Naidase, tumšo spēku kontrolē Opcijas

[Īvs]

Spilgta gaisma. No lejas trieciens, kas ar milzīgu enerģijas plūsmu rauj uz augšu. Nekāda pretošanās. Neviens nav līdzās. Virs ūdens bezpalīdzīgi izpeld ciešanu pilnas sejas, izmisīgi domājoši prāti, savādāki. Visu acīs spīd ''Esam glābti!''. Cietušās rokas trīcoši un maigi aptausta ūdens gludo, pateicīgo virsmu. Ūdens atspoguļo mīlestību. Lai kur šīs rokas skartos, tās dosies atpakaļ turp, no kurienes nākušas - uz mīlestības pilnajām mājām. Bet kur tās pašlaik atrodas, to vēl neviens nav atklājis.
Acīm paveras plūstošs aukstums, nav saskatāms kas. Ziema? Nē. Kaut kas liels, bargs un... pils.
Apžilbuši no varenā skata pie Naidases pagalma-ezera, viņi apjauš, ka pils smailās asis, stiklotās sienas un tūkstoš torņu

Naidase

(IMG:http://www.wallpaperbase.com/wallpapers/3d/3dscene/3d_scene_55.jpg)

nenorādīs mājupceļu, nenogādās atpakaļ neatminamajā, bet droši vien laimīgajā pagātnē. Viņiem būs lemts šeit palikt, mūžīgi.
Varbūt ausīs gaismas stars, kas apžilbinās un, cerams, iznīcinās šo vēl pagaidām nenosakāmo ienaidnieku. Varbūt viņi būs tie, kas šo staru radīs.

Izmirkuši, viņi kāpa ārā no ezera...

Pils pagalms-ezers

(IMG:http://www.wallpaperbase.com/wallpapers/3d/3dlandscape/3d_landscape_13.jpg)

un bija auksti, ļoti auksti...

Viņi neko neatcerējās.

[Īvs]

AR/AN:
Atvaino, es neuzķēru tavu domu gājienu. Iespējams, sāk iedarboties tas nelielais daudzums alkohola manā organismā, viņa pašķielēja uz Anitas pusi un vainīgi izmocīja smaidu.

Šo rakstu rediģēja Apaču tuksneša rēgs: 03.06.2008 21:46

[Massacre]

"Bet šie maģiskie spēki, nevar pilnībā un tā kā jūs, kontrolēt mūs, proti tos, kas te nav dzimuši?" Arianna bija iegrimusi jautājumu uzdošanā un uz Anitas teikto reaģēja pavirši, tikai paskatoties. Un uz Adulas atzīšanos par alkohola iedarbību viņa reaģēja tieši tāpat.

[Īvs]

AR/AN:
Es pieļauju, ka nav, tomēr droša par to nevaru būt. Ar mani tomēr kas tāds atgadās pirmo reizi. Un tad viņa nopietni palūkojās uz abām.
Vai jūs esat pārliecinātas, ka pilī dzimušas neesat? Jūs minējāt, ka atmiņas ir zudušas.

[Elony]

"Es meklējo ko dārgu, kā norādīts tajā sienā ar mīklu. Pie kādas kolonnas kaut kas mirdzeja. Es pieliecos un nonācu kapsētā. Tur atradu kapu ar uzrakstu Bezmirgs Dārgais. Atraku viņa kapu. Tur bija rēgs, kas sākumā gribēja mani nogalināt, bet atdeva medaljonu. Pēc tam mēģināja nogalināt vēlreiz, bet es aizbēgu. Pieskaroties medaljonam, atgriezos katakombās. Tas man rādija ceļu pie tevis." Enrots īsi un bezkaislīgi sastija.

[Massacre]

"Nejūtos šai vietei piederīga. Man ir sajūta, ka manas mājas, ja man tādas ir, noteikti nav Naidase." Arianna domīgi teica "Bet jūs teicāt "pirmkārt", kad skaidrojāt par pazemes maģiju, kas kontrolē. Kas seko tālāk?"

