Naidase, tumšo spēku kontrolē Opcijas

[Īvs]

Spilgta gaisma. No lejas trieciens, kas ar milzīgu enerģijas plūsmu rauj uz augšu. Nekāda pretošanās. Neviens nav līdzās. Virs ūdens bezpalīdzīgi izpeld ciešanu pilnas sejas, izmisīgi domājoši prāti, savādāki. Visu acīs spīd ''Esam glābti!''. Cietušās rokas trīcoši un maigi aptausta ūdens gludo, pateicīgo virsmu. Ūdens atspoguļo mīlestību. Lai kur šīs rokas skartos, tās dosies atpakaļ turp, no kurienes nākušas - uz mīlestības pilnajām mājām. Bet kur tās pašlaik atrodas, to vēl neviens nav atklājis.
Acīm paveras plūstošs aukstums, nav saskatāms kas. Ziema? Nē. Kaut kas liels, bargs un... pils.
Apžilbuši no varenā skata pie Naidases pagalma-ezera, viņi apjauš, ka pils smailās asis, stiklotās sienas un tūkstoš torņu

Naidase

(IMG:http://www.wallpaperbase.com/wallpapers/3d/3dscene/3d_scene_55.jpg)

nenorādīs mājupceļu, nenogādās atpakaļ neatminamajā, bet droši vien laimīgajā pagātnē. Viņiem būs lemts šeit palikt, mūžīgi.
Varbūt ausīs gaismas stars, kas apžilbinās un, cerams, iznīcinās šo vēl pagaidām nenosakāmo ienaidnieku. Varbūt viņi būs tie, kas šo staru radīs.

Izmirkuši, viņi kāpa ārā no ezera...

Pils pagalms-ezers

(IMG:http://www.wallpaperbase.com/wallpapers/3d/3dlandscape/3d_landscape_13.jpg)

un bija auksti, ļoti auksti...

Viņi neko neatcerējās.

[Īvs]

AR/ANG/AN:
OOC: Jā, gan, Adula prot lasīt domas, taču es neatminos, vai Arianna to varēja skaidri zināt, ko var izsecināt no pirmā cēliena potiem. Tas, protams, ir tikai minējums, ja tā nav, es atvainojos.
Visa Adulas dvēsele bija iemērkta vijoles aizsāktā stāsta turpinājumā, tik tikko dzirdot sīciņu balstiņu viņas galvā lūdzam, lai kontrabass pievienojas. Ja nebūtu tās, gan jau sirdsbalss priekšā pačukstētu. Adula aizskāra stīgas tai pašā noskaņojumā, tomēr ļaujot vadīt un turpmāk būt noteicošajai vijoles balsij, gluži kā cēlas un plūstošas dejas partnerim. Pēc kāda laika stāsta kulminācijai iztekot kā pēdējās sarkanvīna pudeles saturam, Adula padarīja zemās skaņas par beidzamajām, par traģiskā stāsta mirdzošajām beigām, vien ļaujot tam pilnībā pielikt punktu vijolei.

Šo rakstu rediģēja Apaču tuksneša rēgs: 31.05.2008 15:18

[Elony]

"A! Nolādēts!" iesaucās Enrots.
Viņš nekavējās un metās uz priekšu, bēgot no zemes virpuļa. Skatu atpakaļ nepameta. Ieskrējies, viņs leca, atspērās pret stāvo gāvja malu un lēca vēl augstāk, lai izkļutu āra. Viņš bija jauns un stiprs un veikls, tāpēc tam vajadzēja izdoties. Vārdu skaot, viņs pieliek visus spēkus, lai izkļūtu no šīm lamatam.

[Massacre]

Jūtot kontrabasa spēles varenību, taču tomēr piekāpšanos vijoles tonim, Arianna vairs nedomāja, tikai ļāva intuīcijai darboties un rezultāts abiem instrumentiem kopā iznāca fantastisks un aizgrābjošs.
Kad Adula beidza spēlēt, Arrianna paņēma tādu melodiju, kas vilka sirdi līdzi jebkurai skaņai, ka dvēsele priecājās dzirdot katru nākamo toni un šādā brīdī pēkšņi pārtrauca spēlēt. Tā, lai paliek pēcgarša, tā, lai gribas vēl, bet skaņdarbs ir beidzies un sirds jūtas, ja ne piepildīta, tad saprasta.

