Naidase, tumšo spēku kontrolē Opcijas

[Īvs]

Spilgta gaisma. No lejas trieciens, kas ar milzīgu enerģijas plūsmu rauj uz augšu. Nekāda pretošanās. Neviens nav līdzās. Virs ūdens bezpalīdzīgi izpeld ciešanu pilnas sejas, izmisīgi domājoši prāti, savādāki. Visu acīs spīd ''Esam glābti!''. Cietušās rokas trīcoši un maigi aptausta ūdens gludo, pateicīgo virsmu. Ūdens atspoguļo mīlestību. Lai kur šīs rokas skartos, tās dosies atpakaļ turp, no kurienes nākušas - uz mīlestības pilnajām mājām. Bet kur tās pašlaik atrodas, to vēl neviens nav atklājis.
Acīm paveras plūstošs aukstums, nav saskatāms kas. Ziema? Nē. Kaut kas liels, bargs un... pils.
Apžilbuši no varenā skata pie Naidases pagalma-ezera, viņi apjauš, ka pils smailās asis, stiklotās sienas un tūkstoš torņu

Naidase

(IMG:http://www.wallpaperbase.com/wallpapers/3d/3dscene/3d_scene_55.jpg)

nenorādīs mājupceļu, nenogādās atpakaļ neatminamajā, bet droši vien laimīgajā pagātnē. Viņiem būs lemts šeit palikt, mūžīgi.
Varbūt ausīs gaismas stars, kas apžilbinās un, cerams, iznīcinās šo vēl pagaidām nenosakāmo ienaidnieku. Varbūt viņi būs tie, kas šo staru radīs.

Izmirkuši, viņi kāpa ārā no ezera...

Pils pagalms-ezers

(IMG:http://www.wallpaperbase.com/wallpapers/3d/3dlandscape/3d_landscape_13.jpg)

un bija auksti, ļoti auksti...

Viņi neko neatcerējās.

[Īvs]

EN:
Armors beidzot bija sakošļājis gaļu, lai pienācīgi varētu runāt:
Es esmu izvēlējies palikt šeit. Pirms manis un pēc manis kā putni bija ielaidušies un aizlidojuši citi. To ceļš veda prom no šejienes vai aizsaulē. Vairāk gan tas otrais, viņš piebilda.
Šeit ilgus gadus dzīvodams, esmu guvis lielu pieredzi par vidi, kurā vienmēr esmu uzturējies. Cik vien sevi atceros... Grouvls man šādā veidā maksā par to, lai turu muti, neatklājot nākošajiem upuriem, ja tā tos var saukt, manas domas par iespējamajiem izeju veidiem un virzieniem.
Armors iemalkoja viskiju, runai noslēdzoties.

ST:
Ak, tu! Sieviete aizvainoti, bet tomēr rotaļīgi, iebakstīja Stefanam.
Es paskaidroju pienācīgi. Tad saki, ko vēlies dzirdēt! viņa aicināja, nepacietīgi dīvānā sagrozoties.

Šo rakstu rediģēja Apaču tuksneša rēgs: 09.06.2008 20:33

[Elony]

Enrots pamāja ar galvu.
"Bet man tu palīdzi..." viņš konstatēja faktu. Tas bija savādi. Savādi viņam paša.
"Paldies, Armor. Es tev esmu pateicīgs par to. Ja tu man nepalīdzētu, man laikam nebūtu iespēju tikt galā."
Varbūt tas nebija īsti srisnīgi teikts, bet Enrots jau tā runāt nemācēja.
Viņš sajutās noguris un taisijās iekārtoties un naktsguļu, cik nu to tā var dēvēt, ja neredz ne sauli ne zvaigznes.

[Malduguns]

Stefans uzrāa vienu uzaci un domīgi palūkojās uz sievieti.
-Kas šī ir par pili? Kas šī ir par valsti? Kāds gadalaiks ir aiz loga? Cik ir pulkstenis? Kāpēc tu pati neko nezini par sava kunga vēlmi mani satikt? Kas te īsti notiek? Kas tie par jocīgiem apģērbiem? Kur ir tuvākā pilsēta? Kas te vispār notiek?-Stefans tikai jautāja un jautāja.
-Un kāpēc jums nepatīk mani mati?

