Ceļojums uz Spāniju!, Bet īstenībā pavisam kaut kur citur.. Opcijas

[Melnais krauklis]

[jums tika paziņots, ka jūs gaidīs vīrieties, turēdams rokās plāksnīti ar uzrakstu “Spānija”]

Agrs rīts. Lidostā valda burzma. Smaidošām sejām, cilvēki reģistrējas un nodod bagāžu. Katrs gaida kad ātrāk nonāks lidmašīnā, atlaidīsies mīkstajā sēdeklī un baudīs lidojumu. Dažiem bija rūpju pilnas sejas- kaut kas nav kārtībā ar biļetēm, bagāžu vai grūti atvadīties no ģimenes.
Telpā virmo jauka smarža no kafejnīcu pusēm. Daudzi pirms lidojuma nolēmuši pabrokastot iedzerot kafiju un apēdot kādu smalkmaizīti.
Tālumā dzirdams kā lidmašīnas izlido viena pēc otras.
Vardu sakot, tipiska diena lidostā.

Tur tālāk, pie kafijas automāta, stāv vīrietis ar koka plāksnīti rokās. Uz tās bija uzrakstīts “Spānija”, lai viņu uzreiz atpazītu. Viņš nepārtraukdami sarunājās pa mobilo tālruni un likās mazliet satraukts. Reizēm atbildot uz zvaniem, viņš runāja citā, neatpazīstamā valodā. Vīrietis lūkojās apkārt, it kā meklēdams kādu.
Viņš bija mazs, drukna auguma. Zem acīm bija lieli, zili riņķi un karājās maisiņi, no negulēšanas. Mugurā- plats mētelis, kas izskatījās par lielu, zem tā adīta veste ar ornamentiem, un melnas bikses, galvā rūtaina cepurīte. Kabatas piebāztas pilnas ar košļeņu papīrīšiem. Viņš žāvājās ik katru minūti, gaidīdams, kad beidzot ieradīsies grupa.

Viņš izskatījās aptuveni šāds- (IMG:http://static.flickr.com/48/117141153_618fceeda3_m.jpg)


Postojat aktīvi!
Esmu sajūsmā!

[Moriartijs]

Piemīt? ... tu domā spējas? Džeroms bija apjucis, taču iespēja iegūt spējas, jebkādas, atrauties no pelēkās masas likās pārāk vilinoša. Tas jau sāk palikt intersanti.

Džeorms sniedza vienu roku Melindai, lai notiek kas notikdams - ja viss beigsies sliktāk, lai beidzas, otru piedāvāja Diānai, Dodamies?

[Elony]

Diāna bija vēl pārāk apjukusi, lai sāktu domāt tajā virzienā, kur Džeroms. Viņai joprojām bija grūti pieņemt pašu šo ideju. Pašlaik viņa tikai gribēja, lai kaut kā iestājas miers un var to visu aptvert. Kaut kā.
Sieviete nopūtas: "Labi, ejam."
Viņa uzbīdija somiņu augstāk uz pleca, ar vienu roku satvēra Džeroma delnu un bija gatava padot savu roku vēl kādam, ja to vajadzēs..

Šo rakstu rediģēja Elony: 01.06.2008 16:48

[Džea]

Tad jau sanāk ka arī caur durvīm varam iziet.
Aleksandra drūmi nodomāja sekojot pārējiem,faktu ka viņa ir mirusi un nevarē vairs atgriesties meiteni ne visai iepriecināja
Un kā šīs spējas var atklāt?
Aleksandra jautāja izdzirdot teikto par spējām,

[Melnais krauklis]

Neesmu teikusi, ka jums, kas piemīt. Ir tikai tāda varburtība.
Nu tādas spējas tu pats nekad nevari atklāt. Viņas pašas par sevi pastāsta.

Šo rakstu rediģēja Melnais krauklis: 01.06.2008 18:01

[Tējas lapa]

Spējas. Tas skat vienkārši lieliski. Varētu piemēram lidot, vai pārvietot priekšmetus, vai uzburt ugunslodes. Maikls klausījās pārējo sarunās. Bet kāpēc tie iezemieši mūs uz šejieni atsūtīja? Kas viņi domāja, ka mēs esam rēgi un mums šeit ir īstā vieta? Viņs iejautājās un satvēra Diānas roku, lai dotos melnajā istabā.

