Meet Your Master: Axels, [GM][BP][fantasy] Opcijas

[Miss Doherty]

Ir līdz nelabumam karsta diena, un sliktā ziņa - vasara tikai sākas. Bet kā pēdējā laikā nācis modē sacīt - who cares? [Aksels gan nekad nebija domājis, ka tieši angļi un šo suņu valoda tik ļoti šeit ievazāsies, bet kā kāds gudrs literārs varonis sacījis: "Dievs nogalina nediskriminējot. Tā pat vajadzētu darīt arī mums." Galu galā, starpība starp latviešiem, krieviem un angļiem nekāda lielā nav. Ja nu vienīgi pēdējie vairāk garšo pēc alkohola, bet tur vainīgs visticamāk viņu tūristu statuss.] Pa dienu viņš guļ. Tā pat kā lielākā daļa. Lielākā daļa no viņējiem.

Bet šodien viņš neguļ. Šī ir pavisam īpaša diena. Šī ir viņa dzimšanas diena. Vienīgās un īstās dzimšanas - pirms tam viņš tikai eksistēja, bet tas laiks pats izzudis no atmiņas. Ak jā - šī ir arī nāves diena. Cik lieliski, uz šādiem pretpoliem jau varētu noveli uzbūvēt! Un novelei tipiskas, tas ir, neparedzamas, arī taisās būt šīs dienas beigas. Kaut gan Aksels domā, ka zin. Viņi visi, vecie, gadsimtiem vecie, radiņi - viņi nekad nemainās. Un tā ir viņu problēma. Un tāpēc Aksels nemaz nepriecājas par viņu ierašanos. Bet to, kā beigsies novele, viņš zina. To viņš ir pārdomājis ilgi un pamatīgi.

***

Šī ir Džefa Reinfelda nāves pirmā gadadiena. Sērot par to ieradīsies visi tuvākie radi, savukārt pārējie nāks vienkārši izrādīt cieņu. Līdzko saule norietēs, uz grants piebraucamā ceļa atskanēs mašīnu riepu švīkstoņa, no smalkiem autiņiem ārā kāps grezni tērpti vampīri ar kapakmens cietām sejas izteiksmēm. Pa vienam vien viņi plūdīs uz atvērtajām divstāvu muižas durvīm, bet nevienu īpaši neinteresēs platās kāpnes, kas ved augšup. Pa daudz šaurākām viņi gribēs plūst lejup, pagraba stāvos, uz plašo svinību zāli. Jau zināms ceļš barokāli greznajā muižā.

Bet šonakt viss ir kaut kā savādāk. Jau pie durvīm ciemiņus sagaida puskaila jaunava un valšķīgu sejas izteiksmi vaicā pēc uzvārda.
- (..) Bērziņa kungs, es jau jums trešo reizi saku, šīs ir Reinfeldu ģimenes viesības! (..) Pa labi! -
Blondā koķete jūtas visnotaļ apvainota. Aksels jau brīdināja, ka viņa radiņi ir ar samaitātu humora izjūtu, bet vienkārši pagrūst malā - tas jau ir rupji! - Nekas, - viņa nodomā, - tālāk par svinību zāles uzgaidāmo telpu viņi netiks. -
Un ko domājies, viņai taisnība. Zāles durvis ir ciet. Ļoti neviesmīlīgi. Ja kāds iedomātos paraudzīt - nav aizslēgtas, un tomēr - cik rupjš žests. Gluži 21. gadsimta bez-stilā.

Tātad jā - spēle sākas ar jūsu ierašanos uz nāves gadadienas svinībām. Pie durvīm jums pajautā uzvārdu un gadījumā, ja neesat Reinfelds, uzstāj, ka iekšā tik nevarat. Kā jau Bērziņš pierādīja - visu var, vajag tikai gribēt. Bet smalkākas dvēseles šeit varētu arī aizkavēties.
Tiem, kas dzīvo muižā - PZ.