Šo rakstu rediģēja Massacre: 03.06.2008 22:11

[Īvs]

AR/AN:
Tālāk seko atpūta. Ir jau vēls, mums visām nepieciešams miegs. Rīt būs jauna diena, jaunas domas, Adula skaidroja, gausi pieceldamās kājās.
Es jūs pavadīšu līdz guļamtelpai. Un, Ariann, atdosi man pudeli vai atstāsi pie sevis?

EN:
Akmens siena ar mīklu? Tas man ir jāredz. Aizved mani turp! Armors, mazliet uzbudināts, aicināja, sākdams soļot uz priekšu. Tur ceļi šķīrās uz abām pusēm.

[Lianjuks]

Žozefīne saknieba lūpas.
- Es nepadošos. Kaut Bobs būtu te. Viņš ir mans jenots. - aizšļukusi līdz Mariettei viņa teica.
- Es mēģināsu tavas troses kaut kā dabūt vaļā.

[Džezā tikai Meit...]

Meitene klusi iesmējās. Viņa pagriezās pret Žozefīni tā, lai viņa varētu atraisīt Mariettes virves, kur tās sasietas mezglos.
- Labi. Pēc tam es palīdzēšu tev.. mums vispār nav daudz laika. Viņi kuru katru mirkli var atgriezties.. - Viņa bažīgi piebilda un paskatījās apkārt, vai nemana nākam kādu no briesmoņiem.

Šo rakstu rediģēja Džezā tikai Meitenes: 04.06.2008 10:32

[Īvs]

MA/ŽO:
Virves bija resnas, mezgli bija stingri. Atsiet tās spētu tikai paši sējēji, kas gūsteknes ievietoja starp tām. Taču arī virvēm bija vājais posms - ceļu apvidū. Ar tām varēja rāpot.
Meža tālumos atskanēja brīkšķi - lempju soļi. Taču soļi nevēstīja, ka tie tuvotos.

[Lianjuks]

- Kalcija dzeršana ir laba lieta. Un man ir jenots. - nolēmusi nekavēt laiku Žozefīne nogāzās gar zemi un kaut ko Maariettei neredzamu darīja. Beigās, kad viņa piecēlās pusēdus viņai zobos bija pamatīga metāliska matu sprādze, bet viņas mati bija izpūrušu, sajukuši un pagalam netīri. - Velkot to ērmu laukā no matiem būšu pazaudējusi maķenīt matus un dabūjusi kādu punu. - ispraudusi ar zobiem sprādzi kaut kur Mariettes trošu mezglā viņa ar zobiem sāka mezglu raut vaļā. Pēc mirkļa vēl atskanēja piebilde.
- Šitā var palikt bez zobiem. Tie ir par ciešu. Es darīšu savādāk. - un tad sekoja jocīgas skaņas. Pēkšņi Žozefīne palūkojās uz Marietti. -Viņi nāk, mēs nepaspējām.
Paslēpusi sprādzi kaut kur pie sevis viņa jautāja.
- Mēģinam bēgt, vai gaidam, kas būs?

Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 04.06.2008 10:40

[Džezā tikai Meit...]

Mariette gaidīja, kas notiek, jo savādā meitene darīja kaut ko, ko viņa neredzēja.
- Kā tu varēji dabūt to sprādzi laukā no matiem? Tas taču ir.. tu esi akrobāte? - Viņa bija apjukusi, jo sasietam virvēs bija tiešām grūti kaut ko padarīt.
- Zini, man gan neliekas, ka viņi tuvojas, taču es nevēlos šeit palikt. - Viņa teica.
- Ko tu ierosini? Vēl varam parāpot. Bet vai mēs paspēsim šādā veidā no viņiem aizbēgt? Tas nebūs pietiekami ātri. Mēģināts nav zaudēts.. -

[Elony]

"Centīšos." atsaucāš Enrots.
"Nāc man pakaļ."
Viņš centās atcerēties, kurā pusē bija tā vieta un gāja uz turieni, cerot arī ka varbūt medaljons parādīs ceļu, kā to rādija pie Armora.

