Šausmu sala, [PZP] Bermudu trijstūris Opcijas

[Lianjuks]

Šausmu sala.

Bermuda trijstūris.

Te nu būs. Cerams, ka nebūšu, ko sajaukusi, vai piemirsusi.
Atvainojos, jau savlaicīgi, par savām visām iespējamajām kļūdām.


Rijoko ( Elony )

Bija bijusi vētra. Nevarēja saprast, kas notika. Laiks likās vienkārši ideāls. Sākumā pūta patīkams ceļa vējš, bet tad iestājās tumsa un bezvējš. Nevarēja saskatīt savu degungalu. Džonka sasvērās. Nogranda pērkons, likās kaut kur nozibam zibens, bet bija tumšs. Gaisma pamazām cerīgi iemirdzējās, kaut kur augstu virs galvas. Apkārt valdīja klusums. Tad tumsai cauri izlauzās izmisīgi kliedzieni, bet Rijoko vēl joprojām neko neredzēja. Kliedzieni pieņēmās spēkā, kuģis valstījās no vieniem un uz otriem sāniem, kā satracināts vērsis. Sāka līt, bet joprojām bija tumšs. Cilvēki meklēja kaut ko, kas derētu, lai noturētu līdzsvaru, bet neko nevarēja atrast. Klājs bija slapjš un neviens nespēja noturēt līdzsvaru. Skanēja plunkšķi, it kā, kartupeļu maisi veltos pāri bortam un birtu ūdenī. tad atskanēja krakšķis. Kliedzieni pieņēmās spēkā, tie bija izmisuma kliedzieni. Nekas nebija redzams. Kuģis sāka strauji grimt.


Mesmers ( Džeroms )

- Džerom! Tu sutinātais jūras gurķi! – portugāliski aurēja kuģa kapteinis.

- Nāc šurp! Tie slaisti man līdz kaklam. Pastāvi pie stūres. Man dažs labs ērms jāpārmāca. - Nokāp`is no komandtiltiņa kapteinis devās uz kambīzi, lai apjautātos kokam, kaut ko, kas labāk palīdzētu ieriebt tiem airētājiem, kas dara neko. Galera slinki peldēja atklātajos ūdeņos, un kapteini tas bija nokaitinājis ne pa jokam. – Iedomājies! Šie skaitoties slimi!


Washulis ( Loranda )

Pirāti pētīgi nopētija Lorandu. meitene pie sieta pie fokmasta ar galvu uz leju viņus uzjautrināja.
– Labi uzvedīsimies? Ja tā, tad laidīsim tevim lejā. – smējās kāds notašķījies un ar rugājiem noaudzis vecis. Pirkstos vīrišķim bija daudz smagu zelta gredzenu, un tā krekls bija pamatīgi saplīsis. Bet viņš tik jaudāja truli smaidīt.

Kuģis rāmi šūpojās. – Nāksi lejā un dosi man vienu bučiņ?

Lorandas biedri bija iesprostoti kuģa tilpnē, bet tādēļ, ka Loranda viņiem patika vislabāk viņai bija vaļa redzēt sauli – žēl, ka tikai ar kājām gaisā. No kambīzes puses skanēja jautri smiekli. Loranda ar iedzērušo ārpus kuģa telpām bija viena.


Semijs ( Raiens )

Jahta bija noenkurojusies netālu no Bahamām. Vismaz tā bija iepriekšējā vakarā.

- Raien! Tu neticēsi! – kāds sāka raustīt Raienu ārā no gultas – bija seši rītā.

- Mūsu enkurs ir pazudis! TAS VĒL NAV VISS! Iedomājies! Mēs jūras vidū esam apzagti! Gandrīz nekas uz jahtas nav palicis! Motors ir izārdīts, it kā pats nelabais būtu tur ārdījies! Stūre nolauzta! Gribi dzirdēt vēl! NEVIENS NEKO NAV REDZĒJISUN PAT NE DZIRDĒJIS! – Raiena degungalā aurēja garš un slaids jauneklis. Zaļām šaudīgām ačtelēm, šauru mutes līniju, un ugunīgi sarkaniem matiem. – Klājs ir tā izpostīts, ka nesaprotu, kā to varēja izdarīt mums nedzirdot! Un vispār kāda velna pēc mēs gājām gulēt! Mēs taču gribējām... – aizelsies jauneklis beidzot aizvērās.