[Mattiass]

Samuels bija vienkārši starā par šādu salīdzinājumu. Pēdiņās, protams. Bet viņš saglabāja aukstasinību. Ko viņa te dara? Samuels joprojām nespēja noticēt tam, kāds jāklis varēja būt Axels. Šitā — un Reinfeldu namā? Viņš uzmeta skatienu apkārtesošajiem, jau domādams, kā no šīm te tikt vaļā, bet tad viņš ievēroja to, kā Samanta bija iecirtusies Estrellas rokā un viņam kļuva mazliet labāk.
— O. Cik… pārsteidzoši, ka jūs ievērojāt, — viņš atzīmēja un pieklājīgi pasmaidīja, — bez šaubām. Tas varētu nozīmēt, piemēram, to, ka mūsu vārdiem ir līdzīgas pamazināmās formas, — viņš nobeidza vēsākā tonī.
Patiesībā tam apakšā bija zināma auksta izsmiekla deva, kas tomēr netika klaji demonstrēta.

[Miss Doherty]

Lai kā arī to būtu domājis Semjuels, Estrella to, ka saruna vispār notika uztvēra kā ļoti labu zīmi. Axels jau bija teicis, ka viņa radinieki nav īpaši jauki cilv... hm, vampīri. Es daudz ko ievēroju. Ticiet man, manā profesijā pazīt cilvēkus ir izšķiroši. Es vienmēr esmu domājusi, ka tieši tāpēc patīku Akselam. Aksels... ak, vai. Viņu satikt meitene baidījās. Varbūt arī cilvēkus Estrella labi nepazina, bet to, ka Axels viņu smalki izlamās viņa zināja droši. Tāpēc vismaz vajadzēja iepriecināt viņu ar ko citu - piemēram, atstājot iespaidu uz viņa radiniekiem.

[Darka]

Zobi sakosti baltā smaidā, kas tīri spītīgi negrasījās nozust. Bez jel kādiem liekiem vārdiem, viena no Axela mīļākajām (staigulēm, tā laikam būtu precīzāk), stāvēja iepretim Reinfeldu dzimtas pārstāvim, nagus cirzdama ar vien dziļāk Estrellas rokā. Viņa bija dusmīga un tai pat laikā izklaidēta, aizskarta un ar visu apmierināta, vientuļa un tomēr ar kādu kopā, zemāka par zemi, bet ar tik ļoti augsti paceltu degunu.
- O. Cik… pārsteidzoši, ka jūs ievērojāt... Samantas galvā tik izķengāts katrs tīrasiņa vārds, ka esmu tik ļoti labāks par Tevi, tavu izcelsmi, tavu būtību - jo es taču esmu es! Ha hā! Un tomēr pār lūpām pārskrēja valgs smieklu pavediens, ne par savu domu, kur vampīrs ir tik ļoti apmāts ar sevi, bet gan par Samuela vārdiem. Asprātīgi.
-Pamet Estrellai kauliņu un viņa darīs jeb ko, ko vien tu vēlies... Vai ne tā, mana pērkamā draudzene?

-Viennozīmīgi tas kaut ko nozīmē, to, ka krītot esi pārāk spēcīgi sasitusi galvu!

[Mattiass]

Jā… Šķiet, Samanta ir jēdzīgākā no abām, to Samuels domās atzīmēja. Ja no Estrellas nevarēja pieklājīgi atkratīties, vismaz varēja mēģināt kaut ko uzzināt:
— Un kur ir pats Aksels? Viņam patiešām nevajadzētu ļaut viesiem viņu pārāk nogaidīties. Vai arī viesmīlības likumi te vairs nav cieņā? — viņš viegli pasmaidīja, tomēr saglabāja nopietnību.

