Šausmu sala, [PZP] Bermudu trijstūris Opcijas

[Lianjuks]

Šausmu sala.

Bermuda trijstūris.

Te nu būs. Cerams, ka nebūšu, ko sajaukusi, vai piemirsusi.
Atvainojos, jau savlaicīgi, par savām visām iespējamajām kļūdām.


Rijoko ( Elony )

Bija bijusi vētra. Nevarēja saprast, kas notika. Laiks likās vienkārši ideāls. Sākumā pūta patīkams ceļa vējš, bet tad iestājās tumsa un bezvējš. Nevarēja saskatīt savu degungalu. Džonka sasvērās. Nogranda pērkons, likās kaut kur nozibam zibens, bet bija tumšs. Gaisma pamazām cerīgi iemirdzējās, kaut kur augstu virs galvas. Apkārt valdīja klusums. Tad tumsai cauri izlauzās izmisīgi kliedzieni, bet Rijoko vēl joprojām neko neredzēja. Kliedzieni pieņēmās spēkā, kuģis valstījās no vieniem un uz otriem sāniem, kā satracināts vērsis. Sāka līt, bet joprojām bija tumšs. Cilvēki meklēja kaut ko, kas derētu, lai noturētu līdzsvaru, bet neko nevarēja atrast. Klājs bija slapjš un neviens nespēja noturēt līdzsvaru. Skanēja plunkšķi, it kā, kartupeļu maisi veltos pāri bortam un birtu ūdenī. tad atskanēja krakšķis. Kliedzieni pieņēmās spēkā, tie bija izmisuma kliedzieni. Nekas nebija redzams. Kuģis sāka strauji grimt.


Mesmers ( Džeroms )

- Džerom! Tu sutinātais jūras gurķi! – portugāliski aurēja kuģa kapteinis.

- Nāc šurp! Tie slaisti man līdz kaklam. Pastāvi pie stūres. Man dažs labs ērms jāpārmāca. - Nokāp`is no komandtiltiņa kapteinis devās uz kambīzi, lai apjautātos kokam, kaut ko, kas labāk palīdzētu ieriebt tiem airētājiem, kas dara neko. Galera slinki peldēja atklātajos ūdeņos, un kapteini tas bija nokaitinājis ne pa jokam. – Iedomājies! Šie skaitoties slimi!


Washulis ( Loranda )

Pirāti pētīgi nopētija Lorandu. meitene pie sieta pie fokmasta ar galvu uz leju viņus uzjautrināja.
– Labi uzvedīsimies? Ja tā, tad laidīsim tevim lejā. – smējās kāds notašķījies un ar rugājiem noaudzis vecis. Pirkstos vīrišķim bija daudz smagu zelta gredzenu, un tā krekls bija pamatīgi saplīsis. Bet viņš tik jaudāja truli smaidīt.

Kuģis rāmi šūpojās. – Nāksi lejā un dosi man vienu bučiņ?

Lorandas biedri bija iesprostoti kuģa tilpnē, bet tādēļ, ka Loranda viņiem patika vislabāk viņai bija vaļa redzēt sauli – žēl, ka tikai ar kājām gaisā. No kambīzes puses skanēja jautri smiekli. Loranda ar iedzērušo ārpus kuģa telpām bija viena.


Semijs ( Raiens )

Jahta bija noenkurojusies netālu no Bahamām. Vismaz tā bija iepriekšējā vakarā.

- Raien! Tu neticēsi! – kāds sāka raustīt Raienu ārā no gultas – bija seši rītā.

- Mūsu enkurs ir pazudis! TAS VĒL NAV VISS! Iedomājies! Mēs jūras vidū esam apzagti! Gandrīz nekas uz jahtas nav palicis! Motors ir izārdīts, it kā pats nelabais būtu tur ārdījies! Stūre nolauzta! Gribi dzirdēt vēl! NEVIENS NEKO NAV REDZĒJISUN PAT NE DZIRDĒJIS! – Raiena degungalā aurēja garš un slaids jauneklis. Zaļām šaudīgām ačtelēm, šauru mutes līniju, un ugunīgi sarkaniem matiem. – Klājs ir tā izpostīts, ka nesaprotu, kā to varēja izdarīt mums nedzirdot! Un vispār kāda velna pēc mēs gājām gulēt! Mēs taču gribējām... – aizelsies jauneklis beidzot aizvērās.