[Massacre]

Šim kārdinošajam uzaicinājumam izgulēties, Arianna nespēja atrast nevienu argumentu. Itin nevienu. "Paturēšu pie sevis." viņa vienkārši paziņoja un bija gatava nolikties uz auss, tiklīdz kā ierādīs kur. Dīvaini, bet līdz šim viņa bija veiksmīgi atgrūdusi domas par nogurumu, bet tiklīdz kā pieminēja miegu, tā visi locekļi kā uz pasūtījumu smeldza un kliedza pēc atpūtas. Cilvēka prāts... Arianna ironiski domās novilka.

[Lianjuks]

- Labi, bēgam. Ja tiksim drošākā vietā ar laika rezervi, tad es tevi atbrīvošu. Man ir briežu ferma. - un tad Žozefīne klusi, bet tīri fiksi sāka tīties prom.
- Varbūt izdosies aizbēgt, bet varbūt nē. Turam īkšķus, lai izdotos.

[Džezā tikai Meit...]

Martiette uzmeta dīvainu skatienu meitenei, kad viņa izteica savu dīvaino paziņojumu par briežu fermu, taču neko neteica.
- Labi, bēgam. - Viņa nomurmināja un uzmeta skatienu Žozefīnes galvai, vai nevar redzēt kādu brūci, kura būtu atstājusi šādas traumas. Nē, tā jau viņa vēl runāja sakarīgi, bet.. klusējot, meitene veikli rāpoja uz priekšu, pa ceļam vēl tomēr pārbaudot vai uz zemes neatradīsies kaut kas noderīgs, kas spētu atbrīvot viņu no šīs neērtās situācijas.

[Lianjuks]

Vai man liekas, vai no tiesas man kļūst karsts? - domāja Žozfīne, kad kaut kas silts notecēja viņai gar kreiso ausi. - Man tikai liekas. Kādi vēl brieži?
Žozefīnes seja bija dīvaina un neizpratnes pilna un arī viņa meklēja, ko noderīgu bēgšanai.
- Ja mēs tiksim brīvībā, ko darīsim tālāk? - jautājums bija kluss.

[Džezā tikai Meit...]

Mariette klusi rāpoja uz priekšu un ieklausījās, vai nedzirs kādu tuvojamies.
- Kad mēs tiksim brīvībā, mums būtu jāatrod pārējie un tad jāmeklē ceļš mājās.. Starp citu, mani sauc Mariette. Mariette Margo Marossa. Un tevi? -

[Malduguns]

Stefans mazliet bikli iegāja telpā un to nopētīja, tomēr pirmā acīs krita šīs telpas dzīvākā no būtnēm. Sieviete, kura izskatījās visai interesanti. Jauneklis domīgi pakasīja degunu, kā to vienmēr darīja, kad nervozēja.
Ātrumā izkliegtais jautājums viņu mulsināja. Nevarēja saprast, kas īsti notiek un kāpēc.
-Es... es atrados ezerā,-viņš nomurmulēja un nodrebinājās.

[Sarkanais Krūštu...]

Nesagaidījusi mazo neradījumu atpakaļ, Nefertīnija paskaļākā balsī noteica: Labi, labi..
Nav svarīgi kā, bet viņa vēlāk piedabūs to atkal parādīties un uzgulties virsū ar kaudzi jautājumu un pieprasījumu, kas svarā pārsniegtu baru ziloņu.
Kamēr paklājs vēl nebija sācis degt un nosprostojis ceļu līdz durvīm, Venēra paspēja aizsteigties līdz tām. Nē, viņa neies glābt telpu no nodegšanas, tas nebija viņas pienākums. Mirkli pastutējusi ar plecu stenderi, viņa noraudzījās uz ūdens krūku pie ēdiena, tad uz liesmojošo pagali, kas nu jau bija aizdegusi paklāju un jautri sprēgāja. Labi, labi.. Venēra klusītēm iesmējās un aizcirta sarkanās durvis. Lai jau deg, ja tai radībai nebija žēl pašai savu māju.