[Flightless Bird]

-Kristof, dārgais, neglaimo man. Viņa pasmīnēja, pievēršot skatienu savam brālim, Samuelam. Kaklā sakāpa viegls nelabums par viņa sarunu biedrenēm. Jā, patiešām - burvīga kompānija. Varbūt tikai nedaudz... Skatiens pārslīdēa vienas rozā matiem, otras caurspīdīgajai kleitai un nākamajos vārdos tika ielikta krietna izsmiekla deva ...pavisam nedaudz, par piedauzīgu bērēm, kā tev šķiet? Tomēr jau nākamajā mirklī viņi sasniedza Anastāsiju, un Kristofs satvēra viņas roku un uzsāka parastās pļāpas. Loretu tas pārāk neinteresēja, viņa savu uzmanību pievērsa šai pretī stāvošajai sievietei plīvurā. Loretas uzmanībai nepaslīdēja garām neviens žests un balss intonācija, viņa tik ļoti bija uz to koncentrējusies, ka tīri vai salēcās, kad saprata, ka ir uzrunāta.
-Māt, vienmēr prieks tevi redzēt. Šoreiz šajā frāzē bija krietni mazāk vēsuma un ironijas nekā parasti, jo viņu atbruņoja Anastāsijas rūgtuma pilanis tonis. Patiesi, šis pasākums varētu izvēsties visai.. hm, intersants,, kad visi šie dižie vampīri savākušies vienkopus. Protams, neņemsim vērā Aksela drostaliņas. Izsakot pēdējo teikumu viņas balsī ieskanējās nicinājums. Nekad nebūtu domājusi, ka viņam ir tik slikta gaume...

[Elony]

Pēc sarunas ar dēliņu Konstantīns pavirši klausijās apkārtējo sarunās.
Tik daudz dzēlību un slēptu apvainojumu. Ko viņi visi ienīda- viens otru? It kā jau nē. Laikam jau paši sevi.
Ko šie šie vampīri šeit meklēja? Tikai dažiem rūpēja vecais Džefs.
Vairumu alkas - pēc atzinības, cieņas vai pat kā tik trivāla kā mīlestības. Varbūt dažiem, kas gudrāki, šeit bija seksa dēļ.
Bet viņš pats?
Konstantīnam bija garlaicīgi. Un diemžēl kad visi mētājās ar dzēlībām, viņam pašam nebija vairs prieka tās izmest.
Loreta nedaudz kļūdijās, domājot, ka pasākums varētu būt interesants. Vismaz ne priekš Konstantīna un ja viss turpināsies sādā slinki snobiskā garā.
Garlaicīgi, garlaicīgi, garlaicīgi...
Vienīgais, kas palika, kas vēl varēja uzmundrināt Konstantīnu - Aksela uznāciens.
Kur nu ir jaunasi vadonis un viņa spožā parādīšanās ar ko šokējošu un dīvainu?
Ko tādu, kas varētu likt pasmaidīt, pat iesmieties - jo piskailās mīļākās bija maigi sakot vājš mēģinājums ietekmēt vampīrus.

Konstantīns dzirdēja, ko saka Samuels un pasmīnēja ar lūpu kaktiņu.
"Uz Akselu nevar attiecināt ko tik tradicionālu kā viesmīlības likumu. Ne jau vadonim, kurš vēlas atmest vecās tradīcijas." Konstantīns ierunājās.
"Lai gan atzīšos, ka labprāt redzētu viņa parādīšanos - ar fanfarām un kailām, viņā priekšā ziedus kaisošām meitenēm..."

Šo rakstu rediģēja Elony: 10.06.2008 21:21

[Darka]

-Manuprāt, Aksels ir viena no tām retajām personībām, kuru ir vērts gaidīt. Smaids tik pat bezkaunīgi pārdrošs. Nebija jau tā, ka viņa būtu bezpalīdzīgā atstāta saulei austot. Nē, gluži pretēji, viņa prasmīgi slēpās Aksela tumšajā ēnā. Vai varbūt nepiekrītat man?
Vārdi, iespējams nedaudz par ātru izteikti, bet viņa steidzās, steidzās pirms šī vakara norietošā zvaigzne paspēja uzlēkt vēl nedaudz augstāk un tad smagi kristu lejā, raudama līdz visus ko iespējams paraut, kas nav piesiets. Bet es mana dārgā, Tev līdz negrasos krist. Ne šonakt.

Bet no otras puses, Aksels nu dien kavējās ar savu spožo ierašanos un kavēja Estrelles neizbēgamo sodu par paviršo darbu. Viņš taču tik maz lūdz, bet tik daudz sniedz... Vai tukšpauraina gvelšana ir viss, ko tu spēj sniegt pretim? Skatiens pievērsās kādam vampīram, kas iesaistījās sarunā.