Šo rakstu rediģēja storyteller: 09.06.2008 20:56

[Massacre]

Ar pārsteigtu sejas izteiksmi palūkojusies uz fantastiskajiem apģērbiem, Arianna apmulsumā pat neattapa pateikt paldies un pāris mirkļus vienkārši skatījās uz drēbju kaudzīti.
Palūkojusies un Anitu, sieviete samulsusi pasmaidīja un ierunājās:
"Lai arī ko es piedzīvoju tajā dzīvē, ko neatceros, šis ir vairāk nekā brīnumaini." viņa ar acu skatienu norādīja gan uz telpas izkārtojumu, gan uz apģērbiem sev rokās, kas dažās plaknēs galīgi nesaskanēja.
Pēc šiem vārdiem Arianna rūpīgi novietoja iedoto kleitu kādā vietā, kur tā pa nakti pārak neburzītos un vairāk atļāvās tai nepieskarties. Savu naktreklu paņēmusi viņa pārģērbās tajā un apsēdās uz sevis izvēlētās gultas malas un nopūtās. Viņas jutekļiem šādi notikumi bija par daudz pat tad, ja tas varbūt būtu bijis normāli tajā laikā, ko viņa neatcerējās.

[Īvs]

EN:
Jā, es tevi atbalstu. Es jūtu sevī to dzinējspēku, kas purina un liek celties, iet līdz galam - tas nāk no tevis, Armors sacīja, iekārtodamies dziļāk starp lupatām un pasmaidīdams.
Drīz, pavisam drīz tev būs laiks doties projām. Es vairs tevi neredzēšu, zinu. Pastāsti, ko tu esi ieplānojis, izkļūstot no šejienes? Kādi ir tavi sapņi, kurus tu īstenosi, kad atgriezīsies dzīvē, tajā, kura ir dzīvošanas vērta?

ST:
Kalpone izsmējīgi noklepojās, piecēlās un attālinājās no Stefana un dīvāna.
Šī pils ir vienīgā, tai nav nosaukuma. Šeit dzimušajiem nav lemts to pamest.
Sieviete paņēma kādu bezkrāsainu pudeli ar savādas krāsas šķidrumu un lupatu. Tad piegāja pie lielajiem spoguļiem un sāka tos spodrināt, reizē turpinot atbildēt uz Stefana jautājumiem:
Aiz loga ir ziema. Tā ir vienmēr, savādāk nav bijis pēdējās tūkstošgades laikā. Pulkstenis ir... viņa vadīja skatienu uz tumšā koka galda pusi, uz kura bija novietota melna, sena, apputējusi romiešu ciparnīca, pusdeviņi vakarā, vēls jau. Es esmu parasta kalpone. Kā gan tādai būtu tiesības jaukties kunga darīšanās? Pašlaik notiek attiecīgais sagatavošanās process tavai un kunga satikšanās reizei.
Visbeidzot, viņa, novērusies no spuguļiem, veltīja Stefanam siltu smaidu un atbildēja uz pēdējo jautājumu:
Tavi mati ir ļoti jauki, tici man, taču tie ir jāsavāc. Šādā matu sakārtojumā (jeb nesakārtojumā) nav pieņemts iziet sabiedrībā.
Savādi jautājumi. Mani, savukārt, interesē, kāpēc tu esi tieši šeit? Kā tu šeit nonāci, nezinādams par kunga uzaicinājumu tikties?

Šo rakstu rediģēja Apaču tuksneša rēgs: 10.06.2008 18:24

[Kalevale]

Vai ne? rudmate pārjautāja, vēl arvien neticīgi blenžot krāšņajā apģērba gabalā. Tomēr jau pēc mirkļa viņa sekoja Ariannas paraugam un rūpīgi nolikusi kleitu, cenšoties neiespiest nevienu rievu un nesaburzot to, gatavojās naktsguļai atnestajos tērpos un sarūpētajā istabiņā.

