Šausmu sala, [PZP] Bermudu trijstūris Opcijas

[Lianjuks]

Šausmu sala.

Bermuda trijstūris.

Te nu būs. Cerams, ka nebūšu, ko sajaukusi, vai piemirsusi.
Atvainojos, jau savlaicīgi, par savām visām iespējamajām kļūdām.


Rijoko ( Elony )

Bija bijusi vētra. Nevarēja saprast, kas notika. Laiks likās vienkārši ideāls. Sākumā pūta patīkams ceļa vējš, bet tad iestājās tumsa un bezvējš. Nevarēja saskatīt savu degungalu. Džonka sasvērās. Nogranda pērkons, likās kaut kur nozibam zibens, bet bija tumšs. Gaisma pamazām cerīgi iemirdzējās, kaut kur augstu virs galvas. Apkārt valdīja klusums. Tad tumsai cauri izlauzās izmisīgi kliedzieni, bet Rijoko vēl joprojām neko neredzēja. Kliedzieni pieņēmās spēkā, kuģis valstījās no vieniem un uz otriem sāniem, kā satracināts vērsis. Sāka līt, bet joprojām bija tumšs. Cilvēki meklēja kaut ko, kas derētu, lai noturētu līdzsvaru, bet neko nevarēja atrast. Klājs bija slapjš un neviens nespēja noturēt līdzsvaru. Skanēja plunkšķi, it kā, kartupeļu maisi veltos pāri bortam un birtu ūdenī. tad atskanēja krakšķis. Kliedzieni pieņēmās spēkā, tie bija izmisuma kliedzieni. Nekas nebija redzams. Kuģis sāka strauji grimt.


Mesmers ( Džeroms )

- Džerom! Tu sutinātais jūras gurķi! – portugāliski aurēja kuģa kapteinis.

- Nāc šurp! Tie slaisti man līdz kaklam. Pastāvi pie stūres. Man dažs labs ērms jāpārmāca. - Nokāp`is no komandtiltiņa kapteinis devās uz kambīzi, lai apjautātos kokam, kaut ko, kas labāk palīdzētu ieriebt tiem airētājiem, kas dara neko. Galera slinki peldēja atklātajos ūdeņos, un kapteini tas bija nokaitinājis ne pa jokam. – Iedomājies! Šie skaitoties slimi!


Washulis ( Loranda )

Pirāti pētīgi nopētija Lorandu. meitene pie sieta pie fokmasta ar galvu uz leju viņus uzjautrināja.
– Labi uzvedīsimies? Ja tā, tad laidīsim tevim lejā. – smējās kāds notašķījies un ar rugājiem noaudzis vecis. Pirkstos vīrišķim bija daudz smagu zelta gredzenu, un tā krekls bija pamatīgi saplīsis. Bet viņš tik jaudāja truli smaidīt.

Kuģis rāmi šūpojās. – Nāksi lejā un dosi man vienu bučiņ?

Lorandas biedri bija iesprostoti kuģa tilpnē, bet tādēļ, ka Loranda viņiem patika vislabāk viņai bija vaļa redzēt sauli – žēl, ka tikai ar kājām gaisā. No kambīzes puses skanēja jautri smiekli. Loranda ar iedzērušo ārpus kuģa telpām bija viena.


Semijs ( Raiens )

Jahta bija noenkurojusies netālu no Bahamām. Vismaz tā bija iepriekšējā vakarā.

- Raien! Tu neticēsi! – kāds sāka raustīt Raienu ārā no gultas – bija seši rītā.

- Mūsu enkurs ir pazudis! TAS VĒL NAV VISS! Iedomājies! Mēs jūras vidū esam apzagti! Gandrīz nekas uz jahtas nav palicis! Motors ir izārdīts, it kā pats nelabais būtu tur ārdījies! Stūre nolauzta! Gribi dzirdēt vēl! NEVIENS NEKO NAV REDZĒJISUN PAT NE DZIRDĒJIS! – Raiena degungalā aurēja garš un slaids jauneklis. Zaļām šaudīgām ačtelēm, šauru mutes līniju, un ugunīgi sarkaniem matiem. – Klājs ir tā izpostīts, ka nesaprotu, kā to varēja izdarīt mums nedzirdot! Un vispār kāda velna pēc mēs gājām gulēt! Mēs taču gribējām... – aizelsies jauneklis beidzot aizvērās.