Šo rakstu rediģēja Darka: 10.06.2008 20:36

[Džezā tikai Meit...]

Šarī sejā un smaidā parādījās arī nedaudz patiesa prieka. Viņai vienkārši bija garlaicīgi un viņa vēlējās doties projām. Kad parādīsies Aksels un izteiks runu, viņa pēc tās uzreiz dosies prom.
- Man prieks par jums. Starp citu, vai redzējās to jauno izstādi? Kā sauca to mākslinieku.. Romēns.. jā. Tā bija tiešām brīnišķīga. – Sieviete teica, acīm kļūstot sapņainām.
- Sen nebiju redzējusi ko tik labu. Kaut kas, kas tik ļoti labi raksturotu mūs.. – Viņa piebilda, pārliekot kādu matu šķipsnu aiz auss. Viņa ieķērās Ītana elkonī, gaidot vai vīrs ko vēl teiks. Aizvien siltās jūtas, pieķeršanās un kaisle pret viņu nebija apsīkusi. Šarī patiesi šķiet mīlēja savu vīru un bija laimīga būt ar viņu kopā. Liela daļa vampīru vienkārši aizrāvās ar īsiem romāniem, mainīja savus partnerus kā apģērba gabalus, vienkārši dzīvojot baudai. Nu jā, arī Šarī kādu laiku to izbaudīja, bet tas viņai ātri sāka apnikt un nekas jau viņai neliedz arī tagad ko tādu atsākt.. Apkārtējās sarunas bija garlaicīgas un viņu tās neinteresēja. Visu laiku nemierīgu darīja doma par šīs nakts pastaigu. Bet ko darīt? Sieviete izlēma piesaistīties sarunai.

- Tik bezgaumīgi. Varbūt viņš visus mūsu minējumus un teikto tagad dzird? Ja nu viņš noklausās? Lai gan - kas par to, kam viņam tas būtu vajadzīgs.. Ilga kavēšanās, lai gan kas ir ilgs vampīram? Mums taču vēl gara dzīve priekšā.. varam pagaidīt, vien nepacietība tirda. - Šarī klusi ieteicās, skatienam domīgi lūkojoties nelaiķa fotogrāfijā.

[Margo]

Un viņi visi tur lejā, viņi visi tikai gaidīja, kamēr īstā jautrība risinājās šeit – augšstāvā Aksela personīgajos apartamentos. Ieeja tikai pašiem tuvākajiem – viņa inficētajiem. Kam vajadzēja greznas, garlaicīgas pieņemšanas, sentimentālus atceres pasākumus, ja viņš bija parūpējies par šādu ballīti. Izpriecas īsta vampīra gaumē bez lētām donoru asinīm. Jaunas, skaistas, iekārojamas meitenes, kuru dzīslās plūda īsta manta.

Daudz laimes dzimšanas dienā, Aksel! nodomāja Arsēns, nopētīdams blakus sēdošo melnmati no galvas līdz kājām. Viņas nezināja, viņas pat nenojauta. Atglaudis matus no meitenes kakla, viņš uzsmaidīja, viegli noglāstīdams viņas plecu. Viņa koķeti atsmaidīja pretī. Naivi, tomēr kārdinoši. Kliedziens ka kārdinājums sasniedzis galējo robežu. Kāds jau bija atklājis mielastu. Pēc mirkļa pievienojas vēl daudz panikas kliedzienu. Muļķe! Melnmate centās bēgt, bet veltīgi. Arsēns veikli piespieda meiteni pie dīvāna. Viņa kliedza, mēģināja izrauties, taču tas tikai uzkurināja emocijas. Izredžu izrauties nebija. Viņš lēni pieliecās pie meitenes auss un vēl pirms ietrieca zobus viņas kaklā, klusi nočukstēja: Saldu miegu, mīļā!

