Šausmu sala, [PZP] Bermudu trijstūris Opcijas

[Lianjuks]

Šausmu sala.

Bermuda trijstūris.

Te nu būs. Cerams, ka nebūšu, ko sajaukusi, vai piemirsusi.
Atvainojos, jau savlaicīgi, par savām visām iespējamajām kļūdām.


Rijoko ( Elony )

Bija bijusi vētra. Nevarēja saprast, kas notika. Laiks likās vienkārši ideāls. Sākumā pūta patīkams ceļa vējš, bet tad iestājās tumsa un bezvējš. Nevarēja saskatīt savu degungalu. Džonka sasvērās. Nogranda pērkons, likās kaut kur nozibam zibens, bet bija tumšs. Gaisma pamazām cerīgi iemirdzējās, kaut kur augstu virs galvas. Apkārt valdīja klusums. Tad tumsai cauri izlauzās izmisīgi kliedzieni, bet Rijoko vēl joprojām neko neredzēja. Kliedzieni pieņēmās spēkā, kuģis valstījās no vieniem un uz otriem sāniem, kā satracināts vērsis. Sāka līt, bet joprojām bija tumšs. Cilvēki meklēja kaut ko, kas derētu, lai noturētu līdzsvaru, bet neko nevarēja atrast. Klājs bija slapjš un neviens nespēja noturēt līdzsvaru. Skanēja plunkšķi, it kā, kartupeļu maisi veltos pāri bortam un birtu ūdenī. tad atskanēja krakšķis. Kliedzieni pieņēmās spēkā, tie bija izmisuma kliedzieni. Nekas nebija redzams. Kuģis sāka strauji grimt.


Mesmers ( Džeroms )

- Džerom! Tu sutinātais jūras gurķi! – portugāliski aurēja kuģa kapteinis.

- Nāc šurp! Tie slaisti man līdz kaklam. Pastāvi pie stūres. Man dažs labs ērms jāpārmāca. - Nokāp`is no komandtiltiņa kapteinis devās uz kambīzi, lai apjautātos kokam, kaut ko, kas labāk palīdzētu ieriebt tiem airētājiem, kas dara neko. Galera slinki peldēja atklātajos ūdeņos, un kapteini tas bija nokaitinājis ne pa jokam. – Iedomājies! Šie skaitoties slimi!


Washulis ( Loranda )

Pirāti pētīgi nopētija Lorandu. meitene pie sieta pie fokmasta ar galvu uz leju viņus uzjautrināja.
– Labi uzvedīsimies? Ja tā, tad laidīsim tevim lejā. – smējās kāds notašķījies un ar rugājiem noaudzis vecis. Pirkstos vīrišķim bija daudz smagu zelta gredzenu, un tā krekls bija pamatīgi saplīsis. Bet viņš tik jaudāja truli smaidīt.

Kuģis rāmi šūpojās. – Nāksi lejā un dosi man vienu bučiņ?

Lorandas biedri bija iesprostoti kuģa tilpnē, bet tādēļ, ka Loranda viņiem patika vislabāk viņai bija vaļa redzēt sauli – žēl, ka tikai ar kājām gaisā. No kambīzes puses skanēja jautri smiekli. Loranda ar iedzērušo ārpus kuģa telpām bija viena.


Semijs ( Raiens )

Jahta bija noenkurojusies netālu no Bahamām. Vismaz tā bija iepriekšējā vakarā.

- Raien! Tu neticēsi! – kāds sāka raustīt Raienu ārā no gultas – bija seši rītā.

- Mūsu enkurs ir pazudis! TAS VĒL NAV VISS! Iedomājies! Mēs jūras vidū esam apzagti! Gandrīz nekas uz jahtas nav palicis! Motors ir izārdīts, it kā pats nelabais būtu tur ārdījies! Stūre nolauzta! Gribi dzirdēt vēl! NEVIENS NEKO NAV REDZĒJISUN PAT NE DZIRDĒJIS! – Raiena degungalā aurēja garš un slaids jauneklis. Zaļām šaudīgām ačtelēm, šauru mutes līniju, un ugunīgi sarkaniem matiem. – Klājs ir tā izpostīts, ka nesaprotu, kā to varēja izdarīt mums nedzirdot! Un vispār kāda velna pēc mēs gājām gulēt! Mēs taču gribējām... – aizelsies jauneklis beidzot aizvērās.