Apaču tuksneša rēgs ( Donkihots )

Viņš atradās milzīgā mucā. Tiešām milzīgā mucā. Galva sāpēja un pēdējais, ko viņš spēja atcerēties bija, tas, ka dabūjis ar airi pa galvu. Bet par to viņš nevarēja būt drošs. Viņš neredzēja uzbrucēju. Muca nepatīkami zvalstīja vīrieti. Viņu uzmodināja kāda savāda skaņa. Kāda salda balss sauca.

- Dokinkot! Dokinhot! – apkārt mucai pletās plašs bezgalīgs ūdens. Saucējs nebija redzams.


Storyteller ( Leanna )

Stjuartes pastaigājās pa lidmašīnu, kā pa skatuves mēli, un tik vienmuļi kladzināja.
- Riekstiņus, dzeramo? – papēžiem klabot stjuarte nozuda pilota kabīnē. Blakus Leannai uz galvas uzmaucis stereo austiņas gulēja kaut kāds japāņi puišelis. Viņš bija iesnaudies, un lidojums vilkās jau bezgalīgi. Pēc mirkļa Leannai paskrēja garām, kāda noraizējusies tukla stjuarte. Blakus atskanēja īdzīga balss, bet no otras puses, kur negulēja japāņu puišelis.

- Māsiņ, es gribu riekstiņus! – dīca rižs puisēns, ar šķelmīgu smaidu.

- Ja nedosi – kliegšu. - Tas patiesībā nebija, kaut kāds puisēns, tas bija Lorijs, bet tuvumā nevienas stjuartes. – Es tiešām kliegšu, Lea! – un zēns atrullēja apakšlūpu, kā uz raudāšanu.


Džezā tikai meitenes ( Melānija )

- Lūdzu, mīļie lidmašīnas pasažieri. – iesāka stjuarte – ja varēja ticēt nozīmītei, viņu sauca Salija. – Mēs esam nomaldījušies no kursa. Tādēļ lidojums ievilksies. - Melānija bija iestūķēta starp dieviem resniem vīreļiem, no kura viens siekalām tekot, nolika galvu uz Melānijas pleca. Stjuarte aizsteidzās uz lidmašīnas aizmuguri.


Džea ( Gvendolna )

Gvena sēdēja mīkstā, ērtā krēslā, un lidojums bija debešķīgs. Lidmašīna šķēla mākoņus, kā kuģītis ūdeni. Pie Gvendolnas pienāca djuarte (stjuarte) un pasniedza viņai mazu kastīti, ko varēja viegli paslēpt plaukstā. Kastīte bija pilna ar dažādām kapsulām, tabletēm, un tad djuarte pasniedza Gvenai glāzi. – Jūsu pusdienas kundze. – lidmašīnas salons bija koši zils, negribīgi pasmaidījusi djuarte devās prom.


(OCC: tās kapsulas ir nākotnes pusdienas, vakariņas un brokastis, normāla ēdiena tik pat kā nav, jo zemes resursi teju izsmelti. Normāls ēdiens aizliegts, atlikušās dabas aizsardzības dēļ. Nepārmetiet. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/xD.gif) )


Hworang666 ( Valters )

Valters atradās uz milzīga kruīza kuģa. Viņš stāvēja uz klāja, tālumā patīkami čīgāja vijoles. Kaut kas aiz muguras nosprakšķēja un uz kuģa pazuda elektrība. Atskanēja pārsteiguma elsieni, tad atskanēja smiekli. Visi jau bija pieraduši, ka elektrība šodien niķojas. Tā jau bija labu laiku, kopš viņi kuģoja pa Bermudu. Ausīs ielauzās izmisuma sauciens un divi jaunieši pieskrēja pie Valtera.
– Cienījamais, neviens mums netic! Mūsu draugs pārvēlās pār bortu un, un...! Nāciet paskatieties! – abi jaunieši bija par Valteru jaunāki, bet viens bija par viņu augumā plecīgāks un garāks. Abi likās izmisuši. – Mēs nezinām, kā tas notika, ser. Lūdzu, nāciet!


