Naidase, tumšo spēku kontrolē Opcijas

[Īvs]

Spilgta gaisma. No lejas trieciens, kas ar milzīgu enerģijas plūsmu rauj uz augšu. Nekāda pretošanās. Neviens nav līdzās. Virs ūdens bezpalīdzīgi izpeld ciešanu pilnas sejas, izmisīgi domājoši prāti, savādāki. Visu acīs spīd ''Esam glābti!''. Cietušās rokas trīcoši un maigi aptausta ūdens gludo, pateicīgo virsmu. Ūdens atspoguļo mīlestību. Lai kur šīs rokas skartos, tās dosies atpakaļ turp, no kurienes nākušas - uz mīlestības pilnajām mājām. Bet kur tās pašlaik atrodas, to vēl neviens nav atklājis.
Acīm paveras plūstošs aukstums, nav saskatāms kas. Ziema? Nē. Kaut kas liels, bargs un... pils.
Apžilbuši no varenā skata pie Naidases pagalma-ezera, viņi apjauš, ka pils smailās asis, stiklotās sienas un tūkstoš torņu

Naidase

(IMG:http://www.wallpaperbase.com/wallpapers/3d/3dscene/3d_scene_55.jpg)

nenorādīs mājupceļu, nenogādās atpakaļ neatminamajā, bet droši vien laimīgajā pagātnē. Viņiem būs lemts šeit palikt, mūžīgi.
Varbūt ausīs gaismas stars, kas apžilbinās un, cerams, iznīcinās šo vēl pagaidām nenosakāmo ienaidnieku. Varbūt viņi būs tie, kas šo staru radīs.

Izmirkuši, viņi kāpa ārā no ezera...

Pils pagalms-ezers

(IMG:http://www.wallpaperbase.com/wallpapers/3d/3dlandscape/3d_landscape_13.jpg)

un bija auksti, ļoti auksti...

Viņi neko neatcerējās.

[Malduguns]

Stefans smagi ieelpoja un pēc tam tikpat smagi arī izelpoja.
-Kā lai tev to labāk pasaka, es neatceros,-viņš jau nezin kuro reizi atkārtoja.-Es te esmu nonācis bez padoma, bet identitātes. Un ezers ir stindzinošs,-viņš piebilda.

[Īvs]

ST:
Kalpone dzidri iesmējās.
Kāds zvejnieks noteikti ar zivju kasti pa galvu iemaucis, tu iekriti ezerā un pazaudēji atmiņas.
Joki vai nejoki, sieviete nespēja aptvert, ka Stefans to patiesi ir piedzīvojis, tāpēc vienkārši samierinājās ar faktu par zvejnieku un ezeru. Bet, vai ezera krastā jel bija manīts kāds zvejnieks?
Mati bija sapīti līdz pašiem to galiem, kur apvīta rupja auduma strēmele. Sieviete pagājās nostāk, lai aplūkotu visu kopumā.
Kā no bildes.

[Malduguns]

Kā no ļoti neierastas un neērtas bildes. Kas vispār ir izgudrojis šīs parpalas kārtu kārtām. Un tad vēl tie kājauti,-Stefans neapmierināti brukšķēja.
-Bet paldies,-viņš visbeidzot sacīja.

[Elony]

Enrots ātriem soļiem devās pie Amrota un vērīgi raudzijās apkārt.
"Armor, kas tev noticis?" Enrots, redzot trulo izteiksmi vecā vīra sejā, pavēloši sauca.
Viņs centās saprast, vai sienā ir kas tāds, kas varētu piesaistīt uzmanību.

[Sarkanais Krūštu...]

Venēra pašķielēja uz vīrieti. Vai vēl ilgi? Viņa diezgan nepacietīgi vaicāja. Visa šī steiga un neticamie pārsteigumi ātri vien izsūca enerģiju.
Es jūtos diezgan nogurusi.

Šo rakstu rediģēja Sarkanais Krūšturis.: 13.06.2008 18:21

[Īvs]

EN:
Armors iztrūkās, reizē lūkojot pēc balss. Tad viņš ieraudzīja Enrotu.
Klusē, puika!
Vīrs atkal pievērsās sienai. Pēc īsa mirkļa no tās iznira durvis, kas vērās vaļā. Armors aši no kabatu dziļumiem izrāva bl.ašķi, kuru steidzīgi pielika pie mutes. Tad tas izzuda. Armors vairs nebija redzams. Savukārt, durvīs parādījās jauna dāma kuplā kleitā, aiz tās jauneklis. Abi kaut ko runāja, nākdami no telpas ārā un šķietami nepievērzdami uzmanību tam, cik ilgi durvis, viņiem runājot, bija palikušas atvērtas.

