Rēgu tramvajs, [LS][PZP][C] Opcijas

[Malduguns]

Rēgu tramvajs

No gaisa nāca tāds pretīgs mitrums, kuru par lietu gluži nevarēja nosaukt. Tas bija rasinātājs, kurš slapju padarīja jebko, kas uzturējās ārā ilgāk par piecām minūtēm. Nepatīkamajai smīlāšanai pievienojās arī auksts vējš, kurš pūta cauri visām drēbēm un ar savām aukstajām rokām aizskāra vēlo ceļotāju, likdams upurim nodrebināties saltumā.
Neraugoties uz draņķīgo laiku, kalendārs spītīgi rādīja vasaras sākumu. Nupat jau 20 minūtes ritēja 4. jūnijs.
Tramvajs katrā pieturā ieradās ar slimīgu precizitāti un atvēra tikai pirmā vagona pirmās durvis. Pēc visiem noteikumiem, braucējam vajadzēja arī iekāpt pa šīm durvīm un uzrādīt braukšanas apliecību vai nopirkt biļeti.
Vadītājs bija vīrietis ap piecdesmit gadiem. Nopietns un precīzs. Tumšie mati jau bija sākuši sirmot un aristokrātiskajos vaibstos varēja manīt īgnumu. Vīrietis bija palielas miesasbūves, diezgan masīvs, bet ne gaļīgs. Varēja redzēt, ka labāk pretī viņam nerunāt, jo tumšās, drūmās acis brīdinoši raudzījās vēlajos braucējos.
Tramvajs ripoja mierīgi un ātri. Ārā pa logu neko nevarēja redzēt, jo gaisma tramvajā bija pārāk spilgta. Tomēr tā ik pa laikam noraustījās un ļāva paraudzīties arī ārā.
Bija ieslēgta apkure, jo nemīlīgais laiks bija pārāk nemīlīgs, lai atstātu tramvaju aukstu. Tomēr siltums gan žāvēja, gan palīdzēja braucējiem kļūt miegainākiem.
Un tikmēr tramvajs traucās tālāk uz kādu no priekšpilsētām.


Tramvajā no galapunkta brauc:
Lea Iesmotāja - Demjens Ferguss
Massacre – Aleksandrs Priede
Ungārijas ragaste – Airita Štāla
Tējas lapa – Dens Birks
Mattiass – Simons Mētra

Pārējie kāpj pa vienam vai pa diviem pieturās. Patiesībā, nav svarīgi, kādās. Vien gribu atgādināt, ka darbības vieta nav skaidri norādīta un tas nozīmē, ka Rīgas tramvaja pieturu nosaukumus, lūdzu neizmantot.

Šo rakstu rediģēja storyteller: 10.04.2008 17:25

[Īvs]

Vesta atviegloti iesmējās, atklāti priecādamās, ka citiem nesagādās rūpes apgādāt vienu nabaga sievieti.
Vēlams, bikses. Bet noderēs jebkas ... platāks par kleitu, viņa starojoši atbildēja smaidam.
Un, vai mūs kāds pavadīs, apskatot apkārtni, ja to darīsim šovakar pat? Jāatzīst, ka nevaru vien nosēdēt... Kāds mēnesis ir šodien?
Vesta jutās uzkurināta un atklājumu (patīkamu) gaidoša. No nesenajām skumjām bija palicis vien mazs drusciņš.

Šo rakstu rediģēja Apaču tuksneša rēgs: 19.05.2008 21:00

[Tējas lapa]

Dens klusējot baudīja zupu. Viņš īpaši neko neklausījās ko pārējie runā tikai pēdējo izdzirdēja. Drēbes man arī būtu vajadzīgas. Puisis palūkojās uz savām drānām. Atvainojos, ka iejaucos sarunā. Idzirdēju, ka runājat par drēbēm. Man līdzi ir tikai tās, kas pašlaik ir mugurā. Es nevēlētos staigāt visu šo laiku ko pavadu tikai šajās. Tas nebūtu higēniski. Viņš iejaucās abu sieviešu sarunā.