Apaču tuksneša rēgs ( Donkihots )

Viņš atradās milzīgā mucā. Tiešām milzīgā mucā. Galva sāpēja un pēdējais, ko viņš spēja atcerēties bija, tas, ka dabūjis ar airi pa galvu. Bet par to viņš nevarēja būt drošs. Viņš neredzēja uzbrucēju. Muca nepatīkami zvalstīja vīrieti. Viņu uzmodināja kāda savāda skaņa. Kāda salda balss sauca.

- Dokinkot! Dokinhot! – apkārt mucai pletās plašs bezgalīgs ūdens. Saucējs nebija redzams.


Storyteller ( Leanna )

Stjuartes pastaigājās pa lidmašīnu, kā pa skatuves mēli, un tik vienmuļi kladzināja.
- Riekstiņus, dzeramo? – papēžiem klabot stjuarte nozuda pilota kabīnē. Blakus Leannai uz galvas uzmaucis stereo austiņas gulēja kaut kāds japāņi puišelis. Viņš bija iesnaudies, un lidojums vilkās jau bezgalīgi. Pēc mirkļa Leannai paskrēja garām, kāda noraizējusies tukla stjuarte. Blakus atskanēja īdzīga balss, bet no otras puses, kur negulēja japāņu puišelis.

- Māsiņ, es gribu riekstiņus! – dīca rižs puisēns, ar šķelmīgu smaidu.

- Ja nedosi – kliegšu. - Tas patiesībā nebija, kaut kāds puisēns, tas bija Lorijs, bet tuvumā nevienas stjuartes. – Es tiešām kliegšu, Lea! – un zēns atrullēja apakšlūpu, kā uz raudāšanu.


Džezā tikai meitenes ( Melānija )

- Lūdzu, mīļie lidmašīnas pasažieri. – iesāka stjuarte – ja varēja ticēt nozīmītei, viņu sauca Salija. – Mēs esam nomaldījušies no kursa. Tādēļ lidojums ievilksies. - Melānija bija iestūķēta starp dieviem resniem vīreļiem, no kura viens siekalām tekot, nolika galvu uz Melānijas pleca. Stjuarte aizsteidzās uz lidmašīnas aizmuguri.


Džea ( Gvendolna )

Gvena sēdēja mīkstā, ērtā krēslā, un lidojums bija debešķīgs. Lidmašīna šķēla mākoņus, kā kuģītis ūdeni. Pie Gvendolnas pienāca djuarte (stjuarte) un pasniedza viņai mazu kastīti, ko varēja viegli paslēpt plaukstā. Kastīte bija pilna ar dažādām kapsulām, tabletēm, un tad djuarte pasniedza Gvenai glāzi. – Jūsu pusdienas kundze. – lidmašīnas salons bija koši zils, negribīgi pasmaidījusi djuarte devās prom.


(OCC: tās kapsulas ir nākotnes pusdienas, vakariņas un brokastis, normāla ēdiena tik pat kā nav, jo zemes resursi teju izsmelti. Normāls ēdiens aizliegts, atlikušās dabas aizsardzības dēļ. Nepārmetiet. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/xD.gif) )


Hworang666 ( Valters )

Valters atradās uz milzīga kruīza kuģa. Viņš stāvēja uz klāja, tālumā patīkami čīgāja vijoles. Kaut kas aiz muguras nosprakšķēja un uz kuģa pazuda elektrība. Atskanēja pārsteiguma elsieni, tad atskanēja smiekli. Visi jau bija pieraduši, ka elektrība šodien niķojas. Tā jau bija labu laiku, kopš viņi kuģoja pa Bermudu. Ausīs ielauzās izmisuma sauciens un divi jaunieši pieskrēja pie Valtera.
– Cienījamais, neviens mums netic! Mūsu draugs pārvēlās pār bortu un, un...! Nāciet paskatieties! – abi jaunieši bija par Valteru jaunāki, bet viens bija par viņu augumā plecīgāks un garāks. Abi likās izmisuši. – Mēs nezinām, kā tas notika, ser. Lūdzu, nāciet!


