Šausmu sala, [PZP] Bermudu trijstūris Opcijas

[Lianjuks]

Šausmu sala.

Bermuda trijstūris.

Te nu būs. Cerams, ka nebūšu, ko sajaukusi, vai piemirsusi.
Atvainojos, jau savlaicīgi, par savām visām iespējamajām kļūdām.


Rijoko ( Elony )

Bija bijusi vētra. Nevarēja saprast, kas notika. Laiks likās vienkārši ideāls. Sākumā pūta patīkams ceļa vējš, bet tad iestājās tumsa un bezvējš. Nevarēja saskatīt savu degungalu. Džonka sasvērās. Nogranda pērkons, likās kaut kur nozibam zibens, bet bija tumšs. Gaisma pamazām cerīgi iemirdzējās, kaut kur augstu virs galvas. Apkārt valdīja klusums. Tad tumsai cauri izlauzās izmisīgi kliedzieni, bet Rijoko vēl joprojām neko neredzēja. Kliedzieni pieņēmās spēkā, kuģis valstījās no vieniem un uz otriem sāniem, kā satracināts vērsis. Sāka līt, bet joprojām bija tumšs. Cilvēki meklēja kaut ko, kas derētu, lai noturētu līdzsvaru, bet neko nevarēja atrast. Klājs bija slapjš un neviens nespēja noturēt līdzsvaru. Skanēja plunkšķi, it kā, kartupeļu maisi veltos pāri bortam un birtu ūdenī. tad atskanēja krakšķis. Kliedzieni pieņēmās spēkā, tie bija izmisuma kliedzieni. Nekas nebija redzams. Kuģis sāka strauji grimt.


Mesmers ( Džeroms )

- Džerom! Tu sutinātais jūras gurķi! – portugāliski aurēja kuģa kapteinis.

- Nāc šurp! Tie slaisti man līdz kaklam. Pastāvi pie stūres. Man dažs labs ērms jāpārmāca. - Nokāp`is no komandtiltiņa kapteinis devās uz kambīzi, lai apjautātos kokam, kaut ko, kas labāk palīdzētu ieriebt tiem airētājiem, kas dara neko. Galera slinki peldēja atklātajos ūdeņos, un kapteini tas bija nokaitinājis ne pa jokam. – Iedomājies! Šie skaitoties slimi!


Washulis ( Loranda )

Pirāti pētīgi nopētija Lorandu. meitene pie sieta pie fokmasta ar galvu uz leju viņus uzjautrināja.
– Labi uzvedīsimies? Ja tā, tad laidīsim tevim lejā. – smējās kāds notašķījies un ar rugājiem noaudzis vecis. Pirkstos vīrišķim bija daudz smagu zelta gredzenu, un tā krekls bija pamatīgi saplīsis. Bet viņš tik jaudāja truli smaidīt.

Kuģis rāmi šūpojās. – Nāksi lejā un dosi man vienu bučiņ?

Lorandas biedri bija iesprostoti kuģa tilpnē, bet tādēļ, ka Loranda viņiem patika vislabāk viņai bija vaļa redzēt sauli – žēl, ka tikai ar kājām gaisā. No kambīzes puses skanēja jautri smiekli. Loranda ar iedzērušo ārpus kuģa telpām bija viena.


Semijs ( Raiens )

Jahta bija noenkurojusies netālu no Bahamām. Vismaz tā bija iepriekšējā vakarā.

- Raien! Tu neticēsi! – kāds sāka raustīt Raienu ārā no gultas – bija seši rītā.

- Mūsu enkurs ir pazudis! TAS VĒL NAV VISS! Iedomājies! Mēs jūras vidū esam apzagti! Gandrīz nekas uz jahtas nav palicis! Motors ir izārdīts, it kā pats nelabais būtu tur ārdījies! Stūre nolauzta! Gribi dzirdēt vēl! NEVIENS NEKO NAV REDZĒJISUN PAT NE DZIRDĒJIS! – Raiena degungalā aurēja garš un slaids jauneklis. Zaļām šaudīgām ačtelēm, šauru mutes līniju, un ugunīgi sarkaniem matiem. – Klājs ir tā izpostīts, ka nesaprotu, kā to varēja izdarīt mums nedzirdot! Un vispār kāda velna pēc mēs gājām gulēt! Mēs taču gribējām... – aizelsies jauneklis beidzot aizvērās.