Pa gaiteni uz priekšu un tad pa kreisi. Viņa līksmi nodomāja un devās norādītajā virzienā. Priekšā sagaidīja vēl vienas durvis. Šoreiz jau zaļas. Rozmate nedroši pieklauvēja un lēnītēm pagrieza durvju rokturi. Te viņa neielauzās kā iepriekšējā telpā, lai atkal kāds nenobiedētu un nevajadzīgi nesakaitinātu.
Am, sveiki?.. Venēra nedroši noteica un palika stāvam durvīs.

Šo rakstu rediģēja Sarkanais Krūšturis.: 04.06.2008 20:39

[Īvs]

AR/AN:
Adula saskāba, tiklīdz izdzirdēja, ka Arianna pudeli paturēs. Pēc brīža sieviete atguva ierasto garastāvokli, lai laipni aicinātu abas rudmates uz telpu, kur pārnakšņot.
Uz guļamistabu ceļš veda gar smagnējām mēbelēm. Durvis bija gandrīz nemanāmas, tās cieši ieskāva veckoka kumode un drēbju skapis.
Guļamtelpā visvairāk izcēlās milzīgs logs ar plašu skatu uz āra ainavu – ezeriem, kalniem, mežiem. Pils aprises nebija redzamas, veroties uz augšu, tikai klints. Arī ceļš vai kāda cita pazīme, kas liecinātu par vietu, no kuras viņi bija ieradušies nebija. Pašā istabā stāvēja trīs tā paša veckoka (tumša) putekļiem klātas gultas – kailas, bez veļas (tur neatradās pat spilveni), un apputējis drēbju skapis istabas stūrī. Viena gulta bija novietota tuvāk logam, otra tuvāk durvīm, pie sienas, līdzīgi kā trešā. Istaba nebija piepildīta – vietas atliku likām. Iespējams, ka šai istabai seju rāda nabadzība.

EN:
Medaljons neiemirdzējās, nenotrīsēja vai kā savādāk nenorādīja pareizo ceļu. Arī ceļiem ejot, tie šķita svešādi, neredzēti, neiepazīti. Iespējams, tāpēc, ka to malās nevīdēja metāliskie kolonu atspīdumi. Armors, juzdams nepārliecinošo gājienu pa katakombu ejām, pamācoši ierunājās:
Katakombu ceļi nekad nav pastāvīgi. Tie mainās tikpat ātri, cik mūsu mērķi. Uz tiem nevar paļauties, tāpēc turpmāk neesi tik drošs par to, kur tu ej.

MA/ŽO:
Soļi - brīkšķi no visām debess pusēm tuvojās. Visas lempju darbības bija dzirdamas pastiprināti. Pēkšņi satriecoši nemanāmi aiz krāgas Žozefīni un Marietti paķēra violetais lempis. Un, skaļi rūkdams, dusmās vārīdamies, aizstiepa abas līdz tai pašai nometnes vietai, no kuras bija bēgts. Viņas tika brutāli nomestas un vēlāk piesietas pie zemē iedzīta koka (kas bija ar visām saknēm izrauts no zemes). Vienai otru redzēt bija iespējams tikai izgriežot sānu.
Paši nežēlīgie laupītāji savus sanestos zarus sakrāmēja augstā kaudzē, un koku radītās berzes dēļ radīja uguni, izveidojot ugunskuru. Tā tumšie dūmi mutuļoja augstu debesīs.

NE:
Aiz durvīm gaidīja kāds melnā tērpts vīrietis, kas pavērtu muti, izaicinošu skatienu vērās Venērā. Tam bija vidēji tumša ādas krāsa, ogļu melni mati, brūnas acis (garas skropstas). Telpa bija spoguļiem klāta, tajā bija atpūtas dīvāns un iedegtas lāpas gar drūmo sienu malām (dienas otrā pusē - vakarā, kāds tas ir tagad, tās vienmēr ir iedegtas).

ST:
Sieviete mēmi nošūpoja galvu un aiz viņa aiztaisīja durvis.
Ak, nāc šurp. Tā parāva Stefanu aiz piedurknes un nosēdināja krēslā iepretim spogulim. Tad uzlika rokas uz jaunekļa pleciem.
Stāsti, kā tu jūties?