Aiva ( Volfs )

Volfs bija izmircis, no galvas līdz kājām. Viņa ceļi bija iegrimuši glumās zilaļģēs, un degunā sitās sāļā jūras smaka. Netālu mētājās lidmašīnas atliekas – sadragātas un sakusušas. Apkārt pletās sausa un nemīlīga pludmalīte, bet priekšā augsta un kaila klints. Debesīs virmoja kaut kas līdzīgs polārblāzmai. Tikai tā bija tāda indīgi zaļa un spoža, ka acis žilba . Aiz muguras pletās okeāns. Tas likās sastindzis. Apkārtnē valdīja vēl lielāks klusums nekā uz mēness. Tā likās ļoti nemīlīga. Pat viļņus nevarēja dzirdēt. Vienīgi Volfa sirdspuksti bija dzirdami, un skanēja jocīgi. Atmiņā bija kāds desmit minūšu robs. Nebija skaidrs, pa kuru laiku viņš te lāga nokļuvis. Tā vienkārši bija.

Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 02.04.2008 18:01

[La Keira]

Žozefīne sekoja. Donkihots vēl spēja saglabāt optimismu, bet viņa jutās tikai nogurusi. Meitene novilka tupeles. Neciešami apavi. Kad man reiz būs nauda, nopirkšu normālus. Vēsās, smalkās pludmales smiltis patīkami atdzesēja sakarsušās pēdas.
-Cik tālu mumsz jāiet?

[Lianjuks]

Storyteller (occ: mans domāt, ka labās rokas rādītājpirksts, bet neesmu droša. Lai tad iet rādītājpirksts.

Čūska iešņācās.
- Tu nepavēlēsi tam!
Asa sāpe pārskrēja pār pirkstu un iestājās tumsa.

- Leanna, kur tu esi! - kaut kur skan jūra. - Leann, atsaucies!
Leanna atraadās sāļā jūras ūdenī - šķiet krastā. Vieta, kur viņa atradās bija sekla un meitene atradās guļus stāvoklī. Apkārtne tinās tumsā. Tā nebija nakts tumsa - Leanna vienkārši neko nespēja saskatīt.
Galva likās, kā no akmens un nebija spēka. Viņai likās, ka kaut ko ir pazaudējusi, bet nevarēja saprast ko. Bija grūti pakustēties. Auksti jūras vilnīši šļācās pāri viņas augumam un atkal sauciens.
- Atsaucies! Kur tu esi? - balss sāka attālināties. Balss piederēja zēnam, tas varēja būt tas puišelis no lidmašīnas.


Aiva - Elony - Gross - Džezā tikai Meitenes

Ala likās virzāmies klintī bezgalīgi.
Vienīgais apgaismes objekts bija lāpas, kas spīdēja ar blāvu zilu uguni.
Gājiens ilga, jau kādu laiku, kad pēkšņi Volfs kaut kam uzdūrās.
Tā bija neliela, pelēka apbružāta dienasgrāmata.


Mesmers - Semijs

Ārčijs sarauca uzacis. - Tu tiešām esi dīvainis. - Džeroms nemanīja neko tādu, kas varētu palīdzēt apdzēst Raienu.
- Nezinu, viņš vienkārši izgaisa. Lūdzu vismaz atbrīvo mani. Tracina šīs nolāpītās ķēdes.


Džea

Gājiens ilga jau kādas piecpadsmit minūtes. Erisa tikai soļoja un soļoja. Kad likās, ka viņa ir zaudējusi runas spējas viņa beidzot ierunājās.
- Mums būs jāiet uz pludmali. Ir slikti.


Hworang666 - La Keira - Apaču tuksneša rēgs

Vilks atbildēja Žozefīnei.
- Cauri kalniem un tad cauri džungļiem. Pēc tam nokļūsim mūsu gala mērķī. Kādi piecsimt kilometri. - viltus Žozefīne sarauca uzacis.
- Ļauj atgādināt, ka viņi ir cilvēki un es savā ziņā arī.


Washulis

- To tu pārprati. - atbildēja dēmons. - Vai vēlies mani redzēt? Āāā... un kāpēc es nedzirdu tavas domas?

Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 11.05.2008 11:01

[Īvs]