Apaču tuksneša rēgs ( Donkihots )

Viņš atradās milzīgā mucā. Tiešām milzīgā mucā. Galva sāpēja un pēdējais, ko viņš spēja atcerēties bija, tas, ka dabūjis ar airi pa galvu. Bet par to viņš nevarēja būt drošs. Viņš neredzēja uzbrucēju. Muca nepatīkami zvalstīja vīrieti. Viņu uzmodināja kāda savāda skaņa. Kāda salda balss sauca.

- Dokinkot! Dokinhot! – apkārt mucai pletās plašs bezgalīgs ūdens. Saucējs nebija redzams.


Storyteller ( Leanna )

Stjuartes pastaigājās pa lidmašīnu, kā pa skatuves mēli, un tik vienmuļi kladzināja.
- Riekstiņus, dzeramo? – papēžiem klabot stjuarte nozuda pilota kabīnē. Blakus Leannai uz galvas uzmaucis stereo austiņas gulēja kaut kāds japāņi puišelis. Viņš bija iesnaudies, un lidojums vilkās jau bezgalīgi. Pēc mirkļa Leannai paskrēja garām, kāda noraizējusies tukla stjuarte. Blakus atskanēja īdzīga balss, bet no otras puses, kur negulēja japāņu puišelis.

- Māsiņ, es gribu riekstiņus! – dīca rižs puisēns, ar šķelmīgu smaidu.

- Ja nedosi – kliegšu. - Tas patiesībā nebija, kaut kāds puisēns, tas bija Lorijs, bet tuvumā nevienas stjuartes. – Es tiešām kliegšu, Lea! – un zēns atrullēja apakšlūpu, kā uz raudāšanu.


Džezā tikai meitenes ( Melānija )

- Lūdzu, mīļie lidmašīnas pasažieri. – iesāka stjuarte – ja varēja ticēt nozīmītei, viņu sauca Salija. – Mēs esam nomaldījušies no kursa. Tādēļ lidojums ievilksies. - Melānija bija iestūķēta starp dieviem resniem vīreļiem, no kura viens siekalām tekot, nolika galvu uz Melānijas pleca. Stjuarte aizsteidzās uz lidmašīnas aizmuguri.


Džea ( Gvendolna )

Gvena sēdēja mīkstā, ērtā krēslā, un lidojums bija debešķīgs. Lidmašīna šķēla mākoņus, kā kuģītis ūdeni. Pie Gvendolnas pienāca djuarte (stjuarte) un pasniedza viņai mazu kastīti, ko varēja viegli paslēpt plaukstā. Kastīte bija pilna ar dažādām kapsulām, tabletēm, un tad djuarte pasniedza Gvenai glāzi. – Jūsu pusdienas kundze. – lidmašīnas salons bija koši zils, negribīgi pasmaidījusi djuarte devās prom.


(OCC: tās kapsulas ir nākotnes pusdienas, vakariņas un brokastis, normāla ēdiena tik pat kā nav, jo zemes resursi teju izsmelti. Normāls ēdiens aizliegts, atlikušās dabas aizsardzības dēļ. Nepārmetiet. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/xD.gif) )


Hworang666 ( Valters )

Valters atradās uz milzīga kruīza kuģa. Viņš stāvēja uz klāja, tālumā patīkami čīgāja vijoles. Kaut kas aiz muguras nosprakšķēja un uz kuģa pazuda elektrība. Atskanēja pārsteiguma elsieni, tad atskanēja smiekli. Visi jau bija pieraduši, ka elektrība šodien niķojas. Tā jau bija labu laiku, kopš viņi kuģoja pa Bermudu. Ausīs ielauzās izmisuma sauciens un divi jaunieši pieskrēja pie Valtera.
– Cienījamais, neviens mums netic! Mūsu draugs pārvēlās pār bortu un, un...! Nāciet paskatieties! – abi jaunieši bija par Valteru jaunāki, bet viens bija par viņu augumā plecīgāks un garāks. Abi likās izmisuši. – Mēs nezinām, kā tas notika, ser. Lūdzu, nāciet!