Apaču tuksneša rēgs ( Donkihots )

Viņš atradās milzīgā mucā. Tiešām milzīgā mucā. Galva sāpēja un pēdējais, ko viņš spēja atcerēties bija, tas, ka dabūjis ar airi pa galvu. Bet par to viņš nevarēja būt drošs. Viņš neredzēja uzbrucēju. Muca nepatīkami zvalstīja vīrieti. Viņu uzmodināja kāda savāda skaņa. Kāda salda balss sauca.

- Dokinkot! Dokinhot! – apkārt mucai pletās plašs bezgalīgs ūdens. Saucējs nebija redzams.


Storyteller ( Leanna )

Stjuartes pastaigājās pa lidmašīnu, kā pa skatuves mēli, un tik vienmuļi kladzināja.
- Riekstiņus, dzeramo? – papēžiem klabot stjuarte nozuda pilota kabīnē. Blakus Leannai uz galvas uzmaucis stereo austiņas gulēja kaut kāds japāņi puišelis. Viņš bija iesnaudies, un lidojums vilkās jau bezgalīgi. Pēc mirkļa Leannai paskrēja garām, kāda noraizējusies tukla stjuarte. Blakus atskanēja īdzīga balss, bet no otras puses, kur negulēja japāņu puišelis.

- Māsiņ, es gribu riekstiņus! – dīca rižs puisēns, ar šķelmīgu smaidu.

- Ja nedosi – kliegšu. - Tas patiesībā nebija, kaut kāds puisēns, tas bija Lorijs, bet tuvumā nevienas stjuartes. – Es tiešām kliegšu, Lea! – un zēns atrullēja apakšlūpu, kā uz raudāšanu.


Džezā tikai meitenes ( Melānija )

- Lūdzu, mīļie lidmašīnas pasažieri. – iesāka stjuarte – ja varēja ticēt nozīmītei, viņu sauca Salija. – Mēs esam nomaldījušies no kursa. Tādēļ lidojums ievilksies. - Melānija bija iestūķēta starp dieviem resniem vīreļiem, no kura viens siekalām tekot, nolika galvu uz Melānijas pleca. Stjuarte aizsteidzās uz lidmašīnas aizmuguri.


Džea ( Gvendolna )

Gvena sēdēja mīkstā, ērtā krēslā, un lidojums bija debešķīgs. Lidmašīna šķēla mākoņus, kā kuģītis ūdeni. Pie Gvendolnas pienāca djuarte (stjuarte) un pasniedza viņai mazu kastīti, ko varēja viegli paslēpt plaukstā. Kastīte bija pilna ar dažādām kapsulām, tabletēm, un tad djuarte pasniedza Gvenai glāzi. – Jūsu pusdienas kundze. – lidmašīnas salons bija koši zils, negribīgi pasmaidījusi djuarte devās prom.


(OCC: tās kapsulas ir nākotnes pusdienas, vakariņas un brokastis, normāla ēdiena tik pat kā nav, jo zemes resursi teju izsmelti. Normāls ēdiens aizliegts, atlikušās dabas aizsardzības dēļ. Nepārmetiet. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/xD.gif) )


Hworang666 ( Valters )

Valters atradās uz milzīga kruīza kuģa. Viņš stāvēja uz klāja, tālumā patīkami čīgāja vijoles. Kaut kas aiz muguras nosprakšķēja un uz kuģa pazuda elektrība. Atskanēja pārsteiguma elsieni, tad atskanēja smiekli. Visi jau bija pieraduši, ka elektrība šodien niķojas. Tā jau bija labu laiku, kopš viņi kuģoja pa Bermudu. Ausīs ielauzās izmisuma sauciens un divi jaunieši pieskrēja pie Valtera.
– Cienījamais, neviens mums netic! Mūsu draugs pārvēlās pār bortu un, un...! Nāciet paskatieties! – abi jaunieši bija par Valteru jaunāki, bet viens bija par viņu augumā plecīgāks un garāks. Abi likās izmisuši. – Mēs nezinām, kā tas notika, ser. Lūdzu, nāciet!