Šo rakstu rediģēja Tējas lapa: 02.06.2008 09:27

[Melnais krauklis]

Kādi iezemieši? Melinda nedaudz pārsteigta iesmējās. pieņemsim, ka visi ir sadevušies rokās. Es nevēlos gaidīt un vilcināt laiku. Man nav ne jausmas par ko jūs runājat, bet to drīz mēs noskaidrosim pie Sīlijas.
Meitene nedadz nobažījusies ielūkojās tumsā. Nu tad aiziet, tikai turaties cik vien stipri var. Un esat gatavi spēcīgai raušanai. To viņa piebilda gadijumā, ja jaunieši nekad nav gājuši cauri šādiem portāliem.
Melinda aizvēra acis un kaut ko nomurmināja zem deguna tik klusi, ka neviens nesaprata nevienu vārdu, viņa paspēra pāris soļus tumsā, un tūliņ pazuda. Meitene centās neatraut rokas. Kaut kas ļoti spēcīgs visus vilka iekšā. Turieties!
Bija nedaudz baisi, jo apkārt pilnīgi neko nevarēja saskatīt, kā tikai tumsu, kas aprijusi visu, kas ceļā. Tādi kā neredzami spēki visus sūca atvarā.
Blāva gaismiņa. Nekad tik traki nav bijis. Meitene noteica un paņēma lāpu, kas bija piestiprināta pie sienas.
Garš tunelis, auksti mūri, zem kājām gurkstēja aukstas drīzāk ledainas smiltis.

[Tējas lapa]

Ai labi tev nav vērts neko prasīt. Maikls teica un sekoja pārējiem iekšā telpā. Jau atkal mūs kaut kur sūta. Puisis nodomāja un aižmiedza acis, lai neko neredzētu. Kad viņš izdzirdēja Melindas balsi puisi attaisīja vienu acis, lai paskatītis kur īsti atrodas. Lāpas gaisma mazliet apžilbināja viņa acis bet tas ātri vien pazuda. Kas jūs nezināt tādu lietu kā lifti? Maikls nomurminaja un apskatīja vietu, kur bija nonākuši.

[Džea]

Ak tad viņa nav teikusi,nu neka gan jau ar laiku uzzināsim
Aleksandra Īgni nodomāja dodoties uz portāla pusi.Viņa nemanīja kura roku bija satvērusi,pašlaik viņai tas arī bija pilnība vienalga,taču nonākšana atvarā gan bija tāda dīvaina sajūta.Aleksa apmulsusi aplūkoja telpu.No tumsas viņai nekad nav bijis bail taču šī vieta bija biedējoša.
Un uz kurieni tagad?
Viņa jautāja

[Melnais krauklis]

Tik uz priekšu mīlīši. Melinda sajūsmināti noteica. Ak, cik gan sen šeit nav būts. Bērnības atmiņas uzausa prātā.
Zini, man liekas, ka tev jau sen vajadzētu saprast, ka neatrodies savās mājās, un to, ka šeit ir pavisam citādi. Meitene neapmierinati uzlūkoja Maiklu. Nu cik var tēlot cietēju? Un jā, mēs zinam, kas ir lifts, taču šajā gadījumā tas mums neder, jo nu jau mēs atrodamies citā pilsētā. Tieša atbilde.
Telpā bija atvēsinoši vēss. Tas bija pat patīkami. Nopakaļ kaut kas sakustējās un izdvesa savādu skaņu. Tādu kā pīkstēšanu un ņaudēšanu kopā.

[Tējas lapa]

Maikls neko neatbildēja tikai atmeta ar roku. Izdzirdējis kādu troksni aimugurē viņš pagriezās un mēģināja saskatīt, kas tur ir. Kādus jūs te hibrīdus audzinat? Puisis jautāja kad sadzirdēja dīvainās skaņas. Izsklausas pēc mana kaķa, kad es viņa netīšām iespiedu durvīs asti.