Apaču tuksneša rēgs ( Donkihots )

Viņš atradās milzīgā mucā. Tiešām milzīgā mucā. Galva sāpēja un pēdējais, ko viņš spēja atcerēties bija, tas, ka dabūjis ar airi pa galvu. Bet par to viņš nevarēja būt drošs. Viņš neredzēja uzbrucēju. Muca nepatīkami zvalstīja vīrieti. Viņu uzmodināja kāda savāda skaņa. Kāda salda balss sauca.

- Dokinkot! Dokinhot! – apkārt mucai pletās plašs bezgalīgs ūdens. Saucējs nebija redzams.


Storyteller ( Leanna )

Stjuartes pastaigājās pa lidmašīnu, kā pa skatuves mēli, un tik vienmuļi kladzināja.
- Riekstiņus, dzeramo? – papēžiem klabot stjuarte nozuda pilota kabīnē. Blakus Leannai uz galvas uzmaucis stereo austiņas gulēja kaut kāds japāņi puišelis. Viņš bija iesnaudies, un lidojums vilkās jau bezgalīgi. Pēc mirkļa Leannai paskrēja garām, kāda noraizējusies tukla stjuarte. Blakus atskanēja īdzīga balss, bet no otras puses, kur negulēja japāņu puišelis.

- Māsiņ, es gribu riekstiņus! – dīca rižs puisēns, ar šķelmīgu smaidu.

- Ja nedosi – kliegšu. - Tas patiesībā nebija, kaut kāds puisēns, tas bija Lorijs, bet tuvumā nevienas stjuartes. – Es tiešām kliegšu, Lea! – un zēns atrullēja apakšlūpu, kā uz raudāšanu.


Džezā tikai meitenes ( Melānija )

- Lūdzu, mīļie lidmašīnas pasažieri. – iesāka stjuarte – ja varēja ticēt nozīmītei, viņu sauca Salija. – Mēs esam nomaldījušies no kursa. Tādēļ lidojums ievilksies. - Melānija bija iestūķēta starp dieviem resniem vīreļiem, no kura viens siekalām tekot, nolika galvu uz Melānijas pleca. Stjuarte aizsteidzās uz lidmašīnas aizmuguri.


Džea ( Gvendolna )

Gvena sēdēja mīkstā, ērtā krēslā, un lidojums bija debešķīgs. Lidmašīna šķēla mākoņus, kā kuģītis ūdeni. Pie Gvendolnas pienāca djuarte (stjuarte) un pasniedza viņai mazu kastīti, ko varēja viegli paslēpt plaukstā. Kastīte bija pilna ar dažādām kapsulām, tabletēm, un tad djuarte pasniedza Gvenai glāzi. – Jūsu pusdienas kundze. – lidmašīnas salons bija koši zils, negribīgi pasmaidījusi djuarte devās prom.


(OCC: tās kapsulas ir nākotnes pusdienas, vakariņas un brokastis, normāla ēdiena tik pat kā nav, jo zemes resursi teju izsmelti. Normāls ēdiens aizliegts, atlikušās dabas aizsardzības dēļ. Nepārmetiet. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/xD.gif) )


Hworang666 ( Valters )

Valters atradās uz milzīga kruīza kuģa. Viņš stāvēja uz klāja, tālumā patīkami čīgāja vijoles. Kaut kas aiz muguras nosprakšķēja un uz kuģa pazuda elektrība. Atskanēja pārsteiguma elsieni, tad atskanēja smiekli. Visi jau bija pieraduši, ka elektrība šodien niķojas. Tā jau bija labu laiku, kopš viņi kuģoja pa Bermudu. Ausīs ielauzās izmisuma sauciens un divi jaunieši pieskrēja pie Valtera.
– Cienījamais, neviens mums netic! Mūsu draugs pārvēlās pār bortu un, un...! Nāciet paskatieties! – abi jaunieši bija par Valteru jaunāki, bet viens bija par viņu augumā plecīgāks un garāks. Abi likās izmisuši. – Mēs nezinām, kā tas notika, ser. Lūdzu, nāciet!