Sekunde, līdz meitenes kliedzieni aprima, un viņš sajuta asins garšu uz savām lūpām. Sekunde, kurā uz mirkli atmiņā atausa tā cilvēciskā daļa, ko Aksels no viņa bija paņēmis. Viņam bija paveicies, viņš bija dzīvs – vismaz nosacīti. Bet vai paveiksies melnmatei? Tikai gads, kopš viņš tāpat kā meitene droši vien gulēja Aksela priekšā. Pilnībā bezspēcīgs.

Cilvēciskā saprāta paliekas noslīcināja katra asins lāse, ko saņēma viņa organisms. To nomainīja vienaldzība, tad svētlaime, kas piepildīja ķermeni. Un tad viss bija galā. Viņš nolaizīja lūpas, tad, atspiedis muguru pret mīksto dīvānu, aizvēra acis, ieklausīdamies vēl pēdējo kliedzienu polifonijā.

[Īvs]

Ītans iesmējās, nedroši palūkojies uz tēvu. Raksturot mākslu šeit un tagad, stāvot līdzās tās veterānam, kurš informēs par sīkāko kļūdu, kas var šķist smieklīga, bija nedaudz apkaunojoši. Šarī bija drosmīgāka, Ītans to apzinājās, taču tas nebūtu pieļaujams, ja viņa abus novestu līdz līmenim, kur zemāk vairs nav, kur krist. Viņš centās visu vērst par labu:
Raksturotu gan. Ītans pieliecās, lai sievu noskūpstītu. Mēs gan tur nebijām ilgi, tāpēc analizēt visu nebija iespējams.
Viņš domīgi pavērsās pret runātāju, kuras vādiem nevarēja nepiekrist. Tā bija Estrella.
Piekrītu, piekrītu. Šajos laikos visi to var atļauties, it īpaši viņš, tik izdomas bagāts vampīrs.

[Dvēselīte]

Paceltais plīvurs, kā naža atstāts grieziens, norobežoja atsegto muti no joprojām aizsegtajām acīm. Lūpas saspringti noraustījās pirms to kaktiņi savilkās mazliet smaidā par Loretu. Bet augums nodevīgi noraustījās pieminot Akselu.
- Vienīgais iemesls, kāpēc atceres pasakums varētu neizgāsties pavisam, ir tas, ka Džosefs patiešām ir miris. Nabaga tēvs... - vecs bija paradums saukt Džosefu par "tēvu", kaut tam nebija nekāda pamatojuma. Anastāsija vispār uzskatīja, ka tā būtu jādara visiem, jo viņš, galu galā, bija dzimtas galva. Un Anna "māte".
- Tu esi pārāk iecietīga, mans bērns, - sievietes roka liegi nogūlās uz meitas plaukstas, kas atdusējās Kristofa elkonī. - Šīm padauzām īstā vieta ir degt ellē, nevis atrasties šeit, godīgu vampīru starpā. Bet es jau sen esmu atmetusi mēģinājumus Akselam kaut ko aizrādīt, viņš ir pārlieku ietiepīgs un sarunas ar viņu man nekad nav raisījušas neko citu, kā vien pretīgumu, - ak, ja vien šī sanākšana nebūtu goda atdošana Džosefam, viņa pati savām rokām nogalinātu visas vaļīgi tērptās jaunavas, kas piegulēja viņas brālim.

[Massacre]

Kristillai vērojot apkārtnotiekošo lūpās parādījās smīns un viņa nolēma, ka ilgāk tā turpināties nevar, tas jau bija par traku. Par apvainojošu. Viņa cēli pienāca klāt Semuelam, Konstantīnam un abām palaistuvēm. "Aksels ir Aksels. Mēs katrs esam kāds zobrats viņa izdomātā spēlē un līdz viņš mums neko nesaka mēs zinām kaut ko tikai par tiem, kas mums blakus. Varbūt vispār neko." Kristillai šodien gribējās paspēlēties ar salīdzinājumiem, kuru dziļāko jēgu nojauta tikai viņa pati.
"Meitenes vai jūs lūdzu neatsātu mani vienu šo kungu sabiedrībā? Es vēlētos aprunāties ar saviem sen neredzētajiem radiem par dzīvi." nē, tonis nebija lūdzošs, tas vairāk pavēlēja un sievietes acīs bija tā dzirksts, kas solīja nepatikšanas, ja viņas neizpildīs teikto. Kristilla no Aksela soda nebaidījās, tas bija redzams viņas acīs, tāpēc, ja šīs būtnes vēlējās dzīvot, tad labāk, lai iet izklaidēt kādu citu. "Ja jūs, protams, kungi neiebilstat?" viņa smaidot pajautāja, taču tonī bija nojaušams, ka viņa laikam tiešām vēlētos aprunāties ar viņiem bez šo pārējo sieviešu klātbūtnes un jautājums uzdots atbalsta un pieklājības pēc.