Aiva ( Volfs )

Volfs bija izmircis, no galvas līdz kājām. Viņa ceļi bija iegrimuši glumās zilaļģēs, un degunā sitās sāļā jūras smaka. Netālu mētājās lidmašīnas atliekas – sadragātas un sakusušas. Apkārt pletās sausa un nemīlīga pludmalīte, bet priekšā augsta un kaila klints. Debesīs virmoja kaut kas līdzīgs polārblāzmai. Tikai tā bija tāda indīgi zaļa un spoža, ka acis žilba . Aiz muguras pletās okeāns. Tas likās sastindzis. Apkārtnē valdīja vēl lielāks klusums nekā uz mēness. Tā likās ļoti nemīlīga. Pat viļņus nevarēja dzirdēt. Vienīgi Volfa sirdspuksti bija dzirdami, un skanēja jocīgi. Atmiņā bija kāds desmit minūšu robs. Nebija skaidrs, pa kuru laiku viņš te lāga nokļuvis. Tā vienkārši bija.

Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 02.04.2008 18:01

[Elony]

(OCC: Es pieņemu, ka galu galā skrien arī visi pārējie - Ārčijs un Raiens. Un abiem seko abruņotie Volfs, Deivids un Rijoku)

Rijoku skrēja uz izeju un skubunāja pasteigties arī pārejos. Briemsonis sekoja uz pēdām. Ja puisim taisnība, tad Melānija zinās, kā ar to tikt galā un šeit kaut kur viņai bija jābūt...
Tad sieviete pamanīja Džeromu, kurš vairs neskrēja, bet stāvēja vienā vietā.
"Kas ir? Ko stāvi? Kur Melānija?" tas bija mazliet neskaidri un ātri, bet situācija bija tāda, ka daudz ampelēties nevar. Viņiem seko biesmonis! Rijoku atcerējās, ka kaut kur šet rit bija palikusi Melānija ar Deividu.

[Īvs]

Donkihots jautājošu skatienu uzlūkoja vilku-barvedi.
Mītiem? Varbūt jā, varbūt nē. Kas tev prātā, vilks?
Donkihots, par visām varēm, negribēja ielaisties vēl kādā piedzīvojumā, jau tagad glāze bija pilna, un viņam nācās ar lielu piepūli to iztukšot.

[Semijs]

Raiens, lai aizkavētu briesmoni, viņam degunu priekšā, zemē ietrieca uguns bumbu, kas uzsprāga ļaujot nedaudz ugunim padegt uz kādām trim sekundēm.
-Tas priekš taviem nerviem!-
Viņš uzsauca briesmonim un skrēja tālāk, bet redzēja, ka priekšā daži ir apstājušies. Puisis neapstājās un skriedams garām Džeromam, iebukņīja viņam plecā.
-Davai, davai!-
Raiens iesauca un iespraucās pirmajā vietā no visiem, ar pliku dibenu.

[Moriartijs]

Viņa... viņa tikai ierauta zemē... pazuda... Džeromam trūka vārdu lai aprakstītu redzēto. Neaptverami...
Tad Raiens viņiem skrēja garām. Ai! Nebiedē tā! un Skrienam! iesaucās kustoties tālāk.

Kur ir izeja??? viņš nodomāja.

[Malduguns]

Leanna savilka seju tēlotā grimasē, kurai vajadzēja izskatīties pēc domāšanas.
-Hmm... varbūt pamēģini mani dabūt atpakaļ vienā gabalā un pie viena arī nosūtīt uz turieni, no kurienes es ierados?-meitene minēja. Zaļās acis vērās puišelī un Leanna izskatījās krietni vien neapmierināta. Viņa jau bija pieaugusi un spēles smilšu kastē ar bērneļiem viņu nepiesaistīja.

[Lianjuks]

Elony - Aiva - Mesmers - Semijs - Gross

Drīz bēgļi izkļuva no alas un nokļuva džungļos. Debesis bioja apmākušās. Pūta vēss vējš.
Gvazimords likās beidzis vajāšanu.


Džea

Erisa nosita knipi un apkārtne saļodzijās.
Pēkšņi viņas atrdās savādā gaitenī.
( occ: šitādā )
(IMG:http://i240.photobucket.com/albums/ff235/mijoandmija/nx01_april_201.jpg)
Pēkšņi mašīna strauji nobremzēja.


