Šausmu sala, [PZP] Bermudu trijstūris Opcijas

[Lianjuks]

Šausmu sala.

Bermuda trijstūris.

Te nu būs. Cerams, ka nebūšu, ko sajaukusi, vai piemirsusi.
Atvainojos, jau savlaicīgi, par savām visām iespējamajām kļūdām.


Rijoko ( Elony )

Bija bijusi vētra. Nevarēja saprast, kas notika. Laiks likās vienkārši ideāls. Sākumā pūta patīkams ceļa vējš, bet tad iestājās tumsa un bezvējš. Nevarēja saskatīt savu degungalu. Džonka sasvērās. Nogranda pērkons, likās kaut kur nozibam zibens, bet bija tumšs. Gaisma pamazām cerīgi iemirdzējās, kaut kur augstu virs galvas. Apkārt valdīja klusums. Tad tumsai cauri izlauzās izmisīgi kliedzieni, bet Rijoko vēl joprojām neko neredzēja. Kliedzieni pieņēmās spēkā, kuģis valstījās no vieniem un uz otriem sāniem, kā satracināts vērsis. Sāka līt, bet joprojām bija tumšs. Cilvēki meklēja kaut ko, kas derētu, lai noturētu līdzsvaru, bet neko nevarēja atrast. Klājs bija slapjš un neviens nespēja noturēt līdzsvaru. Skanēja plunkšķi, it kā, kartupeļu maisi veltos pāri bortam un birtu ūdenī. tad atskanēja krakšķis. Kliedzieni pieņēmās spēkā, tie bija izmisuma kliedzieni. Nekas nebija redzams. Kuģis sāka strauji grimt.


Mesmers ( Džeroms )

- Džerom! Tu sutinātais jūras gurķi! – portugāliski aurēja kuģa kapteinis.

- Nāc šurp! Tie slaisti man līdz kaklam. Pastāvi pie stūres. Man dažs labs ērms jāpārmāca. - Nokāp`is no komandtiltiņa kapteinis devās uz kambīzi, lai apjautātos kokam, kaut ko, kas labāk palīdzētu ieriebt tiem airētājiem, kas dara neko. Galera slinki peldēja atklātajos ūdeņos, un kapteini tas bija nokaitinājis ne pa jokam. – Iedomājies! Šie skaitoties slimi!


Washulis ( Loranda )

Pirāti pētīgi nopētija Lorandu. meitene pie sieta pie fokmasta ar galvu uz leju viņus uzjautrināja.
– Labi uzvedīsimies? Ja tā, tad laidīsim tevim lejā. – smējās kāds notašķījies un ar rugājiem noaudzis vecis. Pirkstos vīrišķim bija daudz smagu zelta gredzenu, un tā krekls bija pamatīgi saplīsis. Bet viņš tik jaudāja truli smaidīt.

Kuģis rāmi šūpojās. – Nāksi lejā un dosi man vienu bučiņ?

Lorandas biedri bija iesprostoti kuģa tilpnē, bet tādēļ, ka Loranda viņiem patika vislabāk viņai bija vaļa redzēt sauli – žēl, ka tikai ar kājām gaisā. No kambīzes puses skanēja jautri smiekli. Loranda ar iedzērušo ārpus kuģa telpām bija viena.


Semijs ( Raiens )

Jahta bija noenkurojusies netālu no Bahamām. Vismaz tā bija iepriekšējā vakarā.

- Raien! Tu neticēsi! – kāds sāka raustīt Raienu ārā no gultas – bija seši rītā.

- Mūsu enkurs ir pazudis! TAS VĒL NAV VISS! Iedomājies! Mēs jūras vidū esam apzagti! Gandrīz nekas uz jahtas nav palicis! Motors ir izārdīts, it kā pats nelabais būtu tur ārdījies! Stūre nolauzta! Gribi dzirdēt vēl! NEVIENS NEKO NAV REDZĒJISUN PAT NE DZIRDĒJIS! – Raiena degungalā aurēja garš un slaids jauneklis. Zaļām šaudīgām ačtelēm, šauru mutes līniju, un ugunīgi sarkaniem matiem. – Klājs ir tā izpostīts, ka nesaprotu, kā to varēja izdarīt mums nedzirdot! Un vispār kāda velna pēc mēs gājām gulēt! Mēs taču gribējām... – aizelsies jauneklis beidzot aizvērās.