Aiva ( Volfs )

Volfs bija izmircis, no galvas līdz kājām. Viņa ceļi bija iegrimuši glumās zilaļģēs, un degunā sitās sāļā jūras smaka. Netālu mētājās lidmašīnas atliekas – sadragātas un sakusušas. Apkārt pletās sausa un nemīlīga pludmalīte, bet priekšā augsta un kaila klints. Debesīs virmoja kaut kas līdzīgs polārblāzmai. Tikai tā bija tāda indīgi zaļa un spoža, ka acis žilba . Aiz muguras pletās okeāns. Tas likās sastindzis. Apkārtnē valdīja vēl lielāks klusums nekā uz mēness. Tā likās ļoti nemīlīga. Pat viļņus nevarēja dzirdēt. Vienīgi Volfa sirdspuksti bija dzirdami, un skanēja jocīgi. Atmiņā bija kāds desmit minūšu robs. Nebija skaidrs, pa kuru laiku viņš te lāga nokļuvis. Tā vienkārši bija.

Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 02.04.2008 18:01

[Aiva]

Kad Raiens (OOG pieņemu, ka Ārčijs kā GM prsonāžs zina ko darīt un nesnauž (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/grin.gif) ) kā pēdējais izmetās ārā no telpas, Volfs aizrāva ciet durvis, un palūkojās pēc kā, ar ko tās aizspiest, lai nevarētu atraut.

- Ir kas ar ko nostiprināt viņas? - viņš uzsauca, īsti negaidot atbildi. - Ja nē, tad nāksies pārliecināties, cik ātri mēs skrienam.

Ja ir iespējams ar kko ieķīlēt durvis, teiksim ar dunci spraugā, vai ar kko ap rokturi, Volfs tā dara, ja ne, tad pamāj pārējiem uz izejas pusi, un paliek kā pēdējais.

Šo rakstu rediģēja Aiva: 30.05.2008 17:47

[La Keira]

Žozefīne brīdi neizlēmīgi skatījās uz abām pusēm - te uz vilku un Donkihotu, te uz zēnu/viņu pašu un tiem kas vēl tikai apsvēra iespēju teleportēties vai nē. Beidzot viņa izlēma. -Es teleportēšoz. Galu galā, labāk ar kādu zēnu, kas izskatās pēc viņas, nekā ar runājošu vilku. -Kas man īsti tagad jādarra?

[Džezā tikai Meit...]

Melānija paskatījās Deivida virzienā un noteica.
- Es nezinu kas notiek un nē, es nezinu kas tas ir. Es tikai teicu, ka pazīstu to rēcienu. Liekas kaut kad agrāk dzirdēts. Vienkārši tā sajūta.. nekas labs nenotiks.. - Viņa pietrausās kājās, rokās stingri saņemot dienasgrāmatiņu un pagāja soli uz to pusi, kur pirmīt pazuda Volfs un Rijoku.
- Mums būtu jādodas pie viņiem.. ja nu tiešām kaut kas atgadījies un viņiem vajag mūsu palīdzību? - Viņa noteica un pagriezās pret Deividu.

[washulis]

Nu labi, pieņemsism, ka divi ar pus. Bet to piezīmi par banānu es aizmirsīšu, jo saku, ka es tiešām nebūšu garšīga. Viņa pat nedaudz draudoši noteica pretī. Bet pie piezīmes par prāta lasīšanu, viņa sāka manāmi satraukties. Nu... Es esmu blonda. Neesmu no tiem... gudrākajiem. Viņa pati nevēlējās atzīt, ka nav gudra. patiesībā viņa to uzreiz apstrīdētu, bet ja nu nebūtu citu veidu kā izlocīties, lai gan šis arī likās bezgala muļķīgs. Un jūs maldāties. Jūs esat pirmais demons ko satieku. Vai precīzāk, dzirdu.