Meitene nebija priecīga, taču arī skumja viņa nebija, tas viss raisīja aizdomīgumu, taču šķita tik jauki, patīkami, ka gluži vai gribējās noticēt, ka tā arī varētu palikt. Nopūtusies, viņa uzģērba sev atnesto naktskreklu un centās ieritināties gultā. Tad jau laikam saldu miedziņu, viņa noteica, palūkojoties uz biedreni. (Pieņemot, ka iztiksim bez gaismas izslēgšanas vai aprobežosimies ar kādas sveces nopūšanu.)

[Massacre]

Arianna pamāja: "Saldu gan." un ar lēnām, flegmātiskām kustībām iecēla savas basās pēdas gultā, lai pēc mirkļa pārsegtu savu ķermeni ar segu un ieritinātos tajā kā mazs bērns. Varbūt tā palika vieglāk, varbūt tā viss likās pazīstamāks...Tā vai savādāk, viņa iemiga ātri.

[Malduguns]

Stefans pārdomāja jautājumus un arī atbildes.
-Es neko neesmu dzirdējis vai vismaz neatceros par uzaicinājumu. Tomēr, ja nu es atsakos satikties ar tavu kungu?-viņš vaicāja, viegli uzrāvis uzacis.

[Elony]

"Es neatceros, to kas es esmu. Pirmkārt es centīšos atgūt pats sevi." Enrots atzinās.
"Kas ir man tuvie cilvēki, ko es darīju līdz šim. Jo tikai tā es varu uzzināt, kas patiesībā esmu." viņš runāja.
"Bet ja tas neizdosies... tas es vēlos būt brīvs. Viens vai ar citiem - tas nav svarīgi. Es vēlos iet kur vēlos, redzēt sauli un zvaigznes.
Tas ir tas, ko vēlos. Dzīvot brīvi."
Viņš klusi nopūtās un papurināja galvu.
"Es došos gulēt Armor. Pamodini mani, kad būsu tam gatavs."
Enrots, atspiedies pret sienu nolieca galvu un aizvēra acis. Viņš aizmiga gandrīz acumirklī, it kā būtu trenējies aizmigt pēc paša pavēles.

[Īvs]

EN:
Armors nenovēlēja labunakti, tikai viegli pamāja ar galvu. Neilgi pēc tam viņš iztukšoja viskija glāzi, pagriezās uz otriem sāniem, ieritinājās starp netīrajiem auduma gabaliem un pārdomāja visu Enrota teikto. Viņš lēnām slīka nostaļģijā, starp kuru miegam nav vietas. Pēc stundas vai mazāk vīrs aizmiga.

Enrota sapņos rādījās saulriets. Viņš stāvēja jūras krastā, aiz muguras saulē laistījās debesskrāpji, smiltis sildīja pēdas. Tad, vienā mirklī, tas viss pārvērtas par tumšu, ļaunu, visu sevī iesūcošu murgu. Saule kļuva melna, debesskrāpji izkusa masā, kas neaptverami ātri tuvojās jauneklim, pildoties arvien biezāka un galvai nospiedošāka. Tad viņš tajā nogrima, lēni un sērīgi saplūzdams ar to, sapūzdams tajā.
OOC: Rīt jauna diena, rīt arī to sāksim.

AR/AN:
OOC: Atvainojiet, man vajadzēja atgādināt faktu par to, ka gultas tā arī netiek uzklātas, tās ir kailas. Tagad vienkārši pieņemsim, ka ir gulēts uz kailiem pēļiem.
Adula, nonākdama savā dzīvojamajā telpā, sāka klusi, bet sirsnīgi smieties. Sieviete piegāja pie skapja, lai izņemtu alhohola pildītu pudeli un sāktu to tukšot pie galda. Pa vidu tam jau atkal izskanēja sulīgi smiekli. Pēc kāda laika arī viņa devās likties uz auss kādā gultā, kas bija uzradusies no zila gaisa turpat, netālu.
OOC: Rīt jauna diena, rīt arī to sāksim.

+

AR:
Ariannas sapņos rādījās kāds cilvēks, kas viņai svieda uguns lodi. Pirms tā viņu pazudināja, Arianna dzirdēja dzidrus sievietes smieklus. Tie piederēja Anitai.

AN:
Anitas sapņos rādījās kāds cilvēks, kas viņai svieda uguns lodi. Pirms tā viņu pazudināja, Anita dzirdēja dzidrus sievietes smieklus. Tie piederēja Ariannai.