Apaču tuksneša rēgs ( Donkihots )

Viņš atradās milzīgā mucā. Tiešām milzīgā mucā. Galva sāpēja un pēdējais, ko viņš spēja atcerēties bija, tas, ka dabūjis ar airi pa galvu. Bet par to viņš nevarēja būt drošs. Viņš neredzēja uzbrucēju. Muca nepatīkami zvalstīja vīrieti. Viņu uzmodināja kāda savāda skaņa. Kāda salda balss sauca.

- Dokinkot! Dokinhot! – apkārt mucai pletās plašs bezgalīgs ūdens. Saucējs nebija redzams.


Storyteller ( Leanna )

Stjuartes pastaigājās pa lidmašīnu, kā pa skatuves mēli, un tik vienmuļi kladzināja.
- Riekstiņus, dzeramo? – papēžiem klabot stjuarte nozuda pilota kabīnē. Blakus Leannai uz galvas uzmaucis stereo austiņas gulēja kaut kāds japāņi puišelis. Viņš bija iesnaudies, un lidojums vilkās jau bezgalīgi. Pēc mirkļa Leannai paskrēja garām, kāda noraizējusies tukla stjuarte. Blakus atskanēja īdzīga balss, bet no otras puses, kur negulēja japāņu puišelis.

- Māsiņ, es gribu riekstiņus! – dīca rižs puisēns, ar šķelmīgu smaidu.

- Ja nedosi – kliegšu. - Tas patiesībā nebija, kaut kāds puisēns, tas bija Lorijs, bet tuvumā nevienas stjuartes. – Es tiešām kliegšu, Lea! – un zēns atrullēja apakšlūpu, kā uz raudāšanu.


Džezā tikai meitenes ( Melānija )

- Lūdzu, mīļie lidmašīnas pasažieri. – iesāka stjuarte – ja varēja ticēt nozīmītei, viņu sauca Salija. – Mēs esam nomaldījušies no kursa. Tādēļ lidojums ievilksies. - Melānija bija iestūķēta starp dieviem resniem vīreļiem, no kura viens siekalām tekot, nolika galvu uz Melānijas pleca. Stjuarte aizsteidzās uz lidmašīnas aizmuguri.


Džea ( Gvendolna )

Gvena sēdēja mīkstā, ērtā krēslā, un lidojums bija debešķīgs. Lidmašīna šķēla mākoņus, kā kuģītis ūdeni. Pie Gvendolnas pienāca djuarte (stjuarte) un pasniedza viņai mazu kastīti, ko varēja viegli paslēpt plaukstā. Kastīte bija pilna ar dažādām kapsulām, tabletēm, un tad djuarte pasniedza Gvenai glāzi. – Jūsu pusdienas kundze. – lidmašīnas salons bija koši zils, negribīgi pasmaidījusi djuarte devās prom.


(OCC: tās kapsulas ir nākotnes pusdienas, vakariņas un brokastis, normāla ēdiena tik pat kā nav, jo zemes resursi teju izsmelti. Normāls ēdiens aizliegts, atlikušās dabas aizsardzības dēļ. Nepārmetiet. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/xD.gif) )


Hworang666 ( Valters )

Valters atradās uz milzīga kruīza kuģa. Viņš stāvēja uz klāja, tālumā patīkami čīgāja vijoles. Kaut kas aiz muguras nosprakšķēja un uz kuģa pazuda elektrība. Atskanēja pārsteiguma elsieni, tad atskanēja smiekli. Visi jau bija pieraduši, ka elektrība šodien niķojas. Tā jau bija labu laiku, kopš viņi kuģoja pa Bermudu. Ausīs ielauzās izmisuma sauciens un divi jaunieši pieskrēja pie Valtera.
– Cienījamais, neviens mums netic! Mūsu draugs pārvēlās pār bortu un, un...! Nāciet paskatieties! – abi jaunieši bija par Valteru jaunāki, bet viens bija par viņu augumā plecīgāks un garāks. Abi likās izmisuši. – Mēs nezinām, kā tas notika, ser. Lūdzu, nāciet!