Aiva ( Volfs )

Volfs bija izmircis, no galvas līdz kājām. Viņa ceļi bija iegrimuši glumās zilaļģēs, un degunā sitās sāļā jūras smaka. Netālu mētājās lidmašīnas atliekas – sadragātas un sakusušas. Apkārt pletās sausa un nemīlīga pludmalīte, bet priekšā augsta un kaila klints. Debesīs virmoja kaut kas līdzīgs polārblāzmai. Tikai tā bija tāda indīgi zaļa un spoža, ka acis žilba . Aiz muguras pletās okeāns. Tas likās sastindzis. Apkārtnē valdīja vēl lielāks klusums nekā uz mēness. Tā likās ļoti nemīlīga. Pat viļņus nevarēja dzirdēt. Vienīgi Volfa sirdspuksti bija dzirdami, un skanēja jocīgi. Atmiņā bija kāds desmit minūšu robs. Nebija skaidrs, pa kuru laiku viņš te lāga nokļuvis. Tā vienkārši bija.

Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 02.04.2008 18:01

[Hworang666]

Kādēļ gan ne? Valters gandrīz vienaldzīgi atbildēja. Galu galā - kāda atšķirība, vai tevi saplosa tīģeri vai vilki? Turklāt šie izskatījās un bija daudz pieklājīgāki. Viss kārtībā? viņš pajautāja Deinai. Viņš vienkārši saprata, ka pats ir pārāk atvērts jaunumiem, bet, vai arī tumšmate bija tāda pati?

[Malduguns]

Ieraudzījusi acis un izdzirdējusi šņācienu, Leanna automātiski pakāpās atpakaļ. Viņa lūkojās tajās, līdz sajuta gredzena svilinošo aukstumu. Lea palūkojās uz sudraboto riņķīti savā pirkstā un ievēroja, ka tam bija parādījušās acis. Tas likās savādi, jo kopš nometnes laikiem nekas tāds nebija gadījies. Un tas bija pirms pieciem gadiem.
-Ko tu gribi?-meitene bezbailīgi vaicāja.

[Gross]

Kad runāšana bija beigusies un sākās darbošanās Deivids pārlādēja automātu un sekoja pārējiem... Deividam tas likās ļoti savādi ka un neloģiski, pretēji visai loģikai kas viņam bija mācīta, bet tad nu samierinājās un uzmanīgi ieklausoties vēroja apkārtni un piesedza pārējo aizmuguri... Deivids klusēja, jo centās galvā apkopot vissus notikumus no brīža kad izlidoja no bāzes kuģa līdz šim pašam brīdim...

[Īvs]

Vai vari mūs apskaidrot šai neapskaužamajā situācijā? Donkihots smagi nopūtās un ļāva vaļu savām bēdām un ilgām par mājām, uzrunājot vilku. Mēs nokļūstam Bermudā, droši, ka tāli, tāli no mājām. Kā'ts gadījās? Un tagad? Kurp tu mūs vedīsi, visu ēnu pavēlniek? Vai ceļš tev ir zināms? Un kāpēc mēs nokļuvuši šai šausmu filmā? Es tev es pateicīgs, un varu ieturēt cieņu pret tevi, ja vēlies, darīt viss, ko vēlies, tikai saki, kas notiks tālāk?! Vīrs pietuvojās vilkam pavisam tuvu, lai beidzot sastaptos ciešā skatienā ar tik vēlamo dzīvības glābēju. Kādam jau šī loma bija jāuzņemas.

[La Keira]

Žozefīne samierinājās ar notikumu gaitu.
-Labi, ejam. viņa nopūtās un pie sevis nomurmināja -sliktāk jau tik patāsz nevarr vairsz būt.Visi pārdzīvojumi un negulētā nakts darīja savu - mācās virsū kašķīgums, slāpes mijās ar izsalkumu un kājas jau aiz noguruma sāpēja un bija grūti pavilkt līdzi. Vienīgais ko francūziete patiešām vēlējās bija dzert un tad - gulēt.