Izdzirdējis, kādu ceļa gabalu nāksies pieveikt kājām (?), Donkihots noburkšķēja dažas nicinošas frāzes, tomēr neko citiem saprotu nebilda. Kā jau tas šeit gadījās visai bieži, vīrs skaidri zināja, ka ceļā kaut kas atgadīsies — radīsies kāds traucēklis, misēklis, kāds slepkava, kas turēs viņu slavas augstienēs kā gardākās pudienās visā gada laikā vai pat gadsimtā (kaut viņš aizrītos, ja šādi tomēr vēl gadīsies!), kāds pārdabisks, dzīvniecisks monstrs, kura dzimtene vienmēr ir bijusi šī nolādētā Bermuda! Par svarīgāko uzdevumu šobrīd Donkihots uzskatīja noskaidrot, kāpēc viņš ir šeit un kāds būs šī veicamā ceļa galamērķis. Tad arī varēs domāt par izbēgšanas mēģinājumiem. Lai kā negribētos, viņam tomēr nāksies kontaktēties ar vienīgajiem cilvēkiem šajā apkārtnē, biedriem, kas pagaidām vēl ir viņam blakus, lai izveidotu plānu, kā pēc iespējas drīzāk izvairīties no šiem runātīgajiem vilkiem. Un lai arī Donkihots ir tiem pateicību parādā par savu dzīvības glābšanu, un ir uzskatāms tas, ka tie tuvākajā laikā viņu neapdraudēs, ir radies pamats domāt (un jācer, ka ne tikai viņam, bet arī viņa līdzesošajiem), ka ir pienācis brīdis šķirties.
Vīrs manāmi netīši pameta oli kādu gabalu uz priekšu, tieši līdzās vilkam-barvedim, lai atkal to paceltu un soļotu vilkam blakus.
Lūdzu, saki man, kāpēc mēs esam šeit, viņš pieklusinātā, bet samērā pavēlošā balsī ierunājās, tā, lai viņa vārdi būtu dzirdami tikai starp viņiem.

[Moriartijs]

Nesauc mani par dīvaini. Nav mana vaina ka nāku no cita gada. Man ir sarūsējis nazis, mēģināšu. Džeroms piegāja pie Raiena lai viņu atbrīvotu un sāka griezt auklas vai nu kas tur bija, kas viņu bija sasaistījis.

Kas ir tā Leanna? viņš pajautāja, lai uzzinātu, kādēļ viņš šeit vispār nonācis.

[washulis]

Tad jau labi. Loranda pie sevis nodomāja. Tad jau nebūs TIK traki. Viņa turopināja sēdēt uz vietas, domājot, ko lai vēl tādu pasaka, jo juta ka tur sēdēt klusumā, ļaujot neredzamajam deminam viņu vērot, likās ļoti nepatīkami.

Jā es labpār tevi vēlētos redzēt. Viņa piebilda, bet saklausot teikuma turpinājumu, viņa nedaudz samulsa. Oi. Es tak galīgi biju par viņu aizmirsusi. Loranda atcerējās par skorpioni'ju viņai kaklā. Bet ja tagad demons arī zina, ka kaut kas nav labi...

Viņa neko neteica, cerot, ka demons nesāks par to prātot, bet tā domāt bija muļķīgi.

[Gross]

Deivids sekoja visiem alā... Puisim nepatika tāda staigāšana pa tumsu... Kad jau palika pavisam tumš un neplūda gaisma vairs no ieejas Deivids ieslēdza lukturīti kurš bija pievienots viņa ierocim, bet vēl jo projām nekas nenotika... Indikators rādija ka baterija ir pilna, bet gaisma neparādijās... Puisis jau vairs par šādām dīvainībām nebrīnijās, jo izskatījās ka neviena no 21 gadsimta tehnoloģijām šeit šajā salā nestrādā... brīdī kad visi apstājās pie kautkā, Deivids arī piegāja tuvāk pārējiem un iejautājās:
"Kas tur ir...?"

[Malduguns]

Leanna iekaucās un sajuta asas sāpes pirkstā.
Mirklis un tumsa. Tumsa visapkārt un tik dziļa, ka neko nevarēja saskatīt. Un vēl tā savādā zaudējuma sajūta. Leanna bija ko pazaudējusi, bet viņa nevarēja atminēties tieši, ko.
Balss. Balss šajā tumsas okeānā.
Starp citu, kāpēc viss bija tik slapjš?
Leanna pieslējās sēdus. Kāds viņu sauca.
-Hēēēēēi!!! Es esmu te!-meitene nokliedzās no visas sirds.

[La Keira]

Piecszimt kilometrri? Žozefīne apstājās. Pieci simti kilometrru? Un šī saucāsz sala. Tik pat labi varēji pateikt, ka mumsz ir kājām jāpāriet pāri visai Frrancijai. Labi. Lai nu tā būtu. Viņa noteica un apsēdās. Tādā gadījumā mēsz nakšņosim šeit. Tas ir tāls gabals, neēdušam, negulējušam cilvēkam un ja mumsz būtu kur steidzami jābēg, jūz būtu teicisz desmit kilometrri.
Veselais saprāts gan lika celties augšā un doties, kad jāseko, bet Žozefīne spītigi apgūlās uz aizvēra acis.

