Meet Your Master: Axels, [GM][BP][fantasy] Opcijas

[Miss Doherty]

Ir līdz nelabumam karsta diena, un sliktā ziņa - vasara tikai sākas. Bet kā pēdējā laikā nācis modē sacīt - who cares? [Aksels gan nekad nebija domājis, ka tieši angļi un šo suņu valoda tik ļoti šeit ievazāsies, bet kā kāds gudrs literārs varonis sacījis: "Dievs nogalina nediskriminējot. Tā pat vajadzētu darīt arī mums." Galu galā, starpība starp latviešiem, krieviem un angļiem nekāda lielā nav. Ja nu vienīgi pēdējie vairāk garšo pēc alkohola, bet tur vainīgs visticamāk viņu tūristu statuss.] Pa dienu viņš guļ. Tā pat kā lielākā daļa. Lielākā daļa no viņējiem.

Bet šodien viņš neguļ. Šī ir pavisam īpaša diena. Šī ir viņa dzimšanas diena. Vienīgās un īstās dzimšanas - pirms tam viņš tikai eksistēja, bet tas laiks pats izzudis no atmiņas. Ak jā - šī ir arī nāves diena. Cik lieliski, uz šādiem pretpoliem jau varētu noveli uzbūvēt! Un novelei tipiskas, tas ir, neparedzamas, arī taisās būt šīs dienas beigas. Kaut gan Aksels domā, ka zin. Viņi visi, vecie, gadsimtiem vecie, radiņi - viņi nekad nemainās. Un tā ir viņu problēma. Un tāpēc Aksels nemaz nepriecājas par viņu ierašanos. Bet to, kā beigsies novele, viņš zina. To viņš ir pārdomājis ilgi un pamatīgi.

***

Šī ir Džefa Reinfelda nāves pirmā gadadiena. Sērot par to ieradīsies visi tuvākie radi, savukārt pārējie nāks vienkārši izrādīt cieņu. Līdzko saule norietēs, uz grants piebraucamā ceļa atskanēs mašīnu riepu švīkstoņa, no smalkiem autiņiem ārā kāps grezni tērpti vampīri ar kapakmens cietām sejas izteiksmēm. Pa vienam vien viņi plūdīs uz atvērtajām divstāvu muižas durvīm, bet nevienu īpaši neinteresēs platās kāpnes, kas ved augšup. Pa daudz šaurākām viņi gribēs plūst lejup, pagraba stāvos, uz plašo svinību zāli. Jau zināms ceļš barokāli greznajā muižā.

Bet šonakt viss ir kaut kā savādāk. Jau pie durvīm ciemiņus sagaida puskaila jaunava un valšķīgu sejas izteiksmi vaicā pēc uzvārda.
- (..) Bērziņa kungs, es jau jums trešo reizi saku, šīs ir Reinfeldu ģimenes viesības! (..) Pa labi! -
Blondā koķete jūtas visnotaļ apvainota. Aksels jau brīdināja, ka viņa radiņi ir ar samaitātu humora izjūtu, bet vienkārši pagrūst malā - tas jau ir rupji! - Nekas, - viņa nodomā, - tālāk par svinību zāles uzgaidāmo telpu viņi netiks. -
Un ko domājies, viņai taisnība. Zāles durvis ir ciet. Ļoti neviesmīlīgi. Ja kāds iedomātos paraudzīt - nav aizslēgtas, un tomēr - cik rupjš žests. Gluži 21. gadsimta bez-stilā.

Tātad jā - spēle sākas ar jūsu ierašanos uz nāves gadadienas svinībām. Pie durvīm jums pajautā uzvārdu un gadījumā, ja neesat Reinfelds, uzstāj, ka iekšā tik nevarat. Kā jau Bērziņš pierādīja - visu var, vajag tikai gribēt. Bet smalkākas dvēseles šeit varētu arī aizkavēties.
Tiem, kas dzīvo muižā - PZ.

[Massacre]

Kristilla uzsmaidīja Konstantīnam. "Protams, viņas ir mūsu ģimenes locekles. Es par to dažreiz aizmirstu. Jūsu aizrādījums ir tieši vietā. Piedodiet manu nevērību meitenes. Jūs, protams, drīkstat neiet prom." viņas tonī skanēja pārāk viltota labvēlība, tomēr šķita, ka sieviete savu kļūdu ir izpratusi un bezmaz vai zemojas abu jaunkundžu priekšā.