[Elony]

Diāna sākumā klusēja un centās turēties pie pārējiem.
Viņa bija apmulsusi un nobijusies. Un tagad arī tumsā...
Tas, ka meitene beigās parādija gaismu nedaudz atviegloja, bet tad sākās skaņas.
"Mēs nevarētu pasteigties? Man šeit nepatīk! Šeit ir kaut kādi dzīvnieki." Diāna lūdzās.

[Īvs]

Elija sekoja Sofijai virzienā uz durvju pusi. Viņu šī patiešām eksistējošā maģija tracināja. Nu, bet viņu pie maģijas neviens neaicināja, vai ne? Tad kāpēc viņa bija ielūgta pret pašas gribu?
Trepes bija kā apbērtas ar zīmītēm, uz kurām rakstīts ‘’Maģija! Maģija!’’ un, nonākot aiz durvīm, tumsā, Elija bija tik šokēta, ka nebildusi ne vārdiņa, tikai centās neizlaist no acīm raganu ar lāpu. Uz attiecīgajiem pie maģijas piederošajiem trokšņiem viņa nereaģēja. Ja Sīlija bija ragana, kāpēc viņa nevarēja veikt šo ceļu līdz istabai, kur visi bija ieradušies? Kāpēc likt piepūlēties tiem, kas nav saistīti ar maģiju, vai varbūt tomēr ir?

[Moriartijs]

Nonākot istabā Džeorms centās ignorēt savu apziņu kas ļoti skaļi vēstīja ka nupat piedzīvotais neeksistē. Un vēl tā skaņa. Tracinoši.

Atlaidis rokas ar pārējiem, viņš jautāja Melindai, Un kādā pilsētā mēs atrodamies?

[Melnais krauklis]

Melinda nedaudz aizkaitināta pagriezās un ieskatījās dziļi Maikla un Džeroma acīs. Paklau, mēs te neaudzējam nekādus hibrīdus. Viss, kas jums šķiet pierasts, mums liksies apbrīnojami dīvains un otrādi. Bet jums beidzpt jāsāk pierast un aprast pie domas, ka maģija eksistē un, ka šeit ir visādi ēgi, mosķi, milži, un jūsuprāt hibrīdi. Un jums un ne maz nav ne mazākās nojausmas cik ilgi nāksies šeit palikt, tapēc pietiek čīkstēt. Noskaitījusi šo garo morāli, Melinda diezgan sajūsmināta pietupās Rana, rana, ranāā.. Un no tumsas izskrēja neliels dzīvnieciņš. Ranibma! Ak tu mana mazā mīlulīte! Pavisam maziņš, garspalvains dzīvnieciņš melnā krāsā, kurš nedaudz autgādināja kaķi, tikai astes vietā bija bumbulītis, kā rotaļlietām. Uz ķepiņām bija tikai viens spilventiņš. Lielas, tumšas ačeles šaudījās tumsā. Ranibma izskatijās tik piemīlīgi. Visādu sugu sajaukums. Melnā spalva lāpas gaismā spīdēja.

[Tējas lapa]

Zini nomierinies. Mums nav diži viegli aprast ar domu, ka esam iesviesti kaut kāda paralēlā pasaulē kur atrodas visādi mošķi, no kuriem mēs savā pasaulē baidāmies. Ar mums tas nenotiek katru dienu. Kā tu justos, ja būtu ieslodzīta mūsu pasaulē varu darēt, ka nebūtu diži laimīga. Maikls bez atbildes nekad nepalika. Paskatījies uz mazo radību, kuru meitene atsauca viņš nogrozīja galvu. Skaidro vai neskaidro, viņš tāpatās izskatās pēc hibrīda. Puissi noteica tik klusi, lai Melinda to nedzirdētu un atkal nesāktu lasīt lekcijas.