NE:
Pabeidzis savu darbu ar visādu vielu ieziešanu Venēras matos, vīrietis tos izskaloja un ietina dvielī.
Nē, sieviete. Jau gatavs. Kad mati būs sausi, pārtapsi par īstu princesi. Šie līdzekļi, viņš norādīja uz izlietnes malas sagumušajām pudelēm un flakoniem, dara brīnumus.
Vīrietis nedaudz pašķieba galvu, lai uz lūpam izveidotu līdzjūtīgu smaidu, reizē atklājot baltu, līdzenu zobu rindu.
Mans pienākums ir tev likt justies ērti. Varu sniegt pasakainu baudu taviem pleeciem, muskuļiem... Tavam organismam jājūtas spirgti, tiekoties ar kungu.
Viņš veica pāris soļus turp un atpakaļ, tad apstājās un stingri ielūkojās Venērai acīs.
Bet pēc tam - vanna, Ven-ēra.

ST:
Nezinu, kas tās ir izgudrojis, kalpone smaidīja, taču šis apģērbs ir ļoti skaists. Vīriešiem jau tādas lietas nesaprast. Viņa nemākulīgi dramatizējot, pagrieza galvu sāņus, attēlodama savu aizvainojumu.
Lai nu kā, vēl ir brīdis, ko uzgadīt, pirms doties pie kunga. Vai nejūties noguris?

Šo rakstu rediģēja Apaču tuksneša rēgs: 13.06.2008 22:59

[Malduguns]

-Es... nepārāk,-Stefans atbildēja, cenšoties noskaidrot savu pašsajūtu un noguruma līmeni. Viņš nervozi bungoja slaidos pirkstus pa krēsla paroceni un ar skatienu centās izzināt katru sīkāko istabas kaktiņu.
-Ko tu te vispār dari? Ar ko tu ikdienā nodarbojies?-viņš vaicāja.

[Elony]

"Ehh..."
Cik nu Enrots sprieda, tad tur iekšā bija cita dārglieta.
Bet problēmas radīja tas, ka viņš palikt neredzams nevarēja - atlika tikai runāt ar šiem abiem, novēršot uzmanību no tā fakta, ka kāds ielavījās viņu dzīvoklī.
No sākuma Enrots gan paskatījās vie tie abi viņu pašu vispār pamanīs.

[Massacre]

"Labrīt." Arianna miegaini atbildēja Anitai, bažīgi tā kā nojauzdama, ka viņai ir kaut kas uz sirds pēc nakts miega. "Un, ja nebūtu tā dīvainā sapņa, tad rītsbūtu vēl labāks..."viņa domīgi paziņoja un pievērsās fantastiskajam skatam pa logu, aizgrābti vērodama dabas pārmaiņas un rīta iestāšanos Naidasē.

[Lianjuks]

Žozefīne nebija sajūsmā par attieksmi.
- Nezinu, ko mēs varēt izdarīt, man nav ne jausmas. Zināju, ka bēgt nebūtu gudri.
Žozefīne kodīja lūpu un pasmaidījusi iesaucās.
- Vienmēr esmu sapņojusi nokļūt džakuzi. ( (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/happy.gif) )

[Džezā tikai Meit...]

Mariette atteica.
- Nu jā. Bet ko tad citu mums tagad iesākt? Es nevēlos kļūt par viņu pusdienām! - Meitene dīvaini palūkojās uz Žozefīni par viņas pēdējo izteikumu un visbeidzot pajautāja.
- Klau, tad kad mūs vilka pa mežu.. vai tu kau kā nesasiti galvu? Kā tu šādā situācijā spēj domāt par džakuzi, jenotiem, briežiem un.. un.. nezinu.. - Meitene bezspēcīgi nopūtās un palūkojās vēlreiz uz briesmekļu baru.
- Piedod.. esmu pārāk satraukta.. - viņa klusi piebilda, cerot, ka briesmoņi tagad nenāks pie viņām, jo tas nozīmētu tikai vienu.

[Lianjuks]

Žozefīna paraustīja plecus.
- Varbūt, bet padomā tik... Džakuzi, viņi mums taisa džakuzi! (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/w00t.gif) - sajūsmā iesaucās Žozefīne. - Es laikam sasitu galvu, bet padomā, kā šādā brīdī par to var uztraukties? Mums taču būš džakuzi, vecenīt! Pasmaidi. - tad žozefīne apklusa. - Ēēē... Kādi brieži?

[Džezā tikai Meit...]

Mariette satraukti mēģināja palūkoties uz Žozefīni.
- Tu pati runāji par tiem.. un kāds vēl džakuzi! Viņi mums netaisa džkuzi, bet gan drīzāk izceps sev vakariņās! Kā es varu būt mierīga? Kā tu vari to neapjēgt, ka mēs atrodamies nezin kur, mūs nolaupījuši tie pretekļi un kuru katru mirkli.. - Viņas balss aizkrita un meitene piespieda sevi dziļi ieelpot. Nomierinies.. nomierinies.. Viņa sev teica.
- Turklāt.. es neko neatceros no savas pagātnes.. kā var būt mierīgs? - Viņa piebilda.