ST:
Sieviete apstādināja roku, kas sasprindzināja visus savus asinsvadus, lai spogulis būtu tīrs.
Ak, nu beidz ākstīties! Esi taču reiz pieaudzis! Ja ne to, ko tad tu šeit darīsi? Kungs noteikti tev atklās, kāpēc esi šeit. Turklāt pa pili slapstīties tev neizdosies. Ja reiz esi ceļinieks, kā šeit nokļuvi? Kur esi pabijis? Vai ceļš bija grūts?

[Massacre]

No rīta Arianna uztrūkās gultā sēdus. Šis sapnis...Mirkli cīnījusies ar izjūtām, Arianna izmeta visas izdomas no galvas, kas būtu vērstas uz kaut ko sliktu vai pārāk nesaprotamu. Tas bija tikai sapnis un kā jau sapnis tas mēdza savienot visādas lietas un likt cilvēkam ticēt pavisam nesvarīgām lietām. Viņa palūkojās apkārt istabā un izstaipījās. Izgulējusies viņa bija labi, ja neskaita pēdējās minūtes dīvainā sapnī, un tas priecēja.

[Malduguns]

Stefans nenoteikti paraustīja plecus un skumīgi palūkojās sievietē.
-Ja jau es tev visu laiku atkārtoju, ka neko neatceros, vai tas nozīmē, ka es varu detalizēti pastāstīt kur esmu bijis un kāpēc?-viņš nedaudz ērcīgi vaicāja.
-Un tikpat labi es varētu savākt savas mantiņas un aiziet, mani jau te neviens netur, vai ne?-viņš mazliet piesardzīgi vaicāja.

[Elony]

Enrots atvēra acis. Viņš saprata, ka sāp mugura no spiešanās pret sienu. Bet tas nekas. Kad tiks ārā, varēs iztaipīties un atjaunot normālu asinsriti.
Sapnis... saule. Tas likās tik tuvu un tomēr tik tālu. Pats fakts, ka viņš to atcerējās, liecināja, ka Enrots nav no šejienes. Viņš alkst atgūt to, kas piederēja viņam, ko atmiņas nespēja izdzēst, zvaigžņotas debesis, saules riets, lietus lāses, krītošs koku lapas mežā. Brīvība ietu uz visām četrām debesu pusēm.
Tā bija viņa pagātne. Un arī nākotne.
Un to viņš atgūs šodien. lai gan - kāda gan diena šajā pazemē?
Enrots nezināja, cik ilgi gulēja, tikai juta, ka jau ir izgulējies.
"Armor." viņš ierunājās. Kā parasti bez sirsnības, neitrāli. "Es esmu pamodies." Enrots darīja zināmu.

[Kalevale]

Anita uztrūkās sēdus, gluži slapja no sviedriem. Viņa bija redzējusi briesmīgu, ugunīgu sapni un tagad neticīgi palūkojās apkārt. Kur viņa bija? Kas šeit notika? Viņa pamanīja Ariannu un neviļus sarāvās. Anita bija no tiem cilvēkiem, kas sapņiem pievērsa milzu nozīmi un uzmanību, tādēļ viņa kļuva nedaudz aizdomīga, redzot, cik apmierināta Arianna izskatās pēc sava naktsmiera.

Labrīt, viņa nomurmināja, apveļoties savā guļas vietā uz vēdera un atkal atpakaļ. Vajadzētu tā kā celties, viņa nodomāja, palūkojoties uz kleitām, kas glīti noguldītas un nesaņurcītas stāvēja, kur noliktas. Tos apģērbus tā vienkārši var vilkt? viņa nodomāja, nedaudz bīdamās par visādām maģijas pastāvēšanas iespējām un to, ko tāds nieka apģērba gabals varēja nodarīt, tomēr neskatoties uz to, viņa lēnām rausās ārā no gultas.