Aiva ( Volfs )

Volfs bija izmircis, no galvas līdz kājām. Viņa ceļi bija iegrimuši glumās zilaļģēs, un degunā sitās sāļā jūras smaka. Netālu mētājās lidmašīnas atliekas – sadragātas un sakusušas. Apkārt pletās sausa un nemīlīga pludmalīte, bet priekšā augsta un kaila klints. Debesīs virmoja kaut kas līdzīgs polārblāzmai. Tikai tā bija tāda indīgi zaļa un spoža, ka acis žilba . Aiz muguras pletās okeāns. Tas likās sastindzis. Apkārtnē valdīja vēl lielāks klusums nekā uz mēness. Tā likās ļoti nemīlīga. Pat viļņus nevarēja dzirdēt. Vienīgi Volfa sirdspuksti bija dzirdami, un skanēja jocīgi. Atmiņā bija kāds desmit minūšu robs. Nebija skaidrs, pa kuru laiku viņš te lāga nokļuvis. Tā vienkārši bija.

Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 02.04.2008 18:01

[Gross]

Deivids nedaudz nosmīgņāja un atbildē'ja...
"Pēc visiem loģikas pamatprincipiem es nekad neietu kur acis rēda un neticētu ka nonākšu galamērķī, tāpat es arī nebūtu uzticējies Vilkam kas rāda man ceļu, bet nu uz šīs salas Loģika un dabas likumi laikam neattiecas..."
Tad deivids norādīja uz tādu paaugstu pauguru kas bija izvirzījies uz āru, un bija pietiekami lēzens no vienas puses lai tajā varētu uziet...
"Mēs varētu no turienes apskatīt apkārtni..."

[Īvs]

Donkihots neatbildēja, tikai viegli, gandrīz nemanāmi, pamāju ar galvu. Nonākdams alā, vīrs izgrūda satrauktu, tik tikko sadzirdamu lamu vārdu virkni, kas vairāk līdzinājās pēc padzīvojuša veča bubināšanas, apspriežot politisko iedzīvi. Viens no nesaprotajiem vārdu virknējumiem bija:
Mana nosolītā dzīvīb' līdzinās laika nosišanai ellē.
Kājas pinās un redze bija aptumšojusies ļoti, par spīti ciešamajai redzamībai. Mazliet jau īgņoties vajadzēja.

[Lianjuks]

Džea

Erisa savilka savu seju ļaunā smīniņā.
- Gan jau tepat ir. - un nesteidzīgi gāja pa gaiteni.


Washulis

Lorandai no karstuma sāka reibt galva, viņu pārņēma sajūta it kā kāds mēģinātu viņu žņaugt. Kājas ļodzījās. Pārņēma sajūta, ka ķermenis viņu neklausa. Pēkšņi sieviete maskā dēmonam uzkliedza.
- Pārtrauc! Viņa ir tikai cilvēks!
Loranda nogāzās uz grīdas. Karstums un žņaugšanas sajūta pazuda.
Dēmons iepļaukāja sievieti.


Storyteller

Negaidot Leannai palika ledaini auksts. Iekšēji pārņēma tukšuma sajūta, bija sajūta it kā viņa būtu pazaudējusi savu miesu. Zēns palika domīgs.
- Es tādu vietu uz zemes nevaru atreast.
Leanna redzēja savas rokas kļūstam caurspīdīgas.


Elony - Aiva - Mesmers - Semijs - Gross

Ārčijs ar roku izbrauca cauri saviem sarkanajiem matiem.
- Es neko negribu skatīties, es vienkārši gribu tikt pie tīrām drēbēm un kaut kā stiprāka.
Deividam prikšā izlīda sīks srkanacains rogs - nalaizdams viņu uz izvēlēo mērķi - pauguru.


Kalevale

Kods padevās un durvis atvērās.
Poverpointai pretī pavērās balta, apaļa, vidēji liela telpa.Tā vidū atradās garš, baltas galds. Blakus galdam atradās dažādi izslēgti monitoriņi. Leanna bija jānovieto uz galda.
Leannas sirds apstājās.


Džezā tikai Meitenes - Mr. Green.

Kafējnīcā Melānija un Džerards tika nosēdināti pie kāda četrvietīga, koka galdiņa.
Kafējnīcā atradās kādi divdesmit cilvēki. Pie abiem viesiem pienāca viesmīlis un pasniedza ēdienkarti.
- Ko vēlēsieties? Mums ir atlaides.