Washulis

Drīz dziesma beidzās.
Dēmons un sieviete piekala skatienus Lorandai.
- Tu meloji.


Apaču tuksneša rēgs

- Nekas īpaši svarīgs. Brīdinu, ka tu ar tādiem saskarsies. Un ceru tevi laikus brīdināt.

Vilks, Donkihots un Deina bija nokļuvuši pie kādas tumšas alas.
- Sekosiet man tur iekšā?


Storyteller

Zēns samiedza acis.
- Kāpēc ne vairākos gabalos?

Reils nikni iebrēcās.
- Laidiet mani vaļā! Es jums varu palīdzēt!

Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 03.06.2008 17:42

[Malduguns]

Leanna uzrāva uzacis un mazliet nīgi palūkojās uz zēnu.
-Man labāk patīk būt viengabalainai, savādāk es navrau aptvert, kur atrodas katra manis sastāvdaļa,-Leanna mazliet nerovzi pasmaidīja un sabužināja savu rudo ērkuli.
-Kā tad būs?-Reilam tika veltīts savāds skatiens, bet ne zilbes.

[washulis]

Erm... Loranda bija noklausījusies visu dziesmu un nu, kad tā apstājās, apklusa un demons viņu vainoja melošanā, viņa lūkojās uz abiem ar visai pārsteigtu un izsmējīgu sejas izteiksmi. Jūs ko jokojat? kādā veidā šīs murgs pierāda, ka es kaut ko meloju?

Nu labi, pieņemsim, ka neesmu tik stulba, kā izliekos, bet tas nu jau ir smieklīgi. Interesanti, kurā no lietām viņi uzskata, ka meloju. patiesībā es jau meloju par visiem trīs argumentiem. Viņa pavīpsnāja, bet turpināja uz abiem lūkoties ar visai komisku sejas izteiksmi. Bet tad viņa nenoturējās un tikai nosmējās par abiem.

[Džea]

Gvena tikai sekoja Erisai taču tas kas tikko notika bija neaptverami.Gvena bija teju vai beż valodas palikusi.
Kur mēs...Kas te...?Kā mēs...?
Bija tik daudz jautājumu ka Gvendolīna nemaz nevarēja atrast īsto tikai apjukusi blenza uz koridori kurā viņas atradās.
Vai tā bija teleportācija?
Beidzot izdvesusi viņa jautāja

[Lianjuks]

Storyteller

- Labi, vienā gabalā. Apraksti vietu, kur biji pirms tam.

Reils atkal iebļāvās.
- Ja jūs mani neatlaidīsiet, es atriebšos. Mēs tik un tā esam varenāki! Jūs esat nožēlojami mirstīgie, kas piesavinās sev nepiederosu varu! Ja jūs mani atbrīvosiet... Tad mazāk cietīsiet!


Washulis

Dēmons aizsvilās.
- Tu mani par muļķi turi!? - viņš bļāva izgrūzdams un Lorandu lielu daļu savu dusmu.
- Varbūt tevi iepazīstināt ar kādu dinozauru vai pūķi?

Sieviete maskā maķenīt nobāla.


Džea

- Mēs sitplanētiešu kuģī. Es tevi attelepotēju uz šejieni. Jā teleportācija. Uz kuru pusi iesim? - Erisa nopētija gaiteni.

[Džea]

Citplanētiešu kugī,bet kapēc un ko mēs šeit darām?
Lieki piebilst ka Gvena veljoprojām bija apjukusi.tas viss likās pārāk murgaini
Es izvēlos vidusceļu

[washulis]

Par muļķi? Un ko citu jūs no manis sagaidījāst. Ja nevēlaties, lai uzskatu jūs par muļķi vai pajoliņu, tad neuzvedieties tā, it kā jums galvas vietā būtu arbūzs! Loranda cirta pretī, nemaz neaptverdama, ka draudi par pūķiem un dinozauriem varētu būt patiesi. Lai kas tie dinozauri nebūtu... Tas, kā demons uz viņu lūkojās, protams lika satrūkties, bet tagad viņa nevarēja atļauties padoties. Viņa to nevēlējās.