Konstantīna ierosinājums izraisīja pretrunīgas jūtas no vienas puses to pieņemot par necieņas izrādīšanu, no otras vienu ļoti jautru, skaistu skatu. Semuela teiktais mudināja Kristillā interesi un iekšēji ļoti platu smaidu. "Kāpēc jūs tā domājat Semuel? Vai jums ir zināms par godāto Estrellu ,vairāk nekā mums?"

Šo rakstu rediģēja Massacre: 11.06.2008 14:56

[Mattiass]

— Iespējams, — Samuels atteica, arī jau ļoti nejauki smaidīdams, — godātā Estrella savu pieredzi būs smēlusies no darbiņiem naktsklubos? Jutīšos izbrīnīts, ja Axels būs kaut vai viņas pirmajā simtniekā.

[Miss Doherty]

Estrella rādīja varen apmierinātu un triumfējošu ģīmi, kad Kristillu nolika pie vietas. Tiesa gan attieksme pret viņu pašu nebija labāka. Neredzu, ar ko dejotājas darbs būtu sliktāks par jebkuru citu? Izaicinošs smaids Semjuela virzienā. Un ja jau pazīstat mani tik labi, jādomā, ka man piekrītat, Semij. Plikām un ar ziediem? Viņš ņirgājās, vai? Un šis ir atceres pasākums. Reinfeldiem. Ballīte bija tur augšā, idiot. Un vai tik šis nebija tas rupeklis, kurš pilnīgi ignorēja nabaga Estrellu pie ieejas durvīm?

Jau atkal nevaru piekrist. Vai šī viltīgā kaķe bija zaudējusi asumu vai tikai iemidzināja peles modrību? Galu galā man jāatceras, ar ko runāju. Redzēt ir viens, bet ar to nepietiek - ir jārīkojas. Un viņam atkal patika dzirdēt, ka viņš ir izvēlējies pareizi, jo, godīgi sakot, neliela šaubu ēna nekad nepameta. Kas ir tās sievietes? Viņas maz bija vampīri? Kāpēc viņas ir šeit?

[Flightless Bird]

Kādu brīdi Loreta atkal bija ieslīgusi klusā novērošanā. Pagaidām šī loma viņai patika visvairāk, katrā ziņā tas bija drošāk nekā laipot šajos nezinājamjos ūdeņos, kad draugs var iedurt dunci mugurā, jo tam palicis garlaicīgi, bet ienaidnieks pēkšņi var kļūt draugs. Viņa ļoti labi saprata Anastāsijas nevēlēšanos runāt par savu pesonīgo jūtu un fizisko pasauli, Galu galā, es pati arī neielaistos šādā sarunā, it īpaši jau šeit, kur ir tik daudz dzirdīgu ausu, it īpaši jau šeit, kur par sienām ir ausis. Tomēr arī viņai interesēja Kristofa uzdotos jautājusm un viņa, iespējams naivi, cerēja sagaidīt atbildi uz to kādā klusākā atmosfērā.
-Es domāju, ka šīs, ēm, personas ir tikai un vienīgi Axela izklaide. Manās acīs viņām nav nekādas vērtības, pat ja viņas ir vampīres. Loreta laiski atbildēja uz brālēna uzdoto jautājumu. Tad ausīs iesitās vienas izteiktā frāze, Ja paklausās, viņas runā tā it kā mēs būtu tie mūžībā aizejošie nevis mūsu godātais tēvs, Džozefs. Atceres pasākums Rainfeldien, vai dzirdat? Patiesi, kāpēc gan viņas ir šeit, kur mēs godinam mūsu vadoni, nevis augšā pie sava visudārgā Aksela... Nu jau Loretai grūti nācās novaldīt riebumu, kas palēnām iezagās arī viņas balsī.

[Mattiass]

Atceres pasākums Reinfeldiem? Semijs? Samuels ar grūtībām novaldījās, lai nesākt šņākt un šķaidīt klātesošās Aksela izklaides. Vismīļāk viņš Estrellai izrautu apakšžokli.

— Šķiet, ka neesmu atļāvis mani tā dēvēt. Par jūsu tā saucamo darbu — striptīza dejošanu — nepiekrītu gan, — viņš turpināja smaidīt, — tas ir gaumes jautājums. Jāatzīst, ļoti sliktas gaumes, — smaids kļuva jo brīdi, jo šķebinošāks.