[Īvs]

AR/AN:
Istabā iespraucās neierasti spilgta gaisma. Varēja pat likties, ka kāds otrpus logam spīdina sejā elektrisko lampiņu. Paveroties uz gaismas pusi, no pārsteiguma vien varēja nokrist ceļos un lūgties, lai šī ainava logā saglabātos kā glezna.
Debesis bija izgaismotas sarkanas. Kāds ņēmis krāsu paleti un triecis visus sārtos toņus uz debess pamales. Virs kalnu augstienēm savu skaistumu centās izrādīt saule, tomēr tā aprobežejās vien ar to, kā kalnus pārkrāsot zeltā. Ainavas kreisajā pusē no lejas cēlās un izplatījās milzīgi dūmu mutuļi no neizprotamiem avotiem tropu dziļumos, kas palīdzēja saules prožektoriem mežus padarīt par bezgalīgi mīkstu sūnu taku, tādu, kas ved uz pūkainu pasaku.

EN:
Armora guļamtelpā nebija. Taču ēdiens joprojām stāvēja turpat. Nedaudz ''izcaurumots'' - daudz kas, kopš vakardienas un šī rīta bija nozudis - apēsts. Viskija pudele gandrīz tukša. Apgaismojums joprojām nemainīgs. Vai tagad ir rīts vai vakars, varbūt nakts?

ST:
Kalpone saīga.
Tieši tā. Neviens tevi te netur. Mantas nebūs, ko vākt, jo tev tās nemaz nav. Un kungs būs neapmierināts, tas tevi atradīs un, iespējams, sodīs. Bet nevar jau neko zināt, nekad neko nevar zināt.
Spoguļi bija nospodrināti, lai gan arī pirms tam tiem nebija ne vainas.
Nu? Vai varu ķerties klāt taviem matiem?

[Elony]

Aprvēris, ka uzrunājis tukšu gaisu, Enrots padomāja, cik tas bija muļķīgu.
Bet vecā vīra prombūtne satrauca.
Redzēdams, ka tā šeit nav, viņš nekavējās un līda ārā no mitekļa, skatīties, vai Armors nebūs kaut kur tuvumā.

[Malduguns]

Stefans teju vai teatrāli nopūtās.
-Ja tu tik ļoti vēlies, manis pēc,-viņš nomurmināja. Stefanam gan nepatika, ja kāds ķimerējas gar viņa matiem, tomēr izskatījās, ka šī sieviete neatstāsies.
-Kāds ir tavs kungs?-viņš vaicāja.

[Īvs]

EN:
Izejot no Armora guļamtelpas zemo sienu teritorijas, skatam pavērās tas pats plašais laukums ar kolonām un metāliskiem atspīdumiem katakombu sijās. Tikai eju tālāk uz zemes sakņupis tupēja Armors, nepārstādams vērties vienā skata punktā - priekšā, parastajā, aukstajā katakombu sienā.

ST:
Sieviete uzjautrināti iesmējās, nolikdama visus tīrīšanai paredzētos līdzekļus vietā.
Mans kungs ir valdnieks. Gādīgs un saprotošs pret visiem, cik par viņu esmu dzirdējusi. Neesmu augstas šķiras kalpone, lai būtu cienīga apkopt un pakalpot pašam kungam.
Nu viņa jau atradās pie Stefana ar matu suku rokā. Pēc brīža tā tika pielietota, maigi un piesardzīgi izbraucot cauri jaunekļa matiem.
Varbūt tu būtu tik jauks un pateiktu kādu labu vārdu par mani?

[Malduguns]

Stefans saīga.
-Ja jau apkārt nav neviena, tad pār ko viņš valda?-jauneklis vaicāja. Tas viss sāka izklausīties maķenīt aizdomīgi.
-Un jā, es varu mēģināt aizlikt par tevi kādu labu vārdu, ja tas šķiet svarīgi. No kurienes tu nāc?-puisis interesējās. Lai cik savādi viss izklausītos, viņš gribēja šo to noskaidrot.

[Īvs]

ST:
Kurš tev sniedza šādu informāciju, ka nav? Zini, šajos laikos, lai labāk nav, tev vajadzētu līksmoties par to. Visādi cilvēki staigā apkārt, tu tik uzmanies, ka neuzķeries uz kāda!
Mati ar lielām pūlēm bija izķemmēti, un nu kalpone ņēmās ap tiem veidot pīni.
Es esmu šeit dzimusi. Tikai vienu vienīgu reizi man ir nācies savu kāju spert ārpus pils teritorijas. Kā tur ir, ārā?