[Aiva]

Volfs pietupās, nenolaižot acis no ejas dziļāk kalnā, un piesardzīgi pavēra mazo burtnīciņu, mēģinot krēslā kaut ko saskatīt.

- Tāda sajūta, ka iziesim cauri zemei, - viņš murmināja pie sevis. Priecēja, ka neviens mošīs negrasījās viņus apēst, tomēr tā kā nebija ne vēsts arī no atbrīvojamajiem, īsti priecāties par ko nebija...

[Elony]

Kamēr Volfs pētija atrasto grāmatiņu, Rijoku pagāja uz priekšu un lūkojās tālāk iekšā alā. Brīdis, kad Volfs centās ko saskatīt papīra lapās, būtu piemērots, lai kāds viņiem no tumsas uzbruktu. Sieviete vēlējās būt tam gatava, ja tas notiktu.
"Vai tiksim iekšā pazemes valstība un satiksim ļauno dievi Idzanami vai arī kristiešu ellē un tās Sātanu." nevarēja saprast, vai viņa joko, vai runā nopietni. "Ja jau mīti par briesmoņiem un dēmoni ir patiesi, varbūt tādi ir arī par dieviem?"

[Gross]

Deivids bija piegājis pie Volfa un skatījās ko viņš tur dara. Dzirdējis ko nomurmināja Volfs Deivids nopētija apkārtnes tumsu un iespieda autum;atu ciešāk rokā lai vajadzības gadījumā varētu šaut uz draudiem...

[Džezā tikai Meit...]

Melānija ar nelielām bažām iegāja alā. Viņai netika šauras un tumšas vietas. Viņa gāja aiz Rijoku un Volfa, neatpaliekot ne mirkli. Pēkšņi pa priekšu ejošais vīrietis uzdūrās kaut kam, un visi sanāca ap viņu, lai aplūkotu, kas tas ir.
- Dienasgrāmata.. kas tajā rakstīts? Nez kam tā pieder? - Viņa nopietni vaicāja, taču sejā uz mirkli uzplaiksnīja neliels smaids, par pārējo teikto.
- Pazemes valstība.. uh, tur bija karsti.. - Viņa klusi pie sevis noteica. Un nezvērs, kurš tur mita.. negribējās to vēl kādreiz sastapt.

Šo rakstu rediģēja Džezā tikai Meitenes: 12.05.2008 15:13

[Aiva]

- Ņem un palasi, - Volfs izslējās, vērīgi pētot alas grīdu. Bija te kādas pēdas? Rijoku gan bija pagājusi uz priekšu, bet paŗējie drūzmējās tepat Volfam blakus, un labi vien ir, ka kāds nelīda pa priekšu, Volfs nebija tik drošs par savām spējām rīkoties ar arbaletu kā ar Lugeru.

Viņš paspēra soli tālāk, ļaujot Melānijai tikt pie dienasgrāmatas.

[Džezā tikai Meit...]

Paspērusi soli uz priekšu un pietupusies, Melānija paņēma dienasgrāmatiņu savās rokās un tuvināja to kādai lāpai, lai tās mestajā gaismā varētu salasīt tur rakstīto. Viņa nopētīja vākus, lai saprastu kam tā īsti pieder. Ja šī grāmata sāks runāt, es viņu sadedzināšu. Viņa pie sevis nodomāja, domīgi to pētot.

[Lianjuks]

Storyteller

Atskanēja laimīgs sauciens.
- Lorij, te viņa ir!
Kāds Leannai tuvojās, tad iestājās klusums.
- Man likas, ka...
Atskanēja sajūsmas pilns sauciens no Lorija.
- Leannai birst laukā smadze...
Pēkšņi iestājās tumsa.

Leanna atradās nometnē ( ŠN ) pie izdzisuša ugunskura.
Blakus viņai sēdēja blonds zēns, kurš likās Leannu neredzam.
Rokās viņam bija pelēka un neliela dienasgrāmata.
Vērdamies netālu esošajā ezerā zēns ierunājās.
- Kāpēc es te nokļuvu? Kas notika ar pārējiem? Es ceru, ka murgoju.
Nolicis savu dienasgrāmatu malā zēns aplūkoja savu labo roku. labās rokas rādītājpirkstā atradās Leannas gredzens, bet zēna kreisajā rokā, kad viņš to pacēla atradās duncis. Duncis ar ko Leanna vecos laikos bija nodūrusi Apokalipsi.