Šo rakstu rediģēja Tējas lapa: 19.05.2008 21:11

[Malduguns]

-Protams,-Gunda pamāja, izdzirdot Dena sacīto.-Kaut kam tādam mēs jau bijām gatavojušies.
Tad meitene atkal pievērsās Vestai.
-Skatīsim, kā es varēšu līdzēt. Domājams, ka pierunāšu veco īgņu Enifu,-viņa viegli pasmaidīja.
-Viņš daudz māk stāstīt, tomēr nemīl to darīt. Savādāks viņš mums ir,-meitene paskaidroja

[Īvs]

Enifs, Enifs, pastāsti man par šo Enifu! Kāds ir viņa stāvoklis sabiedrībā?
Vesta pēkšņi sajūtās tā, it kā runātu ar kādu senu sirdsdraudzeni jaunākās klačas. Viņa atstutēja zodu uz plaukstas, un spilgtām acīm lūkojās Gundā.
Vai nevarēsi arī pati mūs visus pavadīt? Es būtu ļoti priecīga.

[Malduguns]

Gunda pasmaidīja.
-Viņš ir mans otrās pakāpes brālēns no mammas puses. Jau no bērna kājas gaužām skeptisks un neiecietīgs pret visu. Tomēr tad, kad nomira viņa tēvs, puisis pagalam noslēdzās sevī. Uz visu šo pasākumu viņš raugās izteikti negatīvi un īpaši nevēlas iesaistīties. Daudzi runā, ka viņš vēloties, lai viņu noķer un izmanto kā vienu no tiem, kuri cīnās pret citiem tajā sasodītajā arēnā. Tomēr es domāju, ka tā nav. Viņš ir nerunīgs, tomēr viņā kaut kas ir. Kaut kas tāds, ko viņš nelaiž ārā, bet kas tāds, kas varētu viņam palīdzēt. Viņš atbalsta Rīgelu, viņa kandidatūru, bet dara to klusi un nemanāmi. Es pat īsti nezinu. Viņš ir klusētājs. Vientuļnieks,-Gunda paraustīja plecus.
-Es nezinu, ko vēl teikt,-viņa piemetināja.

[Īvs]

Es nedomāju, ka klusums šeit un ar viņu varētu ko traucēt. Esmu pārliecināta, viņš daudz laika pavada pie klusās dabas, valda tāda harmonija un miers... ka varētu vienīgi apskaust.
Tu minēji arēnu? Vai tas ir kas līdzīgs manas pasaules seno laiku Nāves arēnai Romā? viņa līdzjūtīgi sašķobīja seju, jau it kā nojaušot atbildi.

[Malduguns]

-Tas ir neliels norobežots laukums, kur tu cīnies par savu kailo dzīvību. Bez ieročiem. Bez noteikumiem,-Gunda skumji paskaidroja.-Tas ir baisi un šausmīgi. Un tā viņiem ir lieliska izklaide,-viņa piemtināja.

[Īvs]

Tā jau man šķita. Un tad viņa atskārta. Ak, kungs! Un tas notiek šobrīd, tagad uz vietas šajā valstī? Kā tas iespējams? Tas taču notika tik sen! Tas nav nekas vairāk apr cilvēku nežēlestību! Kam, kam tā ir lieliska izklaide? Es ar lielākajām šausmām ar vienu aci ielūkotos tajā visā, ja mani turp aizvestu. Vai nevaram vienkārši atklāt, ka esam ieradušies no nākotnes citas planētas (?) un pastāstīt nākotnes daudz lietderīgākus izklaides paņēmienus, kas nemaksātu dzīvības? Vai viņi bauda, kā tiek galināti arī dzīvnieki? Un vai šai pasaulē ir vēl kautk as tik interesants, ko būtu vērts nolūkot ar šķību aci un pamācīt?
Jautājumi, vieni vienīgi jautājumi...

[Mattiass]

Arī Simons beidzot nokāpa lejā un pievienojās vakariņotājiem. Viņš jautājumus neuzdeva un izmantoja iespēju pieēst māgu. Tiesa, savu uzmanību telpā notiekošajam viņš pievērsa.

OOC: Jau otro reizi es nevaru noticēt, ka mūsu saruna tiek sadzirdēta visā telpā. Tā tomēr ir privāta, vismaz tā bija domāts.

