurē bija tie nešķīsteņi.
Kas pie velna tie tādi?
Viņa apjukusi jautāja.Dīvainā kārtā Gvena nejuta bailes

[Džezā tikai Meit...]

Melānija šokēta lūkojās uz pavāru.
- Nē! Es teicu lai jūs visus viņus piegādājat dzīvus! Es kaut vai piemaksāšu vēl mazliet! - Viņa iekliedzās, kad tika pieminēta Lorandas iesviešana vulkānā.
- Man vienalga cik, tikai lai viņi paliek dzīvi! - Viņa piebilda un pēkšņi apmulsusi apklusa. Viņa nebija atskārtusi, ka telpā ir vēl kādas divdesmit personas. Ārā valdīja burvīgs laiks, kurš pilnīgi sauca, lai viņa izietu no šīs trakās vietas. Pēkšņi pa durvīm ienāca savāda sieviete un apsēdās Džerarda vietā. Kā viņa varēja būt pilnīgi sausa? Melānija klusi ieņurdējās nepatikā. Viņas rokas sažņaudzās dūrēs, bet viņa neko neteica. Pavārs piegādāja divas glāzītes un vēl pasmaidījis izteica visai mierinošus vārdus par Erisu.
- Lai nu tā būtu.. - Meitene atcirta un noskatījās kā zaļmatis pazūd virtuvē. Par brīnumu, viņa atskārta, ka pagaidām viņš nemēģina viņai uzbrukt. Sieviete klusi ko nočukstēju un likās, ka tikai viņa to dzirdēja. Melānija brīdi vērās uz viņu un tad palūkojās apkārt uz personām, kuras šeit vēl bija. Ko tas nozīmēja? Kādēļ? Viņa ieskatījās to sejās.