Aiva - Elony - Gross - Džezā tikai Meitenes

Alā neviens negaidīts viesis neuzradās.
Melānijas acu priekšā bija redzami pabalējuši burti, kas reiz bija bijuši zili. Tur bija rakstīts.
- Es nezinu, kāpēc te nokļuvu, bet zinu, ka esmu ne pirmais, ne pēdējais.


Hworang666 - La Keira - Apaču tuksneša rēgs

Viltus Žozefīne saknieba lūpas un piegāja pie īstās.
- Ja tu necelsies un nesoļosim, var gadīties, ka es mūžam būšu tava kopija. Celies augšā un ej, jo es negribu būt skuķis visu savu mūžu.


Vilks paskatījās uz Donkihotu.
- Tas vienkārši ir nelāgs dabas joks.


Mesmers - Semijs

Drīz Ārčijs tika no ķēdēm vaļā, bet tad izplūdis smieklos sabruka pret sienu.
Raiens vairs nedega, bet visas viņa drēbes bija nodegušas.
Šobrīd viņš bija melns un pliks. ( occ: pats vainīgs. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/xD.gif) )
Bet bija pārāk tumšs, lai kaut kas būtu īsti saredzams.


Washulis

Dēmons atbildēja.
- Bet es negribu, lai tu mani redzi. Vienkārši negribu.


Mr. Green.

Džerards atradās savā istabā.
Kāds pieklauvēja pie durvīm.
- Nāc pusdienās.
Džerards neatcerējās, kā tur bija nokļuvis, bet zināja, ka nav gluži tur, kur vajadzētu būt.

[Džezā tikai Meit...]

- Es nezinu, kāpēc te nokļuvu, bet zinu, ka esmu ne pirmais, ne pēdējais. - Melānija skaļi nolasīja un jautājoši palūkojās uz pārējiem.
- Ko jūs domājat? - Viņa jautāja un pāršķīra dienasgrāmatiņas lapas. Un tas ir viss? Viņa centās atrast vēl kādu ierakstu.

[Aiva]

- To varētu attiecināt uz mums visiem... - Volfs nomurmināja, nenovēršot acis no ejas alas dziļumā. - Kurš šobrīd pateiks, kurš no mums bijis pirmais, un kurš pēdējais vietā, kur laiks sajaucas kopā?

- Tur vairāk nekā nav? - viņš painteresējās. - Ja nav, tad ejam tālāk.

[Malduguns]

Ko? Man birst ārā smadzenes? Kas tas vēl par sviestu?
Tas bija pēdējais, kas uzmirdzēja meitenes prātā. Tad bija tikai tumsa.
Gaismas zibsnis un cita pasaule. Nometne. Ugunskurs. Vēss vakars un liela neizpratne. Leanna vērās uz puisi sev blakus ar lielām acīm. Kaut ko tādu vina nebija gaidījusi.
Bet tas ir mans gredzens, mans duncis, tā ir mana vecā vieta!!!-viņa domās protestēja.Kā tu te nokļuvi? Kā ES te nokļuvu un ko tu dari manā vietā!-meitene īgņojās.
-Hei! Ko tu te dari?-viņa visbeidzot pajautāja puišelim, lūkojoties uz viņu mazliet caur pieri.

[Lianjuks]

Aiva - Elony - Gross - Džezā tikai Meitenes

Dienasgrāmatā bija daudz ierakstu, bet gluži pabeigta tā arī nebija. Apgaismojumā nebija nekas lāgā salasāms. Bija jānokļūst gaišākā vietā.


Storyteller

Zēns pielēca kājās un izgrūda dunci Leannai cauri, itkā viņa būtu tikai hologramma. Nelikās, ka Leannu viņš redzētu.
- Kas tu esi? Lieciet mani beidzot mierā! Parādies!

Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 12.05.2008 20:34

[Malduguns]

Leanna mirkli salēcās, bet tad, atskārtusi, ka duncis viņu netraumē, nobolīja acis.
-Neviens tevi nevajā. Vienkārši es zinu kā tu jūties,-meitene sacīja. Vārdi skanēja pietiekoši skaļi, lai būtu dzirdami, bet arī pietiekoši klusi, lai tas neizklausītos uzbrūkoši.