[Īvs]

AR/AN:
Istabā iestājās klusums, vien tumsas pavadīts. Tikai pēc dažām minūtēm Adula pamanījās ieslēgt gaismu, jau ar smaidu uz lūpām. Palūkojoties uz meitenēm, sievietes smaids pārvērtās pārbiedētā vieplī. Vieta, kurā vajadzēja sēdēt Angelīnai, bija tukša. Meitenes vairs tur nebija. Pār lūpām neizdevās neko izdvest, tikai nošļūkt no plaukta, joprojām rokā turot lielo instrumentu.
OOC: Tālāk mana sirdsapziņa neļauj turpināt. Es labprāt sagaidītu kādu Kalevales postu, ja Tev nav iebildumu.
EN:
Visu iesūcošais caurums joprojām izpletās. Puisim aši mērojot ceļa gabalu, priekšā mirdzēja zelta medaljons. Rēga smiekli attālinājās un likās no viņa jau mākslīgi izskanam, izgaršojot vilšanos.

Šo rakstu rediģēja Apaču tuksneša rēgs: 31.05.2008 17:00

[Elony]

Enrots metās taisni pāri kapakmeņiem un visam, kas gadijās ceļā, lai nezaudētu laiku. Ticis līdz medaljonam viņš neapstājas, ja zeme turpina iegrimt un skrien tik uz priekšu, tikai pametot skatu uz medaljonu un cenšoties saprast, kas tajā ir tik īpašs.

[Īvs]

EN:
Pieskaroties medaljonam, Enrots atgriežas katakombās, vietā, kur pieskārās mirdzošās kolonnas atspīdumam.

[Elony]

"Kas tad tas..." Enrots pārsteigts iesaucas.
Vai tas bija pa īstam vai tikai ilūzija? Viņš raugās, vai medaljons vēl ir šeit.
Enrots jūtas daļēji dusmīgs. Viņš no šīs vietas centās tikt prom, bet nu ir atpkaļ! Bet no otras puses, viņu neaprija zeme.
Enrots dodas meklēt pusjukušo vīru.

[Lianjuks]

Žozefīnei sāpēja visas maliņas.
Viņa klusi kaut ko dungoja savā galvā un cerēja dažādus pantiņus.
Radījumi bija violeti un dīvaini. Brīžiem viņa aizdomājās par Marietti, bet neko neteica. Negribējās aizkaitināt radījumus. Viņa bija mēma kā kaps.

Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 31.05.2008 18:00

[Kalevale]

atd -- atvainojos.

Nu, tā varētu teikt, Anita atbildēja, apdomājot, kā lai paskaidro, kas ir pasaules karte. Ja jau viņa nezina, tātad... kas to lai zina, kā tad ir! viņa dusmīgi pie sevis nosodījās, cītīgi košļādama suši, tomēr necik ilgi nebija dots to darīt, jo atkal ieskanējās vijole, kurai drīz vien pieskaņojās kontrabass. Vai tas ir kontrabass? viņa domās pārjautāja, nespēdama noticēt, ka šadā Dieva pamestā nostūrī, kas tik skaists ir iespējams.

Pēc kāda klusuma mirkļa, kad atkal bija iedegusies gaisma, Anita saņēmās jautāt: Kādēļ jādodas pazemēm? Šis pēkšņais paziņojums bija rudmati nobiedējis līdz pat kaulam, taču ko vairāk jautāt viņa neatļāvās, jo domāja, ka tas liecinātu par neaudzinātību un liktu sadusmoties viesmīlīgajai saimniecei, kas pagaidām visā viņiem ir izdabājusi.

[Massacre]

Arianna skatījās uz kontrobasa īpašnieci pēc spēles īpasi uzmanīgi kā tikko atklajusi cilvēku, tāpēc izsekoja viņas skatienam uzreiz. Izbailēs piecēlusies kājās viņa neticīgi lūkojās uz vietu, kur vajadzēja būt Angelīnai un, kur viņas nebija. Varbūt kaut kur telpā? viņa apskatījās apkārt, cenzdamās ieraudzīt meiteni.

[Īvs]

EN:
Metāliskie atspīdumi rādīja ceļu pie Armora. Tie bija Enrota intuīcija, jo pašam tādas šajā vietā nemaz nevarēja būt. Ejot garām kārtējām katakombu kollonām, sienā bija tumši zaļas durvis - pavērtas. No tām plūda klusināts troksnis, iespējams, kāds sarunājās.