Aiva ( Volfs )

Volfs bija izmircis, no galvas līdz kājām. Viņa ceļi bija iegrimuši glumās zilaļģēs, un degunā sitās sāļā jūras smaka. Netālu mētājās lidmašīnas atliekas – sadragātas un sakusušas. Apkārt pletās sausa un nemīlīga pludmalīte, bet priekšā augsta un kaila klints. Debesīs virmoja kaut kas līdzīgs polārblāzmai. Tikai tā bija tāda indīgi zaļa un spoža, ka acis žilba . Aiz muguras pletās okeāns. Tas likās sastindzis. Apkārtnē valdīja vēl lielāks klusums nekā uz mēness. Tā likās ļoti nemīlīga. Pat viļņus nevarēja dzirdēt. Vienīgi Volfa sirdspuksti bija dzirdami, un skanēja jocīgi. Atmiņā bija kāds desmit minūšu robs. Nebija skaidrs, pa kuru laiku viņš te lāga nokļuvis. Tā vienkārši bija.

Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 02.04.2008 18:01

[Lianjuks]

Storyteller

Zēns apsēdās blakus Leannai un ilgi vēroja Reilu, kurš joprojām apstulbis blanza uz Leannu.
- Un ko man ar tevi tagad darīt? - zēns jautāja Leannai.


Elony - Aiva - Mesmers - Semijs

Radījums otrā pusē uz mirkli apstājās, bet tad atkal bija dzirdams, ka viņš turpina skriet. Ārčijs ne mirkli nedomājot metās pie ķēdēm otrā telpas pusē. Tās bija ķēdes ar kurām gūstekņi iepriekš bija piesaistīti pie sienas. Paņēmis ķēdes ar kurām pie sienas bija piesaistīts Raiens viņš metās pie Volfa.
- Tās vienīgās vairs nav iedzītas sienā. - un tad mēģināja viņķelēt tās ap durvju rokturi.
- Mēģiniet dabūt vēl. Ar vienu nepietieks priekš tāda briesmoņa. - labāka risinājuma par ķēdēm nebija. Pārējās bija iedzītas sienā.

Telpa kurā viņi atradās bija diezgan tumša un nemīlīga. Sienā iedzītās ķēdes ar skatu neuzlaboja. Gaismu deva neliela lāpa, kas bija gatava kuru katru brīdi izdzist. Vispār telpa bija strupceļš.

La Keira - Hworang666 - Apaču tuksneša rēgs

Žozefīne gandrīz aizsvilās, bet tikai gandrīz.
- Tu netiksi saskalīta molekulās! Un tie desmit kilometri ir caur sniegotiem laukiem un kalniem. Tu tiešām gribi atsalt? Neesi ne tik rūdīta kā Donkihots un ne tev kažoks kā vilkam.


Kalevale

Sirdspuksti likās atrodamies tuvu tuvu. Neviens neatbildēja.
Pēkšņi netālu starp krūmiem Poverpointa ievēroja zemē kādu cilvēku. Cilvēks bija bezsamaņā, tā bija jauna sieviete - Leanna. Ja Poverpointa nedzirdētu viņas sirdspukstus, tad varētu padomāt, ka sieviete jau mirusi.

( Leanna sk. ATD pavedienu. )

Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 29.05.2008 11:00

[La Keira]

Gan jau esz to varētu, Žozefīne atcirta. Deszmit kilometrri nav daudz un no sniega es nebaidoz. Un kas tad ir tā tava teleporrtācija, ko? Kamdēļ tad viņš teica, ka teleportācija ir cilvēka sadalīšana molekulāsz? Un kamdēļ man tev būtu jātic vairāk kā viņam... Ja reiz patsz savus pigorus nevari paveikt kā gribi, tad kāpēc gan lai tagad atkal visz nenoietu grreizi...

[Moriartijs]

Tūliņ, Džeroms noteica un pieskrēja pie pārējām ķēdēm mēģinādams tās izraut no sienas. Slikti nāk!