Ēdienkarte

Suņa kauli
Varžu smadzenes
Leannas rumpis
Erisas ābols
Siermaize ar tārpiem
Notriekta aita ( notriekšanas gads 2001. gada vasara ) (occ: (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/xD.gif) )
Cepta Loranda
Pūķa kājiņa

Cenas - viens pirksts un uz augšu


Apaču tusksneša rēgs

Vilks iesmējās.
- Drīz būsim laukā.
Abi, tiešām drīz, nokļuva sniegotā mežā. Savādi, bet nebija auksts.
Vilks pamāja.
- Sadodieties abi rokās un uzmanīgi vērojiet apkārtni. Mežā visādi vazājas.
Deina nedroši iedeva roku Donkihotam.

Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 16.06.2008 14:51

[Džea]

Gvena skatījās uz visām pusēm,Ja vien viņai būtu vairāk acu ari tās vērotu telpu,taču nācās iztikt ar tam pašām divām.
Bet kur?Un vai nevaram pasteigties
Viņa palūdza,Gribējās pēc iespējas ātrāk satikt citplanētieti

[Džezā tikai Meit...]

- Es neatceros gandrīz neko! Nezinu arī cik ilgs laiks ir pagājis kopš jahtas nogrimšanas. Vispār man nav ne mazākās nojausmas arī par to cik ilgi es atrados tajā istabā, bet spriežot pēc tā, kā ārdās mans vēders, varu secināt, ka neesmu ēdis diezgan pamatīgu laiku.
Džerards atbildēja Melānijai.
- Jā, varbūt tā šeit norēķinās, bet kur pie velna mēs atrodamies?
Viņš centās uzsvērt teikuma otro daļu. Puisis sekoja meitenei, kura pavēra kafejnīcas durvis.
- Nu, dosimies iekšā?

Melānija saprotoši pamāja ar galvu un noteica.
- Jā.. ejam. - Un viņa iegāja kafejnīcā, kur viņi tika nosēdināti pie četrvietīga galdiņa. Meitene apsēdās krēslā, kas pavēsra skatu uz loga pusi un palūkojās uz Džerardu.
- Es ceru, ka tā. Varbūt mēs beidzot varēsim uzdot šo jautājumu. - Viņa paspēja piebilst, kad pie viņiem piegāja viesmīlis un parādīja ēdienkarti.
- Jūs taču jokojat. - Melānija noteica, izlasot piedāvājumu un pār viņas muguru pārskrēja šausmu skudriņas.
- Notriekta aita.. kā tas viss.. - Bija varāk nekā skaidrs, ka piedāvāts tiek tas, ko viņi bija pārdzīvojuši. Ko bija satikuši. Vai ar Leannu, Lorandu un Erisu noticis kas slikts? Viņas prātā uzausa šis jautājums, ieraudgot tur arī viņu vārdus. Pār lūpām pārskrēja nervozs smiekls un tad viņa nokrekšķinājusies jautāja.
- Hmm.. ēm.. varbūt jūs vispirms varētu pateikt kur mēs atrodamies un.. kā.. kā notiek šo ēdienu pagatavošana un kur jūs tos ņemat? - Viņa norādīja ar pirkstu kartē uz pūķa kājiņām, Leannas rumpi, Erisas āboliem un cepto Lorandu.
- Turklāt kas tā par maksas vērtību.. vai šeit nenorēķinās ar zelta monētām? - Viņa piebilda, gaidot ko viesmīlis atbildēs.

OOC: Lianjuk.. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/xD.gif)
P.S. Džerards spēlē nebūs līdz trešdienai..

[Lianjuks]

Džea

Drīz Gvena ar Erisu nokļuva kādā garā melnā telpā. Gar sienām stiepās metāla plaukti.
plauktos atradās stikla trauki, kuros peldēja dīvainas lietas. Izskatījās pēc izmirušiem abiniekiem.
- Dīvaini. - nomurmināja Erisa.


Džezā tikai meitenes ( occ : tad Mr. Green. tēlu nobakstīsim kaut kur līdz viņa atgriešanās laikam. )

Viesmīlis pasmaidīja un noisita knipi - Džerards izgaisa. izvilcis no azotes nazi viesmīlis skaidroja.
- Nogriež pirkstu un ar to samaksā. Vēl var maksāt ar džīvības ilgumu. Mēs atrodamies kafējnīcā. Ja esat ienākusi, kundze, tad jums kaut kas jāpērk. Speciālais piedāvājums - kails Raiens.
Aiz loga satumsa, sāka līt.