Šo rakstu rediģēja Mattiass: 11.06.2008 19:18

[Elony]

"Ak, es cienu dejošānu, kā jebkuru mākslu." Konstantīns viegli pielieca galvu uz Estrellas pusi. "Tiesa, nemāku vērtēt to algota darba kompetencē. Laikam, jūs Samuel to spējat, bet man trūkst informācijas, par to, vai jūs jebkad esat strādājis... darbu par ko kāds maksā naudu. Lūdzu, piedodiet manu nezināšanu."
Dzirdot, ko vēl saka Estrella, viņš nedaudz pasmīnēja.
"Jūs kļūdāties, jaunkundze, šis ir Džozefa Reinfelda piemiņas pasākums. Un bez jaunā vadoņa cieņas izrādīšanas tas nav pilnīgs. Aksels nebūs vadonis, ja neapglabās veco vadoni ģimenes priekšā... bet man jau vienalga. Tikai pazīstot Akseal tieksmi uz efektiem es cerēju ieraudzīt ko interesantu viņam ierodoties."

Šo rakstu rediģēja Elony: 11.06.2008 20:57

[Miss Doherty]

Tad jau jums ir slikta gaume, Semjuel, ja nācāt skatīties, kā es dejoju. Estrella uzsmaidīja Konstantīnam. Interesanti - viņam simpatizēja meitenes vai riebās savi radi? Pēc Konstantīna teiktā Estrella mazliet apmulsa. Pirmais jēgpilnais teikums šajā sarunā tiešām varēja apstulbināt kādu tik stulbu kā Estrella. Misters Reinfelds teica, ka šis pasākums domāts Reinfeldiem. Acīmredzami, viņa nebija centusies iedziļināties tajā, ko tas nozīmē, bet pieņēma to par patiesību. Apžēliņ, to teica Axels - tā bija patiesība! Samanta, viņš tā teica, vai ne?

[Margo]

Beidzis dzīres, ierunājās arī Aksels. Bez emocijām, pavisam bezpersoniski, tomēr viņa vārdam bija spēks. Arsēns pasmīnēja. Tas skuķis taču viņam neko nenozīmēja, kārtējā izklaide, kārtējā spēle. Vārds „mīļākā” no viņa lūpām šķita pavisam greizs, taču viņš allaž dabūja visu – viņas akli gribēja Akselu, bet Aksels alka pēc izklaides un viņu asinīm. Pavisam vienkārši. Arsēns neticēja, ka kāda no viņām varēja Akselam, ko nozīmēt. Nē, ne jau viņam. Bet patiesībā – neviens nebija izzinājis viņu pilnībā. Šķita, ka pat saviem sekotājiem, tiem, kam bija izdevies piekļūt vistuvāk, pameta tikai lauskas, fragmentus no saviem lēmumiem un dzīves, un viņi.... Viņi kā klēpju sunīši arī skrēja un ķēra, it kā gribēdami izbaudīt kaut kripatiņu viņa dzīves spožuma. Nožēlojami.

Arsēna acīs Aksels bija autoritāte. Viņš centās neļauties šim marionešu teātrim, kur Aksels gudri prata vadīt paša aukliņās sasaistītās lelles. Viņš negrasījās nolaisties tik zemu, klupt pie Aksela kājām, uzrasties allaž, kad tikai Aksels pasvilps. Nē. Arsēns stāvēja pats uz savām kājām, stāvēja blakus Akselam, nevis nometies viņa priekšā uz ceļiem. Vismaz tāda bija viņa vīzija par to, par varu. Viņš vēlējās pierādīt, ka ir uzticams. Visuzticamākais. Taču jautājums bija – vai Aksels vispār kādu uzskatīja par sev līdzvērtīgu vai vismaz sevis cienīgu?

Arsēn. Viņš lēni atvēra acis. Jāizcīna kauja pēc kaujas, lai uzvarētu karā. Jāsper solis pēc soļa, lai veiktu attālumu. Nesteidzīgi pagriezis galvu Aksela virzienā, Arsēns saņēma ļengano melnmates roku, kas viegli šūpojās pāri dīvāna malai, un uzlika to uz viņas nekustīgā ķermeņa. Tikko samanāms smīns rotāja viņa seju. Viņš neko neteica, viņa uzmanība bija pievērsta Akselam un, liekas ar to bija pietiekami, lai parādītu, ka viņš uzmanīgi klausās.