Lāpas raustīgajā gaismā arī neko daudz nevarēja redzēt. Ka tik neizdziest. Pārlaidis skatienu meklēdams jebko noderīgu telpā, Džeroms secināja ka nekas neizdosies. Nolāpīts strupceļš!

[Elony]

Rijoku pagaidām palika pie durvīm un centās tās kaut kā bloķēt. Slikti, ka uz iekšpusi, ja būtu uz ārpusi, būtu vieglāk.
Viņa cenšas saprast, vai ar šauteni nevar kaut kā nobloķēt rokturi, vai nav kaut kāds aizšaujamais - jebkas!
Prātīgākais bija censties durvis noturēt. Viņa to darīja kopā ar Volfu, lai gan stipra nepavisam nebija.
"Ātrak jūs! Domājiet un darāt!" viņa sauca, mudinot pārējos. Sievietei bija grūti valdīties, ņwmot vērā situāciju. Nekad ar ko tādu viņa nebija sastapusies un nezināja, ko darīt.

[Aiva]

Volfs atspiedās pret durvīm ar pleciem, pūloties sagrupēties lai veiksmīgāk amortizētos trieciens, kad lops ienesīsies durvīs.

Tad viņa skatiens krita uz ķēdi, ar ko viens no atrastajiem pūlējās apsiet durvju rokturi. Ja vien tā būtu pietiekami gara...

- Pagaidi, - Volfs iesaucās. - Ja te nekā vairs nav, iemānām viņu iekšā, un paši izsprūkam ārā un tad aizcērtam durvis? Jūs divi, nostiepiet ķēdi lai tas izdzimums paklūp pret to, un tad nesaties ārā, rijoku, varēsi dot viņam vēl vienu lodu pēcpusē, kad tas nesīsies iekšā?

[Moriartijs]

Laba, doma, Džeoms noteica atlaizdams ķēdi, kuru nesekmīg pūlējās izraut no sienas un pieskrējis pie Arčija paņēma viņa rokās esošās ķēdes otru galu un nostiepa pāri istabai, bet tā ka ķēde netraucē durvīm atvērties.

Esam gatavi, viņš teica Volfam. Ceru ka tas izdosies...

[Elony]

Rijoku vienā rokā turēja šauteni, gatavu to atkal izmantot, ja vajadzēs.
"Darām tā!" viņā izsaucās, joprojām spiežam uz durvīm ar svaru.
Sieviete sagatavojās lēcienam un tēmēšanai.
"Dot signālu, Volf, kad esi gatavs!" viņa vēl izsaucās, jo pati bija tik gatava rīcībai, cik vien iespējams.

[Big Bad Wolf]

OOC: Tā sanāca, ka man uzlika priekšapskati un nācās saspēlēties pa PZ. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/mellow.gif) Ak jā, zaļie ir Lianjuka posti.

Džerards devās pie durvīm. No sākuma viņš nospieda rokturi, kādu brīdi paturējis to nospiestu puisis atvēra durvis. Tiklīdz Džerards attaisīja durvis, kaut kas gigantisks iemetās viņa istabā. Radījums bija krietni garāks par puisi un izskatījās pēc...
- ĀĀĀ!
Puisis iebļāvās un pametās malā jo gigantiskais radījums metās viņam virsū. Tas bija... tārps ar rokām.
- Nē, tikai ne atkal. Tie tārpi. IENĪSTU. Pat negribu atcerēties, kas ar mani notika toreiz jūrā, kad tie kropļi metās man virsū.
Džerards paskatījās uz gultu, viņš cerēja, ka zem tās varēs palīst.

Zem gultas varēja palīst. Tārpam istabā sekoja līdzi vēl trīs.

Džerards vēlreiz paskatījās uz gigantu. Viņš jau bija notupies un rāpoja uz gultas pusi, lai varētu zem tās palīst. Puisim tas izdevās, nu viņš atradās zem gultas.
Džerards vēroja lielo tārpu, bet tad pie durvīm pamanīja vēl trīs.
- Oh, It’s my lucky day.
Puisis centās izdomāt plānu, kā varētu izkulties no šīs istabas nepārvēršoties par gigantisku tārpu barību.