[Gross]

Strauji pilecis kājās Deivids pierāva automātu pie pleca, un skrēja virzienā no kura atskanēja rēciens... Ieraudzījis kā Volfs tur durvis puisis skrēja palīgā...
"Kas tur ir? Vai tas kas rēca ir tur iekšā...?"

[Aiva]

- Pagaidām vēl ir, bet cik ilgi, - Volfs atsaucās, manāmi iepriecināts, ka Deiviss un droši vien arī Melānija ir dzīvi.

- Un uz lodēm viņš tikai uzšķauda, - viņš piezīmēja.

[Semijs]

-Gadus 4 atpakaļ es kādreiz saskāros ar līdzīgiem radījumiem, mistiskiem un maģiskiem. Tā bija prasta skolas nometne, kas izvērtās par elli. Es un citi skolnieki gājām cauri elles liesmām un lietām, kas ir pāri mūsu domāšanai.-
Raiens stāstīja klātesošajiem. Lai labāk izpētītu klātesošos, puisis pacēla nedaudz roku un tajā izveidojās uguns bumba.
-Šī ir viena no maģijas, kas man seko kopš tiem četriem gadiem. Es biju cerējis, ka tā būs pirmā un pēdējā reize, kad ar ko tādu saskaros, bet nu izrādās, ka tas viss ir atgriezies.-
Viņš turpināja, pētīdams klātesošos. Vācietis no otrā pasaules kara laikiem, izskatījās, ka augsta ranga kareivis, kaut kāda aziāte un vīrietis, kas izskatījās pēc mūsdienu pilota, bet nu ei tu sazin.
-Starp citu mani sauc Raiens.-

[Moriartijs]

Džeroms parakājās pa savām kabatām un izvilka pirms tam atrasto parūsējušo nazi un deva to Volfam, Aizķīlēt durvis.

Noklausījies Raiena teikto, piebilda, Džeroms. Nometne? Un tādi mošķi? Nē, paldies... Lai gan tās liesmas... Džeorms vēroja Raiena radīto liesmu. Ahh, ostu dzīve, viņš pasmīnēja pie sevis.

Un turpat bija arī vēl citi 'glābēji', hmm, glābšanas misija?

[Lianjuks]

Elony - Aiva - Mesmers - Semijs - Gross

Durvīm bija trīs smagi aizbīdņi, sarūsējuši un grūti manāmi, bet bija.
Ārčijs mirkli pētija Raiena uzburto uguns lodi.
- Nu jā... Starp citu viņš labi cep sašļikus. Tādi melni kraukšķīgi sanāk.
Tad pēkšņi alu satricināja, kas līdzīgs zemestrīcei. Gvazimords mēģināja izkļūt no ieslodzījuma. Durvis nelāgi saļodzijās.


Džezā tikai Meitenes

Kaut kur blakus Melānijai atskanēja čuksts, tas nāca no alas sienas.
- Nāc, man tevi vajag.


Džea

Erisa palika domīga.
- Varbūt. Es zinu, ka kaut kas ir sajucis. Mēs tuvojamies.


Lapsēns

Kadrā ieskrien Erisa - saķer Lapsēnu aiz auss un aizvelk prom.

Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 31.05.2008 15:31

[Elony]

Kails vīrietis ar ugunslodi rokās. Ko tādu katru dienu negadās redzēt. Lai gan arī briesmoņus katru dienu negadās redzēt.
"Melānija zinot kā ar šo tikt galā. Tā saka šis puisis." Rijoku sauca Deividam, pamājot uz Ārčija pusi. Viņa tēmēja ar ieroci uz durvīm. Ja nezvērs tiks laukā, viņds atkal centīsies šaut pa kājām, lai liktu tam zaudēt līdzsvaru.
"Kur viņa ir!!"