[Miss Doherty]

Vēl svaigā asiņu garša mutē un smarža no visapkārt esošajiem ķermeņiem tracināja Axela maņas, bet vienīgais klātesošais, kurš spētu remdēt viņa izsalkumu bija... Nāc šurp

[Margo]

Pēdējie Aksela vārdi lika ķermenim notrīsēt. Šī bija viena no tām reizēm, kad spriestspēja pār tālāko notikumu gaitu izzuda. Tas, ka Arsēns nespēja prognozēt Aksela turpmāko domu gājienu, lika saskriet dūšai papēžos. Bet viņš jau neļausies, lai viņu uzskata par gļēvuli. Tā atkal bija viena no viņa spēlēm. Un lai arī kā Arsēns sapņoja - viņš bija viena no marionetēm tajā - bez izvēles nepakļauties.

Dīvāns viegli nočīkstēja viņam pieceļoties, melnmates pirksti atkal skāra grīdu. Pāris soļu un viņš jau stāvēja Aksela priekšā. Nogrozījis galvu, Arsēns pavērās viņa acīs. Viņa mērķtiecīgums neļāva saskriet dūšai papēžos vai novērsties. Ārēji nekādu pazīmju par drosmes zudumu, arī iekšēji viņš centās savaldīties. Viņš cerēja, ka Aksels neredz viņam cauri, taču nojauta teica, ka cerības ir veltas.

Šo rakstu rediģēja Margo: 11.06.2008 22:47

[Mattiass]

— Teiksim tā, jūsu ievērošana bija blakusparādība, kaut dejojāt jūs pieņemami, — Samuels turpināja smaidīt, — bet viena lieta ir izbaudīt deju, un pavisam cita — ievilkt gultā dejotāju, vēl piedevām to pataisot par sena vampīru klana locekli.
Neticami, kāds jāklis ir tas Aksels, Samuels domās piemetināja.

— Jā, pasākums ir domāts Reinfeldiem, — nu Samuels bija kļuvis nopietnāks, viņa skatiens bija ledains, — bet jūsu uzmanībai garām paslīdēja viena svarīga lieta. Proti, Vedovaji ir saistīti ar Reinfeldu klanu — tai skaitā radnieciski. Šis pasākums attiecas arī uz viņiem. Un to misters Reinfelds nevarētu būt aizmirsis.

— Kad biju cilvēks, jaunībā bija nācies šo to iepazīt. Jau manos laikos, kā arī, pieņemu, jūsu, Konstantīn, laikos dejotājas bija dažādas. Un dažām bija arī zināma reputācija.

Šo rakstu rediģēja Mattiass: 11.06.2008 22:55

[Miss Doherty]

Tikpat lēni, cik Arsēns nogrozīja galvu, Aksels pamāja. Sēžot uz gultas malas, kājām plati un zodam iedomīgi saceltam, viņš jutās tieši tikpat varens kā pirms desmit minūtēm pāršķeļot silto ādu savai vienas nakts mīļākajai. Un kas viņam liedza pāršķelt sava viena gada mīļākā auksto ādu? Dievs nogalina nediskriminējot. Tā pat jādara mums, my little sweet lover-boy

[Dvēselīte]

Anastāsjia mirkli domīgi pētīja priekšā stāvošo vīrieti ar tādu skatienu, it kā viņš būtu pateicos, ko ļoti, ļoti muļķīgu, bet viņam tas būtu piedodams. Kā bērnam vai slimajam.
- Es reizēm tiešām brīnos par to, kā tu spēji izskaitļot piemērotu laiku, lai aizbēgtu, - galva smagnēji nogrozījās un gaisā uzvirmoja ķiršu tabakas smarža. - Rīkoties? Kā, tavuprāt, man būtu vajadzējis rīkoties? No Reinfeldiem es esmu vienīgā, kas neiežmiedza asti kājstarpē un neaizbēga. Šajā namā nav neviena, kurš redzētu, bet tie, kas redz, baidās rīkoties, - nu jau bija pateikt par daudz. Bet viņa sāka kļūt dusmīga. Viss, kas notika tikai krājās un krājās, līdz vienā jaukā brīdī draudēja pārgāzties pāri malām un aizskalot visu prom.