Radījumi ierēcās un metās virsū Džerarda gultai, tur līst nebija bijis gudri.
Tārpi grūstija gultu pa labi un pa kreisi un grauza tajā iekšā pamatīgus robus. Blakus Džerardam pilēja to siekalas, tās izēda grīdā caurumus, kā skābe. Netālu no Džerarda mētājās piepūšamie baloni un viena kartona kaste.

Gigantiskie radījumi tikai ierēcās un metās uz gultas pusi. Tārpi grūstīja gultu pa labi un pa kreisi. Viņi grauza tajā pamatīgus robus. Uz mirkli Džerards sajutās kā bubma, jo radījumi viņu spārdīja šurpu turpu. Blakus puisim pilēja arī to siekalas, kas grīzā izgrauza pamatīgus caurumus.
- Laikam skābe.
Džerards secināja un centās nepieskarties riebīgajai masai. Netālu no Džerarda mētājās piepūšamie baloni un kaste.
- Ko lai es ar tiem iesāku?
Puisis izgrūda kasti no gultas apakšas un cerēja, ka tas novērsīs viņu uzmanību, kamēr viņš tiks līdz durvīm.

Tārpi iešķaidīja kasti uz visām pusēm. Nu tā izbira dažādi priekšmeti. Tai skaitā, sen neredzētas mantiņas, grāmatas, pūšamās krāsas baloniņi, asaru gāze, baloni un adatas. Aizsniedzamas bij tikai adatatas un baloni.

Neizdevās! Puisis neieguva pietiekami daudz laika, lai aizlīstu līdz durvīm, tārpi sašķaidīja kasti un no tās izbira dažnedažādas mantas, kuru starpā Džerards varēja sazīmēt grāmatas, pūšamās krāsas baloniņus, asaru gāzi, balonus un adatas. No šīm lietām viņs varēja aizsniegt tikai adatas un balonus.
- Ko lai es iesāku ar tiem baloniem? Varētu uzpūst, pēc tam ar adatu saspridzināt, varbūt tas novērsīs viņu uzmanību!
Džerards paķēra adatas un balonus. Viņš sāka tos pūst. Kad bija uzpūsti kādi pieci baloni, tad puisis ķērās pie adatas. Viņš uzspridzināja vienu balonu.
No skaļā trokšņa Džerardam aizkrita ausis, bet pēc neilga brīža viss bija kārtībā.

Gultas matracis jau dusēja neradījumu vēderā.
Spējā trokšņa izbiedēti radījumi atkāpās, mirkli šokēti blenzuši uz gultu tie atkal metās uzbrukumā.

Spējā trokšņa izbiedētie radījumi atkāpās, bet pēc neilga mirkļa tie atkal metās uzbrukumā.
- Ja es uzspridzinātu vēl dažus balonus, varbūt iegūtu nedaudz laiku, lai sadabūtu asaru gāzes baloniņu. Man ir jāmēģina!
Puisis piepūta vēl divus balonus. Nu kopā viņam bija vesali seši. Pēc mirkļa no gultas apakšas atkal varēja dzirdēt apdullinošo troksini, viņš uzspridzināja visus sešus balonus.
- Oh, this day is getting "better" and "better" with every minute.
Ausis atkal bija aizkritušas.

Rdījumi atsprāga atpakaļ un sastinga. Asaru gāzes baloniņi bija neaizsniedzami. Bet paņemt viņus varēja, kaut gan tas bija riskanti. Vajadzēja līst ārā no gultas apakšas. Radījumi varēja jebkurā bridī atjēgties.

Džerards ļoti uzmanīgi pabāza galvu ārā no gultas apakšas un secināja, ka troksnis licis tārpiem atsprāgt atpakaļ. Viņš izlīda no gultas apakšas, aizrāpoja līdz asaru gāzes baloniņiem. Viņš paņēma divus asaru gāzes baloniņus, kā arī rozā pūšamās krāsas baloniņu. Protams, krāsu izvēlēties nebija laika, puisis jau rāpoja atpakaļ uz pagulti. Gultai vairs nebija matrača.
Viņš palīda zem gultas un tārpu virzienā izpūta asaru gāzi.
- Mirstiet, maitas!
Protams, Džerards saprata, ka ar asaru gāzes baloniņu nespēs nogalināt šos gigantus, bet apstulbināt tos uz kādu brīdi gan bija iespējams.