[Džea]

Kapēc tavuprāt Lorendu neatradīsim?
Gvena apjukusi jautāja dodoties līdzi Erisai.Viss bija pārāk murgaini.Nokāpusi lejā pa trepēm Gvena devās dziļāk džungļos.Viņai nebija ne jausmas kur iet,taču iespējams Erisa zināja

occ:Tiešām?Tad sorry,vienkārši mājās vel kādu laiciņu nebūs neta jo ir kautk;ads tur vīruss un aktīvi līzi citiem nespēšu darboties

[Džezā tikai Meit...]

Melānija smagi nopūtās un sāka lēnām sekot Īrisai. Viņa soļoja klusi, nopētot savādo meiteni. Vai šī bija Erisas un Džima meita? Vēl viņu atkal nomāca tas, ka netika izskaidrots pilnīgi viss. Atkal tikai jauni piedzīvojumi, ar galvu pa priekšu skrienot nezināmā rīklē. Atlika vien pagaidām izbaudīt mieru, kas valdīja apkārt, jo viņa ticēja, ka visai drīz tas tiks pārtraukts. Pagaidām nebija svarīgi kā tikt mājās.

[Lianjuks]

Storyteller

Balss iešņācās.
- Gredzenu. Jaunās valdnieces gredzenu. Atdod ar labu, ja nē, tad tev ļauni klāsies.
Gredzens sažņaudzās ap pirkstu ļoti cieši un tramīgi samirkšķināja acis.


Aiva - Elony - Gross - Džezā tikai Meitenes

Īrisa iepleta acis. - Pagaidām tikai pavadīšu.
Jo ilgāk pulciņš gāja, jo retāks mežs kļuva. Arī daba kļuva klusāka. Vietām meža zālē parādijās pelēki akmeņi un nelieli klintsbluķi. Kļuva apmācies. Drīz gājēji nokļuva pie stāvas, augstas klints, tā varēja būt kādu kilometru augsta. Īrisa Volfam pasniedza nez no kurienes izraktu melnu arbaletu ar citiem tā piederumiem.
- Ceru, ka sapratīsi kā jārīkojas.
Novērsusies viņa uzrunāja visus.
- Te es jūs atstāju vienus. - un Īrisa izgaisa.
Klintī divu metru augstumā atradās ala, kurā varētu rokās sadevušies, viens otram blakus iet kādi divi cilvēki. Nebūtu arī jāpieliecas.

Džea ( jap, bet nekas. )

Erisa savilka seju neapmierinātā izteiksmē. - Es to vienkārši zinu. Vējiņš pačukstēja. Steidzam meklēt Leannu. Nava lāgā. - džungļi sabiezēja, bet Leanna nebija redzama.


Apaču tuksneša rēgs - Hworang666 - La Keira

- Ceļš man ir zināms, bet kas būs tālāk, tad redzēs. - nopētījis visus viņš ierunājās.
- Labi, ejam. Nav laika. - apgriezies vilks sāka soļot prom - bija jāseko.
Deina beidzot puslīdz atjēdzās un sniedza atbildi Valteram. - Laikam... - balsī bija jaušama smaga šaubu pieskaņa.


Semijs - Mesmers - Mr. Green

OCC: Man liekas, ka šo citēto gabalu Semijs bija domājis te.

-Pheh tu centies mani nobiedēt ar svešu cilvēku nogalināšanu?-
Raiens iesmējās. Labi, viņš lika uz spēles Arčija dzīvību, bet, kā puisis mēdz teikt ''Kas neriskē, tas nedzer sirds zāles''. Tādēļ nācās paļauties uz vienu vienīgu risku.
-Tu vienkārši esi viens liels vārgulis, es neko citu tev nespēju pateikt! Nāc un cīnies ar mani, kā īsts vīrs!-
Viņš centās ap sevi izveidot liesmu, lai kaut kādu lāpu izveidotu un redzētu kaut ko vairāk.

Pēkšņi Raienam aizdegās krekls un kaut ko nepatīkami karstu viņš juta, bet fiziski necieta. Pagaidām cieta tikai krekls.
Izeju Džeroms neredzēja pat uguns radītajā liesmā, bet kaut kādu norūsējušu nazi gan.
Raienam aizdegoties sarkanacainais izgaisa. Ārčijs uzjautrināts skatījas uz Raienu. Šobrīd cieta arī viņa bikses. Džerards nebija atradies.

Washulis

- Njā... Skuķis ar raksturu. Tu būsi apmaiņas prece. Njā... - pagaidām dēmons neparādijās - tikai runāja.

Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 07.05.2008 16:51

[Moriartijs]

Vismaz kaut kas, Džeroms nodomāja un lēni tuvojās nazim. Rūsains, gan, taču tas nekas. Ar vienu ausi jūrnieks klausījās briesmeklīša un Raiena vārdu apmaiņu.

Džerards bija pazudis, Raiens taisa uguns fokusus, bet Arčijs piesiets. Taču sliktais bija tikai viens (tā vismaz sanāk, ja?) un pēc kāda mirkļa varētu kaut ko pasākt...

Pazuda? Kur viņš palika??? Noslēp.is nazi zem sevis, Džeroms klausījās pēc jebkuras skaņas apkārt.

Šo rakstu rediģēja mesmers: 07.05.2008 17:14

[Malduguns]

Leanna lūkojās savādajās acīs, bet ne pietiekoši ilgi, lai tās spētu nohipnotizēt.
Tikai neskaties acīs...
Gredzenu? Kādu, ellē ratā, vēl gredzenu? Man ir tikai manējais un to es nevienam nedošu, jo tas tika pieškirts tikai man un jums gar to nav nekādas daļas,-Leanna bija bezbailīga. Bija. Ir. Būs.

[Lianjuks]

Mesmers

Nekas jauns nenotika. Raiena drēbaes turpināja degt.
Valdot smieklus Ārčijs ieteicās. - Man jau likās, ka tas nebaigsies lāgā, Raien. Džerom, uzmet aci vai te nav kāds ugunsdzēšamais aparāts un lūdzu atbrīvo mani.


Storyteller

Gredzens ievizējās sarkans.
Kaut, kas smags uztriecās Leannai virsū no mugurpuses un nogrūda viņu zemē. Tas kaut kas bija trīs līdz četras reizes smagāks par Leannu un diezgan spēcīgs. Roka kurā atradās gredzens tika atlauzta uz mugurpusi un sīki pirkstiņi sāka ķēpāties gar gredzenu, mēģinot to novilkt.. Leanna dzirdēja kā gredzens šņāc un juta, kā tas savelkas ciešāk ap pirkstu.
Smalka balstiņa aiz muguras ierunājās.
- Gredzens nenāk nost...
Lielā čūska, ko Leanna vēl redzēja, atbildēja.
- Tad ņem ar visu pirkstu.

[Malduguns]

Leanna piezemējās pietiekoši viegli, bet tas nenozīmēja, ka nesāpīgi. Smagais radījums grābājās gar viņas roku, tomēr meitene sažņaudza to dūrē.
-Ei, tie ir mani pirksti un jums nav nekādu tiesību!!!-viņa uzkliedza.
Liec viņiem pazust, liec viņiem pazust, liec viņiem pazust, ELLĒ RATĀ!!!!

ooc: kurš pirksts tas īsti bija?

[Džezā tikai Meit...]

Melānija skumīgi novēroja ainavas maiņu. Kļuva tumšs un viņa nožēloja, ka bija ģērbusies tikai pusgaros, baltos šortos, melnā, piegulošā īspiedurkņu krekliņā un baltā jaciņā ar kapuci. Parādījās vairāki akmeņi, līdz visi nonāca pie milzīgas klints. Jautrās putnu dziesmas bija pieklusušas. Pēkšņi Īrisa izgaisa, atstājot meiteni savādā apmulsumā. Jauki.. Viņa nodomāja un piegāja pie pašas klints malas. Viņa nebaidījās no augstuma, jo bija piedzīvojusi vairākus ievērojamus brīvos kritienus.
- Nu tā. Esam atstāti vieni.. Šķiet viņa vēlējās, lai mēs dodamies uz to alu.. - Viņa klusi ierunājās, taču to varēja dzirdēt visi. Viņa sāka uz to iet, staigājot pa pašu klints maliņu.

[washulis]

Tas, ka demosn viņu noraksturoja kā cilvēku ar raksturu, viņu iepriecināja, bet ziņa, ka viņu pievērtē precei, lika viņai atkal nedaudz aizsvilties.