[Miss Doherty]

Šodien ir viņa dzimšanas diena, es domāju, ka Aksels drīkst to nedaudz nosvinēt. Un neredzu nekādu iemeslu, kāpēc jums viņu vispār vajadzētu. Lai arī viņa centās atbildēt pieklajīgi, Estrella bija manāmi satracināta. Ja kāds vēl iedomāsies iet viņu pasaukt... lai mirušais stāv klāt. Nē, lai mirušie stāv pa gabalu. Semjuela un abu, kā viesiem patika viņas dēvēt, palaistuvju kompānija kļuva arvien kuplāka - nu tai bija pievienojušies arī Konstantīns, Ītans un Kristilla, kura pieprasīja, lai meitenes dotos prom. Estrella samiedza acis un nikni palūrēja uz Kristillu, šķiet kaut ko ātri apdomāja un atstāja promiešanu izlemt Samantai.

Kristofs pārlaida skatienu telpai, kad Anastāsija klātesošos nosauca par lielu, laimīgu ģimeni. Daži tomēr trūka. Daži, viņš pat teiktu - gudrākie, bija pametuši šo čūsku midzeni gana laicīgi. Bet tās drostaliņas, Loreta, nedrīkst neņemt vērā. Un Anastāsija īsi rezumēja arī viņa domas, par meiteņu atrašanos šeit. Tas ir nožēlojami, ka šādā reizē mēs runājam par palaistuvēm. Mirkli ieturējis drūmu klusumu, viņš netieši vērsās pie Anastāsijas Kā tēvs nomira?


Manas pēdējās vakariņas maksāja manu mīļāko. Sauss fakts bez nožēlas. Auksta mēle nolaizīja siltu asins pili uz augšlūpas, Axels nokrakšķināja kakla skriemeļus. Un man gribas vēl. Žēl, ka viss, kas pavērās skatienam bija silti, bet miruši ķermeņi. Arsēn... Mute atņirgta un mēle slīdēja pāri asajiem zobiem, uzacis savilktas jautājošā izteiksmē.

[Dvēselīte]

Brīdi valdīja klusums. Tad viņa pacēla rokas un ar smagu nopūtu noņēma plīvuru pavisam. Kristofam tika pievērst izklaidīgs, auksts un vienaldzīgs zaļu acu pāris, kurš izskatījās līdz nāvei pārguris.
- Manuprāt, es neesmu īstā, kurai uzdot šo jautājumu. Bet Aksels, kuram uz to vajadzētu atbildēt, acīmredzami ir aizņemts ar daudz svarīgākām lietam, lai ierastos pats uz sevis pasludināto sanākšanu. Es nudien ceru, ka šī iedomība viņu reiz nogalinās, - neviens no laba prāta tās dienas notikumus atcerēties negribēja. Un gluži tā pat, kā viņas mīļotais brālis, arī citi, kas palika šeit dzīvot, noslēdzās tik, cik tas bija iespējams. Anastāsijai pašai nebija ne mazākās vēlēšanās dien dienā satikt savus, tā saucamos, radiniekus, tā pat nevienam prieku nesagādāja arī viņas klātbūtne. Tiesa, viss uz slikto pusi bija aizgājis tikai pēc Džosefa nāves, bet arī iepriekš viņa nebija nekāds saulstariņš.
- Un tev nudien ir taisnība, ka šados pasākumos neklājas tā runāt. Man reizēm ir tik grūti novaldīties, - auksti, tik auksti. Viņai pašai sala. Vienmēr sala, jau kopš brīža, kad viņa kļuva par vampīru.