— ... var iesēt sējumos.
— Bet nezinot, ko miljons cilšu domā par mums, savā nožēlojamajā valodā tie izgudro likumus un plāno mūsu iznīcību. Tu gribi viņu valodu iemūžināt, ehh...
Pirmā balss bija smalka un uzbāzīga, otra skanēja zemāk un dobjāk.
— Tautai jāzina, kas viņiem ir sakāms.
— Bez tā var arī iztikt.
Sekoja klusums. Abas balsis pārdomāja sacīto. Durvju sprauga nebija tik liela, lai runātājus ieraudzītu.

AR/AN:
Angelīnas istabā nebija. Anitas jautājums palika karājamies gaisā. Adula steidzīgi ievietoja kontrabasu skapī un sāka riņkot ap istabu, meklēdama Angelīnu. Viņa atvēra durvis, kurās no ārpuses atvērās tikai ar pasaulē skaistākajām skaņām un šķībi pavērsās pret abām rudmatēm:
Es negribēju jūs uztraukt, bet vai ar jums kopā nebija vēl kāds puisis?

MA/ŽO:
Viņi vēlreiz apstājās, tacu šoreiz iemesls tam bija zināms. Pie violetajiem lempjiem pienāca klāt vēl viens un sāka rūkt. Visi trīs sapratās savā valodā, no kuras cilvēkveidīgajiem nebija ne skaidrības. Tālāk gājiens tika turpināts vēl viena violetā pavadībā. Pēc dažiem metriem viņi apstājās vēlreiz un bija nonākuši kādā vecā apmetnes vietā. Apkārt slējās senas un vēja pluinītas auduma pajumtes.

Šo rakstu rediģēja Apaču tuksneša rēgs: 01.06.2008 09:26

[Elony]

Enrots uzmangi piegāja pie durvīm un tās pieturēja. Tā bija iespēja tikt prom no šejienes!
Bet tomēr...
Nevarēja zināt, kas ir otrā pusē, tāpēc viņš tās vaļā neverē, bet klausijās un palūrēja.

[Massacre]

Vērojot Adulas darbības arī Arianna centās ieraudzīt to, ko meklēja Angelīna, bet bez panākumiem.
Kad Adula atvēra durvis un uzdeva šo jautājumu, Ariannas galvā iestājās klusums un viņa jutās kā ar ūdeni aplieta. Nepagāja ne dažas sekundes, kad viņa bija izskrējusi laukā pa durvīm, lai paskatītos vai puisis ir tur, kur viņas viņu ats...Aizmirsa.

[Džezā tikai Meit...]

Mariette domās nolamājās. Nekā ar ko pārgriezt tās nolādētās virves nebija un viņa bezspēcīgi pavērās uz meža vareno koku galotnēm. Šķiet, ka radījumie viņas bija jau atvilkuši līdz pašam tā vidum - sirdij. Otra meitene, kura tika vilkta pa zemi bija klusa. Šķiet nevēlējās nokaitināt violetos briesmekļus kā viņa. Ātrums samazinājās, uz mirkli kļuva vieglāk, taču tomēr - Mariette jutās piekususi no ilgās vilkšanas. Nogurusi no neziņas, no spiedošajām virvēm. Pēkšņi gājiens apstājās un par nepatīkamu pārsteigumu, viņiem pievienojās vēlviens preteklis. Starp viņiem uzsākās saruna, kuru protams meitene nemaz nesaprata un arī negribēja. Atsākās gājiens, tad atkal apstājās un viņa ieraudzīja vecu apmetni. Meitene ar gurdu skatienu nopētīja noplukušās pajumtes un aizvēra acis. Šķita, ka drīz viņa uzzinās iemeslu kādēļ tika vilkta.

[Lianjuks]

Žozefīne domāja.
-Iespēja apmaldīties ir tieši proporcionāla tam, cik reižu, jautājot pēc pareizā virziena, dzirdēsi: “Jūs to nevarat neievērot.” Tātad, neesam apmaldījušies.
Beidzot Žozefīne iečukstējās.
- Mariet, tu dzīva? - patiesīobā jau viņa nevarēja parunāt - mute bija aizsieta, bet viņa domāja, ka runā.
Kaut kā jau sevi izklaidēt vajadzēja.

Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 01.06.2008 17:38

[Īvs]

AR/AN:
Puisis ārpusē bija izgaisis tikpat ātri kā Angelīna. Un nevarēja jau zināt, cik stundas viņš tur tupējis, tad varbūt aizgājis, durvis nepamanījis. Adula centās meiteni nomierināt:
Arianna, ieiesim iekšā, padomāsim, uztraukties tagad nepavisam nebūtu vēlams! Sieviete meiteni bīdīja uz durvju pusi.

EN:
Telpā, aiz durvīm, sarunājās divi vīrieši. Viens garš, tumšas ādas krāsas, neskūtiem bārdas rugājiem, vienkāršām viduslaiku drānām, otrs - punduris gaišiem matiem, pēc skata vientiesīgs, bet apņēmīgs. Abiem vecums uz kādiem trīsdesmit. Telpa smagnēju un tumšu mēbeļu klāta.
— Varbūt, pirms kaut ko izlemjam, ir jāsasauc tautas sapulce. Tad arī zināsim, vai ...
Durvis, par nelaimi, sērīgi iečīkstējās, liekot abiem sarunas biedriem strauji galvas pasliet uz durvju pusi.
— Cik reizes es neesmu tev mācījis durvis aizvērt pilnībā? Šādā veidā katrs garāmgājējs tās var pamanīt, taču, aizverot, tās nav citu redzeslokā, strostēja dobjākā balss.
— Vējš durvis pastūma. Turklāt mums tagad ir svarīgākas lietas, par ko uztraukties, tev tā nešķiet? attrauca sīkākā balss, vadot roku uz durvju pusi, lai tās aizvērtu.

MA/ŽO:
Lempji Marietti un Žozefīni vilka līdz ceļā pirmajai auduma pajumtes vietai. Viņi gūsteknes novietoja zem tās virzienā, kas ļauj redzēt visas laupītāju darbības. Un atbrīvoja to mutes no virves sloga. Tagad bija iespējams runāt. Tad tie izklīda pa malu malām, visi trīs. Nebija zināms, kurp tie dodas, taču varēja skaidri nojaust, ka neģēļi atgriezīsies.

[Elony]

Enrots joprojām nezināja vai šie abi būtu pret viņu labak noskaņoti kā rēgs, bet tie vismaz bija vairāk kā cilvēki.
Viņam likās, ka ja durvis tiks aizvērtas, tās atvērt vairs nevarēs, tāpēc viņš rīkojās tā:
Ar vienu roku durvis pieturēja, lai tās nevar aizvērt, bet ar otru pieklauvēja pie tām. Nu vairs slēpties nebija jēgas.

[Īvs]

EN:
Punduris spēji atrāva roku no durvīm, sadzirdējis klauvējienu.
— Vai tu dzirdēji to pašu, ko es? viņš, šokēts, vaicāja otram, joprojām neticīgi lūkojoties uz durvīm.
— Paej malā, muļķi! Tavas vainas dēļ kāds ir noklausījies mūsu sarunu. Un, ja tas ir kāds no viņiem? viņš jau atkal strostēja punduri, pagrūzdams to malā, lai pieetu pie durvīm. Tad tas skaļi vaicāja:
Kas tur ir?

[Elony]

Atvēris durvis līdz galam, viņš stadijās priekšā: "Mans vārds ir Enrots. Es meklēju izeju no katakombām. Rādās, ka būsu atradis. Kas esat jūs?"
Viņš medaljonu tur plaukstā un vēro abus vīriešus ko tie pasāks. Viņš cenšās arī paskatīties vai tai istabai ir arī citas durvis, kas kaut kur vestu.

[Īvs]

EN:
Dobjās balss īpašnieks izskatījās atvieglots (ka tas ir cilvēks), taču reizē pārsteigts un satraukts par šādu apciemojumu un viešņas mērķi, tāpat kā punduris.
Izeju? Izejas nav, punduris atsaucās.
Kā, vai tad tu neesi dzimis katakombās? Tādam kā tev vajadzētu zināt pils likumus. Kas ir tava māte? otrais prašņāja, apklusinot punduri.

Šo rakstu rediģēja Apaču tuksneša rēgs: 02.06.2008 17:17