Loretas balss un sekojošais jautājums nāca kā auksts ūdens, atveldzinot sakarsušo prātu un piešķirot domām skaidrību.
- Tās visas ir Aksela... mīļākās, - to, ar kādu derdzīgumu un aizvainojumu viņa izrunāja šos vārdus, varēja teju vai sataustīt. - Viņš padara par vampīru katru smuko ģīmīti, kas gadās viņa ceļā. Tas ir prātam neaptverami, no kādām padibenēm viņas reizēm nāk, - izpūtusi dūmus caur degunu, Anastāsija atgādināja satracinātu, bet muļķīgi nekaitīgu pūķi. Un, ko gan viņa varēja izdarīt? Vienīgais, kas atlika, bija saglabāt pašcieņu. Tikai tas, kā vecs glābšanas riņķis, turēja virs ūdens, kurā gāzās Aksela izlietās asinis.
- Kāpēc, kāpēc... ak, Kristof! Tas taču ir tik pašsaprotami. Kamēr mēs šeit lejā godinām Džosefu, mans mīļais brālis augšā ir sarīkojis savu kārtējo izvirtību. Mājā jau visu dienu mūzika dārd tā, ka ausis krīt ciet. Bet šos savus barokļus viņš noteikti ir atsūtījīs tikai tāpēc, lai mūs izsmietu un sakaitinātu - neviens sevi cienošs vampīrs šādas izdarības ilgi paciest nespētu, un Aksels to ļoti labi apzinās, - bet viņa... viņa to bija pacietusi jau gadu. Vai es būtu kļuvusi par necienīgu vampīru? No domas vien metās nelabi.

Šo rakstu rediģēja Arsuka: 12.06.2008 09:00

[Darka]

Vienu mirkli Tavi nadziņi cieši skauj Estrells ādu, lai jau nākošajā maigi, teju vai mierinoši slīdētu pār viņas vēso ekstremitāti. Bez spalvains mincītis bez titula iemests starp asinssuņiem, kas zināmu iemeslu dēļ uzskatīja sevi par labākiem. Bet vai tiešām tie tādi bija? Vai asie zobi un spēcīgās ķepas tos maigi izsakoties – nepiekāsa?
-Nu gluži kā cilvēki...
Klusi vārdi zem smalkā deguntiņa, kas ik pa mirklim sarāvās uz augšu, līdz ar abpusējajiem apvainojumiem, kas mētājās no vienas galējības - otrā. Vienkārši apburoši, šie vampīri pierādīja to, ko jau varēja nojaust - cilvēku daba tajos spēlēja lielāko lomu. Emocijas, vēlmes, neprātības un akla kaisle. Un man likās gadiem ejot parādīsies briedums.
Rociņa turpināji mierinoši slīdēt pār Estrellas vēso ādu, kamēr skatiens tik ļoti izklaidīgs spēlējās ap vampīru sejas vaibstiem. Katrā bija kāda slēpta pērle, katrs centās izlikties labāks par otru un tomēr visi samesti vienā katlā - Axela katlā.

[Flightless Bird]

Loreta dusmās sažņaudza rokas.
-Tā ir klaja ņirgāšanās par to, kas ir vampīrs! viņa teica klusā, viegli drebošā balsī. Es nesaprotu, kāds Akselam no tā labums - izpostīt visu, kas tik daudzus gadsmitus ir celts un būvēts, aizlaist deviņos vējos visas tradīcijas, un par ko! Par šādām padibenēm, kas iedomājas sevi esam vienā līmenī ar mums... pēdējie vārdi jau bija tikai indes pilns šņāciens.
-Tāpēc vien bijs vērts aizvākties no šīs mājas, vismaz nebija jānoskatās šajā pagrimumā sievietes uzacis izroniski savilkās. Tīri vai jāapbrīno tevi, māt, kā gan tu to spēji izturēt veselu gadu.