[Aiva]

- Gatavs, - Volfs uzsauca un atlēca nost no durvīm, ar kāju paraujot līdzi arī arbaletu, ko pēc tam pieliecies pacēla. Uzvilkt un pārlādēt nebija laika. Turot arbaletu kreisajā rokā, ar labo Volfs izvilka lugeru, ar domu veltīt mošķim venu lodi pa ceļgalu, vismaz aizkavējot viņu no sliešanās uzreiz kājās.

Tagad neviens vairs neturēja ciet durvis, ļaujot mošķim ar pilnu ātrumu mesties iekšā telpā - tieši pāri Ārčija un Džeroma nostieptajai ķēdei.

Šo rakstu rediģēja Aiva: 30.05.2008 11:27

[Elony]

Rijoku veikli lēca nost no durvīm, bet ne dziļāk telpā, bet gan vairāk uz sāniem un arī šāva pa radījuma kājām. Un tā kā viņa sāva no šautenes un tuvumā, tad ložu spēkam bija kaut vai inerces dēļ traucēt briesmoņa līdzsvaram, lai viņš nevarētu izvairīties no ķēdēm. Ja iespējams, viņa vēl tiek tam aiz muguras un ar laidni sit pa muguru lai tas gāztos pāri ķēdei.

[Moriartijs]

Brīdis kad durvis atvērās lai briesmonis varētu brukt virsū bija visai biedējošs, protams Džeroms par nevienam nestāstīs, tādēļ labāk pievērsās ķēdes nostiepšanai, lai briesmeklis var apgāzties.

Šķit ka divi jaunie, kas ieradušies, jā meitenes vārds bija Rijoko, ja pareizi dzirdēju, bija pieraduši kauties ar līdzīgiem briesmoņiem... Būs jāpajautā tas kādreiz.

Arčij, turi stingri! Džeroms uzsauca. Burāšanas pieredze, un vētras, brr, lieti noder...

[Īvs]

Donkihots tikai nošūpoja galvu un turpināja soļot. Vilkam nav viņu jāsaprot, nevienam nav. Galvenais, lai viņš pats saprot, ir pie skaidra prāta un cīņas gatavībā. Pret abu Žozefīņu kaislībām Donkihots attiecās neitrāli, neko īpaši neņemot pie sirds (vien to par viņa rūdījumu). Kāda gan nozīme tam, vai francūziete tele... telepotējas vai iet kājām?

[Lianjuks]

La Keira - Hworang666 - Apaču tuksneša rēgs

Žozefīne ilgi lūkojās īstās Žozefīnes acīs.
- Tā saskaldīšana ir kaut kāds murgains zinātnieku izdomājums. Teleportēties ir viegli. Iepriekš nogāja greizi, zinu, bet man grūti tev to paskaidrot. Dodu savu goda vārdu, ka netiksi saskaldīta vai kā citādi apskādēta teleportējoties.

Vilks sarauca uzacis. - Donkihot, tu tici mītiem?


Elony - Aiva - Mesmers - Semijs

Ārčijs nostiepa ķēdi cik vien varēja.
Briesmonis aizķērās ķēdēs, bet bija par stipru un nenogāzās. Ja kāds turējās ķēdē tas noteikti tika parauts līdzi, protams, ja laikus neapjēdza, ka ķēde jālaiž vaļā. Ložu dēļ neradījums zaudēja līdzsvaru un ietriecās pretējā sienā. Aiz muguras briesmonim nebija iespējams tikt. Tas apjucis gulēja zemē pie pretējās sienas. Sejā ievizējās negantas dusmas un tas cēlās kājās, lai atkārtotu uzbrukumu.
Volfs, Rijoko, Raiens, Džeroms, Ārčijs atradās vistuvāk izejai.


Mr. Green.

Radījumi nelāgi gārdzot pusakli aizklunkurēja uz istabas otru galu atbrīvojot ceļu uz logu. Asaru gāzes baloniņi tos nedaudz nošokēja.
Pa atvērtajām durvīm telpā ielīda vēl trīs tārpi. Durvis bija pilnībā bloķētas.
Džerarda istaba atradās trešajā stāvā, bet tur gar viņa logu brauca smagā mašīna un tās kastei līdzīgā piekabe bija pilna ar atkritumiem.