[Moriartijs]

Tās durvis ir jādabū ciet! Džeroms iesaucās, kad Gvazi-kā-viņu-tur-briesmeklis vēlējās tik laukā. Džeroms pamanīja aizbīdņus un ķērās vienam no tiem klāt. Erm, palīdzība nenāktu par skādi... Džeroms atskatījās uz pārējiem tumšajā gaitenī.

[Aiva]

Volfs uz mirkli pārtrauca turēt durvis, lai pieliktos un iespraustu Džeroma doto nazi ar asmeni pa priekšu starp slieksni un durvju apakšējo malu, tās ieķīlējot pašreizējā stāvoklī. Kamēr nazis bija tur, durvis varēja tikai vērt ciet...

Tad viņš sāka raustīt tuvāko aizbīdni ciet. Tiklīdz tas bija aizšauts, vai tiklīdz Volfs saprata, ka aizbīdni neizkustināt, viņš meta tam mieru.

Jā, Volfs arī atminējās svešos pieminam Melāniju, un Melāniju pieminam nometni...

- Ja kāds zina, kā ar to lopu tikt galā, es būtu ļoti pateicīgs! - viņš iesaucās.

[Semijs]

-Es varētu mēģināt piekausēt visu šo padarīšanu.-
Raienam uzliesmoja otra roka un viņš piegāja tuvāk pie durvīm. Kā iznīcināt šo nezvēru? Jautājums labs.
-Pamanīju, ka tas briesmonis aizlaidās tiklīdz es izveidoju uguni, varbūt tas varētu kā līdzēt.-

[Lianjuks]

Elony - Aiva - Mesmers - Semijs - Gross

Durvju aizbīdņi aizkrita, bet nezvēram triecoties durvīs bija skaidrs - Durvis ilgi neizturēs.
Ārčijs sarauca uzacis.
- Plikadīda, tagad tu arī viņam nosvilināsi drēbes?

[Aiva]

- Atkāpjamies uz izeju, durvis neizturēs, - Volfs uzsauca, kad smagais aizbīdnis viņa acu priekšā sāka liekties, bet nazis šņirkstēdams slīdēt pa alas grīdu.

Viņš pamāja Raienam.

- Tev tūlīt būs iespēja pārbaudīt, via uguns līdzēs.

[Semijs]

-Tad skrienat! Es tikšu galā ar to kro.pli, Arčij aizveries.-
Raienam īsti nebija ko pateikt Arčijam, tādēļ viņš īsi un konkrēti viņu šādi aizvēra. Paskatījies uz pārējiem puisis uzsauca.
-Nu? Skrienat taču!-

[Moriartijs]

Laba doma, Džeorms iesaucās un sāka virzīties prom no durvīm. Nešķita ka durvis daudz izturēs...

Ziniet mēs bijām tā kā ieslēgti, tādēļ nezinu precīzi kā tikt ārā... Anyway, skrienam! Galvenais aizmukt...

[Aiva]

- Te ir tikai viena eja, - Volfs uzsauca, atlecot no durvīm. Viņš paskrēja garām Raienam, bet pie stūra apstājās, lai novērtētu Raiena izredzes, un pieskatītu pārējos.

[Elony]

"Jūs bez ieročiem skrieniet pa priekšu! Galu galā jūs glābt ieradāmies!" Rijoku sauca.
Bet arī sieviete netaisijās te palikt, tikai piesegt pārejos.
"Atrodiet Melāniju un jautājiet, kā ar so tikt galā!"
Ja pa alu skrien prom pārējie, arī Rijoku viņiem seko.

[Moriartijs]

Kā izskatās Melānija? Džeroms iesaucā skrienot pa gaiteni prom. Ātrāk tikt prom. Ārā. Un tad jau var aizkļūt jebkur. Laikam. Cerams... Varbūt? Ja līdz šim viss gāja uz leju, varbūt beigas nebūs tik trakas?