[Big Bad Wolf]

Tikai sekundes simtdaļa gandrīz šķīra Džerardu no nāves, bet tad viņš attapās atkritumu mašīnā. Puiša drēbes bija netīras, bet viņš vismaz bija dzīvs.
- Oh, this day is getting "better" and "better" with every minute.
Džerards mēģināja piecelties, bet tad izdzirda kādu pazīstamu balsi. Viņš saprata, ka šeit nav viens.
- Melānij, Melānij, to pašu es gribēju vaicāt tev! Kā tu šeit nokļuvi?
Puisis bija manāmi satraucies, bet tik un tā atvieglots, ka pēc tik ilga laika saticis kādu pazīstamu cilvēku.
- Murgs...

[Džezā tikai Meit...]

Melānija nervozi iesmējās un noteica.
- Tas ir ļoti garš stāsts. Un kā tev? Vai vari pateikt kur es tagad atrodos? - Meitene likās izsista no sliedēm un krietni apjukusi. Viņa izlaida pirkstus cauri saviem tumšajiem matiem un klusi piebilda.
- Tu nu gan esi mainījies.. -

[Big Bad Wolf]

- Pēc maniem aprēķiniem mēs esam atkritumu mašīnā. Vispār... kā tu šeit nokļuvi?
Džerards bija diezgan pārsteigts.
- Kādēļ tev šķiet, ka esmu pamatīgi mainījies? Man nešķiet, ka no mūsu pēdējās tikšanās reizes ir pagājis tik ilgs laiks. Varbūt...

[Džezā tikai Meit...]

Melānija skumji, taču patiesi iesmējās.
- Jā, redzu, ka esmu atkritumu mašīnā. Pretīgi.. bet domāju, kādā pilsētā, kurā vietā. Ja spēsi pateikts, varbūt pastāstīšu kā nokļuvu šeit, lai gan pati īsti nesaprotu kā tas bija iespējams.. - Viņa domīgi teica, sejā paliekot smaidam.
- Nu, kādus piecus gadus es tevi neesmu satikusi. Tu liecies citādāks. Kaut kas tevī.. nezinu. Varbūt arī maldos. - Meitene nogrozīja galvu un mēģināja piecelties, taču kāja paslīdēja uz gumijas lācīša un viņa atkal atkrita atkritumos, skanīgi noskanot pudelēm. Pēkšņi viņa salēcās.
- Ak nē, kur palika dienasgrāmata?! - Viņa iesaucās un paskatījās apkārt. Viņa to atrada sev blakus, pavisam neskartu. Nu bija pietiekoši gaišs, lai spētu to palasīt. Melānija to atvēra pašā sākumā un pārlaida acis tekstam.

[Big Bad Wolf]

- Man nav ne mazākās jausmas, kur mēs atrodamies.
Džerards bēdīgi noteica un apsēdās atkritumos.
- Viss sākās ar to, ka pamodos uz kādas izārdītas jahtas okeāna vidū. Neatceros ne to kā tur nokļuvu, nu gandrīz neko. Ar mani kopā bija Ārčijs, Raiens un Džeroms. Raienu laikam tu pazīsti, nu jā, tad jahtai uzbruka milzu kalmārs. Visiem izdevās izglābties. Tālāk es arī gandrīz neko neatceros. Pamodos kādā istabiņa no klauvējieniem pie durvīm. Kāds mani aicināja uz pusdienām, bet tad, kad atvēru durvis man virsū metās gigantiski tārpi. Par mata tiesu aizlaidos no viņiem izlēkdams pa logu. Es iekritu atkritumu mašīnā un satiku tevi... Nu jā, tas tā īsumā.
Puisim no stāstīšanas jau bija sausa mute.
- Tiešām piecus gadus neesam tikušies? Laiks skrien vēja spārniem, nudien...

[Džezā tikai Meit...]