[Kalevale]

Anita, izberzējot miegu no acīm, sarauca uzacis. Dīvains sapnis? viņa pārjautāja, gribēdama uzzināt ko vairāk, jo arī viņas pašas naktī redzēto, mazākais varētu nosaukt par jocīgu vai neparastu.

Tomēr vēl arvien gaidot atbildi, meitene sāka lūkoties pēc apģērba gabala un tā, kā viņā jātiek iekšā, padomādama par to, kur varētu nomazgāt seju, kas arvien bija apklāta miega tīmekļiem. Es arī redzēju nedaudz savādu sapni, raugi stāstīt, lai varam salīdzināt, viņa visbeidzot tomēr ierosināja, kaut ilgi bija šaubījusies.

[Lianjuks]

- Vienkārši! - sacīja Žozefīne. - Askaties no gaišās puses, tev nav pagātnes par ko skumt! Priecājies, ka esi no tās atdalīta, kā vista no gaļas. Tev tagad jāuztraucas tikai par tagadni un nākotni. Par nākotni neuztraucies. Mēs būsim superīgā džakuzi, un, ja tas nav džakuzi, bet katls, kur mūs izvārīs man ir līdzi superīgas garšvielas. Es protams nezinu, kas tās ir par garšvielām, vai vispār ir. Bet tā pudelīte ir hermētiski noslēgta un garšvielas veselas. Es eju gulēt, pirms mūs liek vannā.

[Džezā tikai Meit...]

Mariette nogrozīja galvu, bet saņēmās un mierīgi noteica.
- Mazliet taisnības tev ir. Par pagātni un nākotni nevajadzētu īpaši uztraukties.. Vienkārši nespēju nedomāt par to kā šeit nonācu, kur ir manas mājas, vai man tādu ir, vai man ir kādi tuvinieki, draugi.. - Meitene neatbildēja uz pēdējo teikuma daļu, vien vērās tālumā, dziļi iegrimusi pašas domās.

[Īvs]

EN:
Sieviete ar jaunekli beidzot izgāja no telpas, viegli aizcērtot durvis. Tās, pēc visām likumsakarībām, izzuda, un to vietā klājās vien tā pati drūmā katakombu siena. Par neveiksmi, viņi nepamanīja Enrotu un, lēni soļojot, devās virzienā pa labi.

MA/ŽO:
Ugunskurs bija iedegts, violetie radījumi pie tā apsēdās, manāmi tiecoties pēc siltuma. Uz upuru izdvestajām skaņām un to klātbūtnes viņi nekādi nereaģēja, pat ne uzmetot aci. Savukārt, zemē iedzītais miets manāmi kustējās, taču pie iespējas dziļi zemē ietriekto mietu izraut bija krietni vien jāpastrādā.
OOC: Esat piesietas ar virvi, kas jums bija visu šo ceļu līdz apmetnei + jaunu, kas ir aptīta ap mietu.

ST:
Es pazemīgi apkalpoju, pakalpoju, tīru, skrienu pēc katra kunga un kundzes pavēles. Es esmu viņu marionete, šī nodarbošanās jau ir no dzimšanas. Kalpones tonis bija krietni vien mainījies.
Tev ir jājūtas laimīgam. Tu esi brīvs, un katrā brīdi kā putns vari aizlaisties, jācer.
Viņa uzstādīja nervozu soli, istabas vidū to mērīdama šurpu turpu.

Šo rakstu rediģēja Apaču tuksneša rēgs: 17.06.2008 22:08

[Džezā tikai Meit...]

- Hei.. - Pēc kāda brītiņa Mariette centās pievērst Žozefīnes uzmanību. Viņa gan nezināja meitenes vārdu.
- Hei.. tu mani dzirdi? - Viņa iejautājās. Likās, ka viņa bija iemigusi. Vismaz viņa teica, ka to centīsies darīt. Violetie radījumu viņai par pārsteigumu nelikās ne zinis par viņām un stabs arī sāka manami kustēties.
- Mēs varētu izraut šo stabu.. - Viņa klusi ieminējās, sagrozoties savā vietā.

ooc: mēs esam piesieti pie tā staba ar to citu virvi?

[Elony]

Paļaujoties uz to, ka Armors viņu nepiemānīs, Enrots nerādās šiem abiem acīs. Viņš gaida, kad pārītis pazudīs no redzesloka, lai varētu pieiet tuvāk durvīm vai, ja pavaicas, līdz tam Armors jau būs atpkaļ ārā.

[Lianjuks]

Žozefīne pavēra acis.
- Es sapņoju, ka man uzbrūk kāmīši. Ēēē... Kāds stabs? Ā, šis. - sieviete saknieba lūpas.
- Labi mēģināsim izraut. Vispirms padarīsim to ļodzīgāku. Pēc tam būs vieglāk to izraut no zemes. - Žozefīne sāka ļodzīt stabu. žēl, ka viņas bija piesietas.

Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 18.06.2008 06:29