[Miss Doherty]

Jūs arī nezināt kā. Tas nebija jautājums, viņš vēlreiz konstatēja faktu un, ja vien tas bija iespējams, seja savilkās vēl drūmāka. Mēs Vācijā par to uztraucamies. Par baumām un to trūkumu pēdējā laikā. Savā ziņā Kristofs priecājās, ka savulaik bija atgadījies šis tas apkaunojošs, jo tā rezultātā viņš piespiedu kārtā bija metis kažoku uz otru pusi un devies, kā tagad likās, uz pareizo nometni. Tur, kur ir droši. Anastāsij, kā jums iet?

[Dvēselīte]

- Baumas seko jebkuram skandālam un mūsu sabiedrībā nav iedomājams lielāks skandāls par vecākā vampīra nāvi. Sevišķi jau tagad, kad ap vadoņa amatu virmo tādas intrigas, bet nāve ir vistīrākā mistērija. Ar Džosefa aiziešanu mēs šeit esam palikuši bez vadoņa, visa Eiropa par mums smejas un es to nespēju paciest, - viņi bija palikuši kā krastā izmestas zivis; elpot vēl var, bet vienalga sprāgst nost, jo nav neviena, kas tās iemestu atpakaļ ūdenī. Viņiem bija nepieciešams kāds ar stingru roku un smadzenēm tur, kur tām ir jābūt. Domās vēl reizi atplaiksnīja mazliet šķobīgs Aksela tēls.
Viņa bija dzirdējusi par Kristofa bēgšanu uz Vāciju un nekad netika to nedz nosodījusi, nedz atbalstījusi. Teorētiski viņš glāba savu ādu, praktiski - bija zaķpastala un gļēvulis.
- Tas noteikti nav tas, kas tevi interesē un nevajag uzspiest sev liekulīgu pieklājību, - tas nu bija pilnīgi absurdi iedomāties, ka viņa tagad ies klāstīt par to, kā iet viņas dzīvē. Mazajā, šaurajā, pašas par nožēlojamu padarītajā dzīvītē. - Mēs dzīvojam pārāk ilgi, lai pāris gadu laika kaut kas mainītos, - parastā atruna, bet viņa nudien nebija šeit nākusi, lai apspriestu sevi. Galva cēli pagriezās pret ieejas durvīm, cenšoties saskatīt vai pa tām nenāk Anna.

[Miss Doherty]

Jums ir skaidrs un gandrīz precīzs priekšstats par realitāti. Bet ne gluži visa Eiropa smējās. Eiropai bija gana daudz par ko uzjautrināties un post-sociālisma vampīru nedienas bija tikai viens no jokiem ikdienas slejās. Drīzāk bija jāuztraucas par tiem, kuri nesmējās.
Un nevajag sevi vērtēt par zemu, Anastāsij. Jūs vienmēr esat interesējusi citus. Kristofs gan nevarēja atsaukt atmiņā skaidru Aksela attēlu, tomēr seni un neskaidri notikumi ar Aleksandru, Akselu un Anastāsiju uzpeldēja atmiņā. Lai arī toreiz viņš bija ļoti jauns un tikai nesen iniciēts, tomēr notikums tik spilgti parādīja, ka Anastāsija reti kuram ir vienaldzīga, ka to viņš atcerējās joprojām. Turklāt es atļaušos nepiekrist - mainījies ir viss, es tikai gribu zināt - cik lielā mērā? Acis nevilšus aizslīdēja līdz uzkrītošajām Aksela mīļākajām, kuras tērgāja ar viņa radiem un... viņa bijušo sievu? Kristilla. Acis viegli samiedzās un viņš atkal pievērsās Anastāsijai.