Meitene atrāva acis no dienasgrāmatas un pavērās uz puisi.
- Džerard, vai tie nebija tarpi no nometnes? Man liekas, ka visi tie notikumi sāk atgriezties. Es lidoju ar lidmašīnu, kad pēkšņi atskanēja kaut kas šāvienam līdzīgs.. tad visi pasažieri pazuda un es viju sasieta. Kaut kas neredzams mani turēja. Es satiku to zaļo vīrieti, kurš nometnē spēja mainīt izskatu, pārvērtās par Reilu, lai tiktu jums klāt. Viņš teica, ka meklē Leannu un iespējams Raiens tur būs kā ēsma. Man palīdzēja izglābties mans fēnikss Magnuss, kuru es kaut kā visai ilgi jau neesmu redzējusi.. Lai nu kā, no tā visa sveikā palika tikai stjuarte Sallija. Mēs lēcām ar izpletni no tās lidmašīnas, kura draudēja avarēt. Es biju nokļuvusi uzmini kur. Bermuda trijstūrī. - Nicinošs smīns pavīdēja uz sejas.
- Satiku Erisu.. viņai starp citu ir meita vārdā Īrisa no Džima. Tā viena autobusa šoferīša, kurš palīdzēja mūs nogādāt nometnē.. nonācu viņas namiņā, kur bija vēl pāris interesanti cilvēki, kuri apgalvojās esam no savādākiem laikiem. Arī Leanna tur bija. Tad mums lika doties džungļos meklēt trīs puišus, kuri nokļuvuši briesmās. Pieņemu, ka tie bija Raiens, Džeroms un Ārčijs? Leanna palika Erisas namiņā, drošībā. Tad mēs nokļuvām vienā alā, kurā es atradu šo dienasgrāmatu. Nu, patiesībā to atrada Volfs, viens no tiem cilvēkiem, kurš apgalvo, ka ir no cita laika un arī šeit nesaprotamā veidā nonācis.. Tad viņš un cita meitene devās tālāk alā, bet es paliku kopā ar vēl kādu puisi - Deividu, lai palasītu šo grāmatiņu. Atskanēja man dzirdēts, briesmīgs rēciens. Deivids devās uz priekšu, lai uzzinātu kas noticis un neilgi pēc tā mani saķēra pelēkas rokas, kuras izlīda cauri zemei, ievilka mani tajā un tad es vienkārši atjēdzos šeit. - Meitene beidzot beidza savu garo stāstu. Viņa paskatījās uz Džerardu un jautāja.
- Ko tu par to domā? -

[Big Bad Wolf]

Džerards visu laiku uzmanīgi vēroja meitenes lūpas un sekoja līdzi to kustībām. Tas palīdzēja, jo puisis nevēlējās gar ausīm laist nevienu Melānijas vārdu.
- Ko es par to domāju? Nē, Melānij, tie tārpi nebija no nometnes. Šie tārpi bija daudz lielāki, kā arī to siekalas bija gluži kā skābe. Vienīgais veids, kā man viņus uz neilgu laiku izdevās apturēt, lai varētu izlēkt pa logu bija asaru gāzes baloniņš, ko atraudu kaut kādā kastē.
Puisis nopūtās.
- Jā, arī man šķiet, ka sāk atgriezties nometnes notikumi. Mēs ar Raienu tieši par to runājām, kad mūs pārtrauca tas milzu kalmārs iesprostojot mūs kajītē. Vispār knapi izglābāmies!
Džerards ieturēja mazu pauzi, lai varētu norīt siekalas un atsāka runāt.
- Arī Džeroms stāstīja, ka ir no cita laika. Vispār jocīgi ģērbts tipiņš, es viņam joprojām neuzticos. Starp citu, jūs viņus atradāt?

[Elony]

Kad viņi jau bija labi tālu no alas, Rijoku palēlināja gaitu un apstājās, pagriezuses uz aizmuguri. Viņa turēja ieroci, ja nu kas. Lai arī sieviete bija pamatīgi skrējusi, viņa elpoja mierīgi, it kā nebūtu skrējusi.
"Cik nelāgi, ka gūstekņus atbrīvojām, bet pazaudējām Melāniju! Ai, cik nelāgi!" viņa tiešām likās apbēdināta.
Rijoku pagriezās pret pārējiem. Sievietes acīs bija apņēmība.
"Es nezinu, kur viņa ir, bet nedomāju, ka ir goda lieta viņu atstāt. Atbrīvotie jānogādā namiņā kokā, tas jādara kādam, kas ir bruņots. Es... došos meklēt Melāniju."