[Džea]

Samulsusi Gvena iegāja melnajā gaitenī.Viss likās tik nesaprotams un mulsinošs..Turklāt vel kautkādi dīvaini radījumi kas atradās stikla traukos.Izskatījas ka tie tiek uzglabāti kādam konkrētam mērķim.Piegājusi pie viena no plauktiem Gvena sāka pētīt to kas atradās stikla burkā un ja ir iespējams tad stikla burku arī paņemt okā

[Aiva]

- Erm, - Volfs pašķielēja uz mazo nejaucēnu, - viņi esot makten indīgi, Deivid, kā man stāstīja. Izskatās, šitais mūs virza citā virzienā. Varbūt piekrītam?

Galu galā, šobrīd visas puses bija vienlīdz izdevīgas, galvenais ātrāk sākt kaut kurp doties, pirms lops no alas nebija izdomājis arī paelpot svaigu gaisu.

Volfs pārmaiņas pēc devās pretēji Deivida izvēlētajam virzienam.

Šo rakstu rediģēja Aiva: 16.06.2008 16:54

[Elony]

"Tas radījums bija tajā mājā, uz kuru ejam," teica Rijoku. "Man liekas, ka viņš ir to abu sieviešu mājdzīvnieks un varbūt viņas to atsūtīja."
Sieviete uzmanīgi paskatījās uz reptīli.
"Tiesa, es par to īsti droša neesmu. Bet šeit atrast ceļu jau tāpat ir grūti, tāpēc iesaku riskēt un sekot."

[Malduguns]

-Tu varētu vismaz pacensties vairāk. Un apskatīt tās vietas, kuras ir paralēlajās pasaulēs,-viņa pikti murmināja un lūkojās kā viņas pašas ķermenis sāk izbalēt.
Tas laikam neko labu neliecināja un Lea noņurdējās. Ņurdienu gan dzirdētu tikai tie, kuri stāvētu viņai ļoti tuvu blakus.

[Lianjuks]

Džea

Burku varēja paņemt rokā. Tur iekšā peldēja maza sarkana vardīte.
Erisa klusējot pētija sienas.
- Amizanti...


Elony - Aiva - Mesmers - Semijs - Gross

Rogs iešņācās un uzmetis kūkumu devās uz Deivida pusi trencot viņu pakaļ pārējiem. ( protams, ja viņš iet )
Ārčijs smiedamies sekoja Volfam.
- Agresīvs kaķis, zin.


Storyteller

Zēns aizvēra acis.
- Tu nespēj man pateikt neko konkrētāku?
Pēkšņi Reils ielēca kājās, viņš bija brīvs.
- Tu sīkais ```, tūlīt tā atrausies, ka nemūžam šādus pigorus neizspēlēsi

[Malduguns]

Leanna sapīka. Reils, tagad arī viņš visu varēja saputrot vēl vairāk.
-Uzmanies, Reils!-Leanna brīdināja zēnu un tajā pašā laikā centās atcerēties ko vairāk par istabu un vietu, kur vēlējās nokļūt.
-Manuprāt, tur ir Grāmata,-viņa nočukstēja.

[Lianjuks]

Zēns atvēra acis un atkāpās no Reila.
- Tu domā, to nolādēto Mirušo grāmatu? Es zinu, kur tev jānokļūst! - Reils no sazin kurienes uzbūra cirvi. Ierēcies viņš metās zēnam virsū. Zēns atkāpās līdz ezeram un vēl nokliedzās
- Tu tik neej cauri tiem vārtiņiem, lūdzu neej. Es tev palīdzēšu kaut kā. - tad zēns ielēca ezerā, bet Reils neatkāpdamies metās viņam pakaļ.

Leannu pārņēma sajūtu it kā ap vidukli viņai būtu apvīta trose un kāds viņu parautu. Leanna ar seju iegāzās zālē. Tā bija jauka un zaļa zāle. Nekur nebija manāma ne mazākā dzīvība. Netālu atradās parks. Parkā veda milzīgi zelta vārti. Tie Leannu aicināja. Viņai likās, ja viā pa tiem izies tur būs kāds. Bija sajūta, ka tur visas likstas beigsies. Vēl varēja likties, ka šīs sajūtas nav īstas, bet tomēr savā ziņā patiesas.
Pēkšņi zeme norībēja un Leannai aiz muguras no zemes izsprāga ugunīga lode. Tā mirkli karājās gaisā un tad izgaisa. Kāda neredzama, silta roka saņēma Leannas roku un veda rudmati uz vārtiņiem.
Dīvaina laimes sajūta staroja no neredzamā cilvēka.