OOG: Galīgi garām. Jūs sēdējāt tiešajā tuvumā pie tā paša galda, citi nesarunājas, līdz ar to jūsu sarunu var perfekti dzirdēt, ja vien tā nenotiek čukstus, un arī tad varētu mēģināt kādu vārdu saklausīt. Gribi privātu sarunu — ņem Gundu un ejiet ārā runāties. Lai gan, IMO, šitā pārāk daudz darīt (privātas sarunas) lomu spēlē nav pārāk laba prakse (īpaši, ka nabadzītēm tāpat agri vai vēlu nāktos to visu, par ko jūs tur runājat, skaidrot visiem. Bez paskaidrojumiem nekur jau nesūtīs, citādi smagi aplauzīsies, neviens savu dzīvību neriskēs pats nezin kā dēļ). storyteller, protams, var būt šai jautājumā cita nostāja, tā kā šis ir tikai mans viedoklis.

Šo rakstu rediģēja Mattiass: 20.05.2008 00:21

[Massacre]

Ielējis sev bļodiņā ēdamo un kāri ēda, nebaidīdamie slikt vēl klāt, kad pirma boda bija izēsta, ja vien kāds nesita pa nagiem. Viņš kopumā izēda apmēram četras zupas bļodas, laikam ķermenis joprojām pieprasīja kārtīgu samaksu par negulēto nakti un pārpūli, dīvaino pasauli un tā tālāk.
Kad bija paēdis, klusejot ieklausījās sarunās pie galda un gaidīja mirkli, kad varēs doties apkārtnes iepazīšanā.

[washulis]

Labi, paldies. Un kādas drēbes tiešām noderētu. Emanuela pabeidza ēst un ātri piecēlās no krēsla, lai varētu kaut ko atrast Sebastianam. Domāju, ka viņam patiks brokas... tfu, vakariņas gultā. Viņa priecīgi nodomāja un aizgāja, kur pirmīt norādīja Gunda. Atvainojiet. Šīr ir virtuve ja? Viņa ielūkojās telpā.

[Malduguns]

Emanuela

Kaut kur ar skaļu blīkšķi kaut kas nokrita. Virtuvē gar malām rindojās plaukti ar traukiem, pašā vidū atradās milzīgs galds, kura līdzinieks bija ēdamzālē un tālākajā malā varēja redzēt pavardu. Tam blakus vīdēja puspievērtas durvis, pa kurām ienāca tas pats jauneklis, kurš visus bija klusējot mazliet īgni sagaidījis.
-Un pēc kā tad izskatās? Protams, ka šī ir virtuve,-viņš sacīja. Balss bija tā pati skanīgā, kura modināja visus uz vakariņām. Skatiens - tukšs un pelēks, teju vai neizdibināms.

Vesta

Gunda uzrāva uzacis un skeptiski palūkojās uz Vestu.
-Neiespējami,-viņa nošūpoja galvu.-Viņi ir barbari un tas, ko viņiem ierāda kādas citas tautas tiks izkropļots un tik un tā pārvērsts par asinsizliešanu,-meitene sacīja.

[washulis]

Nu... Nevis pēc parastas virtuves, bet pēc ... jaukas virtuves. Viņa it kā glaimīgi noteica, bet tad sāka runāt par lietu. Vai jums ir kāds siltais ēdiens? Piemēram zupa. nevis man, aukstā zupa bija tiešām garšīga, bet manam draugam. Viņš ir vienā no istabiņām, guļ un izskatās nedaudz apaukstējies. Viņa lēni vaicāja, nopētot daudzos plauktus un pavardu. Es ceru, ka jūs neiztraucēju. Viņa nedroši vēl piemetināja.

[Ungaarijas ragas...]

Airita visu darīja monotoni un ar bezcerīgu skatienu. Viņa bija te, hrens viņu zina kur un nebija ne mazākās nojausmas, kad viņa tiks atpakaļ. Te plosījās karš, nu labi ne te, bet kaut kur mazliet tālāk un viņai būs jāpiedalās kaut kādā maskēšanās kampaņā. Meitene tikai ar grūtībām saprata, kas vispār ir kas.
Burvīgi, noteikti nepaies ne piecas dienas, kad es jau te būšu atstiepusi kājas.
Viņa turpināja klusuciešot ēst, kaut arī katrs kumoss spriedās rīklē.