[Dvēselīte]

- Pievaldi mēli! - Anastāsija skarbi pārtrauca meitas runas plūdus, apveltot viņu ar ledainu skatienu. - Arī tu pati reiz tāda biji. Katrs no mums reiz bija jauniņais, bet tas nekādā gadījumā neattaisno šo meiteņu klātbūtni šeit. Un vēl jo mazāk attaisnojuma ir Aksela rīcībai, pārkāpjot likumu un iniciējot bezjēdzīgos daudzumos, - balss skanēja cieti, kā tērauds, un acīs beidzot uzmirdzēja pazudušās jaunības ugunis. - Bet vismazāk tev ir tiesību pārmest man. Tikai pateicoties manai žēlsirdībai tu vispār šeit stāvi, - vēl viens vārds no Loretas puses, un Anastāsija nudien nebija gatava galvot par savu atbildes reakciju. Sakrājušās emocijas sāka šļakstīties pāri kausa malām.

[Elony]

"Man likās, ka pasākums ir par kodu mirušajam, nevis par godu dzīvajiem. Laikam jau Aksles domā savādāk."
Viņš pielieca galvu Samuela priekšā. "Pateicos par šiem vārdiem. Tomēr neesi skarbs pret meitenēm. Viņas tikai pilda sava pavēlnieka pavēli. Jebkurā gadījumā nav nozīmes tam, vai Aksela pavēle bija pārprasta vai nebija - es šeit un mani asinsbērni ir šeit. Ja kāds vēlas viņus vai mani izlidināt laukā - lūdzu, var mēģināt. Ja jau Aksels šeit neparādīsies, tad varbūt tas gan padarītu šo sanākšanu interesantāku. Tas ir būtiski, jo nez vai Džefs priecātos, ka viņa piemiņa bija tik garlaicīga un viegli aizmirstama." Konstantīns uzmeta ciešu skatienu meitenēm, nicīgi pasmīnēja.

Viņš izdzirdēja, kā viņa sievas māte paceļ balsis. Pieliecis galvu atvadām no Samuela un abām Aksela piegulētājām, viņš piegāja pie Loretes un Anastāsijas.
"Atvainojiet, cienijamā Anastāsija, mīļā sieva, bet via jums neliekas, ka šīs abas jaunkundzes šeit ir tiesī tādēļ? Lai mēs sāktu viņu dēļ strīdēties un zaudētu jau tā vājo vienotību?"

[Dvēselīte]

- Mūždien galants, - sīka, nievīga piezīme. Bet tā viņa pret meitas vīru izturējās vienmēr. - Bet par kādu vienotību jūs runājat? Taču ne jau par mums... - un Anastasija izplūda skarbos smieklos, atmetot glezno galvu un cieši piespiežot plaukstu pie krūtīm. - Konstantīn, tieši par to es runāju iepriekš, pirms pacēlu balsi, bet, ak vai, laikam jau tevi sadzird tikai tad, kad kliedz, - smiekli aprāvās tikpat spēji, kā sākušies un sejā iegūla drūmi vaibsti.

[Elony]

Konstantīns pasmīnēja ar lūpu kaktiņu.
"Pat vampīrs nespēj dzirdēt visu un visus, tāpēc izlūdzos piedošanu, cienītā Anastāsija." viņš pielieca galvu viņas priekšā.
"Vienotība šeit, protams, ir relatīva lieta. Es vienkārši brīnos par to, ka ja jau dažiem tik ļoti nepatīk dažas Aksela pārmaiņas, kādēļ jāstrīdas savā starpā? Man liekas intersanti, ka meita un māte strīdas un dusmojas viena uz otru, kaut laikam būtu jāstrīdas un jādusmojas uz patieso vainīgo - Akselu."

[Dvēselīte]

- Cik īsti ilgi jūs esat precējušies? - Anastāsija neizpratnē sarauca uzacis. - Man šķita, ka jūs esat gana apķērīgs, lai pamanītu, ka mūsu mazās ģimenītes starpā nevalda bohēmiska idille. Vismaz ne kopš laika, kad aizgāja Aleksandrs, - viņa vienmēr šo radniecību bija pozicionējusi tieši tā - tie ir Aleksa bērni, bet viņa ir tikai māte. Nekādu saistību, nekādas atbildības, nekādu problēmu. Viņa ienīda pat domu par bērniem.
- Bet, ja godīgi, cik tad ilgi var dusmoties uz vienu bērnu? Jo Aksels nav nekas cits, kā izlutināts mazulis, kurš šobrīd uzvedās tā, it kā bez vecaku uzraudzības būtu atstāts rotaļlietu veikalā, - ja jau bērni, tad arī metaforas bērnišķas. Kaut arī viņa pati bija jaunāka par Akselu, tomēr vienmēr to bija turējusi par mazo brālīti