[Džezā tikai Meit...]

Melānija pielēca kājās un nostājās galda otrā pusē, tālāk no viesmīļa. Džerards pazuda, kas meitenei nepavisam nepatika un neviesa drošības sajūtu. Straukums tikai auga.
- Tādā gadījumā es neko nevēlos, ne par kādu samaksu. - Viņa atcirta, palūkojoties uz nazi. Tiesa, viņa jau nojauta, ka viss tik vienkārši nebūs.
- Kā jūs zināt par viņiem? Kur.. kur vviņi ir? - Melānija jautāja, acīmredzami domājot par saviem draugiem.

[Malduguns]

Leanna mirkli nesaprata, kas notiek. Cirvis, Reils, tas zēns, viss savērpās virpulī un Leanna attapās guļot zālē. Mīkstā, zaļā zālē. Viņa mikli pagulēja tajā, pagriezās uz muguras un palūkojās debesīs.
Vārti... Leanna pieslējās stāvus un palūkojās uz tiem. Vilinoši bez gala, tomēr puika viņai bija teicis, lai uz tiem neiet. Kāds tomēr viņu uz tiem veda un Leanna kādu gabaliņu pagājās līdzi, bet tad nebija izkustināma ne no vietas.
-Es laikam tomēr palikšu,-viņa sacīja neredzamajam.

[Lianjuks]

Džezā tikai Meitenes

Viesmīlis savilka seju ļaunā smīnā.
- Neprasi man, bet pavāram. Vai viņu pasaukt? Bet vispirms jums, kaut kas jāpasūta.
Maksāsiet ar pirkstu, vai dzīves ilgumu?


Storyteller

Neredzamā roka atlaida Leannu un devās uz vārtiņiem viena pati. Atskanēja zirgu pakavi. Uz Leannas pusi jāja melns zirgs. Uz tā sēdēja cilvēks menā apmetnī. Seja nebija redzama.
Jājējam aiz muguras savilkās tumši mākoņi. Rokā svešajam bija izkapts un skats bija baigs. Tālumā dunēja pērkons.

[Malduguns]

Leanna pasmaidīja, kad neredzamais palaida viņas roku. Zirga pakavu dunoņa piesaistīja meitenes uzmanību un viņa uzlūkoja jātnieku. Mels apmetnis, kapuce, izkapts.
-Brīnišķīgi, es jau domāju, ka šo manu ceļojumu laikā kaut kas pietrūkst,-meitene nomurmināja.-Nāve pati personīgi, kamdēļ gan man tāds gods,-Leanna runāja pie sevis, tomēr, iespējams, to dzirdēja arī apkārtējie.

[Lianjuks]

Leanna


(occ: atradu beidzot attiecīgo bildi. Šamā būtu Nāve. )
(IMG:http://img101.imageshack.us/img101/1389/10241770942pk8.jpg)
Ainava apkārt strauji mainījās.
Apkārt parādijās kalni, vejš pieņēmās spēkā. Parks izgaisa. Nāve zirga mugurā lēni tuvojās Leannai, viņa atvēzēja izkapti.

Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 16.06.2008 21:55

[Malduguns]

(Nāve izskatās pēc viena no Nazguliem...)

Leanna vēroja kā mainījās ainava. Viņa pasmaidīja. Meitene nejuta baiļu, kad nāve atvēzēja savu izkapti. Viņa bija gatava mirt. Viņai nebija bail, viņa bija gatava. Tik gatava, ka gatavāka vairs nevar būt.
-Tas būs interesants ceļojums, vai ne?-viņa vaicāja, lūkojoties mēmejā Nāves stāvā.

[Džezā tikai Meit...]

Melānija iekoda lūpā. Skaidrs, ka viņa nekur netiks. Lai kā arī negribētos..
- Es pasūtu pūķi, Leannu, Lorandu, Erisu un Raienu. Es vēlos viņus dzīvus. Maksāju ar dzīvības ilgumu. - Viņa skaļi izteica.
- Un tagad lūdzu pasauciet to pavāru, jo es gribu zināt kur ir cilvēki, kuri pieminēti šajā ēdienkartē. -

Šo rakstu rediģēja Džezā tikai Meitenes: 16.06.2008 22:01