[Melnais krauklis]

Labi, labi. Es neko vairs neteikšu. Melinda to noteica priecīgi, jo bija laimīga arkal satikt Ranibmu. Tas ir Sīlijas Pundurteks. Meitene paņēma klēpī mazo dzīvnieciņu un bužināja to.
Nu ko iesim, to sakot viņa piecēlās un devās atkal uz priekšu.
Kad viņi bija gājuši kādas 5 minūtes pa bezjēdzīgi garo tuneli, kur nu jau palika pavisam auksti, beidzot priekšā parādijās durvis. Melinda pavisam vienkārši tās atvēra un iegāja kādā telpā. Istaba bija diezgan maza un tumša. Tās galā bija divi nelieli lodziņi, pa kuriem plūda salkana smarža. Istabā neviena nebija.
Pie koši zilas sienas atradās dīvāns ar daudziem krēsliem, bet pa vidu neliels galdiņš. Sēdieties un gan jau drīz viņa atnāks. Pēkšņi uz galdiņa uzradās cepumi un konfektes. Melinda iekārtojās uz dīvāna, kas bija no baltas ādas, un paņēma šokolādes konfekti. Vai jūs viens otru pazīstat? Izskatās, ka ne, jo esat tik nerunīgi. Uz dīvāna uzleca mazā Ranibma un apgūlās blakus meitenei.

Pa to laiku istabā:
Toms, Mena, Olivers un Daniels gulēja gultā. [Mr. Green man palūdza vai nevarot atrasties tajā istabā, jo tā būtu vieglāk visu saprast un pielāgoties, tapēc pieņemsim, ka Melinda viņu sazāļoja tā pat, kā tos trīs.]
Istaba piepildījās ar melniem dūmiem un no tiem parādijās divi rēgi. Ieraudzījuši, ka gultā guļ četri cilvēki, viņi bija diezgan izbrīnījušies. [tajā brīdī viņi jūs uzrāva no miega] Kur ir Melinda, viens no tiem nikni uzbļāva? [neizpratne]

[Tējas lapa]

Jā labi. Maikls nobubinaja un sekoja Melinadai pa garo tuneli. Ceļš nebija tāls un ilgs tādēļ puisis nepaspēja nogarlaikoties, vienīgi mazliet nosalt. Aizstaisījis jaku viņš iegāja pa durvīm, kuras parādījās tuneļa galā. Brīnums, ka viņa šoreiz tās atvēra ar rokam nevis vienkārši izgaja tam cauri. Pirmais ko viņš sajuta ieejot istabā bija saldenā smarža, kas puisism tā riebās. Saraucis degunu Maikls apsēdās uz viena krēsla un gaidīja, kas notiks tālāk. Viņa vispār zin, ka mēs šeit esam?

[Big Bad Wolf]

Daniels pavēra acis. Viņš sajuta dūmu smaržu. Puisis piecēlās sēdus, lai labāk varētu aplūkot istabu.
"Ko? Kas?"
Daniels lūkojās uz abiem rēgiem.
Kas šeit notiek?

[washulis]

Tik attālais, bet reizē tuvais bļaāviens Menas ausīm likās kā lielgabala šāviens. Ko...? galva likās neparasti smaga. Pati meitene bija miegaina un pat nedaudz likās, ka pohaina. Oi. Vēl atvilkušies. Viņa klusi nostenēja un piecēlās sēdus.

A, jūs meklējat to... Kā viņu sauca? Moniku? Nu viņas te nav. Viņa aizgāja ardažiem citiem cilvēkiem pie kaut kādas tur Sss... neatceros, kā viņu tur sauca. Viņa satvērusi ar vienu roku savu pieri, nopētīja ērmīgos garus. Vai kas nu tie nebūtu.

[Elony]

Diāna klusēja ejot. Ko gan viņa varēja teikt?
Ko var teikt par to, ka durvis un konfektes uzrodas no zila gaisa?
Tagad viņa apsēdās uz krēsla, pārmeta vienu kāju pār otru un bungoja pa savu somiņu. Tad atmeta galvu atpjaļ un nopūtās.
"Tas ir viss ir viens liels, nejēdzīgs sapnis." viņa noteica.
"Lai gan ja tas būtu sapnis, man šī doma prātā neienāktu..." Diāna paskatijās uz Meilindu.
"Es šeit nevienu nepazīstu. Bet nerunīga esmu tādēļ, ka esmu nobijusies. Tu saki, ka esam gari, ja? Ka esam garu valstībā. Bet būt gariem nozīmē būt mirušiem! Kā tu domā, kā tad var justies, ko?" pēc balss toņa varēja domāt, ka Diāna gandrīz via kaut ko pārmet.