[Īvs]

Vesta nokrekšķinājās, lai izdzītu mazo dusmu vilnīti no nervu šūnām.
Citas tautas? Varbūt tu gribēji sacīt citplanētieši?
Sievietes uzvedība viņu pašu sarežģīja. Skatoties no malas, nebūtu lieki teikts, ka sieviete viegli un bez bažām ieslīdēja citas pasaules politiskajā dzīvē. Vai tas būtu bijis Vestas mierinājums, ja uzskatītu, ka šobrīd vissvarīgāk ir atsiet pēc iespējas vairāk politisko aplamību mezglus?
Ja jau tā, tad tā.
Ja jau ienākts šeit, jāpadara tā lieta līdz galam. Taču šī uzdevuma puse nerādījās visai gaiša.
Viņa nopūtās un lēma par labu vēl vienam gastronomiskam baudas mirklim, un lēja bļodā zupu, līdz malām. Maltīte nebija galā, tā nebija nosacīta.
Un tomēr, varētu ko darīt šīs lietas labā. Ir jābūt kādai iespējai.

[Malduguns]

Emanuela

Enifs savādi nošņaukājās, kaut ko nomurmināja un piegāja pie kāda skapja.
-Pašlaik nav, bet ja viņš ir slims, tad var uzvārīt buljonu, lai gan sākotnēji labāk būtu ļaut viņu apskatīt kādam, kurš ir vairāk zinošs šajās jomās,-jauneklis sacīja un vēl aizvien rakņājās pa plauktiņiem.

Vesta

-Nē, citas tautas no mūsu pasaules. Sūtņi jau ir bijuši, tomēr nekas nav mainījies uz labo pusi,-Gunda ar karotes galu zīmēja kaut ko savā zupā.
-Ja risinājums ir, tad vēl neviens nav to atradis vai interpretējis pietiekoši pareizi,-meitene atbildēja.

[Īvs]

Žēl, žēl, ka nevar izmainīt šo pasauli, Vesta bezcerīgi secināja. Apetīte bija zudusi, tomēr nevarēja atstāt neizēstu bļodu tās pašas pieklājības dēļ.
Risinājums ir vienmēr, vajag tikai mācēt to atrast. Kaut kādā mērā mēs mainīsim šīs pasaules daļiņu, sīku vienību. Ja šeit ir bijuši sūtņi, tādi paši pakļautie kā mēs, kāpēc tie nav spējuši atgūt šīs zemes politisko varu? Vai arī tas ir noticis tad, kad jūs vēl bijāt uz zaļa zara?
Vestas jauniegūtā informācija bija atstāsta tai paredzētā vietā, līdz laikam, kad tā tiks izsijāta un analizēta pilnībā.

[Massacre]

Aleksandrs sākumā ar interesi klausījās sarunās un sekoja visam teiktajam līdzi, bet sapratis, ka sarunas netiek guži risinātas kā diskusija, bet kā divu personu dialogs, viņš sāka ļauties vakara snaudienam un gandrīz vai aizmiga zupas šķīvī. Lai novērstu turpmākos iespējamos, nepatīkamos incidentus, Alaksandrs piecēlās no galda, atvainojās, lūdza, lai viņu pamodina, kad notiks kaut kas, kas attieksies konkrēti uz visiem un devās uz savu istabu gulēt.

ooc: īgnums mani uzvarēja. Happy victory!/nekā personīga/

Šo rakstu rediģēja Massacre: 28.05.2008 21:29

[washulis]

Nu ja. Te ir kāds, kas ir zinošāks šādā jomā? Emanulea novaicājās, palūkojoties uz savu kurpju purngaliem. Lai arī neizskatījās, ka tas būtu kas nopietns, bet varu arī maldīties. Viņa domīgi nosprieda un nolēma, ka labāk netraucēt darbā. Paldies par to pašu. Veiksmi darbā. Viņa vēl noteica un izgāja no virtuves, atgriežoties istabā, kur visi vēl sēdēja pie galda.

[Malduguns]

Vesta

-Tas bija sen, pārāk sen. Jā, tad mēs vēl bijām uz zaļa zara,-Gunda nomurmināja, palūkojās apkārt un sāka sparīgi ēst, it kā no tā būtu atkarīga viņas dzīvība.
-Mēs pat nezinām, no kurienes viņi bija ieradušies,-Gunda paskaidroja.

Emanuela

Enifs ar savādi uzrautām uzacīm nolūkojās Emanuelai pakaļ.
-Interesanti gan, ja viņai vajag zinošākā palīdzību, kur viņa atkal aizplenderējās?-viņš pie sevis nopurpināja.