Tas ir kā, apmaiņas prece? Ak, jā. Jums jau vajag dabūt Leannu. Un es tad esmu jūsu stiķis. Viņa noteica it ka ar toni, ka zin kaut ko vairāk. patiesībā viņa nezināja, vai zina ko vairāk, bet nez kāpēc viņa sāka šaubīties, vai leanna maz taisīsies riskēt, lai atbrīvotu kaut kādu mulķīgu itāļu skuķeni, kas skrien mežos pēc sirds patikas. Un es jums nu gan neesmu nekāda prece. Viņa vēl piemetināja.

[Aiva]

Volfs apjucis pagrozīja rokās rīku, ko līdz šim bija redzējis tikai bruņinieku romānu ilustrācijās.

Ne ar pirmo reizi, bet tomēr viņam izdevās aptvert, kā tas rīks darbojās. Noliec uz zemes, iebāz kāju cilpā, un tad ar sviru uzvelc stiegru. Aizāķē. Pieslien atkal pie pleca. Ieliec bultu. Tēmēšana īpaši neatšķīrās no rīkošanās ar šauteni.

- Wunderbar, - Volfs nomurmināja. - Vēl tik pamanīties palikt dzīvam, kamēr šito pārlādē.

Tad, paslējis pielādēto arbaletu pret debesīm, un pārbaudījis, vai viegli varēs izraut lugeru vajadzības gadījumā, Volfs strauji devās uz alas ieejas pusi, panākot meiteni, liekas Melodiju.

- Atvainojiet, fraulain, vīriešu priekšrocība līst pirmajiem tumšos caurumos, - viņš sacīja, paejot Melānijai garām.

Volfs pasktījās uz zemi pie alas ieejas, ieklausījās. Pameta skatienu atpakaļ uz paŗējiem biedriem.

- Piesedziet, - viņš sacīja un uzmanīgi devās tur iekšā.

[Elony]

"Alās ir šauri. Jābūt uzmanīgiem." Rijoku noteica.
Viņa sekoja Volfam, turot vienu roku drēbju iekšpusē kur bija metamasi duncis. Viņas uzmanība bija koncetrēta uz katru sīkāko troksnīti vai kustību alā.

[Džezā tikai Meit...]

Melānija jau bija nogājusi līdz pašai alai un pārsteigumā paraudzījās uz vīrieti, kurš piesteidzās priekšā. Likās dīvaini, kad pārējie bija tik nopietni, jo nometnē.. tur gan bija pat visai jautri.. šāda piesardzība.. bet iespējams tas pasargās no iekulšanās citās nepatikšanās. Vienu vārdu no viņa teiktā sieviete nesaprata, taču neko neteica.
- Jā, protams.. ēm.. - Viņa piekrītoši atbildēja, taču tad saminstinājās. Bija skaidri jūtams, ka viņa centās atcerēties vīrieša vādu.

[Moriartijs]

Uguns... dzēšamais? Khem, ne tas laiks un gads, vecīt. Bet varu pameklēt. Šaubos vai būs. Kāda sega varbūt? Džeroms vēroja telpu kurā viņi visi atradās.

Kur palika Džerards? viņš jautāja Arčijam kamēr apstaigāja telpas malas un stūrus. Pagaidām neko nemanīja.

[Džea]

Vēji runā?
Viņa mazliet pārsteigta palūkojās uz Erisu,taču tad atcerējās pēdējos notikumus
Labi,neatbildi.
Pieliekot soli viņa nomurmināja.
Nolāpīts,kapēc džungļi ir tik biezi, vai arī kļūs vel biezāki?

[Īvs]

Dodamies, dodamies... Donkihots pūlējās savu tautu uzmundrināt. Optimisms palika nepamanīts, jo pa vidu tam izskanēja nepārliecinoši sāpīga nopūta, kuru viņš apvaldīja ar sparīgu roku vēzēšanu gar sāniem, gatavodamies ceļam. Vīrs atglauda plānos matus no pieres, izberzēja acis un sakārtoja apģērbu. Tas tas ar pēdu no zemes izkustināja vecu, sūnām aplipušu oli un, mētādams to no vienas plaukstas otrā, spēra pirmos soļus. Cieši sekodams pa pēdām barvedim, vīrs bija stingri apņēmies izzināt visu notiekošo, un varbūt izcīnīt arī savu vietu zem saules.