[Elony]

Konstantīns atļāvās īsi pasmaidīt par Kristillas uzbraucienu meitenēm.
Kādam tam jēga un par ko? Tik muļķīgi...
Patiesībā Konstantīns nosprieda, ka tas varētu būt pat jautri, tāpēc ierunājās.
"Kristilla, vai tu esi padomājusi, ka šīm jaunkundzem ir tādas pašas tiesības šeit atrasties kā ikvienam Reinfeldam. Jo mums visiem dzīslās rit vienas asinis. Vārdi, uzvārdi, gadi un izskats - kāda tam visam nozīme un starpība?
Šajās meitenēs ir Aleksa asinis un līdz ar to arī Džefa asinis.
Kā tev šķiet, vai viņas nedrīkst šeit atrasties, ja viņu asins-sentēvs šeit tiek godāts?"

Tad Konstantīns pievērsās abām... laikam vislabak būtu apzīmējums konkubīnēm.
"Es gan gribētu, lai kāds pamudina Akselu pasteigties, citādi viesi, galaicības mākti izklīdīs un visi atcerēsos šo vakaru kā gada garlaicīgāko ballīti. Šaubos, vai Akels to grib."
Konstantīns atkal pasmīnēja un piebilda,
"Būtu labi, ja kāds viņam arī ieminētos par kailajām ziedu kaisītājām... nez vai jums abām šo lomu būtu uzņemties pagrūti?"

[Dvēselīte]

- Tur nav nekā skaidra vai neskaidra. Tu vai nu redzi to, kas notiek, vai izliecies, ka neredzi, - monotonais un vienmuļais tonis tomēr viegli skanēja pāri pūļa murdoņai. Roka ieslīdēja somiņā un izvilka no turienes cigareti ar šķiltavām. Sīka, zili balta liesmiņa uzmirdzēja un pēc tam parādījās dūmi. Dziļi ievilkusi tos plaušas, Amastāsija atkal nopūtās.
- Es nevērtēju sevi par zemu, tikai gluži kā visi citi, cenšos izlikties, ka man tas ir vienaldzīgi, - kādreiz zaļacaina un rudmataina kaķe, pilna dzīvības spēka pat būdama vampīrs. Vīra un apkārtējo dievināta. Viņai patikai tādai būt, bet tie laiki bija pagājuši. - Un tie laikai ir pagājuši, kad Reinfeldu namā skanēja smiekli. Tagad visiem šeit ir bail pat smaidīt, lai nenotiktu kas ļauns. Viss ir mainījies un noteikti ne uz labo pusi, - dūmu vērpetes ievijās pa pusei sāņemtajos, sarkanajos matos, kas smagos viļņos slīga pāri mugurai, ieskaujot bālo seju. - Tu laicīgi paspēji aizbraukt, lai nepiedzīvotu norietu, kas mūs ir piemeklējis un es nebūt necenšos izklausīties patētiska. Vampīri jūk prātā, - tas tika ar vārdiem iedurt mugurā vienai no puskailajām jaunavām. Šie radījumi, ne īsti vampīri un ne vairs cilvēki, klīda kā rēgi, raisot pretīgu kā vienā, tā otrā rasē.
Iespējams, ka viss būtu bijis savādāk, ja viņa pirms gadiem divsimts piecdesmit būtu izdarījusi citu izvēli. Iespējams, ka tad Džosefs vēl būtu dzīvs un apkārt nebūtu gaisā jaušamā vājprāta, asnis smakas un... Anastāsija neviļus pacēla skatienu pret griestiem un tramīgi ievilka nāsīs gaisu. Istabas gaisu, kurā viss smirdēja pēc sastāvējušāmies cūku asinīm, tikko manāmi likās pāršķēlis cilvēka asiņu salkanais smārds. Nē, noteikti tikai izlikās... droši vien, kāds vienkārši pavēris ārdurvis. Bet acis joprojām bija piekaltas griestiem un dzirde sasprindzināta līdz pēdējam. Jā, pēdējā laikā viņa bija kļuvusi pagalam nervoza.

[Mattiass]

— Kā nu ne. Pieņemu, ka vismaz Estrellas jaunkundzei tam nevajadzētu sagādāt nekādas problēmas. Ar tik bagātu pieredzi… — Samuela smīns kļuva izteikti asinskārs. Viņš atcerējās. Pat ļoti labi.