Džezā tikai meitenes - Gross


Pēkšņi ala sāka drebēt, tam sekoja zemestrīcei līdzīgs grūdiens, kurā abi zaudēja līdzsvaru. Mirkli alā valdīja klusums, tikai mazi zemes pikuči bira Deividam un Melānijai matos.
Pēkšņi tajā pusē, uz kuru bija devies Volfs ar Rijoko atskanēja negants rēciens.
Melānijai tas likās, kaut kur sen dzirdēts, bet bija grūti pateikt kur. Ja varēja pateikt, kur, tad bija grūti pateikt, kas to izraisīja.

Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 30.05.2008 14:45

[Elony]

Rijoku iespruka izejā un turpināja šaut pa neradījumu, cerot to vismaz nedaudz aizkavēt.
"Ārā! ārā! ārā! Ārā un durvis ciet!" draudošās situācijas dēļ bija pagrūti labi runāt angliski, viņa spēja izsaukties tikai īsās frāzēs.

[Aiva]

- Alle raus! Šnell! - Volfs iesaucās, pārsteigts par neradījuma dzīvīgumu, tad apķērās. - Ārā, ārā, ārā, ātri!

Viņš pielēca pie durvīm, gatavs tās aizcirst aiz sevis, tiklīdz visi pārējie telpā esošie būs ārā no telpas.

[Moriartijs]

Briesmeklim krītot pāri ķēdēm, vai precīzāk, nekrītot, Džeorms tika norauts uz zemes, bet palaida ķēdi vaļā, pirms tik aizrauts ar visu monstru līdz istabas otram stūrim.

Tinamies prom, viņš vien paguva iesaukties, kas monstrs jau cēlās kājās. Lieki nevilcinājies, Džeroms rausās kājās un metās laukā no istabas.

Par laimi koridorā citi tād briesmekļi nebija manāmi..

Šo rakstu rediģēja mesmers: 30.05.2008 14:48

[Džezā tikai Meit...]

ooc: atsākam postot..

- Nē, neko citu nevaru salasīt. - Nomurmināja Melānija, pētot dienasgrāmatas rakstus. Pēkšņi sākās zemestrīce un viņa, zaudējot līdzsvaru, nokrita zemē, dienasgrāmatiņai drošībā paslīdot zem sevis.
- Kas pie velna.. ar tevi viss kārtībā? - Iesaucās meitene, plati ieplestām acīm cenšoties atgūties un pieslieties sēdus. Drupas krājās viņas izspūrušajos matos, kurus viņa sparīgi sapurināja. Bija iestājies klusums, bet te pēkšņi - atskanēja briesmīgs rēciens. Likās jau reiz kaut kur dzirdēts.
- Es to rēcienu zinu.. nav nekas labs. - Viņa noteica veroties uz pusi, no kurienes tas nāca. Vai tad tur neaizgāja Rijoku un Volfs?

[Semijs]

Raiens, kā visi pārējie metās laukā pa durvīm, kamēr mošķis ar ko viņš jau iepriekš bija sarunājies, apmulsis lūkojās sienā.
-Varētu to kro.pli vienkārši pārvērst šašļikā!-
Puisis asi izteicās un gaidīja, kad visi būs ārā un durvis būs aizcirstas ciet.

[Džea]

Kā to saprast:citur?Tas ir kā,teleportējās.
Gvena pjukusi jautāja sekojot Erisai.laikam viņu vel apjukušāku nebija nācies redzēt
Kad mēs vienreiz būsim galā?

[Gross]

Arī deivids pazaudējis līdzsvaru krita, bet atkrita pret alas sienu.... autumāts izkrita no rokām...
Deivids steidzīgi nometās ceļos un tumsā meklēja pa grīdu automātu...
"Man viss kārtībā... Kas te notiek?" tad beidzot arī sataustījis savu automātu pacēla to... un palicis uz ceļiem bija gatavs šaut...
"Tu zini kas tas ir...? vai to var nogalināt..?"